Liberālisms tērē pirmsliberālā laikmeta mantojumu un resursus, kuri to reiz uzturēja, bet kurus tas nespēj atjaunot. Sociālo saikņu iziršana gandrīz visās dzīves jomās – ģimenē, kaimiņu attiecībās, vietējā kopienā, reliģijā un pat nacionālajā līmenī – uzrāda liberālisma iekšējās loģikas progresējošo vektoru un ir tā dziļākās nestabilitātes avots.
liberālisms
Rietumi, tāpat kā iepriekš sovjeti, šim svešajam citam mēģināja iemācīt labāko un destilētāko “sevis” versiju – tīru, realitātes neaptraipītu ideoloģiju, kas pašos Rietumos 21. gadsimta sākumā un jo īpaši šodien vairs īsti nedarbojās vai, līdzīgi kā komunisms Padomju Savienībā 1980. gados, jau bija mirusi un pārvērtusies par ritualizētu simulakru.
Agnese Irbe sarunājas ar Krišjāni Lāci par Patrika Denīna grāmatu “Kāpēc liberālisms cieta neveiksmi?”, ko pamatoti uzskata par pēdējo gadu spilgtāko darbu politiskajā teorijā un krīzes laika zīmi.
Pilsoņu tumsonības un muļķības tēma, starp citu, šogad dominē plašsaziņas līdzekļos. Tā ir kļuvusi par valdības un atbalstošā izglītotā slāņa labo toni. Apelējot pie šīs pilsoņu muļķības, drastiski ir ierobežotas iespējas rīkot referendumu. Ir notikusi atteikšanās no tiešajām pilsētas mēru vēlēšanām. Ir redzami centieni atteikties arī no iespējas tieši vēlēt Seima locekļus, atstājot tikai izvēli pēc partiju sarakstiem.
Saruna par to, kāpēc Berlina plurālisms nav nošķirams no relatīvisma, kāpēc vērtību hierarhijas ir neizbēgamas, kāpēc liberālisms nav neitrāls un kāpēc cilvēku mērķu dažādības konstatēšana, lai gan pati par sevi šaubīga, ir tikai domāšanas sākums, nevis galapunkts.
Sarunu sērijā par mūsdienu liberālisma izpēti publicējam pirmo sarunu par Rīgā dzimušā filozofa un esejista Jesajas Berlina intelektuālo mantojumu. Tajā Krišjānis Lācis kritiski aplūko divu brīvību, pozitīvās un negatīvās, nošķīrumu, īpaši pievēršoties spaidiem, savukārt Agnese Irbe ievieš jaunu jēdzienu “epistēmiskais pakalns” un sarunas beigās skaidro, kāpēc viņa ir anti-Berlins.
Latvijas Universitātes Teoloģijas fakultāte savā darbībā ir LELBP teoloģiju pārstāvoša, veicinoša un izplatoša akadēmiska iestāde. Latvijā tikai nedaudzām konfesijām ir savas akadēmiskās mācību iestādes, tāpēc LELBP pilnīgi noteikti izceļas ar noteicošo balsi TF. Attiecīgi, šādai salīdzinoši nelielai draudžu kopībai ir spēcīgs institucionālais atbalsts.
Pats interesantākais notiek tad, kad ar šādu dilemmu saskaras mūsdienu liberālis, kurš sevi pozicionē kā “skeptisku” vai “mērenu”. Viņš varētu teikt: “Tas ir sarežģīts jautājums, kurš ir jāapskata no visām pusēm. Ir jāciena ticības brīvība, bet Latvijā ir problēma ar homofobiju.” Vērīgs klausītājs ievēros, ka viņš neatbildēja pēc būtības.
Ja nu liberālisms pats par sevi, pēc būtības, tiešām ir tikai utopisks, nesasniedzams projekts? Ja nu tas ir mēģinājums institucionalizēt beznosacījumu iecietību, atvērtību un iekļaušanu, kas kopumā ir ārējs, svešs, neliela ietekmīga “savējo” mazākuma īstenots naudas apgūšanas pasākums arī izslavētajās Rietumu sabiedrībās?