Šajā diskusijā saduras divi pretēji skatījumi uz cilvēku, sabiedrību un attiecīgi arī uz valsti un tās mērķiem. Ja šo nostāju pamatā esošos pieņēmumus destilētu un skaidri formulētu, varētu iegūt diezgan precīzu mūsdienu “konservatīvo” un “liberāļu” pasaules uzskata aprakstu.

Aizejošā prezidente kaut kādā ziņā kļuva par upuri pati sev. Viņa nesaprata, ko viņa kā prezidente var un nevar atļauties. Un ka viņas emocionālos teikumus var saprast kā naidīgus un šķeļošus pat tad, kad tie tā nav domāti. Viņas jūtu izvirdumi parādīja pasaulei Igauniju kā depresīvu nomali. Un katru reizi, kad viņa uzbruka konservatīvi domājošajiem, cilvēki pieminēja viņas pašas krekliņu ar uzrakstu “Vārds ir brīvs”.

Pēc ASV rasu segregācijas likumu atcelšanas Padomju Savienība zaudēja iespēju izmantot šo amerikāņu sabiedrības netaisnību savām propagandas vajadzībām un ietekmes palielināšanai. Tas mudināja padomju ārpolitikas veidotājus radīt teoriju, kas pierādītu, ka rasu segregācijas likvidēšana ir tikai simboliska, bet praksē diskriminācija joprojām turpinās.

Kā rāda līdzšinējā vēsture, lai cik ļoti cilvēks necenstos, viņš nekad nebūs pilnīgi nevainojams ne mijiedarbībā ar apkārtējo pasauli, ne pagātnes interpretācijā. Šāda atklāsme, protams, ir kaitinoša, jo gribas ticēt tam, ka ne tikai esošo, bet arī pagājušo iespējams izlabot un uzrādīt ar vienu unikālu māksliniecisku vēzienu.

Šī mēroga un ietekmes ziņā bezprecedenta kreisā aktīvisma idejiskie ciltsraksti ir ļoti raibi. Par daļēju teorētisko pamatu var uzskatīt sava veida 19./20. gadsimtu ideoloģiju zviedru galdu, kur apvienots postmoderns vērtību nihilisms, marksistisks vizionārisms, seksuālā emancipācija un reizē politkorekts puritānisms.