Mūzikas stundas

Mūzikas stundas

– Pfīl, – viņa teica, – esiet tik labs un uzņemiet šo darbu mierīgāk! Tā neparastais harmoniju izmantošanas veids jūs apmulsina… Jums, salīdzinot ar šo, Bēthovens liekas tīrs, dzidrs un dabisks. Bet apdomājiet, kā savā laikā Bēthovens savus pēc vecajām tradīcijām izglītotos kolēģus izsita no sliedēm… un pats Bahs, mans Dievs, viņam taču pārmeta melodiskuma un dzidruma trūkumu!… Jūs runājat par morāli … Bet ko jūs saprotat ar morāli mākslā?

Vasara pie jūras

Vasara pie jūras

Un tad nāca atkal citas dienas, sapņainas, zilas, pilnīgi bez vēja un tveicīgi karstas, kurās zilās mušas sīca saulē pār Bākas laukumu, un jūra, klusa un gluda kā spogulis, likās neelpojam un gulēja nekustēdamās.

Patiesības gabaliņš

Svans šajā piebildē uzreiz atpazina vienu no tiem reāla notikuma fragmentiem, ar kuriem melošanā pieķertie sevi mierina, iekļaujot to izgudrota, nepatiesa notikuma sastāvā, domādami, ka tā viņi tam ierāda pareizo vietu un nolaupa tā līdzību ar Patiesību.

Kariete no pasakas

Arī tagad es ļoti labi varu atsaukt atmiņā šo ainu un apliecināt visu notikušo kaut vai ar zvērestu. Un tomēr vēlāk es sapratu, ka tas nevarēja notikt: pasaulē nav šādu kariešu un tās nevar šķērsot Nikolaja ielu un Troņmantinieka bulvāri Rīgā.

Senās Zemgales un zemgaliešu attēlojums latviešu literatūrā

Liela daļa darbu, kas stāsta par zemgaliešiem, tapuši 20. gadsimtā, īpaši 20. un 30. gados. Tajos uzsvērts Zemgales plašums, kas rada vērienu darbos un cīņās, kurās vilktas paralēles starp seno zemgaļu varoņiem un viņu garu pārmantojušajiem strēlniekiem. Strēlnieku apdzejotājs Jānis Akuraters savos poētiskajos darbos piešķir Zemgalei un tās ļaudīm pat dievišķu oreolu.

Jo sniegs

Jo sniegs

“Paldies!” Meitene iesaucās, kad viņš tuvojās durvīm. Jurģis atskatījās. Lielas, pelēkas acis kā tumši, sniega pilni padebeši skatījās viņam taisni dvēselē vai kas nu tur iekšā bija…

Saruna par Šekspīra Makbetu

Turpinot sarunu sēriju par Šekspīra lugām, Krišjānis Lācis ar Agnesi Irbi analizē drāmu “Makbeta traģēdija” (1606), sarunu sākot ar lasītāju un kritiķu nepārejošo mīlestību uz šo pašu īsāko no Šekspīra lugām, patiku skaidrojot gan ar vēstījuma morālo viennozīmību, gan lugas un galveno varoņu “modernumu”, gan arī aktīvo lomu, kuru tajā spēlē pārdabiski spēki.