Rietumu konservatīvisms un “5. kolonnas olas”

Izlasot Aivara Ozoliņa rakstu “5 kolonnas olas”, kas atrodams žurnāla Ir 16. marta izdevumā,[1] rodas iespaids, ka žurnāls Ir nevis cenšas nodarboties ar objektīvu žurnālistiku, bet gan manipulē ar sabiedrisko domu kreiso un progresīvo politisko spēku interesēs. Raksta radītais priekšstats par pēdējā laika notikumiem atklāj apbrīnojami subjektīvu, vienpusīgu un tendenciozu iespaidu.

Kara apstākļi liek cilvēkiem aizmirst ikdienas strīdus un liela apdraudējuma priekšā atmest personiskās ambīcijas un lepnumu, lai rastu iespēju visai tautai vienoties cīņā pret ienaidnieku. Tieši uz to Raivis Dzintars bija norādījis savā portāla Delfi rakstā “Kad kultūrkari pierimst”.[2] Tomēr A. Ozoliņš savā rakstā izvēlējās šo kopējas sadarbības piedāvājumu noraidīt, piedēvējot tam “divkosīgumu” un deklarējot, ka R. Dzintaram politiskie uzskati esot svarīgāki nekā kopējais sabiedrības labums un intereses. A. Ozoliņa atbilde ir šāda: “Acīmredzot mums iesaka paklusēt tikmēr, kamēr sevi par “konservatīvajiem” nokristījušie putinisti sakārtos savu naida vārdnīcu.”

Teiktais liecina, ka atsevišķi kreisi liberālie spēki redz karu Ukrainā kā iespēju saasināt Latvijas iekšējo “kultūrkaru”. Par savu primāro uzdevumu tie uzskata LGBTQ+ prasību apmierināšanu un tiesiskuma ieviešanu pēc savas izpratnes, savukārt palīdzība Ukrainai tiem ir otršķirīga. Šādi tiek stiprināta nostāja, ka Ukrainā patiesībā notiekot karš starp dažādām pārvaldes formām – demokrātiju un autoritārismu. Liberālais spārns izliekas neredzam, ka karā vērojama cīņa starp nacionālismu un imperiālismu. Iespējams, ka to dara apzināti, jo šāds skatījums internacionālistiem un pasaules pilsoņiem, protams, nav izdevīgs. Ukraiņu nacionālismu nicina tādā apmērā, ka A. Ozoliņš, šķiet, pat sācis uzskatīt, ka Harkivā un Mariupolē nemaz netiek nogalināti ukraiņi, bet tikai krievi. Citādi grūti izskaidrot šo teikumu viņa rakstā: “Krievijas armija Harkivā un Mariupolē masveidā slepkavo krievus un aicina talkā čečenu un sīriešu algotņus.” Jācer gan, ka tā ir vienkārši autora paviršības kļūda.

Bieži vērojams, ka, nicinot konservatīvu nacionālismu, kreisi liberālie oponenti apzināti izvēlas to jaukt ar šovinismu. Nacionālisms ir etniski konservatīva politiska ideoloģija, kas pirmā vietā stāda nācijas identitāti; nacionālisms ietver nācijas identitātes un vērtību aizsardzību. Savukārt šovinisms ir ideoloģija, kurā savu nāciju uzskata par objektīvi pārāku. Parasti uzsver, ka nācijas apziņu veido kopēja vēsture, reliģija un valoda. Līdz ar to kreisais liberālisms aktīvi cīnās tieši pret minētajām nācijas identitātes pazīmēm, dažādos veidos cenšoties tās dekonstruēt un pierādīt to “neīstumu”.

Pēc A. Ozoliņa domām, jēdzieni “kultūrkarš”, “genderisms”, “sorosisms” un “kultūrmarksisms” esot Kremļa polittehnologu radīti. Tas ir savādi un liek domāt, ka viņš nav iepazinies ar šo jēdzienu izcelsmes vēsturi. “Kultūrkarš” ir kultūras konflikts starp sociālajām grupām un cīņu par šo sociālo grupu vērtību, pārliecību un prakšu dominanci. Pats jēdziens pārņemts no vācu “Kulturkampf” (“kultūras cīņa”), ko ieviesa Rūdolfs Virhova, apzīmējot kultūras un reliģisko grupu sadursmi Vācijas kanclera Oto fon Bismarka vadītajā kampaņā pret Romas katoļu baznīcas ietekmi (1871–1878).[3]

Mūsdienu “kultūrkara” jēdzienu pētījis Virdžīnijas Universitātes sociologs Džeimss Deivisons Hanters savā 1991. gada rakstā “Kultūras kari: cīņa par Amerikas definēšanu”. Hanters aprakstīja sabiedrisko procesu, ko skatīja kā dramatisku pārkārtošanos un polarizāciju, kas būtiski pārveidojusi Amerikas politiku un kultūru. Viņš apgalvoja, ka virknē sabiedrību šķelošo jautājumu – par grūtniecības pārtraukšanu pēc sievietes vēlēšanās, ieroču politiku, baznīcas šķirtību no valsts, privātumu, narkotiku lietošanu izklaides nolūkos, homoseksuālu attiecību pielīdzināšanu laulībai un cenzūru – pastāv nesamierināmi pretpoli. Šie jautājumi, pēc Hantera domām, sabiedrību sadalījuši divās karojošās nometnēs, kuras sevi definē nevis pēc sociālās šķiras vai konfesionālās, etniskās un pat politiskās piederības, bet gan pēc ideoloģiskā pasaules uzskata.[4] “Kultūrkaru” jēdziens mūsdienu izpratnē ir nācis no ASV politiskās teorijas vides.

Savukārt A. Ozoliņa lietotais jēdziens “sorosisms” ir saistīts ar filantropa Džordža Sorosa personību un darbību. 1990. gados Dž. Soross Ziemeļamerikā bija pazīstams kā veiksmīgs valūtas spekulants, kurš “salauzis Anglijas banku”. Viņu arī uzskatīja par demokrātijas atbalstītāju, jo viņš bija aktīvi pretojies totalitārajam komunismam. Taču 21. gadsimta sākumā Dž. Soross Amerikā ieguva renegāta demokrāta reputāciju. Filantropa propagandēto “jauno kreiso” ideoloģiju kritiski aprakstīja viņa konservatīvie politiskie pretinieki. Neapmierinātību ar Dž. Sorosa darbību pastiprināja apstāklis, ka viņš nebija ASV konservatīvo vidū populārās Izraēlas un tradicionālo ebreju labdarības organizāciju atbalstītājs. Laikā, kad Dž. Sorosa Krievijas pretinieki viņu uzskatīja par CIP aģentu un ASV valdības atbalstītāju, labējie Ziemeļamerikā Sorosu aprakstījuši kā antiamerikānisku un asi kritizējuši viņa narkotiku likuma reformu un spēcīgo kreisi liberālo ievirzi. Dž. Soross mūsdienās vairāk saistīts ar ASV Demokrātu partijas radikālo spārnu. Taču viņa vērtējums ir neviennozīmīgs abās politiskā spektra pusēs, jo arī daži ASV radikāli kreisā spārna aktīvisti nevēlas būt no viņa atkarīgi tāpēc, ka viņš burtiski ir lielā kapitāla un kapitālisma iemiesojums.[5] Tādējādi Rietumu konservatīvo izpratnē “sorosisma” jēdziens ir pārāk daudzslāņains, lai to atvasinātu no Krievijas propagandas.

Mūsdienu kultūras studiju socioloģiskās, materiālistiskās un politiskās pieejas pamatā ir teorētiskās atziņas, kas balstītas vairākos marksisma virzienos, kuru apkopojumu mēdz ietvert jēdzienā “kultūrmarksisms”. Kā idejiskos pārstāvjus šeit var minēt daudzus 20. gadsimta marksisma teorētiķus, kuri saistīti ar “jauno kreiso” intelektuālo kustību. Tie būtu Ģērgs Lukāčs, Antonio Gramši, Ernsts Blohs, Valters Benjamins, Herberts Markūze, Jirgens Hābermāss un Teodors Adorno. Viņi izmantoja Marksa teoriju, lai analizētu kultūras formas saistībā ar to rašanos, saikni ar sabiedrību un vēsturi, kā arī to ietekmi uz cilvēku grupām un sabiedrisko dzīvi. Tādējādi “kultūrmarksisma” tradīcija ir būtiska mūsdienu kultūras studiju sastāvdaļa. Kultūrmarksisms atšķiras no klasiskā marksisma filozofijas pieejas. Pēdējā balstījās dialektiskajā materiālismā, pieņemot, ka sabiedrības attīstību primāri nosaka ekonomiskie faktori. Kultūrmarksisma filozofiskajā straumē savukārt valdīja uzskats, ka dominē kultūras faktori, kas arī kalpo par pamatu dažādu identitāšu cilvēku grupu ekspluatācijai un diskriminācijai. Attiecīgi klasiskajā marksismā valdošais uzsvars uz īpašuma attiecībās balstīto ekspluatāciju un šķiru cīņu kultūrmarksismā tika aizstāts ar identitātes politiku. Identitātes pieeja māca, ka, balstoties noteiktos dzimuma, reliģijas, rases, sociālās izcelsmes, sociālās šķiras, vides un citos identificējošos faktoros, cilvēki izstrādā politiskās rīcības programmas, kuras aizsargā šīs identitātes. Identitātes politikas jēdziens ir izšķiroši būtisks tādās kustībās kā multikulturālisms, feminisms, lesbiešu, geju un transpersonu identitātes atzīšana, kā arī citās. Redzamākās kultūrmarksisma skolas ir Frankfurtes skola un Lielbritānijas kultūras studiju skola, kas nodrošinājušas mūsdienu kreisos politiķus ar dažādām kultūras kritikas metodēm un atziņām. Tās joprojām izmanto daudzi Rietumu pasaules kreisie aktīvisti, kuri cīnās par konkrētām pilsoniskām un politiskām tiesībām.[6] Pretēji A. Ozoliņa rakstītajam, nav pamata apgalvot, ka šīs identitātes teorijas, kurām ilgstoši pretojušies Rietumu konservatīvie spēki, būtu izdomājuši krievu polittehnologi.

Jēdziens “genderisms” (vai “ģenderisms”) Rietumu pasaulē oficiāli radās 1994. gada ANO Kairas Starptautiskajā konferencē par iedzīvotājiem un attīstību. Tur pirmo reizi jēdzienu “dzimte” (gender) ierakstīja dokumentā, ko izstrādāja starpvaldību sarunu rezultātā. Sešus mēnešus vēlāk IV Pasaules sieviešu konferences sagatavošanas komitejas sanāksmē Pekinā tradicionālā spārna katoļu grupas atklāti nosodīja jēdzienu “dzimte” saistībā ar netiešo atziņu, ka cilvēka dzimums tiekot konstruēts ar valodas un sociālo lomu palīdzību un ne vienmēr sakrītot ar bioloģisko dzimumu. 1997. gadā iznāca pirmā šo jēdzienu kritizējoša grāmata Dzimtes mērķis, ko sarakstīja Ziemeļamerikas konservatīvā katoļu žurnāliste Deila O’Līrija. 1997. gadā kardināls Rācingers, tobrīd Ticības doktrīnas kongregācijas vadītājs, grāmatā Zemes sāls rakstīja, ka dzimtes jēdziens “saceļas pret cilvēka kā bioloģiskas būtnes robežām”. Vatikāns izvērsa sistemātisku dzimtes (gender) teorijas teoloģisku kritiku. Kā piemēru var minēt 2003. gada krājumu “Leksikons: neskaidri un apspriežami termini attiecībā uz ģimenes dzīvi un ētiskiem jautājumiem” un 2004. gada “Vēstuli Katoļu baznīcas bīskapiem par vīrieša un sievietes sadarbību pasaulē”.[7] Kā redzams no vēstures, “genderisms” nav Krievijas polittehnologu izdomāts jēdziens, bet gan katoļu teoloģiskās kritikas auglis. Jāpiebilst, ka nebūtu racionāli uzskatīt Vatikānu par galveno Kremļa ideoloģijas izplatītāju pasaulē.

Protams, visus iepriekš minētos jēdzienus izmanto arī Krievijas propaganda, lai runātu ar Rietumu pasaules auditoriju, jau zināmajiem terminiem pievienojot sev izdevīgus elementus. Pastāv arī dažādas sazvērestības teorijas, kuras nesamērīgi pārspīlē šajos jēdzienos ietverto ideju ietekmi uz pasaulē notiekošo. Tomēr tas nedod pamatu nodēvēt visu minēto par Krievijas polittehnologu gara darbu.

Tomēr pastāv viens plaši lietots jēdziens ar noteiktu nozīmi, par kura izplatību Rietumu pasaule var pateikties PSRS laikmeta propagandai. Šis jēdziens ir “fašisms”. To nekritiski pielieto kreisie liberāļi attiecībā uz saviem politiskajiem pretiniekiem, ignorējot jēdziena akadēmisko nozīmi. Vācijas Komunistiskā partija (VKP) 1932. gadā izveidoja organizāciju “Antifaschistische Aktion”. Organizācija bija lojāla Josifa Staļina vadītajai padomju valdībai, jo VKP kopš 1928. gada kontrolēja un finansēja padomju valdība Maskavā.[8]Antifaschistische Aktion” būtisks rīcības elements bija “fašistu” epiteta lietošana. Pēc Normana Deivisa teiktā, VKP ietekmē radītais jēdziens “antifašisms” radies kā Padomju Savienības ideoloģisks konstrukts. Epitetus “fašisms” un “fašisti” plaši izmantoja, lai raksturotu kapitālisma sabiedrību kopumā un arī jebkuru pretpadomju vai antistaļinisku darbību vai nostāju. Šo lietojumu pārņēma arī ar Kominterni saistītās komunistiskās partijas, to skaitā VKP.[9] Kominternes trešajā periodā (1928–1931) VKP pēc Maskavas norādījumiem iekļāva Vācijas sociāldemokrātisko partiju “fašistu” kategorijā, pamatojoties uz Staļina pasludināto un Kominternes atbalstīto “sociālfašisma” teoriju. Tā mācīja, ka sociāldemokrātija ir fašisma paveids – vēl bīstamāks un mānīgāks par atklāto fašismu. Doktrīna sludināja, ka komunistiskā partija ir vienīgā antifašistiskā partija, bet visas pārējās partijas ir “fašistiskas”. Turklāt “fašismu” definēja nevis kā īpašu politisku kustību, bet galvenokārt kā kapitālisma beigu posmu. Līdz ar to “antifašisms” kļuva par sinonīmu “antikapitālismam”.[10]

Šo konstruktu regulāri pielietoja PSRS politiskajā retorikā arī visā Aukstā kara periodā un saglabāja Krievijas politiskajā retorikā pēc PSRS sabrukuma. Mūsdienās ir daudzi krievu politiķi un publicisti, kuri šo terminu lieto nekritiski un sauc par “fašismu” ne tikai dažādas jēdzienam neatbilstošas autoritāras un nacionālistiskas politiskas tendences, bet pat savu liberālo oponentu politiskās platformas. Minētā pieeja turpina padomju laikā pastāvošo praksi: ar terminu “fašisms” apzīmē tik atšķirīgas parādības kā ASV konservatīvismu, Rietumeiropas sociāldemokrātiju un Ķīnas komunismu.[11] 

PSRS ietekmēja Rietumu kreisās politiskās partijas, un padomju radīto “fašisma” konstruktu pārņēma arī daudzi Rietumu kreisie aktīvisti, pat atsevišķi kreisi noskaņoti akadēmiskie mācībspēki. Šī konstrukta lietošana izteikti pieauga pēc tam, kad pasaulē lielāku politisku atbalstu sāka iegūt konservatīvie politiskie spēki, attiecīgi saasinot kultūrkaru. Raksturīgs piemērs ir ASV prezidenta Donalda Trampa un Republikāņu partijas saukšana par “fašistiem”. Šādu retoriku lietoja gan parasti kreisie aktīvisti daudzajās pret Trampu vērstajās demonstrācijās, gan arī izglītoti žurnālisti un pētnieki, kuri ignorēja akadēmiski pieņemto fašisma definīciju. Lūk, ieskatam fragments no kreisā britu leiboristu laikraksta The Guardian raksta “Amerika iegājusi fašisma attīstības fāzē”. Raksts veidots, izmantojot kultūrmarksista Teodora Adorno teoriju: “Mūsdienu amerikāņu fašistu kustību vada oligarhiskas intereses, kurām sabiedriskais labums ir šķērslis, piemēram, ogļūdeņražu bizness, kā arī sociālās, politiskās un reliģiskās kustības, kuru saknes ir Konfederācijā. Kā jau visās fašistu kustībās, šie spēki ir atraduši populāru līderi, kuru neierobežo demokrātijas noteikumi, – šoreiz Donalda Trampa tēlā”.[12] Raksta autors ir Jeila Universitātes profesors Džeisons Stenlijs. Līdzīgas atziņas izteiktas Washington Post publicētajā rakstā “Trampisms ir amerikāņu fašisms”: “Prezidents un ievērojama daļa viņa atbalstītāju ir pieņēmuši amerikāņu fašismu. Un Trampa muldēšana šo būtību neatspēko. Lai gan viņš, iespējams, nevar nosaukt politisko teoriju, ko viņš ir pieņēmis, viņa paša neapdomība, iedomība un autoritārie instinkti ir noveduši viņu pie fašisma”.[13]

Kā redzams, visai precīzi tiek reproducēts padomju “fašisma” konstrukts, kā pierādījumus izmantojot norādes uz kapitālismu, reliģiju un kultūrmarksisma ideologu vidū populāro personības iezīmju psiholoģisko analīzi. Vienlaikus pastāv bažas, ka Trampa saukšana par “fašistu” grauj šo jēdzienu un noved pie nepareizas politiskās situācijas analīzes. Patiesi fašistiski ir tie vadoņi, kuri aptur vēlēšanas, atlaiž likumdevējus, iesloga pilsoņus nometnēs bez tiesas vai apelācijas iespējām, nostiprina vienpartejisku varas sistēmu un orientējas uz nacionālo šovinismu. Kā norādījis Teksasas Universitātes profesors Džeisons Braunlijs, pagātnes fašistu līderi “ne tikai īstenoja labējo politiku, viņi arī izveidoja masu mobilizācijas partijas un paramilitārās organizācijas ar mērķi aizslaucīt alternatīvas kustības un izveidot vienas partijas diktatūru”. Tātad Donalda Trampa valdīšanas laiks neatbilst fašisma akadēmiskajai definīcijai. Viņš neapdraudēja konstitucionālo demokrātiju, taču izaicināja liberālismu un liberālo demokrātiju. Jēgpilni būtu apgalvot, ka viņš bija neliberāls demokrāts. Līdzīgi ir iespējams raksturot arī lielu daļu no viņa atbalstītājiem. Tas izraisīja sašutumu kreiso liberāļu vidū, jo viņiem demokrātija un liberālisms ir sinonīmi. Tomēr tas nav tiesa – demokrātija var pastāvēt arī bez liberālisma.[14]

Līdzīga polemika un konservatīvo saukšana par “fašistiem” vai “nacistiem” vērojama ne tikai ASV, bet arī pārējā Rietumu pasaulē. Arī žurnālists A. Ozoliņš savā rakstā, šķiet, cenšas propagandēt iepriekš minēto PSRS ideoloģisko konstruktu, ka latviešu nacionālisti būtu pielīdzināmi “fašistiem”. Šo pieņēmumu balsta netieša norāde viņa rakstā – latviešu nacionālisti, viņš apgalvo, mēģinot savus “āriskās varas” simbolus pārkrāsot zili dzeltenus. Cerēsim, ka Ukrainas kara uzjundītie jautājumi palīdzēs Latvijas kreisajiem liberāļiem beidzot atbrīvoties no tādas “fašisma” definīcijas, kas radīta kādreizējās PSRS kultūrtelpā.

A. Ozoliņš, šķiet, pievienojas politologam Frānsisam Fukujamam. Fukujama nesen rakstīja, ka Rietumu konservatīvisms pastāvot, tikai pateicoties Krievijas ietekmei, un norādīja, ka visi konservatīvie “kultūras karotāji” esot bijuši zem Krievijas karogiem. Šāds apgalvojums ir nepamatots. Rietumu pasaules konservatīvisms sakņojas ideoloģijā, kura ir neatkarīga no Krievijas un radusies citā kultūrtelpā. Vispirms jāmin konservatīvisms ASV. Vismaz kopš prezidenta Ronalda Reigana laikiem tā ir politiska un sociāla filozofija, kas kā prioritāti izvirza amerikāņu tradīcijas, republikānismu un ierobežotu federālās valdības varu pār pavalstīm. Sociālajos jautājumos amerikāņu konservatīvisms atbalsta kristīgās vērtības, morālo absolūtismu, tradicionālās ģimenes aizstāvību un privātās brīvības aizsardzību, vienlaikus iebilstot pret abortiem un viendzimuma laulībām. Ekonomiskajā sfērā tas parasti atbalsta uzņēmējdarbību un kapitālismu. Amerikāņu konservatīvismam ir svarīga spēcīga valsts aizsardzība, ieroču nēsāšanas tiesības, brīva tirdzniecība un Rietumu kultūras aizsardzība pret komunisma, sociālisma un morālā relatīvisma radītajiem draudiem.[15]

Mūsdienās ASV Republikāņu partijā aptuveni divas trešdaļas reģistrēto vēlētāju ir konservatīvi kristieši.[16] ASV ir kristīga valsts, kurā pat viesnīcas katrā numurā saviem klientiem nodrošina Bībeles; tā ir tradīcija, kas pastāv jau vairāk nekā 100 gadus. Ņemot vērā apstākli, ka ASV ir spēcīgākā pasaules lielvalsts, nebūtu racionāli uzskatīt, ka Republikāņu partijas konservatīvismam pasaulē nav nekādas ietekmes un viss konservatīvisms nāk tikai no Krievijas. Tāpat arī Eiropā ir vērā ņemamas konservatīvisma tradīcijas, piemēram, gollisms vai tečerisms, kas ir pastāvējušas neatkarīgi no Krievijas ietekmes.

Nav pamata piedēvēt Ukrainai cīņu par kreisā liberālisma idejām tikai tāpēc, ka tā pašreiz karo pret Krieviju. Liberāļu vidē ir populāri skatīt Ukrainas prezidentu Volodomiru Zelenski kā LGBTQ+ karognesēju, atsaucoties uz viņa teicienu: “Mēs dzīvojam atvērtā un brīvā sabiedrībā (..) Lieciet taču tiem cilvēkiem mieru Dieva dēļ!” Ņemot vērā Zelenska partijas “Tautas kalps” darbību, maz ticams, ka prezidents ar šiem vārdiem bija domājis viendzimuma attiecību juridisku atzīšanu. Partija “Tautas kalps” 2020. gada sākumā izveidoja parlamenta grupu, lai cīnītos pret aicinājumiem paplašināt LGBTQ+ juridiskās tiesības. “Tautas kalpa” deputāts Svjatoslavs Jurašs norādīja, ka grupa iebildīs pret viendzimuma laulībām un LGBTQ+ adopcijas tiesībām. “Tautas kalpa” deputāti Georgijs Mazurašu un Oļena Lisa ir reģistrējuši jaunu likumprojektu, kas paredz noteikt administratīvo atbildību par homoseksuālisma un transpersonisma propagandu. Likumprojekts paredz uzlikt arī naudas sodu par “homoseksuālisma propagandu”.[17] Šāda veida likumdošana atrodama arī ASV republikāņu pavalstīs. Nav pamata uzskatīt, ka “Tautas kalpa “ deputāti šeit būtu ietekmējušies no Krievijas parauga.

Daudzas pazīmes liecina, ka, nākotnē iestājoties Eiropas Savienībā, Ukraina varētu pievienoties Višegradas valstu grupai Polijas vadībā, tādējādi stiprinot konservatīvisma politiskās pozīcijas bloka iekšienē. Frānsisa Fukujamas utopiskās fantāzijas par vēstures beigām un kreisā liberālisma “paradīzi zemes virsū” kārtējo reizi varētu nepiepildīties. Savukārt Rietumu konservatīvisma izredzes šajā kontekstā varētu raksturot ar Marka Tvena vārdiem: “Ziņas par manu nāvi ir stipri pārspīlētas”.



[1] https://ir.lv/2022/03/16/5-kolonnas-olas/

[2] https://www.delfi.lv/news/versijas/raivis-dzintars-kad-kulturkari-pierimst.d?id=54147906

[3] M. Spahn, “Kulturkampf”. The Catholic Encyclopedia. Pieejams: https://www.newadvent.org/cathen/08703b.htm

[4] J. Willick, “The Man Who Discovered ‘Culture Wars”. Pieejams: https://www.wsj.com/articles/the-man-who-discovered-culture-wars-1527286035

[5] N. McLaughlin. “How Politics Shape Reputation—A Case Study of George Soros?”. Pieejams: https://snaps.mcmaster.ca/project/how-politics-shape-reputation—-case-study-george-soros

[6] D. Kellner, “Cultural Marxism and Cultural Studies”. Pieejams:  https://pages.gseis.ucla.edu/faculty/kellner/essays/culturalmarxism.pdf

[7] S. Correa. “Gender Ideology: tracking its origins and meanings in current gender politics”. Pieejams: https://blogs.lse.ac.uk/gender/2017/12/11/gender-ideology-tracking-its-origins-and-meanings-in-current-gender-politics/

[8] “Antifa (Germany)”. Pieejams:  https://en.wikipedia.org/wiki/Antifa_(Germany)

[9] N. Davies, Europe at War 1939–1945: No Simple Victory, London: Pan Macmillan, 2008, p. 54.

[10] M. Bois, “Hitler Wasn’t Inevitable”,. Pieejams: https://www.jacobinmag.com/2015/11/nuremberg-trials-hitler-goebbels-himmler-german-communist-social-democrats/

[11] A. Umland, “Concepts of Fascism in Contemporary Russia and the West”. Pieejams: https://www.uvm.edu/~aivakhiv/Umland-2005.pdf

[12] J. Stanley, “America is Now in Fascism’s Legal Phase”. Pieejams: https://www.theguardian.com/world/2021/dec/22/america-fascism-legal-phase

[13] M. Gerson, “Opinion: Trumpism is American Fascism”. Pieejams: https://www.washingtonpost.com/opinions/trumpism-is-american-fascism/2021/02/01/c410f662-64b2-11eb-8c64-9595888caa15_story.html

[14] D. Matthews, “Is Trump a Fascist? Eight Experts Weigh in”. Pieejams: https://www.vox.com/policy-and-politics/21521958/what-is-fascism-signs-donald-trump

[15] “Traditionalist Conservatism in the United States” Pieejams: https://en.wikipedia.org/wiki/Traditionalist_conservatism#In_the_United_States

[16] J. Harwood, “White evangelicals’ dominance of the GOP has turned it into the party of resistance”. Pieejams: https://edition.cnn.com/2021/02/28/politics/white-evangelicals-gop-trump/index.html

[17] B. Globa, “LGBTQ rights in Ukraine and the false dawn of Zelenskyy” Pieejams: https://www.atlanticcouncil.org/blogs/ukrainealert/lgbtq-rights-in-ukraine-and-the-false-dawn-of-zelenskyy/

Print Friendly, PDF & Email
close

Vēlos saņemt apkopojumus uz norādīto adresi: