Juceklis rodas kā likumsakarīgs iznākums, ja sabiedrība kolektīvi cenšas uzņemties atbildību par homoseksuālu cilvēku vēlmi pēc bērniem.
Neilgi pēc tam, kad 2014. gadā Lielbritānijā tika legalizētas viendzimuma laulības, seksuālo minoritāšu tiesību aizstāvju organizācija Stonewall nāca klajā ar paziņojumu, ka savā darbībā kļūs iekļaujošāka un tagad aizstāvēs arī transpersonu tiesības. Viens no šīs aizstāvības mērķiem bija padarīt dzimtes identitāti primāru, savukārt bioloģisko dzimumu – sekundāru.
Netālu no universitātes, tieši pretī stacijai, atradās iestāde ar lepnu nosaukumu – restorāns “Kaukāzs”. Tas bija pagrabstāvā. Mēs tur nebijām bijuši, bet Uldis gan, tāpēc viņš vienkārši komandēja – ej tur, pagriezies pa labi, ej tur pie galdiņa un gaidi!
Tradicionālajā un bibliskajā kristietībā mācība par morāli neklasificē cilvēciskas būtnes kā heteroseksuālas vai homoseksuālas personas – un to nedara arī Bībele. Līdzīgi Dievam, tradicionālā Baznīcas doktrīna uzskata cilvēkus par vīriešiem un sievietēm. Mācot par seksualitāti, Bībele koncentrē uzmanību uz to, ko cilvēki seksuāli dara un kā rīkojas.
Agnese Irbe un Krišjānis Lācis sarunājas ar Raivi Zeltītu par latviešu filozofa Paula Jureviča (1891–1981) darbiem un domām.
Lai Latvijas pāriem retāk nāktos no ginekologa dzirdēt frāzi “Vajadzēja dzemdēt ātrāk!”, rosinu izglītības sistēmā attiekties pret skolēniem un studentiem kā pret nākotnes vecākiem.
Lielbritānijā ir uzvarējis universālisms gan kreisajā, gan labējā politikā. Kamēr kreisais universālais nacionālisms iestājas par morālo perfekciju (“sociālpolitiskās atjēdzības” mērcē), tikmēr labējos vada tā sauktais GDP nacionālisms jeb rūpes par ekonomisko izaugsmi. Neviens no abiem neiestājas par unikālo britu kultūrā.
Viņas ķermenim bija raksturīgs tāds smalkums un tāds vieglums, ka viņa staigāja pa visasākajām smailēm lielā augstumā un līdzīgi zvirbuļiem uztupās uz pašiem tievākajiem koku zariņiem.
Latviešu dvēsele ir bagāta ar to, ko sauc par “sastrēgumiem”, tas ir, ar daudz neapmierinātām vēlēšanām, nerealizētiem nodomiem un līdz ar to ar daudz neizteiktām jūtām – kas arī vairāk nekā saprotams, ja ņem vērā latviešu dzīves vēsturiskos apstākļus. Novesta uz ārējo pasivitāti, latviskā dvēsele atviegloja sevi, razdama savām jūtām izpausmi vismaz dzejā.
Pilnīga jeb pabeigta nekārtība ir tad, ja kārtību uzturošie spēki ne tikai nepilda savu uzdevumu, bet rīkojas tīši pretēji tam. Tā ir sava veida perversija: autoritāte aktīvi apvērš sev uzticēto kārtību, tā mēģina attālināt, nevis sasniegt mērķi, kura dēļ šī kārtība pastāv.
Te mēs nonākam pie 20. gadsimta cilvēktiesību revolūcijas un politisko sistēmu reorganizācijas konceptuālā kodola: attiecībām starp personām un sabiedrību. Šīs attiecības, kas tradicionāli pakārtoja personu sabiedrībai, kā daļu attiecībā pret veselumu, tika apvērstas.
Krišjānis Lācis un Agnese Irbe sarunājas ar Jurģi Klotiņu par Ēriha Marijas Remarka 1928. g. romānu “Rietumu frontē bez pārmaiņām” un neseno vācu ekranizāciju Edvarda Bergera režijā, kas saņēma ASV kinoakadēmijas balvu kā 2022. gada labākā ārzemju filma.
Upīte tek tik strauji, ka viņas rāmo, mīlīgo burbuļošanu var pat kalna virsotnē sadzirdēt. Viņas sapņainās čalās klausoties un iedomas vieglajiem spārniem ļaujoties, mums piepeši liekas, it kā patlaban būtu, pēc ilgiem svešumā pavadītiem maldu gadiem, pārnākuši atkal dzimtenē un tikai tagad sāktu īsteni saprast viņas brīnišķīgo varu pār savu bērnu dažkārt aplamu ilgu pilnām sirdīm.
Etnonacionālisms nav vērsts tikai pagātnē – tā ir arī ticība tautas radošajam potenciālam, tās īpašajam raksturam, tiesībām uz pastāvēšanu, uz uzplaukšanu savā zemē un tās misijai pasaulē.
Tagad vēlreiz ar svaigu skatu pārlasot Stambulas konvenciju, šķiet grūti noliedzams, ka konvencijas teksts un tās mērķis lielā mērā tika pārprasti – un pārprasti gan tās dedzīgo atbalstītāju, gan aso kritiķu pusē.