Krievu rakstnieks Ļevs Tolstojs (1828–1910) rakstīja garstāstu Tēvs Sergijs ar pārtraukumiem laikā no 1890. līdz 1898. gadam un tas tika publicēts pēc viņa nāves 1911. gadā. Stāsta pamatā ir patiess notikums vai drīzāk – reāls nostāsts, kuru Tolstojam pastāstīja kādā saviesīgā pasākumā un kurš viņu tā fascinēja, ka viņš izstrādāja savu versiju par to, kas noticis. Līdz ar citu slavenu garstāstu Ivana Iļjiča nāve, Tēvs Sergijs – rakstīts ilgi pēc romāniem Karš un miers (1869), Anna Kareņina (1878) un rakstīts arī atstatu un distancēti no Tolstoja reliģiskajiem traktātiem, tādiem kā Debesu valstība ir jūsos (1894), kas sava radikālisma dēļ izpelnījās ne tikai Pareizticīgās baznīcas nosodījumu un aizliegumu publicēt Krievijā, bet arī Nobela prēmijas literatūrā skandalozo nepiešķiršanu Tolstojam par spīti vairākkārtīgām nominācijām, – pieder gan pie viņa labākajiem darbiem, gan arī pie garīgās literatūras zelta fonda, gandrīz gribas teikt – visas cilvēces, ne tikai kristīgās tradīcijas līmenī.    

I

1840. gados Pēterburgā atgadījās notikums, kas visus pārsteidza: skaistulis, kņazs, kirasieru pulka miesassardzes gvardes komandieris, kuram visi pareģoja gan flīģeladjutanta posteni, gan spožu karjeru imperatora Nikolaja I galmā, mēnesi pirms kāzām ar skaistuli galmadāmu, kura baudīja īpašu imperatores labvēlību, atkāpās no amata, sarāva attiecības ar līgavu, atdeva savu nelielo īpašumu māsai un aizbrauca uz klosteri, lai tur kļūtu par mūku.

Cilvēkiem, kuri nezināja šī notikuma iekšējos cēloņus, tas šķita neparasts un neizskaidrojams; taču pašam kņazam Stepanam Kasatskim tas viss notika tik dabiski, ka viņš pat nespēja iedomāties, kā būtu varējis rīkoties citādi.

Stepana Kasatska tēvs, atvaļināts gvardes pulkvedis, nomira, kad dēlam bija divpadsmit gadi. Lai cik žēl mātei bija atdot dēlu prom no mājām, viņa neuzdrošinājās neizpildīt mirušā vīra gribu, kurš savas nāves gadījumā bija vēlējies, lai dēls tiktu nodots kadetu skolai; tā Stepans nonāca kadetu skolā. Pati atraitne ar meitu Varvaru pārcēlās uz Pēterburgu, lai dzīvotu dēla tuvumā un ņemtu viņu pie sevis brīvdienās.

Zēns izcēlās ar žilbinošām spējām un milzīgu patmīlību, kā rezultātā viņš bija pirmais zinātnēs, jo sevišķi matemātikā, pret kuru viņam bija īpašas simpātijas, un arī kaujasmākslā un jāšanā. Par spīti savam garajam augumam, viņš bija izskatīgs un veikls. Viņš būtu bijis priekšzīmīgs kadets arī uzvedības ziņā, ja vien netraucētu karstgalvība. Viņš nedzēra, nebija izlaidīgs un bija apbrīnojami godprātīgs. Vienīgais, kas viņam traucēja būt priekšzīmīgam, bija dusmu uzliesmojumi, kuru laikā viņš pilnībā zaudēja savaldību un pārvērtās par zvēru. Reiz viņš gandrīz izmeta pa logu kādu citu kadetu, kurš bija sācis viņu ķircināt par viņa minerālu kolekciju. Citā reizē viņu gandrīz nogalināja: viņš uzmeta virsniekam, kurš tēloja viesmīli, veselu šķīvi ar kotletēm, metās tam virsū un, kā stāsta, iesita par to, ka tas noliedzis paša teikto un melojis, acīs skatīdamies. Iespējams, ka viņu būtu pazeminājuši par kareivi, ja kadetu skolas direktors nebūtu visu notikušo paslaucījis zem paklāja un atlaidis viesmīli no darba. Astoņpadsmit gadu vecumā Stepans pabeidza skolu un kļuva par leitnantu gvardes aristokrātu pulkā.

Imperators Nikolajs Pavlovičs viņu bija ievērojis jau kadetu skolā un turpināja izcelt arī vēlāk pulkā; tieši tāpēc Kasatskim tika pareģots flīģeladjutanta amats. Un Kasatskis to ļoti vēlējās ne tikai ambīciju dēļ, bet galvenokārt tāpēc, ka jau kopš skolas laikiem kaislīgi, tieši kaislīgi mīlēja Nikolaju Pavloviču. Ikreiz, kad Nikolajs Pavlovičs ieradās kadetu skolā – un viņš tur gāja bieži –, ikreiz, kad šis garais stāvs militārajā mētelī, ar ērgļa degunu, ar apcirpto vaigubārdu un ūsām, krūtis izriezis, straujiem soļiem ienāca skolā un dimdinošā balsī sveicināja kadetus, Kasatskis sajuta mīlētāja aizgrābtību – tādu pašu, kādu viņš vēlāk izjuta pret mīļoto sievieti.

Taču mīlētāja aizgrābtība ar Nikolaju Pavloviču bija spēcīgāka: viņš vēlējās pierādīt viņam savu bezgalīgo uzticību – nest viņa labā kādu upuri, upurēt pašam sevi. Un Nikolajs Pavlovičs zināja, kas iedveš šo aizgrābtību, un apzināti to izraisīja. Viņš spēlējās ar kadetiem, turēja viņus savā tuvumā – brīžiem izturējās pret viņiem vienkārši kā pret bērniem, tad atkal draudzīgi, tad atkal svinīgi un majestātiski. Pēc Kasatska pēdējā incidenta ar virsnieku Nikolajs Pavlovičs Kasatskim neko neteica, bet, kad pēdējais pienāca klāt, ar teatrālu žestu viņu atvairīja, sarauca pieri, pakratīja ar pirkstu un vēlāk, projām braucot, sacīja: “Ņemiet vērā, ka es zinu visu, lai gan dažas lietas es labāk negribētu zināt. Bet tās es glabāju šeit.” Un viņš norādīja uz savu sirdi.

Kad kadeti pēc izlaiduma ieradās pie Nikolaja Pavloviča, viņš par incidentu vairs neatgādināja, bet, kā parasti, teica, ka visi kadeti var vērsties tieši pie viņa, ja nepieciešams, ka viņiem uzticīgi jākalpo imperatoram un tēvzemei un ka viņš vienmēr paliks viņu lielākais draugs. Visi, kā parasti, bija aizkustināti, un Kasatskis, atcerēdamies pagātni, raudāja gaužas asaras un apsolīja visiem spēkiem kalpot savam mīļajam caram. Kad Kasatskis pievienojās pulkam, viņa māte kopā ar meitu pārcēlās vispirms uz Maskavu un tad uz saviem laukiem.

Kasatskis uzdāvināja māsai pusi sava īpašuma, atstājot sev tikai tik daudz, lai pietiktu sevis uzturēšanai greznajā pulkā, kurā dienēja. No ārpuses Kasatskis izskatījās pēc visparastākā jaunā un spožā gvardes locekļa, kurš kāpa augšup pa karjeras kāpnēm, taču viņa iekšienē versmoja spraigas un sarežģītas norises. Šķiet, ka viņa centieni jau kopš bērnības bija bijuši daudzpusīgi, bet būtībā vienmēr vieni un tie paši – proti, izcilības un panākumu gūšana visā, kas vien nāca priekšā, lai iemantotu godu un apbrīnu cilvēku acīs. Vienalga, vai tā bija militārā apmācība vai studijas, viņš ķērās klāt un pūlējās tik ilgi, kamēr viņu slavēja un stādīja kā piemēru citiem. Kad viņš bija apguvis vienu priekšmetu, viņš pievērsās nākamajam. Šādā veidā viņš ieguva pirmo vietu dabaszinātnēs; šādā veidā, vēl kadetu skolā, viņš, reiz pamanījis savu neveiklību franču sarunvalodā, pūlējās tik ilgi, līdz spēja runāt franciski tikpat labi kā krieviski; un tādā pašā veidā, vēlāk pievērsies šaham, viņš vēl kadetu skolā kļuva par izcilu spēlētāju. Līdzās vispārējam savas dzīves aicinājumam, kas bija kalpot caram un tēvzemei, viņam vienmēr bija arī kāds cits mērķis, un, lai cik nenozīmīgs tas būtu, viņš tam nodevās visā pilnībā un dzīvoja tikai tam, līdz to sasniedza. Tiklīdz viņš sasniedza nosprausto mērķi, viņa prātā uzreiz uzradās nākamais, kas nomainīja iepriekšējo. Šī vēlme izcelties un vēlme sasniegt mērķi, lai izceltos, piepildīja viņa dzīvi. Tā, stājoties dienestā, viņš izvirzīja sev mērķi pēc iespējas pilnīgāk iegūt dienestam nepieciešamās zināšanas un ļoti drīz kļuva par priekšzīmīgu leitnantu, lai gan atkal ar to nesavaldāmas aizkaitināmības trūkumu, kas arī šajā dienestā viņu noveda pie nepieņemamas un panākumiem pretišķīgas rīcības. Tad, kādā saviesīgā sarunā apjautis, ka viņam trūkst vispārējās izglītības, viņš izdomāja to papildināt un sāka lasīt grāmatas, un panāca to, ko vēlējās. Tad viņš pieķērās domai iegūt spožu stāvokli augstākajā sabiedrībā, iemācījās teicami dejot un pavisam drīz panāca, ka viņu aicināja uz visām augstākās sabiedrības ballēm un īpašiem saviesīgiem vakariem.

Taču šis stāvoklis viņu neapmierināja. Viņš bija pieradis būt pirmais, bet šajā jomā viņš bija tālu no tā. Augstākā sabiedrība tolaik sastāvēja – un, manuprāt, vienmēr un visur sastāv – no četru veidu cilvēkiem: no bagātiem cilvēkiem, kas pieder pie galma; no cilvēkiem, kas nav bagāti, bet ir dzimuši un audzināti galmā; no bagātiem cilvēkiem, kas izliekas par galminiekiem; un no cilvēkiem, kas nav ne bagāti, ne arī pieder pie galma, bet izliekas par pirmajiem un otrajiem. Kasatskis nepiederēja ne pie pirmajiem, ne otrajiem; Kasatski bez grūtībām uzņēma abās pēdējās grupās. Jau, iesaistoties sabiedrībā, viņš bija izvirzījis sev mērķi – uzsākt attiecības ar kādu sievieti no sabiedrības – un pašam par pārsteigumu drīz vien to panāca. Taču pēc brīža viņš ievēroja, ka tie sabiedrības loki, kuros viņš apgrozījās, bija zemākie loki, ka pastāv arī augstāki, taču šajos augstākajos, galma lokos, lai gan viņu tur pieņēma, viņš bija svešinieks. Viņu uzņēma laipni, taču visa izturēšanās liecināja par to, ka pastāv savējie, bet viņš nav savējais.

Un Kasatskis sagribēja būt savējais. Lai to izdarītu, viņam bija vai nu jākļūst par flīģeladjutantu – uz ko viņš cerēja –, vai arī jāieprecas šajās aprindās. Un viņš nolēma, ka tā arī darīs. Viņš izvēlējās meiteni, skaistuli, no galma aprindām, kura bija ne tikai savējā tajā sabiedrībā, kurai viņš vēlējās pievienoties, bet arī tāda meitene, ar kuru centās satuvināties visi augstāko aprindu nozīmīgākie cilvēki un cilvēki ar visstabilāko pozīciju. Tā bija grāfiene Korotkova. Kasatskis sāka viņu aplidot ne tikai savas karjeras dēļ. Viņa bija ārkārtīgi pievilcīga, un viņš drīz vien viņā iemīlējās. Sākumā grāfiene pret viņu bija īpaši vēsa, bet tad pēkšņi viss izmainījās – viņa kļuva maiga un viņas māte sevišķi uzstājīgi aicināja Kasatski ciemos. Kasatskis bildināja un tika pieņemts.

Viņš bija pārsteigts, cik viegli ticis pie šādas laimes, un, lai gan ievēroja kaut ko dīvainu un mulsinošu gan mātes, gan meitas attieksmē, bija ļoti iemīlējies un akls, tāpēc nepamanīja to, ko zināja gandrīz visa pilsēta – ka viņa līgava pirms gada bija bijusi Nikolaja Pavloviča mīļākā.

II

Divas nedēļas pirms noliktās kāzu dienas Kasatskis sēdēja Carskoje Selo savas līgavas muižā. Bija karsta maija diena. Līgavainis un līgava bija pastaigājušies pa dārzu un apsēdušies uz soliņa ēnainā liepu alejā. Marī izskatījās īpaši skaista savā baltajā muslīna kleitā. Viņa šķita pats nevainības un mīlestības iemiesojums. Viņa sēdēja, brīžiem noliekusi galvu, brīžiem atkal palūkodamās uz ļoti garo un glīto vīrieti, kurš runāja ar viņu īpaši maigi un uzmanīgi, baidīdamies ar kādu žestu vai vārdu aizvainot un aptraipīt līgavas eņģelisko tīrību. Kasatskis piederēja pie tiem 1840. gadu cilvēkiem, kādi mūsdienās vairs nav sastopami, cilvēkiem, kuri, apzināti attiecībā uz sevi pieļaujot un iekšēji nenosodot netīrību dzimumattiecību jomā, no savām sievām pieprasīja ideālu, debišķīgu šķīstību, un tieši šo debišķīgo šķīstību saskatīja katrā savu aprindu neprecētā sievietē un attiecīgi tā arī izturējās. Šajā pieejā bija daudz aplama un kaitīga, jo vīrieši attiecībā uz sevi pieļāva izlaidību, bet, vērsts pret sievietēm, šis skatījums (tas krasi atšķiras no mūsdienu jauno vīriešu skatījuma, kuri katrā meitenē saskata sievieti, kas meklē partneri), manuprāt, bija noderīgs. Meitenes, pieredzot šādu apjūsmošanu, centās vairāk vai mazāk būt kā dievietes. Tāds arī bija Kasatska priekšstats par sievietēm un savu līgavu. Tajā dienā viņš jutās īpaši iemīlējies un neizjuta pret līgavu ne mazāko jutekliskumu – gluži otrādi, viņš skatījās uz viņu kā uz kaut ko nesasniedzamu. Viņš izslējās visā savā milzīgajā augumā un nostājās viņas priekšā, abām rokām atbalstīdamies uz zobena.

– Es tikai tagad esmu apjautis, cik lielu laimi cilvēks var piedzīvot. Un tikai jūs, tikai tu, – viņš, kautrīgi smaidot, teica, – man esi to dāvājusi!

Viņš dzīvoja laikmetā, kad “tu” vēl nebija kļuvis ierasts, un viņam, raugoties uz meiteni kā uz morāli pārāku, bija bail šim eņģelim teikt “tu”.

– Pateicoties tev, es esmu sapratis, ka esmu labāks, nekā domāju.

– Es jau sen to zinu. Tieši tāpēc es jūs iemīlēju.

Blakus sāka pogot lakstīgalas, un vēja pūsmiņa sašūpoja jaunās liepu lapas. Viņš paņēma viņas roku un noskūpstīja to, un viņa acis pierietēja asarām. Viņa saprata, ka viņš pateicas viņai par to, ka viņa sacījusi, ka viņu mīl. Viņš klusēdams apmeta loku, tad atkal pienāca klāt un apsēdās.

– Jūs zināt, tu zini… nu, labi, vienalga. Es nesatuvinājos ar tevi nesavtīgi, es gribēju iekļūt aprindās, bet tad… Cik nenozīmīgs tas viss ir kļuvis salīdzinājumā ar tevi, kopš tevi iepazinu. Vai tu neesi par to dusmīga?

Viņa neatbildēja, tikai pieskārās viņa rokai. Viņš saprata, ka tas nozīmē: “Nē, es neesmu dusmīga.”

– Jā, tu tikko teici… – viņš saminstinājās, jo tas šķita pārāk nekaunīgi. – Tu teici, ka iemīlēji mani, bet… Piedod man, es tam ticu, bet ir vēl kaut kas cits, kas tev traucē un tevi satrauc. Kas tas ir?

“Jā, tagad vai nekad,” viņa nodomāja. “Viņš tik un tā to uzzinās. Bet tagad viņš no manis neaizies. Ak Kungs, ja viņš aizietu, tas būtu briesmīgi!” Un viņa ar mīlestības pilnu skatienu palūkojās uz viņa garo, cēlo un spēcīgo stāvu. Tagad viņa viņu mīlēja vairāk nekā caru Nikolaju, un, ja vien tas nebūtu imperators, viņa nemainītu vienu pret otru.

– Paklausieties. Es nevaru būt nepatiesa. Man ir jāpasaka viss. Jūs jautājat – kas tas ir? Es esmu jau mīlējusi.

Viņa uzlika savu roku uz viņējās ar lūdzošu žestu. Viņš klusēja.

– Jūs vēlaties zināt, kuru? Jā, viņu, valdnieku.

– Mēs visi viņu mīlam, es varu iztēloties – jūs, kā jauna skolniece institūtā…

– Nē, vēlāk. Tā bija aizraušanās, bet tā pārgāja. Bet man jāpasaka…

– Ko tad?

– Nē, tas nebija tikai tas.

Viņa aizsedza seju ar rokām.

– Kā? Jūs viņam atdevāties?

Viņa klusēja.

– Mīļākā?

Viņa klusēja.

Viņš pielēca kājās un ar trīcošiem vaigiem, bāls kā nāve, nostājās viņas priekšā. Tagad viņš atcerējās, kā Nikolajs Pavlovičs, saticis viņu uz Ņevska bulvāra, bija mīļi apsveicis.

– Ak Dievs, ko es izdarīju, Stiva!

– Neaiztieciet, neaiztieciet mani! Ā, kā sāp!

Viņš pagriezās un devās māju virzienā. Pie mājas viņš satika māti.

– Kas ar jums, kņaz? Es…

Viņa apklusa, ieraugot viņa seju. Tā pēkšņi bija pieplūdusi ar asinīm.

– Jūs to zinājāt un izmantojāt mani, lai viņus piesegtu! Ja jūs nebūtu sievietes… – viņš iekliedzās, pacēla virs viņas savu milzīgo dūri un tad pagriezies aizskrēja prom.

Ja tas otrs, kurš bija viņa līgavas mīļākais, būtu bijis parasts cilvēks, viņš būtu viņu nogalinājis, bet tas otrs bija dievinātais cars.

Jau nākamajā dienā viņš paņēma atvaļinājumu un atkāpās no amata, sakot, ka ir slims, un, lai nevienu nesatiktu, aizbrauca uz laukiem. Vasaru viņš pavadīja laukos, kārtojot savas lietas. Kad vasara beidzās, viņš neatgriezās Pēterburgā, bet devās uz klosteri un iestājās tajā kā mūks.

Māte viņam rakstīja, mēģinādama atrunāt no šāda radikāla soļa. Viņš viņai atbildēja, ka Dieva aicinājums ir svarīgāks par visiem citiem apsvērumiem un ka viņš to jūt. Viena no māsām, kas bija tikpat lepna un patmīlīga kā brālis, viņu saprata. Viņa saprata, ka viņš kļuvis par mūku, lai paaugstinātos pār tiem, kuri gribēja viņam parādīt, ka ir pārāki.

Un viņa saprata pareizi. Kļūstot par mūku, viņš parādīja, ka nicina visu to, kas citiem un viņam pašam bija šķitis tik svarīgs laikā, kad viņš bija dienestā, un sasniedza jaunus augstumus, no kuriem varēja skatīties lejup uz tiem, kurus iepriekš bija apskaudis. Taču ne jau šī sajūta vien, kā domāja viņa māsa Vareņka, viņu vadīja. Viņā bija vēl kāda cita, patiesi reliģiska sajūta, par kuru Vareņka nezināja un kura, savijusies ar lepnumu un vēlmi pēc pārākuma, kļuva par viņa vaduguni. Vilšanās Marī, viņa līgavā, kuru viņš bija iztēlojies kā eņģeli, un aizvainojums bija tik liels, ka tas viņu noveda līdz izmisumam, savukārt izmisums noveda – kur? Pie Dieva, pie viņa bērnu dienu ticības, kas viņā nekad nebija nodzisusi.