Tiesa (klausies arī Audiorakstos)

Tie, kas sekoja maniem iepriekšējiem stāstiem, apmēram var iedomāties to atmosfēru, kas valdīja OSTB1906 vai, vienkāršāk runājot, – “daļā, kur mācīja Padomju Dzimteni mīlēt”. Ar jūsu atļauju nedaudz paturpināšu.

Bija iestājusies 1981. gada vasara. Pēc krāšņā pavasara, plaukšanas un ziedēšanas skurbuļa bija sākusies karsta pustuksneša vasara. Stepes zāle izdega, un bezgalīgajā smilšu klajumā palika tikai sausas zāles kušķi, apmēram viens uz katru metru, kur blīvāk, kur retāk. Karstums bija stiprs. Rītā cēlos sviedros, pa dienu staigāju sviedros, vakarā apgūlos viss vienos sviedros. Gulta bija vēl slapja no iepriekšējās nakts un kādu brīdi dāvāja patīkamu vēsumu. Stepē bieži virpuļoja “smilšu velni” – tādi mazi tornado, kas varēja parādīties pēkšņi un tikpat pēkšņi pazust. Bet gadījās arī tā, ka tie stāvēja vienā vietā vairākas stundas no vietas.

Gadījās arī putekļu vētras. Tiem, kas nekad nav bijuši tādā vētrā, pastāstīšu, kā tā izskatās. Iedomāsimies, ka jums mugurā ir zaļš kokvilnas krekls, kura piedurknes ir atrotītas virs elkoņiem. Zem uzpleča jums ir pabāzta laiviņa ar sarkanu zvaigznīti. Kreisajā rokā jums ir zaļš plastmasas multimetrs, tautā saukts par testeri. Tā vadi aptīti ap korpusu, lai nemētājas. Spoži spīd saule, spēcīgs karstums spiež galvu, bet jūs sparīgi soļojat uz padomju karaspēka daļu, kas atrodas kādu trīs kilometru attālumā. Jūs pagriežat galvu pa labi, un sirds pamirst. No karstās zemes līdz pašām debesīm ir tikai netīri dzeltena siena. Tā strauji tuvojas. Vēl spīd saule, vēl nejūt ne vēsmu, bet baisā pelēki dzeltenā siena jau steidzas pie jums. Jūs pārņem stipras bailes, jo, pats par sevi saprotams, neko tādu jūs līdz šim neesat redzējis. Bet lielas izvēles nav. Jūs apstājaties un skatāties uz dzelteno sienu, kas draud jūs aprīt. Siena nāk arvien tuvāk un tuvāk. Beidzot jūs sajūtat spēcīgu vēja triecienu. Saule ir pazudusi, apkārt plosās vētra un valda dzeltena tumsa. Putekļi sitas degunā, un jūs instinktīvi aizsedzat muti un degunu ar laiviņcepures iekšpusi. Izrādās, ka tas tīri labi palīdz un elpot var pilnīgi apmierinoši. Nav arī nez cik tumšs. Sajūta ir kā vēlu vakarā, kad tumsa tomēr vēl nav visu izdzēsusi. Ceļu var kaut cik saredzēt divu, triju metru attālumā. Jāiet vien tālāk. Jūs noejat ceļa malā, lai kāda mašīna, kas riskētu pārvietoties pa šādu miglu, jūs nenotriektu. Un tā, solīti pa solītim, noieti visi trīs kilometri.

Caur vārtu sardzes telpu jūs ieejat padomju karaspēka daļā. Jūs šeit dēvē par Petroviču un, neraugoties uz nožēlojamo jefreitora strīpiņu uz melnā uzpleča, jūs esat šeit itin cienījams cilvēks. Otrais pēc kombata, kā skauģi mēdz ņirgt. Jums ir sava atsevišķa istabiņa, kas kalpo jums kā darbnīca. Šeit jūs varat nolikt visas savas personīgās mantas, atpūsties, ja nu galīgi gals klāt. Jums nav jāatdod gods katram virsniekam, zemākam par kapteini, nav jābūt uz dienas jundām, jums ir jāatrādās tikai vakarā, gulēt ejot. Turklāt komanda “Otboj!” uz jums vairāk neattiecas. Seržanti jums vairāk nav nekādas autoritātes. Jūs taču esat Petrovičs! Cilvēks, kas ir labojis televizorus un radioaparātus vai visam Žairemas ciemam, sēdējis pie viena galda gan ar kombatu, gan vietējo dieviņu – rūdas tresta priekšnieku. Jūs ciena.

Darbnīcā jūs itin mierīgi varat paklausīties ar austiņām “Amerikas balsi”. Polija vārās, gaisā virmo kaut kas līdz šim nebijis. Milzīgajai sarkanajai impērijai ir mests izaicinājums. Un šī milzīgā, pēc zaldātu zābakiem smirdošā impērija nezin kāpēc vairs nevar noslīcināt visu asinīs. Sirdī jums ir liels satraukums – vai tiešām, vai beidzot?

Caur plānajām durvīm var dzirdēt, kā šovakar rotā atkal taisa “gripas profilaksi”. Cilvēki nostādīti divās rindās, viss no kabatām tiek nomests uz grīdas. Ja kādam ko atrod, seržants soda pēc savas ielas huligāna fantāzijas. Var likt nogulties un atspārdīt ribas, var vienkārši “izgāzt purnu”. Uz grīdas vēstules no mājām, tuvinieku fotogrāfijas, kuras kāds nav paspējis saplēst. Seržanti pastaigājas pa tām, mīdot fotogrāfijas ar sadistisku baudu. Viņiem šķiet, ka tā viņi paceļas pār nicināmo pūli. Ap roku viņiem ir aptīta siksna. Ērtākai sišanai. Ja seržantu kungiem kaut kas pavisam nepatīk, sākas sišana ar sprādzi pa labi, pa kreisi, pa labi, pa kreisi. Šķīst asinis. Seko komanda “gulties”. Seržanti pastaigājas pa ķermeņiem, apstādamies uz tiem, kuri kaut kādā veidā pamanījušies izrādīt savu neapmierinātību. Seko komanda “Celties!” un tad tie, uz kuriem seržantu augstdzimtība stāv, dabūs vienalga. Ja ceļas, tad par to, ka iedrošinājies celties, kad seržanta kungs stāv uz jūsu nožēlojamā rumpja. Ja neceļas, tad zirgam skaidrs – par komandas nepildīšanu. Jūs tas vairāk neskar. Jūs esat Petrovičs, jūs sēžat savā darbnīcā, kuru esat godam nopelnījis ar savām zināšanām, prasmēm – jā, arī lielu veiksmi.

Kāds klauvē pie durvīm. Jūs atverat. Tas ir maziņais azerbaidžānis Mamedovs. Asiņainā apakšveļā, smagi elso. “Drīkst, es pie tevis pasēdēšu?”, viņš jautā. “Labi, sēdi cik gribi!” jūs atbildat. “Nu, Beridze šovakar trako!”, jaunais azeru zēns izdveš. Jūs arī pārņem zināms nemiers, jo, neraugoties uz visu minēto, jūs tomēr esat tikai mazs sivēns šajā milzīgajā lopu kūtī. Bet jūs saprotat, ka pirmais likums jūsu dzīvē ir – sniegt palīdzību cilvēkam, kurš to jums lūdz. Un par visu pārējo domāsiet pēc tam.

Kad mums kārtējo reizi taisīja “gripas profilaksi”, kāds uzbeks, uzvārdā Jakubovs, sāka atklāti pretoties. Visi seržanti viņam nekavējoties uzbruka un ierāva viņu dušas telpā. Ierindas priekšā palika tikai viens mazs seržantiņš, kurš, aptinis siksnu ap roku, viss pārbijies, histēriski kliedza: “Stāvēt! Stāvēt!” Dušas telpās apstrādāja Jakubovu, kurš bija ļoti spēcīgs cilvēks. Vairāk gan garīgi, bet arī fiziski tur bija ko noņemties. Tad nu arī man uzkūsāja asinis. Piesitu pie pleca vienam latvietim, kurš stāvēja blakus, un teicu: “Davai! Izrausim tam maitam dzemdi!”. Lai man piedod lasītāji, bet tā bija normāla leksika armijā. Latvietis paskatījās uz mani ar tādām dzīvnieciskām šausmām, ka šīs šausmas pielipa arī man. Noskurinājos un stāvēju kluss. Pēc brīža gar ierindu aizvilka Jakubovu. Praktiski bez samaņas, zvēriski piekautu, plus ar visādām papildus izrīcībām pie ģenitālijām. Viņš bija apvēmies, viņam raustījās rokas un kājas. Bet gars viņam nebija salauzts.

Kādā naktī vienu stāvu augstāk savus rēķinus ar dzīvi noslēdza cits zēns, Volgas vācietis Romakers. Šis uzvārds ir īsts, jo aiz cieņas pret šo cilvēku citādi nevaru. Iegājis mantu noliktavā, uzrakstīja pēdējo vēstuli, kurā nolādēja gan visu Padomju armiju, gan visus komandierus, gan savus tiešos mocītājus – seržantus. Paņēma un pakārās. Viņš gan nebija pirmais. Neilgi pirms viņa bija pakāries vēl viens, kura uzvārdu es aizmirsu, jo visu “sakārtoja” tā, ka pats neveiksmīgi mēģinājis paņemt veļu no augšējā plaukta. Nu, un aptinās nejauši aukla.

Komandējošajam sastāvam par nelaimi izrādījās, ka Romakeram bija ietekmīgs tēvs. Var tikai minēt, kāpēc tik ietekmīgam vīram dēls nokļuva tādā dibenā, bet tā nu bija. Pēc dažām dienām atbrauca pats tēvs. Melnā Volgā, ar pavadītājiem. Atbrauca vai visa kara apgabala priekšniecība. Tēvs ienāca daļā caur vārtu sardzi, pat neprasīdams neko. Pretī iznāca kombats. “Kur ir mans dēls?” tēvs prasīja. Kombats stāvēja, demonstratīvi nodūris galvu. Viņš nebija muļķis, jo tieši viņš jau arī bija izveidojis šo tirānisko piramīdu. Nebija jau vainīgs tikai viņš viens, tā bija tāda sistēma, bet viņš tomēr bija galvenais, kurš varēja vismaz kaut ko darīt. Bet nedarīja. Un tagad stāvēja, teatrāli nodūris galvu. Bet satrakotais tēvs tikpat teatrāli vaicāja: ”Kur ir mans dēls? Es tev prasu, komandieri! Tu viņu nogalināji?”

Nu, un tad bija tiesa. Pat padomju armijā tāda bija un pat pretendēja uz taisnības uzvaru. Kā jebkura cita tiesa. Kombats jau bija atstādināts. Viņa pienākumus pildīja majors Petrovs, politdaļas priekšnieks. Laikam vienīgais virsnieks, kurš nedzēra. Īpaši gudrs viņš nebija. Kādreiz paaicināja mani uzspēlēt šahu. Tā spēlējot, it kā atvainodamies, viņš pieminēja, ka esot dienējis kaut kādā tanku karaspēkā, kaut kas tur sprādzis. Viņš esot dabūjis pamatīgu kontūziju, un kopš tā laika gluži viss viņam galvā neesot labi. Sāku cienīt viņu par tādu atklātību. Vēlāk tieši viņš bija tas, kas atnāca pie manis uz darbnīcu un teica sekojošus vārdus: “Tev būs jābūt par sabiedrisko apsūdzētāju. Saproti, Petrovič, vienu tādu vajag. Un tu esi vienīgais, kas šeit var salikt kopā divus vārdus.” Es biju ļoti apmulsis, jo ar tiesām nebija iepriekšējas pieredzes. “Vai es varēšu? Kas man tur būs jādara?”, bijīgi pajautāju. “Citam es stāstītu, bet tu pats visu zināsi labāk! Ja ko nesapratīsi – jautā citiem tiesas dalībniekiem. Tev galva gaiša, būs labi!”, Petrovs teica.

Nu, un tā, cienījamais lasītāj, mēs tagad esam sabiedriskie apsūdzētāji “vishumānākajā tiesā pasaulē”. Mūsu uzdevums ir “zakleimit pozorom podlyh ubijc (uzlikt kauna zīmogu neģēlīgajiem slepkavām)”. Kā jūs domājat, lasītāj, kas bija apsūdzētie tiesas procesā? Vai kombats, politdaļas priekšnieks? Varbūt vismaz rotas komandieris, bez kura ziņas tur nekas nenotika? Nē! Kā labi var iedomāties, apsūdzēti bija tikai divi nodaļu komandieri. Kareivji no mūsu pašu iesaukuma, kuri, kārtīgi apstrādāti, tika pacelti pārcilvēku kārtā. Viņu uzdevums bija atkārtot to pašu asins nolaišanu, ko viņi paši izbaudīja pilnā mērā. Mazi cilvēciņi, kuri gan konkrēti veica reālo “patriotisko audzināšanu”. Viņi gan nebija vienīgie, kas tā darīja, bet viņi bija vistuvāk. Cits cilvēks, izgājis tādu elli, nebūtu vairāk nekad dzīvē sitis otru cilvēku. Bet tādi nederēja paaugstināšanai. Derēja tikai tādi, kas paši kļuva nikni kā suņi. Žurku iznīcinātāju audzināšana bija devusi savus rezultātus. Pietiek nodauzīt, pazemot cilvēku savus sešus mēnešus, lai pēc tam, to nedaudz izceļot, iegūtu uzticīgu sišanas sistēmas turpinātāju. Šāda sistēmas atražošana bija turpinājusies jau daudzus gadus. Tagad nu šķita, ka tai bija pienācis gals. Un kādam vajadzēja par to visu atbildēt.

Atbrauca viss tiesas sastāvs. Tiesneši, prokurors, aizstāve, tiesas sekretāre. Sekretāre bija jauna, ļoti skaista sieviete. Bieza, gaiša bize gulēja uz olīvkrāsas svītera, kas labi izcēla viņas efektīgās krūtis. Protams, nekavējoties redzēju viņu sapnī. Aizstāve bija maza auguma melnīgsnēja kazahu sieviete, kura nemitīgi runāja un īpaši necentās kādu uzklausīt. Mēģināju pārrunāt ar viņu visu lietu. Mēģināju gūt kādu noderīgu informāciju – kā darīt, kur un ko? Velti. Viņa nevēlējās ielaisties ar mani, tikai nemitīgi penterēja: “Nabaga kareivīši, kā jūs mātes mājās gaida!” Sākās pirmā tiesas sēdes diena.

Sākumā visus stādīja priekšā, tad prokurors sāka savu apsūdzības runu. Biju ļoti uzvilkts, taču turējos labi. Uzmanīgi klausījos – ko viņš apsūdz? Es vēl cerēju, ka, ja jau ne pašu sistēmu, tad vismaz komandierus gan. Liela bija mana vilšanās, kad sapratu, ka šeit gatavojas apsūdzēt tikai pašus mazos izpildītājus. Nu, es gan it kā biju viņa pusē. Vismaz nomināli. Tagad bija jāsaka mana runa. To biju uzrakstījis jau iepriekš, vēl īsti nezinot tiesas gaitu. Jā, tur bija daudz padomju laika štampu. Es sapratu, ka citādi nevarēs. Principā, kā izpildītāji viņi bija vainīgi, un uz to arī centos likt akcentu. Papūlējos pat izlikties naivs, apspēlējot nepiešķirto seržanta pakāpi, kaut gan pats biju jefreitors. Kā jau sagaidīju, reakcija bija ironiski smīniņi. Tas labi, tas bija dūmu aizsegam, lai atslābinās. Tad es uzmanīgi pabīdīju dažus smagus jautājumus par to, kā viņus pašus audzināja. Pabīdīju uzmanīgi, jo es taču nevarēju piecelties un pateikt – es apsūdzu visu jūsu “jobano” padomju sistēmu! Tas būtu reāls gals. Ieliku apsūdzības rakstā dažus labus momentus, lai aizstāvība var pieķerties. Aizstāve it kā uzmanīgi klausījās, bet tas arī bija viss. Gaidīju kādu jautājumu. Bet aizstāvība nevēlējās nekam pieķerties.

Sākās liecību sniegšana. Pierādītās epizodes bija dažas un niecīgas. Apjoma ziņā kāda tūkstošā daļa. Nevarēja jau tagad iztiesāt katru atsevišķu vakaru, kad tika pastrādāti likumpārkāpumi. Tur nepietiktu vairāku gadu, lai visu izķidātu, un nevienam tas arī nebija vajadzīgs. Ņēma kādu konkrētu epizodi, kur bija izdarīts sitiens vai spēriens, pierādīja to un piemēroja pantu. Citādi jau arī nevarēja būt. Tiesas materiāli noteikti gāja uz Maskavu, un tur taču nevarēja lasīt: “Mūs sita un pazemoja katru vakaru”. Vajadzēja rakstīt: “Vienreiz viņš pienāca un iesita man pa krūtīm”. Padomju sistēma lielā mērā balstījās uz visaptverošiem meliem. Es to zināju, bet vienmēr jau bija cerība, ka vai nu tiešām tik traki, vai tad tiešām visi, pilnīgi visi melo? Centos uzdot jautājumus, godīga atbilde uz kuriem pilnīgi pagrieztu tiesas gaitu. Tas nebija mans pienākums, es pats to sev uzliku. Gaidīju, ka aizstāve man palīdzēs, bet viņa izlikās neko nedzirdam.

Apsūdzētajiem pārmeta epizodi ar vēstuļu saņemšanu. Viņi bija ņirgājušies par saviem padotajiem,  kuri saņēma vēstules no mājām. Izsauca, dažādi izkropļojot uzvārdu, atplēsa aploksnes stūri, piepūta to, uzlika laimīgajam saņēmējam uz pieres un ar spēcīgu sitienu saplēsa, priecādamies kā bērni par lielo blīkšķi. Es palūdzu vārdu, piecēlos un pajautāju: “Pastāstiet, lūdzu, kā jūs paši saņēmāt vēstules, kad vēl nebijāt otrajā rotā par seržantiem?”

Apsūdzētais Bekčanovs paskatījās uz mani un teica: “Tu taču pats zini, Petrovič! Ko tu prasi?” Es neatlaidos: “Es zinu, bet es gribu, lai tu pats to pasaki šeit!” Un viss elpoju satrauktā cerībā, ka tūlīt viņš pateiks. Tūlīt es vēl pajautāšu, un mēs iztīsim šo čūsku mudžekli. Negaidīti Bekčanovs nodūra galvu un neko neatbildēja. Es palūdzu tiesas sekretāri fiksēt atbildes trūkumu. Tas bija vienīgais, ko es vēl varēju izdarīt. Viņa paskatījās uz mani tieši tā, kā es to redzēju sapnī, un pat nepakustināja pildspalvu.

“Nelieši! Riebekļi!” – tie bija maigākie vārdi, kurus es vakarā izkliedzu savā darbnīcā, nēsādamies kā lauva no viena stūra līdz otram. Satraukti pīpēju vienu cigareti pēc otras. Tie bija vēl maigākie vārdi. Pa šo laiku es biju samācījies gana daudz krievu jēlās leksikas un lietoju to ar lielu izdomu. Šajā vakarā es biju īpaši izcils. Es saprotu, ka lasītājs vēlas to šeit lasīt, bet nu būsim rātni – ne visu var uzrakstīt.

“Da neņem galvā!”, mani mierināja draugs, dzejnieks amatieris no Urāliem. “Sen tur viss ir sarunāts!”, viņš secināja, un man bija jāatzīst, ka viņam bija taisnība.

Otrajā dienā es biju mierīgāks un, ja arī vēl pamēģināju paprovocēt neauglīgo aizstāvi, tad beigās tomēr likos mierā un rāmi kā jērs parakstīju visus tiesas dokumentus. Tajos, kā jau gaidīts, no manas uguņošanas nebija ne vēsts. Paskatījos uz tiesas sekretāri ar tādu pašu skatienu kā sapnī, bet viņa nodūra acis. Pirms sprieduma pasludināšanas “tiesa apspriedās”, bet mūs aizveda pusdienās. Pabrīnījos, ka bija jāsēž pie viena galda tieši pretī apsūdzētajiem. Es taču teorētiski biju viņu pretinieks ar uzdevumu iesēdināt viņus uz maksimumu. Tomēr nekāda naida nebija un viņi mani joprojām uzskatīja par draugu. Droši vien, nebija tik dumji un saprata, ko es gribēju panākt, bet citu apsvērumu dēļ viņi nevarēja uz to iet. Droši vien viņiem bija kaut kas apsolīts, ja viņi turēs muti.

“Petrovič! Cik mums iedos?”, satraukti jautāja Bekčanovs. Es brīdi klusēju, pārdomādams, ko lai saku. Es atlaistu viņus tūlīt, ja tas būtu manā varā. Bet no manis šeit nekas nebija atkarīgs. “Mazāk nekā baidāties, bet vairāk, nekā cerat”, es daudznozīmīgi atbildēju. “Mazāk nekā baidāties, bet vairāk, nekā cerat…”, domīgi atkārtoja Kuļmanovs. “Jā, Petrovič, tev reizēm izdodas”, teica Bekčanovs. “Kāpēc tu negāji pie mums par seržantu? Zini, es ticu, ka tad nekas tāds nebūtu noticis!” Vai gan jāsaka, ka tie ir vieni no skaistākajiem vārdiem, kurus esmu dzirdējis dzīvē. “Nevarēju, zēni! Man neviens nejautāja un neviens neiecēla. Tur bija vajadzīgi citi cilvēki”, iespējami maigi atbildēju. Tā mēs šķīrāmies uz mūžu. Viņi nebija slikti puikas. Atceros, kā Bekčanovs vienīgais varēja iztaisīt salto pār vingrošanas zirgu. Viņi bija kārtīgi, godīgi cilvēki un drosmīgi stāvēja visos pārbaudījumos. Viņi negribēja to, kas notika. Bet, kad cilvēku nodauza, nodzenā, pazemo līdz lopiskam stāvoklim pusgada garumā un pēc tam paceļ, piedāvā – esi kungs, esi tāds pats kā mēs, ir ļoti maza varbūtība, ka cilvēks nebūs “tāds pats”. Mani tur neiecēla tāpēc, ka skaidri redzēja, ka es nekad nebūšu “tāds pats”.

Prokurors pieprasīja sešus un piecus gadus, tiesnesis iedeva piecus un četrus gadus. Bekčanovs salūza un sāka raudāt. Vienkārši kā zēns. Kaut ko viņš mēģināja runāt, kaut kā attaisnoties, bet viss jau bija par vēlu. Es lūdzu vārdu, bet man atteica. Spriedums bija pasludināts. Ko tad tur vairs? Nebija jau arī vairāk nekam nekādas jēgas. Viss bija beidzies.

Daļu izformēja un tūlīt saformēja no jauna. Tagad mēs bijām VSO3600. Tipa, militarizētā celtnieku vienība. Daļu komandēja kāds nožēlojams neveiksminieks, kuru bija izrakuši no pašām kara apgabala padibenēm. Daļas priekšā tika nolasīta pavēle, ka mūsu daļā nelikumīgi tikusi pielietota soda bataljona prakse. Tagad neviens šeit netiks fiziski aizskarts, un, ja kāds pacels roku, tad tūlīt tiks sodīts un tā tālāk, un tā tālāk. Tiešām, visa dresūra bija beigusies un turpmāk bija tikai daži mazi incidenti, kas bija vairāk saistīti ar seržantu mēģinājumiem aizstāvēt savu godu. Reizēm likās, ka nu gan visi iztaisīs seržantiem “tumšo”, atriebdamies par visām pārestībām, bet ne. Nekas tāds nenotika, vismaz es neredzēju. Disciplīna dramatiski nokritās, un tālāk notiekošais visvairāk atgādināja pionieru nometni, ko kaut kā turēja kopā tikai zampolits majors Petrovs.

Kaut gan bija vēl viena nozīmīga epizode, kuru tomēr gribu pastāstīt. Kaut kad rudenī daļu apciemoja komisija no soda bataljonu pārvaldes. Neaizmirsīsim, ka sākumā šī daļa bija kā neoficiālais “soda bataljons”. Tā arī tagad atbrauca pāris virsnieki no īstajiem soda bataljoniem. Pieradis pie brīvā režīma, uzreiz uzrāvos uz sodu. Piekasījās pie goda neatdošanas. No sešiem metriem es pat nedomāju kādam atdot godu, kas arī viņiem bija vajadzīgs. Uzbrēca, lai nākot šurp. Pienācu, salutēju cik vien varēju, un viss stāvēju taisns kā skals, bet viņi jau acīmredzot zināja, ka te ir viens tāds “izlaidies tips”. Kādu brīdi lamāja, tad aizdzina iztīrīt tualeti. Āra tualete rudenī neganti smirdēja. Pa caurumiem betona grīdā varēja redzēt rūgstošu fekāliju masu ar tārpu ņudzekļiem un saburzītu avīžu kaudzēm. Dominēja avīze “Krasnaja zvezda”. Kādu brīdi skumīgi stāvēju, skatīdamies uz netīrajiem caurumiem grīdā, tad aizgāju pēc diviem spaiņiem, pielēju tos un mēģināju kaut kā ar liešanu skalot visas netīrības. Pēc brīža man palīgā atsūtīja vienu latviešu zēnu. Nervozi smiedamies viņš pavēstīja, ka štāba priekšnieks Antoņenko esot izteicies pilnīgi satriektā balsī: “P…c bataljonu! Petrovič tualet harit! (Beigas bataljonam, Petrovičs tualeti tīra!)”

Tas gan vēl nebija viss. Pēcpusdienā mūs visus sapulcināja tajā pašā Ļeņina istabā, kur es kādreiz “ar savām asinīm” zīmēju sienas avīzi, un sāka “skalot smadzenes”. Cik mēs te esot izlaidušies, cik mēs te laimīgi, ka šis neesot īstais soda bataljons, jo tur viņš mūs visus mīdītu kā pēdējās palaistuves un ko tik mēs nelūgtu, un ko tik mēs nenožēlotu. Nolasījis lekciju, sāka bļaustīties: “Celties! Sēsties!”. Sākām atcerēties ne tik senus laikus. Pēkšņi tad, kad mēs bijām piecēlušies un šis nejēga sāka staigāt gar mums, ar savu perverso degunu izbaudīdams varas seksuālo vilinājumu, pēkšņi… Pēkšņi kā zibens, kā pātaga, kā čūskas kodiens atskanēja čuksts: ”ŠIŠINAM!”. Nezinātājiem pateikšu, ka turku un azerbaidžānu valodā nav briesmīgāka lāsta. Tā gan ir tikai pusfrāze un nozīmē “Es tavu māti”, bet katrs saprot turpinājumu.   

Virsnieks apcirtās, it kā viņam dundurs būtu iekodis dibenā. “Kurš? Ku-urš to teica”, viņš rēca kā negudrs. “Tu? Tu?” Neviens neko neatbildēja. Visi klusēja. Tikko viņš pagriezās, lai ietu pie katedras, atkal kā pātagas cirtiens: “Šišinam!” Virsnieks atkal skraidīja no viena pie otra. Un ik pa brīdim aiz muguras atskanēja šis nemirstīgais vārds, ass kā zobens, kā duncis mugurā: “Šišinam!” Varbūt cits būtu mūs izdzinis uz plača, ņēmies tur dresēt, bet viņš saprata, ka mēs to visu esam redzējuši tūkstots un vienu reizi un pēc visa notikušā tas vairāk neatbilst politiskajiem uzstādījumiem. Izklaigājies, izdraudējies viņš aizgāja vienkārši salauzts. Cik gan griezīgs tāds mazs vārdiņš! Ja to saka visi. Visi kā viens. Un neviens nenodod, neviens nesalūzt. Jo visi zina, ka nav briesmīgāka soda kā savu biedru nicinājums. Latvieši nepiedalījās. Es arī ne. No vienas puses man tas šķita bērnišķīgi, no otras – negribēju sarežģīt sev dzīvi. Biju jau gana aptaukojies. Jā! Tauki ir slikta lieta.

Reizēm domāju – cik ļoti mums, latviešiem, pietrūkst šis “Šišinam”. Šis austrumnieku biedriskums, šī prasme kolektīvi sodīt un kolektīvi pacelt. Visos pārbaudījumos mēs esam vieni paši, katrs par sevi. Un tas vēl labi, ja nenododam otru pie pirmās izdevības. Katrs svešinieks nāk ar savu dziesmu grāmatu, un mēs dziedam līdzi. Sen jau esam aizmirsuši savas dziesmas.


Print Friendly, PDF & Email
close

Vēlos saņemt apkopojumus uz norādīto adresi: