Vēstule godprātīgam jautātājam par sieviešu ordināciju

Godājamo Gotlīb!

Kad jau daudzi ir izteikušies par sieviešu ordināciju dažādās kristīgās konfesijās, tad, visu šo gadiem ilgi vērojot, pētot un pārdomājot (un pēc vairāku cilvēku aicinājuma), arī es atzinu par vajadzīgu bilst kādu vārdu. Nevis tāpēc, ka man būtu zināms viss vai vislabāk, bet tāpēc, ka, manuprāt, ir dažas pamatlīnijas, kuras bieži vien sarunā par šo jautājumu tā plašuma dēļ nemaz neparādās. Ir teju neiespējami katru reizi un ikvienā sarunā šos pamatus pieminēt. Tāpēc, lūdzu, pieņem manis rakstīto kā grēcinieka un nepilnīga (un, kā Tu labi zini, bibliski konservatīva) cilvēka viedokli, kas, par spīti savai pašsaprotamajai ierobežotībai, ceru, palīdzēs izstūrēt caur viedokļu plašumiem.

Pirms pievērsties pašam tematam, mīļais draugs, aicinu Tevi paturēt prātā, ka kristietība, būdama šobrīd pasaulē visizplatītākā reliģija, ir tik dažāda, ka manis teiktais nederēs visur un vienmēr. Piemēram, ir vesela rinda kristiešu grupu, kurām termins ordinācija ir svešs. Tāpēc šeit izklāstītais uz šādām kristiešu grupām attiecas krietni pastarpināti, lai gan centieni pēc vispārēji bibliskām saknēm (pirmajā, Rakstiem veltītajā daļā) varētu kalpot par interesantu pašrefleksijas vai viedokļu apmaiņas pamatu. Vēl pēdējā lieta par terminu ordinācija. To var lietot šaurākā nozīmē – kā ceremoniju vien, tomēr te to lietošu visa baznīcēna par garīdznieku tapšanas ceļa apzīmēšanai.

Lai strukturētu sarunu, jautājumu par sieviešu ordināciju skatīšu trijos pamatblokos. Pirmais būtu manis jau minētais Bībeles arguments, kas veido (sic! – kam būtu jāveido) pamatotu izejas līniju ikvienam kristietim. Otrais pievēršas tik svarīgām kristīgām lietām kā Baznīcai un sabiedrībai, lai paskaidrotu kristiešu domugaitu nekristiešiem. Kā noslēdzošos pievienošu centienus no tagadnes ielūkoties tuvākā vai tālākā ar sieviešu ordināciju, kristietību un sabiedrību saistītā nākotnē. Kā redzi, pārdomu ceļojums solās būt krietni nelīdzens!

Visupirms, Raksti

Iedziļinoties sieviešu ordinācijas aizstāvju argumentos, var rasties priekšstats, ka kristietībā jeb kristīgajā baznīcā sieviešu ordinācija ir bijusi arvien klātesoša, kuru Jēzus Kristus ir pilnībā atbalstījis, bet kaut kāda iemesla dēļ “ļaunie baznīcas vīrieši” (nereti īpaša ļaunā – mizogīnā čempiona – lomu atvēlot apustulim Pāvilam) šo ir mainījuši. Nu gluži kā Dena Brauna romānos!?

Kā jau katru tematu, arī šo ir jāsāk ar nelielu atkāpi par Bībeli. Jo, tici vai nē, sieviešu ordinācijas (un jebkura cita jautājuma) sakarā nevar iztikt bez atrunas par “pareizu mācību” vai “pareizu Bībeles lasījumu”. Lai arī dzīvojam laikmetā, kurā katram ir sava patiesība, pati Bībele šajā lietā ir ļoti skaidra (un pat veselu 1. bausli tam ierakstījusi), ka attiecībām ar Dievu izšķiroša ir “pareiza” pieeja (pareizajam Dievam, pēc pieminētā 1. baušļa), un šo “pareizo” pieeju nekad nenosaka Bībeles skatījumā par grēcinieku definētais cilvēks.

Nezinu, vai Tevi varētu pārsteigt, bet absolūtā vairākumā sieviešu ordinācijas piekritēji būs tie, kas vairīsies runāt par “pareizu mācību” (ironiskā kārtā savu uzskatu pozicionēdami kā “pareizu”). Protams, ne visi. Bet tas nu ir jāpatur prātā. Savukārt pieminētā “pareizā” mācība bibliskā vēsturē nav kāda teorētiska matu skaldīšana, bet attiecību ar Dievu veidošanas nosacījums, kuram ir nozīme šinī grēcīgajā pasaulē un arī Dieva tiesas priekšā.

Vēl pie šī pakavējoties, Tu varbūt esi dzirdējis, ka “tāda viena pareiza mācība nemaz nevar Bībelē būt”. Bet, ja Tu uz šo “gudrību” neuzķersies, tad kādā brīdī sapratīsi, ka esi spējis izvairīties no nupat pieminēto “pareizās mācības” noliedzēju slēptās argumentācijas. Protams, ir kādi plašāk ņemami jautājumi un pat nelielas pretrunas (varbūt esi dzirdējis slaveno reformācijas strīdu par “ticību” un “darbiem”), bet vairumā būtisko jautājumu bibliskie kristieši ir daudz tuvāk cits citam, nekā domā viņu oponenti (un reizēm viņi paši – bet tas tā, jokam).

Lai nedaudz pamatotu savu zemāk formulēto vērtējumu, ka sieviešu ordināciju nevar atrast Bībeles mācībā, te esmu uzskaitījis vairākus, manuprāt, svarīgākos argumentus. Bībeles lasījumam par labu sieviešu ordinācijai ir tik nopietnas problēmas, ka tas ir atmetams.

Pirmkārt, nekāds “sieviešu ordinācijas atbalstītājs” Jēzus Kristus nav atrodams Bībelē, tas ir, Jaunajā Derībā, kurā pasludināta Jēzus Kristus zemes kalpošana. (Tu zini, man patīk saruna arī par pre-inkarnēto Jēzu Vecajā Derībā, bet tad nu gan es vienā sējumā neiekļaušos…) Proti, nevienā no Jaunās Derības tekstiem nav atrodams, ka Jēzus Kristus būtu devies uz Templi vai pie reliģiskās elites ar prasību mainīt Vecās Derības iedibināto priesterības kārtību, iekļaujot tajā sievietes (piemēram, Ārona sieviešu kārtas pēcnācējas, pēc analoģijas ar Ārona vīriešu kārtas pēcnācējiem priesteriem).

Apzinoties šāda Jēzus neesamību Bībelē, ir tūlīt gan jāpiemetina, ka Vecās un Jaunās Derības atšķirība nav tikai hronoloģiska. Tas ir stāsts par pasaules Pestītāja pasludinājumu un gaidīšanu Dieva izredzētā, iepriekš sagatavotā augsnē Vecajā Derībā un pasludinājums par Pestītāja atnākšanu un katra grēcinieka izpirkšanu Jaunajā Derībā. Proti, abas daļas ir nesaraujami saistītas, bet to interpretācija nav vienkāršojama. Bet nu, atgriežoties pie temata, galvenais ir tas, ka Jēzus nevarēja būt sieviešu priesterieņu, tā laika – ēģiptiešu, antīkajā un arī tā saucamo barbaru – kultūrā pašsaprotama elementa, aizstāvis kaut vai tāpēc, ka Jēzus Kristus kā patiesais Augstais Priesteris reizi pa visām reizēm ir izpircis grēciniekus (Ebr 7:27, 9:12) un neviena cita priestera pēc Viņa vairs nevajag.

Otrkārt, sieviešu ordinācijas atbalstītāji nereti argumentē ar Jēzus revolucionāro attieksmi pret sievietēm, kurai vajagot ietekmēt arī sieviešu kalpošanas iespēju Baznīcas Jaunās Derības laikmetā (man kā teologam ir svarīgi nepazaudēt to, ka Baznīca pastāvēja jau pirms Kristus zemes kalpošanas).

Un daļēji var piekrist, ka kalpotāju Baznīcā nekad nav par maz. Pats Pestītājs vairākkārt ir runājis par pļaujamo lauku, kuram ir par maz pļāvēju (Mt 9:37, Lk 10:2). Tāpēc vislabāko vēsti – Dieva žēlastības dāvanu un mūžīgo dzīvību – ir jānes visiem, bez dzimuma izšķirības. No šāda, kā teoloģijā sauc – Jaunās Derības “vispārējās priesterības” –, argumenta varētu izrietēt arī atbalsts sieviešu ordinācijai, kā ne viens vien to mēģina iestāstīt. Bet, ja tā, tad kāpēc Jaunā Derība tieši uz to nemudina un netieši uz to nevedina? Runājot par sieviešu kalpošanu netieši, apustulis Pāvils pārrauga (episkopē) jeb vecajā (presbiteros) un skolotāja (didaskalos) amatā sievietes nepiemin – vēl vairāk, viņš nepārprotami vismaz divos gadījumos (1Kor 14:26-40, 1Tim 2:11, 12) ļoti skaidri šādu iespēju noraida. Turklāt, papildinot Pāvila netiešo argumentu, arī Jēzus Kristus par apustuļiem neaicināja nevienu sievieti (ievērosim, nevienu!) un, sekojot Pestītājam, draudze ne Jūdas “atbrīvotā” apustuļa, ne diakonu amatos neievēlēja nevienu (!) sievieti. Ja runa būtu par sieviešu proporciju apustulātā vai diakonu starpā, saruna būtu pavisam cita, bet fakts ir vienkāršs – nevienu. Šis “nevienu” ir īpaši zīmīgs tāpēc, ka Jēzus tik tiešām sievietes vērtē savam laikmetam neraksturīgi vienlīdzīgi vīriešiem, un ir vairākas ļoti zīmīgas sievietes “turpat līdzās”, bet ne Vārda sludināšanas amatā.

Tā kā pieminēju sieviešu ordinācijas atbalstītāju nicināto apustuli Pāvilu, kurš ir viens no Jaunās Derības stūrakmeņiem, tad te jāpievieno kāda detaļa. Tik viegli nebūs “brāli Pāvilu” un viņa rakstīto paslaucīt zem tepiķa – kaut vai viņam atvēlētās vietas Jaunajā Derībā dēļ. Ja vēl par ne pārlieku nozīmīgu varētu uzskatīt kvantitatīvo argumentu, ka vismaz trīspadsmit Jaunās Derības daļas ir ar Pāvila vārdu, tad kvalitatīvais viņa darbu arguments ir tāds, ka tieši Pāvilam pieder teoloģiski visskaidrāk formulētā Bībeles mācība. Tas nenozīmē, ka Pāvila darbos atrodamais būtu kaut kā īpaši izceļams un ka būtu jāveido no pārējās Bībeles neatkarīga “Pāvila kristietība”, kā nereti, šķiet, sieviešu ordinācijas atbalstītāji mēģina darīt. Bet tas nozīmē, ka tā pati mācība, kuru lasītājs atrod evaņģēlijos un citās Bībeles daļās, te ir pārapstiprināta un ļoti skaidri formulēta. Tāpēc pats arguments par to, ka Pāvila vārdi par sieviešu neordinēšanu būtu ignorējami, rāda dziļāku argumentētāja attieksmi pret Bībeli – iespējams, neziņu vai arī neticību Bībeles vēstij. Citiem vārdiem sakot, bez Pāvila vārdu nopietnas uztveres grūti runāt par nopietnu attieksmi pret Bībeli kā tādu.

Treškārt, tas gan nenozīmē, ka Jaunā Derība kaut kā strukturāli sievieti vērtētu zemāk, jo arī visi vīrieši netiek aicināti publiskā kalpošanas amatā. Tomēr Bībelei ir raksturīga katram dzimumam sava, atšķirīga pieeja, kas izriet no radīšanas kārtības. Tieši sieviešu ordinācijas sakarā ir svarīgi pamanīt, ka apustulis Pāvils kā vienu no argumentiem min tieši šo radīšanas kārtību (1Tim 2:13-14). Kaut kādā mērā tas, protams, ir sava laika nosacīts, jo Bībeles izteiksmi jeb formu, bet ne saturu, ietekmē apkārtējā kultūra, tomēr sieviete Bībelē ir vīrietim vienlīdz vērtīga kompanjone (sieva). Un tas, īpaši runājot mūslaikos, ir ārkārtīgi svarīgi. Te nav nekādu “labāks – sliktāks” pieskaņu, bet varētu to saprast kā “piemērotāks – nepiemērotāks”. Dievs sievieti ir izraudzījis bērna iznēsāšanai. Varētu sacīt, ka vīrietis tādā ziņā ir apdalīts, tomēr tāda doma Bībelei ir sveša.

Nedaudz atgriezīšos pie iepriekš pieminētā vispārējās priesterības principa, kas nozīmē, ka sievietes ne tikai ir aicinātas pasludināt, bet arī uzsver, ka, viņām to nedarot, tiek pārkāpta Kristus Baznīcai dotā pavēle. Tā kā Kristus visbiežāk kristiešus atstāj tajā vietā, kurā viņi ir Kristus uzrunāti, ikvienam ir sava vide, kurā sludināt, tikai jāatrod laiks un vislabāk jāizmanto pieejamie līdzekļi. Primāri tā ir māja un cita ikdienā aizsniedzama telpa (protams, ne tikai sievietei, bet arī vīrietim). Pasludināšana šajā vietā ir pienākums un nepieciešamība.

Tāpēc būtu jājautā, kāpēc mājas (tradicionāli sievas valstība) šodien vairs netiek cienītas. Mājas, saime, ģimenes pavards, kas Dieva acīs ir cilvēka dzīves epicentrs, vairs netiek atbilstoši novērtētas. Vai tad kāds brīnums, ka tieši ar mājām šodien ir tik lielas problēmas, kuras var vērot ģimeņu krīzēs, depresijā un vientulībā? Bet tas jau ir cits stāsts.

Gotlīb, saproti mani pareizi, runa te nav par visām sievietēm un vienmēr (tāpat kā ne par visiem vīriešiem un vienmēr). Ir sievietes, kuru dāvana ir rakstīšana vai skološana, vai kulinārija, viņām visām savā vietā un ar dāvātajām iespējām ir nepieciešams līdzdarboties Baznīcas uzdevuma pildīšanā. Tomēr, ja cilvēks nonievā jau pieejamās Dieva dāvanas, tad nereti gribas to, pēc kā nav labi tiekties. Noslēdzot šo nelielo atkāpi, svarīgi piebilst, ka jebkurš šķērslis sievietei pasludināt Kristus žēlastību viņai Dieva dotajā telpā ne tikai ir pret šo konkrēto sievieti, bet arī pret pavēles Devēju. Un to nu neviens nopietns kristietis negribēs.

Ceturtkārt. Interesanti konstatēt, ka vēl vairākas funkcijas kristiešu starpā nav dzimuma ierobežotas. Īpaši jāuzsver pravieša amatu, kas, kā pamanīsi, ir tomēr neatbilstošs specifiskajam Vārda kalpošanas amatam, par kuru ir runa ordinācijas kontekstā. Jau Vecajā Derībā pravietis ir tas, kurš sauc atpakaļ pie derības ar Dievu nomaldījušos tautu, tajā skaitā – priesterus. Un šinī funkcijā atkal ir ievērots vispārējās priesterības princips. Pravieši ir dievbijīgi cilvēki – kā vīrieši, tā sievietes. Tas gan nenozīmē, ka viņi visi ir “pēc viena ģīmja un līdzības”, bet gan to, ka, ja pravietis ir no Dieva, tad viņš (un arī viņa!) ir patiess Dieva Vārda instruments. Bet te nav nekādas sistēmas – par pravieti ir aicināts gan negribīgais Mozus, gan zem palmas sēdošā Debora, gan citi un pat ēzelis. Un, manuprāt, te atkal ir svarīgs jautājums par to, vai runa ir par standartu (tādu kā praviešu amatu, kuru min Vecā Derība, bez Dieva īpaša aicinājuma) vai patiesi biblisku Dieva aicinājumu konkrētām situācijām.

Kad uzskaitītas vairākas problemātiskas Bībeles vietas, kuras izmanto sieviešu ordinēšanas atbalstam, ir nepieciešami kādi vārdi arī par otru pusi. Ordinācijas argumentam par labu visvairāk tiek izmantotas ar kalpošanas amatu nesaistītas vietas (piemēram, par pestīšanu runājošā Rm 3:28), rūpīgi vētītas dažādas strīdīgas vietas (Rm 16:7 minētais Jūnijs, kas it kā varētu būt Jūnija, un 16:2 it kā apustule Foiba), uzstāts uz pravietēm (bet, kā jau redzējām, pravieši nav standarta lielums) vai mākslīgi pretstatītas viena lasījuma divas daļas (kā tas ir ar Radīšanas stāstu 1Moz 1:27, to pretstatot 1Moz 2, ko nekādā mērā neatbalsta apustuļa Pāvila Radīšanas stāsta lasījums, 1Tim 2:13, 14). Visvairāk uzmanību piesaista pēdējais, jo pretstatīt savstarpēji papildinošo (un to interpretēt tieši pretēji pašas Bībeles teksta sniegtajai interpretācijai) nozīmē nesaprast stāsta būtību vai arī, kas ir īpaši svarīgi vērtējumam, iespējams, spekulatīvi manipulēt ar lasītāju. Pie sieviešu ordinācijas atbalstītāju mīļotajiem rīkiem pieder arī “sarkanā teksta lasīšana” Jaunajā Derībā. Proti, ir Bībeles tulkojumi (latviski tādu vēl nezinu), kuros Jēzus tieši sacīto iekrāso sarkanu. Nu, lūk, tā kā Jēzus gluži katru niansi nav apskatījis, tad “sarkanā teksta lasītājiem” patīk pieķerties pie tā, ka Jēzus it kā nekad nav runājis pret sieviešu ordināciju. Bet tas ir ļoti slidens ceļš, jo šāda metode plēš Jauno Derību, nostādot Jēzus nesacīto (kas patiesībā spēlē uz abām pusēm) pret citviet skaidri pasacīto (šinī gadījumā – Pāvila, ar visām no tā izrietošajām, manis minētajām problēmām).

Turklāt Bībeles lasījumam, kas atbalsta sieviešu ordināciju, par sliktu nāk arī tas, ka visas tās baznīcas, kurās ordinācija tiek uzskatīta par neatgriezeniski mainītu cilvēka uzdevumu (misiju) sludināt un pārvaldīt sakramentus, sieviešu ordinācija netika pat izskatīta kā iespēja pirms ārējo notikumu maiņas – pamatā 20. gadsimta otrajā pusē. Protams, modernais vai postmodernais cilvēks tik labprāt domā, ka pirms viņa jau nu prāta gaisma visam un visiem gājusi ar līkumu, tāpēc daudziem ekumēniskā vēsture neliekas kaut cik vērā ņemams arguments. Bet komplektā ar pašu Rakstu vēsti tam nav maza nozīme.

Secinājums ir diezgan skaidrs. Kaut arī tendence pamatot sieviešu ordināciju ar Bībeli vēl šur tur ir atrodama (patiesībā tīri populāri tieši pie mums), mūsdienu kristietībā tā ir stipri margināla. Sieviešu ordinācijas aizstāvji labākajā, bibliskākajā iespējamajā lasījumā sajauc vispārējo priesterību ar specifisko Vārda kalpošanas amatu. Turklāt, kā jau minēju, daudzo šāda lasījuma problēmu dēļ tas ir velti izšķiests laiks un pūliņi, jo šādu pieeju var mēģināt, vienīgi ignorējot Bībeles kopējo vēstījumu vai arī izraujot Rakstu vietas no konteksta.

Baznīca un sabiedrība

Līdzās Bībeles lasīšanai šajā diskusijā ir svarīgi ņemt vērā arī izpratni par baznīcu un tās vietu sabiedrībā, un tikpat svarīgi ir saprast sabiedrības lomu. Vispār, manuprāt, ja reducē sieviešu ordinācijas atbalstītāju argumentus līdz to pamatam, nākas secināt, ka sieviešu ordināciju atbalstošās balsis absolūtā vairākumā ir neteoloģiskas, tas ir – tās nāk no ārpus Baznīcas. Nu jā, atceroties iepriekš minēto par neiespējamību pierādīt sieviešu ordināciju ar bibliskiem argumentiem, nekas cits neatliek.

Bet nu vispirms par Baznīcu. Tu saproti, ka te varu Tev minēt tikai vispārējus principus, jo mācība par Baznīcu ir ļoti plašs un komplicēts lauks. To īpaši sarežģī tas, ka mūsdienās Bībeli nelasa un tās mācībā balstītu izpratni par baznīcu (un tāpat par sabiedrību) pazīst maz ne tikai ārpus Baznīcas esošie, bet pat paši baznīcēni. Tāpēc vairums par kristietību jeb Baznīcu domā ļoti laicīgās kategorijās. Un neizpratne par Baznīcu atstāj tālejošas sekas uz sieviešu ordinācijas jautājumu.

Ignoranci labi ilustrē kāds pat nereti teologu starpā izplatīts joks – Jēzus aizgāja, bet baznīca palika, kurā patiesības nav pārlieku daudz. Baznīca, protams, ir ļoti daudzslāņains lielums, bet iemesls, kāpēc Baznīca vispār ir uz zemes, no Rakstiem lasot, ir Jēzus Kristus labās vēsts – žēlastības – pasludināšana (Mt 28:19-20). Baznīca ne tikai dzīvo ar šo uzdevumu, bet Baznīcu arī veido šis uzdevums. Šī Baznīcas konstituējošā lieluma izslēgšanu no sarunas par Baznīcu arī rada vairumu problēmu un pārpratumu. Bez šīs izpratnes Baznīcu visbiežāk saprot kā vienu no interešu grupām, filozofijas vai filantropijas vietu. Protams, Baznīcā var būt lieli domas dziļumi un tā var iesaistīties pasaulīgo lietu risināšanā. Tomēr tās nav Baznīcas pamatdarbības jomas.

Šķiet, izplatītākais pārpratums tīri laicīgā Baznīcas skatījumā ir varas jautājums. Protams, Baznīcai nav iespējams pastāvēt bez jebkāda varas elementa, jo pestīšanā iegūtā jaunā dzīve nevar nepalikt nemanāma. Apžēlotais grēcinieks par dievu sauc Bībeles trīsvienīgo Dievu, un viņu ietekmē Baznīca – laiks un vieta, kur Dievs ir apsolījis klātesmi Vārdā un Sakramentā. Un, lai cik dīvaini tas nebūtu, tur ir arī citi apžēloti grēcinieki, kuru starpā garīdzniekiem ir krietni liela (un visbiežāk pamatoti liela) nozīme. Tā nu iepriekš melojoši cilvēki, astotā baušļa ietekmēti, cenšas vairs tā nedarīt, u. tml. Tomēr kristieši baznīcā nav vienmēr cilvēciski atzīstamu svēto biedrība, bet ir Kristus miesa, kurā grēcinieki vēl ir tikai ceļā uz patieso svētumu, kas būs vien mūžībā.

Citiem vārdiem sakot, Baznīcu redzami veido grēcinieki, kuriem var nebūt nekādas cilvēciski izvērtējamas atšķirības no citiem cilvēkiem. Tikai tik, ka Baznīca pulcē ap sevi Kristus žēlastības sasauktos. Tā kā ticība nav cilvēciski izsverams vai nomērāms lielums, cilvēki paši nezina, cik daudz draudzēs un baznīcu organizācijās pulcējas liekuļi. Un te ir tā lielākā grūtība. Baznīcu veido patiesi ticīgie, kas tomēr vēl ir arī grēku varā, kā arī liekuļi. Kā vieni, tā otri Baznīcas stūrakmenim un Dieva žēlastības vēstij – pašam Pestītājam Jēzum Kristum – var sagādāt (un sagādā) kaunu un negodu, jo neapzināti vai apzināti grēko. Tāpēc Baznīcas vēsturē netrūkst pārkāpumu un tai ir pamatoti pārmests.

Ja es nerakstītu Tev šo vēstuli ar roku, tad vienkārši pabīdītu kursoru, bet nu, lūdzu, pieņem mana pārrakstīšanas slinkuma zīmi – vēl vienu precizējumu. Proti, viena no lielākajām problēmām, kuru jau minēju, bet kura vēl ir jāprecizē, ir tāda, ka vairums nekristiešu kristīgo Baznīcu uzskata par morāles citadeli. Un tādam uzskatam ir divas nopietnas problēmas. Pirmkārt, kā jau minēju, kristieši ir apžēlotie grēcinieki un laicīgs svētums (morāle) no viņiem var arī nestarot. Otrkārt, kas tad ir šī morāle, kas laiku gaitā mainās, kā jumprava, kas spējīga vienmēr pielāgoties? Lai arī Kristus ticīgos aicina būt svētiem, tas tā var arī nebūt. Tieši tāda pati problēma ir ar morāles definēšanu, kas nereti izrādās situatīva, atbilstoša laikam un cilvēku noskaņai.

Ļoti daudzi cilvēki, īpaši šodien, kad marksisma cīņa par varu ir iespiedusies tik dziļi neapzinātajā sabiedriskajā domā, nespēj uz Baznīcu raudzīties bez varas “brillēm”. Tāpēc viņiem liekas, ka vīrietis garīdznieks ir netaisnība, kas būtu jākompensē ar sievieti viņam līdzās vai/un pat pāri viņam.

Tomēr Bībele uz Vārda sludināšanas un kalpošanas amatu neskatās kā uz varas amatu. Tāpēc arguments, ka vīrieši “lūk, ir uzurpējuši varu”, Bībelei ir svešs. Tas nenozīmē, ka kāds vīrietis (vai kādi vīrieši un nu jau arī kādas sievietes, kas ir iekļuvušas baznīcu vadībā) nekad nebūtu uzurpējuši varu. Taču risināt šādu nebiblisku varas uzurpēšanu, tagad kompensācijai ordinējot amatā arī sievietes, nevar nest bibliski labus augļus.

Te nav runa tikai par to, ka bibliskais sludināšanas (mācītāja) amats nav varas, bet aicinājuma un ļoti konkrēta aicinājuma amats. Bet arī par to, ka Bībelē ir atrunāts gan uzurpētas varas radīto ciešanu aspekts, gan arī brāļa/māsas pamanīto kļūdu norādīšana un izrunāšana. Tas nozīmē, ka amata sniegtās varas maldīga vai pat apzināti korumpēta izmantošana no varas pārstāvja puses cietušajai pusei var izpausties gan kā apzināti izvēlēts pazemības un ciešanu ceļš, otra vaiga pagriešana (Mt 5:39), gan arī kā ceļš uz sarunu ar vaininieku, vispirms divatā, tad ar liecinieku un, visbeidzot, draudzes priekšā (Mt 18:15-18).

Svarīgi ir pamanīt, ka neviens no šiem scenārijiem neparedz pašiem cilvēkiem uzņemties pārdefinēt Dieva radīto kārtību vai pārveidot Dieva iedibināto kārtību publiskai kalpošanai.

Manuprāt, te būtiski būtu pievienot arī kādu pavisam nesenas vēstures apskatu. Ja pirms aptuveni 60 gadiem, kad lielais vilnis ar sieviešu ordinācijas apliecinājumiem sāka savu ceļu vairumā baznīcu, varētu cilvēciski teikt, ka vēl bija tikai (!) Dieva Vārds, kas iestājās pret šo soli, tad mūsdienās var novērot, ka absolūtais vairums no baznīcām, kas šādu ceļu ir izvēlējušās, savā mācībā ir krietni attālinājušās no kristietības ne tikai sieviešu ordinācijas jautājumā. Redzamākie no šiem jautājumiem ir cilvēka būtības un morāles jautājumi, taču baznīcu konstituējošie teoloģiskie jautājumi iedarbojas un iedarbosies vēl daudz dziļāk un ar daudz ilglaicīgāku ietekmi uz Baznīcu.

Mēģinājumi cilvēciski mainīt Baznīcas kārtību, turklāt jautājumā, kas Rakstu griezumā ir gana skaidrs, iet pret skaidro Dieva Vārdu un Baznīcas uzdevumu. Varētu teikt, ka ar sieviešu ordināciju baznīcas pārdefinē kristietību – nevis vēršoties pret konkrētām sievietēm, protams, bet pašos pamata principos, kas veido atbalsta bāzi jautājumam. Rezultātā top cita kristietība, kas daudzos gadījumos jau tik tālu ir aizmaldījusies, ka var runāt par jaunu reliģiju ar kristīgām iezīmēm. Tā drīzāk līdzinās mormoņu vai Jehovas liecinieku baznīcai, vai kādai citai, kas vairs nesludina Bībelē atklāto Dievu.

Te vēl jāpiebilst kāds pastorāls (ticīgo dzīves kopšanas) aspekts. Ieviest mācības pret Dieva Vārdu baznīcā ir ļoti bīstami ne tikai draudzei, kas tiek aizvesta neceļos, bet arī pašam (pašai) mācītājam (mācītājai), jo runa jau nav par šo dzīvi, bet gan par stāšanos Dieva tiesas priekšā. Turklāt kaitējums sievietei mācītājai ir pat tad, ja viņa visumā pārstāv biblisko mācību: viņa pati kļūst par zīmi, kas norāda uz Dieva Vārda ignorēšanu (pretēji Kristum, kurš daudziem ir par piedaudzības zīmi uz pestīšanu, sal. ar Lk 2:34, 1Kor 1:18).

Par Baznīcu laikmetā pēc sieviešu ordinācijas vēl ir jāpiebilst, ka sieviešu ordinēšana ir kļuvusi šķeļoša Baznīcai. Latvijas kontekstā tā ir sašķēlusi tieši luterāņu baznīcu, bet plašākas pasaules kontekstā tā ir skārusi arī anglikāņu kopienu un vēl citas.

Šīs daļas noslēgumā ir svarīgi atgriezties arī pie sabiedrības un tās mijiedarbības ar Baznīcu. No Bībeles skatpunkta nav neitrālas sabiedrības, bet visa cilvēce ir grēkā kritusi. Visiem vajag Pestītāju. Tāpēc vilkt striktu robežu starp Baznīcu un sabiedrību nozīmē nesaprast Baznīcu, kura nāk no sabiedrības (tie ir atgrieztie grēcinieki), kura atrodas sabiedrībā un kuras uzdevums ir pasludināt sabiedrībai glābšanas iespēju. Šī mijiedarbība nav vienpusēja, tāpēc Baznīcu allaž ietekmē arī procesi sabiedrībā.

Lai arī Dieva uzdevums Baznīcai ir nest pestīšanas vēsti, nereti (un biežāk, nekā Baznīcai gribētos to atzīt) tieši sabiedrība ir tā, kas formē baznīcu, nevis otrādi. Šādā ietekmē kristietība, kas it kā dominēja Eiropā līdz pat apgaismībai, realitātē ne vienmēr bija kristietība un Baznīca pēc būtības, bet bieži kļuva par gluži laicīgu varas apvienību, drīzāk atgādinot valsts iestādi. Tieši sabiedrības iespaidā daudzas baznīcas pasaulē no Kristum ticīgo apvienībām ir kļuvušas par nacionālās identitātes nesējām, sociālā atbalsta vietām un filozofu biedrībām. Kā nedaudz iepriekš minēju, Baznīcā ir iespējama nacionālā piesaiste (kaut kādā valodā taču ir jāsludina!), tai pat vajag būt aktīvai kalpošanā tuvākajam un Bībeles mācībā ir neizsmeļami gudrības avoti, tomēr, ja virsroku gūst kaut kas cits, nevis Baznīcas patiesais uzdevums, tad visa pārējā ir par maz, tas neko nelīdz un neattaisno šādas baznīcas eksistenci.

Pēc apgaismības Eiropas kultūrā pārāk lielu vērību pievērsa Baznīcas nebaznīciskajiem pienākumiem. Tāpēc nav dīvaini, ka baznīcās zēla un plauka ar Bībeles mācību grūti savienojamas filozofijas un ideoloģijas. Pēdējā gadsimta laikā ir piedzīvota ne tikai kristiešu atbalstīta āriskā ideoloģija un baznīca kā čekas rokaspuisis, bet arī baznīcas pārtapšana par marksisma ideju nesēju, kur galvenais ir sociālais taisnīgums un miers. Tāda fona dēļ sieviešu ordinācijas nostiprināšanās nav pārsteigums. Pat jābrīnās, ka dažas baznīcas tik ilgi ir noturējušās pret sieviešu ordinācijas prasību viļņiem (te es atsaucos uz Romas baznīcu, kas tikai pie mums un vēl šur tur pasaulē ir konservatīva un daudzviet ir īsta liberālisma citadele).

Kā noslēdzošo sabiedrības viedokli ietekmējošo faktoru vēlos pieminēt jaukās sieviešu ordinācijas bildes. Cik daudzi mūsdienās, kad katrs no mums ir aicināts “īstenot sevi” vai kā citādi “tiekties pēc laimes”, būs gatavi patiesi priecīgajām sievietēm bildēs sacīt, ka nupat sasniegtā laime nav bibliska? Dārgais Gotlīb, vari ticēt (pieredzē balstītam) vārdam – Tu divreiz padomāsi, pirms ko tādu gribēsi darīt.

Sieviešu ordinācijas un kristietības kā tādas nākotnes perspektīvas

Protams, sieviešu ordinācija nav kristietības gals. Par kristietības beigām Jēzus Kristus skaidri pasludina, ka tās nebūs līdz pat pastarajai tiesai (Mt 16:18), tāpēc te nav, par ko uztraukties. Un tomēr sieviešu ordinācija jau sevi ir iezīmējusi ar tai sekojošām aktivitātēm nesenajā pagātnē un patiesās sieviešu ordinācijas sekas vēl ir priekšā.

Vispirms gan, Gotlīb, man Tev vēlreiz kas jāsaka par tādiem teicieniem kā “visas baznīcas vainas ceļas no sieviešu ordinācijas” vai “sieviešu ordinācija izraisa viendzimuma attiecību pieņemšanu” un tamlīdzīgi. Jo, lai arī šādi apgalvojumi daļēji ir patiesi, tie ir jāpaskaidro, lai neradītu kļūdainu priekšstatu. Kā jau centos iepriekšējās daļās ieskicēt, nošķirt sievas, mātes un meitas no evaņģēlija nešanas nozīmē vairāk kā pusei Baznīcas liegt darīt to, ko Baznīcas Galva – Jēzus Kristus – ir pavēlējis. Un to nu neviens godprātīgs kristietis negribēs. Svarīga, pat izšķiroša, ir nianse – pasludināt tur, kur Dievs tevi noliek (vispārējās priesterības ietvaros) vai tiekties pēc tā (publiskā kalpošanas amata), ko Dievs sievietei nav vēlējis.

Pret ko iestājas Jēzus Kristus, kad viņš runā par “nevienu jotu, kas netiek atmesta”? Ja sieviešu ordinācija nav ļaunuma sakne un ir pat pareizi, ja izņēmuma gadījumā, kad nav pienācīga vīriešu kārtas pārstāvja, ticīga māsa sludina pestīšanas vēsti, tad atšķirība ir lietu pareizā bibliskā kārtībā, kur izšķiroša ir standartizācija. Kamēr sieviete aizpilda vīrieša slinkuma vai citas nespējas radītu tukšumu (varbūt pat tik vienkāršu kā fizisku nespēju būt konkrētā vietā un laikā, gluži kā māte tēva prombūtnē ir atbildīga par aicinājumu uz lūgšanu un Bībeles lasīšanu), viņa pilda Dieva dotu uzdevumu. Taču tajā brīdī, kad šo aizvietošanas darbību iedibina kā kārtību, tiek sperts solis nepareizā virzienā un sekas lielākoties ir garīgi (tas ir, pestīšanai) postošas. Kaut kas tādā baznīcā neglābjami mainās, vīrieši riskē vairs neuzņemties svēto kalpošanas amatu un mainās, kā jau teicu, gan attieksme pret Bībeli, gan pati mācība, kurai vajadzētu būt kristīgai.

Šāda prakse neizbēgami ietekmē arī sabiedrību. Sabiedrība ir aizvien vairāk apjukusi un nespēj saprast, kur Baznīca vispār atrodas. Citas reliģiskas formas sāk ieņemt vadošāku vietu. Jauns (tas ir, ārpus Bībeles rodams) saturs arī parasti piedāvā lietas, kuras ir patīkamāk dzirdēt.

Ak jā, vēl neliela iespējami tuvas nākotnes lieta. Līdz šim mēs esam pieredzējuši vēl tikai tā saukto protestantu baznīcu iekrišanu sieviešu ordinācijas nebibliskajās lamatās, bet baidos, ka savā mūžā vēl piedzīvosim arī Romas baznīcas iekrišanu šajā pašā bedrē. Taču tas jau ir krietni specifiski apskatāms.

Tiktāl par sieviešu ordināciju – šodien no Bībeles tālu esošās laicīgās sabiedrības nostāju vienā pusē un Bībeles liecību otrā. Ceru, ka vēstules struktūra – Raksti, tad baznīca un sabiedrība, kas noslēdzas ar iespējamo nākotni, Tev palīdzēja. Piedod, sanāca pagari. Bet Tu jau esi lasītājs, tāpēc nebrīnīšos, ja atbildēsi ar veselu rindu papildu jautājumu.

Pasveicini no manis un manējiem sievu un bērniņus! Paplānojam saskriešanos kaut kad nākammēnes.

Dieva svētību Tev un Tavai ģimenei vēlot,

Voldemārs

Print Friendly, PDF & Email

Vēlos saņemt apkopojumus uz norādīto adresi: