Pirms jau gandrīz 10 gadiem Latvijas informatīvajā telpā pirmo reizi aktualizējās jaunās imigrācijas jautājums. 20. gadsimtā un atjaunotās valsts pirmajās desmitgadēs migrācija drīzāk saistījās ar pašu latviešu došanos laimes meklējumos uz Rietumeiropu vai arī PSRS okupācijas iesūtīto kolonistu masām. 2015. gada imigrācijas viļņi no Tuvajiem Austrumiem un Āfrikas Latviju strauji iesvieda “vecajai Eiropai” raksturīgajās imigrācijas un multikulturālisma tēmās. Eiropas Komisijas plānotā piespiedu imigrantu “kvotu” pārdale radīja plašu sašutumu ne vien par Latvijai svešu kultūru pārstāvju strauju ieplūšanu, bet arī par Eiropas Savienības (ES) tendenci ierobežot valstu suverenitāti un uzspiest dalībvalstīm imigrācijas politiku, kas jau bija izgāzusies Vācijā, Francijā, Lielbritānijā un citviet.

Kopš tā laika ES ir pamazām atkāpusies no “atvērto durvju” politikas pret imigrantu viļņiem, sadarbojoties ar Turciju kā tuvāko patvēruma sniegšanas valsti. Tas ir krietni mazinājis spriedzi starp “jauno” un “veco” Eiropu, kā arī būtiski mazinājis traģiskos imigrantu noslīkšanas gadījumus Vidusjūrā, kurus liberālie mediji ciniski izmantoja, lai izdarītu spiedienu atvērt imigrācijas slūžas vēl plašāk. Tāpat ir mazinājušies islāma ekstrēmistu teroristiskie uzbrukumi Eiropas pilsētās.

Tomēr imigrācijas problēma nav zudusi – ne Rietumeiropā, ne pie mums. Izbeidzoties skaļajam imigrantu kvotu skandālam, imigrācijas plūsmas uz Latviju sāka iegūt klusāku, bet pastāvīgāku raksturu. Latvija kļūst arvien pievilcīgāks galamērķis darbaspēkam no visas pasaules, ko veicina arī daļas Latvijas uzņēmēju ekonomiskais izdevīgums un “Vienotības” veidoto valdību plašā pretimnākšana “digitāliem” un cita veida “nomadiem”. Latvijas mediji ziņo, ka izsniegto darba atļauju skaits ir ar augšupejošu tendenci. Piemēram, 2022. gadā tika izsniegti teju 20 tūkstoši darba atļauju. Liela daļa no jaunā darbaspēka ir Ukrainas pilsoņi, kas saistāms ar kara ietekmi, pēc tam seko Baltkrievijas, Krievijas, Uzbekistānas un Indijas pilsoņi.[1] Jauno imigrācijas plūsmu radītās kultūras pārmaiņas kļūst arvien pamanāmākas arī ikdienā Rīgas ielās.

Jaunā imigrācija ir process, kas, līdzīgi kā agrāk Rietumeiropā, notiek bez atklātas diskusijas ar sabiedrību, bez padziļinātas iespēju un risku analīzes no nacionālās drošības viedokļa. Atšķirībā no Rietumeiropas mums ir iespēja mācīties no citu kļūdām, vērojot to, ka sākotnējie imigrācijas kritiķu brīdinājumi ir izrādījušies sāpīgi precīzi, bet bijuši “saucēja balss tuksnesī”.[2] Izšķirošais jautājums ir par politisko gribu mācīties un pieņemt savus lēmumus, kas, diemžēl, šobrīd noplok lobija un provinciālisma priekšā, Latvijas politiķiem joprojām liedzot pat iedomāties, ka tie varētu domāt un rīkoties citādi, kā to ir darījuši viņu Rietumeiropas kolēģi.

Kultūra un drošība

Argumentus pret liberālu imigrācijas politiku iespējams iedalīt vairākās grupās. Pirmais un būtiskākais ir kultūras un iekšējās drošības aspekts. Masu imigrācijas politika pēc būtības nozīmē izšķiršanos par labu ekonomiskajam aprēķinam un par sliktu valsts nacionālās kultūras un drošības apsvērumiem. Īpaši tas ir attiecināms uz Latviju, kas jau 20. gadsimtā ir cietusi no bezprecedenta kolonizācijas politikas, kuras laikā pamatnācijas īpatsvars no 77% pirmā valsts neatkarības posmā beigās 1939. gadā tika samazināts līdz 52% PSRS okupācijas perioda beigās. Formāli tas notika ar visiem tiem pašiem “ekonomiskajiem” apsvērumiem, pārvēršot Latviju par Baltijas kara apgabala rūpniecības centru. Šīs demogrāfiskās iejaukšanās sekas ir jūtamas vēl šodien. Tas bija trieciens nacionālajai pašapziņai un radīja etnisko un politisko spriedzi, kā arī ekonomiskās problēmas, kas izriet no uzticēšanās trūkuma etniski jauktā sabiedrībā un agrākās “protestantiskās darba ētikas” aizstāšanas ar komunistisko zagšanu.

Atjaunotā Latvijas valsts politiskā elite šī smagā PSRS imigrācijas mantojuma problēmu apzinās – vismaz virspusēji. 2014. gadā pieņemtajā Satversmes preambulā ir noteikta Latvijas valsts jēga un mērķis. Latvijas valsts ir izveidota, “lai garantētu latviešu nācijas, tās valodas un kultūras pastāvēšanu un attīstību cauri gadsimtiem”. Preambulā arī uzsvērti latviskās identitātes elementi: “Latvijas identitāti Eiropas kultūrtelpā kopš senlaikiem veido latviešu un lībiešu tradīcijas, latviskā dzīvesziņa, latviešu valoda, vispārcilvēciskās un kristīgās vērtības.” Latvijas valsts uzdevums ir nodrošināt un stiprināt to civilizācijas un kultūras vidi, kas ir svarīga tieši latviešu tautai – svešu civilizāciju piejaukumi tai nav jāpalielina. Valsts nav vien ģeogrāfiska vieta globālajā tirgū, kurā viss ir mērāms pērkamu un pārdodamu preču kategorijās. Tās augstākā nozīme ir saistīta ar nacionālās un kultūras identitātes aizsardzību, tāpēc masu imigrācija ir principiāli nepieņemama.

Liberāļu un kreiso politiķu piesauktās “bailes” un “naids” kā imigrācijas pretinieku galvenā motivācija liecina par neiedziļināšanos pretargumentos vai drīzāk apzinātu demonizāciju, jo godīgā sarunā imigrācijas veicinātāju pozīcija ir viegli atspēkojama. Taču latviešiem tik tiešām ir visas tiesības baidīties un just apdraudējumu par savu nākotni, ņemot vērā 20. gadsimta pieredzi. Imigrācijai kā ekonomiskai parādībai ir tendence savīties ar kreiso politiķu ideoloģisko motivāciju “iesmērēt labējo degunus dažādībā”[3] un vienlaikus importēt sev jaunu elektorātu. Masu imigrācija Eiropā jau šobrīd ir novedusi pie straujākām etniskajām pārmaiņām nekā Latvijā PSRS kolonizācijas ekstrēmākajā posmā, un nekas neliecina, ka šo procesu ir iespējams pavērst pretējā virzienā.[4] Tāpēc bailēm ir pamats, ja runa ir par kreiso naidu pret valsts uzdevumu nodrošināt iespējami viendabīgāku kultūras vidi pamatnācijai.

Rietumeiropas pieredze liecina, ka imigrantu integrācija ilgtermiņā nav iespējama. Masu imigrācija veido iekšēju sašķeltību – atsevišķu reliģisko un etnisko kopienu izolētus geto, kur zeļ noziedzība un rodas terorismam nepieciešamā infrastruktūra. Masu imigrācija nav tikai liela svešzemnieku skaita (vai to īpatsvara no pamatiedzīvotāju skaita) ierašanās kādā valstī noteiktā brīdī. Masu imigrācijas pamatā ir process, kam raksturīga svešzemnieku ierašanās kādā valstī kā noteiktai etnokulturālai vienībai, nevis indivīdiem. Masu imigrācija kā process nozīmē arī demogrāfisko tendenču maiņu ilgtermiņā – augstākus dzimstības rādītājus imigrantu kopienās un ģimeņu apvienošanos iepretim pamatiedzīvotāju demogrāfisko rādītāju lejupslīdei. Nav mazbūtiski arī tas, ka ievērojams imigrantu īpatsvars ir gados jauni vīrieši no kultūrām, kurās cieņa pret sievieti nav vērtība. Šie faktori rada jaunās masu imigrācijas riskus jau pie zemākiem imigrantu īpatsvara rādītājiem, nekā tas bija, piemēram, PSRS laika kolonizācijā. Piemēram, Anglijas mazpilsētā Roteremā, kas ir bēdīgi slavena ar musulmaņu bandu veiktajām izvarošanām, kuras apturēt kavēja policijas bailes no apsūdzības rasismā, musulmaņi ir tikai 4% no iedzīvotājiem.[5]

Protams, ne visi imigranti ir noziedznieki. Imigrācijas kritika nav vērsta pret indivīdiem, bet pret procesu, kas Rietumeiropā ir novedis pie augošas noziedzības, radikālā islāma nostiprināšanās, netīrības uz ielām un ikdienas sadzīves kultūras pasliktināšanās. Tā ir neizbēgama multikulturālā modelī, kur dažādu kultūru pārstāvjiem trūkst kopīgu atsauces punktu. Bez Roteremas gadījuma dzīvā atmiņā ir arī Ķelnes masveida izvarošanas skandāls, bandu kari agrāk mierīgajā Zviedrijā un neskaitāmi citi briesmīgas noziedzības gadījumi, kuros imigranti ir vērsušies pret Eiropas pamatiedzīvotājiem. Līdz ar to runa nav vien par multikulturālismu kā sabiedrības modeli, kas nedarbojas, bet pat par civilizāciju konfliktu, kas caur imigrāciju tiek pārnests Eiropas iekšienē. Arvien ir un būs arī paraugimigranti, kas ir izdarījuši izvēli iekļauties Rietumu kultūrā, taču tas nevar būt arguments par labu masu imigrācijai, kas šādas izvēles izdarīšanu padara mazāk iespējamu: asimilēt ir iespējams indivīdus, nevis veselas kultūras.

Ekonomika

Grūtāk par “dažādības” un “kultūras bagātināšanas” argumentiem ir atspēkot objektīvo Latvijas demogrāfiskās situācijas radīto izaicinājumu ekonomiskajai attīstībai. Samazinoties jauniešu, bet pieaugot pensionāru īpatsvaram, vispārējā valsts tautsaimniecības situācija kļūst arvien sliktāka. Bet vai imigrācija tiešām ir risinājums?

Uz brīdi ignorējot iepriekš aprakstīto masu imigrācijas nesavienojamību ar nacionālas valsts un kultūras pastāvēšanu, imigrācija kā ilgtermiņa darbaspēka problēmas risinājums ir neloģiska. Ikviens imigrants ne vien rada pievienoto vērtību kā darbinieks (t. i., ar nosacījumu, ka viņš strādā), bet arī patērē valsts sniegtos medicīnas, sociālos, infrastruktūras un cita veida labumus. Šos labumus viņš patērē no tāda sociālo labumu kopīgā budžeta, kurā viņš līdz šim neko nav ieguldījis – tas ir Latvijas pilsoņu veiktais ieguldījums. Imigrācija ir arī saistīta ar ģimeņu apvienošanos, kas rada ilgtermiņa imigrācijas plūsmu un jaunu kopienu veidošanos, kurās strādājošie ir vien daļa no imigrantiem. Attiecīgi sociālais slogs valstij pieaug vēl vairāk. Visbeidzot, nevajadzētu aizmirst, ka uz palikšanu apmeties imigrants Latvijā ir nākamais pensionārs, kurš veidos nākotnes pieaugošo pensionāru īpatsvaru. Tādējādi imigrācija kļūst par pašierosinošu procesu, kas nevis rada vērtības konkrētajai valstij, bet gan tās noplicina. Tas nav ilgtspējīgi, un ir būtiski to apturēt jau sākotnējās fāzēs.

Masu imigrācija ne vien nerisina darbaspēka jautājuma izaicinājumus, bet tos palielina, ko apliecina Rietumeiropas dati. ES dalībvalstīs, par kurām ir pieejami dati, bezdarba līmenis 2022. gadā bija augstāks tiem iedzīvotājiem, kas nav ES pilsoņi, nekā ES pilsoņiem. Zviedrijā un Beļģijā bezdarba līmenis trešo valstu pilsoņiem bija attiecīgi par 18,2 un 12,4 procentu punktiem augstāks nekā pilsoņiem.[6]

Īpaši kritisks ir Nīderlandes pētnieku atzinums par imigrācijas ietekmi uz ekonomiku: “Vienīgi darbaspēka imigrācija no Ziemeļamerikas, Okeānijas, Britu salām, Skandināvijas, Beļģijas, Luksemburgas, Francijas, Vācijas, Austrijas, Šveices, Itālijas, Spānijas, Izraēlas, Indijas, Singapūras, Taivānas, Dienvidkorejas un Japānas ir viennozīmīgi [ekonomiski] pozitīva.” Imigrācijas kopējās neto izmaksas laika posmā no 1995. līdz 2019. gadam pētnieki rēķina vidēji ap 17 miljardiem eiro gadā, kas ir tikpat, cik valdība 2016. gadā kopā iztērēja aizsardzībai un bezdarbnieku pabalstiem. Neto izmaksas 2016. gadā imigrācijas krīzes rezultātā sasniedza 32 miljardus eiro. Pamatojoties uz Nīderlandes Statistikas pārvaldes prognozēm, ziņojumā lēsts, ka kopējās imigrācijas izmaksas nākamajās divās desmitgadēs būs 600 miljardi eiro, ja politika nemainīsies. Pētnieki secina, ka masveida imigrācija apvienojumā ar labklājības valsti ir nebijuša mēroga izšķērdība un nav ilgtspējīga. Būtiskāk, šie dati apgāž apgalvojumu, ka imigrācija ir ekonomiskā neizbēgamība, lai valsts nodrošinātu pensijas. Jāņem vērā arī, ka tie imigranti, kas faktiski dod ekonomisku ieguldījumu, paši nāk no valstīm ar zemu dzimstību un “novecojošu sabiedrību”.[7]

Arī dati no citām valstīm apstiprina imigrācijas kā ekonomiskās nepieciešamības argumenta kļūdainumu. 56% no visiem sociālajiem pabalstiem Norvēģijā tika izmaksāti Āzijas un Āfrikas izcelsmes imigrantiem.[8] Zviedrijā imigrantu īpatsvars izmaksāto sociālo pabalstu saņēmēju vidū ir 58%, un Zviedrijas Pensiju aģentūra brīdina, ka imigrācija ilgtermiņā dubulto valsts pensiju izmaksas.[9] Lielbritānijā veiktie aprēķini liecina, ka masu imigrācija kopš 2001. gada britu nodokļu maksātājiem ir izmaksājusi 15 miljardus mārciņu gadā.[10] Nekas neliecina par masu imigrācijas pozitīvo ietekmi uz Rietumeiropas valstu ilgtermiņa ekonomisko stāvokli – tieši pretēji.

Nenoliedzot demogrāfiskās krīzes ietekmi uz tautsaimniecības stāvokli, Rietumeiropas pieredze liecina, ka risināt to ar masu imigrāciju ir kā dzēst ugunsgrēku ar degvielu. Demogrāfiskā krīze ir jārisina, veicinot pamatnācijas dzimstības pieaugumu, kas arī saskan ar Satversmē noteikto valsts jēgu un mērķi. Diemžēl “Vienotības” koalīciju attieksme pret šo uzdevumu ir bijusi ar minimālu interesi, tā vietā atkārtojot datos nepamatotās tēzes par importētā darbaspēka nepieciešamību Latvijas tautsaimniecībai.

Ģeopolitika

Retāk mēdz apspriest masu imigrācijas radīto problēmu ģeopolitisko aspektu ar tā tiešajām un netiešajām problēmām. Tiešās problēmas ir saistītas ar paredzamajiem multikulturālisma attīstības rezultātiem, kas novedīs nevis pie kultūru dažādības, bet gan pie svešu kultūru pakāpeniskas dominances. Demogrāfija ir liktenis, un nav jābūt gaišreģim, lai saprastu, ka, musulmaņu īpatsvara pieaugumam Eiropā turpinoties, viņi turpinās pārorientēties no iekļaušanās Rietumu kultūrā uz savas kultūras pašpietiekamības stiprināšanu. Islāma pozīcijas spēcina arī Saūda Arābijas sponsorētā mošeju būvniecība, kas ir daļa no islāma reformācijas kustības – salafisma – eksportēšanas uz ārvalstīm. Islāma salafisma interpretācija nav savienojama ar laicīgo valstu, t. i., Rietumu politiskās kultūras kārtību, tāpēc konflikti ir neizbēgami.

Terorisms ir ekstrēmākā šī kultūru sadursmes izpausme, kas izriet no masu imigrācijas problēmas kopumā. Taču nav izslēgts, ka nākotnē pāreja uz islāma kārtību notiks demogrāfiski un demokrātiski, pateicoties pašu rietumnieku nihilismam un novārtā atstātajai Rietumu kultūrai, kā to spilgti attēlojis Mišels Velbeks savā darbā Pakļaušanās.[11] Ironiskā kārtā mūsdienās tie ir nacionālisti un konservatīvie, kuri aicina liberāļus apturēt politiku, kas grauj klasiskā liberālisma pamatvērtības.

Netiešie ģeopolitiskie aspekti ir saistīti ar eiropiešu uzmanības novēršanu no tūlītējiem eksistenciāliem draudiem, t. i., Krievijas militārās agresijas Ukrainā un kara plāniem pret NATO. Iespējams, tāpēc Krievija kopā ar tās vasali Baltkrieviju tiešā veidā organizē imigrantu plūsmas uz Eiropu. Nedrīkst arī aizmirst Krievijas iejaukšanos Sīrijas pilsoņu karā, kas veicināja 2015. gada imigrācijas viļņus uz Eiropu. Krievijas aprēķins ir vienkāršs – šķelt Eiropas politisko sistēmu starp “velkamistiem” un pretimigrācijas partijām, nepieciešamības gadījumā atbalstot vienu vai otru pusi, kā arī noslogojot Eiropas valstu iekšlietu struktūras, kurām islāma terorisma riski ir kļuvuši par ikdienas problēmu.

Visbeidzot jāmin arvien pieaugošais anti-ebreju noskaņojums, kurā apvienojas islāma radikāļu un kreiso aktīvistu naids pret Izraēlas valsti. Līdz ar “Hamās” teroristu uzbrukumiem Izraēlai tika izvērsti arī uzbrukumi ebrejiem Eiropā.[12] Masu imigrācijas un kreisuma simbioze ir radījusi savādu situāciju, kurā uz “atvērtību” un “iekļautību” vērstie eiropieši atkāpjas no Rietumu racionālās un likuma varā balstītās kultūras, lai pieskaņotos primitīvai islāma radikāļu propagandai. Šī propaganda apelē pie eiropiešu humānisma un vēlmes palīdzēt pasaules “cietējiem”, taču apvienojumā ar Eiropas demogrāfiskajām pārmaiņām šāda “žēlsirdība” ir visnotaļ pašnāvnieciska.

Secinājumi

Masu imigrācija Latvijā nav pieļaujama. Tā apdraud kultūru un drošību, kā arī ekonomisko izaugsmi un ģeopolitisko situāciju. Valdības lēmumi vai bezdarbība, kas to veicina, ir pretēji mūsu Satversmes garam un latviešu tautas kopējā labuma interesēm. Ir pēdējais brīdis izvērst diskusiju par “lienošo” jauno imigrāciju no Rietumiem svešām kultūrām un pieprasīt izlēmīgu politiķu rīcību. Rietumeiropas pieredze liecina, ka sākotnēji darbaspēka problēma tiek risināta ar nelielu imigrantu skaitu, taču vienmēr izvēršas par teju neapturamu procesu un sociālo katastrofu. Mums vēl ir iespējams apturēt šo novēršamo ļaunumu.

[1] https://www.lsm.lv/raksts/zinas/ekonomika/02.08.2023-kars-maina-viesstradnieku-plusmu-uz-latviju-arvien-vairak-iebrauc-no-nvs-valstim-un-indijas.a518008/

[2] Skat. britu politiķa Īnoka Pauela 1968. gada tā dēvēto Birmingemas runu: https://telos.lv/noversamie-launumi/

[3] https://www.telegraph.co.uk/news/uknews/law-and-order/6418456/Labour-wanted-mass-immigration-to-make-UK-more-multicultural-says-former-adviser.html

[4] https://ritvars.wordpress.com/2022/12/01/rietumeiropas-kolonizesana-turpinas-pamattautu-ipatsvars-riga-un-londona/

[5] https://ritvars.wordpress.com/2015/09/25/kapec-masu-imigracija-bistama/

[6] https://ec.europa.eu/eurostat/statistics-explained/index.php?title=Migrant_integration_statistics_%E2%80%93_labour_market_indicators#Unemployment_rate

[7] https://demo-demo.nl/wp-content/uploads/2023/06/Borderless_Welfare_State-2.pdf

[8] https://www.ssb.no/sosiale-forhold-og-kriminalitet/artikler-og-publikasjoner/56-prosent-av-sosialhjelpsutbetalingene-gar-til-innvandrere

[9] https://www.di.se/nyheter/migrationen-kan-fordubbla-statens-kostnader-for-pensionarer/

[10] https://migrationobservatory.ox.ac.uk/resources/briefings/the-fiscal-impact-of-immigration-in-the-uk/

[11] Mišels Velbeks, Pakļaušanās, no franču val. tulkojis D. Dimiņš, Rīga: Jāņa Rozes apgāds, 2016.

[12] https://www.theguardian.com/world/2023/nov/06/antisemitic-acts-have-exploded-in-france-since-7-october-interior-minister-says