Trīsjūru koledža

Å ogad VarÅ”avā uzsāka darbu jauna privāta augstākās izglÄ«tÄ«bas mācÄ«bu iestāde, kas specializējas tieslietās – Collegium Intermarium jeb TrÄ«sjÅ«ru koledža. Koledžas dibinātāji un patroni ir poļu Ordo Iuris institÅ«ts. MācÄ«bu programmas virzienu, spriežot pēc bukleta, es aprakstÄ«tu Ŕādi: mācÄ«t tieslietas atbilstoÅ”i klasiskajai Rietumu tradÄ«cijai, kas attiecÄ«gi ir klasiskais teisms un kopÄ«gā labuma mācÄ«ba, tradicionālā morāle un sokratiskā izglÄ«tÄ«bas metode. Koledža piedāvā divus gadus ilgas mācÄ«bas, ar Ä«paÅ”u uzsvaru uz cilvēktiesÄ«bu teoriju un starptautiskajām tiesÄ«bām.

1. oktobrÄ« notika Ŕīs koledžas mācÄ«bu gada inaugurācijas pasākums ar starptautisku konferenci. Par Å”o konferenci uzzināju nevis no kādiem mÅ«su reÄ£iona vai poļu ziņu avotiem, bet gan no ā€œamerikāņu tviteraā€. Tā tas ir tāpēc, ka poļi bija uzaicinājuÅ”i un ieguvuÅ”i dalÄ«bas piekriÅ”anu no burtiski paŔām lielākajām Ŕībrīža starptautiskajām attiecÄ«gā idejiskā virziena zvaigznēm. Vismaz par diviem konferences dalÄ«bniekiem telos.lv jau ir rakstÄ«jis vai runājis: esam publicējuÅ”i tieslietu zinātnieka, ā€œEiropas likuma varas un taisnÄ«guma centraā€ (European Centre for Law and Justice) direktora Grēgora Pupinka interviju ar bijuÅ”o Eiropas CilvēktiesÄ«bu tiesas tiesnesi BoÅ”tjanu Zupančiču,[1] savukārt amerikāņu jurista, konstitucionālo tiesÄ«bu speciālista un Hārvarda universitātes profesora Adriana VermjÅ«la publikācijām – protams, ā€œneviennozÄ«mÄ«gi vērtētajāmā€ – jau esam veltÄ«juÅ”i aplādi.[2]

Konferencē uzstājās arÄ« politoloÄ£ijas eksperts no žurnāla American Affairs Gladens Papins; bijusÄ« Francijas parlamenta locekle Mariona MareÅ”ala, kura uzgrieza muguru politiskajai karjerai franču partijā ā€œNacionālā fronteā€ un 2018. gadā nodibināja privātu augstskolu Lionā ar nosaukumu ā€œSociālo, ekonomisko un politisko zinātņu institÅ«tsā€ (ISSEP); irāņu izcelsmes amerikāņu autors Sorabs Amari, kura jaunākā grāmata Nesarautais pavediens: Atklājot tradÄ«cijas viedumu haosa laikmetā ir augstu novērtēta konservatÄ«vo domātāju aprindās, kā arÄ« lepojas ar ļoti labiem pārdoÅ”anas rezultātiem ASV; advokāte un tieslietu pētniece Prof. Dr. Princese IngrÄ«da Dettere de Frankopana (ceru, ka nekļūdÄ«jos ar titulu), kura pieder gan pie horvātu aristokrātiem, gan arÄ« pie Vindzoru karaliskās Ä£imenes un 2016. gadā izdeva grāmatu ar nosaukumu Eiropas paÅ”nāvÄ«ba (The Suicide of Europe). Kontekstam piebildīŔu, ka pēdējo gadu laikā Ŕī ir jau vismaz treŔā satrauktā grāmata par Eiropas nāvi vai paÅ”nāvÄ«bu lÄ«dztekus franču žurnālista un Å”obrÄ«d prezidenta kandidāta Ērika ZemmÅ«ra Franču paÅ”nāvÄ«bai (Le Suicide franƧais, 2014) un britu esejista Daglasa Marija Eiropas dÄ«vainajai nāvei (The Strange Death of Europe: Immigration, Identity, Islam, 2017), kas tulkota arÄ« latviski.     

Å Ä·iet, ka telos.lv Å”ajā pasākumā bija vienÄ«gais pārstāvis ne tikai no Latvijas, bet arÄ« no Baltijas valstÄ«m. AtklāŔanā piedalÄ«jās vairāki Polijas ministri un ministriju pārstāvji, kā arÄ« Slovākijas vēstnieks, Horvātijas vēstnieks, Bulgārijas vēstnieks un Rumānijas vēstniecÄ«bas pārstāvis (un varbÅ«t vēl vairāki, kuru vārdus es nesadzirdēju). Jaunā koledža un inaugurācijas pasākums atstāja labu iespaidu. Pirmkārt, tā atrodas lieliskās telpās VarÅ”avas vecpilsētā, pie Pils laukuma, aptuveni 50 metru attālumā no manas mīļākās VarÅ”avas baznÄ«cas – sv. Annas baznÄ«cas ar neoklasicisma fasādi un pārsteidzoÅ”o tumÅ”i zeltÄ«to, gandrÄ«z Bizantijas stila interjeru. Koledžas inaugurācijas pasākums ietvēra vairākas ceremonijas, kādas es nekad neesmu piedzÄ«vojusi, lai gan esmu studējusi divās augstskolās. Piemēram, bija studentu goda sardze, karoga ieneÅ”ana un izneÅ”ana, studentu zvēresta nodoÅ”ana un tamlÄ«dzÄ«gi. Skatoties uz jaunietēm baltās blÅ«zÄ«tēs un faltētos melna zÄ«da svārkos, padomāju, ka sen neesmu redzējusi labi ģērbtus jaunus cilvēkus. (SalÄ«dzinājumam: dienā, kad biju Polijā, manam dēlam bija Pirmā KomÅ«nija, uz kuru viņŔ bija aizgājis čībās; manas kontroles rokas ir garas, bet tik tālu tās todien diemžēl neaizsniedzās.) Ar ā€œGaudeamus igiturā€ dziedāŔanu latīņu valodā negāja tik labi, bet tāds mēģinājums bija. Inaugurācijas pasākuma telpas bija skaisti iekārtotas. PieņemÅ”anas telpā bija stikla vāzes ar milzÄ«gām gladiolām pumpuros, un, lai gan dalÄ«ba konferencē bija pieejama visiem gribētājiem pret ziedojumu, visus atnākuÅ”os todien trÄ«s reizes baroja un vēlā vakarā vēl piedāvāja vÄ«nu uz terases ar skatu uz VarÅ”avu. Redzēsim, kā koledžai klāsies un kā viņiem izdosies piesaistÄ«t mecenātus. Å obrÄ«d piedāvātais ārvalstu pasniedzēju kolektÄ«vs ir iespaidÄ«gs un droÅ”i vien rada lielas izmaksas. IzglÄ«tÄ«ba koledžā savukārt maksā nedaudz vairāk kā 2000 eiro par mācÄ«bu gadu, visas mācÄ«bas notiek angļu valodā un ir pieejamas stipendijas.[3]

Iepriecināja arÄ« fakts, ka koledžas rektoram un vicerektorei abiem nebija vairāk par 35 gadiem. Tie ir jauni cilvēki. Vērodami diezgan straujo Rietumu universitāŔu lejupslÄ«di, klasiskās izglÄ«tÄ«bas nozÄ«mes apÅ”aubīŔanu, izslēgÅ”anas antikultÅ«ru un visu pasniedzēju gandrÄ«z simtprocentÄ«gu rekrutāciju no kreisā spārna, viņi, Ŕķiet, ir izdarÄ«juÅ”i dažus tālejoÅ”us secinājumus. Kā savā runā uzsvēra Kristians Maheks, filozofijas pasniedzējs no Austrijas, vācu valodā runājoÅ”o valstu universitātēs Ŕāda veida konference un tieslietu koledža, kas skaidri iestājas par Rietumu klasisko tradÄ«ciju, mÅ«sdienās vai nu netiktu pieļauta, vai arÄ« nekavējoties tiktu pakļauta vardarbÄ«giem protestiem un tiesu prāvām. Poļi Å”ajā situācijā, manuprāt, rÄ«kojas tālredzÄ«gi un gudri: viņi piedāvā darba un uzstāŔanās iespējas tiem pētniekiem un pasniedzējiem, kurus no veco Rietumu zemju un ASV universitātēm izspiež vai mēģina izspiest kā pārāk kontroversiālus vai tādus, kas nepietiekami attÄ«stÄ«juÅ”ies lÄ«dzi valdoÅ”ajam laikmeta garam un ā€œvēstures gaitaiā€. Polijas mācÄ«bu iestāde Ŕīs melnās avis ar izcilām karjerām uzņem atplestām rokām, tādējādi sev nodroÅ”inot gan labu izglÄ«tÄ«bas lÄ«meni, gan arÄ« tÅ«lÄ«tēju starptautisku atpazÄ«stamÄ«bu, kas savukārt ceļ valsts prestižu un, domājams, piesaistÄ«s gan mecenātus, gan arÄ« studentus. Pirmo kursu Collegium Intermarium Å”ogad uzsāka 30 studenti – visi ar starojoŔām un jÅ«tami lepnām sejām.

No saviem pierakstiem minēŔu tikai dažas tēzes, kuras todien apsprieda un kuras man likās ievērÄ«bas cienÄ«gas. Daudz laika pavadÄ«ja, runājot tieÅ”i par to, kas ir universitāte un kādi ir tās uzdevumi. Var teikt, ka visa universitātes ideja Å”ajā debatē grozÄ«jās ap slaveno Pilāta jautājumu ā€œKas ir patiesÄ«ba?ā€ Ir dažādas versijas par to, ko Pilāts domāja, to jautādams. Piemēram, viņŔ, iespējams, pieņēma, ka arÄ« Kristus nezina atbildi un ir tāds pats meklētājs, vienÄ«gi izvēlējies radikālu un neierastu ceļu. Taču jautājuma nozÄ«mÄ«gums nav noliedzams – pat Pilātam, kurÅ” galu galā gribēja mazgāt savas rokas nevainÄ«bā. Ja visiem viedokļiem un visām atbildēm ir viena un tā pati vērte un neviena versija nav labāka vai tuvāk patiesÄ«bai nekā cita, relatÄ«visms ir neizbēgams. Savukārt, iestājoties relatÄ«vismam – uzsvēra koledžas rektors – strÄ«dā, sabiedriskajā arēnā un valstiskajā dzÄ«vē uzvar stiprākais, kurÅ” ir vai nu fiziski spēcÄ«gākais un spējÄ«gs apklusināt, vai arÄ« bagātākais, kurÅ” nopērk savu ā€œtaisnÄ«buā€ un varu.

Universitāte, kuras saknes ir senajā sarunu modelÄ«, ko Atēnu ielās praktizēja Sokrats savās debatēs ar sofistiem, tādējādi ir tāda kā pirmā patiesÄ«bas noskaidroÅ”anas ā€œinstitÅ«cijaā€. Lai tā varētu veikt Å”o darbu, ir nepiecieÅ”ama brÄ«va domu apmaiņa un ir jābÅ«t Å”im kopÄ«gam mērÄ·im – patiesÄ«bai. Universitātēm jāmāca, kā domāt, nevis ko domāt. Aizstāvēt klasisko kultÅ«ru, kas tic patiesÄ«bai un tic cilvēka prāta spējai nonākt pie patiesÄ«bas, pat ja Å”is process nav viegls, nozÄ«mē sniegt jaunieÅ”iem izpētes un domāŔanas rÄ«kus. Universitātes Ŕādā nozÄ«mē ir nepiecieÅ”amas, lai radÄ«tu pretstāvi Ŕībrīža amerikāņu un Rietumeiropas izglÄ«tÄ«bas iestāžu modelim, kurÅ” apmāca tieÅ”i tādu personu, kādu pieprasa jaunākas tehnoloÄ£ijas un ekonomika – tas ir, bÅ«tÄ«bā SilÄ«cija ielejas personu. Šādi apmācÄ«tu personu raksturo arÄ« tas, ko Mariona MareÅ”ala nosauca par ā€œsarkanās zivtiņasā€ problēmu – zivtiņa spēj noturēt uzmanÄ«bu uz vienu lietu ne ilgāk par 8 sekundēm. Tik arÄ« ir nepiecieÅ”ams sociālo tÄ«klu un ziņu mediju algoritmiem, un lielajām korporācijām, kuras izmanto gan pieaugoÅ”o nespēju koncentrēties un iedziļināties, gan arÄ« pagātnes izglÄ«tÄ«bas modeļa lejupslÄ«di, kā rezultātā jaunā paaudze neko nezina par vēsturi, kas senāka par pēdējām pāris desmitgadēm. IzglÄ«tÄ«bas trÅ«kums un nespēja analizēt notiekoÅ”o savukārt apdraud demokrātiju un rada jauna veida riskus. Lai veidotu Å”o pretstāvi, universitātēm ir jādodas pilnÄ«gi pretējā virzienā tam, ko pieprasa globalizētais tirgus un virspusēju zināŔanu druskas. Šāda izglÄ«tÄ«ba pēc definÄ«cijas nevar bÅ«t masu izglÄ«tÄ«ba, tāpēc konferencē vairākkārt tika uzsvērts, ka ir svarÄ«gi apmācÄ«t nākotnes eliti. Universitātēm nav jāveido programmas, raugoties pēc ā€œpieprasÄ«tām profesijāmā€, – tās nerada amatniekus, tās nerada posteņu aizpildÄ«tājus, tās nerada arÄ« pasniedzējus, kas vienkārÅ”i robotiski nodos tālāk, ko paÅ”i iemācÄ«juÅ”ies. Tām noteikti nav jārada tikai labi apmaksātas darbavietas. Visu Ŕāda veida uzdevumu uzstādīŔana ir pārpratums par to, ko valstiskajai kopienai un paÅ”iem cilvēkiem sniedz augstākā izglÄ«tÄ«ba. Ordo iuris institÅ«ta pārstāvis pat sacÄ«ja, ka poļi pretojas ES prasÄ«bai palielināt augstāko izglÄ«tÄ«bu ieguvuÅ”o cilvēku skaitu, jo uzskata, ka tas jau tagad ir pietiekams vai pat pārāk liels. Universitātes izglÄ«tÄ«bu, pēc viņa domām, nedrÄ«kst profanēt un to arÄ« nedrÄ«kst pakļaut utilitāram aprēķinam.   

Viena no interesantākajam un arÄ« sinhronajiem tulkiem grÅ«tākajām lekcijām bija poļu Satversmes izstrādes komisijas locekļa stāsts par Satversmes izstrādes procesu pēc Polijas neatkarÄ«bas atgūŔanas. Viņiem, izrādās, tika piedāvāti 7 konstitÅ«cijas projekti, no kuriem divi bija privāti. Esot Ŕķitis gandrÄ«z neiespējami tikt galā ar tik dažādiem piedāvājumiem, tik dažādām vÄ«zijām par to, kādai jābÅ«t Polijas nākotnei. Kompromiss, pie kura nonāca 1997. gadā, bija kompromiss, kas balstÄ«jās tradÄ«cijā un vēsturē, – tajā, kas visām 7 grupām, kuras savas idejas gribēja ierakstÄ«t preambulā, bija neatceļami kopÄ«gs. TieÅ”i par senākās tradÄ«cijās un vēsturē balstÄ«to konstitÅ«ciju tautas vairākums arÄ« nobalsoja referendumā, atstājot visas revolucionārās idejas tikai arhÄ«vos un uz papÄ«ra.

Vēl man patika kāds komentārs par vēsturi un nākotni. Patiesie un izŔķiroÅ”ie procesi un tāpēc arÄ« Ä«stā vēsture, sacÄ«ja kāds runātājs, vienmēr notiek zem virsmas – tur, kur to lielākoties nespēj saskatÄ«t ne politiÄ·i, ne žurnālisti, ne augstākās amatpersonas dotajā laika brÄ«dÄ«. Taču kultÅ«ru un nāciju likteni nosaka tieÅ”i neredzamie vai grÅ«ti redzamie procesi – tektoniskās pārbÄ«des zem virsmas. Ja augstākā izglÄ«tÄ«ba un visa intelektuālā dzÄ«ve pieslienas ērtajam vairākumam vai varai, nebÅ«s cilvēku, kas spēs saskatÄ«t un saprast dziļākos procesus. Taču tie ir izŔķiroÅ”ie procesi. KultÅ«ru nemainÄ«s masas – arÄ« nākotni neizŔķirs masas. Tām vajadzēs vaduguni, un ir ļoti svarÄ«gi, kāda Ŕīs vaduguns bÅ«s. Filozofijas pasniedzējs no Horvātijas Stefens Bartilica pat sacÄ«ja tā: kultÅ«ru mainÄ«s un tautu likteni izŔķirs cilvēki, kuriem bÅ«s svēta dzÄ«ve.

Vienā no gaidÄ«tākajām lekcijām Adrians VermjÅ«ls (kurÅ” bija pazaudējis visu bagāžu un aizņēmies tÄ«ru pletkreklu no poļiem, kuriem sirsnÄ«gi pateicās) turpināja savu jau senāk iesākto politiskā liberālisma konceptuālo analÄ«zi. MÅ«su politiskā arēna, viņŔ sacÄ«ja, ir izkliedēta un tā tikai Ŕķietami ir plurālistiska. Liberālisms ir sasniedzis homogēnijas stāvokli un bauda absolÅ«tu varu – tik lielu, ka cilvēki pat neapzinās ilÅ«ziju, ar kuru viņi dzÄ«vo un kuras ietvaros viņi it kā strÄ«das ar saviem ā€œoponentiemā€. Taču liberālismam ir savs Ahilleja papēdis – nevar izravēt cilvēku alkas pēc reālā, viņu vēlmi dzÄ«vot agorā un forumā, kurā tieŔām meklē patiesÄ«bu. Liberālisma homogēniju, pēc VermjÅ«la domām, iedragās tieÅ”i Ŕī alkas pēc patiesÄ«bas un reālā. Tas notiks brÄ«dÄ«, kad vairs nebÅ«s izturama liberālo debaÅ”u koncentrēŔanās tikai uz otrā plāna tikumiem un labumiem – tādiem kā dažādÄ«ba (nevis taisnÄ«gums), tādiem kā iecietÄ«ba (nevis patiess lietu apraksts), tādiem kā stabilitāte un ekonomiskais pieaugums (nevis laba, krietna dzÄ«ve). Pirmā lÄ«meņa jautājumus un labumus liberālisms nav gatavs pat apsvērt – tie paliek paslēpti miglā, privātajā sfērā, par kuru cilvēki nemaz Ä«sti netic, ka tā ir privāta. Protams, ka tā nav privāta. Tā ir Ä«steni nozÄ«mÄ«ga un mums visiem kopÄ«ga. Liberālisms pārspÄ«lē dažu sekundāro tikumu nozÄ«mi tā, it kā tie bÅ«tu pirmā lÄ«meņa tikumi – teiksim, neaizvainoÅ”anu un labas manieres vai runas brÄ«vÄ«bu. Piemēram, kopÅ” 1970. gadiem nozÄ«mÄ«gā vērtÄ«ba – runas brÄ«vÄ«ba tiek lietota negodprātÄ«gi, lai aizstāvētu morālo pagrimumu, neÄ·Ä«trÄ«bu, vājāko izmantoÅ”anu un cilvēku samaitāŔanu. Neviens arÄ« netic, ka brÄ«vÄ«ba ir augstākā vērtÄ«ba, kā māca liberālisms. Kad Å”is Ŕķituma plÄ«vurs tiks ieplēsts, visa virsbÅ«ve, kurā dzÄ«vojam, sagāzÄ«sies kā kārÅ”u namiņŔ. ÄŖstenas debates par valstslietām un pilsoniska dzÄ«ve atgriezÄ«sies tikai tad, kad atgriezÄ«sies Ä«steni patiesÄ«bas meklējumi. LÄ«dzÄ«gi arÄ« likumu teorijā, sacÄ«ja VermjÅ«ls, tiekÅ”anās visus likumus aizstāt ar pozitÄ«vajiem likumiem nenesÄ«s cerēto rezultātu – pozitÄ«vo likumu patiesums ir iluzors tieÅ”i tādā paŔā mērā kā liberālisms. VienÄ«gais Ä«stais likums ir objektÄ«vs likums, kas balstās cilvēka iedabā – cilvēka spējā saprast, pazÄ«t un mÄ«lēt skaisto, labo un patieso, kas, kā savulaik pierādÄ«ja Sokrats, ir viens un tas pats. Kad tas tiks saprasts, kļūs paÅ”saprotami, ka kopienas uzdevums un katra pilsoņa pienākums ir uzturēt objektÄ«vus morāles standartus.   

Dienā pēc inaugurācijas, kad man bija jādodas uz lidostu, es gandrÄ«z nokavēju lidmaŔīnu, jo VarÅ”avas centrā ielās notika protesti un sabiedriskais transports nekursēja. Sākumā Ŕķita, ka protestē pret vakcinācijas pasēm, bet, izrādÄ«jās, nē – protestēja pret ā€œBriseles diktātuā€. Å os plakātus redzot, atcerējos vēl kāda poļa teikto: ka 1990. gados viņi, pavērsdami savu skatu uz Rietumiem, pat iedomāties nevarēja, ka ā€œBriseleā€ nicinās demokrātisku varu, tautas tradÄ«cijas, tās dziļo reliÄ£isko identitāti un paÅ”noteikÅ”anos. Vai ka izmantos tik smagu dÅ«ri, lai visur visu padarÄ«tu vienādu – vienādi salkanu un vienādi virspusÄ«gu. TopoÅ”ie studenti, ja domājat par mācÄ«bu iespējām un meklējat kaut ko labāku, – paskatieties arÄ« Å”ajā virzienā.



[1] https://telos.lv/eiropas-cilvektiesibu-tiesas-gaiteni/

[2] https://telos.lv/saruna-par-integralismu/

[3] https://collegiumintermarium.org

Print Friendly, PDF & Email
close

Vēlos saņemt apkopojumus uz norādīto adresi: