Patiesības gabaliņš

Svans šajā piebildē uzreiz atpazina vienu no tiem reāla notikuma fragmentiem, ar kuriem melošanā pieķertie sevi mierina, iekļaujot to izgudrota, nepatiesa notikuma sastāvā, domādami, ka tā viņi tam ierāda pareizo vietu un nolaupa tā līdzību ar Patiesību.

Kariete no pasakas

Arī tagad es ļoti labi varu atsaukt atmiņā šo ainu un apliecināt visu notikušo kaut vai ar zvērestu. Un tomēr vēlāk es sapratu, ka tas nevarēja notikt: pasaulē nav šādu kariešu un tās nevar šķērsot Nikolaja ielu un Troņmantinieka bulvāri Rīgā.

Senās Zemgales un zemgaliešu attēlojums latviešu literatūrā

Liela daļa darbu, kas stāsta par zemgaliešiem, tapuši 20. gadsimtā, īpaši 20. un 30. gados. Tajos uzsvērts Zemgales plašums, kas rada vērienu darbos un cīņās, kurās vilktas paralēles starp seno zemgaļu varoņiem un viņu garu pārmantojušajiem strēlniekiem. Strēlnieku apdzejotājs Jānis Akuraters savos poētiskajos darbos piešķir Zemgalei un tās ļaudīm pat dievišķu oreolu.

Jo sniegs

Jo sniegs

“Paldies!” Meitene iesaucās, kad viņš tuvojās durvīm. Jurģis atskatījās. Lielas, pelēkas acis kā tumši, sniega pilni padebeši skatījās viņam taisni dvēselē vai kas nu tur iekšā bija…

Saruna par Šekspīra Makbetu

Turpinot sarunu sēriju par Šekspīra lugām, Krišjānis Lācis ar Agnesi Irbi analizē drāmu “Makbeta traģēdija” (1606), sarunu sākot ar lasītāju un kritiķu nepārejošo mīlestību uz šo pašu īsāko no Šekspīra lugām, patiku skaidrojot gan ar vēstījuma morālo viennozīmību, gan lugas un galveno varoņu “modernumu”, gan arī aktīvo lomu, kuru tajā spēlē pārdabiski spēki.

Vispārīgas ziņas par cilvēku

Cilvēks ir tikai niedrīte, pats vājākais dabas elements, bet viņš ir domājoša niedrīte. Nemaz nav nepieciešams visam Visumam sakopot spēkus, lai viņu salauztu. Pietiek ar vienu tvaika plūsmu, ar vienu ūdens pilienu, lai viņu nogalinātu. Bet, pat ja Visums viņu satriektu, cilvēks tik un tā būtu cēlāks par to, kas viņu nogalina; jo viņš zina, ka mirst.

Māja, kur spokojas

“Šeit mēs gulējām,” viņa saka. Un viņš piebilst: “Tūkstošiem skūpstu.” “Pamodušies no rīta…” “Sudrabaina gaisma starp kokiem…” “Augšā…” “Dārzā…” “Kad atnāca vasara…” “Ziemā, kad bija sniegs…” Kaut kur lielā tālumā aizsitas durvis, maigi pieklauvēdamas kā sirdspuksts.

Ziemassvētku diena

Kad vīrs bija piegājis pavisam tuvu pie uguns, gans atvēra acis. Viņš bija vecs, īdzīgs vīrs – nelaipns un ciets pret visiem cilvēkiem. Un, ieraudzījis tuvojamies svešinieku, viņš paķēra garu, smailu nūju, ko mēdza turēt rokā, ganīdams savu ganāmpulku, un svieda ar to nācējam.