Ukraina, Rietumi un Krievijas maldi

2022. gada 24. februārī Krievijas Federācijas bruņotie spēki sāka plaša mēroga iebrukumu neatkarīgās Ukrainas teritorijā. 27. februārī Krievijas prezidents Vladimirs Putins spēra nākamo soli, pavēlēdams turēt gatavībā Krievijas kodolieroču arsenālu. Šobrīd, kad rakstu šīs rindiņas, pār Ukrainas galvaspilsētu Kijevu un citām lielākajām Ukrainas pilsētām līst krievu raķešu un aviobumbu lietus. Ir skaidrs, ka Kremļa agresors ir smagi pārrēķinājies: viņa iecerētais “zibenskarš” (Blitzkrieg – vācu val.) nav izdevies. Putins un viņa ģenerāļi nebija pietiekami novērtējuši ukraiņu tautas organizēšanās un pašaizsardzības spēkus, un Krievijas armija šajā karā nu ir pamatīgi iestigusi. Tomēr cilvēku upuru skaits turpina pieaugt; pilsētu celtnes un infrastruktūras tiek iznīcinātas viena pēc otras. Turklāt Krievijas agresija ir izraisījusi lielāko bēgļu krīzi Eiropā kopš Otrā Pasaules kara: jau pirmās nedēļas laikā kopš Krievijas iebrukuma Ukrainu pameta vairāk nekā miljons iedzīvotāju.

Relatīvi mierīgā un drošā pasaules kārtība, kuru mēs pazinām līdz šim, ir pēkšņi pārstājusi eksistēt, un uz apvāršņa nu ir parādījies globālas katastrofas bieds. Neviena no Krievijas tuvumā esošajām valstīm vairs nejūtas droša, it īpaši jau Baltijas valstis. Situāciju sarežģī Krievijas kodollielvalsts statuss, kura dēļ neviena no Rietumu valstīm (vismaz pagaidām) tiešu militāru konfrontāciju ar Kremļa agresoru neuzdrošinās uzsākt. Taču no individuālu NATO dalībvalstu puses Ukrainai tiek piegādāti ieroči un munīcija; pret agresorvalsti Krieviju tiek piemērotas plaša mēroga sankcijas un boikota kampaņa, un pat līdz šim neitrālās valstis, tādas kā Zviedrija un Somija, sāk apsvērt iestāšanos NATO. Ir skaidrs, ka Krievijas iebrukums Ukrainā pats par sevi ir rupjš ANO Statūtu pārkāpums un agresija – tātad noziegums pret mieru. No pietiekami drošiem avotiem ir zināms, ka Krievijas armija ir pielietojusi Ukrainā konvencionāli aizliegtus ieročus un veikusi vairākus citus konkrētus kara noziegumus. Varat uzskatīt mani par naivu optimistu, bet es tomēr ceru, ka Putins un viņa līdzdalībnieki galu galā saņems pelnīto un taisnīgo sodu.

Situācija Ukrainā pastāvīgi mainās, un par to runā gan ziņu aģentūras, gan dažnedažādi analītiķi visās pasaules malās. Es nevēlos atkārtot viņu teikto. Šā raksta mērķis ir daudz pieticīgāks: vienkārši padalīties ar dažām personiskām pārdomām Ukrainas kara sakarā.

Rietumu vājums un Krievijas visatļautība

Nav jābūt ģeopolitikas ekspertam vai augsti izglītotam cilvēkam, lai saprastu, ka Putina visatļautību – un līdz ar to Krievijas agresiju Ukrainā – ir izprovocējis Rietumvalstu vājums un gļēvums (kā arī slinkums, nesaprašana un nevēlēšanās saprast, utt.). Tā paša Putina režīma noslepkavotais politiķis Boriss Ņemcovs bija veltīgi brīdinājis Eiropu par tepat pie sāniem briestošo apdraudējumu, taču Rietumeiropas valdībām Krievijas gāzes un citu dabas resursu dēļ bija ērtāk pievērt acis un turpināt atbalstīt Krieviju ar kredītiem un tehnoloģijām. Tagad, 2022. gadā, kaut ko iesākt ir jau stipri par vēlu. Rīkoties vajadzēja jau 2008. gadā, kad Krievija uzbruka Gruzijai un ar militāru spēku atšķēla no tās Abhāziju un Dienvidosetiju. Vai vismaz 2014. gadā, kad Putins anektēja Krimu un palīdzēja izveidot marionešu “tautas republikas” Doņeckā un Luganskā. No Rietumu puses sekoja kaut kādi vārgi protesti un tikpat vārgas “sankcijas”, kas drīz vien tika mīkstinātas. Diemžēl Rietumi neapjēdz un nevēlas apjēgt vienkāršu patiesību: Krievija saprot un ciena tikai stingru valodu no spēka pozīcijām; diplomātisku laipošanu tā uztver kā skaidru vājuma pazīmi.

Atzīšos: kad 2021. gada sākumā tika pasludināti ASV prezidenta vēlēšanu galīgie rezultāti un par uzvarētāju tika oficiāli pasludināts Rietumu vārgumu un dekadenci burtiski iemiesojošais demokrāts Džo Baidens, mana sirds nepatīkami sažņaudzās, un es padomāju: “Latvijai un Austrumeiropai tagad klāsies grūti!” Patiešām, no šā brīža Krievijas militārā agresija pret vienu no kaimiņvalstīm bija tikai laika jautājums.

Neizdevušās “vēstures beigas”

Kā Ukrainas karš izskatās globālā mērogā? Šeit mums ir jāpārceļas 1992. gadā, kad amerikāņu politologs Frensiss Fukujama publicēja savu slaveno grāmatu Vēstures beigas un pēdējais cilvēks. Grāmatas pamattēze bija šāda: pēc Dzelzs priekškara krišanas cilvēce ir uzņēmusi ceļu uz “vēstures beigām”, – ar to saprotot nevis jebkādu turpmāku vēsturisku notikumu neesamību, bet gan to, ka cilvēce ir sasniegusi savas ideoloģiskās un politiskās evolūcijas augstāko punktu. Šis augstākais punkts jeb galapunkts, pēc Fukujamas domām, ir nevis komunisms (kā to bija sludinājuši Markss un Ļeņins), bet gan Rietumu tipa liberālā demokrātija. Tā kļūšot par visu pasaules tautu galīgo politiskās iekārtas modeli, jo neko labāku objektīvi neesot iespējams izdomāt.

Pati vēsture, tēlaini izsakoties, gardi pasmējās par Fukujamas prognozēm un nemaz negrasījās “beigties”. 2001. gada 11. septembra terora akti skaidri parādīja visai cilvēcei, ka vēsture ne tuvu nav galā. Savukārt pašlaik notiekošais Krievijas iebrukums Ukrainā ir uzskatāms par pēdējo naglu Fukujamas teorijas zārka vākā. Liberālā demokrātija nekad nav izskatījusies tik vāji, cik šobrīd; nedomāju, ka pārspīlēšu, ja teikšu, ka tā ir iegājusi pašnāvnieciskas agonijas fāzē. Destruktīvas kreisās ideoloģijas ietekmē tā ir atmetusi visus transcendentos atbalsta punktus un mērķus (tos pašus, kurus sengrieķu valodā apzīmē ar vārdu “telos”) un ir kļuvusi fundamentāli bezjēdzīga. Sabiedrības pamatstruktūras tiek pasludinātas par “novecojušiem apspiešanas līdzekļiem” un aktīvi ārdītas – sākot jau ar ģimenes institūtu. Tādējādi tiek nojaukti paaudžu paaudzēs iesakņojušies mierīgas konfliktu atrisināšanas mehānismi, un sabiedrība paliek nestabilāka un nedrošāka (“Black Lives Matter” ārdīšanās ASV ir šīs parādības ekstrēms piemērs). Šāda sabiedrība neveicina stipru un saprātīgu personību veidošanos; tādēļ nav jābrīnās, ka gandrīz visās Rietumu valstīs pašlaik valda kakistokrātija, t. i., pie varas ir nevis labākie, bet gan sliktākie un nepiemērotākie cilvēki.

Pretēji Fukujamas naivajiem sapņiem, mūsdienu liberālajai demokrātijai ir šķietami spēcīga alternatīva – un šī šķietamā alternatīva tagad aktīvi virzās uz priekšu, tanku kāpurķēdēm žvadzot. Tas ir Krievijas stila autoritārisms.

Naivie un stūrgalvīgie Putina pielūdzēji

Par Vladimira Putina “kultu” Rietumu konservatīvo un tradicionālistu vidū varētu sarakstīt veselu grāmatu. 2021. gada decembrī tepat portālā “Telos” tika publicēts stāsts “Dvēseļu Putins”, kur šis fenomens tiek attēlots mākslinieciskā formā.[1] Stāsta darbība notiek Francijā, taču ar putinolatriju (no sengrieķu “latreia” – “pielūgsme”) sirgst daudzi labējā spārna pārstāvji ne tikai Eiropā, bet arī Amerikā. Protams, ne visi un varbūt pat ne vairākums, – taču pietiekami daudzi, lai par to uztrauktos. Kādēļ tā? Manuprāt, šeit darbojas divi psiholoģiskas dabas mehānismi.

Pirmkārt, katru cilvēku motivē dzīvot un rīkoties un uztur spēkā cerība (ne velti mēdz teikt: “cerība mirst pēdējā”). Mūsdienu Rietumu valstu valdošās elites ir tik ideoloģizētas un samaitātas, ka konservatīvi domājošiem cilvēkiem nav nekādas vēlēšanās atzīt tās par savējām. Šie cilvēki raugās pāri savu valstu robežām un pamana Vladimiru Putinu, kuru Krievijas propaganda iztēlo par “kristīgu valstsvīru”, “konservatīvo vērtību” un “ģimenes vērtību” aizstāvi. Un nabaga naivie rietumnieki uzķeras uz šā “makšķerāķa”. Viņi meklē kādu pasaules mēroga figūru, kas personificētu jeb iemiesotu cīņu par viņu vērtībām – jaunu Konstantīnu vai Kārli Lielo – un atrod to Putinā. Viņi nesaprot un nevēlas saprast: dažādi psiholoģiskie triki cilvēku pārliecināšanai un smadzeņu “aizmiglošanai” ietilpa PSRS VDK virsnieku apmācības programmās, bet Putins ir atvaļināts VDK apakšpulkvedis. Taču, ja kāds ir stingri nolēmis kaut kam ticēt, tad pārliecināt viņu par pretējo ir ārkārtīgi grūti…

Ja šo pirmo domāšanas veidu esmu visbiežāk vērojis pie Eiropas labējiem, tad otrais psiholoģiskais mehānisms ir vairāk raksturīgs amerikāņu konservatīvajiem – diemžēl pārāk daudziem. Angliski to sauc par “contrarianism” – “pretējību”. Šādas domāšanas pamatā ir brutāli vienkārša formula: “Mūsu valsts vadītāji un viedokļu līderu vairākums ir nelieši un mūsu ienaidnieki. Mūsu ienaidnieku ienaidnieki ir mūsu draugi (vai vismaz sabiedrotie). Tātad taisnība ir tiem, kuru nostāja ir pretēja mūsu valsts vadītāju un viedokļu līderu vairākuma – t. s. “meinstrīma” – nostājai.” Lai cik dīvaini tas neskanētu, atsevišķu ASV konservatīvo antiamerikānisms ir taisni pārsteidzošs; turklāt tam bieži vien ir piejauktas dažnedažādas sazvērestības teorijas. “Ja Džo Baidens un Kongresa locekļu vairākums saka, ka Putins ir slikts, bet Ukrainas prezidents Zelenskis – labs, tad mēs teiksim otrādi; turklāt Zelenskis ir globālistu vispasaules dominēšanas plāna pakalpiņš!

Man pašam pret šo “pretējīgo” domāšanas veidu nav absolūti nekādu simpātiju – atšķirībā no iepriekšējā kategorijā ietilpstošajiem naivajiem Eiropas putinistiem, kuriem gandrīz vai var just līdzi. Šāda “pretējība” īstenībā nozīmē domāšanas trūkumu, morālu infantilismu un visbiežāk arī ēzeļa cienīgu stūrgalvību, rīkojoties ar faktiem. Morāli un intelektuāli nobriedis cilvēks katru apgalvojumu vērtē objektīvi – vai tas ir pareizs vai aplams –, nevis pēc tā, kurš to ir paudis. Morāli un intelektuāli nobriedušam cilvēkam pietiek drosmes un pazemības atzīt: pat ja mūsu valsti vada nelieši, viņiem dažkārt atsevišķos jautājumos var izrādīties taisnība.

Karš pret Rietumiem

Tie, kuri ar cerībām raugās uz Putina Krieviju un uzskata Kremļa stila autoritārismu par adekvātu alternatīvu Fukujamas proponētajai liberālajai demokrātijai, smagi un traģiski alojas.

Pirmkārt, Vladimirs Putins pilnīgi noteikti nav nekāds “kristīgs valstsvīrs”, kur nu vēl “Kārlis Lielais” vai “Konstantīns”. Otrkārt, mūsdienu Krievija nav nekāds “kristietības atdzimšanas” etalons; tie, kuri uzskata Krieviju par “kristīgā konservatīvisma” citadeli, vienkārši uzdod vēlamo par esošo (“wishful thinking” – angļu val.). Paraudzīsimies kaut vai uz statistikas datiem un salīdzināsim formāli pareizticīgo Krieviju ar dažām Austrumeiropas un Centrāleiropas valstīm. Piemēram, reizi nedēļā apmeklē baznīcu: Polijā 42%, Krievijā 7%. Ievēro Lielo Gavēni: Horvātijā 72%, Krievijā 27%. Katru dienu vismaz vienreiz lūdz Dievu: Horvātijā 44%, Krievijā 18%. Pēc ANO datiem, Krievijā joprojām ir pasaulē augstākais abortu īpatsvars attiecībā pret iedzīvotāju skaitu (gandrīz trīsreiz vairāk, nekā ASV). Krievija ir viena no divām Eiropas valstīm, kurās ir atļauta surogātmāšu prakse peļņas nolūkos (ironiskā kārtā otrā ir Ukraina). Alkoholisma līmenis Krievijā ir viens no augstākajiem pasaulē, un arī pašnāvību skaits un prostitūcijas izplatība ir jūtami augstāki, nekā Rietumos.

Treškārt, Kremļa stila autoritārisms noteikti nav veselīga alternatīva liberālajai demokrātijai. Šāda autoritārisma pamatā ir visaptveroša korupcija un kleptokrātija (zagļu vara). Sabiedrības struktūras ir tikpat irstošas un pati sabiedrība ir tikpat dekadenta, cik demokrātiskā valstī, taču varas institūcijas ar to “dzelzs roku” rada ārēju kārtības un saskaņas ilūziju.

Vēl jo vairāk: ir aplami uzskatīt Rietumu liberālo demokrātiju un Kremļa autoritārismu par diviem diametrāli pretējiem režīmiem. Tie patiešām pielieto dažādas metodes un lieto dažādu retoriku, taču pamatu pamatos abi sakņojas modernajā domāšanā. Gan viens, gan otrs vēlas iznīcināt tiem traucējošās struktūras, kas, viņuprāt, ir “apspiešanas” instruments, – tikai pirmajā gadījumā tā ir ģimene un citas dabiskajās tiesībās sakņotās sociālās struktūras, bet otrajā – NATO, kas nodrošina pēckara starptautiskās kārtības stabilitāti.

Jāsaprot, ka Krievijas agresija pret Ukrainu sliktākajā gadījumā ar Ukrainu neaprobežosies; mēs visi esam apdraudēti. Jo tas nav vienkāršs teritoriālas nozīmes militārs konflikts. Tas, kas pašlaik notiek Ukrainā, ir karš pret Rietumiem kā ideju. Uzmanību: nevis pret Rietumu liberālo demokrātiju, bet tieši pret Rietumiem – vēsturiskā, filozofiskā un kulturālā nozīmē. Lai ko neteiktu pats Putins un viņa Kremļa ideologi, viņu nicinājums un naids nav vērsti pret Rietumu valstīs pašlaik valdošo pagrimumu – jo Krievijas sabiedrības morālais stāvoklis nebūt nav labāks (pat ja tās dekadence ārēji izpaužas citādi). Tas, ko viņi ienīst, ir kristietības radītās Rietumu civilizācijas saknes un šīs civilizācijas pamatos esošās vērtības: cilvēka kā būtnes pašvērtība, tiesiskums, klasiskā loģika un sistematizēta domāšana, – tātad viss tas, kas pacēla Rietumus pāri visām pārējām pasaules civilizācijām un padarīja tos par taisnīguma, kārtības un progresa gaismekli visai cilvēcei. Galu galā, vai nav vienalga, kas šīs saknes un vērtības grib iznīcināt un iestāties to vietā: modernā kreisā ideoloģija ar tās “džendera” un “kritisko rasu” teoriju, vai Kremļa uzspiests šovinistisks pseidopareizticīgs krievu gnosticisms Aleksandra Dugina izpildījumā?

Kreisās ideoloģijas izgāšanās

Kā jau teicu, Ukrainas karu ir tieši veicinājis Rietumu vājums un bezspēcība, kuras cēlonis – vai vismaz viens no noteicošajiem cēloņiem – ir destruktīvās kreisās ideoloģijas iedarbība. Domāju, ka tās nodarītais kaitējums tagad ir tik acīmredzams, ka visiem kreisi “progresīvajiem” aktīvistiem būtu nopietni jāpadomā, vai viņiem patiešām turpmāk ir vērts propagandēt un aizstāvēt tik absurdas idejas ar tik ļaunām un graujošām sekām. Šajā sakarā es vēlētos izdarīt vēl vienu piezīmi.

Jau gadiem ilgi kreisie ideologi cenšas mums ieskaidrot, ka ģimene, tauta un Tēvzeme esot “vistīrākie sociālie konstrukti” bez seguma reālajā lietu kārtībā, ka drosme un varonība karalaukā nemaz neesot nekas dižs un slavējams, un ka pat cilvēku piederība vīriešu vai sieviešu dzimumam esot viņu subjektīvās pašidentifikācijas jautājums. Ukrainas karš ir ar varenu vēzienu aizslaucījis šīs ideoloģiskās muļķības tur, kur tām ir vieta, proti, atkritumu kastē. Karadarbība ar tās asinīm, nāvi, šausmām un ciešanām ir bez žēlastības norāvusi moderno maldu plīvuru un parādījusi mums cilvēkus visā viņu cilvēcībā. Un ko mēs ieraudzījām?

Pirmkārt, mēs ieraudzījām, ka reālu kara briesmu priekšā vienkārši vidusmēra cilvēki spēj atrast sevī drosmi un spēku, lai pārvarētu dabiskās bailes no nāves un ar ieročiem rokās stāties pretī agresoram. Nevis bēgt, bet cīnīties, lai aizsargātu sievu un bērnus, dzimtās mājas, dzimto pilsētu, novadu, valsti, – bruņota apdraudējuma gadījumā visas šīs lietas kļūst skaudri reālas. Kā teica angļu rakstnieks Gilberts Kīts Čestertons, “Īsts karavīrs cīnās nevis aiz naida pret to, kas viņam ir priekšā, bet aiz mīlestības pret to, kas viņam ir aizmugurē.”

Otrkārt, mēs ieraudzījām, ka visi “dzimtes” jeb “džendera” ideologu centieni ir izrādījušies veltīgi. Kad Ukrainā sākās karadarbība, pēkšņi kļuva skaidrs, ka pastāv tikai divi dzimumi: vīrieši un sievietes. Vēl jo vairāk: šie dzimumi ir pietiekami atšķirīgi, lai katram no tiem būtu sava atšķirīga sociālā loma. Jā, aptuveni 10% Ukrainas armijā dienējošo ir sievietes, un vēl pērnā gada nogalē visas karošanai derīgās ukraiņu sievietes tika aicinātas reģistrēties iespējamajam militārajam dienestam. Un tomēr 90% ukraiņu karavīru ir karavīri, nevis kara sievas. Tas pats ir sakāms gan par ārzemju brīvprātīgajiem, gan arī par ārzemēs dzīvojošajiem ukraiņiem, kuri atgriežas karot par dzimteni. Kad ieraugām fotoattēlā ar automātu bruņojušos sievieti, mūsos var uzplaiksnīt dažādas jūtas – sajūsma, aizkustinājums u. tml. – tomēr vairākums no mums intuitīvi jūt, ka tā ir anomālija. Kādēļ? Varbūt tādēļ, ka, par spīti miera laikā uzspiestajai politkorektajai liekulībai, mūsos tomēr mīt klusējot pieņemta kopēja izpratne par dzimumu atšķirībām un to lomām, kas pamatojas katra dzimuma iedabā?

Un, kad Ukrainas prezidents Volodimirs Zelenskis noraida amerikāņu piedāvājumu atstāt valsti un nolemj palikt kopā ar savu tautu, daudzi Rietumu komentētāji, nebaidoties no cenzoriem, sajūsmināti kliedz: “Viņš rīkojas kā īsts vīrs!” Karam sākoties, cenzori ir kaut kur pazuduši, bet starptautiskie “dzimumu līdztiesības” birokrāti sēž savos kabinetos un nemaz neuzdrošinās ukraiņiem kaut ko pārmest. Jā, patiešām, bruņotie konflikti izceļ un pastiprina dzimumu atšķirības, nevis tās nogludina vai izdzēš. Jā, un par neprātīgo ideologu izdomātajiem “septiņdesmit diviem dženderiem” te pat nav jēgas runāt. Ierakumos nav ne dženderkvīru, ne panseksuāļu.

Fatima un Krievijas maldi

Nobeigumā es vēlētos īsumā paraudzīties uz šo tematu tā, kā es uz to kopumā raugos – proti, kā katolis, kurš piešķir ļoti lielu nozīmi Fatimas vēstījumam un uz Krievijas problēmu raugās caur Fatimas prizmu. Saskaņā ar šo vēstījumu 1917. gadā laikā no maija līdz oktobrim Svētā Dievmāte Marija sešas reizes parādījās trim maziem bērniem Fatimā (Portugālē). Lai gan Katoļu baznīca neprasa no saviem locekļiem, lai tie obligāti ticētu katrai šādai privātai atklāsmei jeb parādībai, tā ir oficiāli atzinusi šo privāto parādīšanos par “ticības vērtu”. Svētā Dievmāte pieprasīja, lai Romas pāvests kopā ar visiem katoļu bīskapiem veltītu Krieviju Viņas Bezvainīgajai Sirdij:

Ja manas prasības tiks izpildītas, tad Krievija atgriezīsies pie Dieva, un iestāsies miers. Ja ne, tā izplatīs savus maldus pa visu pasauli, izraisot karus un Baznīcas vajāšanas. Labie cilvēki kļūs par mocekļiem, Svētajam Tēvam [pāvestam] nāksies daudz ciest, un vairākas tautas tiks iznīcinātas. Beigās mana Bezvainīgā Sirds triumfēs.

Un patiešām, viss tā arī notika: veselus 74 gadus (laikā no 1917. gada boļševiku apvērsuma līdz PSRS sabrukumam 1991. gadā) Krievija bija galvenais maldu avots visā pasaulē. Tā ne tikai uzspieda saviem un savu satelītvalstu pilsoņiem komunisma ideoloģiju, bet arī eksportēja to pa visu planētu: gan “tīrā”, gan mīkstinātā formā (kā dažādus marksisma paveidus); gan ar kreiso kaujinieku un politiķu, gan ar kreiso intelektuāļu un citu “noderīgo idiotu” rokām. 1991. gadā Padomju Savienība beidza pastāvēt, un daudzi naivi Rietumu katoļi ar prieku domāja, ka tā arī esot ilgi cerētā “Krievijas atgriešanās”. Kā redzam, tas tā nebūt nav. Ja Krievija būtu patiešām atgriezusies pie Dieva, tā nekad nebūtu uzbrukusi ukraiņiem un paveikusi Ukrainā kara noziegumus, – jo tas taču ir tīrs un tipisks bezdievīgas uzvedības paraugs. Tātad atgriešanās Krievijai vēl ir priekšā. Par to es lūdzos šajā Lielajā Gavēnī un aicinu tos, kuri man piekrīt, lūgties kopā ar mani.



[1] https://telos.lv/dveselu-putins/

Print Friendly, PDF & Email
close

Vēlos saņemt apkopojumus uz norādīto adresi: