2024. gada izskaņā Ģederta Eliasa Jelgavas vēstures un mākslas muzejs izdeva un atvēra rakstu krājumu Latvijas vēsturiskā zeme Zemgale, kas ir pirmais šāda veida krājums latviešu vēsturisko zemju identitātes popularizēšanas projektu ietvaros. 192 lappušu biezajā krājumā apkopoti raksti par Zemgales vidi, vēsturi, arheoloģiju, etnogrāfiju, Rietumzemgales novadiem un pilīm, senās Zemgales un zemgaliešu attēlojumu latviešu literatūrā un citiem jautājumiem. Krājumu sagatavojusi vēsturniece Zenta Broka–Lāce, piesaistot plašu autoru kolektīvu – arheologus, vēsturniekus, etnogrāfus un citus speciālistus, kas pētījuši Zemgali. Rakstu krājumu var iegādāties Jelgavas muzejā. Krājums tapis Valsts kultūrkapitāla fonda atbalstītās mērķprogrammas “Latvijas vēsturisko zemju attīstības programma”, “Zemgales vēsturiskās zemes kultūras programma 2024” ietvaros. Sīkāk skat.: https://jvmm.lv/jaunumi/sogad–aktuali/jelgavas–muzejs–pulce–zemgales–mantojuma–petniekus–un–interesentus/ un https://jvmm.lv/jaunumi/sogad–aktuali/atskats–uz–konferenci–latvijas–vesturiska–zeme–zemgale/. Andra Poota ir Jelgavas Pilsētas bibliotēkas novadpētniecības speciāliste.

Mūsu valsts Kultūras kanonā teikts: “Zemgales ainavas, vietu vēstures un cilvēku apraksti daiļliteratūrā bieži tiek raksturoti ar vārdiem “varenums”, “spēks” un “bagātība””,^[1] tāpēc piedāvāju lasītājam iztēles ekskursiju pa lepno un dižo Zemgali latviešu dzejnieku un rakstnieku darbu lappusēs, nepretendējot uz vēsturiskām patiesībām.

Rakstnieku un dzejnieku radītais par Zemgali un zemgaļiem balstīts avotos līdz 15. gadsimtam, leģendās un nostāstos. Seno hroniku lapās aprakstītās cīņas ar krustnešiem un pieminētie vadoņi snieguši iedvesmu rakstniekiem, dzejniekiem un arī māksliniekiem, ļaujot vaļu bagātīgai fantāzijai. Zemgaļu gadsimtu ilgā cīkstēšanās ar bīskapu un ordeni izmantota, lai modinātu un celtu tautas pašapziņu. Īpaši tas izpaudies Kārļa Ulmaņa (1877–1942) režīma laikā, apspēlējot gan mākslā, gan literatūrā zemgaļu vadoņus Viestardu (arī Viesturu) (miris pēc 1229. gada) un Nameju (arī Nameisi) (miris pēc 1281. gada), lai uzsvērtu Latvijas valstiskuma senumu, tāpēc vairums šādu literāru darbu tapuši 20. gadsimta 20. un 30. gados.

Viens no senākajiem zināmajiem daiļliteratūras darbiem, kurā pieminēti senās Zemgales varonīgie virsaiši, ir 1886. gadā izdotais Fridriha Mālberģa (1824–1907) dzejojums “Sēris un Nāra”. Zemgale apdzejota balādēs, traģēdijās, aprakstīta stāstos, romānos un lugās. To darījis Vilis Plūdons (1874–1940), Jānis Akuraters (1876–1937), Edvarts Virza (1883–1940). 20. gs. 30. gadu pacēlumā tapuši Aleksandra Grīna (1895–1941), Kārļa Fimbera (1898–1970), Kārļa Janševska (1901–1941), Riharda Ērgļa (1881–1950) romāni. Vairākkārtīgi latviešu dzejnieku un rakstnieku darbos vilktas paralēles starp kareivīgajiem senajiem zemgaļiem un latviešu strēlniekiem kā viņu kaujas un nepakļāvības gara mantiniekiem. Tuvāk mūsdienām, spītējot padomju laika ideoloģijai, Laimonis Purs (1922–2016) sarakstījis romānu sēriju par zemgaļu likteni. Jaunākajā literatūrā atsauces uz seno Zemgali atrodamas nedaudz, lielākoties dzejoļos.

Literāro darbu klāsts nav visai bagātīgs, arī sižeti tikuši apspēlēti aptuveni vieni un tie paši, ļaujot pamanīt senās Zemgales un zemgaļu attēlojumā latviešu literatūrā divus savstarpēji ietverošus akcentus – Zemgale kā varena, iekārojama vieta un šīs vietas izauklēti zemgaļu virsaiši un labieši.

Zemgales tēls – gan kā teritorijas, gan dzīvojamās telpas – daiļdarbos saistās ar plašumu un vērienu. Mūsdienās vairāk raksturots ar saules apspīdētiem zaļiem vai dzelteniem labības laukiem, kuri vēstures gaitā ik pa laikam pārtapuši plašos cīņu laukos, kas likumsakarīgi saistās ar cīņu varoņiem. Neatbildams paliek jautājums par precīzi iezīmētām zemju robežām, atstājot brīvu vietu rakstnieku un dzejnieku izdomai.

Viens no vecākajiem literārajiem darbiem, kurā lasāms par Zemgali un tās vadoņiem ir Fridriha Mālberģa dzejojums “Sēris un Nāra”. Tas stāsta par Zemgalijas valdnieka dēla Sēra un Jersikas valdnieka meitas Nāras kāzām, kurās sabraukuši dažādi valdnieki, starp tiem arī Tērvitenes Švētis un Semaris no Mežotnes. Kāzas izvēršas traģiskas, iepriekš atraidītais leišu precinieks uzbrūk kāzu mājai. Mālberģis savā balādē iezīmējis gan zemgaļu zemes robežu gar Daugavu, gan izcēlis varonīgos zemgaliešus:

Tikai Zemgalijas Āris
Paceļas vēļ vīrišķi.
Rungu, kādu satrāpījis,
Ķēra tas par ieroci.
Citiem ceļu ierādījis.
[..]
Arī pats Sēris līgaviņu sargā
Zemgaliešu varoņiem.
Dzīvība tiem nava dārga,
Cīnoties pret negantiem.[2]

Liela daļa darbu, kas stāsta par zemgaliešiem, tapuši 20. gadsimtā, īpaši 20. un 30. gados. Tajos uzsvērts Zemgales plašums, kas rada vērienu darbos un cīņās, kurās vilktas paralēles starp seno zemgaļu varoņiem un viņu garu pārmantojušajiem strēlniekiem. Strēlnieku apdzejotājs Jānis Akuraters savos poētiskajos darbos piešķir Zemgalei un tās ļaudīm pat dievišķu oreolu:

Un klusie klāņi, Lielupe kur mijas,
Un saules kvelmē ziedošs līdzenums,
Līdz Sidrabenei teiku vaiņags vijas,
Līdz šaidienai deg slavas blāzmojums.
Ak lauks, cik plašs, kā dievu pagalms klājas
Un dvēsele cik viegli elpot var!
[..]
Jūs, gaišā cilts, jums sveicienu es sūtu!
Kā plašai Zemgalei jums nesavaldāms spēks.
[..]
Būs atkal Zemgale kā gaišo dievu vaigs.[3]

Akurateram poētiskajos slavinājumos pievienojas Zemgales cildinātājs Edvarts Virza. E. Virzas poēma “Karalis Nameits” vēsta par Tērvetes spožumu pirms krustnešu iebrukuma un valdnieka izvēlēto ceļu, kad jāglābj sava zeme. Tā ieturēta dzejniekam raksturīgā augsta patosa stilā, ietērpjot Zemgali un tās virsaiti Nameiti pārdabiskā spožumā:

Tā Zemgale, jo tai vēl apvārkšņi tik tīri
Kā spožie zobeni, ko cilā viņas vīri.[4]

Mazāk zināmais dzejnieks Roberts Bērziņš (1868–1935) strēlniekiem veltītajā dzejolī “Pie Zemgales vārtiem” līdzīgi atsaucas uz nepakļāvīgajiem senčiem un min Zemgales vārtus jeb robežu gar jūru, kur, iespējams, atradusies zemgaļu osta,[5] kura piesaukta arī citu dzejnieku darbos:

Pie Zemgales vārtiem
Šalc mūžīgā jūra,
Pie Zemgales vārtiem
Viestura ciltis
Tām Zemgales vārti
Robeža svēta,
Neatvērs roka
Tos neieredzēta.[6]

Zemgales zemju malas piesauc arī Kārlis Fimbers romānā “Saules kauja”. Daugavas krastā dzīvo zemgalis Codis. Ienaidnieka uzbrukumu vispirms saņem tie, kas dzīvo pie robežas, tādēļ Codis ir “[..] dusmu pārņemts par izpostīto māju un ģimeni, bet karavīra un Zemgales robežsarga pienākumi tam šķita svētāki un augstāk stādāmi nekā ģimenes pavards.” Romānā arī otrs akcents uz zemgaļu cieto raksturu – stāvēt taisni, jo klajā nav kur slēpties. K. Fimbera Codis zvēr: “Es toreiz pie svētā ozola Viesturam solījos sargāt Zemgales robežu. Es esmu atbildīgs dieviem!”[7] Rakstnieka radītie zemgaļu kareivji sargā zemes robežas arī gar Misu un Iecavu.

Vienā no retajiem darbiem, kas tapis padomju laikos, Laimoņa Pura tetraloģijas pirmajā grāmatā “Degošais pilskalns” lasītāji var iztēloties zemgaļu teritoriju un nojaust zemes robežas, sekojot virsaiša Nameja skatam:

Šis kalns ir pēdējais paugurs augstienē, kas nāk no augštaišu un žemaišu puses un cauri Raktes, Zagares un Silenes novadiem atviļņo līdz šejienei. Kalna piekājē sākas Zemgales līdzenums, kas aizstiepjas līdz pašai jūrai. Priekšā guļ Dobelene, pa kreisi Spārnene ar saviem siliem, pa labi vēl uz priekšu – lielais Upmales novads. Viss kā uz delnas, visa Zemgale it kā dus tur lejā, devīgi audzēdama vareno egļu un ozolu mežus, un, cik vien acs sniedz, – visnotaļ dūmakaina tāle, un dažbrīd pat šķiet, ka tālumā vīdētu jūra, tā pati, kurā atrodas zemgaļu osta un no kurienes Nameja tēvi un tēvutēvi devušies tālos braucienos un tirgojušies ar svešu zemju kuģiniekiem.[8]

Līdzīgi rakstnieki un dzejnieki apcer zemgaļu pilsētas un mājokļus. Eva Mārtuža (1954) romānā “Pētera zvērests” atsaucas uz vēsturnieku pētījumiem, liekot savam varonim spriest: “[..] it kā viņš nezinātu, ka senās baltu pilsētas veidojās ap pilīm, ka to teritorija nereti sasniedza piecus hektārus, bet Tērvetes un Mežotnes pilis papildināja kilometru gara piepilsēta.”[9]

K. Fimbers romānā “Saules kauja” sniedz detalizētu leģendārās Mežotnes pils tēlojumu:

Mežotni visi turēja par neieņemamu. Ne vien kraujais kalns viņu sargāja, bet arī augstie vaļņi un žogi, kas būvēti no stāvus saraktiem milzīgiem ozola baļķiem un vairākām kārtām gulus būves, kuru spraugas piekrautas akmeņiem un velēnām, lai pils žogu nevarētu nodedzināt un sagraut. Tur, Lielupes malā, bija gadiem ilgi grieztas zaļās velēnas un krautas starp baļķiem, lai nelaimes brīdī kavētu uguns liesmu izplatīšanos. Arī pils un citu ēku jumti bija nodrošināti pret degošām bultām ar plānām velēnām, kas katru pavasari tika atjaunotas. Bez tam torņos un ejās pastāvīgi stāvēja ūdens pielieti kubli uguns briesmu gadījumam.[10]

Līdzīgi Tērveti apraksta Laimonis Purs “Degošajā pilskalnā”:

Priekšpils bija uzcelta uz sava pārsimt soļus gara un soļus piecdesmit plata paugura plakuma, kam pa vidu veda ceļš uz pašu pili, bet gar malām juku jukām blīvi cita pie citas sabūvētas istabas un saimniecības ēkas. Te dzīvoja Zemgales virsaiša karadraudzes vīri ar sievām un bērniem, un citiem saviniekiem, un arī dreļļiem. Šeit varēja ienākt jebkurš Tērvetes novada iedzīvotājs, ienākt un iziet, bet, kad Zigne un Gunvaldis nokļuva uz paceļamā tilta, kas pāri dziļai, nostāvinātai gravai savienoja priekšpili ar pili, tad, sakrustojuši šķēpus, ceļu aizšķērsoja divi pils sardzinieki. [..] Izgājuši cauri vārtu telpai, kas atgādināja velvi, virs kuras augstu gaisā iesliecās pils tornis, viņi nokļuva plašajā pagalmā, kas atradās zemāk un tāpēc bija labi pārredzams. Gar augstajiem un platajiem vaļņiem, kas bija izbūvēti no vareniem ozola baļķiem un piepildīti ar akmeņiem un mālu, grupējās visdažādākās celtnes. Labajā pusē atradās labieša Daunadža mītnes, tieši pretī upes pusē – maltuve un virsaiša klēts, vidū – rūpīgi nosegta aka. Par akas dziļumu Gunvaldis bija no vectēva dzirdējis daudz nostāstu, bet pašu aku ne reizes nebija redzējis, jo tai varēja piekļūt tikai caur virsaiša klēts priekšiņu, pa baļķiem izbūvētu eju, kas izbeidzas lielā pazemes telpā. Tur aplenkuma dienās iesloga pils nebrīvos, lai tie neaizbēgtu vai slepeni nenodarītu kādu ļaunumu. Pazemes istabas vienā malā burzguļojot akas melnā acs, bet pati aka esot tik dziļa, ka, ausi pieliekot, varot dzirdēt Zemesmātes dobjo elpu … Pats virsaitis dzīvoja pils torņa istabās.[11]   

Zemgaļu virsaišu mitekļiem jau agrāk pievērsies Akuraters lugā “Viesturs”, radot savu versiju par virsaiša telpām Tērvetes pilī: “Grezna un plaša zāle ar kara trofejām un vairogiem. Dibenā sēdeklis–tronis. Pāri tam Viestura vairogs – “saule gredzenā”.”[12]

Līdzīgi par Nameiša istabām raksta Edvarts Virza poēmā “Karalis Nameitis”:

Pie sienas asi smej tā zobens pazīstams it visai Zemgalei.
Virs liela meistara ar mākslu griestas gultas tā vairogs karājas un nekļūdīgas bultas.[13]

No telpas pievērsīsimies senajiem zemgaļiem. Ņemot vērā sociālā stāvokļa hierarhiju, literāti vairāk vēstī par virsaišiem, labiešiem, bajāriem un runā galvenokārt par vīriešiem. Vārdi, kuros rakstnieki, dzejnieki sauc zemgaļu labiešus un virsaišus – Ilgums, Staldzis, Gaidis, Žubis, Austris, Tālvaldis, Ģerds, Madis/Mādis, Codis, Sidrabs, Rusteiķis, Tautgodis, kareivji – Gobs, Ģidis, Zemlejs, Buldurs, Tauris, Daģis, Aumalis, Salgals. Zemgaļu sievas – Dzintra, Tikla, Naula, Ausma – piesauktas atsevišķos romānos, galvenokārt minētas labdzimušas varones – Nameja mīļotā Nauja, Viestura māsa Alga u. c.

Zemgaļu cīnītāji izpelnījušies bagātīgus apzīmējumus un salīdzinājumus, kuros uzsvērts viņu cīņas spars, lepnums, bezbailība un nepakļāvība:

Zemgaļi iedegas lēni, bet deg karsti un ilgi kā ozoli.
Zemgales bajāri uzbruka ar kaujas dziesmu, lai viņu sievietes pazītu tos un gatavotos līdz iet. Viņi cirta dejodami.[14]
Zemgalieši mīl cīnīties laukā, ne sētā.[15]
Kā meža kuiļu bars, un kaujas priekā kārā
Lien vecie kareivji un dusmas pierēs tiem
Skrien simtreiz ātrāki par viņu kumeļiem.[16]

Vīri tvēra ieročus un bruņucepures, kalpi, kam tādu nebija, uzlika apaļās, brūnās caunādas galvassegas. Viņu gaišpelēkie mati, nokarādamies līdz pleciem, viļņoja kā apsūbējis sudrabs pāri brūno svārku apkaklēm un cirtojās lēnajā vējiņā.[17]

Īpaši izceļas labdzimušo un virsaišu apraksti, kuriem jāapliecina viņu bagātība un spilgtās vadoņu īpašības – drosme, gudrība, izmanība, atbildība, gara spēks, bet vienlaikus parādās arī Zemgales virsaišu godkāre un savrupība.  

Virsaitis Rusteiķis tikko pāri četrdesmitiem, bij nopietna un stingra rakstura cilvēks, tikpat veikls un gudrs diplomāts sarunās, cik drošs, bet saprātīgs un apdomīgs karavadonis kaujaslaukā… Virsaiša necik skaistā, bet vīrišķīgā seja, vienmēr mierīgā seja, no kuras raudzījās vērīgas, gudras acis, iedvesa bijību ikkuram.[18]

Virsaiša dēla Garvalda portrets ir gluži kā zemgaliešu aprakstu esence, rakstnieka radīts pierādījums, uzskaitot zemgaļu bagātības un dižmanību:

Pēc apģērba spriežot, viņš piederēja pie bagātu bajāru vai pat vēl augstākas kārtas. Mugurā tam bija bieza auduma, ap vidu krunkaini svārki un ar skaisti izrotātu ādas jostu sajozti, tumšbrūni vilnas svārki kas sniedzās līdz pat ceļiem, ar ieaustiem bronzas drāšu gredzentiņiem; tāds pat krāsas bikses un kājās gari, mīkstiem atlocītiem stulmjiem zābaki, bet aiz muguras strauji jājot, plivinājās iesarkans uzpletnis, izšūts ziliem trīsstūrīšiem un gar malām izrotāts caunādiņām. Pie pleca piesprausta, viņam pār krūtīm nokarājās no maziem, sīkiem sudraba riņķīšiem gatavota, divpadsmitkārtīga greznumu ķēde – pierādījums, ka viņš pieder pie vienas no visbagātākām dzimtām Zemgalē, jo parasti krūšu ķēdes nēsāja, pagatavotas vai nu no dzelzs, vai bronzas.. Savu caunādas cepuri jātnieks, galvu vēsinādams bija noņēmis, tā ka kļuva redzami viņa gaišie mati – priekšā apcirpti, bet gar sāniem un uz muguras tie nokarājās, kā jau toreiz Zemgalē bija parasts, līdz pat pleciem. Piere bija apjozta ar sevišķu galvas rotu – pārējam ģērbam piemērotu trīsrindu tumšas vilnas pinumu, saturētu ar sudraba lokiem un diegiem; pinums bija uz pakauša sasiets, un tā gali nokarājās līdz pat mugurai, bet pie galiem piestiprināti bij spoži sudraba kabekļi. [..] ap rokām bij sudraba rokusprādzes.[19]

Jāņa Akuratera stāsts “Virsaiša galva” ir koncentrēts piemērs visam iepriekš minētajam. Gan virsaiša spilgtais portrets un nepakļāvība autoritātēm, gan bajāru kareivīgais gars, Zemgales bagātība un ļaužu goddevība, kad virsaitis ir kritis un viņa līķis jāizpērk no krustnešiem:

Zemgales virsaitis Gaidis lika teikt tautai, ka viņa roka neapstāsies un viņš negulēs naktīs, kamēr uzbrucējiem nebūs pierādīts, ka Zemgale necieš sava miera zaimotājus. Viņš sasēja savus dzeltenos kuplos matus tīkliņā, uzlika bruņu kreklu un izmeklēja smagāko zobenu, to pašu, ar kuru bija nositis septiņus bruņiniekus Lielupes dūkņos pretī Viestura gribai. Tālu priekšā uz sava ērzeļa šūpojās Gaidis ar savu zaļi balto bajāra uzvalku un viņam līdzi viskarstākie un cienīgākie.[20]

Arī A. Grīns un K. Fimbers savos darbos norāda uz Zemgales labiešu nepakļāvību, īpaši, kad ir runa par apvienošanos ar vienu virsvadību. K. Fimbers “Saules kaujā” min: “Tērvetes virsaitis savu labiešu spaidīts, arī stāvēja ar saviem pulkiem uz robežas, gan dusmodamies, ka viņam pienākošā vadība nodota Mežotnes virsaiša rokās.”[21]

A. Grīns Lietuvas Traidenam (miris ap 1282. gadu) liek mutē vārdus:

Tas tiesa, zemgaļi gan ir droši kaujās. Tak vienības un saderības gars tiem svešs, un sveša arī paklausība vadoņiem. Ikviens zemgaļu bajārs tura sevi par mazu ķēniņu. Naidnieku apstāti, tie cīnās kā lāči, ikviens par sevi, par sevi krīt! [22]

Īpašu vietu literatūrā ieņem divu virsaišu tēli. Tas ir par Zemgales karali dēvētais Viesturs, saukts arī Viestars, un leģendām apvītais Namejs, arī Nameitis, Nameisis. Vairākkārt grāmatās tiek apspēlēta abu virsaišu radniecība, bet ne tieša pēctecība. Biežāk Namejs attēlots kā Viestura māsasdēls.

Jāņa Akuratera radītais Viesturs

[..] ir liels augumā, pasauss, dzirkstošām pelēkām acīm, nemierīgs gaitā un vārdos, neliela bieza pilnbārzda ap zodu un vaigiem, gaiša piere, tumšbrūni negari mati. Kustības plašas un daudznozīmīgas, valodā aizturēts spēks un skumja noskaņa.[23]

Kārļa Janševska romānā “Krustnešu gūstekne” tēlotais virsaitis Viesturs ir ap sešdesmit gadus vecs, stalts un spēcīgs. L. Purs romāna “Degošais pilskalns” epizodē, kad zobenbrāļi negaidot ielenc Viesturu, un virsaitis, nepaspējot pat zobenu satvert, pakampj degošu pusbaļķēnu un šķaida uzbrucējus, uzsver: “Varen liels spēks kā tādam Lāčplēsim bija mūsu virsaitim, un vēl dažu labu viņš ar to pašu apdegušo koku torīt noguldīja gar zemi.”[24]

Virsaiša Viestura varas pēctecis Namejs romānā “Degošais pilskalns” sākumdaļā ir pavisam jauniņš. Notikumu gaitā Laimonis Purs rāda vadoņa nobriešanu.

[..] jauneklīgo seju, ko ieskāva kvieškrāsas mati un rotāja brūna caunādas cepure, slaiko augumu, kurā gan jaudās lūša vingrība, bet kuram vēl pietrūka vīra spēka un brieduma; Namejam aizritējuši tikai divi gadu desmiti.[25]

J. Akuraters daudzveidīgiem salīdzinājumiem apdzejo ķēniņu Nameizi, viņa nemirstīgo garu.

Viņš dedzīgs, straujš un nevaldāms bij,
Kā zaļās Zemgales dvaša.
[..]
Kā pērkoņa negaiss garā.[26]

E. Virza, savukārt apdzied karali Nameiti, dēvējot viņu par uzvaru un karagājienu tulku, glorificējot varoņa spēku un izturību.

No trokšņa apdullis un as’nim Nameitis
Caur rindām aulekšo pats līdzīgs zibeņstaram
Sev ceļu taisīdams ar zobenu visgaram.
[..]
Kā meža kuilis pikts, tā Nameits vācus ārda.
Tā matu dzeltenais un viļņojošais zelts
Kā karogs vaļā plēsts, pār kaŗa pulkiem celts.[27]

A. Grīna romānā “Nameja gredzens” vecie ļaudis par ķēniņu Nameju glabā mistiskus nostāstus, kas vēlāk atainojas jauno zemgaliešu sapņos:

Kāpēc tev nav galvā vārpu vaiņaga, un kur tavs purpura mētelis, kāds tev ir plecos, kad es tevi skatīju sapņos, auļojam karapulku priekšgalā pāri šalcošiem egļu mežiem, un tava baltā rumaka krēpes skāra pašus padebešus.[28]

A. Grīna darbā “Nameja atgriešanās” tiek caur baisām mocībām atklāta Nameja kapa vieta, viņš ir bīstams pat miris. Arī šajā portretā neiztrūkstošie ķēniņa varas simboli un spēka simboli.

Atdarījās bedre, kurā gulēja izbalējis ģindenis, karaļa kroni galvā un sarūsējušā bruņu kreklā tērpts, platu kaujas zobenu starp kājām.[29]

Saistībā ar Jelgavu un Nameja tēlu latviešu literatūrā pieminēšanas vērta, protams, ir Aleksandra Grīna luga “Zemgales atmoda”. Tā sarakstīta Pļaujas svētkiem Jelgavā 1937. gadā.[30] Lugas brīvdabas uzvedums grandiozi noslēdza svētkus,[31] sniedzot nodevas Kārlim Ulmanim ar iemiesojumu Nameja tēlā kā tautas un zemes glābējā, vienotājā un vadonī. Lugā zemgaļu ķēniņam veltīti apzīmējumi “visu siržu sauktais”, “Zemgales glābējs”, “vanaga dēls un saules nesējs”. Uzveduma izskaņā Nameja vadībā zemgaļi gūst uzvaru pār krustnešiem, uzsprauž Tērvetes pils tornī zemgaļu karogu ar vanaga zīmi, un zemē atkal valda miers. Visi pulcējas pļaujas svētkos, lai sveiktu savu valdnieku, kas tautu atbrīvojis un atkal apvienojis. Namejs sludina savai tautai: “Lai nav vairs pašlabuma meklētāju, sīku savrup ceļu gājēju! Visi vienoti darbos, cīņās, priekos, bēdās!”[32]

Šajā darbā aplūkoti tikai divi akcenti latviešu literātu darbos, neanalizējot literāros darbus, bet izceļot tajos sniegtos Zemgales un zemgaļu aprakstus un portretus.

[1] Zariņa, A. Zemgales līdzenuma ainava. Pieejams: https://kulturaskanons.lv/archive/zemgales–lidzenuma–ainava/

[2] Mahlberģa, Fr. Sehris un Nahra. Austrums, 1886, Nr. 2, 89. lpp.

[3] Akuraters, J. Kopoti raksti, 9. sēj. Zemgale. Rīga: J. Rozes apgādībā, 1925, 152.–153. lpp.

[4] Virza, E. Poemas. Rīga: Latvju kultūra, 1924, 117. lpp.

[5] Ērglis, R. Kur atradās senā Zemgales osta?, Rīga, 1938.   

[6] Burtnieks, A. Kapitans Jēkabs Elsis. Rīga: Valters un Rapa, 1923, 27. lpp.

[7] Fimbers, K. Saules kauja. Rīga: Daugava. 2006, 51. lpp.

[8] Purs, L. Degošais pilskalns. Rīga: Jumava, 2013, 87.–88. lpp.

[9] Mārtuža, E. Pētera zvērests. Rīga: Lauku Avīze, 2016, 138. lpp.

[10] Fimbers, K. Saules kauja, 70. lpp.

[11] Purs, L. Degošais pilskalns, 38.–39. lpp.

[12] Akuraters, J. Kopoti raksti, 8. sēj. Viesturs Zemgales virsaitis. Rīga: J. Rozes apgādībā, 1925, 159. lpp.

[13] Virza, E. Poemas. Karalis Nameitis, 122. lpp.

[14] Akuraters, J. Kopoti raksti, 7. sēj., Virsaiša galva. Rīga: J. Rozes apgādībā, 1925, 246. lpp.

[15] Akuraters, J. Kopoti raksti, 8. sēj., 134. lpp.

[16] Virza, E. Poemas. Karalis Nameitis, 128. lpp.

[17] Fimbers, K. Saules kauja, 69. lpp.

[18] Janševskis, K. Krustnešu gūstekne. Rīga: Daugava, 1998, 11. lpp.

[19] Turpat, 7. lpp.

[20] Akuratera, J. Kopoti raksti, 7. sēj., 1925, 245. lpp

[21] Fimbers, K. Saules kauja, 139. lpp.

[22] Grīns, A. Daiļdarbi un raksti. 13. sēj. Rīga: Signe, 1995, 18. lpp.

[23] Akuraters, J. Kopoti raksti, 8. sēj., 1925, 140. lpp.

[24] Purs, L. Degošais pilskalns, 18. lpp.

[25] Turpat, 39. lpp.

[26] Akuraters, J. Kopoti raksti, 8. sēj., 1925, 154. lpp.

[27] Virza, E. Poemas, 131.–132. lpp.

[28] Grīns, A. Nameja gredzens. Rīga: Zinātne. 1989, 111. lpp.

[29] Grīns, A. Nameja atgriešanās. Rīga: Zinātne, 1990, 25. lpp.

[30] Zemgales apgabala izstāde Jelgavā. Rīga: Rota, 1937.

[31] Diena Viestura pils paēnā. Zemgales Balss, 1937, 9. sept., 3. lpp.

[32] Grīns, A. Daiļdarbi un raksti, 30. lpp.