Es vēlos skaidri paust Argentīnas nostāju: lai gan ANO “Ilgtspējīgas attīstības dienaskārtības 2030” nolūki ir skaisti, tā nav nekas cits kā pārnacionālas valdības programma, kura būtībā ir sociālistiska un kuras mērķis ir atrisināt modernitātes problēmas tādā veidā, kas nerespektē nacionālo valstu suverenitāti un pārkāpj cilvēku tiesības uz dzīvību, brīvību un īpašumu.
Agnese Irbe un Krišjānis Lācis sarunājas ar politologu Andi Kudoru par Donalda Trampa atgriešanos ASV prezidenta amatā un tās nozīmi ASV, Eiropas un Latvijas konservatīvajiem.
Tagad vairs nekaro valdības, bet tautas, un karš izšķir tautu likteņus, tāpēc arī visai tautai bez izņēmuma jānes apsardzības dienests kā personīgi, tā materiāli. Izņēmumu še nedrīkst būt, jo ikviens izņēmums būs netaisns attiecībā uz tiem, kas nes šos pienākumus.
Krišjānis Lācis un Agnese Irbe sarunājas ar baznīcas vēsturnieku Uģi Sildegu par Baltijas vācu luterāņu mācītāja Johana Ernsta Glika dzīvi, darbību un devumu latviešu tautai, pieminot Glika jubilejas 360. gadu.
Sociālo mediju golems nav vienkārši viens no kavēkļiem, kas mums traucē pievērsties jēdzīgākām lietām. Drīzāk tas uzdodas par kalpu, kurš, ik dienas sniedzot iespēju sociālajos medijos izpaust sevi un tiekties pēc citu lietotāju atzinības, pamazām veido un nosaka to “es”, kas izprot “sevi”, un to, kā “es” izprot “sevi”, kā arī veidu, kā šis “es” uztver pārējo īstenību.
Ko īsti nozīmē Akvīnas Toma ideja, ka cilvēkam ir tikai viens mērķis un ka šis mērķis ir pārdabisks? Vai tas nozīmē, ka ilgas pēc pārdabiskās Dieva vīzijas cilvēkā ir aktuālas jau no paša iesākuma vai arī tās pastāv cilvēciskajā dabā tikai kā potenciāls un šī potenciāla aktualizācijai ir kādi priekšnoteikumi?
Aicinām noklausīties izdevniecības KODOKA un portāla Telos rīkoto diskusiju Rīgas Latviešu biedrības namā 2. oktobrī, kurā meklēta atbilde uz jautājumu: kas ved Latviju uz bankrotu un ko darīt, lai to novērstu?
Balstoties Eiropas un Latvijas politiķu ambīcijās, Latvijai piedāvāja būtībā unikālu ideoloģisku eksperimentu – izveidot paraugu pilsoniskajai sabiedrībai. Turklāt to piedāvāja valstī, kas, pirmkārt, dibināta uz etniskā nacionālisma pamatiem, otrkārt, saskārusies ar Eiropā nepieredzēta mēroga kolonizāciju, kas teju iznīcinājusi šīs nācijas pārsvaru savā etniskajā dzimtenē, un, treškārt, bijusi pakļauta Krievijas ģeopolitiskajām interesēm, kas pēc “Karaganova doktrīnas” šīs kolonizācijas sekas tiecās izmantot saviem imperiālistiskajiem mērķiem.
“Palīdzi man tīklu vilkt,” laumiņa saka un skatās viņā pār plecu, vilinādama ar acīm, kuŗas ir zilas kā jūŗa. Vējš izpūš viņas matus, un kaijas sviež gaisā kaislus kliedzienus.
Atzīmējot vācu filozofa Imanuela Kanta 300. jubilejas gadu, Krišjānis Lācis sarunājas ar Agnesi Irbi par Kanta ētiku, lasot 1785. gadā izdoto “Tikumu metafizikas pamatojumu”.
Gaiss vispār nekustas, un nav jaušama ne pūsmiņa. Lapas ir tik vieglas, ka, krītot lejup, tās aizslīd sāņus, tad pavilcinās, saduroties ar gaisa masām, un visbeidzot tik nemanāmi pieskaras zemei, ar kuru tām drīz būs jāsajaucas, ka šis žests ir liegāks par sveicienam paceltu roku un diskrētāks par diskrētāko glāstu.
Imigrantu darbaspēka trūkums nenozīmē, ka darbavietas netiks aizpildītas: darba devēji tā vietā pielāgos plānošanu, izvēloties vai nu paaugstināt atalgojumu, lai piesaistītu vietējos darbiniekus, vai arī ieguldīt līdzekļus ražotnēs un iekārtās, lai aizstātu strādniekus.
Talmuds māca, ka, jo vairāk cilvēkam ir bērnu, jo lielāka ir viņa līdzdaļa nākamajā pasaulē. Bērni mājsaimniecībai nes dievišķu svētību un aizsardzību. Haredi daudzbērnu ģimenes uzskata par dievišķās kalpošanas veidu, kurā vecāki ir kā Dieva sabiedrotie radīšanas aktā,
Līdzīgi kā ģeopolitikā par liela mēroga konflikta tuvošanos var liecināt vecās lielvaras stagnācija iepretim jaunās lielvaras ekonomiskā un militārā potenciāla pieaugumam, tā valstu iekšpolitikā un etniskajās attiecībās par pilsoņu kara draudiem var liecināt pamattautas demogrāfiskā stagnācija vai kritums iepretim straujam imigrantu populācijas pieaugumam.
Nekonsekvents cilvēks jau ir stipri tuvs nejēgam, pēcgudrības cilvēkam, garīgam sliņķim, un pat – m u ļ ķ i m. Nekonsekventu domu un darbību tauta arī kritizē un bargi tiesā.
Mums patīk runāt par smaga darba vērtību, bet mēs sev iestāstām, ka iemesls, kāpēc paši nestrādājam, ir kāda netaisnība. Piemēram, Obama slēdza ogļraktuves vai visas darba vietas aizņēma ķīnieši. Tie ir meli, kurus mēs sev stāstām, lai apklusinātu kognitīvo disonansi – pārrauto saikni starp pasauli, kuru redzam, un vērtībām, kuras sludinām.
Prāta paplašināšanās nav tikai pasīva vairāku prātam nezināmu ideju uztveršana – tā ir enerģiska un tūlītēja iedarbošanās uz šīm jaunajām, prātā ieplūstošajām idejām, darbība to virzienā un to vidū. Tā ir formējoša spēka iedarbība, kas iegūto sakārto un padara jēgpilnu.
Narkotiku lietotāju skaits Ķīnā ir 2,14 miljoni, kas atbilstu 0,22% no tās 980 miljoniem pieaugušo iedzīvotāju. Salīdzinājumam: Portugālē, kur narkotikas dekriminalizētas, lietotāju skaits ir 12,8% no pieaugušajiem iedzīvotājiem.
Ja vispār ir iespējams sasniegt patiesību, tā mums ne vien jāatrod, bet arī jāliek lietā; un, pat ja tas ir grūti, tāpat patiesības izzināšanā nav mēra, ja vien tāds nav atrasts, – tāpēc ir apkaunojoši pagurt meklējumos, kad tas, ko meklējam, ir tik ļoti skaists.
Agnese Irbe un Krišjānis Lācis iztaujā Latvijas Evaņģēliski Luteriskās Baznīcas (LELB) ilggadēju arhibīskapu Jāni Vanagu.