Argentīnas prezidenta Havjera Mileja uzruna Apvienoto Nāciju Organizācijas Ģenerālās asamblejas 79. sesijā ANO galvenajā mītnē, Ņujorkā, 2024. gada 24. septembrī, tas ir, tieši mēnesi pirms portugāļu politiķa, senāk Sociālistiskās Internacionāles priekšsēdētāja, šobrīd ANO ģenerālsekretāra Antoniu Guterreša viesošanās Kazaņas BRICS samitā un biedriskajām sarunām ar Vladimiru Putinu.
Lasiet arī Mileja uzrunu Davosā https://telos.lv/uzruna-davosas-foruma/ un Ģirta Brūdera rakstu par Mileja politiku īsi pēc viņa ievēlēšanas: https://telos.lv/havjera-mileja-uzskati/
Apvienoto Nāciju Organizācijas institūcijām, dažādu ANO valstu pārstāvjiem un visiem pasaules iedzīvotājiem, kas mūs vēro – esiet sveicināti! Tiem, kas nezina, es neesmu politiķis, es esmu ekonomists. Es esmu liberāls un libertārisks ekonomists, kuram nekad nav bijušas ambīcijas kļūt par politiķi, bet kuram uzticēja Argentīnas Republikas prezidenta godu tieši tajā brīdī, kad vairāk nekā gadsimtu ilgusī kolektīvisma politika, kas iznīcinājusi mūsu valsti, cieta satriecošu izgāšanos.
Šī ir mana pirmā runa ANO Ģenerālajā asamblejā, un es gribu izmantot šo iespēju, lai pazemīgi brīdinātu pasaules valstis no tā ceļa, pa kuru tās ir gājušas gadu desmitiem, un no draudošajām briesmām, ka šī organizācija nespēs izpildīt savu sākotnējo misiju.
Es neesmu šeit ieradies, lai pateiktu pasaulei, kas jādara. Es esmu ieradies, lai, pirmkārt, pastāstītu pasaulei, kas notiks, ja Apvienoto Nāciju Organizācija turpinās veicināt kolektīvisma politiku, ko tā jau ir veicinājusi atbilstoši “Ilgtspējīgas attīstības dienaskārtības 2030”[1] mandātam. Otrkārt, es esmu ieradies, lai jums pastāstītu, kādas vērtības aizstāv jaunā Argentīna.
Gribu sākt ar pateicību tiem, kas to pelnījuši. Apvienoto Nāciju Organizācija izcēlās no pasaules vēsturē asiņainākā kara šausmām, un tās galvenais mērķis bija panākt, lai tas nekad vairs neatkārtotos. Tāpēc šī organizācija savus pamatprincipus iekala akmenī – tekstā ar nosaukumu Vispārējā cilvēktiesību deklarācija. Tajā tika nostiprināta vienošanās par vienu principu: ka visi cilvēki piedzimst brīvi un vienlīdzīgi savā cieņā un tiesībās.
Pēdējo septiņdesmit gadu laikā, šīs organizācijas aizgādībā un pieņemot šīs idejas, cilvēce ir piedzīvojusi visilgāko globālā miera periodu, kas arī sakritis ar vislielāko ekonomisko izaugsmi pasaules vēsturē. Izveidoja starptautisku forumu,[2] kurā valstis varēja risināt strīdus sadarbojoties, nevis tūlīt ķeroties pie ieročiem. Un panāca kaut ko neiedomājamu – piecas pasaules lielvalstis[3] pastāvīgi sēdēja pie viena galda ar vienādām veto tiesībām, lai gan to intereses bija pilnīgi atšķirīgas.
Tas viss neļāva izzust kara sērgai, taču vismaz uz laiku nodrošināja, ka neviens konflikts neizaug līdz globālam mērogam. Rezultātā mēs no diviem pasaules kariem, kas kopā prasīja vairāk nekā 120 miljonus dzīvību, mazāk nekā četrdesmit gadu laikā nonācām līdz septiņdesmit gadus ilgam relatīvam globālam mieram un stabilitātei. Šo mieru un stabilitāti radīja tāda kārtība, kas ļāva visai pasaulei savstarpēji tirgoties, konkurēt un attīstīties. “Tur, kur sākas tirgošanās, nešalc lodes”, – reiz teica Frederiks Bastiā.[4] Tirdzniecība garantē mieru, brīvība garantē tirdzniecību un vienlīdzība likuma priekšā garantē brīvību.
Īsumā, piepildījās tas, ko rakstīja pravietis Jesaja un ko jūs varat izlasīt uz plāksnes parkā otrā ielas pusē:
“Tad Viņš spriedīs tiesu tautu starpā un tiesās daudzas tautas. Viņi pārkals savus zobenus par lemešiem un savus šķēpus par vīnadārza dārznieku nažiem. Tauta pret tautu nepacels vairs zobena un nemācīsies vairs karot.”[5]
Tas viss ir noticis – lielākoties – Apvienoto Nāciju Organizācijas aizgādībā tās pirmajās desmitgadēs. Tāpēc, raugoties no šīs perspektīvas, mēs varam runāt par ievērojamu panākumu tautu vēsturē. To nav iespējams nepamanīt.
Vienlaikus kādā brīdī – kā lielākoties mēdz notikt ar birokrātiskām struktūrām, kuras radām mēs, cilvēki, – šī organizācija pārtrauca ievērot tās dibināšanas deklarācijā izklāstītos principus un sāka mainīties. Organizācija, kas būtībā bija iecerēta kā vairogs, lai aizsargātu Cilvēka valstību, kļuva par Leviatānu ar daudziem taustekļiem, kurš uzņēmās ne tikai noteikt, kas katrai nacionālajai valstij jādara, bet arī – kā visiem pasaules pilsoņiem jādzīvo. Tā mēs no organizācijas, kas cīnījās par mieru, kļuvām par organizāciju, kura saviem locekļiem uzspiež ideoloģisku darba kārtību neskaitāmos jautājumos, kas tieši ietekmē cilvēka dzīvi sabiedrībā.
Veiksmīgā Apvienoto Nāciju Organizācijas modeļa pirmsākumi meklējami ASV prezidenta Vilsona idejās. Vilsons runāja par “sabiedrību, kurā valda miers bez uzvaras” un kuras pamatā ir nacionālu valstu sadarbība. Šis modelis tagad ir atmests. Tā vietā ir izveidots pārnacionālas pārvaldes modelis, kuru īsteno starptautiski birokrāti, kas cenšas uzspiest visas pasaules iedzīvotājiem noteiktu dzīvesveidu. Šonedēļ šeit, Ņujorkā, ANO Nākotnes samitā[6] tieši un konkrēti tika apspriests, kā paātrināt traģisko kursu, kuru šī institūcija ir uzņēmusi. Līdz ar to vēl vairāk veicinot stratēģiju, kura, kā apgalvoja pats ANO ģenerālsekretārs, prasa definēt jaunu sabiedrisko līgumu visas pasaules mērogā, divkārt padziļinot “Ilgtspējīgas attīstības dienaskārtības 2030” saistības.
Es vēlos skaidri paust Argentīnas nostāju: lai gan ANO “Ilgtspējīgas attīstības dienaskārtības 2030” nolūki ir skaisti, tā nav nekas cits kā pārnacionālas valdības programma, kura būtībā ir sociālistiska un kuras mērķis ir atrisināt modernitātes problēmas tādā veidā, kas nerespektē nacionālo valstu suverenitāti un pārkāpj cilvēku tiesības uz dzīvību, brīvību un īpašumu. Tā ir programma, kas grib atrisināt nabadzības, nevienlīdzības un diskriminācijas problēmas ar tiesību aktiem, kuri šīs parādības tikai padziļina. Pasaules vēsture rāda, ka vienīgais veids, kā nodrošināt labklājību, ir ierobežot monarha varu, garantēt vienlīdzību likuma priekšā un aizstāvēt indivīdu tiesības uz dzīvību, brīvību un īpašumu. Tieši tādas darba kārtības pieņemšana, kas kalpo elitārām interesēm, un atteikšanās no ANO Vispārējā cilvēktiesību deklarācijā izklāstītajiem principiem ir izkropļojusi šīs institūcijas lomu un novirzījusi to no pareizā ceļa.
Tā nu mēs redzam, kā viena organizācija, kas radusies, lai aizstāvētu cilvēktiesības, ir kļuvusi par burtiski galveno sistemātiskas brīvības atņemšanas atbalstītāju – kā tas bija vērojams, piemēram, globālas karantīnas uzspiešanā 2020. gadā, kas būtu jāuzskata par noziegumu pret cilvēci.
Šī pati iestāde, kas apgalvo, ka aizstāv cilvēktiesības, ir ļāvusi tādām asiņainām diktatūrām kā Kuba un Venecuēla pievienoties Cilvēktiesību padomei bez mazākajiem pārmetumiem. Šī pati iestāde, kas apgalvo, ka aizstāv sieviešu tiesības, ļauj valstīm, kuras soda savas sievietes par atsedzošu apģērbu, iestāties Sieviešu diskriminācijas izskaušanas komitejā. Šī pati iestāde ir sistemātiski balsojusi pret Izraēlu, kas ir vienīgā valsts Tuvajos Austrumos, kura iestājas par liberālu demokrātiju. Vienlaikus šī pati iestāde demonstrē absolūtu nespēju reaģēt uz terorisma sērgu. Ekonomikas jomā tā ir veicinājusi kolektīvisma politiku, kas grauj ekonomisko izaugsmi, pārkāpj īpašumtiesības un kavē dabiskos ekonomikas procesus, pat liedzot pasaules neaizsargātākajām valstīm brīvi izmantot savus resursus, lai attīstītos. Regulācijas un aizliegumus ir veicinājušas tās pašas valstis, kuras savulaik attīstījās, darot to, ko pašas šodien nosoda. Turklāt globālās pārvaldības politika ir saindējusi attiecības ar starptautisko aizdevumu aģentūrām, liekot viszemāk attīstītajām valstīm piešķirt līdzekļus, kuru tām nav, programmām, kuras tām nav vajadzīgas, tādējādi pārvēršot tās par mūžīgajiem parādniekiem, tikai lai veicinātu globālās elites darba kārtību.
Nav palīdzējusi arī Pasaules Ekonomikas foruma aizbildniecība, jo šis forums ar sen atspēkotajā Tomasa Maltusa teorijā balstītiem aizspriedumiem popularizē absurdu rīcībpolitiku – piemēram, “nulles emisijas”, kas jo īpaši kaitē nabadzīgajām valstīm. Forums arī propagandē “seksuālo un reproduktīvo tiesību” politiku apstākļos, kad dzimstības līmenis Rietumvalstīs dramatiski samazinās, vēstot par drūmu nākotni visiem. Apvienoto Nāciju Organizācija arī nav apmierinoši pildījusi savu misiju aizstāvēt tās locekļu teritoriālo suverenitāti, kā mēs, argentīnieši, to zinām paši pirmie, atceroties Malvinu salas. Mēs pat esam nonākuši stāvoklī, kad Drošības padome, kas ir šīs organizācijas kodols, sevi ir sakropļojusi tiktāl, ka tagad tās pastāvīgie locekļi izmanto savas veto tiesības, lai aizstāvētu privātās intereses.
Tā nu mēs šodien atrodamies organizācijā, kas nespēj rast risinājumus reāliem globāliem konfliktiem – kā, piemēram, Krievijas šausmīgajam iebrukumam Ukrainā, kas jau ir prasījis vairāk nekā 300 000 cilvēku dzīvības un vairāk nekā miljonu ievainoto. Šī iestāde tā vietā, lai risinātu šos konfliktus, tērē savu laiku un pūles, uzspiežot nabadzīgajām valstīm, ko un kā tām būtu jāražo, ar ko un kādā veidā tām būtu jāsadarbojas, ko tām ēst un kam ticēt. Tieši to mēģina diktēt šis Nākotnes pakts. Garais kļūdu un pretrunu saraksts te netiek minēts izklaidei, jo tieši šādu darbību rezultātā Apvienoto Nāciju Organizācija ir zaudējusi uzticību brīvās pasaules iedzīvotāju acīs un novirzījusies no saviem uzdevumiem.
Tāpēc es vēlos brīdināt: mēs atrodamies cikla beigās. Kolektīvisms un morālā izrādīšanās, kas raksturīga sociāli atjēdzīgo programmai, ir sadūrusies ar realitāti, un vairs nav nekādu saprātīgu risinājumu pasaules reālajām problēmām. Patiesībā sociāli atjēdzīgajiem nekad tādu arī nav bijis. Ja “Ilgspējīgas attīstības dienaskārtība 2030” cieta neveiksmi – kā to atzīst paši tās virzītāji –, tad reakcijai vajadzētu būt: pajautāt sev, vai tā jau sākotnēji nebija slikti pārdomāta, tad pieņemt šo realitāti un mainīt virzienu. Nevar būt ne runas par kļūdu turpināšanu, ar divkāršu sparu mēģinot ieviest programmu, kas ir izgāzusies. Tieši tas – un vienmēr viens un tas pats – notiek ar idejām, kas nāk no kreisajiem: viņi izstrādā modeli, kādam cilvēkam vajadzētu būt – pēc viņu pārliecības –, un, kad indivīdi, būdami brīvi, rīkojas pretēji, viņiem nav labāka risinājuma, kā vien ierobežot, apspiest un apcirpt šo brīvību.
Mēs Argentīnā paši savām acīm esam redzējuši, kas gaidāms šī skaudības un nožēlojamu kaislību ceļa galā. Tā ir nabadzība, cilvēku brutalizācija, anarhija un fatāls brīvības trūkums. Vēl ir laiks novērsties no šī kursa.
Gribu izteikties skaidri, lai novērstu iespējamus pārpratumus: Argentīna, kas šobrīd piedzīvo dziļas pārmaiņas, ir nolēmusi pieņemt brīvības idejas. Tās idejas, kas nosaka, ka visi pilsoņi piedzimst brīvi un vienlīdzīgi likuma priekšā, ka mums ir neatņemamas tiesības, ko piešķīris Radītājs, tajā skaitā tiesības uz dzīvību, brīvību un īpašumu. Šie principi, kas nosaka Argentīnā notiekošo pārmaiņu procesu, ir arī principi, kas turpmāk noteiks mūsu starptautisko rīcību.
Mēs ticam, ka visu cilvēku dzīvības ir aizsargājamas; mēs ticam, ka visu īpašums ir aizsargājams; mēs ticam, ka visiem ir vārda brīvība; mēs ticam, ka visiem ir ticības brīvība; mēs ticam, ka visi ir brīvi tirgoties, un mēs ticam ierobežotai valsts valdībai.
Un, tā kā mūsdienās procesi, kas sākas vienā valstī, ātri ietekmē citas, mēs ticam, ka visiem cilvēkiem ir jādzīvo brīvībā no tirānijas un apspiestības – vienalga, vai tā izpaustos kā politiska apspiestība, ekonomiska verdzība vai reliģisks fanātisms. Šī fundamentālā ideja nedrīkst palikt tikai tukši vārdi. Tai ir jāseko rīcībai – diplomātiskai, ekonomiskai un materiālai, izmantojot visu to valstu apvienotos spēkus, kuras iestājas par brīvību.
Šī jaunās Argentīnas doktrīna ir ne vairāk un ne mazāk kā Apvienoto Nāciju Organizācijas patiesā būtība, proti, Apvienoto Nāciju sadarbošanās, lai aizsargātu brīvību. Ja Apvienotās Nācijas nolems atgriezties pie principiem, kas šai organizācijai deva dzīvību, un atkal uzņemties lomu, kurai tā tika radīta, tad tā var rēķināties ar Argentīnas nelokāmu atbalstu cīņā par brīvību.
Jums arī jāzina, ka Argentīna neatbalstīs nekādu politiku, kas paredz ierobežot individuālās brīvības, tirdzniecību vai cilvēku dabīgās tiesības, neatkarīgi no tā, kas to atbalsta un cik vienprātīgi ir lēmusi kāda institūcija. Šī iemesla dēļ mēs vēlamies oficiāli paust savu nepiekrišanu svētdien parakstītajam Nākotnes paktam un aicinām visas brīvās pasaules valstis pievienoties mums, ne tikai noraidot šo paktu, bet arī veidojot jaunu šīs cēlās institūcijas darba kārtību – brīvības darba kārtību.
Sākot no šīs dienas, ziniet, ka Argentīnas Republika atteiksies no vēsturiskās neitralitātes, kas bijusi mums raksturīga, un nostāsies cīņas par brīvību avangardā. Kā rakstīja Tomass Peins, “tiem, kas vēlas pļaut brīvības augļus, ir vīrišķīgi jānes brīvības aizstāvības nasta”.
Lai Dievs svētī argentīniešus un visus pasaules iedzīvotājus, un lai Debesu spēki ir ar mums!
Lai dzīvo brīvība, nolāpīts!
[1] https://sdgs.un.org/2030agenda
Attiecībā uz Latviju skat. https://www.mfa.gov.lv/lv/ilgtspejigas-attistibas-merki/
[2] ANO Drošības padomi.
[3] Ķīna, Francija, Krievija, Apvienotā Karaliste un ASV.
[4] Frederiks Bastiā (Frédérick Bastiat, 1801–1850) – franču ekonomists.
[5] Jesajas grāmata 2:4.
[6] https://www.un.org/es/summit-of-the-future
Runas oriģinālteksts spāņu valodā atrodams: https://www.americanrhetoric.com/speeches/javiermileiunga79.htm