Šodien, 2025. gada 15. oktobrī likumā noteiktā Valsts valodas diena mums ir vien piekto reizi. Pēc Valsts prezidenta Egila Levita iniciatīvas likuma “Par svētku, atceres un atzīmējamām dienām” 2. pantu 2021. gada 16. jūnijā Saeima papildināja ar vārdiem “15. oktobris – Valsts valodas diena”. Datums izvēlēts, jo 1998. gada 15. oktobrī Latvijas Republikas Satversmes 4. pantā nostiprināts: “Valsts valoda Latvijas Republikā ir latviešu valoda.” Būtiski, ka šajā dienā svinam ne tikai latviešu valodu kā mūsu senču valodu un ne tikai to kā latviešu tautas dvēseli, bet tieši valsts valodas statusu latviešu valodai kā konstitucionāli vienu no augstākajām Latvijas Republikas tiesiski noteiktajām vērtībām. Tā ir vērtība, kas vēl gaida īstenošanu.
Daudz rakstīts par lingvistisko attieksmi un to, ka valsts valodas prasmes citu tautu piederīgo vidū atšķiras no praktiskā lietojuma. Zinātnieki ir vienisprātis, ka būtiska ir arī pašu latviešu lingvistiskā pasivitāte – latvieši nepietiekami lieto valsts valodu saziņā ar cittautībniekiem. Arī es to sociolingvistiski vērtēju kā problēmu latviešu valodas kā valsts valodas statusam ilgtermiņā, jo pašu latviešu ļaušanās neformālajai, ikdienas sarunai īstenoties svešvalodās ir šķērslis virzībai uz vienotu valodas telpu, tātad vienotu sabiedrību. Sociolingvisti šo situāciju nenogurstoši skaidro daudzus gadus augstā akadēmiskā līmenī, piemēram, akadēmiķes Dr. habil. philol. Inas Druvietes 2021. gadā vadītajā kolektīvajā monogrāfijā Latviešu lingvistiskā attieksme: vērtības, pārliecība, prakse.[1] Latvijas Universitātes Latviešu valodas institūts un Izglītības un zinātnes ministrijas Latviešu valodas aģentūra ilgstoši ir ieguldījusi lielas pūles šajos skaidrojumos. Tāpēc šoreiz detalizēti vairs neanalizēšu pašsaprotamo, ka politiķi un valsts amatpersonas nedrīkst nelabvēlīgi ietekmēt pozitīvas lingvistiskās attieksmes pret valsts valodas veidošanu ar sarunām publiskajā telpā krieviski vai ziņu sniegšanu svešvalodā Latvijā reģistrētiem medijiem un ka ikvienam latvietim būtu jāliek sava artava, lai neformālā un ikdienas publiskā saziņa norisinātos valsts valodā. Vien uzsveru, ka mūsu pašu tautas lingvistiskā attieksme pret valodas vidi ir neatsverama.
Vēlos piedāvāt nejuridisku, drīzāk vēsturisku salīdzinājumu starp to, kādu valsts valodas statusu redzējām 20. gadsimta 80. gados. Katrs pats to var salīdzināt ar šībrīža toņkārtu, vērojot, kādas notis, reģistri un nokrāsas ir esošajā, 2025. gada diskusijā. Vēlētos izvirzīt saudzīgu hipotēzi, ka atsevišķas sabiedrības grupas – protams, neizbēgamajā paaudžu nomaiņā, kad liela daļa 20. gadsimta 80. gadu debašu dalībnieku jau ir Dieva valstībā – ir zaudējušas izpratni un drosmi mainīt likumu par labu valsts valodas nu jau Satversmē noteikto funkciju iedzīvināšanai praksē. Proti, daļai sabiedrības nepareizi šķiet, ka Latvijas sabiedrībai nav morāla pamata noteikt skaidras valsts valodas prasības publiskajā vidē, turklāt šāda pārliecība nostiprinājusies ne bez dažu starptautisko institūciju un pašmāju propagandistu palīdzības. Šāda maldīga latviešu lingvistiskās politikas pašierobežošanās, kautrība vai kritiski vērtējama pieticība balstās mītos, ka likumu pamatnormas ir tik labas un pietiekamas, ka tikai atliek tās īstenot, ka nepieciešami vien tehniski grozījumi kādos Ministru kabineta noteikumos vai iekšējos aktos, kas regulē valsts valodas kontroles procesu. Tā tas nav. Valsts valodas likums vispār nav grozīts kopš 1999. gada 9. decembra, kad tas tika pieņemts 7. Saeimas darba sākumā. Aizritējuši 26 gadi, un ir pilnīgi dabiski, ka normas, kuras pieņemtas dziļu kompromisu rezultātā, pēc tam, kad Valsts prezidents atdevis 1999. gada 8. jūlijā pieņemto likumu otrreizējai caurlūkošanai, ir daļēji novecojušas un neatspoguļo to tiesiskās noteiktības pakāpi, kas būtu nepieciešama juridiski, kā arī to stingrību, kas nepieciešama politiski.
Paradoksāli, ka Atmodas laikā, PSRS okupācijas režīmā, PSRS bruņoto spēku Baltijas kara apgabala garnizona un LPSR Valsts drošības komitejas represīvo institūciju klātbūtnē, daļa sabiedrības bija daudz drosmīgāka. Stingrāka, skaidrāka un tiešāka. Aplūkosim piemērus.
1988. gada 3. augustā LPSR Zinātņu akadēmijas Andreja Upīša Valodas un literatūras institūta jaunākā zinātniskā līdzstrādniece Dzintra Hirša Skolotāju Avīzē publicēja rakstu “Latviešu valoda Latvijā”, kurā uzsvēra: “Šobrīd var konstatēt valodas atmiršanas otrā posma pirmās pazīmes. Tāpēc mūsu valodas atdzīvināšanai ir pilnīgi nepieciešams atzīt latviešu valodu par valsts valodu Latvijas teritorijā.”
1988. gada 30. augustā LPSR Zinātņu akadēmijas Andreja Upīša Valodas un literatūras institūta direktora vietniece zinātniskajā darbā, valodniece Aina Blinkena (1929–2017) Latvijas Ļeņina Komunistiskās Jaunatnes savienības Centrālās komitejas laikrakstā Padomju Jaunatne Nr. 165 publicēja savu aicinājumu “Par latviešu valodas statusu – esošo un vēlamo”. Blinkena savā rakstā, protams, bija spiesta pieminēt PSRS okupācijas varai tradicionālos boļševiku ideologu citātus, lai vispār šāds drosmīgs aicinājums ieraudzītu gaismu Latvijas Komunistiskās partijas Centrālās komitejas izdotā laikrakstā (okupācijas laikā boļševiku partijai piederēja vairums galveno preses izdevumu). Taču savā ziņā tieši šī publikācija aizsāka straumi, kurā 354 280 Latvijas iedzīvotāji pieprasīja Latvijas PSR Augstākajai Padomei valsts valodas statusu latviešu valodai, jo rakstā bija aicinājums vērsties pie Augstākās Padomes Prezidija Juridiskās daļas. 1989. gadā pieņēma Latvijas PSR Valodu likumu (Latvijas PSR Augstākās Padomes un Valdības Ziņotājs, 1989, Nr. 20), kuru grozīja vien ar 1991. gada 11. jūnija un 1992. gada 31. marta Latvijas Republikas Augstākās Padomes likumiem. Valsts valodas centrs Dzintras Hiršas personā vēlāk pauda sarūgtinājumu, ka pat no 1993. gada, kad pilnā mērā atjaunoja Latvijas Republikas Satversmes darbību, 5. Saeima tā arī nenoteica latviešu valodas kā valsts valodas statusu mūsu pamatlikumā. Šo Valodu likumu ar Valsts valodas likumu aizstāja vien 1999. gada decembrī, tātad vienpadsmit gadus pēc Atmodas pirmssākumos minētā akadēmiķes Ainas Blinkenas aicinājuma. Savukārt vēstules okupētās Latvijas vadībai 1988. gada augustā, septembrī un oktobra sākumā lieliski raksturo to morālo temperatūru, kāda šajā laikā valdīja Latvijas sabiedrībā, tos uzdevumus, kurus sabiedrība gaidīja no toreiz vēl okupācijas varas likumdevēja.
Lai gan galvenais vietvaldis bija Latvijas Komunistiskās partijas (faktiski Padomju Savienības Komunistiskās partijas filiāles) Centrālās Komitejas pirmais sekretārs, čekas ģenerālmajors no 1980. gada 16. decembra, Baltijas kara apgabala Kara padomes loceklis no 1984. gada 6. jūnija no Kaļiņinas (Tveras) Boriss Pugo, formāli LPSR vadībā bija tās Augstākās Padomes Prezidija priekšsēdētājs Jānis Vagris (1930–2023) un LPSR Ministru Padomes priekšsēdētājs no Mogiļevas Jurijs Rubenis (1925–2004). Pie šīs okupācijas varas ieceltās vadības vērsās Latvijas iedzīvotāji, kuri pieprasīja valsts valodas statusu. Tam bija vajadzīga drosme, jo neviens nevarēja zināt iznākumu.
1988. gada 27. septembrī Latvijas PSR Augstākajai Padomei rakstīja Liepājas 5. vidusskolas 8.a klases skolniece Sandra Gulbe: “Es [..] stingri un noteikti prasu, lai latviešu valoda tiktu pasludināta par LPSR valsts valodu, latviešu valodai jānodrošina darbības iespējas visās dzīves jomās, latviešu valodai jābūt iekšējās lietvedības valodai. Visiem krievu tautības pārstāvjiem būtu jāmācās latviešu valoda.” Tajā pašā dienā Latvijas PSR Augstākās Padomes Prezidijā vērsās Liepājas Svētās Trīsvienības baznīcas ērģelnieks Tobijs Jauģietis (1903-1992): “Lai būtu latviešu valodā kā valsts valoda! Šis latviešu valodas jautājums rada tādu apvainojumu tautai, kurai savā tēvu zemē jālūdzas atļauja, lai runātu savā mātes valodā.”
1988. gada 9. septembrī turpat vērsās dzejnieks Leons Briedis (1949–2020): “Vai gan maz vajadzīgs vēl lieku reizi pierādīt, ka valoda nepieder nedz rakstniekiem, nedz valodniekiem, nedz zemniekiem, nedz strādniekiem, nedz ierēdņiem, nedz arī politiķiem?… Valoda pieder tautai. Vai, citādi sakot, valoda ir visaugstākā taisnība, ko tauta pati sev nospriedusi reiz un uz visiem laikiem. Un, ja mēs patiešām gribam radīt tiesisku valsti, gribam saukties par demokrātisku un civilizētu sabiedrību, tad mums pirmām kārtām jāatjauno mūsu dzimtās valodas tiesības, jāpiešķir mūsu latviešu valodai valstiskums.” Šajā pašā dienā rakstīja Arnis Jākobsons (1934–1993): “Latviešu valoda obligāti jāprot jebkuram [..] darbiniekam, kuram ikdienā iznāk saskarsme ar cilvēkiem. Šajā gadījumā tas nedrīkst būt brīvas izvēles princips. Tā ir profesionālā derīguma būtiska pazīme. Ieskaitot nepieņemšanu darbā vai atbrīvošanu no tā.” Un dzejnieks un represētais Knuts Skujenieks (1936–2022): “Jebkuram mūsu līdzpilsonim, kura dzimtā valoda ir cita, šeit netiek liegtas ne viņa tiesības to kopt, ne lietot. Taču viņam pastāv arī elementārs humāns pienākums cienīt, saprast un mācīties šīs zemes valodu. Šobrīd, šajā attieksmju noskaidrošanas un atskaidrošanas laikā, es pievienojos jūsu sludinātajam plebiscītam un balsoju par nacionāli vēsturiskās simbolikas atjaunošanu iespējami plašāk un daudzveidīgāk. Es balsoju par latviešu valodas valstiskumu. Un ne jau tikai tāpēc, ka tā ir mana dzimtā valoda. Taisnīga un cilvēcīga šīs problēmas nostādne ved uz taisnīgām un cilvēcīgām attiecībām. Uz visu mūsu kopīgu nākotni.”
Latvijas PSR Zinātņu akadēmijas Organiskās sintēzes institūta darbinieki, ar pirmo parakstītāju krāslavieti, ķīmiķi, PSRS Valsts prēmijas laureātu Feliksu Mutuli (1945–2019) 1988. gada 30. augustā rakstīja: “[..] darba vietā vērojam, ka latviešu valoda ir pilnīgi izspiesta no lietvedības. To reti lieto arī dažādās sapulcēs un zinātniskos kolokvijos. Šāda prakse noved pie atradināšanās no dzimtās valodas lietošanas, nespējas latviski formulēt specifiskas, ar profesionālo darbību saistītas domas. Nonākam pie tā, ka darba laikā latviešu valoda tiek izmantota tikai kā sarunvaloda starp latviešiem. Turpretī ja sarunājās latvietis ar cittautībnieku, saruna gandrīz vienmēr norit krievu valodā. [..] Cittautībnieki neizjūt vajadzību apgūt latviešu valodu. Valodas nezināšanas dēļ nelatviešiem paliek maz iespēju iepazīties ar vietējo kultūru, viņi nezina un nesaprot latviešu problēmas. Tā tiek veicināta šovinistiska noskaņojuma rašanās. Rodas labvēlīgi nosacījumi tam, lai Latvijā varētu labi justies nekulturālā iebraucēju daļa, kas nepavisam negrib mācīties latviešu valodu, jo nav radusi “lieki” piepūlēties. [..] Aicinām izdot likumu, ar kuru būtu noteikta obligāta [pasvītrots] latviešu valodas izmantošana visā lietvedībā [pasvītrots], kas domāta lietošanai Latvijas [..] teritorijā. Perspektīvā aicinām neatļaut latviešu valodas nepratējiem ieņemt vadošus amatus, strādāt par ārstiem vai skolotājiem. Nepieciešams nodrošināt latviešu valodas lietošanu arī zinātnē, [..] aizstāvēt disertācijas dzimtajā valodā.”
Latvijas Lauksaimniecības akadēmijas Veterinārās fakultātes mācībspēki veterinārārsta, vēlākā Augstākās Padomes deputāta, kas balsoja par 1990. gada 4. maija deklarāciju, Gunāra Preinberga (1931–2009) vadībā 1988. gada 9. septembrī rakstīja LPSR Augstākās Padomes Prezidija Juridiskajai daļai: “Vietējās tautas un tās valodas nicināšana un ignorēšana no cittautiešu puses, it īpaši tad, ja šī attieksme veiksmīgi realizējas, ir pēdējais slieksnis uz vietējās tautas valodas, tās kultūras un mentalitātes izzušanu. [..] Migranti, klejotāji, kurus neciena pat tajos novados no kurienes viņi nākuši [..], demonstratīvi ignorē un nicina pamattautas – latviešu – valodu. Jo sevišķi to jūt tajās sadzīves nozarēs, kurās ir tieša cilvēku saskare: medicīna, tirdzniecība, apkalpojošā sfēra. [..] Kurš gan no mums – latviešiem – nav piedzīvojis uzbrūkošus, neslēptus apvainojumus. [..] Tāpēc latviešu valoda (arī pati tauta) prasa juridisku aizstāvību. [..] 1. Latvijas teritorijā latviešu valoda ir jāatzīst par valsts valodu. 2. Lietvedība visās organizācijās, sākot no saimniecībām, beidzot ar valdības aparātu, jāved valsts valodā. 3. Medicīnā, tirdzniecībā un sadzīves pakalpojumu jomā atļaut strādāt tikai personām, kas spēj sarunāties [..] 4. Jāpārtrauc migrantu ieplūšana. [..] Un vēl – gan TV, radio, presē, runājot par starpnacionālajām attiecībām, vienmēr atgādina, ka šīs problēmas jārisina iejūtīgi, lai neaizvainotu iebraukušos (migrantus), lai neizpaustos nacionālistiskas izpausmes. Šādai nostādnei varētu piekrist, ja minētie masu informācijas līdzekļi paustu arī to, ka šī iejūtība ne mazākā mērā ir jāievēro pret [..] pamatiedzīvotājiem, lai šajās attiecībās neizpaustos šovinisms.”
1988. gada 5. septembrī Baložu ģimene vērsās LPSR Augstākās Padomes Prezidijā: “Latviešu valodai Latvijā jābūt valsts valodai! Tai jābūt obligātai medicīnā, tirdzniecībā, kā arī jebkurā darba vietā, kurā darbs saistīts ar apmeklētājiem.”
LPSR Augstākās Padomes Prezidijā 1988. gada 6. septembrī vērsās arī Uldis Bērziņš: “Skaidri un neapšaubāmi ir tas, ka Latvijā pirmajā vietā jābūt latviešu valodai, kā arī visās iestādēs jārunā šajā valodā. Kas neprot latviešu valodu, nevar ieņemt attiecīgu darba vietu, kura apkalpo iedzīvotājus, piemēram, medicīnas iestādēs, veikalos, pastā, citās sabiedriskās iestādēs, kur darbs ir ar cilvēkiem. Lai migranti mācās latviešu valodu.”
1988. gada 31. augustā rakstīja Jānis Gīze (1930–2005): “[..] latviešu valodai vajadzīgs savs, ar likumu noteikts valsts valodas statuss. [..] Ierosinu LPSR Augstākās Padomes Prezidija Juridiskajai daļai pieņemt likumu, kas ļautu sodīt ar lielu naudas sodu (ap 300 – 500 rubļu) katru pilsoni, kas Latvijas teritorijā sabiedriskajās vietās lietotu krievu necenzētos lamu vārdus.”
Latvijas PSR Valsts Kultūras komitejas Ražošanas apvienība “Poligrāfists” Jelgavas tipogrāfijas Saldus strādnieces Irēnas Koškinas (1943) vadībā 1988. gada 7. septembrī rakstīja: “Izskan runas, ka latvieši nepalīdz iebraucējiem apgūt latviešu valodu. Taisnība. Migrantam, iebraucot Rīgā, viss uzrakstīts priekšā. Sākot ar lozungiem, ielu, veikalu un iestāžu nosaukumiem. [..] Vai tie nav kaut kāds paveids kādreiz daudz apsmaidītajai kārklu vācietībai? [..] Vai latviskie uzraksti nebūtu pirmā palīdzība valodas apguvē? Apdomājiet, cik daudz vārdu mēs tā iemācīsim saviem viesiem un palicējiem! Nu, neturēsim citu tautību pārstāvjus par tik nevarīgiem, it kā viņi nebūtu spējīgi nekā iemācīties! Veidosim Latviju latvisku! Tas ir veselīgs nacionālisms. Cienīsim paši sevi! [..] Galvenajai valodai jābūt latviešu valodai visās jomās [pasvītrots].”
Latvijas PSR Augstākās Padomes Prezidijā 1988. gada 25. septembrī vērsās Jēkabpils rajona Kūku ciema iedzīvotāji; pirmā parakstītāja bija Alma Kalve: “[..] Un katrs Latvijas iedzīvotājs, kas grib dzīvot un strādāt Latvijā, lai apgūst un ciena latviešu valodu.” Tajā pašā dienā Latvijas PSR Veselības aizsardzības ministrijas Rīgas medicīnas institūta students Aivars Tenters (1966) rakstīja: “Es nelūdzu, bet pieprasu, lai mūsu tēvu valodai ļauj pilnasinīgi dzīvot!”
1988. gada 21. septembrī ar iesniegumu Nr. 589 LPSR Augstāko Padomes Prezidija Juridiskajai daļai noteikt latviešu valodu par valsts valodu aicināja arī LPSR Transporta un ceļu saimniecības ministrijas Tehniskās jaunrades, izstāžu un atpūtas centra “Mežciems” direktors Viktors Kulbergs: “Tehniskās jaunrades, izstāžu un atpūtas centra “Mežciems” darbinieki uzskata, ka Latvijas PSR valsts valodai ir jābūt latviešu valodai, tai skaitā arī lietvedībā.” Dokumentu parakstīja ļoti daudzi centra darbinieki, arī Mirdza Rautenberga, kura piebilda: “Latvijā latviešu valoda ir valsts valoda, cits variants ir noziegums.”
1988. gada 4. oktobrī LPSR Augstākās Padomes Prezidijam rakstīja grāmatvede Hilda Bokāne (1927–2014): “Kāda ir starpība starp “valsts valodu” un “valsts un lietvedības valodu”? [..] Ko dod mums piešķirtā “valsts valoda”, ja tajā mēs pilnībā nevaram iegūt un nodot informāciju par rūpniecību, tirdzniecību, zinātni un citām nozarēm. [..] Esmu par to, lai latviešu valoda Latvijas PSR būtu valsts un lietvedības valoda.”
Latvijas PSR Augstākās un vidējās speciālās izglītības ministrijas Ar Darba Sarkanā Karoga ordeni apbalvotā Arvīda Pelšes Rīgas Politehniskā institūta Inženierceltniecības fakultātes studenti Mada Bietes (1967) vadībā pauda: “Lai saglabātu latviešu valodu paaudžu paaudzēs, mēs parakstāmies par to, lai tā kļūtu [..] pamatvaloda ar valsts valodas statusu. Vēlamies, lai republikas iestādēs un uzņēmumos lietvedībā tiktu izmantota latviešu valoda.”
Daugavpils 12. vidusskolas skolēni un skolotāji rakstīja: “Mēs dzīvojam Daugavpilī un tāpēc it īpaši izjūtam, cik liela ietekme ir krievu valodai. [..] Vēl pavisam nesen mums bieži sacīja, lai runājam cilvēku valodā. Vai tas nozīmē, ka latviešu valoda nav cilvēku valoda?”
Pētera Stučkas Latvijas Valsts universitātes Ķīmijas fakultātes profesors Jānis Drēģeris (1934–2018) rakstīja: “Ir vārda tiešā nozīmē sāpīgi klausīties, kā latviešu cilvēks vairs neprot pareizi runāt savā dzimtajā valodā, nelietojot barbarismus un rusicismus. Un kā gan lai viņš to prastu, ja lielākajā daļā zinātnes un tautas saimniecības nozaru specifiskie termini netiek tulkoti latviešu valodā. [..] Ir jāpārvar tā pazemība, piekāpība un pat gļēvums, kuri gadu simtos mums ir iepotēti. Ir jāapzinās, ka citas iespējas var vairs nebūt.”
1988. gada 1. oktobrī rakstīja arī LPSR Valsts prēmijas laureāti, LPSR Mākslas fonda Lietišķās mākslas kombinātā “Māksla” tēlnieku pāris Zigrīda Džoanna Tiščenko (Fernava, Rapa, 1936–2024) un Juris Tiščenko (vēlāk Juris Rapa, 1946–2022): “Vienkārši sirds sažņaudzās, noklausoties mūsu ļoti cienītās mākslinieces Vijas Artmanes stāstījumā par latviešu valodas kā valsts valodas statusa apspriešanu Augstākajā Padomē šā gada 30. septembrī. Ko mēs lūdzamies? Latviešu valodas elementāru lietošanu visās vietās Latvijā. Kam mēs lūdzamies? Nelatviešiem-migrantiem, kas savas aprobežotības dēļ nevar un negrib elementāri apgūt tās valsts valodu, kur viņi paši labprātīgi, ne ar varu, apmetušies uz dzīvi. [..] Mēs esam par to, ka Latvijā jābūt latviešu valodai ar valsts valodas statusu – obligāti lietvedībā.”
1988. gada 12. septembrī pie LPSR Augstākās Padomes Prezidija vērsās LPSR Valsts kultūras komitejas Andreja Upīša akadēmiskā drāmas teātra aktieris Vaironis Jakāns (1927–2008), Latvijas Padomju rakstnieku savienības žurnāla Karogs prozas nodaļas redaktors Jānis Lejiņš (1954), režisore Virdžīnija Lejiņa (1947), režisore Marta Videniece (1931–2008) un daudzas citas Latvijas PSR Ministru Padomes Valsts televīzijas un radioraidījumu komitejas Rīgas Televīzijas centra televīzijas režisores: “Arī runājot par valodas statusu, nekādas izvēles patiesībā nav. Mēs uzskatām par pašsaprotamu, ka latviešu valoda Latvijas teritorijā var būt tikai un vienīgi valsts valoda.”
Latvijas PSR Valsts kinematogrāfijas komiteja Rīgas kinostudijas pārstāvis Ēriks Fridrihsons (1927–2016) rakstīja: “Noteikti uzskatām, ka Latvijā latviešu valodai ir jābūt valsts valodai. [..] Latviešu valodai jābūt noteicošai visās dzīves jomās. [..] Un tā domā visi normāli latvieši. Pietiek reiz baidīties! Ja mēs to nepamanām, iespējams, ka nākošajām paaudzēm vairs netiks dota tāda iespēja.”
1988. gada 26. septembrī Daiga Krieva rakstīja savas sešus mēnešus vecās meitas vārdā: “Arī mazā Anete cer, ka lielie onkuļi un tantes spriedīs taisnīgi un ļaus viņai latviski augt un dzīvot, un nepārkrievos viņas mazo, skaisto, tradīcijām un kultūras bagāto dzimteni Latviju.”
Latvijas PSR Komponistu savienības vārdā 1988. gada 8. oktobrī pie Latvijas PSR Augstākās Padomes Prezidija vērsās Tautas frontes atbalsta grupas pārstāvis Imants Kalniņš: “Latvijas Komponistu un Dizaineru savienību, kā arī Mūzikas biedrības [..] kopējā sanāksmē šā gada 4. oktobrī vienbalsīgi nolemts atbalstīt Jāņa Valdmaņa publikācijā “Padomju Jaunatnē” Nr. 89 doto formulējumu: “LPSR valsts valoda ir latviešu valoda. Latviešu valoda ir valsts varas un valsts pārvaldes orgānu iestāžu un organizāciju l i e t v e d ī b a s v a l o d a /pasvītrojums mūsu/. Lūdzam jaunajā likumā ievērot tieši šādu formulējumu.»
Ko 1988. gada 4. oktobrī Padomju Jaunatnes rakstā “Reāla vienlīdzība” prasīja vecākais zinātniskais līdzstrādnieks, filoloģijas zinātņu kandidāts Jānis Valdmanis (1948)? “Mūsu valodai nepieciešama konstitucionāla aizsardzība.” Tas tika sasniegts pēc desmit gadiem uz 10 dienām.
Atmodas laika dokumentu toņkārtu var katrs pats salīdzināt ar to, kādā tonalitātē tās pašas valsts valodas funkciju stiprināšanas lietas skatām 2025. gadā.
Valsts valodas likums neapšaubāmi ir jāpadara stingrāks un iedarbīgāks. Tas ir 14. Saeimas uzdevums šogad un nākamgad. Taču nedrīkst arī aizmirst par Augstskolu likumu, Zinātniskās darbības likumu, Imigrācijas likumu, Pacientu tiesību un daudziem citiem likumiem, kas ir saistīti ar Satversmē noteikto valsts valodas funkciju reālu nodrošināšanu. No vienas puses, ceļš no 1988. gada līdz 1999. gada Valsts valodas likumam bija grūts, 11 gadus ilgs, pat nepieklājīgi ilgs. No otras puses, jāuzsver jau daudzas reizes teiktais – Valsts valodas likumam ir 26 gadi. Kopš tā pieņemšanas ir pagājis divarpus reizes ilgāks laiks nekā no patiesi sašutušajām trešdaļmiljona vēstulēm okupācijas varai līdz valsts valodas statusam Satversmē un Valsts valodas likumā. Teiksim, regulējums likuma 2. panta otrajā daļā un 6. panta otrajā daļā par privāto tiesību juridisko personu, kā arī pašnodarbināto valodas lietošanu, 8. panta otrā daļa par juridisko personu lietvedību, pieļauj ļoti plašas svešvalodas lietošanas interpretācijas. 18. panta otrajā daļā paredzētais, ka privāto tiesību juridisko personu nosaukumi lietojami valsts valodā, “izņemot citos likumos noteiktos gadījumus”, faktiski padara to par nepiemērojamu normu. 21. panta piektā daļa dod pilnvaras Ministru kabinetam radīt visus iespējamos izņēmumus, lai privāto tiesību juridiskās personas un pašnodarbinātie varētu sabiedrības informēšanai izmantot citas valodas, kas nav valsts valoda, turklāt pati panta pirmajā daļā noteiktā norma skar tikai tās privātpersonas, kurām ir noteiktas publiskas funkcijas. Tas pats attiecas uz šā panta ceturtajā daļā minētajām izkārtnēm. Panta slavenā septītā daļa – “Ja līdztekus valsts valodai informācijā lietota arī svešvaloda, tekstam valsts valodā ierādāma galvenā vieta, un formas vai satura ziņā tas nedrīkst būt mazāks vai šaurāks par tekstu svešvalodā” – būtībā nosaka to, ka visa pilsētas publiskā telpa varētu būt pilna ar informāciju svešvalodās.
Valodas likuma tiesiska analīze gan nav šī raksta priekšmets. Traģiski, ka tik daudzi valodas lietojuma aspekti 1988. gada vēstulēs okupācijas režīma LPSR Augstākās Padomes Prezidijam ir aktuāli vēl 2025. gadā. Joprojām medicīnas, izglītības, tirdzniecības vai pakalpojumu jomās valsts valodas vide nav pietiekama, lai sveštautieši justu lingvistisku submersiju, proti, tādu iegremdēšanos latviešu valodas pārākumā, kas automātiski liktu valodu lietot. Valsts valodas likums ir jāgroza, jāpadara stingrāks un atbilstošāks aktuālajai nacionālās drošības situācijai, strausa politika un novilcināšanas šeit ir pilnīgi liekas. Pozitīvas lingvistiskās uzvedības, kā arī valstiskas pašapziņas stiprināšana ir vajadzīgas, taču arī likumdevēja darbs ar likuma grozījumiem ir gauži neatliekams.
Varbūt mēs dažkārt par maz sakām pateicības vārdus klusajiem cīnītājiem, kuri cīņu par latviešu tautas izdzīvošanu veikuši nevis ar ieroci, bet ar spalvu un tinti. Izmantojot izdevību, vēlos Valsts valodas dienā publiski pateikties daudziem valodniekiem, kas ir stiprinājuši latviešu valodas kā valsts valodas statusu laikā no 1988. gada līdz mūsdienām. Nekautrēšos nosaukt dažus vārdus personiski. Esam daudz pateicības parādā, piemēram, akadēmiķei Ainai Blinkenai, akadēmiķim un ilggadējam Latviešu valodas institūta un Latviešu valodas aģentūras direktoram Jānim Valdmanim, ilggadējiem Valsts valodas centra vadītājiem Dzintrai Hiršai un Agrim Timuškam, centra Valodas kontroles nodaļas vadītājam Antonam Kursītim, centra Valodas kontroles departamenta vadītājam Viesturam Razumovskim, Latviešu valodas aģentūras direktorei Initai Vītolai, kādreizējai tās direktora vietas izpildītājai Velgai Līcītei-Melderei, aģentūras Izglītības daļas vadītājai Dacei Dalbiņai, sociolingvistēm Guntai Kļavai un Lindai Lauzei, profesorei Janīnai Kursītei-Pakulei, ilggadējam Valsts valodas centra vadītājam profesoram Mārim Baltiņam, akadēmiķei Inai Druvietei un daudziem citiem, kuri apstākļos, kad jau neatkarīgas valsts laikā valsts valodas statuss piedzīvoja sistemātiskus uzbrukumus, prata to sistemātiski aizstāvēt.
Valodas jomā mums šodien jāsmeļ drosme tajā avotā, kuru atbrīvoja Atmoda.
[1] Druviete, Ina. Latviešu lingvistiskā attieksme: vērtības, pārliecība, prakse. Rīga: LU Akadēmiskais apgāds, 2021. ISBN 9789934187230.