2025. gada 18. septembrī, holokaustā izdzīvojušā vēsturnieka un muzeja “Ebreji Latvijā” dibinātāja Marģera Vestermaņa 100. dzimšanas dienā, iznāca viņa 470 lappuses biezā monogrāfija Marģers Vestermanis (sadarbībā ar Jolantu Treili), Cilvēcība tomēr nebija mirusi. Ebreju glābšana nacistu okupētajā Latvijā 1941–1945, Rīga: Latvijas ebreju kopiena, 2025.
Grāmata ietver pārskatu par abām Latvijas okupācijām un tās apstākļiem, ebreju glābējiem un ārkārtīgi bīstamo ebreju glābšanas parādību, izšķirot trīs periodus atkarībā no holokausta akciju attīstības. Kad Hitlera armija iebruka Latvijā, tajā atradās aptuveni 75 000 ebreju (215. lpp.) un sākās Latvijas pilnīga “iztīrīšana” no ebrejiem. Pēc šīm akcijām – lielākā genocidālā pasākuma Latvijas teritorijā tās pastāvēšanas laikā – dzīvas, pateicoties glābējiem un slēpējiem, lielākoties atsevišķiem indivīdiem, bija palikušas nedaudz vairāk par 1000 personām, tas ir, 1–2%.
Grāmatas vērtīgākā daļa ir vairāk nekā 30 gadu laikā tapusī dokumentālā sadaļa “Glābēji un glābtie”, kas apkopo visu līdz šim zināmo par glābšanas operācijām, to veicējiem, norises vietu un laiku, glābtajiem un viņu likteni, kā arī norāda visus informācijas avotus.
Vestermaņa sastādītais ebreju glābēju saraksts ietver 517 zināmus un 127 nezināmus glābējus, kopskaitā 644, kā arī 84 atbalstītājus, ar norādi, ka glābēju skaits droši vien bija lielāks (166. lpp.). Kā redzams, Vestermanim taisnība – to, kas mēģināja palīdzēt, bija daudzkārt vairāk nekā tikai pāris varonīgi cilvēki, kuru vārdi Latvijas sabiedrībā ir zināmi.
Tā kā dokumentālā sadaļa plešas no 157. līdz 416. lappusei, nevaram to šeit iekļaut pilnībā. Ētisku apsvērumu dēļ arī negribam veidot “spilgtāko stāstu izlasi” vai izvilkumu pēc kādiem saviem kritērijiem, tāpēc pārpublicējam pēc kārtas 20 šķirkļus, sākot no uz labu laimi atšķirtas lappuses (ziņu avoti un references meklējami grāmatā). Vestermaņa pētījums nopērkams muzejā “Ebreji Latvijā”, Žaņa Lipkes memoriālā, kā arī apgāda “Zinātne” grāmatu galdā.
Citu izvilkumu no grāmatas lasiet šeit: https://telos.lv/ebreju-glabeji-lv-1/
(50.)
Glābēji: Steģe Marta (1893–1952), latviete, aukle
Vieta, laiks: Smiltenes apkaime, Saulītes, 1941. g. jūn.–25.10.
Glābtie: Mirjama Jofe (1934–1941)
Marta Steģe slēpa savās mājās zobārstes Leas Jofes un mākslinieka Meiera Jofes (Mihails Jo) jaunāko meitu Miru. 1941. gada 25. oktobrī bērnu apcietināja divi vietējie policisti. Kamēr viens no viņiem aizturēja M. Steģi, otrs aizveda septiņgadīgo bērnu dažus kilometrus no mājām, nošāva un turpat sekli ierušināja ceļmalā.
(51.)
Glābēji: Suharevska Tekla (1887), latviete, strādniece
Vieta, laiks: Zilupe 1941–1942
Glābtie: Rahila Levina (1929–1942)
T. Suharevska kādu laiku savā dzīvesvietā Zilupē slēpa vietējā provizora meitu Rahilu Levinu. Pēc tam nosūtīja meiteni pie savas meitas Aleksandrīnas Blinas (1913) uz Belomojevas ciemu Ludzas apriņķa Pasienes pagastā, taču tur Rahilu uzgāja vietējā policija, nogādāja atpakaļ uz Zilupi un nošāva.
(52.)
Glābēji: Garančareka Anna (1890), baltkrieviete, skolas apkopēja
Vieta, laiks: Krāslava, Sv. Ludvika lauk. 2, 1941. g. vasara – oktobris
Glābtie: Riva Viškina (Ģertrūde Garančareka) (1931–1941)
Slēpusi ebreju Viškinu meitu Rivu. Kristījusi kā Ģertrūdi Garančareku un mēģinājusi uzdot par baltkrievieti. Atklāta, apcietināta, bērns noslepkavots.
(53.)
Glābēji: Jurēviča Olga (1881), poliete
Vieta, laiks: Krāslava, Pils iela 9, 1941. g. vasara – oktobris
Glābtie: Pasternaku bērni: Zesija (1941–1942), Īzaks (1938–1942)
Pieņēma un kristīja ebreju Pasternaku bērnus. Mājas grāmatā bērni augustā ierakstīti ar kristītajiem vārdiem: Paškevičs Jāzeps 2 gadus vecs, Paškeviča Marija Terēza 6. mēn. veca. Bērnu slēpšanu atklāja policija, bērnus noslepkavoja, slēpēju sodīja.
(54.)
Glābēji: Šuļska Tekla (1899), poliete, katoliete, mājsaimniece
Vieta, laiks: Krāslava, Ezera iela 19, 1941. g. vasara – okt.
Glābtie: Zeligs Perlmans (1940–1941)
Pieņēma Perlmanu dēliņu Zeligu (1940), kad tēvu dzirnavnieku un māti skolotāju aizveda noslepkavošanai. Bērns nokristīts, taču atklāts un nogalināts. T. Šuļska sodīta.
(55.)
Glābēji: Umbraško Marija (1900), latviete, katoliete, mājsaimniece
Vieta, laiks: Krāslava, Smilšu iela 15, 1941. g. vasara – okt.
Glābtie: Elija Drujas bērns
Divu mazu dēlu māte pieņēma ebreja Elija Drujas dažus mēnešus veco puisīti (dz. 19.03.1941.). Kristījusi kā Vincentu Umbraško, centusies glābt. M. Umbraško sodīta, bērns noslepkavots.
(56.)
Glābēji: Vaišļa Marija (1900), latviete, katoliete, mājsaimniece
Vieta, laiks: Krāslava, Pagraba iela 12, 1941. g. okt.
Glābtie: Peskins Motja (1926–1941), Peskina Pese (1940–1941)
Četru bērnu māte pieņēmusi un kristījusi divus ebreju bērnus (četrgadīgu zēnu un 10 mēnešus vecu meitenīti), lai tos izglābtu. Nodoti, apcietināti, bērni noslepkavoti.
(57.)
Glābēji: Ābeltiņš Andrejs (1891–1958), latvietis, katoļu garīdznieks, Balvu draudzes prāvests (1929–1945). Pēc kara čekas represēts.
Vieta, laiks: Balvi, 1941. g. vasara
Glābtie: Judels Grīnmans (1913), Jankels Solovejs (1911), Zusmans Latvinskis, Meijers Primans
Pirmajās nacistu okupācijas dienās mācītāja mājas pagrabā slēpis vajātos Balvu ebrejus – J. Grīnmanu, J. Soloveju, Z. Latvinski un M. Primanu. Deva savu zirgu un pajūgu ebrejiem, kas mēģināja tikt pāri frontes līnijai. Tā izglābās J. Grīnmans, kurš vēlāk dienēja Sarkanajā armijā. J. Soloveju nogalināja, par abiem pārējiem ziņu nav. Pēc nostāstiem A. Ābeltiņš arī vairākiem citiem ebrejiem ļāvis īslaicīgi slēpties baznīcas saimniecības ēkās, publiski nosodījis ebreju slepkavošanu un viņu mantas piesavināšanos. 1945. gada beigās padomju varas iestādes Ābeltiņu apcietināja, apsūdzot “dzimtenes nodevībā”, bet pēc pusgada atbrīvoja pierādījumu trūkuma dēļ.
(58.)
Glābēji: Broks Aloizijs (1898–1943), latvietis, monsinjors (augstākās katoļu garīdzniecības goda tituls), teoloģijas doktors, Aglonas ģimnāzijas direktors, Aglonas bazilikas dekāns. 1938. gadā apbalvots ar Triju Zvaigžņu ordeni.
Vieta, laiks: Aglona, 1941. g. jūlijs–1941. g. decembris
Glābtie: Daukšte Monika (dz. Lurje), 1890–1973.
Glābis no nošaušanas kristītu Somersetas ebrejieti Moniku Daukšti (meitas vārdā Lurje, pēc kristīšanas ieguvusi vārdu Monika [nevis Karolīna, kā iepriekšējās publikācijās kļūdaini minēts, jo tā viņu ciemā saukuši pēc vīra Kārļa vārda – M. Meieres-Ošas ziņas]. 1941. gada vasarā pēc Monikas Daukštes ieradās vietējā policija un aizveda uz Aglonas skolu, kur bija sadzīti nošaušanai nolemtie ebreji. Monika izlūdzās no klātesošā vācu virsnieka atļauju policista pavadībā aiziet uz vietējo baznīcu, kur izsūdzēja dekānam A. Brokam savu likteni. Broks kopā ar kristīto ebrejieti un policistu devās uz skolu, kur pārliecināja vācu virsnieku atbrīvot katolieti. Nosodot ebreju un padomju aktīvistu slepkavības, Broks 1941. gada vasarā uzstājās ar sprediķi “Kain, kur ir tavs brālis?”, bet 1941. g. decembrī otrās adventes svētdienā Aglonas baznīcā nolasīja sprediķi “Tev nebūs nokaut”, atkārtoti nosodot nacistisko okupantu un viņu atbalstītāju teroru. Pēc nedēļas, 1941. g. 30. decembrī Broks, vietējo varas vīru denuncēts, apcietināts un ieslodzīts sākumā Daugavpils cietumā, tad Rīgas Centrālcietumā. 1942. gada pavasarī pirms Lieldienās atlaists, 1942. g. maijā, neilgi pirms Vasarsvētkiem, no jauna apcietināts, ieslodzīts Daugavpils cietumā, vēlāk Rīgas Centrālcietumā, tad nosūtīts uz koncentrācijas nometni Neuengamme Vācijā, kur it kā gājis bojā 1943. gadā. Dokumentāra apliecinājuma tam trūkst.
(59.)
Glābēji: Gabrāns Jānis (1899–1965), latvietis, katoļu garīdznieks, Ludzas draudzes prāvests (1938–1944)
Vieta, laiks: Ludza, 1941
Glābtie: Fonarevi: Moisejs (1889–1941), Soņa (1898–1941), Zalka (1929–1941), Ļuba (1931–1941)
Prāvests Jānis Gabrāns kristījis vairākas ebreju ģimenes, to skaitā Sujerus, kuri slēpās pie Kukrevičiem, un Moiseja Fonareva ģimeni, kuru no Nirzas pagasta pie viņa bija atvedis Fonarevu paziņa apriņķa policists Pīmanis. Fonarevi pēc kristīšanas izmitināti Ludzas baznīcai piederošā saimniecības ēkā. Pēc divām nedēļām Gabrāns, uzskatot, ka kristītajiem ebrejiem briesmas vairs nedraud, aizsūtījis viņus atpakaļ uz Nirzu. Pēc mēneša Fonarevi tomēr apcietināti un nošauti. Arī Gabrāns aizvests uz Ludzas pilsētas vācu komandantūru, kur pratināts un bargi nobrīdināts. Pēc kara priesteris tiesāts un izsūtīts.
(60.)
Glābēji: Kaļinka Kazimirs (1871–1943), latvietis, katoļu garīdznieks, Varakļānu draudze dekāns (1933–1943)
Vieta, laiks: Rēzeknes apr., Varakļāni, 1941
1941. g. 15. augustā nacistu drošības policijas un SD operatīvai grupai A kļuva zināms, ka K. Kaļinka izsniedzis septiņas apliecības ebrejiem par piederību kristīgai draudzei, bet novembrī vietējā policija ziņoja par 13 ebreju kristīšanu Varakļānu draudzē. Policija arī ziņoja, ka Kaļinka mēģinājis aizkavēt Varakļānu ebreju nogalināšanu, licis viņam pakļautajiem vikāriem Staņislavam Pelšam un Dominikam Pujātam vairākos gadījumos izsniegt ebreju sievietēm “āriskus” dokumentus. Vācu operatīvās grupas ziņojumā izteiktas arī aizdomas, ka K. Kaļinkas darbība esot bijusi vēl plašāka, tāpat kā daudziem citiem katoļu garīdzniekiem.
(61.)
Glābēji: Pelšs Staņislavs (1913–1973), latvietis, katoļu garīdznieks, Varakļānu draudzes vikārs
Vieta, laiks: Rēzeknes apr., Varakļāni, 1941. g. vasara
Glābtie: Musja Reihrude (1920–1941)
Kristījis Varakļānos trīs ebreju ģimenes, kristījis un laulājis jaunu ebrejieti Dobu Rivu Frīdi ar latvieti Pēteri Elstu, laulību apliecībā ierakstot viņu kā latvieti Mariju. Tas diemžēl nepalīdzēja sievieti glābt. Kristījis arī Musju Reihrudi, kuru slēpis pirtī, taču viņa atklāta un nošauta. Saukts pie atbildības Daugavpils apgabala tiesā 1941. gada decembrī. Ar apgabala tiesas 13.12.1943. spriedumu sodīts ar naudas sodu RM 1000. Kaut arī naudas ziņā piespriestais sods ir samērā smags, sods kā tāds neapšaubāmi bijis salīdzinoši maigs.
(62.)
Glābēji: Pujāts Dominiks (1893–1945), latvietis, katoļu garīdznieks, Atašienes baznīcas prāvests
Vieta, laiks: Rēzeknes apr., Atašienes pag., 1941. g. vasara–okt.
Glābtie: Dimanti: Jankels (1894–1941), Irma (1896–1941), Izrails (1935–1941), Jankels (1938–1941), Ruvims (1940–1941)
Kopā ar K. Kaļinku un S. Pelšu piedalījies ebreju ģimeņu kristīšanā. To vidū vietējā ebreju veikalnieka Jankela Dimanta ģimeni: ģimenes galvu Jankelu, sievu Irmu un trīs dēlus – sešus, trīs un pusotru gadu vecus. Bez mājām palikušos Dimantus iemitinājis Atašienes baznīcas mājā. Pēc īsa laika visus ebrejus nogalināja vietējā policija.
(63.)
Glābēji: Vaikulis Staņislavs (1887–1961), latvietis, Līvānu katoļu baznīcas dekāns un draudzes prāvests
Vieta, laiks: Līvānu katoļu baznīcas saimniecības ēkas, 1941. g. jūlijs – augusts
Glābtie: Kušaki: Dāvids (1883–1941), Rahele (1894–1941), Šmuels (1927–1941); Šloms Jankels Žmudze (1897–1941); Are/ Ārons Šlosbergs (1905–1941); Mopsis Cisers (1878–1941); Baruhs (Šmuels?) Armists; ebreju sieviete ar bērnu; Zelda Jote (1920–1941)?
1941. gada vasarā un rudenī Līvānu katoļu baznīcas saimniecības ēkās un draudzes namā slēpa vairākus ebrejus: Līvānu aptiekas īpašnieka Kušaka ģimeni, aptiekas darbinieku Žmudzi, Līvānu dārznieku Ari Šlosbergu, Līvānu tirgotāju Ciseru. Pēdējie, kas slēpās viņa pārzinātās baznīcas ēkās, bija kāda sieviete ar bērnu un četrpadsmitgadīgais Baruhs Armists, kurš ebreju slepkavošanas brīdī neievainots iekrita kapa bedrē, pēc tam izrāpās no bedres un meklēja patvērumu pie Staņislava Vaikuļa. Pēc trim nedēļām 1941. g. augusta beigās policija viņus atrada un visus nošāva. Pēc B. Heimana liecības, S. Vaikulis slēpis arī ebreju meiteni Jofi, kura akcijas laikā bezsamaņā iekritusi bedrē, pēc tam izkļuvusi un atradusi patvērumu pie Vaikuļa. Par patvēruma sniegšanu ebrejiem un masu slepkavību nosodīšanu sprediķos Vaikulis 1942. g. janvārī apcietināts, atradās ieslodzījumā līdz 1942. g. martam.
Ēdienu slēptajiem palīdzēja gatavot un pienest Vaikuļa mājkalpotāja Anastasija Saleniece. Vaikulis uzstājās kā liecinieks vācu ģenerāļu prāvā pret Frīdrihu Jekelnu Rīgā 1946. gada janvārī.[1] 1950. g. 3. augustā padomju tiesas orgānu apcietināts, notiesāts uz 10 gadiem ieslodzījumā nometnē, 1956. g. atbrīvots.
(64.)
Glābēji: Dūmiņš Kārlis, latvietis, baptists, strādnieks
Vieta, laiks: Rīga, Spilves apkaime, 1941. g. jūlijs – augusts
Glābtie: Jēkabs Efrats (1923)
Vācijas koncentrācijas nometnēs holokaustā izdzīvojušais rīdzinieks Jēkabs Efrats, kurš bija emigrējis uz Johannesburgu (DĀR), 1992. gadā atbraucis uz Rīgu, atnāca uz jaunizveidoto Ebreju dokumentācijas centru un izstāstīja savu stāstu par Kārli Dūmiņu, kurš pirmajās okupācijas dienās, pirms vēl ebrejiem bija jāvalkā zvaigznes un jāuzrāda reģistrācijas zīme, redzot Rīgā notiekošo, piedāvājis viņu glābt. Klīstot pa Rīgu, Efrats pie prefektūras bija ieraudzījis lielu ļaužu pūli, kas ielas pretējā pusē klusējot klausījās apcietināto un spīdzināto šausmu kliedzienus un palīgā saucienus no prefektūras vaļējiem logiem. Pūlis stāvējis mēms, bet Efratam spontāni izlauzies skaļš protests. Tā kā apkārtējie turpinājuši klusēt, viņš steidzīgi devies prom. Brīvības ielā pie lielā pulksteņa viņu panācis jauns latviešu vīrietis, kurš draudzīgā tonī apjautājies, kāpēc viņš protestējis. Kad Efrats atbildējis, ka ir žīds, vīrietis piedāvājis viņu slēpt. Kopā tramvajā devušies uz Pārdaugavu, kur Efrats slēpies Dūmiņa dzīvoklī līdz vasaras beigām, kad aizgājis uz geto. Slēpšana tobrīd bija svarīga, jo Rīgā medīja jaunos ebreju vīriešus.
(65.)
Glābēji: Taivāns Leons (1896–1969), latvietis, ev. lut. mācītājs
Vieta, laiks: Rīga, K. Valdemāra iela (77?), 1941. g. 3. jūlijs
Glābtie: Hilels Melameds (1918)
Ebreju vīriešu medību laikā, kad latviešu palīgpolicija ar sētnieku ielauzās Leona Taivāna dzīvoklī, lai apcietinātu tajā dzīvojošos ebreju apakšīrniekus studentus, viņš paslēpa savā istabā zem gultas Hilelu Melamedu. Taivāns riskēja ar dzīvību, apgalvodams, ka ebreju īrnieki vairs te nedzīvo, kaut sētnieks puišus bija redzējis un tobrīd vienu no viņiem Taivāns bija paslēpis savā istabā.
(66.–68.)
Glābēji: Berķis Vilis (Valdis) (1874-?), lauksaimnieks; Āboliņš Jānis (1928-?), mežsargs; Bišs Atis (Oto) (1898–?), zemkopis
Vieta, laiks: Baldones pag., Avoti; Bēči; Eglītes, 1941. g. augusts – 1944. g. aug.
Glābtie: Josifs (Jāzeps) Šneiders (1909–?)
1941. gada vasarā Baldonē tika noslepkavoti vietējie ebreji. 6. augustā arī Jāzepa Šneidera ģimene – tēvs Hone, sieva Taube un divi bērni. Viņš pats tobrīd atradies ārpus mājas lauku darbos, kur viņu brīdinājis Jēkabs Kviesis. Jāzeps mājās nav atgriezies un visu okupācijas laiku līdz pat padomju armijas atnākšanai slēpies Baldones apkaimē pie zemniekiem. Kā savus glābējus, kuri nesadarbojās ar vācu iestādēm, bet deva patvērumu, J. Šneiders KGB pratināšanā nosaucis Valdi Berķi, Jāni Āboliņu un Oto Bišu. Sīkāku ziņu par slēpšanas norisi nav. Pēc 1935. gada tautas skaitīšanas datiem, Jāzeps Šneiders strādājis Baldones mežsargu Bēču mājās pie Āboliņiem.
(69.)
Glābēji: Kļaviņš Oto (1887–1971), latvietis, zemnieks
Vieta, laiks: Sabiles pag. Rūpnieki, 1941–1942
Glābtie: Ganna Mendelsone (1916–1942)
Oto Kļaviņš savās mājās Rūpniekos pie Abavas rumbas slēpis jaunu Sabiles ebrejieti Gannu Mendelsoni. Abi nodoti un apcietināti. Mendelsone nošauta, Kļaviņš pēc kāda laika atbrīvots.
(70.)
Glābēji: Manfelde Ieva (1857–?), latviete, zemniece
Vieta, laiks: Aizputes pagasta mežsarga māja – Šlampes, 1941. g. jūl.–1943. g. sept.
Glābtie: Jāzeps (Jaze) Goldiners, (1908–1981)
Jāzeps (Jaze Leibs) Goldingers aizbēga no Aizputes 1941. gada jūlijā pie pazīstamas zemnieces Ievas Manfeldes, kur slēpās kūtī ierīkotā slēptuvē līdz 1943. gada septembrim, kad tika atrasts. Viņam izdevās iebēgt tuvējā mežā, bet Ievu Manfeldi apcietināja, pratināšanā izsita aci, tad pēc diviem mēnešiem atbrīvoja, jo dēls bija iesaukts latviešu leģionā un gājis bojā. Goldingers vēlāk slēpās Aizputē, savās mājās, tad Apriķu pagastā pie paziņām un visbeidzot Kazdangas pagastā Cildās līdz 1945. gada 9. maijam.
[1] Frīdrihs Augusts Jekelns (1895–1946) – SS obergrupenfīrers un SS policijas vadītājs, rīkoja masu eksekūcijas Vācijas okupētajos apgabalos, tajā skaitā Rumbulā. Atbildīgs par vismaz 100 000 cilvēku nāvi. Pēc kara Rīgā notiesāts un publiski sodīts ar nāvi, pakarot Uzvaras parkā. (Red. piez.)
Sagatavoja Agnese Irbe ar Žaņa Lipkes memoriāla palīdzību un M. Vestermaņa laipnu atļauju.