Šķirstot 80. gadu avīzes, ievēroju, ka starp visādām citām ziņām par nekārtībām un nepatikšanām liela daļu uzmanības veltīta sabiedriskajai ēdināšanai – pārbaudēm, sūdzībām, atbildēm uz sūdzībām, “mēru pieņemšanai” aizrādījumu veidā un pat pa retai krimināllietai. Regulāras ziņas par desu slēpšanu veikalu palīgtelpās, samazinātas porcijas skolās, atkārtotas pārbaudes ar tiem pašiem rezultātiem. Vainīgos nosoda un kaunina, desas turpina savu dzīvi zem letes, porcijas turpina sarauties. Visi visu saprot. Tā biedru tiesas priekšā kūpinātavas ceha strādnieks, kurš centies iznest 850 gramu kūpināta asara, uz kaunināšanu atbild: “Paņēmu ēšanai. Esmu naudas grūtībās – maksāju alimentus.” Biedru tiesa soda, dzīve turpinās. Tā tikai šajā uzņēmumā, Zivju konservu rūpnīcā, 1982. gadā 90% no biedru tiesā izskatītajām lietām ir par valsts īpašuma izlaupīšanu sīkos apmēros, konkrēti 45 lietas. Tikai vienā objektā, tikai tas mazumiņš, kas ir pieķerti ar kādu zivi vai konservu kārbu.

Šim laikam tipiski, kad ēdamā sāka trūkt jau itin jūtami, ir vēsas ironijas un uzspēlēta naivuma apdvesti rakstiņi, kā, piemēram, šis, Liepājas “Komunista” 1983. gada 4. martā publicētais “Par ģimeni gādājot”. Ir runa par Liepājas 7. vidusskolas ēdnīcas darbinieču somu apskati pēc darba dienas:

“… Pavāre [I. B.] nesa uz mājām 970 gramus ābolu pīrāga, 1240 g desas, 250 g sviesta, vienu kilogramu maltās liellopu gaļas. Trauku mazgātājai [J. J.] bija līdzi 760 grami desas un 400 g šķīstošās kafijas. Arī virtuves strādnieču …”

Redzam darbinieku hierarhiju, varam nojaust skolnieku ēdienkarti un sev par atgādināšanu ievērot, ka sviests tajos laikos ir bijis vai nu 250 gramu paciņās, vai nav bijis nemaz. Laikraksta šarmantā attieksme nojaušama pēdējā rindkopā, kurai neseko nekāda morāle vai pat mājiens par sodiem:

“… Piecas “nesējiņas” sniedza šādu paskaidrojumu: “Bērni neapēd visu, kas viņiem paredzēts, bet pārtikas atkritumu vākšana skolā ir slikti organizēta. Tad nu mums nekas cits neatlika kā nest produktus uz mājām.”

Reizēm laika mašīnas braucienos pa 80. gadiem gadās arī uzrauties uz žurnālistu haltūru. Tā, šķirstot “Komunista” 1982. gada iesējumu, acis aizķērās aiz virsraksta “Viltotais zaķis” un ziņas pēdējā teikuma “Ierosināta krimināllieta…”. Sāku lasīt un reāli apstulbu:

“… Ir tāds iecienīts kulinārijas izstrādājums: gaļas rulete. Tautā iesaukta par “viltoto zaķi”. To izgatavo no maltas gaļas, klāt liekot kotletes un olas …”

Ko?! Kā jūs teicāt? Klāt liekot kotletes un olas? Lai arī tekstā ir atsauce uz “iecienītu izstrādājumu”, varbūt sovjetu laika gosti paredzēja ko citu, ne vēsturiskā kulināro pieredzi? Ķēros pie man pieejamiem avotiem.

“Viltotais zaķis” atrodams gan 1937. gada “Latvijas lauksaimniecības kameras” Jelgavā izdotajā Ēdieni no iekšzemes produktiem (12. lpp.), gan padomjlaiku 1986. gadā “Avota” izdotajos Ņ. Masiļūnes un A. Pasopas Latviešu ēdienos (110. lpp.), ar līdzīgu recepti un sastāvdaļu proporcijām. Malta gaļa, speķis, drusciņ baltmaizes un kartupeļu cietes, šādi tādi sīkumi. Tiesa, Jelgavas 1937. gada receptē uz 700 g vērša gaļas un 100 g svaiga speķa paredzēta viena ola, taču 1986. gada versijā olu nav vispār. Tātad viltotais zaķis gan pirms kara, gan vēlīnos padomju laikos ir maltas gaļas izstrādājums, un nekādi nav tā, ka “liek klāt kotletes un olas”. Murgi kaut kādi.

Vēl nolēmu pārliecināties, vai šādas blēņas nevarētu nākt no staļinlaiku mājas kulinārijas obligātajiem “svētajiem rakstiem”, biedra Mikojana gādīgajā uzraudzībā radītās Grāmatas par garšīgu un veselīgu uzturu. Šķiru 1953. gada LVI izdevumu, maltās gaļas receptes sākas 156. lpp., un tādu tur kopā ir sešas. Tieši viltotā zaķa nav, bet raksturīgi, ka nevienā no receptēm, arī kotlešu, nav olu. Savukārt vēlīno padomju laiku pieredzi izsmeļoši reprezentē Osvalda Bardovska Aukstais galds (“Avots”, 1991. gads), kur 180. lpp. atrodams maltās gaļas cepetis – ļoti laba recepte, kurai autors nav vēlējies piekabināt “falšā zaķa” birku. Uz 300 g cūkas gaļas, 200 g teļa un 100 g svaiga speķa klāt nāk 100 g baltmaizes, viena vesela ola un vēl viens dzeltenums. Tikai.

Kas tas par ārprātu par kotletēm un olām? Lasu ziņu vēlreiz un pamazām apjaušu publicētās stulbības iemeslu. Autoram ir iedoti krimināllietas materiāli, kuros šīs blēņas pavirši sarakstītas, bet autors no saturiskās puses nejēdz pilnīgi nekā. Izmeklētāji rūpīgi svēruši un rēķinājuši, ar divām un trim zīmēm aiz komata, lai aprēķinātu krāpšanas apjomu ietaupīto olu skaita ziņā. Atpakaļ pie pašas ziņas:

“… [L] nolēma iztikt ar kotletēm un olām vien. Pēc šīs receptes viņa pagatavoja 21,56 kilogramus viltotā zaķa. … Normatīvi prasa, lai minētajā ruletes daudzumā būtu 194 olas, kurām jāsver 8,245 kg. Taču [… konstatēja], ka olu ir mazāk – tikai 2 kilogrami.”

Ja 194 olas svērtu 8245 g, sanāk, ka normatīvās olas svars ir 42,5 g. Padomju standarts ГОСТ 27583 gan nosaka, ka otrās (zemākās) kategorijas olas nedrīkst svērt mazāk par 45 g, bet šis standarts ir jaunāks par aprakstītajiem dramatiskajiem notikumiem Galantērijas kombinātā. Varbūt rēķināta tiek produkta masa bez čaumalas, bet sabiedriskās ēdināšanas normatīvo dokumentu man nav pa rokai. Ņemot protokolāri fiksētos 42,5 g, iznāk, ka ruletes izstrādājumā nonākušas 2000 : 42,5, t. i., apmēram 47 olas. Starpība 194 – 47 = 147, un, ja pa 8 kap gabalā, tad ietaupīti 11,76 rbļ. Šis arī izskaidro darbinieču aizbildināšanos: sak, mēs te esam 12, katra apēd par rubli, bet drīkst tikai par 20 kap, iztrūkums jānosedz. Ikurāt pa rublim uz deguna. Skaisti. Inspektori, izmeklētāji un prokurori ņēmušies, svēruši un rakstījuši protokolus, slinks žurnālists, plakani ieapaļš kā viltotais zaķis, saraksta kaut-ko-sazin-ko par samīcītām kotletēm, un ir tapusi krimināllieta pēc Kriminālkodeksa 150. panta 1. daļas. Par kādiem 12 rubļiem. Pārtikas programma dodas uzvaras ceļā.

Šajā artiķelī viltots ir pilnīgi viss – recepte, stāsts, aizbildinājums, gaidītā juvelieru precizitāte no Tirdzniecības pārvaldes 22. ēdnīcas un bez pēdām no stāsta sākuma pazudusī maltā gaļa. Ja noticam šim bleķim, tad iznāk, ka ēdiens ar nosaukumu “gaļas rulete” satur bezjēdzīgu daudzumu olu, iemīcītu maizes sacepumā, ko sovjetu ēdnīcās lepni sauca par kotletēm. Protams, pilsētas leģendas vēstī, ka ēdnīcās kotletes reizēm iztrūkušas ne tādēļ, ka gaļas mazumiņš nebūtu atvests, bet gan tādēļ, ka papīra salvešu piegāde kavējusies, un bez tām pavārs nav atļāvis kotlešu masu gatavot. Es pats šādiem stāstiem neticu, jo salvetes bija reāls deficīts, bet “ķieģelīša” maizes pilsētas ēdnīcās netrūka.

Kolorīta pseidobjektīvas atmaskošanas pilna ainiņa no “garšīgā plombīra” laikiem varētu šķisties kāds lokāls paradokss. Patiesībā dzīve sāka iegriezties uz arvien tukšākiem plauktiem un draņķīgāku barību, priekšniecība skaidri redzēja, ka pārtikas vispārējs trūkums kļūst par reālu draudu. Noliksim malā lasītāju vēstules, tautas kontrolieru relācijas un žurnālistu asprātības, lai runā Liepājas “darbaļaudis”, kuru sociālistiskās saistības publicētas redzamā vietā “Komunista” 1983. gada 11. janvāra numurā (Nr 7 9908). Sadaļā par pārtikas programmas uzdevumu realizēšanu ir rindkopa par pilsētas uzņēmumu un organizāciju palīgsaimniecību izveidi un attīstību. Tur cita starpā lasām:

– panākt, lai Zivju konservu rūpnīcas palīgsaimniecībā būtu 150 cūkas, Cukurfabrikas palīgsaimniecībā – 60;

– ar zvejnieku kolhoza “Boļševiks” spēkiem sākt apgūt piešķirtos 179 hektārus neizmantojamo zemju, paredzot uzcelt šeit cūku un putnu fermas, izveidot dīķsaimniecību;

– pabeigt celtniecību un sākt ekspluatēt siltumnīcu 1000 kvadrātmetru platībā Cukurfabrikas teritorijā;

– ar Mašīnbūves rūpnīcas spēkiem rekonstruēt fermu un nobarot 60 liellopus;

– ar rūpnīcas “Sarkanais metalurgs” spēkiem izveidot palīgsaimniecību cūku nobarošanai.

Kāpēc tā? Kur tad kolhozu un sovhozu druvu un fermu sniegums? Izrādās, pa pēckara desmitgadēm lauksaimniecība un pārtikas ražošana ir nogājusi līdz stāvoklim, ka bada draudu novēršanai turpmāk zivju apstrādātāji un cukura ražotāji audzēs cūkas, zvejnieki cels cūku un putnu fermas, mašīnbūvētāji baros liellopus, kamēr o–bē–hā–es–esņiku[1] brigādes skaitīs olas. Tiesa, pieredzējuša lobista acij nepaslīd garām fakts, ka visiem uzņēmumiem ir kāds konkrēts lopiņu skaits vai fiksēts uzdevums, izņemot “Sarkano metalurgu”, kuram par cūkām vispār būtu jāgādā kaut kad nākotnē, bet bez termiņiem un skaitļiem.

1982. gadā pieņemtā tā saucamā “PSRS Pārtikas programma” galu galā izrādījās tāds pats falšais zaķis kā visi jau iepriekš izkaltušie stāsti par imperiālistiskā kapitālisma pūšanu un rietumzemju darbaļaužu grimšanu relatīvā un absolūtā nabadzībā. Brežņevlaika anekdote par izcilo sovjetu burvestību – sēt ceļinā, bet pļaut Kanādā – ap šo laiku manifestējās kā 45 miljonu tonnu graudu imports, tā veicinot Rīgas ostas attīstību.

Divas atkāpes noslēgumam – viena foto, otra audio. Rīgas lidostas kafejnīca un skats ceptuvē nav sociāli asa reportāža vai darbs ar slēpto kameru, gluži otrādi, fotografēts ir ar saskaņošanu un atļaujām, darba organizācijas speciālista kursa darba ilustrēšanai. Tēma: sabiedriskās ēdināšanas sasniegumi lidostā “Rīga” (lidojumi tur uzsākti 1975. gadā, fotografēts 1980. gada janvārī). Moderns interjers, tukša lete un pilsoņi pižikos, bet ceptuvē zem galda visādas burkas un kastroļi. Tas bija labākais, ko rādīt.

Janīnas Ankipānes un Alberta Legzdiņa platē “Sanfrancisko – Rīga” ir balāde “101. ceļš”, manā jaunieša atmiņā spēcīgi iespiedusies ar tādu kā bezcerību refrēnā. Otrajā pantā parādās “falšais zaķis”:

Tu apsēdies pie vakariņu galda
Un uzsildītu falšo zaķi ēd
No kannas ielējis sev aukstu alu
Ar sievu televīzijas priekšā sēd’.

Uzsildītais droši vien ir mūsu viltotā zaķa aizdīķa brālēns meatloaf jeb gaļas klaipiņš. Šo abu salīdzināšana ar vācu tradīcijā mītošo Frikadellen ir ārpus padomju pārtikas programmas tēmas.

Bet rezignēto Legzdiņa 1970. gada tekstu šodien nākas klausīties kā pareģojumu:

Vēl nedaudz gadus atpakaļ par žīdiem
Tu pārāk labās domās nebiji
Bet tagad priecājies, ja ziņās dzirdi
…
Kas tagad notiekas
Cik pasaule mums sveša izliekas

Ko darīt? Iesākumam – neiekrist uz viltus viltotajiem zaķiem un neēst dzelteno sniegu aiz jurtas, lai kurš jums censtos iestāstīt, ka tas ir apelsīnu sorbets.

[1] “Obēhāesesņiks” ir OBHSS, oriģinālā ОБХСС (Отдел по борьбе с хищениями социалистической собственности, Sociālistiskā īpašuma izlaupīšanas apkarošanas nodaļa), darbinieks.