Kāda dzejniece, kuras intelektuālais mūžs ir pārsteidzošs, traģisks un apbrīnas vērts ceļojums sava laika Eiropas filozofijas virsotņu stratosfērā, vienā no saviem 20. gadsimta 80. gadu dzejoļiem rakstīja:

“Dabas mīklu
Zinātne nespēj
Atminēt, nē!
Jau jautājums maldīgs
Un velti glūnīgs
Atsitas pasaulē.
Reiz šķita atbilde tuvu.
No vidus izkrītot, guvu
Tik ceļmalas putekļus
Un rūgtu šaubu sulu.
To izlējām zālē un
Pacēlām acis –
Simts ceļu pavērās mums.
Katra galā pa atbildei
Zvīļoja jau…
Taču atbilžu sintēze smalkā
Palika vārdu trīcošā tumsā
Un netvert to aiz pleca, klau!”[i]

Dzejolis gara drāmas formā atritina dzejnieces domas ceļu gluži kā Hēgeļa Gara fenomenoloģijā tiek at-tīstīts apziņas ceļš no jutekliskās uztveres līdz absolūtajām zināšanām, tikai te kamertoņos attēlojot gara ceļu dzejnieces individuālā mūža garumā, kura noslēgumā drīzāk skan kantiski, nevis hēgeliski toņi. “Atbilžu sintēze smalkā” bija iecerēta stāstā, kurā uz dzejnieces dzīves skatuves uznāca gara milži, izglītības institūcijas, politiskās katastrofas, trimdas pieredze un – samierināšanās ar likteni. Viens no vēstures paradoksiem gan jau ir paralēlisms starp indivīdu un pārindividuālu sociāli kulturālu veidojumu likteņiem. Arī tur traģisma elements un izaugsmes cerības mijas veidā, kas liek domāt gandrīz vai par subjektīvi dvēselisku procesu šo veidojumu tapšanas un pastāvēšanas laikā – par konkrētu veidojumu “dvēseli” un arī “garu”. Lai runātu par dzejnieces likteni, jārunā arī par viņas dzīvi ietekmējušiem “gariem” un vēsturiskiem procesiem, un institūcijām.

Herderismi

Pirms nedaudz vairāk nekā simt gadiem daži vācbaltiešu intelektuāļi (ja lietojam šo apzīmējumu te nedogmatiskā nozīmē) izveidoja “Herdera biedrību” un ar tās svētību nodibināja “Herdera institūtu Rīgā”. Tādas apvienības kā Baltijas Literārā biedrība vai Rīgas Dabaspētnieku biedrība 19. gadsimta gaitā un 20. gadsimta sākumā bija darbojušās izglītības un pētniecības jomās Rīgā un Baltijā. Tagad šo lauku jau 20. gadsimta 20. un 30. gadu situācijā tika lemts art Herdera institūtam. Šai vācbaltiešu privātajai augstskolai, kurai vēsturiski un psihopolitiski bija jānodrošina vācu augstākās izglītības un akadēmiskās kultūras standarts un savā ziņā jāvada vācbaltiešu pašrefleksīvo resursu pielāgošanās Latvijā pēc Latvijas Republikas dibināšanas, bija lemts savāds liktenis. Insitūtam nācās darboties uz reiz latviešu slavofilu radītās un Latvijas Republikā reproducētās iedarbīgās “vācu apspiedēju” sociāli konstruētās klišejas fona. Šis fons tā laika Vācijas politisko procesu kontekstā raisīja vācbaltiešu mazākumtautības kontrāri vērstas, dinamiski radikalizētas un entropiskas kultūridentitātes kumulācijas.[ii]

Vārdu “Johans Gotfrīds Herders” institūta nosaukumā tā dibinātāji bija iecerējuši kā zīmi saiknei ar periodu, kurā savulaik jaunais Herders uzturējās Rīgā (1764–1769) un kuru raksturoja apgaismības refleksīvākās formas un arī to kritika, kas lika pamatu romantismam.[iii] Tomēr atsauce uz Herderu liecina arī par tām intelektuālajām un politiskajām cīņām, kas kopš tā laika radās un tika sīvi izcīnītas Latvijas un Baltijas kultūrtelpā arī 19. gadsimta gaitā un 20. gadsimta sākumā.

Apstāklis, ka Herdera institūts Rīgā kā studiju un pētniecības institūcija darbojās kā vācu privātā augstskola un koncentrējās uz vācbaltiešu minoritāti un tās izglītības politikas mērķiem, ir fakts, kam var viegli izsekot, izmantojot arhīvu dokumentāciju un historiogrāfiju. Taču šī perspektīva jāpapildina ar Herdera institūta darbības izvērtējumu un līdz šim mazāk zināšanu pārneses un zinātnes tīklošanās metodoloģiskā pieejā aplūkotiem arhīva materiāliem. Skatījums uz institūta darbību ir jākoriģē: Herdera institūts Rīgā nebija tikai vācbaltiešu izglītības un kultūras vieta, un institūta radītā intelektuālā vide nebija totāli imanenti noslēgta vide. Par spīti delikātajām nacionālajām problēmām un sasāpējušajām finansēšanas problēmām, šīs institūcijas mērķis bija: būt par paraugu un piemēru eiropeiskai izglītībai Latvijā un Baltijā. Tā ir vēlme, kas skaidri izteikta institūta programmatiskajos dokumentos, taču šī vēlme izpaudās arī tālākizglītības līmenī studiju procesā un Herdera biedrības organizētajos un institūta atbalstītajos augstskolu kursos: pirmā ranga zinātnieku un filozofu vizītes deva iespēju ne tikai vācbaltiešu studentiem un profesoriem iepazīties ar fiziķi Planku vai satikties ar biologu fon Ikskilu vai filozofu Šēleru.

Tik tiešām: tad, kad Makss Planks (1858–1947) ķeizara Vilhelma institūta direktora pavadībā 1937. gada maijā viesojās Herdera institūtā, šīs iestādes auditorija varēja atskatīties uz ļoti intensīvu institūta darba posmu. Tēmu klāsts, ko aplūkoja aicinātie viesi, kuri lasīja lekcijas institūtā vai lekcijas Herdera biedrības tā saukto augstskolu brīvdienu kursu ietvaros, bija iespaidīgs, un runātāji pārstāvēja savu zinātnes un pētniecības jomu eliti. Lai tas būtu skaidrs, ir jāmin tikai daži piemēri: 1928. gada septembrī Jākobs fon Ikskils (1864–1944) runā par teorētisko bioloģiju, geštaltpsihologs Kurts Kofka (1886–1941) par mūsdienu psiholoģiju, gadu pirms tam – Morics Geigers (1880–1937) par mūsdienu filozofijas galvenajiem virzieniem, ģeologs un polārpētnieks Alfrēds Vēgeners (1880–1930) par kontinentu dreifu, iepriekš arī Nobela prēmijas laureāts Rūdolfs Eikens (1846–1926) par intelektuālo dzīvi Vācijā, ideju vēsturnieks Frīdrihs Meineke (1862–1954) par Vāciju un pasaules politikas perspektīvām, Jans P. M. L. de Vrīss (1890–1964) par seno ziemeļtautu dzeju, Hermans Onkens (1869–1945) par vācu kultūru un valsti, Makss Šēlers (1874–1928) par filozofiju un garīgās dzīves attīstību. Viņiem, priekšlasījumos skarot gan politiskas, gan metafiziskas tēmas, pievienojās Osvalds Špenglers (1880–1936), literatūrzinātnieks Jozefs Nādlers (1884–1963), vēsturnieks Persijs Ernsts Šramms (1894–1970), filozofs Martins Heidegers (1889–1976), grafologs Ludvigs Klāgess (1872–1956) un daudzi citi. Institūta arhīva dokumentos ir uzaicināto profesoru saraksti, un institūta korespondence ir lielisks sava laika zinātniskās politikas un zinātnisko attiecību dokuments. Institūta sarakstē parādās arī Alberta Einšteina un Karla Jaspersa, kā arī citu tā laika zinātnieku un filozofu vārdi, kas Rīgā neieradās vai netika uzaicināti, taču kuru vizītes perspektīvas intensīvi tika apspriestas, apsverot uzaicināmo kultūrvidi veidojošo darbību Vācijā un pasaulē, kā arī analizējot viņu politiskos uzskatus.

Herdera institūts tīklojās ar aptuveni 50 studiju un pētniecības iestādēm Vācijā, Šveicē, Francijā, Zviedrijā, ASV un Itālijā. Lai gan lielākā daļa sarakstes ar zinātniekiem un zinātnisko iestāžu vadību notika vācu valodā, tiek izmantota arī angļu un franču, un latviešu valoda. Institūta arhīvs joprojām liecina par šīs sarakstes intensitāti, kas ir īpašas izpētes vērta, jo parāda ne tikai Herdera institūta darbību, bet arī zināšanu un izglītības modeļu pārneses veidus un saturisko spektru. Herdera institūta Rīgā vēsture nav tikai izglītības iestādes vēsture – tā ir nodaļa Eiropas zinātnes tīklošanās un zinātnes atklājumu vēsturē.

Lai gan redzams, ka diskusijas par uzaicināmajiem viesprofesoriem liecina par Herdera institūta darbinieku orientāciju uz nacionāli konservatīvajām aprindām Vācijā, tomēr skaidri jāredz arī tas, ka institūta darbinieku politiskā orientācija bija daudz neviendabīgāka, nekā varētu šķist. Zīmīga epizode bija Osvalda Špenglera vizīte Rīgā 1924. gadā. Sarakste starp rektoru Vilhelmu Klumbergu, nodaļas vadītāju Voldemāru E. Vulfiusu, Herdera biedrības priekšsēdētāju Paulu fon Sokolovski un vācbaltiešu politiķi Paulu Šīmani parāda, cik dažādi viņi reaģēja uz Špenglera izteikumiem par politisko un sociālo problēmu risinājumiem tā laika Eiropā. “Špenglers Rīgā” ir notikums, kura attīstībā piedalījās arī toreizējais Vācijas vēstnieks Ādolfs Kēsters, un šīs lietas atbalsis sniedzās līdz tā laika Veimāras Republikas valdībai, kā dokumentēts Špenglera sarakstē ar Nīčes māsu Elizabeti Fersteri-Nīči un Paulu fon Sokolovski. Vēl viens gadījums, kas parāda laika konstelāciju jau desmit gadus vēlāk, bija grafologa un ekoloģiskā manifesta “Cilvēks un zeme” autora Ludviga Klāgesa ierašanās Rīgā. Klāgess 1935. gadā devās lekciju tūrē uz Nīderlandi, Skandināviju un Baltiju. Šis ceļojums, ko pats Klāgess nosauca par “Ziemeļvalstu apli”, veda viņu no Nīderlandes caur Dāniju, Norvēģiju, Zviedriju, Somiju uz Igauniju un Latviju. 29. novembrī un 30. novembrī Rīgas Melngalvju namā notika divas Klāgesa lekcijas: “Nīčes psiholoģiskie sasniegumi” un “Rokraksts un raksturs”. Neilgi pēc tam rakstītajā un joprojām kritiski neizdotajā Ziemeļu apļa ceļojuma ziņojumā Klāgess raksta, ka vācbaltiešiem Tartu un Rīgā neklājas viegli savās “vāciskuma pionieru pozīcijās”, kas izvirzījušās tik tālu uz Eiropas ziemeļaustrumiem. Tālāk viņš raksta: “Toreizējais Latvijas premjerministrs [t. i., Kārlis Ulmanis], kurš uzslavēja mani personīgās audiences reizē, tomēr neieradās uz alus vakaru, kurā piedalījās mūsu sūtnis”[iv] [Ekhards fon Šaks, kurš 20. gadsimta 30. gados kā diplomāts bija atbildīgs par Skandināviju un bija Vācijas sūtnis Latvijā 1934. gadā: R. B.]. Taču tobrīd šis filozofa augstprātīgums netraucēja Klāgesam ap 1935. gadu būt par tā laika teju vai apspriestāko domātāju kā tā dēvētās dzīves filozofijas pārstāvim vitālisma versijā arī Latvijā.

Filozofe un dzejniece Ērika Zēla palika visai tālu no šīm diskusijām, jo 20. gadsimta 20. gados daudzus semestrus pavadīja, studējot Vācijā, bet 30. gadu vidū bija aizņemta ar savu akadēmisko karjeru. Viņas filozofiskais profils arī norāda citā virzienā un nebija Rīgā viendimensionāli saistīts ar politiskiem, sociāliem vai ideoloģiskiem jautājumiem, kuru kontroversiālajā gaismā Rīgu ieraudzīja Klāgess vai Špenglers. Viņas akadēmiskais un dzīves ceļš izgaismo Herdera institūta darbību, laikmetu, vidi un Latvijas intelektuālo vēsturi savā īpašajā perspektīvā, kurai raksturīga filozofiska izsmalcinātība un tajā pašā laikā – arī aroda rūdījums.

“Taču Tu, tieši Tu uzdūries / Šim spēkam, kas ir”[v]

Ērika Zēla dzimusi Rīgā 1902. gadā rūpnieka Voldemāra Zēla ģimenē. Savos vēlajos, vairāk autobiogrāfiski, mazāk liriski nozīmīgos dzejoļos viņa savu tēvu nedaudz ironiski un tomēr arī atzinīgi raksturo kā “multimiljonāru” Krievijas impērijā.[vi] Viņa uzauga kopā ar brāli Alfrēdu un māsu Elinoru. No mātes puses viņas senči ir mūziķi, vectēvs bija Sanktpēterburgas operas diriģents un nāca no Prāgas. Pēc tēva nāves Ērikas māte nokļuva tēvoča ģimenē, kurš bija mūzikas augstskolas profesors. Ērikas tēva senčos nebija akadēmiski izglītotu cilvēku, taču viņš noteikti vēlējās savus bērnus audzināt akadēmiski. Ērika mācījās ģimnāzijā Sanktpēterburgā, taču ģimnāzistes gadus viņa pabeidza Rīgā, iegūstot diplomu klasiskajā ģimnāzijā 1921. gadā. Par savu izglītības ceļu Ērika raksta: “Viņš [tēvs] bruģēja mums visus ceļus, un mēs bijām ļoti priecīgi, ka staigājām pa tiem, bet vientuļi un bez attiecībām ar pārējiem [vāc]baltiešiem”.[vii] Tajā pašā gadā viņa uzsāka studijas Herdera institūtā, bet gadu vēlāk devās studēt uz Freiburgu. 20. gadsimta 20. gadus viņš pavadīja, studējot Freiburgā un Minhenē. Šajos gados viņa apmeklēja fenomenologa Edmunda Huserla, fundamentālontologa Martina Heidegera, matemātikas filozofa Oskara Bekera, taču arī Juliusa Ebinghauza, Aleksandra Pfendera, Riharda Hēnigsvalda, Heinriha Vēlflina un citu tā laika ievērojamāko profesoru lekcijas.[viii] 1930. gadā viņa pārcēlās uz Kēnigsbergu, kur 1931. gadā nokārtoja doktora eksāmenus filozofijā, matemātikā un fizikā. Kēnigsbergā viņa nonāca īpaši tuvu modernās filozofijas pētniekam un Kanta kritiskās filozofijas speciālistam Heincam Heimzoetam, kurš vadīja arī viņas disertāciju par Džona Loka izziņas teoriju, ko viņa jau bija iecerējusi Freiburgā. Disertācija “Kritiskie pētījumi par Loka izziņas teoriju” (1931) ir šī perioda vainagojums. Kopš studentes laikiem viņa īpaši izceļ savu tikšanos ar Huserlu un interesi, ar kādu viņš pavadīja viņas studijas gaitas pat pēc viņas aiziešanas no Freiburgas. 1933. gada rudenī viņa ieguva arī teoloģijas kandidātes grādu un kopš 1934. gada strādāja par filozofa Kurta Stavenhāgena asistenti Herdera institūtā Rīgā. 1934. gada 31. augusta vēstulē institūta Filozofijas fakultātes vadībai viņa lūdza atļauju strādāt institūtā par privātdocenti. Kamēr Zēla gatavojas habilitācijai Kurta Stavenhāgena asistentes amatā, kļūst skaidrs, ka Rīgā viņas darbam piemērotu ekspertu nav. Stavenhāgens rakstīja toreizējam institūta Filozofijas fakultātes dekānam Vulfiusam, ka nav iespējams ievērot habilitācijas procesa formalitātes (3 recenzentu komisija) bez papildus ārvalstu recenzentu piesaistes. 1934. gada 12. decembra vēstulē Stavenhāgens lūdz pieņemt Heidegeru un Pfenderu par Zēlas habilitācijas procedūras vērtētājiem. Tā tas arī notiek, un 1934. gadā Zēla aizstāv savu habilitācijas darbu “Vēsturiski kritiski pētījumi par sajūtu problēmas rašanos” (1934), kas divus gadus vēlāk (jau ar akcentiem, ko rosinājuši prominentie recenzenti) saucās “Zināšanu ontika sengrieķu filozofijā: kritiski pētījumi par maņu kvalitāšu subjektīvuma mācības vēsturi” (1936). Tas tiek publicēts Herdera biedrības un Herdera institūta traktātu sērijā Rīgā un ir Zēlas sasniegums tā laika filozofu ķēniņu paspārnē un aizbildniecībā. Grāmatu viņa velta skolotājam un mentoram Stavenhāgenam.[ix]

Dažus gadus pirms tam (1928) Heidegers lasīja lekcijas Rīgā par Kanta tīrā prāta kritiku un Stavenhāgens vadīja seminārus par Heidegera traktātu Esamība un laiks (1927) Herdera institūtā, kuru gaitā piedalījās arī Ērika Zēla – daļēji kā vadītāja, daļēji kā asistente. Vēstulē Heidegeram uz Mārburgu Stavenhāgens apraksta šo sadarbību un uzsver Zēlas prasmes. Toreiz seminārs par nesen iznākušo nepabeigto traktātu bija jauninājums pat Eiropas mērogā. Stavenhāgena ievadraksts laikrakstā “Rigaer Rundschau” par Heidegera gaidāmo vizīti arī ir viena no tā laika kompetentākajām publikācijām par Heidegeru. Herdera institūta Rīgā studentu vidū tiek izveidots Heidegera lasītāju loks.[x]

Akadēmiskā darba cēliens institūtā beidzās 1939. gadā. Līdz ar vācbaltiešu izceļošanu Ērikas Zēlas dzīves ceļš ved uz Vāciju, uz Berlīni. No vēlajiem autobiogrāfiskajiem dzejoļiem mēs neko daudz neuzzinām par viņas dzīvi kara laikā. Šis laiks nav bijis viegls. To, ka viņa strādā skolā, uzzinām tikai jau ilgi pēc kara rakstītajās autobiogrāfiskajās piezīmēs dzejoļu formā, un tikai daži mājieni tajās ļauj noprast par ģimenes dzīvi. Tas, kas tekstuāli raksturo viņas dzīves ceļu pēc pasaules kara, ir – dzeja. Viņa izdod septiņus lirikas sējumus pašapgādā.

Zēlas dzeja līdz šim nav pētīta. No pirmā acu uzmetiena var redzēt, ka šo dzeju caurvij vairākas tēmas: pirmkārt, melanholiskas atmiņas par Baltiju, un tāpēc tā labi pozicionējama trimdas literatūras pētniecībā. Otrā tēma ir neparastāka: īpaši vidusposma dzejā (piem., krājumā Diversa) skaidri saskatāmas atsauces uz studiju un zinātniskā darba gadiem: to varētu raksturot kā filozofisku dzeju. Trešā tēma ir iespaidi par kara un pēckara laika Vāciju, kas artikulēti robežojas ar eksistenciālu, nevis aprakstošu pieredzi. Ceturtā tēma, kas raksturīga pēdējiem krājumiem (īpaši krājumam Ardievas (1982)), ir bērnības un jaunības atmiņas, bet ne vairs krasa lūzuma nozīmē. Runa vairāk ir par bērnības atmiņām un autobiogrāfiskiem mirkļiem, kas sasniedz zināmu vispārinājuma pakāpi un lasāmi kā ego-dokumenti. Tad Ērikai Zēlai ir jau 80 gadu. 1982. gadā viņa mirst.[xi]

Ir svarīgi atzīmēt, ka autores atsauces dzejas krājumos liecina, ka šie sējumi pārstāv tikai daļu no tekstiem, kas acīmredzot pastāvēja manuskriptu formā. Tā mēs uzzinām (krājums Reiz un tagad), ka dzejoļi ņemti no cikliem “Alter ego”, “Varia”, “Melpomene”, “Apdraudētā dzīvnieku pasaule” u. c.[xii] Ne visus publicētos dzejoļus var attiecināt uz šiem cikliem. Tāpēc te paveras darba joma pētniecībai gan biogrāfiski vēsturiskas izpētes, gan trimdas literatūras pētniecības kontekstā un, iespējams, arī 20. gadsimta lirikas mēģinājumu kontekstā. Šobrīd jau ir zināms, ka Karla Širrena biedrības arhīvā ir materiāli, kas palīdzēs šajos aspektos iegūt jaunus ieskatus Zēlas dzīvē, darbībā un laikmetā. Vācbaltiešu jumta organizācija “Vācbaltiešu biedrība” apsolījusi sniegt šajā jomā visu nepieciešamo palīdzību.

Šobrīd pētniecības konstelācija ir labvēlīga: Veronas un Boloņas universitāšu kolēģu nodomi kultūras sakaru izpētē ielūkoties attiecībās starp Baltijas reģionu, Vāciju un Itāliju, Šlēzvigas-Holšteinas zemes bibliotēkas Eutīnā pētnieciskie plāni, Kopenhāgenas, Tartu un Tallinas kolēģu pētījumi par vācu-dāņu, vācbaltiešu-igauņu kultūras sakariem te izveidojuši labu starptautisku pētniecisko programmu, kurai pievienot Latvijas kultūrtelpas akcentu. Šie pētījumi, protams, pievērstos ne tikai vienai personībai, bet (ideju vēstures, intelektuālās vēstures, zināšanu pārneses un zinātnes attīstības analīzes perspektīvās) vācbaltiešu intelektuālajam mantojumam un tā liktenim uz Eiropas zināšanu un zinātņu tīklojumu fona 19. beigās un 20. gadsimta pirmajā pusē. Ērika Zēla ir sieviete filozofe un dzejniece šo kultūras un zināšanu tīklojumu pavedienā, kuras liktenis mums šodien nevar būt vienaldzīgs, jo tajā ir tik daudz spožas saules un dziļu ēnu, filozofijas, dzejas un lielu vārdu. Taču arī vientulības, vienpatības un vienesamības. Vēsturiskajā laikmetā viņa ieiet kā reiz kādā viņas dzejolī piesauktajā “oniksa grotā”[xiii] vai – kā “mežā”:

“Mežs sapņo jau, un satumst ēnas sirmos stumbros.
Ceļš vientuļš stāviem mēmiem garām klusu klīst.
Tik pēkšņi gaismas zibšņi ieviz sūnu dumbros.
Kā attāls ķerubsauciens, tālē izskanējis, vīst.
Tad atkal tumsnējs klusums mežā valda.
Mežs sapņo savu sapni klusi nopietnstīvs.
Un atkal izskan meža dziesma mēmi salda –
Kā sapnis, kurš tic vienpatībai un tāpēc – dzīvs.”[xiv]

Raksts izstrādāts LZP FLPP projekta ietvaros: Aizmirstie filozofi: Ērika Zēla un Kurts Štafenhāgens Rīgas Herdera institūtā un pasaulē lzp-2023/1-0216 Sk. info LZP: https://www.lzp.gov.lv/lv/projekts/aizmirstie-filozofi-erika-zela-un-kurts-stafenhagens-rigas-herdera-instituta-un-pasaule

[i] Erika Sehl-Kusmin, Abschied. Berlin, 1982. 17. lpp.

[ii] Pārskatu par institūta darbību un norādes uz pētniecisko literatūru sk.: Raivis Bičevskis, “Kultūras pārneses ambivalences: Herdera institūts Rīgā un LU starp zinātnes diskursiem un kultūrpolitiku, personībām un laikmeta dinamiku. Jaunas izpētes iespējas ved pie Eiropas zinātņu tīklojuma”, Akadēmiskā Dzīve, Nr. 58 (2022/2023), 99.-106. lpp.

[iii] Sk. autora rakstu “Herders augustā”, Telos: https://telos.lv/herders-augusta/

[iv] Par līdz šim nepublicēto Klāgesa ziņojumu un citiem viņa Ziemeļu ceļojuma materiāliem tiek gatavots pētniecisks projekts sadarbībā ar starptautisko Ludviga Klāgesa Biedrību un Tartu Universitāti.

[v] Erika Sehl-Kusmin, Diversa. Berlin, 1979. 5. lpp.

[vi] Erika Sehl-Kusmin, Abschied. Berlin, 1982. 40. lpp.

[vii] Erika Sehl-Kusmin, Abschied. Berlin, 1982. 40.-41. lpp.

[viii] Par biogrāfiskām studiju epizodēm sk.: Raivis Bičevskis / Klaus Neugebauer, “Heideggers Gutachten von Erika Sehls Habilitationsschrift zur Entstehung des Empfindungsproblems”, Heideggers Zeit des Umbruchs. Hrsg. von Raivis Bičevskis und Harald Seubert. Freiburg, 2023. S. 5-8.

[ix] Erika Sehl, “Erkenntnisontik in der griechischen Philosophie: kritische Studien zur Geschichte der Lehre von einer Subjektivität der Sinnesqualitäten”, Riga, 1936. Pieejams arī elektroniski: https://core.ac.uk/download/pdf/195801037.pdf un Tartu universitātes kolekcijā: https://dspace.ut.ee/items/944a1eae-c005-43cc-b080-7f9dbbbce4e1

[x] Par to sk.: Raivis Bičevskis / Bastian Brombach, “Kulturpolitik und Wissenstransfer am Herderinstitut uz Riga? Ein Beitrag zur intellektuellen Geschichte des Baltikums in den 1920er und 1930er Jahren”, Forschungen zur Baltischen Geschichte, Nr. 14 (2019). S. 136.-156.

[xi] Vikipēdijas un Latvijas enciklopēdijas nelielajos šķirkļos par Ēriku Zēlu ir minēts aplams miršanas gads.

[xii] Erika Sehl-Kusmin, Einst und jetzt. Berlin, 1978.

[xiii] Erika Sehl-Kusmin, Spätlese. Berlin, 1978. 45. lpp.

[xiv] Erika Sehl-Kusmin, Verträumte Heimat Baltenland. Berlin, 1964. 7. lpp.