Kurta Stavenhāgena “savējie” starp Gētes Verteru, Nīčes Zaratustru un Baltijas dzimteni

Modernitāte, kuru pavadījušas daudzas un ļoti dažādas pārmaiņas sabiedrībā, tehnoloģijās un ideju pasaulē,[1] no 19. gadsimta beigām līdz pat mūsdienām radījusi arī jaunus arhitektūras stilus, koncepcijas un praktiskus risinājums. Tie, kā, piemēram, Bauhaus, radušies ne tikai tīri no arhitektūras teorijām, bet arī no idejām par sociālo attīstību, par indivīda un kopienas attiecībām un par dzīvesveidu, kas atbilstu jaunā laikmeta garam. Par spīti modernā laikmeta dinamikai un paātrinātajam laikam, arhitektūras statiskās formas, lai gan izmainītas, tomēr (apzināti vai ne) joprojām vedinājušas domāt par dzīvi telpas, struktūras un vietas, nevis ātrā laika kategorijās. Arī sabiedrības procesu un vajadzību raksturojumam tikušas izmantotas uz stabilitāti un pastāvīgumu vērstās arhitektūras metaforas (“sociālā būve”, “Eiropas arhitektonika”, “vērtību pamati”, “pētniecības pīlāri”, “drošības arhitektūra” utt.).

Filozofs Joahims Riters (1903–1974) savā 1960. gada tekstā Lielā pilsēta reiz rakstīja: “Publikācijā, kas izdota kā ievads Briseles pasaules izstādei [Riters atsaucas uz 1958. gada pasaules izstādi jeb Expo 1958], teikts, ka izstādes skaistākās ēkas nebūs tās, ko iedvesmojusi nauda un vara, bet gan tās, kurās kļūst acīmredzama cilvēka tagadne.”[2] Jau toreiz, 20. gadsimta vidū, Riters novēroja to, ar ko mēs daudz izteiktāk saskaramies mūsdienu pasaulē – šī tagadne ir izstiepta starp civilizācijas progresa iespējām un bailēm no šo iespēju sekām: “Ja mēs labi pārdomājam situāciju, mums jāatzīst, ka cilvēkiem nekad nav bijusi tik varena atslēga uz savu nākotni kā šodien [t. i., jau 1958. gadā]” un tomēr “mūs it nemaz nav pametušas bailes.”[3]

Riters šīs iespējas un ar tām saistītās bailes uzskata par raksturīgu ambivalenci, kas pavada modernitāti jau no paša sākuma, un tāpēc nosauc to par sašķeltības (Entzweiung) laikmetu. Spriedze starp izcelsmi un nākotni, starp tehnoloģiskajām iespējām un ētiku, starp kopienas dzīvi un lielām strukturālām izmaiņām sabiedrībā, starp statisko un dinamisko, ir un paliek laikmeta zīmogs, kuru tas uzspiež it visam, ko rada. Tāpēc Riters, tāpat kā vairāki viņa studenti Minsteres Universitātes Filozofijas seminārā (vēlāk – juristi, filozofi, vēsturnieki, sociologi, politiķi, kuri veidoja pretmetu Frankfurtes skolai un tādējādi parūpējās par vismaz kādu līdzsvaru citādi kreisi noskaņotajās universitātēs, valsts institūcijās un redakcijās),[4] nevēlējās vienkārši vērties pagātnē, klaji noliegt un kritizēt modernitātes sasniegumus. Viņš tikai vēlējās identificēt tos spēkus, kas pat mūsdienu sašķeltībā joprojām rada dzīvojamu un apdzīvojamu telpu indivīdiem un sabiedrībām – rada un uztur ne tikai drošības vai ekonomikas, bet gan pašas dzīves arhitektoniku.

Darbaparatūra metropolē

Tikai pāris gadu desmitus pirms tam vācbaltiešu izcelsmes filozofs Kurts Stavenhāgens (1884–1951),[5] kurš dzimis Tukumā, arī domāja par moderno laikmetu un atgriezās pie arhitektūras metaforām sabiedrības aplūkojumā. Viņš studēja Getingenē, bet 20. gadsimta 20. un 30. gados strādāja Herdera institūtā Rīgā, kas pastāvēja no 1921. līdz 1939. gadam. Viņa liktenis ir cieši saistīts ar šo institūciju, lai gan pēc Otrā pasaules kara viņš pasniedza Hamburgā un Getingenē, grūto pārejas laiku no Latvijas uz Vāciju un kara gadus pavadot Kēnigsbergā un Pozenē/Poznaņā.

Viņa filozofiskās intereses vairāk sliecās uz “nāciju”, “tautu”, “kopienu” un “solidaritāti” kā parādībām, kuras viņš aprakstīja kā fenomenologs, t. i., aplūkojot to būtību un nozīmi, nevis primāri analizējot tās kā politikas filozofijas priekšmetu. Viņa mantojums nav plaši pētīts. Interese par viņa domu pasauli uz brīdi uzplauka, mēģinot rekonstruēt fenomenoloģijas likteni 20. gadsimta 20. un 30. gadu Latvijā.[6] Pēdējo gadu griezumā vērojama zināma interese par viņa sociālo filozofiju: par viņu atcerējušies Tartu Johana Skites politikas studiju centrā un Kopenhāgenas Subjektivitātes izpētes centrā.[7] Stavenhāgens noteikti bija viens no aktīvākajiem Herdera institūta studiju un pētniecības organizatoriem, piedalījās Herdera biedrības dibināšanā un arī paša institūta izveidē, vadīja tam laikam pietiekami inovatīvas lekcijas un sadarbojās ar Vācijas filozofu eliti. Tomēr Baltijas un vācbaltiešu likteņi (un vācbaltiešu novietojums jaunajās Baltijas valstīs) palika viens no viņa galvenajiem jautājumiem, un tā risinājuma prakse (esot dažādu vācbaltiešu pārstāvniecību, arī Saeimas frakcijas, vadībā) – viens no sarežģītajiem dzīves uzdevumiem.

Kuldīgas valsts vācu ģimnāzijas ēka (šodien LU Kuldīgas filiāle), kur K. Stavenhāgens strādāja par virsskolotāju no 1909. līdz 1919. gadam.

1939. gadā Stavenhāgens publicēja grāmatu Dzimtene kā cilvēka eksistences pamats.[8] Pēc tam tā nāca klajā otrajā izdevumā (1946) ar visai kontrintuitīvu nosaukumu Dzimtene kā dzīves jēga[9] – nedaudz pārskatīta un papildināta ar refleksijām filozofiskās antropoloģijas stilā. Stavenhāgens tur apkopoja idejas, kuras pauda priekšlasījumos studentu korporāciju pasākumos Rīgā un Tartu.[10]

Viņš sāka grāmatas pārdomas ar lauku un mazpilsētu iedzīvotāju skaita ievērojamu samazināšanos un dzīves koncentrēšanos lielpilsētās – procesiem, kurus viņš novēroja pastiprināmies modernitātes gaitā. Grāmatas sākumā viņš vispirms centās noskaidrot lielpilsētas būtību, kuras aprakstu savienoja ar jaunlaiku tehnikas kritiku: “Savā būtībā lielpilsēta ir tikai jaunākā un loģiskākā […] visaptverošas darbaparatūras realizācija.”[11] Jēdzienu “darbaparatūra” (Arbeitsapparatur) Stavenhāgens pārņēma no Karla Jaspersa (1883–1969) grāmatas Laikmeta garīgā situācija (1931).[12] Tehniskais instrumentārijs un industriālā darba organizācijas, vadības veidi ir plaši ienākuši kopējā dzīves un sabiedrības telpā un te radījuši īpašu dzīvesveidu, kura organizācijas principu jāizteic jēdzienam “darbaparatūra”. Ir radīta eksistence, kas “nekur nepieder un kurai nav nekādu saišu” un ko darbaparatūra “mētā apkārt” kā vēja dzītas smiltis: “Arvien vairāk cilvēku iesprūst tajās nestabilajās, vēja nesto smilšu kāpās, ko ekonomikas un politikas vēji sapūš kopā un, mainot virzienu, atkal sadala”.[13] Šos Stavenhāgena vārdus gandrīz burtiski atkārtos 20. gadsimta noslēguma industrijas vēsturnieki, kad rakstīs par “antropomorfās telpas izzušanu”: indivīds ir kļuvis par šifru struktūrā, kuras organizāciju vairs nevar jēgpilni aprakstīt ar subjektīvām īpašībām, kaislībām, vēlmēm, jūtām utt. Cilvēki “kļūst par smalki samaltām plūstošām smiltīm, kurās vējš ieraksta lielākus rakstus, kas vairs nav saprotami no atsevišķu graudu perspektīvas. Šie jaunie raksti […] veido funkcionālas, postantropomorfas telpas struktūru.”[14] “Nepieredzētas precizitātes darbaparatūra” virza indivīdus kā noteicošais dzīvesveids, kurā “ne tikai tradicionālās saites tiek sarautas no ārienes, bet ar savu locekļu pārslodzi tās tiek sarautas arī no iekšienes paša mājās, ģimenes un draudzības šūnās”.[15]

Te Stavenhāgens nonāk pie savu pārdomu centrālā punkta: viņš norāda uz pretējiem procesiem modernitātē, proti, uz to, ka interese par saitēm, ģimeni, atmiņu kultūru un paaudžu pēctecību pastāv (un dabiski reanimējas) arī plūstošo smilšu dzīvesveidā. Savos argumentos šo pretējo procesu aprakstā viņš pienāk ļoti tuvu Joahima Ritera aprakstiem par modernitātes sašķeltību, kurus Riters attīstīja pēc Otrā pasaules kara, tostarp iepriekšminētajā tekstā Lielā pilsēta. Riters raksturoja šo sašķeltību kā modernizācijas procesu, kurš ir “grūts, skarot pašus eksistences pamatus, neatrisināts un bīstami atvērts”.[16] Tehnikas inovācijas un masu kultūras anonimitāte – kompensācijas teorijas skatījumā antropoloģiski gruntētas vēsturiskās attīstības dēļ – tiek papildināta (kompensēta) ar jaunu interesi par vēsturi un tradīcijām, identitāti un reģionālo piederību.

Dzimtene un briesmonis

Grāmatas gaitā top skaidrs, ka “dzimtenes“ izjūtu (kā grāmatas virsraksta abu versiju centrālo vārdu) Stavenhāgens neizprot vis kā pieķeršanos kādai vietai ģeogrāfiskā un pat ne primāri kultūrvēsturiskā nozīmē. Viņš runā par “dzimteni” kā par starppersonu saitēm, kā par kopienas jautājumu. Šo drīzāk sociāli vērsto dzimtenes izpratni viņš izvērš kā indivīda iekļautību ģimenē, dzimtā un tad plašākā novadnieku un nācijas mērogā. Šķiet, ka viņu pat neinteresē šo sociālo loku precīza taksonomija – viņu interesē tas paļāvības, uzticamības un “siltuma” emocionālais moments, kas raksturo sociālās saites šajos lokos. Šeit Stavenhāgens parādās kā fenomenoloģiskā apraksta meistars, kurš ataino personisko attiecību un starppersonu attiecību nianses kā dzīves sfēras, emocionālas kolonādes ap indivīdu. Viņš arī apraksta, kā šīs starppersonu attiecības mainās, nobriest un iegūst jaunas attīstības iespējas. Pat ja sociālpolitiskie un globāli ekonomiskie procesi ietekmē indivīda dzīvi tik lielā mērā, ka šī ietekme kļūst gandrīz totāla (darbaparatūras dzīvesveids), dzimtenes centri tuvāko cilvēku lokā joprojām pastāv kā “intīmi dzīves loki”, “koncentrētas piederības formas”, un tajos nepārtraukti parādās asni, kas gan ieskauj, gan aizsargā indivīdu.

No kā indivīds būtu jāsargā? Stavenhāgena akcenti grāmatas abu versiju pārejā mainās. Ja pirmajā versijā šķiet, ka indivīds būtu jāsargā no darbaparatūras dzīvesveida totālās kundzības, tad otrajā versijā redzams, ka galvenais pretinieks dzimtenei tomēr ir cits. “No kā patiesībā aizsargā katrs draudzīgs impulss, neatkarīgi no tā, vai tas aktīvi izplūst no cilvēka vai tiek pasīvi piedzīvots? No kā aizsargā dzimtene kā visu draudzīgo, mīlošo, kopīgo jūtu kopums un iemiesojums?”,[17] jautā filozofs un atbild: dzimtene sargā no “padošanās kosmiskai pamestībai un nemājīgumam”,[18] kuru iemieso Gētes Verters, kuram kādā šausmīgā mirklī Visums atklājās kā nekas cits kā “mūžīgi rijīgs, mūžīgi atgremojošs briesmonis”,[19] kura bezdvēseliskumam viņš ir pakļauts. Dzimtene šo ainu relativizē un māca uztvert kontrastu starp vienaldzību un piedalīšanos, starp atsvešinājumu un piederību, starp Vertera briesmoni un emocionālo tuvību ar savējiem. Stavenhāgens izvēlas galējus šī pretmeta piemērus, lai akcentētu dzimtenes kā “savējo” klātbūtnes nozīmi un visuresamību: pat elitārais vientuļnieks Frīdrihs Nīče, kurš tik krasi nostājās pret savu laikmetu un visiem iespējamiem “savējiem”, darbā Tā runāja Zaratustra tomēr vēršas pie nākotnīgajiem – tiem, kas vēl nāks, un vēršas pie tiem kā pie savējiem, pēc kuriem viņš ilgojas. Taču arī tas, kurš, ne no laba prāta un ne aristokrātiski lepnu ideju vadīts, atstājis savējo loku vai kuram šāds loks zudis, ir tam piederīgs: “Un pat tas, kurš nonācis pilnīgi vienaldzīgā vidē un gaida tik vien kā savu nāvi, dzīvo vientuļu dzīvi ar saviem zaudētajiem savējiem atmiņās, joprojām ir ar tiem kopā.”[20]

Negatīvajā atsvešinājuma un vienaldzības pieredzē vēl jo vairāk un spilgtāk parādās savējo spēks, tieksmi pēc kuras Stavenhāgens tiecas antropoloģiski raksturot kā “cilvēcisku tieksmi pēc iekšēji pieredzētas kopības”, primāru dabisku lielumu. Tieši no tā viņš atvasina dažādas morāles normas un ētikas mācības: “…visi mēģinājumi definēt [cilvēka] vietu dzīvē tieši vai netieši paredz iekšēju piederību”,[21] no kuras izriet “jēga”, kuru indivīds atrod apzinātā vai neapzinātā rekursā uz savējiem, un arī “ētoss”, kurš tādā vai citādā prizmā spoguļo (primāri emocionāli izjustu) piederību savējiem.

Stavenhāgens ļoti blīvi, piesātināti, bagātīgi un spilgti apraksta piederības fenomenu kā cilvēka arhitektonisku pamatstruktūru. Var, protams, paust aizdomas par to, cik lielā mērā šīs deskripcijas ir fenomenoloģiskas, bet cik lielā mērā – tā laika socioloģijas, kultūrkritikas un civilizācijas kritikas formulu emocionāli elastīgs pārformulējums. Uz to vedina arī grāmatas sākumā plaši iztirzātā darbaparatūras dzīvesveida apraksts, kas vedina identificēt to ar Ferdinanda Tennīsa (1855–1936) nošķīruma starp “sabiedrību” un “kopienu” (Gesellschaft versus Gemeinschaft), sabiedrību kā neautentisku dzīvesveidu (atbilstoši dzimteni kā “kopienu” raksturojot kā autentisku).[22]

Stavenhāgens, kurš pirmais Rīgā vadīja seminārus par Martina Heidegera Esamību un laiku (1927), kā arī ietekmējās no Maksa Šēlera (1874–1928) filozofijas, protams, sliecas uz šādu pretstatu. Līdzās Maksam Vēberam (1864–1920), Rīgā dzimušajam Nikolajam Hartmanim (1882–1950), Ferdinandam Tennīsam un Bērzainē pie Cēsīm dzimušajam sociologam Maksam H. Bēmam (1891–1968) tieši Heidegers un Šēlers ir Stavenhāgena grāmatā visbiežāk minētie autori. Tomēr viņa pamatideja šajā darbā nav pretstatīt autentisko neautentiskajam. Drīzāk galvenā doma ir šī: pieaugošā atsvešinātības pakāpe modernā sabiedrībā tieši savā negativitātē atklāj to dabisko piederības un drošības formu starppersonu attiecībās, kas arī šaipus sociālās un politiskās sistēmas megareformām un asām krīzēm ir gan sargājoša, gan dzīvi integrējoša struktūra. Stavenhāgena “vienotība intīmajā, cieši saistītajā pazīstamo savējo attiecību lokā”[23] (kā Žana Pola Sartra “elle – tie ir citi”[24] filozofiskais pretstats) ir svarīga: tā pati nemaina vēsturisko laikmeta gaitu, bet tā pastāv, tā ir te, un to arhitektoniski nesošo iedabu nevajadzētu novērtēt par zemu.


Raksts izstrādāts LZP FLPP projekta “Aizmirstie filozofi: Ērika Zēla un Kurts Stavenhāgens Rīgas Herdera institūtā un pasaulē” (lzp-2023/1-0216) ietvaros.


[1] Par modernitātes laikmeta likteni, pretrunām un perspektīvām latviski sk. monogrāfiju triloģiju: Raivis Bičevskis, Sabiedrība bez pasaules, Rīga, 2021; Raivis Bičevskis, Viņpus cilvēka, Rīga, 2023; Raivis Bičevskis, Realitātes retradīcija, Rīga, 2026.

[2] Joachim Ritter, Die grosse Stadt. Hrsg. Joachim Ritter, Metaphysik und Politik. Studien zu Aristoteles und Hegel. Frankfurt am Main, 1977, S. 341.

[3] Turpat.

[4] Par Riteru un viņa neokonservatīvisma skolu sk. rakstu Telos.lv: Raivis Bičevskis, “Riters un raganas”, https://telos.lv/riters-raganas/

[5] Sk. rakstu Latvijas Nacionālajā enciklopēdijā: https://enciklopedija.lv/skirklis/188288-Kurts-%C5%A0tafenh%C4%81gens (pēdējo reizi skatīts: 15.11.2026). Viņa dzimtas ziemeļvāciskās izcelsmes dēļ viņa uzvārds tika izrunāts “Stafenhāgens”, nevis “Štafenhāgens”.

[6] Sk.: Ella Buceniece, “Teodors Celms, Kurt Stavenhagen and Phenomenology in Latvia”, Phenomenology World-Wide, Dordrecht, Boston, London, 2002, pp. 312–315; Juris Rozenvalds, “Phenomenological ideas in Latvia: Kurt Stavenhagen and Theodor Celms on Husserl’s Transcendental Phenomenology”, Phenomenology on Kant, German Idealism, Hermeneutics and Logic, Dordrecht, 2000, pp. 67–82. Latviski: Ella Buceniece, Kurts Štafenhāgens. Izd.: Akadēmiskā humanitārā tradīcija Latvijā un demokrātiskās kultūras tapšana: raksti un avoti (1920–1940). Rīga, 2022, 242.–252. lpp.; Juris Rozenvalds, “Kurts Štafenhāgens par nāciju, valsti un dzimteni”, Latvijas Vēsture, 1/41 (2001), 44.‒51. lpp.

[7] Prof. Eva Pīrimē Tartu politisko ideju attīstības kontekstā plāno publikācijas par Stavenhāgenu, un Dr. Alesandro Saliss (Korkas universitāte) pirms dažiem gadiem Kopenhāgenā parādīja Stavenhāgenu kā aktuālu sociālās filozofijas autoru.

[8] Kurt Stavenhagen, Heimat als Grundlage menschlicher Existenz. Göttingen, 1939.

[9] Kurt Stavenhagen, Heimat als Lebenssinn. Göttingen, 1946. Šis izdevums (HL) citēts rakstā.

[10] Priekšlasījumu retoriskais stils dažās grāmatas vietās joprojām ir skaidri jūtams.

[11] HL 5.

[12] Karl Jaspers, Die geistige Situation der Zeit. Berlin, 1931. Šis darbs pēc tam tika publicēts daudzos izdevumos un 30. gadu Vācijā tam bija plaša auditorija. Jaspers tajā ne tikai apraksta laikmetu, bet arī metodoloģiski un eksistenciālfilozofiski izstrādā “situācijas” jēdzienu.

[13] HL 6.

[14] Rolf Peter Sieferle, Finis Germania. Schnellroda, 2017, S. 53.

[15] HL 8.

[16] Joachim Ritter, Die grosse Stadt. Hrsg. Joachim Ritter, Metaphysik und Politik. Studien zu Aristoteles und Hegel. Frankfurt am Main, 1977, S. 352.

[17] HL 85.

[18] HL 86.

[19] HL 87.

[20] HL 86.

[21] HL 98.

[22] Sk.: Andrzej Gniazdowski, “Das Wesen der Heimat nach Kurt Stavenhagen”, Colloquium: New Philologies 6/1 (2021), pp. 71-84.

[23] HL 88.

[24] Jean-Paul Sartre, Huis clos sive de Les mouches. Paris, 1947.

Vēlos saņemt apkopojumus uz norādīto adresi

Nosūtot, jūs piekrītat privātuma politikai.