Patiesai brÄ«vÄ«bai ir dziļāks ienaidnieks par Kremļa tirānu, un tas ir Ŕīs pasaules valdnieks. Kā 1995. gadā brÄ«dināja Jānis Pāvils II: ā€œKatrai amerikāņu paaudzei ir jāzina, ka brÄ«vÄ«ba nozÄ«mē nevis darÄ«t to, kas mums patÄ«k, bet gan bÅ«t tiesÄ«giem darÄ«t to, ko pienākas.ā€

KriÅ”jānis Lācis un Agnese Irbe sarunājas ar Baltijas Reformātu teoloÄ£ijas semināra direktoru Arti Celmiņu par pievērÅ”anos kristietÄ«bai un apoloģētikas stratēģijām. Artis uzsver AugustÄ«na atklāŔanu filozofijas fakultātē un LU TeoloÄ£ijas fakultātes sekulārisma programmu, kritizē ticÄ«bas psiholoÄ£izēŔanu un stāsta par presupozicionālo apoloģētiku, kas atsedz neitralitātes neiespējamÄ«bu, cilvēktiesÄ«bu humānisma nesakarÄ«gumu un paaugstināŔanos pār Dievu.

Ja likumdoÅ”anas priekÅ”likums par labu homoseksuālu savienÄ«bu atzīŔanai tiek pirmo reizi ierosināts likumdevēju kopsapulcē, katoļu likumdevējam ir morāls pienākums skaidri un publiski paust savu opozÄ«ciju un balsot pret to. Balsot par likumu, kas tik lielā mērā kaitē kopÄ«gajam labumam, ir ārkārtÄ«gi amorāli.

MiÅ”els Villē pirmais pamanÄ«ja un skaidri noformulēja it kā acÄ«mredzamo: modernās cilvēktiesÄ«bas nebÅ«t nav droŔības, stabilitātes un savstarpējas saskaņas rÄ«ks. Gluži otrādi: ā€œkatra no tā saucamajām cilvēktiesÄ«bām ir citu cilvēktiesÄ«bu noliegums.ā€

Napoleons neko nezināja par Lietuvu, un viņam nebija ne mazākā priekÅ”stata, kā Ŕī province tika pievienota Polijai; es biju spiests viņam to paskaidrot. Visā visumā viņŔ gandrÄ«z neko nezināja par mÅ«su vēsturi, un no PrÅ«sijas vēstures zināja vienÄ«gi FrÄ«driha Lielā laiku. Tāpēc viņŔ bija pārsteigts, kad es viņam pastāstÄ«ju, ka Lestoka korpuss sastāvēja vienÄ«gi no lietuvieÅ”iem un žemaiÅ”iem, nevis no poļiem; es piemetināju, ka, lai gan Ŕīs divas tautas slikti zina poļu valodu, abas dedzÄ«gi atbalsta Poliju un ka tādas paÅ”as simpātijas vērojamas arÄ« tajās lietuvieÅ”u provincēs, kas pieder krievu valdÄ«bai.

Dažu autoru centieni meklēt cilvēktiesÄ«bu pirmsākumus Hamurapi likumos, BÄ«belē un citos senajos avotos ir aplami, jo cilvēktiesÄ«bas ir tipiska jaunāko laiku parādÄ«ba. Vēl lÄ«dz pavisam nesenam laikam Rietumu tautām pilnÄ«gi pietika ar dabisko tiesÄ«bu izpratni un ar saprātÄ«gu juridisko domāŔanu, lai ne tikai aizstāvētu cilvēku pamattiesÄ«bas, bet arÄ« Ŕīs aizstāvÄ«bas garantijas paplaÅ”inātu un pastiprinātu.

Modernā, pēc Otrā pasaules kara ieviestā cilvēktiesÄ«bu koncepcija balstās uz ļoti vājiem vai pat aplamiem juridiskiem un filozofiskiem pamatiem. Un tās piemēroÅ”ana noved pie katastrofiskām sekām: tiesiskās nedroŔības, tiesÄ«bu sistēmas ideoloÄ£izācijas, valsts diktāta pastiprināŔanās uz cilvēku personiskās brÄ«vÄ«bas rēķina, sabiedrÄ«bas polarizācijas un atomizācijas.

DoktrÄ«na sludināja, ka komunistiskā partija ir vienÄ«gā antifaÅ”istiskā partija, bet visas pārējās partijas ir ā€œfaÅ”istiskasā€. Turklāt ā€œfaÅ”ismuā€ definēja nevis kā Ä«paÅ”u politisku kustÄ«bu, bet galvenokārt kā kapitālisma beigu posmu. LÄ«dz ar to ā€œantifaÅ”ismsā€ kļuva par sinonÄ«mu ā€œantikapitālismamā€.

Raivis Bičevskis, Agnese Irbe un KriÅ”jānis Lācis sarunājas par Krievijas iebrukuma Ukrainā saasinātajiem jautājumiem, kurus parasti aizsedz miera laiku “optiskā ilÅ«zija”. Bičevskis stāsta par Ernstu Jingeru un Krieviju kā modernitātes eksperimentu, Agnese skaidro kristÄ«go taisnÄ«ga kara teoriju un amerikāņu neoreālisma Ä£eopolitiÄ·u skarbumu, bet KriÅ”jānis pievērÅ”as Putina atbalstÄ«tājiem Eiropā un krievu dziļā garÄ«guma mÄ«tam.

Te, dziļā sniegā brienot, tai / No kājiņasĀ mÅ«k zābaciņŔ, / Te atkal izslÄ«d lakatiņŔ. / Nav laika pacelt, nezvērs ļauns / Aiz muguras taiĀ rÅ«cotĀ nāk, / TatjanaiĀ rokas trÄ«cēt sāk.

Cilvēka dzÄ«ve vienmēr tiek dzÄ«vota uz bezdibeņa malas. Cilvēces kultÅ«rai vienmēr ir nācies pastāvēt kaut kā par sevi bezgalÄ«gi nozÄ«mÄ«gāka ēnā. Ja cilvēki bÅ«tu atlikuÅ”i zināŔanu un skaistā meklējumus lÄ«dz brÄ«dim, kad dzÄ«votu droŔībā, Å”ie meklējumi nekad nebÅ«tu uzsākti. Mēs kļūdāmies, kad salÄ«dzinām karu ar ā€œnormālu dzÄ«viā€. DzÄ«ve nekad nav bijusi normāla.

2021. gada 12. jÅ«lijā Kremļa mājaslapā tika publicēts Putina raksts ā€œPar krievu un ukraiņu vēsturisko vienotÄ«buā€. Putins rakstÄ«ja: ā€œUzreiz pasvÄ«troÅ”u, ka sienu, kura radās bÅ«tÄ«bā starp vienas vēsturiskas un garÄ«gas telpas divām daļām, uztveru kā lielas kopÄ«gas bēdas, kā traģēdiju.ā€