Krievijas kara pret Ukrainu eskalācija, sākot ar š. g. 24. februāri, gan ekspertu analīzē, gan ikdienas sarunās atkal ir atgriezusi fašisma jēdzienu. Tradicionāli tā ir Krievija un tās paplašinājums ārvalstīs jeb tās “tautieši”, kas sauc par “fašistiem” visus, kuri nepiekrīt Krievijas vēstures interpretācijai, tās ģeopolitiskajām interesēm un krievvalodīgo privilēģijām postpadomju telpā. Savādajā Vladimira Putina kara pieteikuma runā kā viens no galvenajiem mērķiem tika pasludināta Ukrainas “denacifikācija”. Tas ir mērķis, kura pamatošanai jau gadiem tika gatavota augsne ar dažādu propagandistu un viņu Rietumu pakalpiņu veiktajām “nacistu” medībām Ukrainas Nacionālās gvardes “Azov” bataljona rindās. “Fašisma” un “nacisma” jēdzieni Krievijas propagandā tiek lietoti pamīšus, un būtu lieki meklēt kādu loģiku, kāpēc vieni ir “fašisti”, bet citi “nacisti”.
Protams, kognitīvā disonanse starp Kremļa propagandas retoriku un tās praksi, kurā militāra agresija, imperiālisms un genocīds ir jaunā norma, ir acīmredzama. Tieši tāpēc pašu Krieviju arvien biežāk dēvē par fašistisku valsti; reizēm arī par nacistisku. Arī jaundarinātais “rašisma” jēdziens ir sava veida mēģinājums nosaukt ļaunumu vārdā, lai mobilizētu civilizētās pasaules centienus Krievijas apturēšanai.
Jautājums gan nav tik viennozīmīgs. Jo vairāk tiek lietots kāds jēdziens, jo vairāk tas devalvējas un zaudē savu sākotnējo ietekmes spēku un nozīmi. Daudzu krievvalodīgo pieeja šī jēdziena izmantošanai tam ir labs piemērs. Ja “fašisms” ir lamuvārds, ko izmanto tie, kas Latvijā jūtas “apspiesti”, jo no viņiem tiek pieprasītas valsts valodas zināšanas un Krievijas kara un genocīda nesvinēšana, tad tas kļūst par fona troksni. Un otrādi – saucot Krieviju par fašistisku, būtu svarīgi saprast, vai lietotais jēdziens patiesi raksturo lietas būtību vai arī kalpo tikai kā retorisks paņēmiens.
Vai fašismu iespējams definēt?
Kā raksta viens no atzītākajiem fašisma pētniekiem Rodžers Grifins, vēsturnieki un sociālo zinātņu pētnieki tā arī nav nonākuši pie vienprātības par to, kas ir fašisms, – neskatoties uz to, ka diskusijas par šī jēdziena būtību norit jau gadsimtu.[1]
Kopumā vēstures zinātnē ir iespējams izšķirt divas pieejas. Pirmā – vispārēju fašisma jēdzienu nav iespējams izveidot, tāpēc nav jēgas šo apzīmējumu lietot ārpus Musolīni režīma Itālijā.[2] Saskaņā ar šo pieeju fašisms ir tik iracionāla, iekšēji pretrunīga un daudzšķautnaina ideoloģija, ka nav iespējams definēt tās ideoloģisko kodolu. Tas savukārt dod iespēju dažādiem pētniekiem izmantot vienu vai otru fašisma elementu, lai tālāk fašisma jēdzienu jau pielietotu visai brīvi. Lai izvairītos no jēdziena izpludināšanas, iesaka katru fašismam līdzīgo kustību saukt atsevišķā vārdā: Itālijā – fašisms, Vācijā – nacionālsociālisms, Spānijā – falangisms, un te tad laikam būtu vietā teikt, ka Krievijā – rašisms.
Otrā pieeja ir uzskatīt Musolīni režīmu tikai kā vienu no fašisma kustībām (neskatoties uz jēdziena izcelsmi tieši Itālijā) un meklēt iespējas definēt fašismu vispārīgi, kā vienu no tā formām uzskatot arī vācu nacionālsociālismu. Izmantojot šo pieeju, būtu pamatoti pētīt mūsdienu Krievijas režīma atbilstību fašisma definīcijai.
Fašisms – jēdziena vēsture
Fašisma jēdziena vēsturisks apskats jāsāk, protams, ar Itāliju, kurā šis jēdziens radies. Ar saknēm sociālismā, sindikālismā un vienlaikus arī nacionālismā, Musolīni vadītā kustība apvienoja ļoti pretrunīgas ideoloģiskās strāvas, kuras kopā saturēja harizmātiska vadoņa loma un jauna mitoloģija par Romas impērijas atjaunošanu. No senās Romas arī tika aizgūts “fasces” simbols jeb žagaru saišķis. Tas apzīmēja spēku caur vienotību. Musolīni fašisma[3] kustība savu ideoloģiski pretrunīgo būtību izmantoja kā priekšrocību, lai politiski brīvi manevrētu, te uzsverot vienus, te atkal citus aspektus. Piemēram, sākotnējā fašisma programma bija ļoti sociālistiska. Tās solījumi ietvēra balsstiesības sievietēm, 8 stundu darba dienas noteikšanu, strādnieku kontroli pār rūpnīcām un pat baznīcas īpašumu konfiskāciju.[4] Vēlāk itāļu fašisti sāka cīņu pret sociālistiem un kļuva par monarhijas un Vatikāna sabiedrotajiem. Vienlaikus šajā politiski pretrunīgajā manevrēšanā bija redzami centieni veidot jauna veida kārtību, kas nebūtu ne konservatīva, ne komunistiska, bet gan sava veida trešais ceļš.
Tieši tāpēc dalījums “kreisajos” un “labējos” fašisma definēšanā nepalīdz. To pierāda padomju historiogrāfija, kas fašismu definēja kā īpaši agresīvu kapitālisma formu – tā pirmsnāves agoniju izpausmi.[5] Protams, vēsturiskā patiesība ir krietni vien atšķirīgāka. Gan Musolīni, gan Hitlera režīmos joprojām bija spēcīgas sociālisma tendences un tieksme pakļaut kapitālu totalitārai valsts varai, nevis ļaut diktēt valsts politiku biznesmeņiem vai vecajai aristokrātijai. Vācijas gadījumā galvenais opozīcijas avots nacionālsociālismam bija nevis sociālisti, bet tieši prūšu aristokrātija, kurai nebija pieņemams šīs kustības masu raksturs un no komunistiem aizgūtās politiskā terora metodes. Savukārt Musolīni pēc atbrīvošanās no Itālijas karaļa varas un nonākšanas vācu marionetes lomā Itālijas ziemeļos izveidoja Itālijas Sociālo Republiku, kurā atgriezās pie savām sociālista saknēm.
Pētnieks Džeims Gregors fašismu skaidro ar strukturālisma teorijas palīdzību un fašismu kopā ar ļeņinismu uzskata par marksisma variācijām. Viņš uzsver, ka abas šīs ideoloģijas radās saimnieciski atpalikušās valstīs, kuru ekonomisko lēcienu vadīja viena partija un harizmātisks līderis ar “valsts kapitālisma’’ palīdzību. Musolīni deva savu atbildi marksisma jautājumam par to, kā organizēt valsti, bet atšķirībā no Ļeņina neizlikās, ka viņa marksisms ir autentiskais 19. gadsimta marksisms.[6] Fašisma teorētiķi atzīst, ka nacionālais sentiments bija spēcīgāks par jebkādu materiālu interešu ietekmi, kas saistīta ar šķirisko piederību.[7] Pēc Gregora teorijas, Musolīni, sākotnēji būdams sociālists, padarīja nacionālismu par savas revolucionārās ideoloģijas komponenti, kas palīdzēja viņam tikt pie varas. Cita būtiska ideoloģijas sastāvdaļa bija sindikālisms, kas bija īpaši nepieciešams saimnieciski atpalikušās Itālijas industrializācijai.[8] Ja ejam tālāk, varam izvērst domu par Staļina režīmu, kurš atgriezās pie krievu imperiālisma tradīcijām, arī kā par sava veida fašismu. Tiesa gan, nevajadzētu aizmirst, ka Staļins savos uzskatos vienmēr palika galvenokārt marksists un “sociālisma vienā valstī’’ būvēšana bija taktiska, nevis ideoloģiska atkāpšanās, tāpat kā apelēšana pie krievu šovinisma. Šai ideoloģiju saplūšanai gan bija negaidītas sekas. Diez vai Staļins būtu varējis iztēloties, kā viņa vadītās PSRS cīņa pret Vāciju vēlāk izvērtīsies teju reliģiskā krievu šovinisma kultā, bet šobrīd tam arī nav nozīmes – ļaunumam ir sava inerce.
Pēc Otrā pasaules kara un fašisma režīmu militārās sagrāves fašisma jēdziens uzsāka savu savādo pēcnāves dzīvi. Ideja par fašismu kā kapitālisma lejupslīdes pēdējo izpausmi lieliski noderēja PSRS ideoloģiskajā cīņā pret kapitālistisko ASV. Turpinājās starpkaru periodā aizsāktā komunistu prakse ar šo jēdzienu apzīmēt ikvienu ienaidnieku. Ja starpkaru periodā komunisti sociāldemokrātus sauca par “sociālajiem fašistiem”, tad pēc Otrā pasaules kara pat komunistiskā Ķīna un Padomju Savienība viena otru sāka dēvēt par “fašistiskām valstīm’’.[9] Arī Rietumi nebija bez grēka. Vēsturnieks Pols Gotfrīds apraksta fašisma jēdziena vēsturi un norāda uz tā būtības izšķīšanu, pievēršot uzmanību arī Rietumu jaunajiem kreisajiem, kas par fašistisku būtībā sauc tradicionālo Rietumu sabiedrību – kapitālismu, kristietības nozīmi, dabīgajās tiesībās balstīto ģimeni un tās aizstāvību.[10]
Īsāk sakot, “fašisms’’ ir kļuvis par apzīmējumu, ar ko dažādu pamatā kreisu ideoloģiju un pārliecību aktīvisti sauc savus pretiniekus, pašiem bieži esot ļoti pretējos uzskatos par to, kurš tad ir pretinieks un kāpēc viņš ir “fašists”. Mērķis šajos gadījumos arī nav nonākt līdz kādai patiesībai, bet tieši otrādi – izslēgt oponentu no diskusijas kā “absolūtā ļaunuma” pārstāvi. Te, protams, ir zināmas priekšrocības, ja ir darīšana ar absolūto ļaunumu: ja Krievijas nodēvēšana vienā vai otrā vārdā to vēl vairāk sankcionētu un tas nodrošinātu Ukrainai par kaut vienu HIMARS sistēmu vairāk, tad pie tā arī varētu apstāties. Tomēr jautājums nav tik vienkāršs. Par to noslēgumā, taču šobrīd atgriezīsimies pie fašisma jēdziena definēšanas.
Fašisma elementi
Lai arī Gregora izpratne par fašismu kā saimnieciski atpalikušu valstu modernizējošu kustību var izskaidrot Musolīni fašisma kustības būtību, tā tomēr neder, skaidrojot fašismu kā vispārēju fenomenu. Šeit atliek pieminēt tikai Vāciju, ko 1930. gados nekādi nevarētu dēvēt par saimnieciski atpalikušu valsti. Citi autori norāda uz Pirmā pasaules kara ietekmi, kas militarizēja Rietumu sabiedrības un deva piemēru tam, kā valsts var iejaukties un izmantot plānošanu noteiktu mērķu sasniegšanai.[11] Valsts varas pieaugums bija proporcionāls tradicionālo institūciju – monarhijas un baznīcas – sabrukumam Pirmā pasaules kara rezultātā. Ierobežoto Vestfālenes sistēmas karu vietā bija nākuši ideoloģiskie totālie kari un totāla valsts vara.
Citi zināmi fašisma pētnieki, kā Ernsts Nolte, fašismu definē kā pretestību modernitātei.[12] Tādi nacionālsociālisma pētnieki kā Ģerģs Lukāčs, Helmuts Plesners, Georgs Mosse, Karls Manheims un Fricis Sterns ir uzsvēruši saikni starp labējām kustībām un protestu pret apgaismību, moderno zinātni, liberālismu, marksismu un ebrejiem.[13] Tikmēr sociologs Džefrijs Herfs pauž uzskatu, ka vācu nacionālsociālisms savienoja antimodernismu ar moderno tehnoloģiju slavināšanu. Šo parādību viņš dēvē par reakcionāro modernismu.[14] Kopumā mūsdienās šāds uzskats par fašismu kā sintēzi starp antimodernismu un modernismu gūst arvien lielāku atzinību.[15]
Kā redzam, fašisma definēšanā ir ļoti pretrunīgi virzieni, neatkarīgi no tā, vai jēdziena būtību apskata no sociāli ekonomiskajiem, vai kultūras aspektiem. Tāpēc liela daļa pētnieku, kas atzīst vispārējā fašisma jēdziena pamatotību, izvairās no konkrētas fašisma definīcijas. Tā vietā tiek izmantota aprakstošā pieeja jeb t. s. “kontrolsaraksta pieeja’’. Ar šo pieeju fašisma “definēšana’’ notiek, konstatējot dažādo fašistisko kustību kopīgās ideoloģiskās komponentes. Piemēram, profesors Stenlijs Peins ir izveidojis fašisma tipoloģisko aprakstu. Tās iezīmes, kuras atkārtojas dažādos tipoloģiskajos aprakstos, var apkopot divās kategorijās:
A Ideoloģiskās pazīmes:
(1) Vēršanās pret apgaismības racionālismu un egalitārismu; liberālisma, marksisma, sociālisma, kosmopolītisma, parlamentārisma, daļēji arī kapitālisma kā materiālisma izpausmes noraidīšana.[16]
(2) Jauna antimateriālistiska filozofija kā pamats jaunai, modernai, uz nākotni vērstai un sekulārai kultūrai, kas sevī ietver vīrišķības un vardarbības pozitīvu vērtējumu.[17]
(3) Harizmātiskās formas politika: materiālisma noraidīšana paver ceļu jauna tipa politikai, kur lielu lomu spēlē mīti, simboli un kulta elementi.[18]
(4) Vēlme veidot jauna paveida nacionālistisku un totalitāru valsti ar plašām pilnvarām, lai pārvarētu dekadenci.[19]
(5) Jaunas organiskas saimniecības struktūras organizēšana, kas atšķiras no kapitālisma un marksisma un ir t. s. “Trešais ceļš” – nacionālkorporatīva, nacionālsociālistiska vai nacionālsindikālistiska pieeja. Šķiru cīņas atcelšana ar nacionālā izlīguma palīdzību.[20]
(6) Tradicionālā konservatīvisma noraidījums, vēršoties pret vai katrā ziņā neaizstāvot monarhiju, baznīcu un citas tradicionālās pirmskara institūcijas.[21]
(7) Revizionisms starptautiskajās attiecībās: vēlme radīt impēriju vai vismaz pārskatīt attiecības ar citām valstīm.[22]
(8) Naidīgums pret ebrejiem arī tajās kustībās, kas sākotnēji nebija antisemītiskas vai rasistiskas; neatkarīgi no rasisma esamības vai neesamības, izteikta iestāšanās pret kosmopolītiskām tendencēm.[23]
B Politiskās cīņas taktika:
(1) Masu mobilizācijas centieni un politiskā stila militarizācija.[24]
(2) Jaunatnes cildināšana un paaudžu konflikta akcentēšana.[25]
(3) Nosliece uz autoritatīvo, harizmātisko, personisko vadības stilu.[26]
(4) Gan legālo, gan prettiesisko un vardarbīgo metožu izmantošana cīņā par varu.[27]
(5) Heterogēna sociālā bāze.[28]
(6) Solidaritāte un sadarbība ar citu valstu fašistiskajām kustībām.[29]
Fašisma ideoloģiskais kodols
Raugoties uz fašisma elementu aprakstu, redzams, ka, piemēram, itāļu fašismam un vācu nacionālsociālismam ir daudz kopīgu ideoloģisko un politiskās cīņas taktikas pazīmju. Tomēr, veidojot šādu vispārinošu iezīmju sarakstu, tiek mazināta citu būtisku elementu nozīme. Nacionālsociālisma ideoloģiskais pamats bija rasu teorija un antisemītisms, kas sākotnējam itāļu fašismam bija svešas (piemēram, Itālijas Nacionālajā fašistu partijā sākotnēji darbojās daudz ebreju[30]). Tāpat pastāvēja būtiskas atšķirības attieksmē pret valsts varas lomu, tautu kā varas avotu, moderno mākslu un kultūru un citiem jautājumiem.
Izraēlas vēsturnieks Zīvs Sternhells uz šo problēmu atbild ar apgalvojumu, ka fašisma ideoloģija ir universāla kategorija ar saviem variantiem – tāpat kā liberālisms, sociālisms un komunisms. Fašismam gan nav vienota avota kā marksismam, un tā ir sintēzes ideoloģija ar dažādiem elementiem.[31] Savukārt Rodžers Grifins aizstāv viedokli, ka fašismu ir iespējams definēt ne tikai ar kopīgajām ideoloģiskajām komponentēm, bet arī ar kopīgu mītisko kodolu. Šo kodolu Grifins sauc par “palinģenētisku ultranacionālismu’’.[32] “Palinģenēze” (no sengrieķu valodas: ‘atdzimšana’, ‘piedzimšana no jauna’) apzīmē nācijas atdzimšanu no krīzes situācijas ar jaunas kārtības ieviešanu, kuras laikā notiek cīņa pret tiem spēkiem, kurus vaino sabiedrības deģenerācijā.[33] Šajā koncepcijā gan itāļu fašisms, gan vācu nacionālsociālisms, gan dažādās fašistiskās kustības bija vienas parādības – fašisma – dažādas nacionālās izpausmes.
Vienlaikus, pēc Stenlija Peina domām, Grifins, lai arī sniedz noderīgu definīciju, neņem vērā, ka arī dažādas konservatīvās, mērenās un pat radikālās nacionālistu kustības iestājās par palinģenēzi, taču nebija fašistiskas.[34] Dāņu vēsturnieks Adams Holms no savas puses nošķīra fašismu no radikālā konservatīvisma, izceļot šādas fašisma modernās iezīmes: fašisms bija radikālāks savā tieksmē saraut saiknes ar pagātni; fašismā reliģiskais faktors padarīts par maznozīmīgu un tā vietā izvirzīta politikas sakralizācija; fašisma esence ir tieksme pēc totalitāras valsts; fašisms paļāvās uz masu mobilizāciju.[35]
Pēc visa šī garā teorētiskā apskata jājautā: kas tad īsti ir fašisms? Fašisms ir radikāla, populistiska nacionālisma ideoloģijas forma, kas tiecas ieviest jaunu sociālo kārtību, kura nav ne konservatīva, ne arī marksistiska. Tas gan pārformatē konservatīvās vērtības un attieksmes tā, lai tās stiprinātu režīma leģitimitāti, gan arī izmanto marksistu totalitārisma un politiskā terora metodes. Praksē tas nozīmē diktatūru, kuras oponenti savādā kārtā ir gan tradicionālās reliģijas un aristokrātijas spēki, gan arī liberāļi, komunisti un dažāda veida sociālisti.
Krievija – vai fašistiska valsts?
Vai Krievija ir fašistiska valsts – pēc būtības, ne tikai retoriski? Ir ārkārtīgi sarežģīti izvērtēt Krieviju pēc fašisma ideoloģisko pazīmju saraksta. Krievijas mūsdienu ideoloģijas tēvs ir nevis Aleksandrs Dugins, bet gan kādreizējais Krievijas premjerministra vietnieks Vladislavs Surkovs, kurš apzināti radīja postmodernu jēdzienu spēli, lai izvairītos no jautājuma, ko tieši pārstāv mūsdienu Krievija. Krievija varēja būt viss visiem – nacionālistiska un internacionāla, kapitālistiska un kreisa, liberāla un totalitāra. Kopš kara eskalācijas propagandā arvien vairāk tiek uzsvērti Krievijas militāristiskie un impēriskie aspekti, bet kopumā pieeja nav mainījusies: zīmīgā kārtā Krieviju viskaislīgāk atbalsta gan Rietumu galēji kreisie, gan arī labējie margināļi; bet, kas ir vēl būtiskāk, klusi, bet stabili to atbalsta tie, kuru vienīgā vērtība ir nauda.
Tomēr intereses pēc mēģināsim izvērtēt Krievijas režīmu pēc fašisma ideoloģiskajām pazīmēm. Vai mūsdienu Krievijai ir vērsta pret apgaismības egalitārisma un materiālisma idejām? Ja neskaita faktu, ka Krievija vienkārši nekad nav iesakņojusies Rietumu kultūras tradīcijā un Krievijas sabiedrībai ir tendence aizrauties ar dažāda veida ezotēriku, tad kopumā nav materiālistiskākas un ciniskākas sabiedrības par mūsdienu Krieviju. Krievija mēģina radīt nāves un kara kultu, ko virspusēji varētu vērtēt kā nosacītu pretestību mūsdienu sabiedrības normām, taču vai šī propaganda ir Krievijas realitāte? Vai drīzāk tā nav kritušā krievu karavīra vientuļā māte (tēvs alkoholiķis miris jau sen vai nav zināms), kura nevar sagaidīt savu jauno auto LADA kā kompensāciju par dēla nāvi? Krievijas kara kults ir skaļš, bet pašu krievu gatavība iet bojā par kādu augstāku ideju ir apšaubāma. Karā pret Ukrainu Krievija visvairāk paļaujas uz algotņiem, Krievijas etniskajām minoritātēm un noziedzniekiem.
Krievijas propaganda viennozīmīgi ir nostiprinājusi Vladimira Putina personības kultu, taču vai tas nav pats “cara” postenis, kas rada šo harizmu? Būtu grūti nosaukt Vladimiru Putinu par dabiski harizmātisku personību – nozīmīga ir tikai viņa vara. Vispirms bija “nezināmais” cilvēks Putins, bet tad radās viņa “harizma” kā fenomens, kas izriet no ieņemtā amata un polittehnoloģijas panākumiem.
Kā ar mītiem, simboliem un kulta elementiem? Tie viennozīmīgi tiek veidoti un nostiprināti – sākot ar “pobedobesiju”, “Georga lentītēm” un “nemirstīgo gājieniem” un beidzot ar jauniem, visnotaļ dīvainiem simbolu veidošanas mēģinājumiem Ukrainas kara eskalācijas gadījumā (latīņu “Z” burta izmantošana ir kārtējā Krievijas pretruna).
Vai Krievija tiecas uz totalitārismu? Viennozīmīgi. Bet šī vara netiek izmantota ideoloģiski. Šis ir pašapkalpojošs totalitārisms, kurā Putina un viņa kliķes villām ir lielāka nozīme nekā Krievijā neeksistējošai ideoloģiskajai cīņai. Par spīti retorikai par sapuvušajiem Rietumiem, Putina režīms ar visu savu neierobežoto varu nav darījis neko, lai jebkā cīnītos pret pašas Krievijas dekadenci – alkoholisma un HIV epidēmiju, nenormāli augstajiem abortu rādītājiem, tēvu neesamību ģimenēs u. tml. Krievija ir vērsusies pret liberālām nevalstiskajām organizācijām, bet ne ideoloģisku iemeslu dēļ – Kremlim vienkārši nav pieļaujama nekāda pašiniciatīva no apakšas, pat Kremļa imperiālismu atbalstoša. Īsāk sakot – Krievijas totalitārisms ir totalitārisms aiz inerces un bez mērķa, ja neskaita tā pašsaglabāšanos.
Vai Krievija veido jauna veida ekonomisko pārvaldību, kas nebūtu ne kapitālistiska, ne sociālistiska? Visnotaļ nosacīti. Krievijai nav nekādas jaunas ekonomiskās teorijas par valsts organizēšanu, ko tā censtos ieviest vai aizstāvēt. Daudzi jauc ekonomisko korporatīvismu, kurā pastāv “kameru” sistēma ar profesionālo pārstāvniecību, ar korporāciju varu, kurā biznesam ir pārmērīga ietekme uz valsti; tas ir bieži dzirdēts pārmetums ASV. Krievijā nav ne pirmā, ne otrā. Ja Jeļcina laikā varēja runāt par oligarhu un viņu korporāciju varu, tad Putina ekonomiskais režīms ir viņa lojālistu “lēņu” sistēma, kurai varētu atrast vairāk līdzību ar feodālismu, nekā ar kādu moderno ekonomisko teoriju. Turklāt gan kapitālisms, gan sociālisms, gan korporatīvisms paredz zināmus spēles noteikumus, bet Krievijā tādu nav.
Krievija nav tradicionāli konservatīva. Gan pareizticīgo baznīca, gan noteiktas sabiedrības daļas ilgas pēc monarhijas vai tradicionālākas kārtības tiek vienkārši ekspluatētas iekšējām un ārējām auditorijām. Vienlaikus gan Krievijas elite, gan sabiedrība dzīvo ļoti tālu no jebkādiem reliģiskiem vai ētiskiem ideāliem. Piemēram, tikai 7% Krievijas pieaugušo apmeklē baznīcu vismaz reizi mēnesī.[36] Savukārt Putina un Krievijas Pareizticīgo baznīcas ciešā sadarbība drīzāk jāvērtē pēc abu saknēm VDK, nevis pēc “tradicionālām vērtībām”.
Vai Krievija tiecas atjaunot impēriju un pārskatīt starptautisko kārtību? Šeit varam atbildēt ar viennozīmīgu “jā” un tālāk neiedziļināties; Krievijas ģeopolitiskie mērķi un ambīcijas ir atsevišķs temats.
Vai Krievija ir antisemītiska vai rasistiska valsts? Nav. Krievija ir multikulturāla impērija. Taču tai ir genocidālas tieksmes pret tiem etnosiem, kas atsakās iekļauties Krievijā un atmest savu identitāti par labu imperiālajai “politiskās nācijas” idejai, kuru pauž Kremlis. Ukraiņi kā Kijivas Rusas mantinieki un viena no lielākajām slāvu nācijām krievu šovinistu acīs ir paveikuši smagāko no grēkiem, jo uzsver savu kulturālo un politisko atšķirīgumu. Tas, kas mums šķiet pašsaprotami, krievu imperiālistam ir spļāviens viņa citādi tukšajā (agrāk uzskatītā par plašu) dvēselē, kurā nekā cita bez lepnuma par piederību necilvēcīgai impērijai nav.
Kā ar Putina režīma izmantotajām politiskās cīņas metodēm? Šeit meklēt līdzības ar vēsturiskajām fašistu kustībām ir vēl problemātiskāk nekā vērtēt ideoloģiskās pazīmes – tā iemesla dēļ, ka vēsturiski fašisms radās kā pret eliti vērsta masu kustība. Turpretī Putina režīms ir Krievijas elites projekts – Jeļcina mantojums Krievijai, sapludinot FSB un oligarhisko varu, ar Putinu kā šīs sistēmas uzturētāju. Līdz ar to līdzības ir virspusējas un nebūtiskas jeb tādas, kuras var piedēvēt jebkuram citam autoritāram vai totalitāram režīmam. Politiskajām partijām Krievijā ir polittehnoloģisks raksturs – tās tiek organizētas “no augšas”.
Jautājums paliek – vai mūsdienu Krievija ir fašistiska pēc būtības? Jā un nē. Jā – tādā ziņā, ka tā ekspluatē konservatīvismu, nacionālismu un reliģiju, lai uzturētu totalitāru režīmu. Tai ir vairākas no fašisma politiskajām pazīmēm, it īpaši attiecībā uz agresīvu imperiālismu un genocidālu ārpolitiku. Nē – tādā ziņā, ka Krievija nemēģina izveidot nekāda veida jaunu sociālu vai noturīgu starptautisko kārtību. Ja mēs varam būt droši, ka Ķīnas iekšpolitiskie un ārpolitiskie plāni sniedzas vismaz līdz šī gadsimta beigām, tad Krievijā nav redzama ticība tās nākotnei. Tās ideoloģija ir vērsta pagātnē – 1945. gadā. Ne Krievijas šodiena, ne rītdiena nespēj nevienu iedvesmot. Krievijas režīma galvenā sociālā bāze ir nevis radikāli noskaņota jaunatne vai vidējās paaudzes kara veterāni, kā tas bija fašisma režīmos, bet gan pensionāri, kuri grib atgriezties PSRS. Savukārt tās ārpolitiskā stratēģija ir maksimāla haosa sēšana, lai uz vispārēja Rietumu sašķeltības un vājuma fona tā spētu novilkt vēl dažas desmitgades. Pagaidām gan Krievijai izdodas panākt pretējo.
Tādējādi varam secināt, ka Krieviju gan var saukt par fašistisku, gan arī nevar. Tas ir atkarīgs no tā, kādus tās aspektus un kādu iemeslu dēļ gribam uzsvērt. Kā jau teicu – ja tas var dot jebkādus praktiskus ieguvumus civilizētās pasaules cīņā pret Kremļa agresiju Ukrainā, tad uz priekšu! Taču, manuprāt, ilgtermiņā būtu jāuzmanās no Krievijas šī brīža ārējās agresijas sasaistīšanas ar konkrētu ideoloģiju, jo tās imperiālistiskās tieksmes ir šīs valsts iekšējās imperiālās struktūras problēma, bet Krievijas karaspēka sadistiskās un perversās tieksmes ir nevis ideoloģiskas, bet gan dvēseliskas puves izpausme.
Šīs problēmas neatrisinās režīma vai ideoloģiskās retorikas maiņa. Pēc Putina režīma tikpat labi mēs varam saskarties ar “labo krievu” liberālo imperiālismu, kas padara Krievijas kara mašīnu efektīvāku un piesaka karu kaimiņvalstīm ar “humānāku retoriku”. Tikai Krievijas impērijas pilnīga dezintegrācija un tās apspiesto etnosu atbrīvošana novērsīs karam Ukrainā līdzvērtīgus noziegumus nākotnē.
[1] Roger Griffin, Fascism. New York: Oxford University Press, 1995, p. 280.
[2] Gilbert Allerdyce, “What Fascism Is Not: Thoughts on the Deflation of a Concept”, The American Historical Review, Vol. 84, No. 2 (Apr., 1979), pp. 367–388, https://www.jstor.org/stable/1855138
[3] Fašisms kursīvā tiks izmantots, lai apzīmētu tieši Itālijas fašisma variantu
[4] Robert O. Paxton, Europe in the 20th Century. Second edition. San Diego: Harcourt Brace Jovanovich, 1985, pp. 195–199.
[5] James A. Gregor, Marxism, Fascism and Totalitarianism. Chapters in the Intelectual History of Radicalism. Stanford, California: Stanford University Press, 2009, p. 2.
[6] Ibid., pp. 293–296.
[7] Ibid., p. 314.
[8] Ibid., pp. 276–277.
[9] Ibid., p. 9.
[10] Paul Gottfried, Fascism: The Career of a Concept. Northern Illinois University Press, 2016.
[11] Review by Bienso on Mann, Fascists: https://networks.h-net.org/node/35008/reviews/44856/bienso-mann-fascists
[12] Peter Davies, Derek Lynch, The Routledge Companion to Fascism and Far Right. London: Routledge, 2002, p. 50.
[13] Jeffrey Herf, Reactionary Modernism: Technology, Culture, and Politics in Weimar and the Third Reich. Cambridge University Press, 1984, p. 5.
[14] Ibid., p. 1.
[15] R. Griffin, Modernity, modernism, and fascism. A “mazeway resynthesis”: https://muse.jhu.edu/article/232297
[16] Peter Davies, op. cit., p. 103; Stanley Payne, “A New Nationalist Authoritarian State”, Fascism. New York: Oxford University Press, 1995, p. 304; O. Paxton, op. cit., p. 214; Zeev Sternhell, “A New Civilization”, Fascism. New York: Oxford University Press, 1995, p. 306.
[17] Stanley Payne, “A New Nationalist Authoritarian State”, p. 305; Juan B. Linz, “The Latecomer”, Fascism, New York: Oxford University Press, 1995, p. 300; Roger Griffin, Fascism, op. cit., p. 4.
[18] S. Payne, “A New Nationalist Authoritarian State”, op. cit., p. 305; R. Griffin, Fascism, op. cit., 5.
[19] Stanley Payne, “A New Nationalist Authoritarian State”, op. cit., p. 305; Roger Griffin, Fascism, op. cit., p. 6.
[20] George L. Mosse, “A Third Way”, Fascism, New York: Oxford University Press, 1995, p. 303; Stanley Payne, “A New Nationalist Authoritarian State”, op. cit., p. 305; O. Paxton, op. cit., p. 214.
[21] S. Payne, op. cit., p. 305; O. Paxton, op. cit., p. 214; J. B. Linz, op. cit., p. 300; R. Griffin, Fascism, op. cit., p. 4.
[22] S. Payne, op. cit., p. 305.
[23] J. B. Linz, op. cit., p. 300; R. Griffin, op. cit., p. 7.
[24] S. Payne, op. cit., p. 305; O. Paxton, op. cit., p. 214.
[25] S. Payne, op. cit., p. 305.
[26] S. Payne, op. cit., p. 305; R. Griffin, Fascism, op. cit., p. 5.
[27] J. B. Linz, op. cit., p. 300; R. Griffin, Fascism, op. cit., p. 4.
[28] J. B. Linz, op. cit., p. 300; R. Griffin, op. cit., p. 7.
[29] R. Griffin, op. cit., p. 8.
[30] Stanley G. Payne, A History of Fascism, 1914–1945. London: The University of Wiskonsin Press, 1995, pp. 208–209.
[31] Antonio Costa Pinto, “Fascist Ideology Revisited: Zeev Sternhell and His Critics”, European History Quarterly, pp. 466–468., (Vol.) 16., 1986
[32] Roger Griffin, Fascism, op. cit., pp. 2–4.
[33] Ibid., pp. 3–4.
[34] Stanley G. Payne, A History of Fascism, op. cit., p. 5.
[35] Adam Holm, “‘Opposing the Past’: Danish Radical Conservatism and Right-Wing Authoritarianism in the Inter-War Years”, International Fascism 1919–1945, ed. by Gert Sorensen, Robert Mallet. London, Portland, OR: Frank Cass, 2002, p. 12.
[36] https://www.pewresearch.org/religion/2014/02/10/russians-return-to-religion-but-not-to-church.