2025. gadā tika atzīmēta Latvijas neatkarības cīnītājas un kristīgās ticības apliecinātājas Lidijas Lasmanes, sauktas arī par Lasmani–Doroņinu, 100 gadu jubileja. Šajā sakarā Latvijas Nacionālajā bibliotēkā vēl visu 2026. gada janvāri ir apskatāma izstāde, kas dokumentē viņas dzīves galvenos notikumus, jo īpaši trīs arestus un izsūtīšanas, kuru dēļ viņa 14 gadus pavadīja dažādos lēģeros, cietumos un nometinājumos.
6. janvārī, noslēdzot simtgades svinības, Latvijas Okupācijas muzejs sadarbībā ar Latvijas Nacionālo bibliotēku rīkoja konferenci “Citāda Zvaigznes diena. Neērtā Lidija Lasmane un mūsu laiks”. Konferences rīkotāju skatījumā “neērtību” saistībā ar Lidiju Lasmani rada apstāklis, ka viņa, uzzinot, ka Trīs Zvaigžņu ordenis brīvajā Latvijā tiek piešķirts arī cilvēkiem, kas bijuši VDK ziņotāji vai vismaz atrodami čekistu sarakstos, savu gadu iepriekš saņemto Trīs Zvaigžņu ordeni 1995. gadā aiznesa atpakaļ uz Prezidenta kanceleju.
Pavadvēstulē apbalvojuma domei viņa rakstīja: “Šī gada 3. maijā Triju Zvaigžņu ordeņus saņēma arī daži kolaboracionisti – tas liecina, ka valstij nav stingras morālas vadlīnijas attieksmē pret tās svētumiem. Kamēr nav izvērtēta attiecīgu cilvēku sadarbība ar okupantu specdienestu un izlemts, ko darīt ar tā aģentūras tīkla kartotēku, es savu GODA ZĪMI atgriežu atpakaļ Triju Zvaigžņu ordeņa domei.”[1]
Visu konferences videoierakstu ar īsām uzrunām, filmētiem L. Lasmanes stāstījumiem un aicinājumiem, kā arī sekojošo diskusiju var noklausīties šeit: https://www.facebook.com/okupacijasmuzejs/videos/862968696473405
Plašākam kontekstam un labākai izpratnei piedāvājam fragmentu no līdz šim apjomīgākā Lidijas Lasmanes autobiogrāfiskā teksta – rakstnieces Ingas Ābeles sakārtota interviju krājuma Lidijas ziediņi. Lidijas Lasmanes atziņu dārzs, Rīga: Dienas Grāmata, 2023, 26.–32. lpp. Šī grāmata 2025. gadā iznāca arī angļu valodā.
1941. gadā mūs neapcietināja, kaut kā laimējās.
Uz Sibīriju toreiz aizveda manu brālēnu, radus, draugus. Es to tik labi atceros. Manu brālēnu, kurš faktiski bija mans krusttēvs – viņš man pirmās laķenītes uzdāvināja –, viņam bija trīsgadīga meitiņa, un viņus izsūtīja, visu ģimeni. Tāds pats liktenis kā Melānijai.[2] Es skatījos filmu “Melānijas hronika” un pieminēju Almu, to krusttēva lepno kundzi, – viņa strādāja pastā, laukos bagātākā sieva. Krusttēvs bija bagāts saimnieks, viņam Stembres muiža piederēja un lepni zirgi. Budzis! Ļoti simpātisks budzis. Otrs brālis aizbrauca uz Ameriku un nodarbojās ar suņu audzēšanu.
Protests izauga no 1941. gada izvešanām, to es tik skaidri redzēju – man aizveda skolotāju, skolasbiedrus, manu krusttēvu! Tagad es tā nepārdzīvotu, bet jaunībā kumeļa spēks vēl iekšā, citādāk visu uztver.
Dzīvi nākas dzīvot tādu, kāda tā ir. Kad man prasa: kā tas bija, kā tu juties, kā to visu var izturēt? – es atbildu: mēs dzīvojam tādos apstākļos, kādi mums ir doti, un mēs taču vienmēr dzīvojam! Tā jau liekas, ka man būtu jābūt daudzkārt nomirušai – aiz šausmām tu pat neelpo, asinis vairs nerit! Bet sajūtas un dziņas cietumā ir tādas pašas kā brīvībā. Cilvēks cietumā nenomirst, paliek tas pats. Cilvēks no tā visa nemainās.
1941. gada 14. jūnijā bija izvešanas. Bet uz Jāņiem jau vācieši iekšā! Tādā ātrumā! Faktiski tas viss notika vienā vasarā.
Milicijas māju Liepājā sauca par Zilo brīnumu. Krievi bēgot visus ieslodzītos noslepkavot nepaspēja, daži palika dzīvi. Lielā steigā atkāpjoties, viņi bija aizmirsuši kameru durvis vaļā. Birutas brālis bija tur ieslodzīts. Atvēris durvis, bet vēl nesapratis, kas notiek, ka vācieši nāk iekšā. Klusums. Visi pārējie jau prom. Baidīdamies, lai tikai kāds neierauga, viņš vēl bija rāpies cauri vienam dārzam pa kartupeļu vagām. Atrāpojis mājās netīrs, dubļos novārtījies, bet dzīvs.
Rudenī vācieši savāca visus Pāvilostas ebrejus. Arī manu Minnīti Švarcmani, ar kuru sēdēju vienā solā. Viņas tēvs bija labs kurpnieks, viņš mums apavus taisīja – gan tādus, ko ērti laukos valkāt, gan arī pirmās skaistās kurpes. Un Minnīte nesa macas Lieldienās, mēs visa klase ēdām. Vasarā Minnīte vēl pie mums Ulmalē dzīvoja, palīdzēja sienu grābt. Mēs abas gan vairāk aiz krūma sēdējām un lasījām lubenes, bet tas nu tā. Viņus sastādīja pa pieciem ierindā, tur bija viņi visi, šķiet, mazliet vairāk par divdesmit. Arī ārsts Lēvenšteins – viņš ārstēja mūsu ģimeni. Viņš bija aizsargu ārsts, staigāja aizsargu formā, viņam vēl bija mazs bērniņš, kādi astoņi mēneši, krūts bērns. Tolaik manam brālēnam bija tieši tāda vecuma bērniņš, un mans tēvs teica Lēvenšteinam: “Atdod vismaz to bērnu mums – manam radiniekam būs divi, neviens neuzzinās!” Lēvenšteins tēvam atbildējis: “Lasmani, ko tu iedomājies?! Es ārstēšu arī viņus. Mana profesija visiem vajadzīga.” Viņš taču nevarēja iedomāties, ka viņu gaida tāda nāve.
Es pavadīju Minnīti. Atminos, viņai vēl brālītis bija klāt, kādi seši septiņi gadi, kurš bļāva, un Švarcmaniete ar skarbu, nobēdātu seju viņu mierināja. Vācietis mani ar laidi atgrūda prom. Un Minnītes tēvs teica: “Lidija, ko tu raudi! Es saprotu, ka ir grūti šķirties, bet neraizējies! Tu atbrauksi uz Liepāju, un mēs tur būsim, mēs visi strādāsim geto. Es tev turpināšu kurpes taisīt, nebēdājies!” Viņš mūs mierināja! Viņus visus aizveda un nošāva. Izglābās tikai aptiekāra dēls. Viņš Rīgā studēja un bija pamanījies agrāk emigrēt. Pārējos nošāva. To jau pēc uzzināja, ka žīdi aizvesti un nošauti. Kaut kur Sakā bijusi tā šaušanas vieta. Pāvilostā bija tāds policists Pūce, garš augumā, kurš pēc tam nojūdzās. Viņš esot bijis no Sakas gala. Redzēju viņu izspūrušu skraidājam un bļaustāmies. Aiz intereses esot līdis krūmos skatīties. No Pāvilostas viņus izveda vācieši, tur nebija neviena latvieša klāt, to es redzēju ar savām acīm. Kas viņus šāva, to es, protams, nezinu, varbūt tas Pūce arī bija kaut kā iejaukts, nezinu, es tikai redzēju, ka viņš skraidīja apkārt nojūdzies. Sajuka prātā. Atceros, cilvēki runāja, ka Pūce līdis skatīties. Un stāstīja, ka Lēvenšteins turējis bērnu rokās… Pa priekšu nošāvuši sievu, tad bērnu un viņu… Bedres malā. Pašiem bijusi bedre jāizrok. Un visi tie lāsti kaut kur tur palika gaisā… Nē, tas ir nenormāli, to nemaz nedrīkst atcerēties! Vai vispār var kaut kas šausmīgāks būt? Un ja tas nāk pašā jaunības maksimālismā… Cik tad man bija, gadu piecpadsmit…Es nevaru pieņemt šādas varas! Tie šausmīgie notikumi viens aiz otra. Divas tādas varas, kam nav iespējams pakļauties. Tāpēc es paliku pie savas brīvās Latvijas. Nākamās paaudzes jau nespēj vairs tā noturēties, jo viņi to visu nepiedzīvoja.
Ja jaunībā divas tādas varas piedzīvotas, kas man būtu bijis jādara? Arī jāiet šaut? Nogalināt? Kliegt urrā? Kauns dzīvam palikt.
**
Brālis aizmuka no Pāvilostas zvejnieku laiviņā. Brālim nemaz nebija citas izejas. Viņš bija 15. divīzijā, leģionā, Volhovas purvā. Brālim bija tuberkuloze, un armijas ārsts viņu aizsūtīja mājās. Viens Pāvilostas zvejnieks viņu paņēma līdzi it kā zvejot, un tad viņi kopā ar diviem krasta apsargiem, vāciešiem, aizbrauca uz Zviedriju. Viens no tiem vāciešiem, apzinīgs, atbrauca atpakaļ, un tā mēs uzzinājām, ka brālis ir pāri.
Mēs ar tēvu arī gribējām braukt prom, gājām uz jūru gaidīt norunātos signālus. Tēvam bija pazīstami lietuviešu krasta apsargi, kas laida cilvēkus pāri… Bet tā laiva nez kāpēc tovakar neatbrauca. Mēs ar tēvu izlēmām, ka vairāk neiesim. Laiva atbrauca nākamajā dienā, un tajā sakāpa citi cilvēki mūsu vietā.
Krievu karavīriem no sākuma bija dotas 72 stundas darīt, kas tīk, – laupīt, varot un tā tālāk. Kad beidzās tās 72 stundas, nāca zaldātu ķēdes un kratīja mājas, savāca visus vīriešus, arī manu tēvu, uz filtrāciju. Tēvs tajā laikā bija pagasta vecākais. Tas pēc tam tika uzrādīts apsūdzībā. Cilvēki gāja viņu glābt, parakstus vāca, ka viņš bijis godīgs vīrs.
Mežā sabēga visi mūsu paziņas. Nevarēja izšķirot – kuru slēpt, kuru neslēpt. Mēs visi bijām vienādi. Kad pirmās krievu rindas ķemmēdamas izgāja mums visiem cauri, tad mežā sabēga tie, kas palika pāri. Mēs dzīvojām netālu no jūras. Kurš nepaspēja aizbēgt uz Zviedriju, Vāciju, slēpās mežā. Mūsu māja bija pilna ar leģionāriem. Mēs visus glābām un slēpām. Mēs visi slēpāmies no ienaidnieka.
Pirmo reizi pēc kara mani aizturēja Alsungas robežsargi. Bija notikusi apšaude ar policistu, kurš slēpās mežā. Viņš gāja uz savu māju pēc pārtikas, un mūsējie vietējie viņu bija novaktējuši. Es biju ciemos pie kaimiņu draudzenēm, sapinām Jāņu vainadziņus. Kad atnācu vakarā mājās, tur bija krievi, paņēma mani ciet. Aizveda uz savu Alsungas mītni un visu nakti noturēja kaut kādā bunkurā. Bet tur nebija ne briesmu, ne baiļu. Vienkārši pratināja, vai esmu kaut ko redzējusi, mājās nākdama. Izturējās pret mani solīdi, salīdzinot ar čekistiem vēlāk. Pavadīja uz Kuldīgas–Liepājas vilcienu, ar ko mēs parasti braucām, kas bija tuvu mūsu mājām.
Tēvs no filtrācijas pārnāca septembrī, tikmēr es slēpu viņa draugus leģionārus, Latvijas Armijas virsniekus, pa salmu kaudzēm. Tajā vasarā izdomājām, ka man jāiet mācīties uz māsu skolu. Mežabrāļiem būs vajadzīgi medikamenti, es varēšu tos dabūt. Faktiski mani tā norīkoja, jo kaut kas taču bija jādara. Viņi bija pašu cilvēki.
Mana māsīca dziedāja Reitera korī, pēc kara ar visu kori aizbrauca uz Zviedriju. Māsīca bija drusku vecāka par mani. Mēs gājām Rīgā gar Brīvības pieminekli. Viņa prasa: “Ja tev teiktu – ielec tajā kanālā, un Latvija rīt būs brīva! Tu lēktu?” Es atbildēju: “Jā! Es lēktu!” Vēlāk viņa man rakstīja vēstuli no Zviedrijas – vai tu vēl neesi ielēkusi kanālā? Vēl Latvija nav īsti brīva… Un es rājos pretī, ka viņa nebrauc mājās, ka ir iedzīvojusies Zviedrijā.
**
Protams, ka ir bailes. Neviens cilvēks nav bez bailēm, tās ir instinktīvas bailes, ka neapdedzinies, neiekāp kādā peļķē, vai kaut kas tamlīdzīgs. Skaidrs, ka ir bail. Bet no tās varas man nebija bailes. Nebija bail no tiem pratinātājiem. Ja man būtu adatas durtas zem nagiem, skaidrs, ka es būtu kliegusi no sāpēm, bet, kad ir tik sāpīgi, ka tu zini, ka nemūžam to nevari izturēt, tad iestājas kāda cita vara, kas iztur. Jāiztur. Un nekas nenotiek. Es tai varai ļoti pakļāvos. Jo man nebija nekādu citu iespēju. Kaut kur ir jāpieturas, kad nekā cita vairs nav. Un tad notiek! Brīnumi notiek. Senāk notika un tagad arī notiek.
Pirmo reizi mani apcietināja 1946. gada beigās. Briesmīgākais bija aiz muguras – karš. Pirmā apcietinājuma iemesls bija mežabrāļi. Lielākās bailes bija Kurzemes katla laikā, jo es jau esmu no turienes. Rubeņa bataljons[3] bija netālu no mums, viņi ir ciemoties nākuši mūsu mājā. 1945. gada 8. maijā beidzās karš. Kaimiņu mājās notika dievkalpojumi. Postu nojaušot, gājām uz turieni ar visiem bēgļiem, kas dzīvoja pie mums. Māju saimnieks Ģēģeris bija muzikāls, viņam bija mazas ērģelītes. Viņš vēl bērnus apmācīja instrumentus spēlēt un dziedāt. Tajās mājās notika dažādas sapulces, garīgas un pusgarīgas. Cilvēkiem kaut kur vajadzēja pulcēties. Pilna māja ar bēgļiem. Nav vairāk kur palikt, turpat karš. Uz Liepāju vairs nevarēja aizbraukt, ģimnāzija slēgta. Nav, kur iet. Blakus katls.
Aprīlī bija agrās Lieldienas. Arī mēs, jaunie, gatavojāmies. Ģēģeris nospēlēja man pāris rindas no senas baptistu dziesmas “Es uzticos”,[4] un es sapratu, ka varu nodziedāt. Tā bija mana artava kopējā lietā, lai paši sevi iedrošinātu. “Tas, kurš dzied, lūdz divkārt,” teicis svētais Augustīns. Šīs dziesmas vārdi it kā nojaudā manu dzīvi. Dziesma kā priekšnojauta.
Devītais maijs bija šausmīgākā diena manā mūžā. Pa priekšu nāca ziņa – nosmērējieties, pārģērbieties, neizskatieties pēc cilvēkiem! Viņi nāk kā mežoņi, sievietes izvaro, visu zog. Mēs glābāmies, kā varējām. Manai māšelei bija četrpadsmit gadi, man jau divdesmit. Stāstīja, ka viņiem bail no lipīgām slimībām, viņi neiet iekšā tur, kur ir slimie. Es aptinu kaklu un tēloju, ka man ir difterija. Māšele bija nosmērējusies līdz ausīm ar mēsliem un uzlīdusi vecam, baltam zirgam mugurā – pēc tam no smiekliem nezinājām, kur dēties. Tas bija smieklīgi, bet mēs bijām pārbijušās. Radioaparātu ierakām kūtī. Viss tika slēpts. Manai brālēna sievai bija mazs bērniņš, deviņi mēneši, viņa sakrāmēja koferī bērnu drēbītes, autiņus, virsū uzlika savu adīto jaku, kam viena piedrukne palika nepabeigta, ar visām adatām, ar visām dzijām. Es to atceros tāpēc, ka viņa man teica: “Nāc skaties, kur tas krievs stiepj Mairitas autiņus!” Viņi izvandīja malku. Šķūnītī visas sakrautās malkas grēdas sagrāva. Un to koferi ar bērna autiņiem viņi tieši tur atrada. Viņa bija aiznesusi uz malkas šķūnīti, tas bija tas nevērtīgākais slēpums. Tas ir tas, kas spilgti atmiņā iesēdies.
Kad krievi iebrauca mūsu sētā, pilna māja bija ar leģionāriem. Pie galda visi ēda. Mums pie mājas bija bunkurs izrakts, bet no bunkura tranšeja uz mežu. Es pacēlu savu tahtu uz augšu, un viņi sameta zem manas guļamvietas ieročus, izlēca pa logu un pa to tranšeju aizbēga uz mežu. Uz galda palika viss pusēsts, ar visiem traukiem. Un krievi brauca iekšā sētā, pirmā mašīna, tāds kapteinis ar saviem zaldātiem, tas kapteinis bija galīgi pilnā.
Tēva brālis Ansis, opapiņš, kā mēs viņu saucām, kam bija deviņdesmit gadi, – 1949. gadā viņu arī izsūtīja uz Sibīriju, kopā ar manu māsu, bet viņš vēl atgriezās un nomira tikai pēc atgriešanās, – viņš atpirkās ar pulksteni. Atdeva tam trakojošajam krievam savu veco sudraba pulksteni ar ķēdi. Bet man astoņpadsmit gadu jubilejā dāvāto dzeltenā metāla pulkstenīti, kas bija iemontēts dzintara rokassprādzē, viens krievs paņēma ar visu somiņu un aiznesa. Viņš ieročus meklēja manā skapī. Opapiņš viņam teica: “Ko tu tur meklē, tas ir meitenes skapis!” Jo opapiņš vienīgais tur prata krievu valodu.
Es iegūlos dīvānā ar savu apsieto kaklu un no šausmām noģību, pirmo reizi savā mūžā. Es pamodos, kad krievu feldšeris man ar karoti taisīja vaļā muti skatīties, vai man patiešām kakls sāp. Es tajā mirklī atjēdzos, un viņš taču pateica tam kapteinim, ka, jā, tā meitene ir slima ar difteriju! Un tā es tur paliku guļot. Kapteinis kliedz zaldātiem, lai mani ar visu gultu nes uz mašīnu, – kā jau piedzēries, kas ālējas. Paldies Dievam, toreiz es krievu valodu nesapratu. Bet man bija bailes. Es noģību no šausmām. Tās bija bailes no bandītiem, kas nāk virsū. Bet man nekad nav bijušas bailes no varas. Ar varu ir kaut kā citādāk. No pratinātāja, kas man sēž pretī un runā ar mani, man nemaz nebija bailes. Jo esmu pārliecināta par savu taisnību. Tas nozīmēja, ka mani saturēja kaut kāda nopietnāka vara nekā tā, padomjticīgā. Es kaut kā šķiroju bailes sevī. Jo ir, varētu tā teikt, fiziskas un garīgas bailes. Nē, nu, tas laikam ir saistīts savā starpā, man grūti atšķirt. Bet, kad man prasa – vai tev nebija bailes, kad tevi tiesā, kad ved prom? Nē, man nebija bailes. Es gāju kopā ar visu tautu. Pirmkārt, jau 1941. gadā aizvestie. Es visu laiku esmu, vēl tagad esmu kopā ar viņiem. Es jūtos vainīga, ka esmu te, dzīva, bet viņi nav. Un šī sajūta laikam ir tā mīlestības sajūta, varētu tā teikt, vai ne? Mīlestība uz savu tautu un zemi, tā mīlestība, kas man ir jādara, kas ir mans pienākums, ko es nevaru pārkāpt.
[1] L. Lasmanes vēstules teksts tika nolasīts konferencē.
[2] Melānija Vanaga (1905–1997) – rakstniece, žurnāliste un izsūtītā. 2016. gadā režisors Viesturs Kairišs pēc M. Vanagas grāmatas Veļupes krastā motīviem uzņēma filmu Melānijas hronika.
[3] Rubeņa bataljons – Latvijas Armijas leitnanta Roberta Rubeņa vadītais bataljons, kas 1944. gadā sīvi pretojās vācu 16. armijas daļām, SD un SS vienībām.
[4] “Es uzticos, ka Dievs mani pasargā
Vai tuksnesī vai dzelmē bangainā.
Kaut negaiss bargs – kā draugs un sargs
Mans debess Tēvs par mani nomodā.
Piedz. Es uzticos, ka Dievs mani pasargā
Vai tuksnesī vai dzelmē bangainā.
Lai viļņi krāc, man mierīgs prāts
Mans debess Tēvs par mani nomodā.
Par puķēm viņš kā dārznieks rūpējas,
Uz putniem gaisā modrīgs noskatās,
Un drošs arvien tā nakt’ un dien’
Mans debess Tēvs par mani nomodā.
Pat lauvu bedre nebiedē man vairs,
Nedz kara lauks, nedz cietums drūms un baigs.
Ne gods, ne kauns, ne labs, ne ļauns,
Mans debess Tēvs par mani nomodā.
Kad ceļš mans iet, kur tumšas vētras krīt,
Mans Labais Gans grib mani pavadīt.
Caur ciešanām uz Tēvmājām
Mans debess Tēvs grib mani pavadīt.”
Pārpublicēts ar Ingas Ābeles atļauju.