Reiz nelielā baļķu būdiņā meža vidū atradām kādu sakšu dezertieri. Vecs, pieredzējis karavīrs, viņš bija Rīgā kaut ko nelabu sastrādājis, un, lai izvairītos no soda, vienkārši iemucis mežā. Neviens viņu, protams, nemeklēja. Tā viņš tur dzīvoja, drusciņ medīdams un zvejodams zivis netālajā upītē. Uz ziemu viņš taisījās iet uz Lietuvu, pie poļiem.
literatūra
Silts laimes un atvieglojuma vilnis pāršalca visu manu dvēseli – tā, ka es pat nedaudz sagrīļojos. Galvā ieskanējās kaut kas līdzīgs eņģeļu koriem – kaut kas līdzīgs tam, ko biju dzirdējis pāvesta kapelā Romā, tikai balsis skanēja vēl dzidrāk un debešķīgāk.
Kad aiziet liels dzejnieks, dzīves ainava mainās uz neatgriešanos. Gan tā, kas ārā, gan tā, kas katram iekšā. Nav vairs tā ozola. Plauktā nav atrodama valodas galoda, tā tur vairs nestāv, ir titāna atstātas grāmatas un manuskripti.