Blēzs Paskāls (1623–1662) bija ne tikai ievērojams franču fiziķis un matemātiķis, un mehāniskās skaitļošanas mašīnas izgudrotājs, bet arī filozofs un teologs – divu teoloģisku darbu autors. Viņa ar pseidonīmu izdotās Vēstules uz provinci (Lettres provinciales) ir fiktīvas, retoriski krāšņas esejas, kurās kritizēti dažādi tolaik ar jezuītiem saistītās kazuistikas jeb sarežģītu ētisku problēmu reduktīvās analīzes pārspīlējumi, autoram pārmetot jezuītiem morāla mugurkaula, skaidrības un stingrības trūkumu. No šī teksta par leģendu kļuvusi Paskāla dziļdomīgā atvainošanās lasītājiem kādā vēstulē: viņš lūdz piedošanu, ka raksta tik gari, jo “pietrūkst laika uzrakstīt īsāk”.
Otrs, filozofijas vēsturē ārkārtīgi ietekmīgs darbs ir Paskāla Domas (Pensées) – nepabeigts teksts, kas sastāv no Paskāla piezīmēm par dažādiem filozofiskiem un reliģiskiem jautājumiem. Sākotnējā ideja bija publicēt darbu ar nosaukumu Kristīgās reliģijas apoloģija, taču Paskāls, kurš nomira no slimības 39 gadu vecumā, tekstu nepabeidza; šīs piezīmes, atstātas uz sašvīkātām lapiņām, vai, pareizāk, pirmais teksta izdevums, kuram sekoja vēl vairāki, papildināti un pārkārtoti, iznāca 1670. gadā ar nosaukumu Paskāla kunga domas par reliģiju un citām tēmām, atrastas pēc viņa nāves starp viņa papīriem Portrojālas abatijas – tolaik jezuītiem opozīcijā esošās jansenisma kustības centra – izdevniecībā, kas piedāvāja arī pirmo teksta nodaļu numerāciju, kurai šeit sekojam. Turpmāk vēl.
XXII Vispārīgas ziņas par cilvēku
Pirmā lieta, kas nonāk cilvēka uzmanības lokā, kad viņš sev pievēršas, ir viņa ķermenis, tas ir, noteikta matērijas porcija, kas ir viņa paša. Taču, lai saprastu, kas tā ir, viņam tā jāsalīdzina ar visu, kas ir augstāks par viņu, un visu, kas ir zemāks, mēģinot noteikt tās īstās robežas.
Tāpēc lai viņš neapstājas tikai pie apkārt esošo priekšmetu aplūkošanas. Lai viņš apcer dabu tās augstajā un pilnīgajā diženumā. Lai viņš padomā par šo žilbinošo gaismekli, kas kā mūžīga lampa ir uzstādīts, lai apgaismotu Visumu. Lai zeme viņam parādās kā niecīgs punktiņš milzīgajā lokā, kas griežas ap šo zvaigzni. Un lai viņš brīnās, ka pats šis milzīgais loks ir tikai sīks punktiņš salīdzinājumā ar lokiem ap zvaigznēm augstu debesīs. Un, ja mūsu skatiens nesniedzas tālāk, lai to pārspēj iztēle. Iztēle drīzāk piekusīs iztēloties, nekā daba piekusīs gādāt iztēlei materiālu. Viss, ko mēs redzam pasaulē, ir vienīgi nemanāma ieloce plašajā dabas klēpī. Neviena ideja nevar pietuvoties tās telpu mērogiem. Lai cik visaptverošus mēs necenstos radīt savus jēdzienus, mēs radām tikai atomus iepretim lietu realitātei. Tā ir bezgalīga sfēra, kuras centrs ir visur, bet ārējā robeža – nekur. Un tā ir viena no lielākajām Dieva visvarenības pazīmēm, ka mūsu iztēle šajā domā izsīkst.
Lai cilvēks, atgriezies atpakaļ pie sevis, apdomā, kas viņš ir visa esošā mērogā. Lai viņš sevi ierauga kā apmaldījušos šajā nomaļajā dabas nostūrī. Un lai no tā, kas viņam tad liksies šaurs kambaris, kurā viņš ieslodzīts, – tas ir, no sev redzamās pasaules – viņš iemācās noteikt zemes, ķēniņvalstu, pilsētu un sevis paša patieso vērti.
Kas ir cilvēks bezgalībā? Kurš to var saprast? Taču, lai parādītu viņam vēl vienu tikpat satriecošu brīnumu, – lai viņš tajā, ko pazīst, sameklē pašas sīkākās lietas! Lai siera ērcīte, piemēram, piedāvā viņam savā niecīgajā ķermenītī saredzēt vēl nesalīdzināmi sīkākas daļas – kājas ar locītavām, dzīslas šajās kājās, asinis šajās dzīslās, šķidrumu šajās asinīs, pilienus šajā šķidrumā, tvaiku šajos pilienos. Lai, vēl sīkāk sadalot šīs sīkās daļas, viņš zaudē spēkus un izsmeļ savus jēdzienus; un lai pēdējā lieta, līdz kurai viņš nonāk, tagad būtu mūsu runas priekšmets. Viņš varbūt domās, ka tas ir dabas galējais mazumiņš. Es gribu viņam tajā atklāt jaunu bezdibeni. Es gribu viņam uzzīmēt ne tikai redzamo Visumu, bet arī visu to, ko viņš spēj iedomāties par dabas bezgalību, šajā neaptverami sīkajā atomā. Lai viņš tur redz bezgalīgi daudz pasauļu, katru ar savām debesīm, planētām un zemi, tādā pašā proporcijā kā redzamajā pasaulē; un lai viņš redz šajā zemē dzīvniekus un galu galā arī siera ērcītes, kurās viņš atkal atradīs to pašu, ko pirmajās, un tad nākamajās atkal to pašu, bez gala un mitēšanās. Lai viņš pazaudē sevi šajos brīnumos, kas savā mazumā ir tikpat satriecoši, cik satriecoši ir pārējie savā milzīgumā. Jo kurš gan nebrīnīsies par to, ka mūsu ķermenis, kas iepriekš Visumā nemaz nebija saskatāms un nebija pamanāms arī pats sev, tagad ir koloss, vesela pasaule vai drīzāk viens veselums, attiecībā pret to galējo mazumu, līdz kuram pat nav iespējams nonākt?
Tas, kurš šādi domās, bez šaubām piedzīvos izbīli, redzot sevi it kā pakārtu dabas masā starp abiem bezdibeņiem – starp bezgalību un nebūtību, no kuriem abiem viņš ir vienlīdz tālu. Viņš drebēs, redzot šos brīnumus; un es domāju, ka, viņa ziņkārei pārvēršoties apbrīnā, viņš drīzāk būs noskaņots tos apcerēt klusējot nekā pašapzinīgi pētīt.
Jo galu galā, kas ir cilvēks dabā? Viņš ir nekas attiecībā pret bezgalību un vesels veselums attiecībā pret neko – viņš ir starpnieks starp visu un neko. Viņš ir bezgalīgi tālu no abiem galējiem punktiem; viņa esme ir ne mazāk tālu no nebūtības, no kuras viņš ir izvilkts, kā no bezgalības, kas viņu ir aprijusi.
Viņa prātam ir tāda pati vieta domājamo lietu kārtībā kā viņa ķermenim dabas plašumos; un viss, ko tas spēj darīt, ir izšķirt kādu parādību lietu vidū un tad mūžīgi izsamist, ka neizdodas izzināt ne tās būtību, ne mērķi. Visas lietas ir izcēlušās no nekā un ir aiznestas līdz bezgalībai. Kurš spēj izsekot šiem pārsteidzošajiem procesiem? Šo brīnumu autors tos saprot. Neviens cits to nespēj.
Šis stāvoklis, kas atrodas pa vidu starp galējībām, ir raksturīgs arī visām mūsu spējām.
Mūsu jutekļi netver neko galēju. Pārāk liels troksnis mūs apdullina; pārāk spilgta gaisma mūs apžilbina; pārāk liels attālums, pārāk liels tuvinājums traucē redzēt; pārāk gara runa un pārāk īsa traucē to uztvert; pārāk daudz baudas sagādā ciešanas; pārāk daudz harmonijas skan griezīgi. Mēs nejūtam ne ārkārtēju karstumu, ne ārkārtēju aukstumu. Pārmērīgas īpašības ir mūsu ienaidnieki, nevis sabiedrotie. Mēs tās vairs neizjūtam, mēs no tām ciešam. Pārāk agra jaunība un pārāk liels vecums traucē prātam; pārāk daudz pārtikas un pārāk maz pārtikas kavē rīcību; pārāk daudz mācību un nepietiekama mācīšanās darbību padara nejēdzīgu. Galējības attiecībā pret mums ir tādas, it kā to nebūtu un it kā mums ar tām nebūtu nekāda sakara. Tās izvairās no mums – vai arī mēs izvairāmies no tām.
Lūk, mūsu patiesais stāvoklis. Tas ir tas, kas iegrožo mūsu zināšanas noteiktās robežās, kuras mēs nevaram pārkāpt; mēs esam pilnīgi nespējīgi zināt visu un pilnīgi nespējīgi nezināt neko. Mēs atrodamies uz milzīga vidējā lauka, mēs ne par ko neesam pārliecināti un peldam starp nezināšanu un zināšanu; un, ja mēs iedomājamies doties tālāk, mūsu izziņas objekts sašūpojas un izraujas no mūsu tvēriena; tas izbēg un aizslīd mūžīgā lidojumā; nekas to nevar apturēt. Tāds ir mūsu dabiskais stāvoklis, un tomēr tas ir augstākā mērā pretišķīgs mūsu tieksmei. Mēs degam vēlmē iedziļināties visā un uzbūvēt torni, kas paceltos līdz bezgalībai. Taču visa mūsu celtne plaisā, un zemē zem tās atveras bezdibenīga aiza.
XXIII Cilvēka diženums
Es labi varu ietēloties cilvēku bez rokām un kājām, es pat varētu viņu iztēloties bez galvas, ja vien pieredze man nebūtu mācījusi, ka ar to viņš domā. Tāpēc tā ir domāšana, kas nosaka cilvēka būtību un bez kuras viņš nav saprotams. Kas mūsos jūt baudu? Vai tā ir plauksta? Vai tā ir visa roka? Vai tā ir miesa? Vai tās ir asinis? Kā redzēsim, tam ir jābūt kaut kam nemateriālam. Cilvēks ir tik dižs, ka viņa diženums izpaužas pat tajā, ka viņš zina, ka ir nožēlojams. Koks nezina, ka ir nožēlojams. Ir tiesa, ka zināt, ka esi nožēlojams, ir nožēlojami; bet zināt, ka esi nožēlojams, nozīmē arī būt dižam. Tātad viss cilvēka posts apliecina viņa diženumu. Tas ir liela kunga posts, tas ir no troņa gāzta ķēniņa posts.
Kurš gan sēro, ka nav ķēniņš, ja ne ķēniņš, kurš gāzts no troņa? Vai Lūcijs Emīlijs Pauls sērotu, ka vairs nav konsuls?[1] Tieši pretēji, visi domātu, ka viņš ir laimīgs, jo reiz bija konsuls; viņa liktenis galu galā bija nebūt konsulam mūžīgi. Bet par Perseju visi domātu, ka viņš ir tik nelaimīgs, jo vairs nav ķēniņš;[2] viņa liktenis taču bija mūžīgi būt ķēniņam, tā ka šķistu dīvaini, kā viņš vispār var izturēt dzīvi. Kurš sēro par to, ka viņam ir tikai viena mute? Un kurš gan nesēro, ja viņam ir tikai viena acs? Nevienam droši vien nav pat ienācis prātā skumt par to, ka viņam nav trīs acu; bet visi ir neremdināmi bēdīgi, ja viņiem ir tikai viena.
Mūsos ir tik diža ideja par cilvēka dvēseli, ka mēs nevaram paciest, ka mūs par to nicina un ka kāda cita dvēsele mums neizrāda cieņu; un visa cilvēku laime slēpjas šajā cieņā.
Lai arī, no vienas puses, šī viltus godība, pēc kuras tiecas cilvēki, izteikti liecina par viņu nožēlojamību un zemiskumu, tā vienlaikus liecina arī par viņu izcilību. Lai cik bagāts nebūtu kāds cilvēks, lai cik laba nebūtu viņa veselība un lai cik lielas ērtības viņš nevarētu baudīt, viņš tomēr nav apmierināts, ja citi cilvēki viņu neciena. Cilvēka prātu viņš vērtē tik augstu, ka, lai kādas priekšrocības viņam nebūtu šajā pasaulē, viņš uzskata sevi par nelaimīgu, ja tikpat augstā vietā viņu nav nostādījis cilvēka prāts. Tā ir pati daiļākā vieta pasaulē, un nekas nespēj viņu novērst no šīs vēlmes; un tieši šī ir pati neizdeldējamākā cilvēka sirds īpašība. Tik ļoti, ka tie, kas visvairāk nicina cilvēkus, pielīdzinot tos zvēriem, joprojām vēlas, lai viņus apbrīnotu, un paši nonāk pretrunā ar savām jūtām. Viņu daba, kas ir pārāka par jebkādiem spriedumiem, viņus vairāk pārliecina par cilvēka diženumu, nekā viņu saprāts spēj pārliecināt par cilvēka zemiskumu.
Cilvēks ir tikai niedrīte, pats vājākais dabas elements, bet viņš ir domājoša niedrīte. Nemaz nav nepieciešams visam Visumam sakopot spēkus, lai viņu salauztu. Pietiek ar vienu tvaika plūsmu, ar vienu ūdens pilienu, lai viņu nogalinātu. Bet, pat ja Visums viņu satriektu, cilvēks tik un tā būtu cēlāks par to, kas viņu nogalina; jo viņš zina, ka mirst. Savukārt par šo priekšrocību, kas Visumam ir pār cilvēku, Visums neko nezina.
Tātad visa mūsu cieņa ir spējā domāt. Tieši no tās mums ir jāceļas augšup – nevis no telpas un laika. Tāpēc mācīsimies labi domāt – lūk, morāles princips! Ir bīstami likt cilvēkam pārāk asi saredzēt, cik ļoti viņš līdzinās zvēram, neparādot viņam viņa diženumu. Ir bīstami ļaut viņam saredzēt viņa diženumu, neparādot viņa zemiskumu. Un vēl bīstamāk ir ļaut viņam ignorēt abus. Bet ir ļoti derīgi parādīt kā vienu, tā otru pusi.
Tātad lai cilvēks pareizi atzīst savu vērti. Lai viņš sevi mīl! Jo viņam ir daba, kas spējīga uz labo; bet lai tāpēc viņš nemīl tās zemās lietas, kas arī ir viņā. Lai viņš sevi nicina! Jo šī spēja ir tukša; bet lai tāpēc viņš nenicina šo dabisko spēju. Lai viņš sevi ienīst! Lai viņš sevi mīl! Viņš ir spējīgs zināt patiesību un būt laimīgs; bet viņam nav tādas patiesības, kas būtu nemainīga vai viņu apmierinātu. Tāpēc es gribētu cilvēku sagatavot tā, lai viņš alktu atrast patiesību un lai viņš būtu gatavs un brīvs no kaislībām tai sekot tur, kur viņš to atradīs; un, zinot, cik ļoti viņa zinātspēju ir aptumšojušas kaislības, es gribētu, lai viņš ienīst savu samaitātību, kas viņu tā iegrožo. Lai tā viņu nepadara aklu, kad viņš izdara savu izvēli, un lai tā viņu neaptur, kad viņš ir izvēlējies.
[1] Lūcijs Emīlijs Pauls – romiešu valstsvīrs, kurš ieņēma konsula vēlēto amatu divreiz – 219. un 216. gadā p. m. ē.
[2] Persejs – sengrieķu mitoloģijā Zeva un Danajas, Argas troņmantnieces, dēls, kurš esot uzvarējis gorgonu Medūzu un ar kiklopu palīdzību dibinājis Mikēnu pilsētvalsti.
No franču valodas tulkoja A. Irbe.