Naturālistiskais skatījums medicīnā ir lietiskojis slimību, padarot to par šķietami objektīvu, no saslimušās personas neatkarīgu realitāti, fizioloģisku un izolētu problēmu. Rezultātā tā vietā, lai ārstētu cilvēku, tiek ārstēti orgāni vai orgānu sistēmas, vairumā gadījumu bezpersoniskās ārstēšanas praksēs, kas tikai palielina slimnieka stresu un atsvešinātību no pasaules un sava ķermeņa.

Par patiesības iespaidu Padomju Savienībā Astra sacīja: “Jāņtārpiņi dod nojēgu, ka tumsā ir gaisma. Ja ir tumsa un nav nekādas gaismas, tad arī nav nojēgas par to. Tāpat ir ar disidentiem.[12] Disidenti ir tāpēc, lai radītu nojēgu, ka nav viss tā, kā mums saka, nav vienīgais tā sauktais padomju tautas viedoklis.”

Ilze pēkšņi aprāvās un apklusa, – jo saprata, ka ir aizgājusi par tālu. Pēc līdzšinējo runu satura spriežot, daudzi klātesošie simpatizēja Kremļa politikai, un tātad sanāca, ka viņa – viešņa un svešiniece – bija atļāvusies nosaukt viņus par slepkavu līdzdalībniekiem. Ilzes acis pēkšņi sastapās ar Madame Blankāras skatienu… un meitene sastinga.

Krišjānis Lācis un Agnese Irbe šķetina tālāk dabīgā likuma nesaprašanas un noliegšanas jautājumu, rezumējot dabīgā likuma ētiku kā trešo lielo sistēmu līdztekus kantiānismam un utilitārismam, apspriežot rožukrūmu labbūšanu un sliktbūšanu, tad pievēršoties likuma noraidījuma iespējamiem cēloņiem, tādiem kā Darvina atklājumi, Reformācijas pagrieziens prom no sholastikas un jo īpaši tehnoloģiju attīstība.

Tā kā Zemmūram vēl pirms burtiski pāris dienām nebija savas tīmekļa lapas un viņam šobrīd ir grūtības sevi adekvāti prezentēt lielajos valsts un privātajos medijos, viņa pirmsvēlēšanu aģitācija notiek vietnē Youtube.

Kamēr dažiem puišiem, kam jāpaliek, tiek kārtoti dokumenti, pienāk divi latvieši. Viņiem drīz “dembelis” (demobilizācija). Vai Gunārs negribētu samainīt brūno somu pret mazāku? Viņam tāpat vēlāk atņemšot. Labāk lai tiekot latviešiem, kam ar tādu nebūs kauns braukt mājās. Puisis ar mieru. Dembeļi atnes mazāku. Gunārs pārkrāmē mantas. Tikmēr letiņi pamana “graždankas” (civilās) peldbiksītes, ko arī neļaušot valkāt.

Šajā diskusijā saduras divi pretēji skatījumi uz cilvēku, sabiedrību un attiecīgi arī uz valsti un tās mērķiem. Ja šo nostāju pamatā esošos pieņēmumus destilētu un skaidri formulētu, varētu iegūt diezgan precīzu mūsdienu “konservatīvo” un “liberāļu” pasaules uzskata aprakstu.

Ar savu melanholiju mums jāizlīgst, kā nu katrs protam, lai kādus izlīguma vārdus atrodam. Jo ir pilnīgi skaidrs, ka nākamruden tās vēstnese Bēda līdz ar pēdējām vēja trenktajām, jau trūdēt sākušajām lapām būs atkal klāt. Starp citu, tieši šī cikliskā atkalsatikšanās ir patiesa konservatīva vērtība, varbūt vispatiesākā.

Atšķirībā no sava laika filozofiem – vai arī mūslaiku filozofiem – Mērija Šellija, šķiet, atskārta, ka vēlme radīt pēcdabisku saprātu ir vēlme radīt dzīvības formu (vai nedzīvu intelektu), kas var mūs maldināt. Galu galā saprāta noteicošā pazīme nav ne šaubas, ne pārliecība (kā to pieņēma Dekarts), bet gan divkosība.

Krišjānis Lācis sarunājas ar Raivi Bičevski un Agnesi Irbi par Covid-19 pandēmiju un tās ierobežošanas mēģinājumiem. Irbe salīdzina 19. un 20. gs. pieejas un izsaka brīdinājumu par piespiedu vakcinācijas prettiesiskumu, Lācis stāsta, kā apbrīnojis valstu mobilizāciju vīrusa agrīnajās dienās, bet tagad par to šaubās, savukārt Bičevskis norāda uz pirmspolitiskām solidaritātes formām, tiesību sasaisti ar zināšanām un pienākumiem, kā arī atgādina par cilvēka galīgumu.

Dienu pēc dienas es vienmēr dzirdu un lasu dārgo tautiešu un godājamo valstsvīru spriešanu par visvisādām reformām pārvaldīšanā, tiesā, Baznīcā, skolā, satiksmē, saimniecībā, ģimenē un tā tālāk bez gala. Viss tas ir svarīgs un vajadzīgs. Bet viss tas ir ārējs. Galvenā tik un tā ir un paliek personības reforma. Bez šās reformas visi citi reformu pasākumi ir mazvērtīgi. Ievadiet Padomijā slavenās varones Anglijas iekārtas, Padomija tomēr netaps par Angliju, jo viņai nav angļiem līdzīgu pilsoņu.

Lai tu, Āfrikāni, būtu spējīgs jo dedzīgāk aizsargāt valsti, ņem vērā, lūk, ko. Visiem cilvēkiem, kas ir sargājuši savu tēvzemi, stiprinājuši to un bagātinājuši to, debesīs ir droša un īpaši viņiem nozīmēta vieta, kurā viņi kā svētlaimīgie bauda mūžīgo dzīvi.

Es nepiedzimu vispirms kā abstrakta cilvēciska būtne, kura vēlāk socializējoties ir ieguvusi savu nacionālo identitāti. Ar pašu savas piedzimšanas faktu, brīdi un vietu es jau esmu vai nu latvietis, vai lietuvietis, vai igaunis. Te mani senči ir dzīvojuši un apglabāti, te arī mani pašu (es ceru) apglabās. Pastarā dienā Kristus mani augšāmcels no Latvijas zemes.