1932. gada 10. jūnija “Latvijas kareivja” 128. numurā lasām, kā vēsturnieks, publicists, sabiedriskais darbinieks un diplomāts Alfrēds Bīlmanis kopā ar dzejnieku Edvartu Virzu no Rīgas devies uz Budapeštu, lai piedalītos “Penklubu kongresā”, kuru šodien tā arī pazīstam kā starptautisku literātu un intelektuāļu domu apmaiņas organizāciju. Bīlmanis un Virza kongresā aicināja dalībniekus vairāk pievērsties Eiropas mazo tautu literatūras tulkošanai. Tālāk ziņojumā viņi sūdzējās par to, ka Latviju un Rīgu Balkānos kopumā zina vāji, bet vienlaikus pozitīvi atzīmēja, ka šajā reģionā krievu valoda kā svešvaloda nebūt nav izplatīta un saprotama. Pēc kongresa abi, izmantojot gadījumu, devās īsā ceļojumā uz Balkānu valstīm, kur Bīlmanis brauca gan žurnālista, gan konsula statusā, lai “gūtu iespaidus par turienes dzīves apstākļiem”, apmeklējot konsulātus Dienvidslāvijā, Bulgārijā un arī Grieķijā, katrā vietā interesējoties par eksporta iespējām un tā brīža lielās starptautiskās ekonomiskās krīzes iespaidu. Ar šajā ceļojumā redzēto Virza dalījās dažādos “Brīvās zemes” 1930. gadu izdevumos. Tā kā Virza ir labi zināms kā viens no lielākajiem klasiskās jeb sengrieķu un romiešu literatūras, klasiskās kultūras un pasaules uzskata slavinātājiem 20. gadsimta latviešu literatūrā, pārpublicējam Virzas iespaidus par Grieķijā un Atēnās redzēto. Lasītāji un mūsdienu ceļotāji ievēros, ka Virza Atēnu pirmo iespaidu apraksta satriecoši precīzi, uzsverot Partenona neaizmirstamo centralitāti pilsētas kopējā ainavā, kā arī pašas pilsētas apbūves specifisko, acīs krītošo marmora baltumu uz koši zilās jūras un rožaini tvanojošā gaisa fona. Lai gan kopš viņa laika, īpaši 1960. un 1970. gados, daudz kas no Atēnu divstāvu un trīsstāvu neoklasicisma apbūves ir aizstāts ar vienkāršota funkcionālisma stilā būvētiem daudzstāvu dzīvokļu namiem, tomēr, raugoties no Akropoles, skats pa gabalu joprojām ir līdzīgs tam, ko 1930. gados redzēja Virza. “Ceļā uz Atēnām” pirmpublicējums: Brīvā Zeme, 1932, 12., 13. jūlijs, nr. 152, 153. “Vijolītēm vaiņagotās dieves pilsētā” pirmpublicējums: Brīvā Zeme, 1932, 16., 23. jūlijs, nr. 156, 162, 175. Citus Telos publicētos ar Virzu saistītos rakstus skatīt šeit: https://telos.lv/edvarts-virza-par-klasiskas-dzejas-makslu/ un šeit: https://telos.lv/brivs-cilveks/
CEĻĀ UZ ATĒNĀM
Ja Dienvidslāvijas kalni ir klajāki un no tiem staro kāda laipnība, tad tā pavisam izzūd, Maķedonijas kalnos iebraucot. Radītājs kādā īgnā dusmu brīdī še ir sagrūdis kopā stāvas, mežonīgas virsotnes bez mazākā zaļuma. Un vilciens, kas mūs nes uz dienvidiem, še vairs nepielāgojas cilvēka domas taisnajam skrējienam, bet Vardāras upes līkumiem, kas dzelteniem, dubļainiem ūdeņiem drāžas pa ieleju, izgraužot sev ceļu caur klintīm. Kaut gan vilciena troksnis tās krākšanu apslāpē, bet, kad kādi šķēršļi piešķir tās gaitai ātrāku skreju, dzirdama viņas mālainā ūdens rūkšana. Tie liekas tikpat biezi kā spainis ūdens, ja to atšķaida ar pusspaini mālu. Nekāda mīlīguma nav šai upei, un tās straumei vajaga būt postošai, pavasaros sniegam kūstot, jeb kad Pērkons ar lietus mākoņiem brauc pār šiem kalniem. Šņākdamas tad no virsotnēm drāžas lejā nesavaldāmas straumes, un, līdzīgi rievām niknā pierē, klintīs redzami to ierautie ceļi.
Kur paveras kāda aiza – atklājas peizāža drūmā varenība – neauglīgas, tumšas virsotnes, ar ielejām, karstām kā cepļi, jo nesaudzīgi līstošai saules gaismai še nav kur izklīst un klusēdama tā kā katlā tajā vārās. Vilciens skrien cauri neskaitāmiem tuneļiem, piepildīdams ausis ar traku klabēšanu. Brīžam kalni atkāpjas, un tūlīt redzams viens otrs ciems mālu būdām un slaidu minaretu un aitu gans garu spieķi un sarkanu jostu. Tāpat kā visur, tā arī še kalni ir nospiedoši un vienmuļīgi, jo to formas mūžīgi atkārtojas. Bet tomēr še ir gājuši karotāji, Romas leģioni, pārvarēdami ir dabas, ir cilvēku pretešķību.
Šī mežonība izzūd, kad mēs tuvojamies Tesolonikiem, vecai un slavenai pilsētai, ievērojamai kā antiskā, tā arī kristīgā pasaulē. Kalni ir atkāpušies un aizstiepjas abās pusēs apvārksnim kā mierīga un zilgana mūžības pamale, dodami vietu līdzenumam ar krāšņu labību. Te ir redzami tikko uzbūvēti ciemi. Te mitinās daļa to grieķu bēgļu, kuriem 1920. gadā, pēc pēdējā grieķu-turku kara, ap divi miljoniem cilvēku vajadzēja atstāt Mazāzijas piekrasti.
Tagad ir jāatkāpjas uz brīdi no ceļojuma apraksta, lai piegrieztos šai ļoti ievērojamai parādībai, kāda ir grieķu pārceļošana no Mazāzijas uz Eiropas kontinentu. Tas nav vairāk nekas cits kā kādas tūkstoš gadus vecas vēsturiskas evolūcijas sekas, kuru var saukt par Eiropas cīņu ar Āziju. Kā zināms, tad grieķi vēl pirms Trojas kariem kolonizēja Mazāzijas piekrasti, nodibinādami še ziedošas pilsētas. Grieķi nepieredzēti varonīgās cīņās atsit ne vien persiešu impērijas uzmācību, bet Aleksandra Lielā vadībā paši pāriet uzbrukumā, izplatīdami visur hellēņu civilizāciju. Šo lomu, grieķu spēkiem izsīkstot, uzņēmās Romas valsts, bet, tai sadaloties, – Bizantes impērija, kura galu galā arī sagrūst zem Āzijas sitieniem. Turku lielvalsts nodibināšanās uz grieķu un romiešu civilizācijas radīto valstu drupām ir Āzijas lielākā uzvara. Visas Balkānu cīņas pret Turciju nav galu galā nekas cits kā Eiropas ofensīva pret Āziju. Un, kad Turcijai pirms lielā pasaules kara un lielajā pasaules karā tiek doti nāvīgi sitieni, tad grieķi grib galīgi izšķirt Dardaneļu jautājumu sev par labu jeb, labāki sakot, par labu Anglijai. Tās sakūdīti, tie iesāk cīņu pret Turciju, bet Kemala[1] organizētais turku nacionālisms jeb patiesībā turku zemnieki saceļas uz lielu pretestību, vienā karagājienā sakaudami angļu apbruņoto grieķu armiju. Tas bij liels kauns grieķiem, bet vēl lielāks Loid-Džordža jeb Anglijas politikai. Miera līguma sekas bija grieķiem postošas. Turkiem, kas atradās Grieķijā, bij jāpāriet uz Turciju, bet Turcijā dzīvojošiem grieķiem uz Grieķiju. No ārienes skatoties, tā bij vienāda operācija, bet turku Grieķijā bij tikai daži simti tūkstošu, kamēr Mazāzijas grieķu skaits sniedzās pāri par diviem miljoniem. Bet pie tam tie visi bij ļoti bagāti cilvēki, zemju un namu īpašnieki, jo viņu rokās atradās visa Turcijas tirdzniecība. Visi īpašumi viņiem bij jāatstāj turkiem. Tā nobeidzās grieķu Mazāzijas kolonizācija, kas sākās pirms Trojas kariem.
Šis pazaudētais karš bij grieķu nācijas katastrofa, jo norīkot tā jau apdzīvotā zemē divi miljoni cilvēku un uztaisīt tiem mājas – nav nieka lieta. Tāpēc visur, kur tik vien zemes apstākļi to atļauj, ierīkotas šīs bēgļu kolonijas. Tā Kemala pašā vadītais turku nacionālisms vienā rāvienā iznīcināja tūkstošiem gadus veco grieķu civilizatorisko darbu. Viltīgo un izveicīgo Odiseju-Ulisu – Venizelu[2] uzvarēja izturīgais un drošsirdīgais turku zemnieks Kemals.
Salonikos mūs ar visu laipnību un uzmanību saņēma apgabala pārvaldnieka preses šefs Minandross. Tesaloniki ir veca un arī jauna pilsēta, un tie, kas būs uzmanīgi lasījuši Jauno Derību, pazīs apustuļa Pāvila grāmatas tesaloniķiešiem, kuras viņš rakstīja turienes pirmajām kristīgām draudzēm. Kara laikā stipri sagrautā pilsēta tagad būvējas par jaunu, un še kaļ akmeņus un mūrē visās malās. Tā ir pa pusei orientāliska un pa pusei eiropeiska pilsēta. Vislielāko ievērību tajā pelna vecie bizantiskie dievnami no kristīgās ticības pirmajiem laikiem. Ir še viena neliela baznīca, nezināma meistara taisīta, un tās kupols ir Konstantinopoles Sofijas baznīcas kupola pirmparaugs. Starp daudziem citiem dievnamiem še atrodas kāda liela baznīca no IX gs., ar majestātisku kupolu, kurā dievkalpojumi nenotiek un kurā cer ierīkot muzeju. Tā ir ēka ar brīnišķām atbalsīm. Ja stāv tās vidū un runā, tad atbalsis ar neizskaidrojamu precizitāti un skaidrumu dodas lejup, un neviens vēl līdz šim nevar izskaidrot, kā tempļa būvētāji to panākuši.
Vecajā pilsētā ielas ir šauras, turciskiem balkoniem, un dažreiz še atklājas pasakaini daiļi stūrīši, kas atgādina pavisam senus laikus kā pēc savām būvēm, tā arī iekšienes. Ejot pa kādu ieliņu, kas sava platuma dēļ drīzāk atgādina trotuāru, bet ne ielu, mēs apstājamies pie kādas bodītes, kur pārdod māla pīlītes, kas apbrīnojami atgādina tās, kuras senāk pie mums uz laukiem taisīja dažādi meistari. Platā gultā še sēž bodeles iekšienē kāds ļoti cienījama izskata grieķis, kas nevar vairs parunāt, bet atbild mums tikai ar ļoti vāju rokas mājienu. Divas dāmas, viņa kundze un draudzene, sēž uz pītiem krēsliem un runā ar mums ļoti jaukā franču valodā. Viņu sejas un izturēšanās rāda, ka viņi kādreiz dzīvojuši pavisam citos apstākļos.
Ejot pa šo pašu ieliņu, mēs nonākam pie vecas romiešu uzvaras arkas, kuru cēlis par godu savām uzvarām šajās zemēs imperators Adrians. Laiks to ir pavisam melnu padarījis, un tās augšienē aug garas zāles. Tagad caur to, kur citkārt, ieročus žvadzinādami, gāja Romas zaldāti, grabēdams iet tramvajs. Bet citādi arka vēl gluži labi uzglabājusies, savos akmens bareljefos rādīdama šī vadoņa kaujas un uzvaras. Šī arka tik ļoti atgādina kādu Heredia sonāti, ka es nevaru atturēties to nepievedis:
Uz savas arkas izcirst, imperator, liec
Šķēpkātus, vakts floti, neskaitāmus karus.
Un vecus vadoņus un sagūsti barus,
Ja gribi, lai par tevi audžu audzes triec.
Laiks draud…
Visa vienā saulē zib un laistās kādreiz kuģu un ļaužu pilnā, bet tagad tukšā Tesaloniku osta. Tikai kādi trīs grieķu karakuģi guļ tās spožajos ūdeņos. Necik tālu nevar redzēt šajā dienvidus jūrā. Tai it kā nav apvārkšņa, un tālumi pazūd sudrabainā un viļņojošā saules miglā, un laiva ar vientulīgu airētāju nav necik tālu pagājusi, kad tā jau ir izgaisusi staru mirdzēšanā. Nakts, tāpat kā diena, še ir karsta, un, kad mēs ēdam vakariņas kādā jūrmalas balkonā, no jūras nāk tikai miegaina un svelmaina dvaša. Bet, kad mēs īsi pirms saules rieta skatījāmies uz dienvidiem, mēs pie pašas debesu malas ieraudzījām it kā baltu putnu lidinājamies. Tā bij Olimpa sniegainā virsotne, seno Grieķijas dievu augstākais miteklis.
Kad mēs iesēžamies vilcienā, lai dotos uz Atēnām, pēc neilga laika iesākas atkal kalni, bet tie nav drūmi un atbaidoši. Tie vispirms ir dažādāki. Daudzas ielejas še atveras acīm ar labi sastrādātiem laukiem, kur rindās pudurains paceļas bālganais olīvs, ko dieviete Atēna izgudrojusi savai tautai. Brīžam paveras galvu reibinošas, dziļas aizas stāvām, gandrīz padebešos ieskrejošām sarkanām klints sienām, kur pašā dziļumā tikko saredzams lec un mutuļo kāds strauts. Redzams, ka, līdzenumā ticis svabadībā, tas mierīgi lejas, apūdeņodams jau nodzeltējušos miežu laukus un skalodams olīvu saknes. Šur tur var redzēt strautu tekam pret kalnu. Ar dažu slūžu palīdzību ūdens tiek spiests doties augšup, lai slacinātu tur augošo labību un laukus. Pie pašām kalnu nogāzēm mitinās zemnieku mājiņas, kas ir tādas pat kā tūkstots gadus atpakaļ. Un arī gans ir tāpat ģērbies garās drēbēs, garu spieķi ar līku galu rokās. Un, kad pie bīskapiem dzird runājam par gana zizli, tad te ir tā izcelšanās vieta. Tas ir paņemts no austrumu zemes ganiem un kļuvis par garīgās valdīšanas simbolu. No šejienes Jaunās Derības teiciens: “Gani manas avis.”
Dažreiz vilciens pienāk pavisam tuvu vizošai jūrai, kas mierīgi dus pie klinšu pakājēm kā brīnišķīgs, gudras dāmas austs sudraba paklājs. Bet tā ir še arī trakojoša, un viļņi ir augstu situšies pret klintīm, ko rāda tur piekaltušās putas. Šur tur paceļas no niedrām taisītas zvejnieku būdas, un šīs klintis un šī jūra, un viss šis peizāžs liek atgādāties kādu Odiseja ainu, kad pēc viņa plosta sadragāšanas viļņi to izsviež malā kailu un nogurušu, kur to atrod karaļa meita Nausikaja.
Beidzot pie kādas stacijas piepeši atveras trejžuburaina virsotne, visa sniegaina. Pāri visiem citiem kalniem viņpus robežām, ko nesniedz mākoņi, laistās Olimps. Un tāpēc dievi to izraudzījušies par savu mitekli, ka no šejienes var pārredzēt ne vien visu Grieķiju, bet arī apkārtējās jūras ar salām. No šejienes Ceisa [Zeva] sūtnis Merkurs spārnainiem papēžiem iegrima gaisa atvaros un, skriedams gaismas ātrumā, aiznesa visur Ceisa pavēles. Starp citu, 1918. g. viņš uz brīdi atstāja Olimpa virsotni, lai paziņotu latviešiem mūsu zemes neatkarību.
Pavisam tuvu liekas no vilciena Olimps, bet viņš ir tomēr ap trīsdesmit kilometru no šejienes. Tālumā liekas, ka viņš būtu apaudzis zālēm. Tie tomēr ir veci ozoli, kas stiepjas no apakšas līdz pat sniega līnijai. Šis varenais kalns mūs pavada desmitiem kilometru, te pienākdams tuvāki, te atkal attālinādamies, līdz beidzot viņš nogrima aiz debesu pamales kā baltu putnu pulks. Visi par godu viņa dieviem celtie tempļi stāv drupās, virs pilsētām izaugušas citas, bet viņš vēl stāv, kā bijis, gaidīdams dievu atgriešanos. Un jādomā, ka viņš tos sagaidīs, jo viss šinī pasaulē ir ticība un ticēšana – un bez tās nekas nepastāv ne zinātnē, ne mākslā, ne valsts dzīvē.
Nakts šajos kalnos uznāk negaidot, un, dzerdami vīnu no māla krūkām, mēs aizmiegam, nedzirdēdami plašo atbalsu, kas paliekas kalnos, kad vilciens jau ir aizskrējis. Ap pusčetriem atmostamies, un, galvu pa logu izbāzis, es ieraugu brīnišķīgu skatu. Kamēr apkārt vēl pilnīgi tumšs, kāda virsotne ar mūžīgiem sniegiem mirdz kaut kur lecošos saules staros. Tas Parnass, Apollona un mūzu miteklis, kuras še mājoja, piešķirdamas samēra daiļumu visam, ko grieķis darīja. Kad paliek gaišāks, mēs no tālienes ieraugām Delfus, kādreizējo slaveno pilsētu, septiņiem vara vārtiem, tik pazīstamu senos laikos dziesmās un stāstos. No Delfu orākula izgāja pareģojumi, kam klausīja ne vien visa Grieķija, bet arī apkārtējās zemes. No visa tā un visām pārējām pazīstamākām vietām ir palicies pāri kāds pushektārs drupu, kuras apbrīnodami nogrimst sapņos par visu lietu iznīcību pasaules svētceļnieki. Bet, apskatot šo drupu fragmentus, mēs varam dabūt sajēgu par kādu bojā gājušu, cilvēku prātam grūti saprotamu pilnību.
Runājot par grieķu pilsētām, jāpiemin Larisa. Kaut gan mēs to apmeklējām atpakaļbraucot, bet apraksta ērtības dēļ es to pieminu tagad. Šī pilsēta, kurai pretī atrodas Ozas kalna stāvā virsotne, ir līdzīga mūsu apriņķu pilsētiņām un ir svēteļu miteklis. Gandrīz uz visiem jumtiem tos redz pastaigājamies, ligzdas taisām un parkšķinām. Plašais pilsētas laukums še nav izredzēts tirgošanai, bet tas ir iedzīvotāju sapulcēšanās vieta. Katru vakaru, kad saule iet uz laišanos, ļaudis še nosēžas pie galdiņiem, ēd vakariņas, dzerdami savu ar ūdeni sajaukto vīnu un turku kafiju. Tā, rāmi sarunādamies, tie pavada laiku pāri pusnaktij, lai pēc tam dotos gulēt. Jo visi tie ir mierīgi pilsoņi, un jelgavnieki vai rīdzinieki žestikulē dzīvāki nekā tie.
VIJOLĪTĒM VAIŅAGOTĀS DIEVES PILSĒTĀ
Partenons
I
Ikkatrs Eiropas inteliģents, pie kādas tautas tas arī nepiederētu, brauc uz Atēnām it kā uz savu otru tēviju. Jo ir patiešām liels prieks redzēt vaigu vaigā zemi, kas pastrādājusi varoņdarbus, par kuriem Perikls Tukidīda Peloponēsas kara aprakstā izsakās, ka to slavināšanai nav vajadzīgs Homērs, ne cits kāds dzejnieks. Tie runā paši par sevi. Bet senā atēniešu tauta nav izdarījusi kara varoņdarbus vien, bet radījusi visās mākslās tādus darbus, kas uzskatāmi kā paraugs pilnībai. Jau vairāk nekā divus tūkstošus gadu visa pasaule to atzīst bez ierunām. Un, ja daudzus pasaulē tagad nospiež mūsu dienu tehniskā civilizācija, tad tie daudzie arī seno grieķu mākslā un literatūrā meklē glābiņu no tās. To pierāda franču apgādniecības Belles lettres seno grieķu autoru tulkojumi, kas, izplatīdamies pa visu pasauli, padarījuši bagātus savus izdevējus, dažus franču profesorus. Un latvieši lai sevišķi brauc uz Atēnām, jo viņi še atradīs cienību un laipnu pretimnākšanu. Šajā Eiropas civilizācijas šūpulī Latvijas vārds nav svešs un sevišķi augstskolas aprindās. Par to ir gādājis mūsu universitātes profesors Ķiķauka,[3] kura doktora disertācija, vecā grieķu valodā sarakstīta, gūst vispārēju ievērību. Visi vienmērīgi apbrīno viņa eleganto valodu un stilu, uzskatīdami viņu par labāko senās grieķu valodas pratēju Eiropā. Bet kopā ar to latvieši lai sargās no tāda soļa, kādu Atēnās spēris šis cienījamais zinātnieks, ievietodams avīzē sludinājumu, ka viņš vēlas apmesties tādā ģimenē, kur runātu sengrieķu valodu. Kādā Atēnu laikrakstā par to sarakstīts garš feļetons. Jo jāņem vērā, ka tagadējie atēnieši runā citādāku valodu nekā Perikla laikabiedri. Valoda, gadu simteņu ceļu ejot, pārveidojas, un no kapiem izcēlies franču “Rolanda dziesmas” autors nekā nesapratīs mūsu dienu Pola Valerī abstraktā un mācītā valodā.
Tagad, par spīti stiprām internacionālisma strāvām, visspēcīgāk parādās arī nacionālisms, pie tam tāds, kas savu reprezentējošo tautu atzīst par vispārāko, saceldamies arī pret seno atēņu garīgo virspavēlniecību. Tāpēc arī ļoti pareizi daudzi domā, ka mūsu laikos, kur tik liels individuālisms ņem pārsvaru, ļaudis un tautas esot daudz atšķirtākas viena no otras nekā 16. gs., kur grieķu un latīņu valodas bij kopīgas visai Eiropas inteliģencei.
Bet, nākusi no viena un tā paša garīgā šūpuļa, Eiropa no tā saņēmusi līdz arī savas nāves dīgļus. Kā Atēnas un vispārīgi Grieķiju pārliecīgais demokrātisms noveda pie galēja individuālisma, bet tad pie savstarpējas apkarošanās un, beidzot, iznīcināšanas, tā arī tagadējai Eiropai draud tās pašas briesmas un tas pats gals. Ir tikai viena nelaime, ka tai trūkst tik spēcīga vēsturnieka, kas aprakstītu gudri tās varonīgo agoniju, kāds Atēnām bij Tukidīds. Bet citādi mūsu dzīves aina sakrīt ar Grieķijas dzīves ainu. Kā uz Atēnām visas apkārtējās tautas brauca mācīties, tā uz Eiropu brauc mācīties visas zemes tautas, kas to galu galā uzvarēs ar tām iemācīto dialektiku un citiem ieročiem.
Mūsu dienu fiziķi daudz runā par iespēju atomus saskaldīt, lai atraisītu tajos ieslēgto briesmīgo enerģiju, kas var būt visu cilvēci no materiālām rūpēm atpestoša, ja to izdotos savaldīt, bet kura var iznīcināt zemeslodi, ja neizdotos iegūt pār tiem varu. Bet vai šis atradums jau nav piepildīts sabiedrības un ļaužu pasaulē? Vai nav atsvabināts atoms indivīds, no kura sastāv tauta? Šī atsvabināšana ir nesusi sev līdz lielas lietas, jo brīvais indivīds vienā gadu simtenī pārveidojis pasaules vaigu. Bet tagad sabiedrība nevar tikt galā ar tā trakošanu. Tas gatavojas to uzspert gaisā. Un tauta, kas pratīs atsvabinātos atomus apvienot vai nu zem gluži jaunas, vai vecas dogmas virsvaldības, tā glābs sabiedrību. Grieķi ar visu savu gudrību to nespēja un aizgāja bojā. Bet priekš savas nāves atsvabinātais indivīds izdarīja lielāko un smalkāko darbu, kādu pasaule līdz šim izdarījusi: viņš uzbūvēja Partenonu. Jo pie šī tempļa būves, pēc Perikla gribas, varēja piedalīties tikai brīvi cilvēki.
Iebraukdami Atēnās, mēs iebraucam vistrokšņainākā un visdzīvākā galvaspilsētā. Tā atgādināja mums Parīzi pēc cilvēku daudzuma, kas kustas pa ielām. Kamēr visās iepriekšējās galvaspilsētās bij dažādas krāsas, no Atēnām tās visas izdzītas, bet palikusi tikai baltā. Liels troksnis un kliedzieni šaujas mums pretī, kad mēs izejam no stacijas. Visi ļaudis še kaut ko izsauc un kaut ko piedāvā, un mēs esam laimīgi, kad, iesēdušies automobilī, varam doties pa baltajām ielām uz savu viesnīcu. Skatoties uz ēkām, redzams, ka vecais gars Atēnās nav miris, bet dzīvo, jo nekā nav pārmērīga šajā miljonu pilsētā. Samēra gars to tura savos apkampienos, un kā putns izplestiem spārniem tā lido vienmērīgā skrējienā starp debesi un zemi. Ēkas še neslienas pārmērīgi debesīs un tām trūkst acis nogurdinošo un nevajadzīgo izgreznojumu kā ziemeļu pilsētās. Tās visas ir divu vai trīs un vietām četru stāvu, plakaniem jumtiem, ļoti jauki un saskanīgi būvētas, bet tā ir liela, moderna pilsēta, kas skalo savas bangas ap dažu seno atēņu monumentu drupām. Un galvenās drupas, ievērojamākās, svētākās un skaistākās visā pasaulē, tās ir Partenona drupas, kas paceļas pāri visai pilsētai stāvā klints kalnā, Atēnu Akropolē.
Partenons visā savā baltajā marmora varenumā laistījās pār pasauli vēl septiņpadsmitā gadu simtenī. To bij saudzējušas un cienījušas visas varas. Sagrāva to kāds vācu kapteinis, venēciešu regates komandieris, kas iešāva tanī lielgabala bumbu. Celts viņš Ceisam [Zevam] par godu 5. gs. priekš Kristus no visiem grieķu zemes līdzekļiem, kad Grieķija atsita persiešu uzbrukumus. Viņa iekšienē pacēlās Ceisa tēls, taisīts no zelta un ziloņkaula. Romieši viņu gribēja pārvest uz Romu, bet dievu valdniekam nepatikās šis ceļojums, un tagad ar visu savu kuģi viņš atdusas jūras dziļumos. Turpat uz Akropoles pacēlās gudrības dievietes Atēnas Pallādas tēls, galvu tērptu kaskā un šķēpu rokā. Viņa bij galvenā grieķu dieviete, visādu derīgu lietu izgatavotāja, arkla un lauksaimniecības sargātāja, uguns un olīvu koku atradēja, aukstasinīga rāmuma, savaldības un prāta iemiesojums. Prātu un saprašanu grieķi cienīja vairāk un augstāk par visām citām cilvēciskām īpašībām, jo tas viņiem bij pilnības galvojums. Tas viņiem mācīja samēru ieturēt visās lietās, un tas bij grieķiskās gudrības augstākais tikums, ko viņi nevar diezgan slavēt. Šo tautu bij apsēdis kāds radīšanas dēmons, dzīdams to bez apstāšanās uz visaugstākās pilnības virsotni. Bet kur palicis viss viņas radītais? Cits ir drupās, cits vēl zemes dziļumā, cits ir atrakts, un cits nolaupīts. Visas Eiropas tautas ir Grieķijai laupīdamas pāri gājušas – angļi, vācieši u. c. Visbriesmīgāko laupīšanu izdarījuši angļi, viņu sūtnis Konstantinopolē lords Elgins, kas no Partenona izlauzis dievišķīgās augšdaļas skulptūras, aizvezdams tās uz Londonu Britānijas muzejā. No tā laika šim lordam par godu katru mākslas darba atklātu aplaupīšanu sauc par “elginismu”. Pat Latvijai kaut kas ir ticis no grieķu ģēnija: Jelgavas provinces muzeju grezno kāds brīnumjauks Erosa torss. Un visas šīs tautas ir lepnas, ka viņu galvaspilsētu muzejos atrodas kāds dieva vai dieves tēls. Kad es kādam grieķim jautāju, kamdēļ viņi visu to atļāvuši, bezgalskumji viņš atbildēja: “Ko lai mēs darām? Šīs valstis ir daudz stiprākas par mums.” Un nu jau vairāki gadsimteņi pagājuši, kopš tās mēģina imitēt to cilvēcīgo smalkumu un miesas un gara grāciju, kas staro no grieķu mākslas, bet visas tās stāv neatdarītu durvju priekšā. Vistuvāk tai tikuši itālieši un franči, bet vai kāds no viņiem varējis marmorā ietvert apģērba krokas tik smalki, ka vēl pēc vairāk kā divi tūkstoši gadiem var just, it kā tās kustinātu zem tām apslēpā dzīvā miesa? Luvrā atrodas Milosas Venera un Nīke, uzvaras dieviete, bet neviens francūzis nav spējis skulptūrā pacelties līdz Veneras kailajam cēlumam un slavas vēja gaisā plīvotam Nīkes apģērba vieglumam. Šī perfekcija varbūt atrodas Rasina traģēdijās un Andrē Šenjē pantos. Bet tā ir sveša Renānam viņa pātaros, ko viņš skaita pie Akropoles.
Atēnu diena jau izpletusies visā savā varenā karstumā, kad mēs nonākam pie Akropoles pakājes, stāvas apdrupušas klints. Augšā Partenonā var tikt vienīgi pa vienu pusi. Uz turieni iedami, mēs kāpjam pa Dionīsa teātra drupām. Četrkantaini marmora gabali, dažas amfiteātra solu rindas un daži marmora sēdekļi ar iegravētiem uzrakstiem ir viss, kas atlicis no Dionīsa godības. Sīki lauru krūmi vienīgi apēno šīs bēdīgās atliekas, ko taisījuši dievu iedvesmēti būvētāji. Bet kādreiz taču no šīs vietas izgāja svētas šausmas un pūlis bijībā klausījās lielo traģiķu lugas. Vīns, kurā mājoja šī dieva gars, nav vairs cieņā pie atēniešiem, bet alus. To arī pārdod netālu no šejienes, bet tas ir gardākais alus pasaulē. Šajā vietā tas ir ļoti dārgs un laikam tāpēc, ka šajā dzeltenajā, glāzē ielietajā dzirā atstarojas visa Akropoles panorāma.
Mana sirds ir pilnīgi klusa un it neko sevišķu sākumā nejūt, kad es speru pirmo soli uz Akropoles svētās zemes. Kāpdams pa sadilušām marmora kapēm, es nonāku starp kādām tempļa kolonnām. Ar kādu vieglumu tās kāpj uz augšu, un, no skaidrības radītas, tās atbalsta skaidrību. Te nu es stāvu vietā, kur ir Eiropas cilvēces garīgais centrs, kur glabājas visu lietu pareizais mērs. Pakāpjoties vēl augstāk, Partenons parādās visā savā cēlumā. Es atsēžos uz kādas salauztas kolonnas gabala, lai to apskatītu no tālienes. Var sacīt, ka cilvēce līdz šim gan nav radījusi neko vienkāršāku, varenāku un skaistāku par šo būvi. Ir pasaulē desmitreiz augstākas ēkas, bet ne no vienas nedveš tas lieliskums un miers kā no Partenona. Te ir tikai divas līnijas – perpendikulāra un horizontāla, un no to savienojuma viss ir radīts. Bet še nav it nekā pārdabīga. Tas ir liels cilvēcības gaišums, kas staro no tā. Šīs resnās un augstās kolonnas liekas taisītas no gaismas un gaisa. Tik vieglas tās izskatās. Katra no tām ir tāds pat dzīvs mākslas darbs kā kāds senais dievs vai dieviete. Tās liekas vienkārši taisītas, un tās taisa arī tagad, jo tās visas ir izmērojamas, bet izmērojams nav gars, kas tajās. Vissmalkākā matemātika un visgarīgākā iedvesme – tas ir Partenons, jo patiešām pati Atēna še ir vadījusi būvētāju darbu.
Lai neviens nedomā šo templi imitēt. Ja laukā saliks kolonnveidīgi kviešu kūļus un no tiem mēģinās konstruēt mazu Partenonu, tad tādā ēkā būs vairāk gara nekā modernu meistaru taisītā marmora Partenonā.
Pa labi man mirdz Erehteions ar savām kariatīdēm kā spožs brīnums, bet apkārt laistās marmora drupas, starp kurām asins sarkanas uzziedējušas magones. Bez sargiem, kas pie ieejas, mēs esam divi vien Akropolē. Ir pats pusdienas laiks, un Pāna klusums nolaidies pār to, un var redzēt, ka ziedi gurdi nokar savas galvas. Debess nolaidusies zemu, zemu un laistās bezgala maigā rudzupuķu zilumā. Es nevaru acis nolaist no Partenona, kas tagad saules staros mirdz viegli rožains, pilns dievības gara. Kamēr še valda lielais pusdienas klusums, no apakšas atplūst miljonu pilsētas dunoņa, bet tas notiekas tikai tāpēc, lai pilnīgāka izliktos Akropoles vientulība un klusums. Cik gudri grieķi izdarījuši, nolikdami cilvēku pašā pasaules centrā. Arī mūsu dienu gudrie ir nākuši pie atzinuma, ka pasaules telpa ir aprobežota un ka tikai uz zemes ir cilvēks, kam lemts izteikt šīs pasaules būvētāja gudrību. Izpētījuši debesu un zemes formu pilnību un paaugstinādami to, grieķu meistari ir radījuši Partenonu, šo pilnīgāko un dziļāko cilvēka lūgšanu uz Akropoles.
Bet mēs ilgi še nepaliekamies vieni, un Partenons pieplūst pilns jautrām jaunatnes balsīm. Pirejas vidusskolnieces atbraukušas ekskursijā uz šejieni un fotografējas, ēzdamas savas sviestmaizes. Tas ir tas pats zaļais zemes un dzīvības spēks, kas ar laiku iet pāri visam iepriekšējo paaudžu radītam un apsedz to, lai vērīgākas ausis pēcgalā, pie zemes pieplakušas, klausītos nogrimušās katedrāles dunēšanā. Jaunās grieķietes, tumšas un jautras, apstāj mūs, redzēdamas mūsos svešiniekus, un grib, lai viņām pastāstām par mūsu zemi. Lettonie, Latvija, tā viņām ir zeme tālos ziemeļos, kur mūžīgs ledus. Bet, kad mēs viņām pastāstām, ka tur zied tikpat sarkanas magones kā še uz Akropoles, ka tur medaini smaršo un viļņojas rudzi un ka šajā brīdī varbūt kaut kur laukos, zilu ceriņu gaismā, mācīts vīrs Ģiezens beidz tulkot Iliādas pēdējās dziesmas, viņas top pavisam citādas – un muzikālais vārds Lettonie! Lettonie! aizskan starp Partenona kolonnām. Un, atvadīdamies no šejienes, es vēl pielieku roku kādam slaikam marmora stabam, un, raugi, tas ir gluži auksts 37 grādi lielajā karstumā. Tādas ir šī cēlā akmeņa īpašības. Paturēsim tās atmiņā vislielākos prieka un bēdu brīžos.
Kad mēs noejam no Akropoles, sirds dziļumos sev še novēlēdami mūžīgu atgriešanos, mūs saista Tēseja templis, kas atrodas pašā tirgus troksnī. Tas ir gluži vesels, un barbari nav sagrāvuši nevienu no viņa varenām kolonnām. Stiprs, drusku iedzeltenu marmora krāsu, viņš it kā izaug tieši no atiskas zemes. Gadu simteņiem ilgi viņš bijis pārvērsts bizantiniskā baznīcā, un tā viņš uzglabājies par brīnumu mūsu dienām. Viņa gars ir smagāks, zemes domīgas nopietnības pilns un ne tik plašs un gaišs kā Partenonam. Apkārt viņam tirgojās drēbēm un neapdedzinātām, jaukām sengrieķu amforām. Par niecīgu naudu mēs katrs nopirkām divosainu amforu un pilnas Grieķijas vīna atvedām tās uz Rīgu.
Apiedami Akropolei apkārt pa labi bruģētu ceļu un izgājuši cauri cēlai, romiešu celtai arkai, mēs nonācām starp brīnumdaiļām kolonnām, bijušā tempļa atliekām. Sairdama gabalos, viena no tām nogāzusies uz zemes, bet pārējās svinīgi stāv gaisā un saules klusumā. Viņu ēnās izstiepušies guļ Atēnu saulesbrāļi cauru dienu, pārmainīdami tikai stāvokli, ēnai mainoties. Un tā, sekodami tai, viņi no rīta līdz vakaram apveļas kolonnām apkārt.
Bet arī jaunie atēnieši nav slikti būvētāji. Vislabāko liecību par to nodod Atēnu stadions, kuru no visskaidrākā marmora cēlis pats saviem līdzekļiem bagāts grieķis Averoess. Še ir vietas deviņdesmittūkstoš skatītājiem. No viņa apakšas līdz augšienei ir taisni simts kāpienu. Taisīts sengrieķu stadiona vietā starp diviem kalniem, tas atstāj pavisam lielisku iespaidu, sevišķi spilgtā saules gaismā. Slaidu ciprešu galotnes stiepjas tam visapkārt, un atrodas tas taisni pretim Akropolei. No turienes senos laikos dieviete Atēna, šķēpā atbalstījusies, vēroja, kas notiekas sacensību laikā. Vai runātāji pārāk nepaaugstina balsi, un vai viņu teikumi krīt tikpat vienmērīgi, slaidi un kārtīgi kā viņas tērpa krokas, vai viņu domas sakrīt ar pilsētas labumu un vajadzībām, un vai skrējēju soļi ir pilni ritma un grācijas, un vai, beidzot, lauru vaiņags tiek saņemts ar to cēlo kustību, kas ir uzvarētāja cienīga. Šajā pat vietā pēc uzvaras atdrāzās arī Maratonas skrējējs un, iesaukdamies: “Mēs esam uzvarējuši, ak, atēnieši!” – nokrita beigts pie pilsētas vecāko kājām.
Lai nu mēs dabūtu ieskatīties Grieķijas vaigā arī ārpus Atēnām, ārlietu ministrijas automobilī mūs aizveda uz Elevsisu [Eleusīnu], kur atrodas auglības un lauku dievietes Dēmetras tempļa drupas. Mēs braucām pa veco, svēto ceļu, pa kuru senos laikos virzījās uz Atēnām svētais gājiens uz Dēmetras svētkiem un Elevsinijas [Eleusīnas] mistērijām, kurās varēja piedalīties tikai iesvētītie. Šīs mistērijas notikušas apakšzemes ejās. Ko nolēmuši tajās pieņemt, to cauru nakti vadājuši šurpu turpu pa šīm ejām, līdz īsi pirms saules lēkta viņš novests pie gultas, kur to gaidījusi gluži kaila sieviete, aicinādama ar vīna kausu. Ja viņš nav varējis pārvarēt kārdinājumu un padevies aicinājumam, viņš izraidīts, bet, ja viņš to iespējis, viņš izvests no apakšzemes taisni pretī lecošai saulei. Pēc tam viņš pieskaitīts izredzēto pulkam un viņam viss bijis atļauts, jo viņš mācējis pār sevi valdīt.
No vārpu kroņa vaiņagotās dievietes tempļa ir atlikusies kāda pūrvieta drupu. Bet kādreiz šī vieta bij svēta visiem grieķiem. No apkārtējiem kalniem svētkos še ieradās zemnieki ar vārpām un augļiem. Vēl tagad rāda to vietu, kur Persefone pazuda rudeņos, bet uznāca augšā pavasaros, tā ietverot redzamā veidā dabas mūžīgo un atkārtoto pārmaiņu.
Blakus šī tempļa drupām atrodas Elevsisas muzejs, kurā sakopots viss, kas še izrakts. Tas daiļums nav aprakstāms, kas ietvēries še atrastās statujās vai to fragmentos. Bet galveno vietu muzejā ieņem lielais Dēmetras tēls. Platām un laipnām, it kā govs acīm dieviete uzlūko mūs, tālās zemes atnācējus, un, iegājis pie viņas, es saku, ka manā zemē nav nogatavojušies vēl ne rudzi, ne kvieši, ne āboli, ko nolikt pie viņas kājām, bet es esmu ziedojis viņai himnu, Latvijā par viņu domādams.
Šis templis atrodas jūras malā, un tur, zem vienkārša koka palieveņa, kas klāts pīniju zariem, mēs ēdam vakariņas, ļoti gardas, tikko ķertas un labā sviestā ceptas zivis. Pirms ēšanas šo vietu dievietei par godu es ziedoju trīs kausus vīna, izliedams tos zemē. Nekad es vairs nebaudīšu vakariņas vietā, kas pilna tik lieliem tēliem un atmiņām. Aiz mums ir Elevsijas drupas, bet priekšā jūrā paceļas kailiem kalniem Salamīnas sala. No cietzemes to atdala tikai šaurs līcis, kurā toreiz grieķu flote iznīcināja milzīgo persiešu armādu. Uz šī kalna salas galā, vērodams kauju, Kserkss sēdējis zelta tronī un pametis to, redzēdams savu kuģu bojā iešanu.
Saule pašu laiku noiet, un uz īsu mirkli gaiss pielīst violeti rožainas gaismas, kas, dažādi mainīdamās, rada neizskaidrojamu burvību. Tad tā uzreiz nodziest – un kalnus un salu apņem pelēki zilgana jūras migla, no kuras dzirdama fauna stabules mūžīgā dūkšana.
ATĒNAS
II
Lai gan visas tautas, Grieķijai vēl vājai esot, ir izlaupījušas tās senču mākslas bagātības, tomēr liela daļa ir par laupījumu Grieķijai pašai. Ne arājs, dzenot vagu tīrumā, ne dārznieks, rokoties savā dārzā, nav garantēts, ka viņš neatdursies pret kāda dieva vai varoņa tēlu. To, ko negribēja saglābt un taupīt ļaudis, to ir saglabājusi zeme kā sēklu cilvēces nākošiem garīgiem tīrumiem. Cik daudz visskaistāko mākslas darbu nav iznīcināti Romas sabrukuma laikos! Tuksnešos un alās dzīvojošie vientuļi, siseņus un visādus netīrumus ēduši vīri, virvēm apjozušies, cīņās ar savām miesas kārībām līdz pēdējam izdiluši, redzēdami visur sātaniskas parādības, ienākdami grieķu civilizācijas skartās pilsētās, saaģitēja visas zemākās šķiras uz posta darbiem. Tie iebruka tempļos un pilīs, ar āmuriem rokās dauzīdami grieķu marmora dievišķīgos locekļus. Cik statuju neaizveda uz Romu tās imperatori! Cik daudz skaistu kolonnu ķeizars Justiniāns neaizgādāja uz Konstantinopoli un neiebūvēja tās savās pilīs un baznīcās, kur visas tās aizgāja bojā karos un ugunsgrēkos. Es diezgan daudz redzēju, pa austrumu pilsētām staigājot, ortodoksālās baznīcas priekšstāvjus, šos pirmo kristīgo svēto pēctečus austrumos. Kaut kas pavisam atbaidošs, mums tāls un nesaprotams dveš pretī no viņu garbārdainajām sejām, netīrām rokām un sapinkotiem matiem. Neiespējama tumsība, kaislību un trula fanātisma džungļi dveš pretī no viņiem. Kāda izšķirība starp viņiem un katoliskās baznīcas priekšstāvju rāmo apskaidrību un smalko smaidu! Daudz gadu simteņu bij vajadzīgs, lai šie ortodoksāļi civilizētos un piesavinātos to, ko viņu priekšteči kāroja iznīcināt.
Ap Akropoli amerikāņi ir nopirkuši visas mājas, jauc tās nost, lai izdarītu izrakumus, meklējot dievu pēdas. Saprotams, ka atradumi paliekas Grieķijai un amerikāņi visu to dara aiz skaidras teorētiskas intereses un ziņkārības. Šie izrakumi notiekas pa visu Grieķiju, visās ievērojamākās vietās, kur nodibinājušies vietējie muzeji, jo Atēnas spēj uzņemt tikai visvērtīgāko.
Pastāv kāds vēsturisks nostāsts, ka, kristīgai ticībai ņemot virsroku, Grieķijā vienu vasaru uznācis liels sausums. Svētie avoti un strauti izsīkuši, birzes nokaltušas, un kalnos bijis dzirdams sauciens: “Lielais Pāns ir miris!” Tā, juzdami nākam virsū svešu valstību, visi dievi atstājuši Grieķiju, un no tā laika šī avotu, koku un strautu bagātā zeme palikusies kaila līdz pat šai dienai. Šī traģiskā leģenda, kas nostāda organisko pilnīgā atkarībā no garīgā un reliģiskā, ir pilnīgi pieņemama. Grieķijā noticies tas pats, kas notiekas tagad pie mums. Kamēr latviešu galvas un sirdis bij pilnas senlaiku ticējumiem, kādi krāšņu koku stādītāji, aploku un biržu mīlētāji bij latvieši. Tā paaudze, kurai materiālistiskie uzskati padarīja dvēseli kailu, visu tura novārtā, un mūsu mājas paliekas tikpat kailas kā mūsu dvēseles. Māra, Laima, Ūsiņš un daudzi citi dievi ir aizgājuši no latviešu paspārnēm.
Vecie raksti raksturo senos atēniešus kā ļoti ziņkārīgu tautu, kas labprāt mīlējusi atrauties no darbiem, uzklausījusi svešzemnieku stāstus un nogrimusi visādās pārrunās un pārdomās par dažādām problēmām. Tā Dēmostens kādā savā runā atēniešiem pārmet laika tērēšanu veltīgās sarunās tirgus laukumos, kamēr valsts lietas tie atstājot pilnīgā novārtā. To varētu attiecināt arī uz tagadējiem atēniešiem, jo, kaut gan daudz kas šajā hellēņu rasē līdz ar valodu pārmainījies, rakstura pamata īpašības palikušas. Līdzko saule noiet, viņi sapulcējas laukumos, kur ir krēsli un galdiņi, dzer minerālūdeni ar ledu vai vīnu un alu, debatē par dažādām lietām līdz deviņiem. Tad visi pieceļas un iet mājās ēst vakariņas, un, tās paēduši, dodas atkal uz laukumiem un runā tur līdz 2 naktī. Ir atkal tādas vietas, kur pilsoņi sagrupējušies pēc partijām. Kādā ielā ir divas kafejnīcas viena otrai pretī, kur vienā pulcējas konservatīvie, bet otrā liberālie. Tā viņi tur spriež un debatē gluži kā Perikla laikos. Šāda nakts dzīve pa daļai ir saprotama arī lielā karstuma dēļ, kas Atēnās valda dienās. Ap pusdienas laiku uz trim stundām visas iestādes top slēgtas, jo karstums sniedzas pāri četrdesmit grādiem. Tad visi kaut kur paslēpjas un ielas paliek klusas, kā pie mums naktī. Tikai saules gaisma vienīgā pastaigājas pa baltajām ielām ar marmora trotuāriem. Tādās dienās nav glābiņa arī jūrmalā, Falerā, kur ietaisītas peldētavas. No sudrabainā un mirdzošā jūras tāluma nāk silti un sāļaini viļņi, kas nedod nekāda atspirdzinājuma. Un viļņi še ir gluži citādāki nekā mūsu jūrā. Tajos jūtams plašums un spēks, un, ja tie iesit mutē, var manīt pavisam sāļu garšu. Atēnas atdzīvojas tikai vakarā, kad visi ļaudis ir uz ielām un tās tad patiešām veļ ļaužu bangas. Bēgļi, kas no Mazāzijas uz šejieni pārnākuši, ir patiešām jaunas asinis vecā miesā, un var droši sacīt, ka Grieķijas ķermenis ir asiņu pārpildīts.
Ēnainākā vieta Atēnās ir bijušais karaļa parks, kur visādi dienvidu augi un koki savienojušies necaurredzamos biezumos. Kopš viņa majestāte ir atvaļināts no sava amata, pa viņa parka celiņiem pastaigājas atēniešu tauta, kur palmu platie vēdekļi atvēsina tās pieri un tā par valsts lietām var sākt domāt plašāk un dziļāk.
Bet pēc Akropoles visievērojamākā vieta Atēnās ir Atēnu muzejs, skaista un plaša ēka, kuras portālu apēno lielas palmas. Viss ievērojamākais, ko zeme paglabājusi no vecās Grieķijas mūsu dienām, še sakopots plašās zālēs. Te skatītājs var pilnīgi pārskatīt, kā dzimst no bezveidības tas, ko mēs saucam par “grieķu brīnumu”. Pirmā laikmeta grieķu statujas atrodas zem ēģiptiešu iespaida. Tās ir it kā satītas autiņos, neatsvabinātām kustībām un skatās brīnīdamās pasaulē. Tās ir dzīvs koka stāvs, kam vēl trūkst zaru un lapu, tās ir dzirdamā fontāna burbuļošana, pirms tas izšaujas gaisā no zemes dziļumiem. Bet nākošās zālēs var redzēt, ka gars ir pilnīgi atmodies smaidiem un kustībām un ka ķermenis dzīvo simts krokās savītiem hitoniem. Kas vispirms krīt acīs, visus šos daudzos tēlus vērojot, ir pārsteidzošais gara smalkums, kas izpaužas šajās ar neizskaidrojamu grāciju cirstās figūrās. Tajās redzams cēlums un savaldība, ka tas, ko mēs iedomājamies kā pilnību jeb varēsim kādreiz iedomāties, še ir piepildīts. Un grieķu virsrocība pastāv iekš tam, ka visu, kas uzplaukst kā doma un viļņo kā jūta, viņi pratuši izteikt noskaidrotās šās pasaules formās. Te nav sajūsma un iedvesma vien, bet augstākais saprāts, kas še parādās, savienots ar nekļūdīgu, no atmiņas ņemtu dabas novērošanu. Vispilnīgākā saskaņa ir šo figūru garam ar Partenona garu, jo tas ir tas pats Dievs, kas še runā. Mums ir seja, kurā parādās viss skaistums, grieķiem tas dzīvo katrā miesas līkumā un katrā hitona krokā. Tā ir bijusi daiļuma apsēsta tauta, kuras mākslinieki, iedami caur dzīvi, domājuši tikai par to, kādā veidā piepulcināt visu redzēto savam ideālam.
Ja nu apbrīnojami ir šie mākslinieki, tad tikpat apbrīnojama ir Atēnu 5. gs. sabiedrība. Kamēr Eiropas civilizācija pastāv, nav bijis otras, kuru tā būtu nodarbinājušas mākslas un gara lietas un kura par tām būtu spriedusi ar tādu smalkumu. Viss pārējais, kas nāk pēc tam, nav jauna virsotne, bet tā baltā stara sadalīšanās, kas nāk no Akropoles, kaut gan arī šajā sadalīšanā būtu sava perfekcija. Ir tikai viena vieta pasaulē, kur izzūd visas šaubas, un tā ir Akropole.
Šajā muzejā ir nepārskatāmas gara bagātības, sākot ar dievu tēliem un beidzot ar brīnumsmalkiem grieķu pielietojamās mākslas izstrādājumiem. Ir še kāda Apollona statuja, pie kuras parādās liels traģisms. Tā ir no jūras izvilkta, un sāļais ūdens to sagrauzis, apklādams to it kā ar riebīgiem kraupjiem. Tikai viena daļa sejas ir neaiztikta, un no tās staro kāds pārdabīgs spožums. Nav nekā satricinošāka un atbaidošāka par šo statuju, kurā savienoti visriebīgākais un skaistākais uz tik spilgtas robežas.
Bet ir še kāda cita statuja, guloša nimfa, kurā antiskais ģēnijs ietvēris visu savu skaistumu un piemīlību. Ar neizsakāmu grāciju un plastisku pilnību mākslinieks še rāda gulošu sievieti, kurā viss aizsnaudies. Bet kas var zināt? Varbūt visskaistākais vēl guļ zemes dibenā, kaut gan grūti iedomāties, kā varētu būt vēl pilnīgāka māksla par to, kas bagātīgi izkaisīta šā muzeja zālēs, kur Atēnu dienas karstums neiespiežas. Liekas, ka šī muzeja zāles ir pilnas marmora izstarotā vēsuma. Tāda ir atmosfēra, ko šī māksla prasa, kurai ir sveša jūtu suta, bet tā augstā iedvesma, kas rodas ilgā un nepārtrauktā gara darbā. Kā grieķi ir tikuši pie šīs smalkās vienkāršības, kā viņi to ir realizējuši, tas paliek viņu noslēpums. Bet iedvesmojoša un pamudinoša šī māksla bijusi ārkārtīgi, un šo statuju smaidus, kustības un stāvokļus mēs redzam, dažādi pārveidotus, ritam caur visu Eiropas mākslu. Tā visām tautām ir iedevusi rokā daiļuma atslēgu, izsaukdama pie dzīvības to pirmtēlus un likdama tiem darboties.
Tagad ir nākusi modē nacionāla norobežošanās, jauns protestantisms, kas taisās tautās iededzināt drūmu lepnumu un mežonīgu nošķirtību. Šī strāva ceļas no Vācijas, kurā pamodusies tieksme atgriezties pie saviem asiņainiem un cietsirdīgiem elku dieviem. Tā radās aiz nespējas piesavināties to cilvēcīgo civilizāciju, kas nāk no grieķiem. Un tāpēc radusies kategoriskā prasība, ko uzstādīja viens Vācijas filozofs, ka Vācija ātrāk nesapratīsies ar latīniskām tautām un sevišķi Franciju, pirms tā nebūs atmetusi domas, ka ir Grieķijas un Romas tiešā mantiniece. Bet man liekas, ka nevienas tautas un arī latviešu lepnums necieš, ja mēs atzīstam veco Atēnu virsvaldniecību. Padošanās taču ir ceļš uz pilnību. Sākot no lielās franču revolūcijas, Eiropa ir nogriezusies no šīs virsotnes un mācībām, kas no tām skan. Bet tie ir bijuši tikai maldi. Lielais spirituālisms un garīgums, uz kuriem ceļu paver mums dažādas lielās, modernās zinātnes atziņas, kas visas atrodas pretrunā ar valdošo materiālismu, bet saskaņā ar grieķu atzinumiem rāda, ka mēs atrodamies ceļā uz jaunu pasauli.
Kad mēs iesēdāmies vilcienā, lai dotos projām no Atēnām, mēs nebijām bēdīgi. Mēs jutām, ka reiz atkal atgriezīsimies šajās ielejās un šajā vijolītēm vainagotās dieves pilsētā. Un, pirms Atēnas pazuda manām acīm, pēdējais, ko es redzēju, bija Partenons. Rožainas pacēlās pret zilajām Atēnu debesīm mūžīgās drupas, mūžīgākas par visu, kas pasaulē. Cīņa ap to radīto skaistuma dogmatu ir bijusi skaistākā Eiropas cīņa. Tā turpināsies tik ilgi, kamēr dzīvos cilvēki, un pēdējā cilvēka pēdējā lūgšana būs lūgšana uz Akropoles, nelielas stāvas klints, no kuras plūst lejup strauts, čalodams visās tautās un visos laikos.
[1] Mustafa Kemals Ataturks (1879–1938) – Turcijas republikas dibinātājs un pirmais prezidents (1923–1938). 1919. g. vadīja nacionālo atbrīvošanās kustību.
[2] Elevterijs Venizels (1864–1936) – Grieķijas valsts un politisks darbinieks; premjerministrs; panāca Krētas un Dienvidmaķedonijas pievienošanu Grieķijai.
[3] Pēteris Ķiķauka (1886–1967) – ievērojams latviešu filologs. 1913.–1917. gadā studējis klasisko filoloģiju Tērbatas universitātē, pēc tās beigšanas atstāts gatavoties profesūrai. No 1917. gada rudens skolotājs Krievijā, arī grieķu ciemā Saranā pie Azovas jūras. 1921. gadā pēc atgriešanās Latvijā ievēlēts par grieķu filoloģijas docentu Latvijas Universitātē, 1931. gadā aizstāvējis doktora disertāciju “Grieķu monodiskās dzejas pantmēri”.