Ķenča lūgšana

Ķenča lūgšana

Ak mīļais Kungs Dievs un Pestītājs! Tu nu redzi manu ceļu un zini, ka es nebraucu vis, dzīda­mies pēc pasaules goda un kārumiem, bet meklēju un lūdzu tik to, lai tu dotu mērnieciņa cienīgam tēvam tādu prātu, ka viņš man piešķirtu dziļās ielejas pļaviņu, zirņu kalna tīrumiņus un tās ataudziņas gar Slamstu un Šmakānu robežām.

“Oniksa grotas”. Herdera institūts Rīgā un Ērika Zēla

Herdera institūts Rīgā nebija tikai vācbaltiešu izglītības un kultūras vieta, un institūta radītā intelektuālā vide nebija totāli imanenti noslēgta vide. Par spīti delikātajām nacionālajām problēmām un sasāpējušajām finansēšanas problēmām, šīs institūcijas mērķis bija: būt par paraugu un piemēru eiropeiskai izglītībai Latvijā un Baltijā.

Rudens un lapkritis

Gaiss vispār nekustas, un nav jaušama ne pūsmiņa. Lapas ir tik vieglas, ka, krītot lejup, tās aizslīd sāņus, tad pavilcinās, saduroties ar gaisa masām, un visbeidzot tik nemanāmi pieskaras zemei, ar kuru tām drīz būs jāsajaucas, ka šis žests ir liegāks par sveicienam paceltu roku un diskrētāks par diskrētāko glāstu.

Maģiskais ūdens atspīdums

Kādēļ ikviens spēcīgs un veselīgs zēns ar spēkpilnu un veselīgu puikas dvēseli agri vai vēlu top traks aiz jūrā braukšanas ilgām? Kādēļ jūs pašu, pirmo reizi ar pasažieru kuģi jūrā izbraucot, pārņem mistiski drebuļi, kad jums paziņo, ka esat atklātā jūrā? Kādēļ senie persieši jūru turēja svētu? Kādēļ grieķi tai piešķīra īpašu dievību – paša Jupitera brāli? Bez šaubām, tas viss nav bez nozīmes.

Saruna par Hamletu

Krišjānis Lācis sarunājas ar Agnesi Irbi par angļu dzejnieka un dramaturga Viljama Šekspīra (1565–1616) lugu “Hamlets”, kas sarakstīta un iestudēta ne vēlāk kā 1601. gadā. Saruna tapusi kā atbilde Tomasa Stērna Eliota apgalvojumam, ka “Hamlets” ir “mākslinieciska neveiksme”.

Hamlets – princis vai poēma ?

Es mēģinu atraut jūsu uzmanību no lietām, kuras pamana intelektuāls pieaugušais, un pievērst lietām, kuras pamana bērns vai zemnieks. Šīs lietas ir nakts, spoki, pils, tās gaitenis, kurā cilvēks bez apstāšanās var staigāt četras stundas, vītoliem apaudzis strauts un noslīkusi bēdīga lēdija, kapsēta un draudīga klints, kas paceļas virs jūras, un tam visam pa vidu bāls vīrs melnās drēbēs ar nobrukušām zeķēm.

Roza Maremovna un latvietis Valdis

Pēc paša Pēteronkola vārdiem, viņš pamatā baidījās no divām lietām: pirmkārt, ka padomju valdoņiem Maskavā drīz apnikšot baltiešu nacionālistu izdarības un viņi, kārtību ieviesdami, sarīkošot šeit asinspirti; otrkārt, ka padomju iekārtas sabrukuma gadījumā mēs visi kļūšot par Rietumu kapitālistisko “haizivju” vergiem un galu galā nomiršot badā zem tiltiem.

Tālrunis vai grāmata

Viedtālruņa un virtuālās vides pārspīlētas izmantošanas gaitā izplatās nevērība pret sastapto informāciju, rodas nepieciešamība to ātri aizmirst, lai nepārslogotu savu atmiņu. Fiziski tas izpaužas īkšķa kustībā, ar kuras palīdzību skārienjūtīgajā ekrānā tiek bīdīta uz priekšu informācijas josla. Iepriekšējais attēls, klips vai teksts ar šo kustību tiek it kā aizsūtīts nebūtībā.

Melnais gulbis

Melnais gulbis

Notikumu un attiecību drāmas trūkumu Melnajā gulbī, kas lielā mērā iecerēta kā tikumu komēdija, kompensē ģeniālais risinājums visus personāžus, izņemot kņazu Miškinu (Kaspars Znotiņš), ieģērbt baleta tērpos.

Sapņu kuģotājs un viņa odiseja. 2. daļa

Tās bija vislielākās šausmas, pareizinātas vismaz ar desmit; šausmas, kas brēcošā paroksismā izgrieza otrādi katru manas personas daļiņu; šausmas, salīdzinājumā ar kurām jebkura nāve likās kā žēlsirdīgs mātes glāsts. Kad cilvēks izjūt bailes, viņš dreb, svīst, kliedz, – bet man pat šāds ķermenisks atvieglojums bija liegts. Es zināju, ka neesmu mēms, taču nespēju pakliegt.