Preses apskats 2

Kitija Balcare, “Vai upei ir tiesības būt tīrai? Par dabas balsstiesībām”, Delfi: https://www.delfi.lv/news/national/atbildigi-daba/vai-upei-ir-tiesibas-but-tirai-par-dabas-balsstiesibam.d?id=53759743
Ja dabas tiesības netiks ievērotas, arī cilvēka eksistence ar visām tā cilvēktiesībām ir apdraudēta. Tādēļ aktīviste mudina izprast jauno pasaules skatījumu, pieņemot, ka pirmajā vietā būs dabas tiesības, kurām sekos cilvēktiesības un tikai pēc tam – korporāciju tiesības, pamatojot ar to, ka bez dabas nav arī cilvēka dzīvības
Mēģinājums juridiski atzīt upju, kalnu vai ainavu tiesības (piemēram, tiesības netikt ļaunprātīgi izmantotām vai sagandētām) ir spilgta ilustrācija pēdējām dekādēm raksturīgajai tiesību implozijai. Tā kā “tiesības” ir burtiski vienīgais vēl atlikušais deontoloģiskais, tas ir, pienākumu uzliekošais jēdziens, tas mūsdienu Rietumu cilvēkos izraisa trīsas un drebēšanu: nav nekā sliktāka, kā būt par tādu, kurš pārkāpj kāda cita tiesības; tā ir burtiski ļauna, netaisnīga un savtīga cilvēka definīcija. Tādējādi, ja gribi uzvarēt tiesas prāvā vai panākt atbalstu likumprojektam, tieši jēdziens “tiesības” būs iedarbīgākā svira. Attiecībā uz upēm šī retorika lielā mērā seko visumā sekmīgajam, lai arī nepārliecinošajam mēģinājumam piešķirt tiesības dzīvniekiem viņu atbrīvošanas vai aizsardzības kustību ietvaros. Ja izdodas panākt atzīšanu, ka noteiktai sugai vai īpatņiem ir tiesības (uz dzīvību, fizisku neaizskaramību, savu dabīgo vidi, savas ģimenes dzīves neaizskaršanu u.tml.), nekādi citi argumenti īsti nav nepieciešami. Taču problēma ir, ka tiesību atzīšana jebkādām būtnēm, entitātēm vai dabas parādībām, kas nav cilvēki, ir nesakarīga un nav nekas vairāk par retorisku triku. Šos apgalvojumus nedaudz papurinot, ātri noskaidrojas, ka arī tie, kas apgalvo, ka vistām, bitēm vai upēm ir tiesības, kas pēc būtības ir tādas pašas kā cilvēku tiesības, vai nu paši īsti netic šī jēdziena deontoloģiskajam pamatam, vai arī būtu gatavi tiesības atzīt kā tiesības tikai tad, kad tas būtu izdevīgi – izdevīgi cilvēkiem, protams. Taču tiesības nozīmē tieši pretējo: tam, kuram ir tiesības, šīs tiesības ir jāciena visos apstākļos, arī tad, kad tas ir dārgi, neizdevīgi, varētu kādam kaitēt utt. Turklāt šīs tiesības būtu jāaizsargā ne tikai no citiem cilvēkiem, kuri gribētu tās pārkāpt, bet no jebkā, ietverot nelabvēlīgas dabas parādības.
Balceres raksta sākumā kritizētā cilvēku uzpūtība, iedomājoties, ka viņi esot “radības kronis”, ilustrē izpratnes trūkumu par visu jautājumu. Izteikums “radības kronis” nāk no Bībeles komentāriem; abus šos vārdus mierīgi varam noraidīt, tas ir, aizstāt ar kādiem citiem. Izteikums neizsaka neko citu, kā vien saprātīgo novērojumu, ka cilvēku statuss visu citu dzīvo būtņu un arī nedzīvās dabas kopumā ir unikāls un ne ar ko nesalīdzināms. Piemēram, no visām zināmajām būtnēm un dabas parādībām tikai cilvēki spēj domāt par tādiem jēdzieniem kā “tiesības”, spēj tās atzīt un nest upurus, lai tās ievērotu, un veikt mērķtiecīgas darbības, lai saudzētu un aprūpētu vistas, bites, kalnus un upes. Nav nepieciešams mēģināt panākt upes “tiesību netikt piesārņotai” atzīšanu, lai varētu sekmīgi aizsargāt šo upi un tās biosfēru.

Džūdita Batlere, “Kāpēc “dzimtes” ideja visā pasaulē saduras ar tādu pretestību? Autoritāristi aizvien biežāk salīdzina “genderismu” ar “komunismu” un “fašismu”, The Guardian, 23. oktobrī: https://www.theguardian.com/us-news/commentisfree/2021/oct/23/judith-butler-gender-ideology-backlash
Dzimtes apkarošanas kustības ir ne tikai reakcionāras, bet arī fašistiskas [Autores izcēlums. Red.] kustības – tās atbalsta aizvien autoritārākas valdības. Viņu argumentu nesakarīgums un gan kreiso, gan labējo retorisko stratēģiju izmantošana dažus mulsina, bet citus pārliecina. Taču šis diskurss ir tipiski raksturīgs fašistiskām kustībām, kas sagroza racionalitāti, lai to pielāgotu saviem hiper-nacionālistiskajiem mērķiem.
Populārās teorētiķes Džūditas Batleres, “dzimuma performativitātes” jēdziena ieviesējas eseja ir ievērojama ar īpaši barokālu patiesu, puspatiesu, aplamu un kliedzoši aplamu apgalvojumu samudžinājumu, vienlaikus šādu samudžināšanu pārmetot saviem oponentiem, “genderisma” apkarotājiem, par kuriem viņa cita starpā apgalvo, ka tie aizstāvot sieviešu sišanu. Rakstot, ka “genderisma” apkarotāji “genderismu” uzskatot par fašismu, kā lasāms esejas apakšvirsrakstā, viņa atbild ar savdabīgu quid pro quo: fašisti ir nevis “genderisti”, bet “genderisma” apkarotāji. Tiktāl nu būtu noskaidrots.
Bet ir vērts pievērst uzmanību Batleres vairākkārt uzsvērtajai tēzei, ka cīņa pret “genderismu” esot jauna nacionālistiska kustība, kas satraucoši pieņemoties spēkā dažādās savstarpēji ļoti atšķirīgās valstīs. Žēl, ka viņa šo interesanto tēzi nav izvērsusi, izgaismojot, kā, viņasprāt, ir saistāma bioloģiskās dzimumu binaritātes aizstāvība ar valstu pašnoteikšanos un robežu sargāšanu. Īpaši žēl, ka tik augsti izglītota sieviete kā Džūdita Batlere, turpinot apgalvot, ka dzimumu un dzimšu izpēte neesot nekas cits, kā vien brīvu un iejūtīgu apspriežu tēma filozofijas semināros, nespēj saprast, ka juridiskā līmenī valstu likumi nevar un nevarēs kā vienlīdz patiesus atzīt abus šos apgalvojumus: (1) būšana par sievieti ir bioloģiski noteikta un (2) būšanu par sievieti nosaka subjektīvā identificēšanās ar sievieti. Jāpiebilst, ka tikai 5 dienas pēc šīs esejas tajā pašā ziņu portālā varējām lasīt par ievērojamās britu filozofes (un, pēc pašas apgalvotā, feministes un lesbietes) Ketlīnas Stokas aiziešanu no darba Saseksas Universitātē pēc ilgstoša mobinga, protestiem ar demolēšanu un draudiem.[1] Ketlīna Stoka publiski kritizēja britu likumprojektu Gender Recognition Act, kas prasa juridiski atzīt transseksuāļu pašidentificēšanos, un apgalvoja, ka tādiem jēdzieniem kā “sieviešu tiesības” un “sieviešu aizsardzība” ir kaut kāda jēga tikai tad, ja ir skaidri nosakāma un definējama kopa – “sievietes”.      

“Eiropas tiesa noraida īru kampaņas iesniegumu atcelt zvērēšanu pie “Visvarenā Dieva”, The Irish Times, 18. novembrī: https://www.irishtimes.com/news/ireland/irish-news/european-court-dismisses-irish-campaigners-case-over-swearing-to-almighty-god-1.4732203
Īrijā gan prezidents zvēr pie “Visvarenā Dieva”, stājoties amatā, gan arī tiesneši, liecinieki un apsūdzētie tiesas prāvās. Īru sociāldemokrātu grupa, kas cīnās par šo zvērestu atcelšanu, apgalvo, ka, īru sabiedrībai aizvien vairāk sekularizējoties, daudziem šie vārdi vairs neko nenozīmējot un nekādu atbildību neuzliekot. Taču jāņem vērā īru tiesneša Hamfrija brīdinājums: šo vārdu svītrošana, viņaprāt, pavairošot melīgas liecības un viltotus pierādījumus. Lai gan ir cilvēki, kā īri, tā svešzemnieki, “kurus īpaši neuztrauc civilās un krimināltiesiskās sekas, kas var iestāties pēc melošanas tiesas priekšā, viņi tomēr vilcinās, ja viņiem prasa piesaukt Dievu par liecinieku meliem”. Viņš arī piebilst: “Racionālais, birokrātiskais prāts nespēj apjēgt, ka vienkārša kriminālsodu pastiprināšana par melīgu liecību šo skatījumu nekādā mērā neietekmē.” Respektīvi, sabiedrības sekularizācija, valsts reliģijas atcelšana vai cilvēku atkrišana no reliģiskās prakses nekādi neietekmē cilvēku bailes no tāda Dieva, kurš ir Taisnīgums pats par sevi un kā tāds stāv pāri valstīm, tiesām un pat reliģijai, vienmēr ar cilvēku ir attiecībās viens pret vienu, pats ir garants laba un ļauna nošķīrumam un patiesumam, kā arī, protams, ir galējais soģis un apžēlotājs.       

“Saeimas komisijā asas diskusijas par ‘ideoloģijas maiņu’ attiecībā uz narkotiku lietotājiem”, LETA, 10. novembrī: https://www.delfi.lv/news/national/politics/saeimas-komisija-asas-diskusijas-par-ideologijas-mainu-attieciba-uz-narkotiku-lietotajiem.d?id=53763853
Rancāns pauda pārliecību, ka par indivīda nepareizu izvēļu izdarīšanu nevar vainot visu sabiedrību. Viņaprāt, patlaban tiek meklēti attaisnojumi tam, kāpēc cilvēks sācis lietot narkotikas, un narkotiku lietotājs tiek uzskatīts par narkotiku upuri. (..) Veselības ministrijas (VM) pārstāve Marta Krivade norādīja, ka no medicīnas viedokļa nav tādu pierādījumu, ka narkotiku lietošana būtu tīri cilvēka izvēle, lai gan pastāv, protams, atsevišķi gadījumi, kad narkotikas tiek lietotas izklaides nolūkos un tamlīdzīgi.
Šajā diskusijā saduras divi pretēji skatījumi uz cilvēku, sabiedrību un attiecīgi arī uz valsti un tās mērķiem. Ja šo nostāju pamatā esošos pieņēmumus destilētu un skaidri formulētu, varētu iegūt diezgan precīzu mūsdienu “konservatīvo” un “liberāļu” pasaules uzskata aprakstu. Rancāna kunga puse cilvēku definē kā spriestspējīgu, pār sevi valdīt spējīgu, radikāli brīvu un tāpēc arī atbildīgu; tā pašu priekšstatu par cilvēku kā būtni, kuru milzīgam valsts aparātam vajadzētu iemanipulēt labajās izvēlēs un izmanipulēt arī no sliktajām, redz kā cilvēka cieņu aizskarošu. Šis priekšstats par cilvēku balstās klasiskajā filozofiskajā antropoloģijā, kuru pirms 200 gadiem spēcīgi ietekmēja un tonizēja Imanuels Kants. Cilvēka stāvoklis šajā pasaules uzskatā: izteikti vertikāls. Paklupušajam ir jāpasniedz elkonis, bet viņam jāceļas pašam.
Veselības Ministrijas pārstāves Krivades kundzes puse cilvēka spriestspēju, brīvību un pašsavaldību skata kā relatīvus dotumus un to galējā analīzē – neeksistējošus. Pat ja tiek atzīts, ka cilvēkam piemīt nedaudz spriestspējas un brīvības, tās vienmēr ir pakārtotas ārējiem apstākļiem – iedzimtības, vides un sociālajiem faktoriem. Tādēļ arī pieaudzis, garīgi vesels cilvēks par sevi nav atbildīgs un nekādas izvēles neizdara. Šis pasaules uzskats balstās 19. gadsimta sociālajās teorijās, jo īpaši marksismā un tā mūsdienu sazarotajās interpretācijās, kas agrīno ekonomisko un šķiras piederības determinismu izvērsa daudz plašākā sociālā un vides faktoru determinismā. Cilvēka stāvoklis šajā pasaules uzskatā: izteikti horizontāls, garšļaukus. Nedaudz paspēlējot ar Veselības Ministrijas šībrīža kārtīm un pieķeroties ziņojumā minētajiem zinātniskajiem pētījumiem, būtu interesanti papētīt, vai gadījumā tieši tikko aprakstītais pasaules uzskats (materiālistiskais determinisms) nekorelē ar strauji pieaugošo jauniešu vēlmi izbēgt no šī murga, apreibinot apziņu ar narkotikām.               

Linda Spundiņa, “Mācītājs Cālītis: Pretvakcinācijas kustība ir kā jauna reliģija”, LSM, 4. novembrī: https://www.lsm.lv/raksts/zinas/latvija/macitajs-calitis-pretvakcinacijas-kustiba-ir-ka-jauna-religija.a428795/
Juris Cālītis: “Tā pretvakcinācijas kustība nav tikai protests pret valdību, bet te ir patiesībā kaut kas, kas iet daudz dziļāk, – jauns skats uz dzīvi, uz savu likteni. Mēs jau redzam, ka ir liels apjukums visās konfesijās. Tas ir tāpēc, ka viņi cīnās ar citiem ticētājiem, jo viņi nav vienisprātis par savu kristīgo piederību. Manā skatījumā šī pretvakcinācija ir cits dzīves redzējums. Un mācītājiem, acīmredzot, ir ļoti grūti. Viņi nezina, kā tikt galā ar svešu ticību savu locekļu un arī mācītāju vidū.”
Skaidrojot vietu pravieša Jonas grāmatā, kur pagāni kuģī uz jūras vētras laikā katrs piesauc savu dievu, Mārtiņš Luters savulaik sniedza ietekmīgu ticības un tās objekta aprakstu. Dievs ir tas, uz ko sirds liek vislielākās cerības, lielāko paļāvību, sagaida visu labāko un galējo glābiņu. Dažiem tā var būt manta, dažiem dievs var būt vēders, dažiem tie var būt ar mīklainu spēku apveltīti antropomorfi koka stabi, citiem tie var būt paša cilvēka spēki un prasmes, vēl citiem – vienīgais patiesais, neredzamais Dievs, kas piedzima par redzamu, bezspēcīgu mazuli silītē, kūtiņā Bētlemē. Ticība savukārt ir lielā sirds paļāvība un visas personas uzticēšanās glābiņa apsolījumam. Mācītāja Cālīša piezīme par nevakcinētajiem kā svešas ticības pārstāvjiem draudzes vidū dod iespēju par vakcināciju padomāt kā par ticības jautājumu. Pēdējā laikā gana daudz esam dzirdējuši par nevakcinēto cilvēku sliktajām rakstura īpašībām un sabiedrībai kaitīgajām izvēlēm. Taču ticības piesaukšana šajā diskusijā var būt abpusgriezīgs zobens. Jo uzreiz var jautāt – kam tic dedzīgi vakcinētie, kuri nevakcinētos nodala no Kristus draudzes, kas vismaz “uz papīra” taču ir viena miesa? Kas ir dedzīgu vakcinēto “dievs”?  Uz ko galējā glābiņa cerības un augstāko paļāvību liek vakcinētie? Kam pašos dziļumos ir pieķērusies vakcinēto sirds? Vai tad Dievs neliek savai saulei spīdēt un lietum līt kā par vakcinētajiem, tā arī nevakcinētajiem? Nesenā diskusijā mācītājs Cālītis izteica šaubas par sakramentu nozīmi un to lietderību nākotnes baznīcā,[2] taču vakcīnticības un vakcīnneticības sakarā jāatgādina, ka līdz šim neviena reliģija nav iztikusi bez savām kulta un rituāla praksēm, kā arī sakramentiem. Dedzīgas vakcīnticības gadījumā ir jāuzmanās, lai poti neuzskatītu par sakramenta aizstājēju. Kas notiek sakramentā? Tajā bezgalīgais, neredzamais, neizmērojamais Dievs īpašas, žēlastību dodošas klātbūtnes veidolā ir izvēlējies sevi saistīt ar kādu galīgu, taustāmu, materiālu elementu. Luterāņi mēdz teikt, ka sakramentā grēku piedošanu apsološais Vārds “savienojas” ar kādu materiālu elementu: maizi, vīnu, ūdeni. Sakraments ir īpašs, paša Dieva iedibināts un priekšrakstīts gara un matērijas caurvīšanās gadījums. Vakcīnticības gadījumā pote nevar aizstāt sakramentu – cilvēki ar saviem vārdiem un darbiem apsola nosacītu glābiņu, saņemot poti, taču tas nav glābiņš no “velna, nāves un elles” varas. Bargos pārbaudījumu un ārkārtas situāciju laikos ir īpaši jāuzmanās savas sirds dabisko sliecību ticēt un paļauties virzīt uz pareizo objektu – mūžīgajām, nevis laicīgajām un pārejošajām lietām. Savulaik Latvijas Universitātes Teoloģijas fakultātē Cālīša kungs pasniedza kursu par slaveno 20. gs. reformātu teologu, šveicieti Karlu Bārtu, kura sociālo ētiku nereti mēdz apzīmēt kā “kristīgo sociālismu”. To varētu apzīmēt apustuļa Pāvila vārdiem kā norādījumu “nest citiem cita nastas” (Gal. 6:2), kā arī būt pacietīgiem vienam pret otra vājībām. Ņemot vērā, ka nevakcinētie bieži vien nāk no socioekonomiski zemākā slāņa,[3] īsti bārtiānisks kristīgais sociālisms drīzāk aicinātu būt pacietīgiem un lēnprātīgiem pret nevakcinēto vājībām. Un otrādi.

Uģis Lībietis, “ASV demokrāti cietuši neveiksmi vēlēšanās”, LSM, 3. novembrī: https://www.lsm.lv/raksts/zinas/arzemes/asv-demokrati-cietusi-neveiksmi-velesanas.a428612/
Lai arī sākotnēji aptaujās Makolifa pārsvars bija pat ļoti liels, pēdējo nedēļu laikā tas strauji samazinājās. Par iemeslu šādam popularitātes kritumam tiek minēts tas, ka Makolifs debatēs par izglītību izteicies, ka vecākiem nevajadzētu norādīt skolām, kā mācīt viņu bērnus. Šis jautājums izrādījies īpaši jūtīgs, jo štatā notiek aktīvas diskusijas par tā dēvēto kritisko rasu teoriju (saskaņā ar šo teoriju ASV sabiedrībā joprojām ir vērojams rasisms un baltie amerikāņi ir priviliģētā stāvoklī attiecībā pret citām rasēm).
Ziņā minētais gadījums parāda, ka konservatīvie var uzvarēt svarīgas vēlēšanas, pievēršoties tieši sabiedrības izglītības tēmai. Kāpēc ASV Virdžīnijas pavalstī jaunāko paaudžu izglītība pēkšņi kļuvusi par karstu kartupeli? Jo “daudzi vecāki gandrīz gadu ir bijuši spiesti palīdzēt saviem bērniem mācīties attālināti, tāpēc aicinājums neiejaukties skolu programmā daudziem vecākiem varētu būt izklausījies kā apvainojums.” Proti, vecāki, iespējams, pirmo reizi savām acīm un ausīm ir iepazinušies ar jaunāko izglītības saturu, kas daudzu ASV pavalstu gadījumā ir visnotaļ marksistiski iekrāsots. Uzsvars uz izglītību savā ziņā ir atgriešanās pie īsteni konservatīvām rūpēm par sabiedrisko kārtību, publisko morāli un labo lietu tālāknodošanu jeb tradīciju kā uzkrātu un nogulsnējušos sociālo zināšanu paveidu. Britu konservatīvisma priekštecis Edmunds Bērks sabiedrisko līgumu, tātad valsts eksistences pamatu, nosauca par vienošanos starp dzīvajiem, mirušajiem un vēl nedzimušajiem, tādējādi sabiedrību dzīvē uzsverot pēctecības lomu. Vismaz divi no šī brīža redzamākajiem ASV reliģiski konservatīvajiem autoriem – Rods Drēers un Sorabs Amāri – savu dižpārdokļu ievados kā galveno ieganstu savai cīņai par labo lietu nosargāšanu nosauc tieši rūpes par savu bērnu izglītību, it īpaši apstākļos, kad oficiālās valsts izglītības kvalitāte pēdējos gadu desmitos Rietumos strauji krītas.

“Izbeigts kriminālprocess par Tukumā degušo vīrieti”, Delfi, 1. novembrī: https://www.delfi.lv/news/national/criminal/izbeigts-kriminalprocess-par-tukuma-deguso-virieti.d?id=53733213
“Notikumu attīstība medijos un sociālajos tīklos uzņēma nekontrolējamu ātrumu, faktiem apaugot ar baumām, tādējādi izraisot nepamatotu un pārsteidzīgu rezonansi ne tikai Latvijā, bet arī ārvalstīs. Publiski tika izteiktas dažādas notikušā versijas, dažādu jomu pārstāvji, tai skaitā politiķi, žurnālisti un citi publiskā vidē pauda subjektīvus viedokļus, pasniedzot kā faktu, ka ir noticis homofobisks uzbrukums, kā rezultātā ir gājis bojā cilvēks. Protams, arī policija saņēma lielu pārmetuma devu. Valsts policija skaidroja, ka notiek izmeklēšana, aicināja sabiedrību būt iecietīgai, neizdarīt pārsteidzīgus secinājumus un ļaut policijai veikt savu darbu. Tomēr publiskās emocijas, nepārbaudītas baumas bija jau nodarījušas kaitējumu mūsu valsts sabiedrības tēlam starptautiskā līmenī,” VP preses paziņojumā citēts VP priekšnieks Armands Ruks.
Abstrahējoties no bargajiem žurnālistu ētikas pārkāpumiem, valsts tēla iedragāšanas starptautiskajos medijos un sociālā naida vairošanas pret konservatīvajiem, Tukuma gadījums ļauj izcelt pāris konservatīvās pozīcijas tikumus, lai cik ļoti tie tiktu dēmonizēti. Tos varētu izteikt tautas sakāmvārdos, tādos kā: “neskrien ratiem pa priekšu” un “septiņreiz nomēri, pirms nogriez”.

“Apdraudēta 14. Saeimas vēlēšanu norise – trūkst 2,62 miljonu eiro”, Delfi, 29. oktobris: https://www.delfi.lv/news/national/politics/apdraudeta-14-saeimas-velesanu-norise-trukst-2-62-miljonu-eiro.d?id=53726847
Bez šī finansējuma nebūs iespējams īstenot mērķtiecīgus pasākumus vēlētāju līdzdalības veicināšanai un informēšanai, maksāt konkurētspējīgu atalgojumu pašvaldību vēlēšanu komisiju un vēlēšanu iecirkņu komisiju locekļiem un darbiniekiem par darbu vēlēšanu sagatavošanā, nebūs iespēju izgatavot un vēlēšanu komisijām piegādāt visus nepieciešamos vēlēšanu materiālus, piemēram, vēlēšanu zīmes un vēlēšanu aploksnes, veikt vēlēšanu vadības sistēmas tehnisko pavadīšanu un lietotāju atbalstu.
Papildus jautājumam, vai nākamajās vēlēšanās varēs kandidēt arī nevakcinētie,[4] Satversmes kodola pantos ietvertā tautas pašnoteikšanās procedūra regulāru vēlēšanu formā izrādījusies pārāk dārga. Ņemot vērā līdzšinējos Latvijas valsts pārvaldes un tās pakalpojumu digitalizācijas centienus, nav pamata domāt, ka arī pāriešana uz attālinātām elektroniskajām vēlēšanām procedūru padarītu lētāku. Tādēļ līdzekļu optimizācijas vārdā var apsvērt alternatīvas un mācīties no garās cilvēces pieredzes. Seno Atēnu tiešās demokrātijas procedūra visticamāk izmaksāja ļoti maz, vai gandrīz neko, turklāt jāatgādina, ka vēlēto amatu pārstāvji nesaņēma atalgojumu, jo dalību polisas dzīvē uzskatīja par pilsoniska goda un pienākuma lietu. To pašu var teikt par Latvijas vēsturiskajai īstenībai tuvāko senģermāņu tautas sapulces institūciju, kuras vēlīnu formu redzam 11. gs. islandiešu altingā, bet pavisam vēlīnu joprojām sastopam Šveices Apencelles Innenrodenes kantonā.[5] Žans Žaks Ruso arī uzsvēra, ka demokrātija var plaukt tikai skaitliski nelielās, viendabīgās un lokālās kopienās. Uz modernās pasaules milzīgo skaitļu un dažādības fona, Latviju tiešām var uzskatīt par nelielu un samērā viendabīgu kopienu, kurā vēlēšanu procedūru varētu padarīt ievērojami lētāku un, pats galvenais – demokrātiskāku.

Gunta Matisone, “Priekuļos novāc pirmo pasaulē dārgākās garšvielas – safrāna – ražu”, LSM, 23. oktobris: https://www.lsm.lv/raksts/dzive–stils/tehnologijas-un-zinatne/priekulos-novac-pirmo-pasaule-dargakas-garsvielas-safrana-razu.a426915/
Runājot par izvēli Latvijā eksperimentēt ar safrāna krokusu audzēšanu, pētniece kā vienu galvenajiem mudinājumiem min klimata pārmaiņas.
Zīmīgi, ka pieprasījums pēc safrāna strauji pieauga 1347.–1350. gadā, kad Eiropā plosījās melnā nāve. Mēra slimnieki safrānu pirka medicīniskiem nolūkiem, taču daudzi lauksaimnieki, kas to varēja audzēt, bija izmiruši. Tomēr stāsts vairāk ir par to, ka klimata pārmaiņām nav obligāti jāiegrūž nedz sakāvnieciski apokaliptiskā beigu gaidīšanas apātijā, nedz pārspīlētā pasaules glābšanas rosībā. Klimata pārmaiņas var būt arī iespēja. Ariss Rusinoss šādu pielāgošanos nenovēršamajam dēvē par “dūmeru jeb nolemtībnieku optimismu” (doomer optimism).[6] Dūmeru optimists neuzskata, ka sabiedrība sabruks viņa dzīves laikā vai ka drīzumā zemi pārņems bads. Taču viņš paredz, ka ar lielu varbūtību dzīves dārdzība tuvāko divdesmit gadu laikā klimata pārmaiņu dēļ ievērojami pieaugs, tāpēc par ģimenes dzīvesveida un saimnieciskās darbības maiņu ir vērts padomāt jau tagad, piemēram, kādai lauku ģimenes mājsaimniecībai pārejot arī uz safrāna audzēšanu. Dūmeru optimisti nerunā par izdzīvošanu postapokaliptiskā tuksnesī, bet gan par komforta nodrošināšanu pasaulē, kurā, iespējams, valdīs patēriņa nodokļi un slikti pārdomāti klimata pārmaiņu mazināšanas pasākumi, korporatīvo interešu iejaukšanās un neregulāri starptautiskās tirdzniecības traucējumi. Rusinoss norāda, ka pašreizējā diskusija par pārtikas patēriņa radikālu ierobežošanu ir tik antiutopiska un nepievilcīga nākotne, ka nav brīnums, ka cilvēki to noraida, jo īpaši tad, ja tā nekādi nerisina pasaules bagātāko iedzīvotāju pārmērīgo patēriņu. Rusinoss ar ģimeni grasās pārvākties uz kādu augstāku vietu Lielbritānijā un pats audzēt lielāko daļu savas pārtikas, taču viņš nav gatavs nedz dzīvot kastē, nedz ēst kukaiņus, nedz atteikties no privātīpašuma. Uz kura cita starpā varētu arī audzēt safrānu.

“Asistētā nāve tagad pieejama tikai vakcinētajiem un pārslimojušajiem”, Sterbehilfe, Preses relīze, 19. novembris: https://www.sterbehilfe.de/sterbehilfe-nur-noch-fuer-geimpfte-und-genesene/
Asistētā nāve un mūsu mirt gribošo organizācijas locekļu brīvprātības pārbaude pieprasa cilvēcisku tuvumu. Taču cilvēcisks tuvums var izraisīt un veicināt Corona vīrusa pārnēsāšanu. Sākot no šodienas, mūsu asociācijā ir spēkā 2G noteikumi, kurus papildina no situācijas izrietoši pasākumi, piemēram, ātrie testi pirms tikšanās slēgtās telpās.
Latvijā vasarā piedāvāja iespēju vakcinēties kapu svētkos, taču eitanāzija kā pakalpojums, kurš pieejams tikai vakcinētajiem vai pārslimojušiem ir cits līmenis. Bet iztēlosimies šādu labvēlīgu iznākumu: Cilvēks ir sakrājis naudu, izgājis vairākas neatkarīgo psihologu pārbaudes, brīžiem šaubās par sava izvēlētā soļa pareizumu, daži radi viņu mēģina atrunāt, bet tad viņš saskaras ar galējo pirmsnāves pārbaudījumu un nosacījumu – vakcīnu. Un pārdomā.  



[1] https://www.theguardian.com/world/2021/oct/28/sussex-professor-kathleen-stock-resigns-after-transgender-rights-row 

[2] https://www.facebook.com/Rigasdraudze/videos/1382197815529363/

[3] https://www.nytimes.com/2021/05/24/briefing/vaccination-class-gap-us.html

[4] https://www.diena.lv/raksts/latvija/zinas/deputatu-ierobezosana-var-apdraudet-nakamas-saeimas-darbu-14271354

[5] https://swissfederalism.ch/en/athenian-democracy-revive-between-glarus-appenzell/

[6] https://unherd.com/2021/11/why-i-am-fleeing-to-the-hills/

Print Friendly, PDF & Email
close

Vēlos saņemt apkopojumus uz norādīto adresi: