Šogad Varšavā uzsāka darbu jauna privāta augstākās izglītības mācību iestāde, kas specializējas tieslietās – Collegium Intermarium jeb Trīsjūru koledža. Koledžas dibinātāji un patroni ir poļu Ordo Iuris institūts. Mācību programmas virzienu, spriežot pēc bukleta, es aprakstītu šādi: mācīt tieslietas atbilstoši klasiskajai Rietumu tradīcijai, kas attiecīgi ir klasiskais teisms un kopīgā labuma mācība, tradicionālā morāle un sokratiskā izglītības metode. Koledža piedāvā divus gadus ilgas mācības, ar īpašu uzsvaru uz cilvēktiesību teoriju un starptautiskajām tiesībām.

1. oktobrī notika šīs koledžas mācību gada inaugurācijas pasākums ar starptautisku konferenci. Par šo konferenci uzzināju nevis no kādiem mūsu reģiona vai poļu ziņu avotiem, bet gan no “amerikāņu tvitera”. Tā tas ir tāpēc, ka poļi bija uzaicinājuši un ieguvuši dalības piekrišanu no burtiski pašām lielākajām šībrīža starptautiskajām attiecīgā idejiskā virziena zvaigznēm. Vismaz par diviem konferences dalībniekiem telos.lv jau ir rakstījis vai runājis: esam publicējuši tieslietu zinātnieka, “Eiropas likuma varas un taisnīguma centra” (European Centre for Law and Justice) direktora Grēgora Pupinka interviju ar bijušo Eiropas Cilvēktiesību tiesas tiesnesi Boštjanu Zupančiču,[1] savukārt amerikāņu jurista, konstitucionālo tiesību speciālista un Hārvarda universitātes profesora Adriana Vermjūla publikācijām – protams, “neviennozīmīgi vērtētajām” – jau esam veltījuši aplādi.[2]

Konferencē uzstājās arī politoloģijas eksperts no žurnāla American Affairs Gladens Papins; bijusī Francijas parlamenta locekle Mariona Marešala, kura uzgrieza muguru politiskajai karjerai franču partijā “Nacionālā fronte” un 2018. gadā nodibināja privātu augstskolu Lionā ar nosaukumu “Sociālo, ekonomisko un politisko zinātņu institūts” (ISSEP); irāņu izcelsmes amerikāņu autors Sorabs Amari, kura jaunākā grāmata Nesarautais pavediens: Atklājot tradīcijas viedumu haosa laikmetā ir augstu novērtēta konservatīvo domātāju aprindās, kā arī lepojas ar ļoti labiem pārdošanas rezultātiem ASV; advokāte un tieslietu pētniece Prof. Dr. Princese Ingrīda Dettere de Frankopana (ceru, ka nekļūdījos ar titulu), kura pieder gan pie horvātu aristokrātiem, gan arī pie Vindzoru karaliskās ģimenes un 2016. gadā izdeva grāmatu ar nosaukumu Eiropas pašnāvība (The Suicide of Europe). Kontekstam piebildīšu, ka pēdējo gadu laikā šī ir jau vismaz trešā satrauktā grāmata par Eiropas nāvi vai pašnāvību līdztekus franču žurnālista un šobrīd prezidenta kandidāta Ērika Zemmūra Franču pašnāvībai (Le Suicide français, 2014) un britu esejista Daglasa Marija Eiropas dīvainajai nāvei (The Strange Death of Europe: Immigration, Identity, Islam, 2017), kas tulkota arī latviski.     

Šķiet, ka telos.lv šajā pasākumā bija vienīgais pārstāvis ne tikai no Latvijas, bet arī no Baltijas valstīm. Atklāšanā piedalījās vairāki Polijas ministri un ministriju pārstāvji, kā arī Slovākijas vēstnieks, Horvātijas vēstnieks, Bulgārijas vēstnieks un Rumānijas vēstniecības pārstāvis (un varbūt vēl vairāki, kuru vārdus es nesadzirdēju). Jaunā koledža un inaugurācijas pasākums atstāja labu iespaidu. Pirmkārt, tā atrodas lieliskās telpās Varšavas vecpilsētā, pie Pils laukuma, aptuveni 50 metru attālumā no manas mīļākās Varšavas baznīcas – sv. Annas baznīcas ar neoklasicisma fasādi un pārsteidzošo tumši zeltīto, gandrīz Bizantijas stila interjeru. Koledžas inaugurācijas pasākums ietvēra vairākas ceremonijas, kādas es nekad neesmu piedzīvojusi, lai gan esmu studējusi divās augstskolās. Piemēram, bija studentu goda sardze, karoga ienešana un iznešana, studentu zvēresta nodošana un tamlīdzīgi. Skatoties uz jaunietēm baltās blūzītēs un faltētos melna zīda svārkos, padomāju, ka sen neesmu redzējusi labi ģērbtus jaunus cilvēkus. (Salīdzinājumam: dienā, kad biju Polijā, manam dēlam bija Pirmā Komūnija, uz kuru viņš bija aizgājis čībās; manas kontroles rokas ir garas, bet tik tālu tās todien diemžēl neaizsniedzās.) Ar “Gaudeamus igitur” dziedāšanu latīņu valodā negāja tik labi, bet tāds mēģinājums bija. Inaugurācijas pasākuma telpas bija skaisti iekārtotas. Pieņemšanas telpā bija stikla vāzes ar milzīgām gladiolām pumpuros, un, lai gan dalība konferencē bija pieejama visiem gribētājiem pret ziedojumu, visus atnākušos todien trīs reizes baroja un vēlā vakarā vēl piedāvāja vīnu uz terases ar skatu uz Varšavu. Redzēsim, kā koledžai klāsies un kā viņiem izdosies piesaistīt mecenātus. Šobrīd piedāvātais ārvalstu pasniedzēju kolektīvs ir iespaidīgs un droši vien rada lielas izmaksas. Izglītība koledžā savukārt maksā nedaudz vairāk kā 2000 eiro par mācību gadu, visas mācības notiek angļu valodā un ir pieejamas stipendijas.[3]

Iepriecināja arī fakts, ka koledžas rektoram un vicerektorei abiem nebija vairāk par 35 gadiem. Tie ir jauni cilvēki. Vērodami diezgan straujo Rietumu universitāšu lejupslīdi, klasiskās izglītības nozīmes apšaubīšanu, izslēgšanas antikultūru un visu pasniedzēju gandrīz simtprocentīgu rekrutāciju no kreisā spārna, viņi, šķiet, ir izdarījuši dažus tālejošus secinājumus. Kā savā runā uzsvēra Kristians Maheks, filozofijas pasniedzējs no Austrijas, vācu valodā runājošo valstu universitātēs šāda veida konference un tieslietu koledža, kas skaidri iestājas par Rietumu klasisko tradīciju, mūsdienās vai nu netiktu pieļauta, vai arī nekavējoties tiktu pakļauta vardarbīgiem protestiem un tiesu prāvām. Poļi šajā situācijā, manuprāt, rīkojas tālredzīgi un gudri: viņi piedāvā darba un uzstāšanās iespējas tiem pētniekiem un pasniedzējiem, kurus no veco Rietumu zemju un ASV universitātēm izspiež vai mēģina izspiest kā pārāk kontroversiālus vai tādus, kas nepietiekami attīstījušies līdzi valdošajam laikmeta garam un “vēstures gaitai”. Polijas mācību iestāde šīs melnās avis ar izcilām karjerām uzņem atplestām rokām, tādējādi sev nodrošinot gan labu izglītības līmeni, gan arī tūlītēju starptautisku atpazīstamību, kas savukārt ceļ valsts prestižu un, domājams, piesaistīs gan mecenātus, gan arī studentus. Pirmo kursu Collegium Intermarium šogad uzsāka 30 studenti – visi ar starojošām un jūtami lepnām sejām.

No saviem pierakstiem minēšu tikai dažas tēzes, kuras todien apsprieda un kuras man likās ievērības cienīgas. Daudz laika pavadīja, runājot tieši par to, kas ir universitāte un kādi ir tās uzdevumi. Var teikt, ka visa universitātes ideja šajā debatē grozījās ap slaveno Pilāta jautājumu “Kas ir patiesība?” Ir dažādas versijas par to, ko Pilāts domāja, to jautādams. Piemēram, viņš, iespējams, pieņēma, ka arī Kristus nezina atbildi un ir tāds pats meklētājs, vienīgi izvēlējies radikālu un neierastu ceļu. Taču jautājuma nozīmīgums nav noliedzams – pat Pilātam, kurš galu galā gribēja mazgāt savas rokas nevainībā. Ja visiem viedokļiem un visām atbildēm ir viena un tā pati vērte un neviena versija nav labāka vai tuvāk patiesībai nekā cita, relatīvisms ir neizbēgams. Savukārt, iestājoties relatīvismam – uzsvēra koledžas rektors – strīdā, sabiedriskajā arēnā un valstiskajā dzīvē uzvar stiprākais, kurš ir vai nu fiziski spēcīgākais un spējīgs apklusināt, vai arī bagātākais, kurš nopērk savu “taisnību” un varu.

Universitāte, kuras saknes ir senajā sarunu modelī, ko Atēnu ielās praktizēja Sokrats savās debatēs ar sofistiem, tādējādi ir tāda kā pirmā patiesības noskaidrošanas “institūcija”. Lai tā varētu veikt šo darbu, ir nepieciešama brīva domu apmaiņa un ir jābūt šim kopīgam mērķim – patiesībai. Universitātēm jāmāca, kā domāt, nevis ko domāt. Aizstāvēt klasisko kultūru, kas tic patiesībai un tic cilvēka prāta spējai nonākt pie patiesības, pat ja šis process nav viegls, nozīmē sniegt jauniešiem izpētes un domāšanas rīkus. Universitātes šādā nozīmē ir nepieciešamas, lai radītu pretstāvi šībrīža amerikāņu un Rietumeiropas izglītības iestāžu modelim, kurš apmāca tieši tādu personu, kādu pieprasa jaunākas tehnoloģijas un ekonomika – tas ir, būtībā Silīcija ielejas personu. Šādi apmācītu personu raksturo arī tas, ko Mariona Marešala nosauca par “sarkanās zivtiņas” problēmu – zivtiņa spēj noturēt uzmanību uz vienu lietu ne ilgāk par 8 sekundēm. Tik arī ir nepieciešams sociālo tīklu un ziņu mediju algoritmiem, un lielajām korporācijām, kuras izmanto gan pieaugošo nespēju koncentrēties un iedziļināties, gan arī pagātnes izglītības modeļa lejupslīdi, kā rezultātā jaunā paaudze neko nezina par vēsturi, kas senāka par pēdējām pāris desmitgadēm. Izglītības trūkums un nespēja analizēt notiekošo savukārt apdraud demokrātiju un rada jauna veida riskus. Lai veidotu šo pretstāvi, universitātēm ir jādodas pilnīgi pretējā virzienā tam, ko pieprasa globalizētais tirgus un virspusēju zināšanu druskas. Šāda izglītība pēc definīcijas nevar būt masu izglītība, tāpēc konferencē vairākkārt tika uzsvērts, ka ir svarīgi apmācīt nākotnes eliti. Universitātēm nav jāveido programmas, raugoties pēc “pieprasītām profesijām”, – tās nerada amatniekus, tās nerada posteņu aizpildītājus, tās nerada arī pasniedzējus, kas vienkārši robotiski nodos tālāk, ko paši iemācījušies. Tām noteikti nav jārada tikai labi apmaksātas darbavietas. Visu šāda veida uzdevumu uzstādīšana ir pārpratums par to, ko valstiskajai kopienai un pašiem cilvēkiem sniedz augstākā izglītība. Ordo iuris institūta pārstāvis pat sacīja, ka poļi pretojas ES prasībai palielināt augstāko izglītību ieguvušo cilvēku skaitu, jo uzskata, ka tas jau tagad ir pietiekams vai pat pārāk liels. Universitātes izglītību, pēc viņa domām, nedrīkst profanēt un to arī nedrīkst pakļaut utilitāram aprēķinam.   

Viena no interesantākajam un arī sinhronajiem tulkiem grūtākajām lekcijām bija poļu Satversmes izstrādes komisijas locekļa stāsts par Satversmes izstrādes procesu pēc Polijas neatkarības atgūšanas. Viņiem, izrādās, tika piedāvāti 7 konstitūcijas projekti, no kuriem divi bija privāti. Esot šķitis gandrīz neiespējami tikt galā ar tik dažādiem piedāvājumiem, tik dažādām vīzijām par to, kādai jābūt Polijas nākotnei. Kompromiss, pie kura nonāca 1997. gadā, bija kompromiss, kas balstījās tradīcijā un vēsturē, – tajā, kas visām 7 grupām, kuras savas idejas gribēja ierakstīt preambulā, bija neatceļami kopīgs. Tieši par senākās tradīcijās un vēsturē balstīto konstitūciju tautas vairākums arī nobalsoja referendumā, atstājot visas revolucionārās idejas tikai arhīvos un uz papīra.

Vēl man patika kāds komentārs par vēsturi un nākotni. Patiesie un izšķirošie procesi un tāpēc arī īstā vēsture, sacīja kāds runātājs, vienmēr notiek zem virsmas – tur, kur to lielākoties nespēj saskatīt ne politiķi, ne žurnālisti, ne augstākās amatpersonas dotajā laika brīdī. Taču kultūru un nāciju likteni nosaka tieši neredzamie vai grūti redzamie procesi – tektoniskās pārbīdes zem virsmas. Ja augstākā izglītība un visa intelektuālā dzīve pieslienas ērtajam vairākumam vai varai, nebūs cilvēku, kas spēs saskatīt un saprast dziļākos procesus. Taču tie ir izšķirošie procesi. Kultūru nemainīs masas – arī nākotni neizšķirs masas. Tām vajadzēs vaduguni, un ir ļoti svarīgi, kāda šīs vaduguns būs. Filozofijas pasniedzējs no Horvātijas Stefens Bartilica pat sacīja tā: kultūru mainīs un tautu likteni izšķirs cilvēki, kuriem būs svēta dzīve.

Vienā no gaidītākajām lekcijām Adrians Vermjūls (kurš bija pazaudējis visu bagāžu un aizņēmies tīru pletkreklu no poļiem, kuriem sirsnīgi pateicās) turpināja savu jau senāk iesākto politiskā liberālisma konceptuālo analīzi. Mūsu politiskā arēna, viņš sacīja, ir izkliedēta un tā tikai šķietami ir plurālistiska. Liberālisms ir sasniedzis homogēnijas stāvokli un bauda absolūtu varu – tik lielu, ka cilvēki pat neapzinās ilūziju, ar kuru viņi dzīvo un kuras ietvaros viņi it kā strīdas ar saviem “oponentiem”. Taču liberālismam ir savs Ahilleja papēdis – nevar izravēt cilvēku alkas pēc reālā, viņu vēlmi dzīvot agorā un forumā, kurā tiešām meklē patiesību. Liberālisma homogēniju, pēc Vermjūla domām, iedragās tieši šī alkas pēc patiesības un reālā. Tas notiks brīdī, kad vairs nebūs izturama liberālo debašu koncentrēšanās tikai uz otrā plāna tikumiem un labumiem – tādiem kā dažādība (nevis taisnīgums), tādiem kā iecietība (nevis patiess lietu apraksts), tādiem kā stabilitāte un ekonomiskais pieaugums (nevis laba, krietna dzīve). Pirmā līmeņa jautājumus un labumus liberālisms nav gatavs pat apsvērt – tie paliek paslēpti miglā, privātajā sfērā, par kuru cilvēki nemaz īsti netic, ka tā ir privāta. Protams, ka tā nav privāta. Tā ir īsteni nozīmīga un mums visiem kopīga. Liberālisms pārspīlē dažu sekundāro tikumu nozīmi tā, it kā tie būtu pirmā līmeņa tikumi – teiksim, neaizvainošanu un labas manieres vai runas brīvību. Piemēram, kopš 1970. gadiem nozīmīgā vērtība – runas brīvība tiek lietota negodprātīgi, lai aizstāvētu morālo pagrimumu, neķītrību, vājāko izmantošanu un cilvēku samaitāšanu. Neviens arī netic, ka brīvība ir augstākā vērtība, kā māca liberālisms. Kad šis šķituma plīvurs tiks ieplēsts, visa virsbūve, kurā dzīvojam, sagāzīsies kā kāršu namiņš. Īstenas debates par valstslietām un pilsoniska dzīve atgriezīsies tikai tad, kad atgriezīsies īsteni patiesības meklējumi. Līdzīgi arī likumu teorijā, sacīja Vermjūls, tiekšanās visus likumus aizstāt ar pozitīvajiem likumiem nenesīs cerēto rezultātu – pozitīvo likumu patiesums ir iluzors tieši tādā pašā mērā kā liberālisms. Vienīgais īstais likums ir objektīvs likums, kas balstās cilvēka iedabā – cilvēka spējā saprast, pazīt un mīlēt skaisto, labo un patieso, kas, kā savulaik pierādīja Sokrats, ir viens un tas pats. Kad tas tiks saprasts, kļūs pašsaprotami, ka kopienas uzdevums un katra pilsoņa pienākums ir uzturēt objektīvus morāles standartus.   

Dienā pēc inaugurācijas, kad man bija jādodas uz lidostu, es gandrīz nokavēju lidmašīnu, jo Varšavas centrā ielās notika protesti un sabiedriskais transports nekursēja. Sākumā šķita, ka protestē pret vakcinācijas pasēm, bet, izrādījās, nē – protestēja pret “Briseles diktātu”. Šos plakātus redzot, atcerējos vēl kāda poļa teikto: ka 1990. gados viņi, pavērsdami savu skatu uz Rietumiem, pat iedomāties nevarēja, ka “Brisele” nicinās demokrātisku varu, tautas tradīcijas, tās dziļo reliģisko identitāti un pašnoteikšanos. Vai ka izmantos tik smagu dūri, lai visur visu padarītu vienādu – vienādi salkanu un vienādi virspusīgu. Topošie studenti, ja domājat par mācību iespējām un meklējat kaut ko labāku, – paskatieties arī šajā virzienā.

[1] https://telos.lv/eiropas-cilvektiesibu-tiesas-gaiteni/

[2] https://telos.lv/saruna-par-integralismu/

[3] https://collegiumintermarium.org