Daglass Marijs (Douglas Murray, 1979) ir rakstnieks, publicists, sabiedriskais darbinieks un viens no pasaulē redzamākajiem britu neokonservatīvisma pārstāvjiem. Latviski lasāma viņa grāmata par imigrācijas krīzi Eiropas dīvainā nāve (2017), kuru izdeva “Apvārsnis”, un nesenāks darbs Pūļa neprāts: dzimums, rase un identitāte, kuru izdeva “Kodoka”. Pēdējās prezentāciju var noskatīties šeit: https://telos.lv/pula-neprata-atklasana/ un pašu grāmatu iegādāties vietnē: https://veikals.kodoka.lv/veikals/item/kodoka/pula-neprats/. Esam publicējuši divus fragmentus no šī teksta: https://telos.lv/jaunas-gejisma-dogmas/ un https://telos.lv/kada-jauna-cilveka-stasts/.

2022. gadā izdevniecībā Harper Collins nāca klajā jaunākā Marija grāmata Karš pret Rietumiem: kā uzvarēt neprāta laikmetā (The War on the West: How to Prevail in the Age of Unreason), kurā Marijs analizē liekulīgo un nekonsekvento retoriku, kas vērsta pret jebkādiem Rietumu sasniegumiem un apmānījusi neskaitāmus labticīgus intelektuāļus, publicistus, aktīvistus un politiķus.

Vienlaikus Marija pirmais slavenais darbs par imigrācijas politiku ne tikai nav novecojis, bet pat kļuvis aktuālāks. Piemēram, 2024. gada nogalē ASV presi, publiku un platformu X uzjundīja Īlona Maska aizsāktā diskusija par legālās migrācijas nepieciešamību. Asais un skaļais nopēlums, kuru Masks saņēma no jaunievēlētā ASV prezidenta Donalda Trampa ilggadējiem sekotājiem, lika viņam atzīt, ka vīzu piešķiršanas process tomēr jāpārskata – proti, ka “prasmīgo un nepieciešamo imigrantu” arguments aizvien vairāk zaudē savu spēku. Latvijā jūtami pieaug satraukums par lētā darbaspēka imigrāciju no neeiropeiskām valstīm un tā arvien lielāku redzamību galvaspilsētas ielās, kā arī prasībām Rīgā uzcelt mošeju. Ziemassvētku laikā Vācijā un ASV notika kārtējie terorakti, kuru veicēji ir imigranti. Marija dzimtenē Lielbritānijā plašāka publika no jauna atklāja pakistāņu izvarotāju bandu noklusēto fenomenu, par kuru nesen rakstīja R. Zeltīts: https://telos.lv/lielbritanijas-izvarosana/ Šo notikumu atkārtošanās un nu jau ierastā liberālo politiķu bezpalīdzība liek uzdot jautājumus par cēloņiem. Kāpēc tā? Grāmatā Marijs piedāvā dažas atbildes. Par pēckara migrācijas aizsākumu un eiropiešu patoloģisko vainas apziņu var lasīt divās tīmeklī pieejamās nodaļās: https://www.apvarsnis.com/products/gramata/ Ar izdevniecības “Apvārsnis” atļauju piedāvājam vēl vienu rediģētu fragmentu no publicētā teksta, kurā vērsta uzmanība uz citu eiropiešu bezspēcības cēloni – hronisku nogurumu.

Pēc Padomju Savienības sabrukuma franču filozofe Šantala Delsola, izmantojot ļoti trāpīgu līdzību, raksturoja stāvokli, kurā tobrīd bija nonākuši modernie eiropieši. Savā grāmatā Le Souci Contemporain (1996), kura angliski iznāca ar nosaukumu Kritušais Ikars, viņa rakstīja, ka modernais eiropietis ir tādā pašā stāvoklī, kādā būtu bijis Ikars, ja viņam būtu izdevies izdzīvot pēc kritiena. Mēs, eiropieši, centāmies sasniegt sauli, taču pielidojām tai pārāk tuvu un nokritām atpakaļ uz zemes. Cerētais mums neizdevās, mēs esam apdulluši no kritiena, taču kaut kā mums ir izdevies izdzīvot pēc kritiena un mēs joprojām esam šeit. Visapkārt mums mētājas vraki – metaforiski un reāli visu mūsu sapņu, mūsu reliģijas, mūsu politisko ideoloģiju un tūkstošiem citu centienu vraki, jo tie visi cits pēc cita ir izrādījušies nepatiesi un neīsti. Un tomēr, lai arī mums vairs nav nekādu ilūziju vai ambīciju, mēs joprojām esam šeit. Tad ko mums darīt?

Pastāv dažādas iespējas. Visvienkāršākā no tām pieļauj, ka kritušie ikari savas dzīves turpmāk var veltīt tikai un vienīgi dažādām baudām. Šādi, kā novēroja Delsola, nereti rīkojas cilvēki, kas vīlušies savos dievos. “Lielu ideālu sabrukumam bieži seko cinisms: Ja visas cerības ir zaudētas, atliek tikai baudas.” Tieši ar to cita starpā, viņa atzīmē, nodarbojās padomju elitei piederošie cilvēki, kad tie bija zaudējuši ticību savam utopiskajam ideālam. Konstatējot, ka sistēma, kurai tiem bija akli jātic un jāziedo savas dzīves, patiesībā ne tikai nedarbojās atbilstoši solītajam, bet arī bija būvēta uz meliem, elites šķira padomju impērijā ar šo problēmu tika galā, visus pūliņus veltot personīgā komforta vairošanai un izpriecām, par spīti apkārt valdošajam postam. Taču mūsu tagadējā situācija, Delsola norāda, ir vēl sliktāka nekā Padomju Savienībā, kuras vadoņi pēc sava dieva bojāejas izvēlējās dzīvot tikai baudai. “Mēs atmetām savas pārliecības ne tikai tāpēc, ka nespējām tās īstenot,” Delsola uzsver. Mēs nekļuvām par “pilnīgiem” ciniķiem, taču esam kļuvuši dziļi “skeptiski” pret it visām patiesībām.[1] Fakts, ka visas mūsu utopijas tik briesmīgā veidā sabruka, iznīcināja mūsos ticību ne tikai šīm konkrētajām utopijām, bet visām ideoloģijām, lai kādas tās būtu.

Šodien, dzīvojot jebkurā Rietumeiropas valstī, šķiet, ka šis īpašais pasaules uzskats ir kļuvis vispārizplatīts. Ne tikai izklaides, bet arī informācijas industrija uzrunā cilvēkus vienīgi caur seklu personīgās baudas prizmu. Izsakoties ar Lielbritānijā atpazīstamas ateistu reklāmas kampaņas saukļa vārdiem: “Dieva, iespējams, nav. Tāpēc beidz uztraukties un baudi dzīvi!” Savukārt uz jautājumu, kā tieši mums būtu jābauda dzīve, atbilde skan: “Kā vien uzskatāt par pareizu.” Neviens nezina, kas nākotnē aizpildīs šo tukšumu, bet šobrīd, šķiet, atbilde ir aicinājums baudīt mūsu patērētāju kultūru, nemitīgi pērkot īslaicīgi kalpojošas preces un tad tās aizvietojot ar jaunākām versijām. Protams, mēs varam arī doties atpūtas braucienos un vispār censties pēc iespējas labāk pavadīt laiku. 

Lai kādas būtu šī dzīvesstila priekšrocības, tas ir atkarīgs no vairākiem priekšnoteikumiem. Viens no tiem ir tāds, ka sabiedrībā jābūt maksimāli augstam skaitam tādu cilvēku, kurus šis dzīvesstils apmierina un kuri dzīvei nemeklē nekādu citu jēgu. Vēl cits būtu tāds, ka tam jāturpinās bezgalīgi, jo tas bez šaubām var pastāvēt tikai tik ilgi, kamēr notiek ekonomiskā izaugsme. Ja viens no priekšnoteikumiem, lai izvairītos no politiskā ekstrēmisma, ir nodrošināt ekonomisko stabilitāti, tad eiropiešiem būs jāstrādā vaiga sviedros, lai tā nesāktu šūpoties. Šis ir viens no faktoriem, ar ko var skaidrot ekonomisko ieguvumu argumenta popularitāti masu imigrācijas sakarā. Ja imigranti, nodrošinot pastāvīgu lēta un gados jauna darbaspēka pieplūdumu, ļauj mums saglabāt dzīvesstilu, pie kura esam pieraduši, tad mēs varbūt varam samierināties ar daudzām potenciālām migrācijas ēnas pusēm. Ja ekonomika sāk buksēt un eiropiešu dzīves standarts krītas, ikvienam viedam politiskajam līderim būtu jāzina, cik lielās un dziļās bedrēs var iekrist. Tomēr šobrīd viena atbilde – lai arī ne pati interesantākā, ar kuru nākusi klajā cilvēce, – ir nepievērst uzmanību šīm bailēm un turpināt izklaidēties.  

Atļaujoties vispārinājumu, šķiet, ka zem šīs seklās eksistences virsmas visa eiropiešu mūsdienu filozofiskā doma šodien ir viens vienīgs juceklis un haoss. Tas ir tiesa tik lielā mērā, ka, pat redzot, kur deviņpadsmitā un divdesmitā gadsimta domātāji kļūdījās, mēs varam atskatīties uz viņu idejām ar zināmu skaudību. Cik liela bija viņu pārliecība! Un cik vēl daudz pārliecinātāki bija viņu priekšteči! Brīžiem šķiet satriecoši, cik dziļa ir plaisa, kas mūs no viņiem šķir. Ņemsim par piemēru Īzaka Voltona 1640. gadā sarakstīto Džona Donna dzīvi. Šī īsā darba noslēgumā Voltons stāsta par sava drauga pēdējām dzīves dienām un apraksta viņa ķermeni, “kurš reiz bija Svētā Gara templis, bet tagad kļuvis par nelielu saujiņu kristīgu pīšļu”. Un tam seko pēdējais, noslēdzošais teikums: “Bet es redzēšu viņu atkal dzīvu.”  

Reizēm mēs izturamies tā, it kā mums piemistu mūsu senču pārliecība, taču mums tādas nav un nav arī viņiem pieejamie mierinājuma avoti. Pat paši drūmākie deviņpadsmitā gadsimta vācu filozofi, ja tos salīdzinām ar viņu mūsdienu sekotājiem, šķiet izstarojam noteiktību un mierinājumu. Mūsdienu vācu filozofiju, tāpat kā pārējā kontinenta filozofiju, plosa ne tikai šaubas (tā tam arī būtu jābūt), bet jau desmitgadēm ilgstoša dekonstrukcija. Tā ir saraustījusi gabalos pati sevi un visu, kam tikusi klāt, taču tai nav ne mazākās nojausmas, kā kaut ko no sapluinītā – un arī pašai sevi – atkal salikt kopā. Tā vietā, lai vadītos no patiesības gara un meklētu atbildes uz lielajiem jautājumiem, kontinenta filozofi kā apsēsti cenšas izvairīties no jautājumiem. Ne tikai ideju, bet arī valodas dekonstrukcija ir novedusi pie kolektīviem pūliņiem panākt, lai domāšana nekad netiktu tālāk par neauglīgu filozofijas rīku cilāšanu. Brīžiem pat šķiet, ka izvairīšanās no lielajām tēmām ir kļuvusi par vienīgo filozofijas nodarbi. To vietā stājusies apsēstība ar valodas problēmām un neuzticība jebkādām skaidrām tēzēm. Iespējams, ka vēlme visu apšaubīt tādā veidā, lai nekad nenonāktu pie slēdziena, arī ir mērķis, jo centienus padarīt idejas un vārdus pilnīgi bezspēcīgus un tukšus vada bailes no tā, pie kā skaidras idejas un vārdi varētu novest. Arī šeit nevar neredzēt milzīgu pašapziņas trūkumu.

Modernās vācu filozofijas sabrukuma apmēru es apjautu pirms pāris gadiem, piedaloties kādā konferencē Heidelbergas Universitātē. Tur bija sapulcējušies akadēmiķi un dažādi citi cilvēki, lai vēsturiskā griezumā aplūkotu Eiropas attiecības ar Tuvajiem Austrumiem un Ziemeļāfriku. Klausoties runāto, ātri kļuva skaidrs, ka no vēstures neko nav iespējams mācīties, jo par to vienkārši neko nav iespējams pateikt. Filozofi un vēsturnieki uzstājās cits pēc cita, cenšoties, cik vien labi iespējams, nepateikt neko. Jo mazāk viņiem izdevās pateikt, jo lielāku atvieglojumu runa sniedza un jo lielāku atzinību tā saņēma. Neviena ideja, vēstures lappuse vai fakts nedrīkstēja izskanēt, ja pirms tam to nebija pilnībā izkastrējis modernais akadēmisms. Nebija pieļaujami nekādi vispārinājumi un nedrīkstēja arī izskanēt nekas konkrēts. Turklāt aizdomās turēja ne tikai vēsturi un politiku. Gluži kā nozieguma vieta no ārējas piekļuves tika norobežota arī filozofija, idejas un pat valoda. Cilvēkam no malas nebija ne mazāko grūtību saskatīt šo norobežojuma lenti. Akadēmiķu uzdevums bija to apsargāt, vienlaikus sniedzot klātesošajiem šādas tādas izklaides, lai par katru cenu garantētu, ka kāds nejauši neiekļūst atpakaļ ideju laukā – tur, kur ieeja nav paredzēta.

Visi nozīmīgie vārdi nekavējoties tika iezīmēti un apstrīdēti. Vārds “nācija” bija nepārprotami problemātisks. Arī “vēsture” bija vārds, kuru izdzirdot, runa nekavējoties bija jāpārtrauc. Ja kāds bija tik negudrs, ka lietoja jēdzienu “kultūra”, tālāka uzstāšanās tika nobremzēta. Šim vārdam bija tik daudz dažādu konotāciju un par tā lietošanu tik atšķirīgi viedokļi, ka tā izmantošana nebija pieļaujama. Pats vārds “kultūra” nedrīkstēja nozīmēt neko. Visas šīs spēles – jo tā tiešām bija spēle – jēga bija uzturēt akadēmiskas jautājuma izpētes šķietamību, vienlaikus atceļot jebkādas auglīgas diskusijas iespējamību. Šī spēle turpinās daudzās jo daudzās Eiropas akadēmijās un koledžās, sniedzot tās dalībniekiem vai nu apmierinājumu, vai atvieglojumu, taču visus pārējos atstājot vīlušos vai vienaldzīgus.

Ja Rietumos vēl ir atlikusi kāda vienojoša ideja, tad tā ir atziņa, ka tieši idejas ir problēma. Ja vēl ir atlicis kāds kopējs uzskats par vērtējošiem spriedumiem, tad tas ir tāds, ka vērtējoši spriedumi ir kļūdaini. Ja ir atlikusi kāda pārliecība, tad tā ir neuzticība pārliecībām. Un, ja tas viss kopā nerada filozofisku sistēmu, tas tomēr rada attieksmi – attieksmi, kas ir sekla, neilgtspējīga un trausla, taču gana viegli adoptējama un pieņemama.

Lielākā daļa cilvēku gan joprojām savā dzīvē meklē kādu drošu pamatu. Reliģija, politika un personīgās attiecības ir tās dažas atlikušās jomas, kurās, glābjoties no apkārt valdošā haosa, šāds pamats ir atrodams. Vienlaikus vairumu cilvēku, kuri dzīvo ārpus Eiropas – vai kultūrās, kuras mēs esam ietekmējuši, – nekas no tā visa neskar; viņos nav ne baiļu, ne neuzticības, ne šaubu. Viņus nenomoka neticība pašu instinktiem un savai rīcībai. Viņi nebaidās aizstāvēt savas intereses un nedomā, ka savas tautas vai rases interešu aizstāvība būtu kaut kas slikts un izskaužams. Viņi cenšas uzlabot savu eksistenci un sasniegt tādu dzīves standartu, kuru vēro Rietumos. Vienlaikus viņiem ir pašiem savas idejas – nereti ne mazāk kā eiropiešiem –, kuras viņus noved pie pavisam citiem secinājumiem.

Kā Eiropu ietekmē apstāklis, ka šeit ierodas tik milzīgs skaits cilvēku, kuri no eiropiešiem nav mantojuši eiropiešus plosošās šaubas un intuīcijas? Neviens to nezina un nekad nav zinājis. Vienīgais droši zināmais ir, ka tas nepaliks bez sekām. Nometinot kontinentā desmitiem miljonu cilvēku ar savām idejām un savām pretrunām, nevar nerēķināties ar konsekvencēm, kas radīsies, šīm no ārpuses ienestajām idejām un pretrunām saduroties ar vietējo idejisko fonu. Tie, kas ticēja integrācijai, pieņēma, ka ar laiku ikviens, kas ieradies, kļūs tāds pats kā eiropieši. Taču šis pieņēmums kļūst apšaubāms kaut vai tādēļ, ka tik daudzi eiropieši nav pārliecināti, vai vispār grib būt eiropieši. Kultūra, kura sev netic un pati sevi apšauba, pilnīgi noteikti nav spējīga pārliecināt citus pieņemt tās vērtības, attieksmes un pasaules uzskatu. Tajā pašā laikā ir pilnīgi iespējams, ka liela daļa, ja ne vairākums, no ienācējiem turpinās turēties pie savām pārliecībām vai pat piesaistīs tām nākamo paaudžu eiropiešus. Tāpat ir ticami, ka daudzi jaunpienācēji baudīs Eiropas dzīvesstilu un piedalīsies ekonomiskās izaugsmes augļu plūkšanā tik ilgi, kamēr šādi labumi būs pieejami, vienlaikus nicinot un noraidot kultūru, kurā ieradušies. Migranti, citējot prezidenta Erdogana neaizmirstamo izteicienu par demokrātiju, Eiropas kultūru var izmantot kā autobusu, lai no tā izkāptu, kad tas viņus būs aizvedis līdz vietai, kur vēlējušies nokļūt.

Sabiedriskās domas aptaujas nemainīgi rāda, ka Eiropas imigrantu kopienās valda tik noraidoši un nicinoši uzskati par sociālo liberālismu, nemaz nerunājot par libertārismu, ka eiropieši šausmās saķertu galvu, ja kaut kas tāds atklātos viņu pašu vidū. Modernās Eiropas liberālisms šai jaunpienācēju attieksmei pat sniedz zināmu attaisnojumu. Musulmaņu tēvs nevēlas, ka viņa meita kļūst līdzīga Rietumu sievietēm, jo viņš redz Rietumu sievietes un zina, kādas viņas ir. Viņš nevēlas, lai viņa meita kļūtu apsēsta ar patērētāju kultūru, jo viņš redz, kāda ir tās ietekme. Viņš noraida to, ko redz sabiedrībā sev visapkārt. Iespējams, šādi cilvēki ar laiku nevis sāks līdzināties apkārt dzīvojošajiem, bet arvien dedzīgāk aizsargās savu dzīvesveidu, un tas notiks tieši tāpēc, ka sabiedrība, kurā viņi ir ieradušies, ir šāda.

Tomēr – kā liecina šobrīd pieejamie dati – ir maz ticams, ka eiropieši, nonākot konfrontācijā ar šādiem cilvēkiem, kaut nedaudz būs gatavi aizstāvēt savas vērtības. Tādā valstī kā Lielbritānija bija vajadzīgas desmitgades, lai pretošanās sieviešu ģenitāliju kropļošanai nonāktu politikas pamatplūsmā. Lai gan tā ir nelikumīga jau trīsdesmit gadus un lai gan vairāk nekā 130 000 britu sieviešu ir tikušas pakļautas šai barbariskajai procedūrai, vēl līdz šai dienai nav bijis neviens sekmīgs tiesas process, kurā nozieguma vaininieki būtu saņēmuši pelnīto sodu. Ja Rietumeiropai ir tik grūti stāties pretī kaut kam tik viennozīmīgi amorālam un nehumānam kā sieviešu klitoru izgriešana, kāpēc gan lai cerētu, ka turpmākajos gados tā spēs aizstāvēt kādas citas, ēteriskākas Rietumu vērtības?

Pat tad, ja mēs atzītu, ka jaunpienācēji ir nepārprotams apdraudējums, pat tad, ja eiropieši uz visiem nākotnes imigrantiem sāktu lūkoties kā uz cilvēkiem, kuri, šeit atbraukuši, neizbēgami izjutīs nepatiku pret uzņemošo valstu pamatiedzīvotājiem, – arī tad secinājumiem ceļā stātos nogurums. Ja migrantu ievešana patiešām nopietni apdraud mūsu nākotni, tad būtu nepieciešams rīkoties – vajadzības gadījumā pat sacelties. Taču tam traucē jau pazīstamais eiropiešu novārgums, kuru viņi izjutuši jau iepriekš – un visizteiktāk pēc Pirmā pasaules kara. Vai ir iespējams, ka pēc tik lieliem zaudējumiem var parādīties vēl cita, mērogā varbūt pat lielāka problēma? Vai tad šādi upuri un katastrofas neļauj mums nopelnīt dažas brīvdienas lielajā vēstures kalendārā?

Jautājumu neuzdošanu un diskusijas trūkumu par Eiropā notiekošajām pārmaiņām lielā mērā var izskaidrot ar attieksmi: “Ir labāk neuzdot jautājumus, jo mēs zinām, ka atbildes būs  nepatīkamas.” Tikai šādā kontekstā var saprast, kāpēc pār masu imigrācijai nepiekrītošajiem cilvēkiem gāžas tik milzīgas nosodījuma un kauninājuma lavīnas. Un tikai tas ļauj izskaidrot nesatricināmo pārliecību mūsdienu Eiropā, ka ugunsgrēks pats nodzisīs, ja apklusinās vai aizturēs cilvēkus, kas sauc: “Deg!” Pēc 2011. gadā notikušā uzbrukuma Charlie Hebdo redakcijai un telpu izdedzināšanas franču ārlietu ministrs Lorēns Fabiuss žurnālu kaunināja ar vārdiem: “Vai patiešām ir saprātīgi liet eļļu ugunī?” Diemžēl neviens viņam neatvaicāja, prasot atklāti pateikt, kurš tad ir vainojams franču sabiedrības aizdedzināšanā.

Laikmetā, kad cilvēki vēl bija spējīgi uzņemties atbildību par saviem lēmumiem, neviens nebūtu centies apklusināt runātājus, kas tikai aicina nospiest bremzes pedāli. Taču nogurums spēj pārmākt arī tos – un jo īpaši tos –, kas centušas zvanīt trauksmes zvanu. Intervijā ar itāļu laikrakstu Ajānai Hirsi Ali 2016. gadā uzdeva jautājumu par situāciju viņas iepriekšējā mītnes zemē Nīderlandē. Žurnālists gribēja uzzināt, kas tur noticis ar cilvēkiem – rakstniekiem, māksliniekiem, karikatūristiem, intelektuāļiem un žurnālistiem, kuri, tāpat kā no valsts padzītā Hirsi Ali, uzdrošinājās runāt par problēmām, kas saistītas ar masu migrāciju. Vai viņi visi ir apklusuši? Uz to Ajāna atbildēja: “Cilvēki, kas Nīderlandē raksta un runā par islāmu un migrāciju, ir noguruši.”[2]

[1] Chantal Delsol, transl. by Robin Dick, Icarus Fallen: The Search for Meaning in an Uncertain World, ISI Books, 2003, p. 46.

[2] Džulio Meoti intervija ar Ajānu Hirsi Ali, Il Foglio, 2016. g. 31. janvāris.