Lūk, vienīgais foto, kas man ir saglabājies no mana mīļākā sunīša. Mums bija dziļas savstarpējas jūtas, kaut gan viņš vienmēr skatījās uz mani drusciņ no augšas. Ne gluži tā, kā šajā attēlā.
Pirmo reizi viņš parādījās mūsu mājā kādā otrajā gadā pēc mūsu ievākšanās. Kādu dienu mēs ar tēvu braucām zirga ratos pa meža ceļu. Tēvs pēkšņi iesaucās: “Oho!” un apturēja zirgu. “Koka nav!”, viņš satraukts man paziņoja. Ar kāju viņš norausa sūnu maskējumu, un parādījās svaigi griezts celms. “Nu, paskatīsimies!” – tēvs sāka pētīt sliedes uz ceļa.
Sākām braukt pa pēdām un izbraucām netālajā Kaušas miestiņā. Šeit tēvs apstājās pie zili krāsotas mājas un iegāja iekšā, uzticējis man sargāt zirgu. Tas nebija grūts uzdevums, bet garlaicīgs gan, jo tēvs tur uzturējās diezgan ilgi. Beidzot viņš iznāca ārā, priecīgi smaidīdams un nedaudz iereibis. Rokās viņš turēja mazu kucēnu. “Būs mums suns!”, viņš apmierināti noteica. Sākām braukt. “Tu neziņosi milicijai?”, pajautāju. “Kamdēļ?”, tēvs atteica. “Kas tur – viens koks? Cilvēkam vajag mājas remontam. Zini, kāda jezga viņam būtu caur mežniecību?”
Es klusībā piekritu tēvam, lai gan zēna gados vispār biju liels ideālists. Tēvs jutās ļoti apmierināts ar dzīvi un uzšāva Varim ar grožiem pa resno pakaļu. Varis sāka skriet, tad atsitās ar pakaviem pret ratu malu un sāka auļot. Es sastingu no bailēm. Rati šāvās mežonīgā ātrumā pa šauro meža ceļu. Viens solis sāņus un rati sašķīdīs. Tēvs turpretī nelikās nobijies. Viņš paņēma no ratu priekšas resnu žagaru un uzšāva zirgam pa gurniem tā, ka palika redzama putekļu strīpa. “Lec kā varde! Skriet vajag skaisti!”, viņš pamācīja zirgu, un tas patiešām nomierinājās. Zirgs bija jauns, stiprs un diezgan nervozs.
Bet sunītis auga ātri, bija ļoti kustīgs un mīlīgs. Kaut gan bija ar raksturu. Nevienam neļāva ņemt sevi klēpī. “Es esmu medību suns,” viņš it kā gribēja uzsvērt. Kaimiņi katrs pa reizei dabūja rokās spēcīgu kodienu. Zobi viņam bija asi, un koda sunītis bez žēlastības. Arī tēvam viņš neļāva ņemt sevi klēpī, par mani nemaz nerunājot. Paņemt viņu klēpī izdevās tikai kalējam Jānim, kurš dzīvoja kādu kilometru attālu. Ar savām lielajām rokām viņš vienkārši paņēma Topīti no grīdas un iecēla klēpī. Topītis likās ļoti pārsteigts un neapmierināts, bet neredzēja iespēju kost, jo rokas kalējam bija milzīgas un cietas kā lāpstas.
Par savu saimnieku Topītis uzskatīja tēvu, pārējie bija otršķirīgi personāži. Viņš bija takša un krievu dzinēja jauktenis. No takša viņam bija līkās, spēcīgās kājas, bet no dzinēja diezgan liels ķermenis un prāva galva. Viņš varēja vienlīdz labi gan līst alās, gan dzīt zvērus. Stirnas, protams, no viņa aizbēga, bet viņš bija pietiekami neatlaidīgs un vismaz izdzina zvērus uz stigām.
Pa dienu Topītis palika mājās viens, ja vien nebija jāiet ar tēvu uz mežu. No skolas es parasti atgriezos pirmais. Mani viņš pamanīja puskilometru no mājas, pie nelielā lūgšanu namiņa. Redze viņam bija asa. Tūlīt mazs melns kunkulītis kā raķete metās pa taciņu man pretī. Pieskrējis viņš vicināja asti, cik vien jaudas, tad paskrēja uz mājas pusi, tad atkal atpakaļ, lai vēlreiz izbaudītu atkalredzēšanās prieku. Tēva parasti nebija mājās, kad es pārnācu. Mūsu māja tad jau bija izremontēta, bija skaists brūni krāsots lievenis un solīdas ārdurvis. Nolicis somu, pabužināju Topīti, un devāmies meklēt ko ēdamu. Paņēmu lielo virtuves nazi, un abi kopā gājām uz klēti. Tur pie griestiem bija sakārta žāvētā cūkgaļa. Lai peles nedabū. Stāvēdams uz sliekšņa, atvēzējos un metu nazi kādā gabalā. Nazi es metu teicami. Tur, kur nazis iedūrās, bija jāgriež uz vienu un otru malu. Neko pēc saviem ieskatiem graizīt nedrīkstēja. Tā es disciplinēju sevi, lai neēstu tikai liesumu. Nogriezis kādu kilogramu lielu gabalu, nesu to uz virtuvi. Tur es sagriezu gaļu gabaliņos un, piekozdams klāt sīpolu, sukāju iekšā ar rupjmaizi. Topītis lēkāja turpat blakus, gaidīdams savu tiesu. Protams, pusi gabala viņš dabūja droši. Bet bija jāpazemojas – jāstāv uz pakaļkājām. Viņam tas acīmredzami nepatika. Bet gaļa bija tik garšīga, ka goda jūtu un izsalkuma konflikts neturpinājās ilgi. Kad mēs paēdām, Topītis nolika galviņu uz mana ceļgala un skatījās man acīs, luncinādams asti. “Cik gan tu esi labs!”, es domāju. Un es grūši nopūtos, un Topītis grūši nopūtās.
Ja gribējās ko saldāku, pielēju pilnu zupas šķīvi ar vasaras medu. Ielēju krūzītē pienu un ēdu ar baltmaizi. Nesmērēju jau uz maizes. Ēdu ar lielo karoti. Ja beidzās maize, nogriezu vēl. Ja pietrūka piena, ielēju vēl. Beidzu ēst tikai tad, kad beidzās viss vienlaicīgi. Apetīte man bija laba.
Tad abi ar Topīti devāmies apdarīt mājas darbus. Ienesām malku, iekūrām plīti. Uzlikām vārīties cūku kartupeļus spainī. Vakarpusē ielaidu govis no aploka kūtī. Mums bija trīs govis – vecā piena devēja, jaunā tele un pavisam maza telīte. Ja mājās neviena nebija, bija arī jāslauc. Bet parasti es tikai nometu mēslus, tad ielaidu iekšā, pieliku sienu un ienesu no akas sešus spaiņus govīm, četrus zirgam. Pirmajam spainim klāt piebēru miltus. Zirgs iebāza purnu spainī un ēda miltus no spaiņa dibena, ik pa brīdim ar vareno nāsu pūtieniem izšļakstīdams krietnu miltainā ūdens devu. Pēdējo spaini parasti izlēju silē. Tad iemetu pakaišus cūku aizgaldā. Cūkas izsalkušas kāpa uz aizgalda malām un skaļi prasīja ēst. Parasti mums bija divas cūciņas. Divatā dzīvnieciņiem jautrāk. Pa to laiku bija izvārījušies kartupeļi. Sataisīju tos kopā ar grieztām lopbarības bietēm, sakapāju un aiznesu cūkām. Tie bija parastie ikdienas darbi, un tagad biju brīvs līdz vakaram.
Mūsu attiecības ar Topīti bija dažādu piedzīvojumu pilnas. Kā pusaudzis nebiju nemaz tik mīlīgs. Man bija niķis kaitināt dzīvniekus. Bet tikai tos, kuri man patika, un es nekad nenodarīju viņiem kādas lielas sāpes vai traumu. Man patika viņus ķircināt un dancināt. Zirgam iedurt ar pirkstu padusē, sunītim uzgāzt kādu ūdens spaini. Patrenkāt runci ar kaķeni. Bet tad es zirgam aiznesu pāris saujas miltu, nogriezu sunītim kādu gaļas gabalu un visumā viņi neturēja uz mani ļaunu prātu. Tāda nu bija mana pusaugu zēna mīlestība. Pasāpināt un pažēlot! Topītim tika visvairāk manas pretrunīgās mīlas. Bieži spārdīju bumbu pret šķūņa sienu. Trenēju “griezto sitienu” durvju spraugā. Topītim dikti gribējās spēlēt kopā ar mani, bet tad nekāds futbols nesanāca, jo viņš skrēja stipri ātrāk par mani. Nācās draugu piesiet. Būda bija turpat pie šķūņa. Tagad viņš bija vārtsargs. Skraidīja un lēkāja, ķerdams katru bumbu, cik nu ķēde ļāva. Leca un krita augšpēdus. Kādreiz jau gadījās viņam trāpīt arī stiprāk. Nereti tas beidzās ar to, ka Topītis bumbu tomēr noķēra. Tad bija kara tiesa – bumba šņācot izlaida gaisu. Ja nepaspēju pieskriet, varēju pirkt arī jaunu apvalku.
Patiesības labad jāsaka, ka Topītis arī nebija nekāds eņģelis. Vienreiz kaut kur bija nospēris pamatīgu gaļas gabalu. Tik lielu, ka nevarēja apēst visu uzreiz. Nes pa taciņu prom no mājas. Es skatos – jāpaiet pakaļ, kur gan viņš to gaļu noraks? Eju. Topītis atskatās vienreiz, atskatās otrreiz. Tad nāk man pretī. Pienāk, noliek gaļu zemē. Es mēģinu paņemt. “Rrrrr!”, Topītis atiež zobus ne pa jokam. “Nu, labi!”, nodomāju, un eju prom. “Rrrr!”, vēl niknāks rūciens. Zobi viņam asi. Stāvu, domāju. Tikko sakustos, atskan rūciens. Kad nu Topītim likās, ka šim delverim ir sniegta pietiekami laba mācība, tad viņš pagriezās un, augstu pacēlis galvu ar lielo gaļas gabalu mutē, aizgāja. Es vairāk nesekoju. Citreiz, neatceros par kādiem grēkiem, uzdzina mani uz ratiem un noturēja tur krietnu pusstundu, līdz pašam apnika mani audzināt.
Kādreiz sameistaroju uz pirkstiem liekamu kaķeni. No apakšbikšu gumijas izvilku tievos gumijas diegus un sasēju uz īkšķa un rādītājpirksta. Šaut varēja ar cieti salocītiem papīrīšiem vai saliektiem vada gabaliņiem. Tagad nu sunītis, ar tēvu atnācis no medībām, guļ zem virtuves galda. Viss slapjš, noguris. Pakaļkājiņas miegā raustās. Laikam atkal dzen stirnu. Es nedaudz paveru blakus istabas durvis, notēmēju ar kaķeni tieši uz divām pelēkajām bumbiņām un izšauju. Topiks palecas tā, ka galds uzlec līdzi. Tad metas uz durvīm, kuras es, protams, tūlīt aizcērtu. Topiks bija tā sadusmojies, ka plēsa durvju dēļus šķēpelēm vien. Bet ilgi dusmas neturēja, un jau nākamajā dienā mēs atkal bijām draugi.
Bieži devāmies uz mežu. Gan sēņot, gan tāpat vien. Vienreiz joka pēc aizgājām līdz āpšu alām. Topiks nebija noskaņots ložņāt pa alām, bet viņš nezināja, uz ko ir spējīgs ar fantāziju apveltīts nejauks pusaudzis. Es paaicināju viņu pie kādas alas ieejas: “Cui! Cui!” Topītis, neko nenojauzdams, iebāza galvu alā. Tajā pašā brīdī es no aizmugures iegrūdu viņu ar kāju alā. Atpakaļceļa viņam vairāk nebija, un Topītis līda vien uz priekšu. Es ar interesi skatījos, pa kuru alas caurumu viņš izlīdīs ārā? Bet Topītis nerādījās… Sāku klausīties, pielicis ausi pie zemes. Jā! Apakš zemes izdzirdu klusinātas, bet negantas rejas. Sapratu, kādā nelaimē esmu iegrūdis savu draugu. Zināju, ka viņš nekad neatkāpsies, līdz viens no cīnītājiem būs pagalam. Kaut kas bija jādara. Sāku skriet uz mājām, kas atradās labu divu kilometru attālumā. Parasti es pa šo meža ceļu skrēju krosu un laikam nekad vēl nebiju tādā tempā noskrējis šo distanci. Bez elpas ieskrēju pagalmā un paķēru no ugunsdzēsēju stenda lāpstu. Mājās neviena nebija, un, ja arī būtu, kurš tad man varēja palīdzēt? Tūlīt metos atpakaļ ar lāpstu rokās. “Ātrāk! Ātrāk! Varbūt sunītim tur jau pēdējā elpa?…”
Kad atskrēju pie alām, vairāk nespēju raut gaisu un uz brīdi vienkārši nokritu zemē. Tad, drusciņ atelpojies, sāku klausīties. Krietnu brīdi nekas nebija dzirdams, un jau nospriedu, ka sunītis pagalam. Bet tad izdzirdēju klusas rejas tieši paugura virsotnē. Sāku rakt. Rejas kļuva skaļākas un pārvietojās tuvāk vienas alas izejai. Sāku rakt šīs alas ieeju dziļumā. Ala dziļi gāja dzeltenajās smiltīs, bet rakt bija viegli. Drīz bedres apakšā smiltis sakustējās un parādījās tieva aste. Tas bija Topiks. Viņš vilka ārā āpsi ar dibenu pa priekšu, iekodies āpša kuplajā astē. Viņš atspērās, izvilka āpsi līdz pusei ārā, tad atspērās āpsis, sajutis āra gaisu, un atkal ierāva sunīti atpakaļ. Tad atkal sunītis rāva viņu ārā, un tāda šurpu turpu kustība atkārtojās vairākas reizes. Nospriedu, ka izdevīgā brīdī jāuzgāž āpsim ar lāpstu pa krustiem. Sinhronizēju cirtienu ar regulārajām kustībām un piemērotā brīdī cirtu. Nelaimīgā kārtā tieši šajā brīdī āpsis rāvās iekšā. Es mēģināju apturēt lāpstas cirtienu, bet pilnīgi apturēt lāpstu nespēju. Tās asmens smagi noslīdēja sunītim gar purnu, pamatīgi pāršķeldams lūpu.
Topiks pārsteigts paskatījās uz mani un viņa acīs kā grāmatā bija rakstīts: “Nu, tādu mudaku redzu pirmo reizi!” Es nometu lāpstu un metos bedrē. “Ak, kungs, ko es izdarīju? Topīti!… Topīti!…” Topiks piesardzīgi paskatījās, vai man nav kas rokā, tad sagrāba āpsi aiz astes un ar pēdējiem “pārsuniskajiem” spēkiem izrāva ārā no alas kā korķi.
Tagad bija mana kārta. Āpsim bija lieli, asi nagi un atņirgtajā rīklē divas spēcīgu zobu rindas. Bet es sapratu, ka tagad vairāk nedrīkstu ne baidīties, ne kļūdīties. Kailām rokām sagrābu viņu aiz kakla un izrāvu ārā no bedres. Āpsis bija liels un ļoti smags, bet es biju dūšīgs lauku puika. Vienkārši kā cīkstonis pārsviedu viņu pāri, atliecoties uz aizmuguri. Suns neļāva viņam nekur aizmukt, es izlēcu no bedres un paķēru labajā rokā lāpstu. Ar kreiso roku sagrābu āpsi aiz skausta un tagad situ ar lāpstu uz drošo. Sitieniem nebija spēka, jo ar vienu roku nevarēju atvēzēt smago lāpstu ar garo kātu, tāpēc cīņa bija ilga. Šķīda asinis. Sunīša, āpša un manējās arī. Drīz āpsis pagura, es satvēru lāpstu ar abām rokām un devu viņam vairākus spēcīgus cirtienus. Āpsis pārstāja kustēties.
Biju aizelsies un pilnīgi bez spēka. Brīdi atpūtos. Slaucīju asinis no rokām un krekla. Man nebija lielu brūču, tikai daži plēsumi uz rokām. Topiks tikmēr plosīja āpsi. Atpūties gribēju nest medījumu uz mājām. Bet Topiks bija viņā stipri ieķēries un neļāva man viņu vilkt. Pacēlu āpsi gaisā, taču Topiks neatlaidās. Aizvilku šo tandēmu līdz bedres malai, pacēlu āpsi augstu gaisā, bet Topiks karājās gaisā, ieķēries āpša pakaļā. Nācās nospārdīt viņu ar kāju nost. Topiks atkrita no āpša un sāka drusku atdzist.
Tagad jāiet uz mājām. Pārmetu āpsi pār plecu, neskatoties uz tādiem niekiem kā briesmīgā smaka un uz muguras plūstošās asinis. Topiks visu laiku rūca un lēkāja, mēģinādams ieķerties āpsim vilnā. Pusceļā noguris apstājos. Noliku nesamo zemē. Topiks arī bija paguris un vairāk nelēkāja, tikai rūca uz mūsu ienaidnieku. Paskatījos uz āpša purnu. Uz tā sēdās odi. Liels burbulis uzpūtās uz lūpas. Sapratu, ka dzīvnieks elpo… Man negribējās viņu nogalināt, bet es neredzēju citu izeju. Suns viņu neatstātu. “Piedod, āpsīt!”, es domās palūdzu, tad notēmēju un devu stipru triecienu ar lāpstu pa kaklu. Āpsis noraustījās un bija pagalam.
Mājās atstāju viņu uz ratiem, jo nebija vairāk spēka novilkt viņam ādu. Apkopu savējās un sunīša brūces, kā nu mācēju un cik nu sunītis ļāva. Apdarījis vakara darbus, devos pie miera. Mājās, kā jau teicu, neviena nebija. Tēvs jau gulēja Rīgas slimnīcā, no kuras tā arī neatgriezās, bet māte nebija vakarā atbraukusi no Preiļu mežniecības, kur strādāja par grāmatvedi. Māsa mācījās Daugavpils Pedagoģiskā institūta pirmajā kursā. Abas ar māti viņas pārmaiņus atbrauca uzraudzīt māju, bet tomēr ne katru vakaru. Šoreiz biju viens.
No rīta apdarīju kūts darbus, izslaucu govi, tad atgriezos pie mūsu vakardienas medījuma. Āpsis bija sastindzis ragā. Nebija nekādas vēlēšanās vilkt viņam ādu. Aiznesu āpsi līdz upei un uzliku viņa sastingušo ķermeni uz plosta. Pārcēlāmies uz Salu, un tur es apglabāju viņu kādā krūmu malā. Aizbērdams bedri, domāju, cik neglīti esmu izrīkojies un svēti nosolījos nekad vairāk neaiztikt nevienu dzīvnieku. Aizkustinājumā gribēju pat atdot militāro godu, bet tad atcerējos, ka to nedara bez cepures. Tās tā arī palika manas pēdējās nozīmīgās medības, ja šo nepatīkamo epizodi var tā nosaukt.
Pēc vairākiem gadiem mēs pārcēlāmies uz Rīgu. Nevarējām ņemt Topiku līdzi, lai arī cik stipri es nepārdzīvotu par draugu. Topiks palika ar mūsmājas jaunajiem saimniekiem. Daudz par viņu domāju toreiz un līdz galam nevaru aizmirst arī tagad. Vēlāk uzzināju, ka viņš kritis suņu varoņa nāvē. Jaunie saimnieki viņu nemīlēja, un viņš pārcēlās uz netālo govju fermu. Tur viņš regulāri palaka slaukto pienu, gan jau kaimiņi deva viņam arī ko ēst, jo tie bija labi cilvēki.
Kādu dienu fermā ieklīda traka lapsa. Nevienam nebija ieroča un situācija bija diezgan dramatiska. Topiks iznāca pretī un saplēsa lapsu. Pats gan arī dabūja daudz brūču, jo nebija vairs tik stiprs kā jaunībā. Suņus toreiz neviens neārstēja. Pasauca jauno mežsargu, tas izveda viņu aiz fermas un nošāva.