Kuršu ķoniņi laikā un telpā

Fragments no grāmatas Kuršu ķoniņi. Cauri paaudzēm, Rīga: Madris, 2019, 128 lpp. 

Cilvēkiem raksturīgas divas pretējas tiecības: a) neatšķirties un censties savstarpēji pielāgoties; b) atšķirties un izcelties, iezīmējot savu īpašo patību ar apģērbu, valodu, paradumiem un tamlīdzīgi. Mūsdienās var ceļot nedēļām un mēnešiem pa pasaules zemēm un valstīm, baudot pazīstamas izjūtas, saskaroties ar redzētām un pierastām lietām un jūtoties tikpat kā mājās. Un tomēr – mēs braucam, ejam kaut kur, lai ieraudzītu ko atšķirīgu un citādu, un pārliecināmies, ka šī citādā kļūst arvien mazāk. Latvijā vēsturiski izveidojies, ka kuršu ķoniņi veido daudzējādā ziņā no citām atšķirīgu vienību, ko ir vērts iepazīt plašāk un dziļāk.

Ķoniņu liktenis, no vienas puses, varētu būt gan poēmas, gan traģēdijas cienīgs temats. Nepārtraukta cīņa par savu tiesību, savas brīvības saglabāšanu cauri gadsimtiem zem mainīgām varām. No otras puses, ķoniņu tēma ir ietilpīga jebkura veida mākslas darbā, sākot no literatūras un beidzot ar kino. Katrs no ķoniņu ciemiem būtu pelnījis arī atsevišķu pētījumu, un, cerams, nākotnē tādi parādīsies. Šajā grāmatā centrējos ap Ķoniņciemu, kas arī vēsturiski bijis galvenais starp kuršu brīvciemiem. Taču jebkuram centram jeb viducim ir jābūt arī malām – tikai tādā veidā aplūkojamais objekts iegūst telpiskumu. Tieši tāpēc gan kuršu ķoniņu ģerboņi, uzvārdi, gan tradīcijas, viņu zīmīgās lietas, tautas apģērbi, arī izcilie vīri (jaunākos laikos arī sievas) šeit skatīti visu ķoniņciemu kopsakarā.

Ķoniņu ģerboņi

Ģerboņi Eiropā radušies jau 12. gadsimta sākumā. 1) Modernizējoties bruņojumam (tiek izgudroti sejsargi), karojošos vajadzēja atšķirt, tāpēc uz bruņinieku vairogiem parādījās atpazīšanas zīmes; 2) sabiedrībā pastiprinājās dalīšana šķirās. Augstākstāvošie vēlējās savu dižciltību izcelt arī vizuāli. 13. gadsimtā tika veidoti kārtu ģerboņi, pēc kuriem varēja atpazīt muižniekus, bruņiniekus, garīgo ordeņu locekļus u. c. privileģētos. Savus ģerboņus Holandē, Francijā, Anglijā varēja iegūt arī bagātākie no brīvzemniekiem. Tā kā kuršu ķoniņi bija ieguvuši lēņa tiesības, respektīvi, viņiem piederēja mantojams īpašums, tad tas vien jau viņus nostādīja augstākā stāvoklī pār citiem zemes kopējiem. Daļai ķoniņu par piešķirto lēni bija jāatlīdzina ordeņa mestram, kara gadījumā cīnoties karaspēka rindās, vēl citiem bija jāveic regulāri pastnieka jeb ziņneša pienākumi. Īpaši kara gadījumā svarīga bija atpazīšanas zīme – ģerbonis: “Ikvienam ciemam ir savs ģerbonis, pa lielākai daļai jātnieks, tikai kalējniekiem ir lakta.” (Kolonists, 1908, 108)

Kad tieši ķoniņu ciemi ieguva tiesības uz saviem ģerboņiem, zīmogiem, karogiem, uz kuriem bija ģerboņa attēls, precīzi nav zināms. Varētu būt, ka tas notika jau līdz ar lēņu līgumu noslēgšanu 14.–15. gadsimtā. Senākais no zināmajiem kuršu ķoniņiem piešķirtajiem lēņiem datējams ar 1320. gadu. To ordeņa mestrs Gerhards fon Jorke par nopelniem piešķīra Tontegodem no Pliķu ciema. Vācu ordeņa virspavēlniecības atzinību 16. gadsimta sākumā ieguva ķoniņš Andrejs Peniķis, kurš mestra Voltera fon Pletenberga karaspēka sastāvā bija apliecinājis varonību cīņā pret krieviem Smoļinas kaujā. Pateicībā par ordenim sniegtajiem pakalpojumiem Peniķis varētu būt saņēmis arī dzimtas ģerboni. Taču, iespējams, tāds viņam jau bija iepriekš piešķirts, un, dodoties karā, uz vairoga vai karoga varēja atrasties kā viņa atpazīšanas zīme. 16. gadsimtā J. Rennera “Livonijas hronikā” par kuršu ķoniņiem rakstīts, ka viņu ģerbonī ir lauva (Renner, 1876, 15). Tieši lauva nav konstatēts vai nav saglabājies nevienā no ķoniņciemu vapeņiem. Lauvas gan bija Kurzemes un Zemgales hercogu ģerboņos, bet tas konstatēts vēlāk.

Ķoniņciemu ģerboņos vai spiedzīmogos dominē jātnieks zirgā ar karogu vai musketi rokā (Ķoniņciemam, Ziemeļciemam, Viesalgiem, Sausgaļiem). Tāds tas, pēc nostāstiem, bijis arī Pliķu ciemam, bet diemžēl nav saglabājies. Dragūnu, Viesalgu un Sausgaļu ciema zīmogu augšpusē saskatāma arī ģerboņos bieži izmantotā bruņinieku ķivere ar lambrekeniem tai gar sāniem. Viesalgu un Dragūnu ciema ģerboņa zīmogā lejasdaļā ir vācu ordeņa krusts, bet Sausgaļu zīmoga ģerboņa augšējā daļā – pasta radziņš. Kalējciema vapenī attēlota lakta ar diviem simetriski izvietotiem āmuriem.

Ģerbonis tika uzskatīts par privilēģijas zīmi, un kā tādai tai bija jābūt publiski aplūkojamai. Ķoniņi savu dzimtu (ciemu) ģerboņus izvietoja ne tikai uz karogiem vai spiedzīmogiem, bet arī Lipaiķu baznīcas logos stikla vitrāžās. Līdz mūsdienām saglabājušās tikai Ziemeļciema un Kalējciema ģerboņu vitrāžas.

2018. gadā mākslinieks Edgars Sims izveidoja Peniķu dzimtas ģerboni. Viņš respektēja vēsturisko Ķoniņciema ģerboņa veidolu. E. Sima veidotajā vapenī zaļā laukā redzams sudrabkrāsas bruņots jātnieks zirgā ar karogu rokā. Jātnieks attēlots tērauda ķiverē, kas pārsegta ar sudraba un zaļu grīsti. Ķivere rotāta ar zelta dzirnakmeni, kuram sudrabkrāsas serdenis. Augšmalas drapējums ieturēts zaļā un sudraba krāsā. Tā sauktie lambrekeni jeb ģerboņa sānu rotājums ieturēts sudraba un zaļā krāsojumā. Devīze “Kuršu ķoniņi cauri paaudzēm”ietver domu par ķoniņu paaudžu tradīciju pārmantojamību. Tontegodes dzimtas ģerboņa mets (mākslinieki Ilze Lībiete, Juris Ivanovs) tapis 2013. gadā. Tajā attēlots zirgs ar puskailu jātnieku, divi putni, koka zars un čūska.

Ķoniņu vārdi un uzvārdi

Pirmie uzvārdi latviešiem, šķiet, ir jau kopš 15. gadsimta (galvenokārt Rīgā). Lauku apvidos tie plašāk parādījās 17. gadsimtā zviedru valdīšanas laikā. To raksturība bija uzvārda noslēdzošajā skandināviskajā daļā ar ‘-sons’(‘dēls’): Andersons, Jansons, Pētersons u. tml. 19. gadsimta sākumā uzvārdu došana Vidzemē un Kurzemē jau notika masveidīgi (Blese, 1929; Klekere, 2019; Mežs, 2017; Upelnieks, 1938). Brīvlaistie zemnieki tos varēja izvēlēties pēc savas patikas (latviskus, arī vāciskus), izņemot muižnieku, slavenu dzimtu vai personu uzvārdus. Ķoniņi, būdami brīvļaudis, ieguva uzvārdus agrāk par citiem tautas brāļiem Kurzemē. Ķoniņu uzvārdi (vismaz daļa no tiem) ir tikai viņiem vien raksturīgi. Pārsvarā šiem uzvārdiem, atskaitot Vidiņu, Kalēju (Kalēji varēja būt arī citu novadu ļaudis), ir ģermāņu vai skandināvu izcelsme, kā, piemēram, Šmēdiņš/Šmits, Bartolds/Bertholds. Starp ķoniņu uzvārdiem īpaši iezīmīgi ir divi – Tontegode (pārsvarā Pliķu iedzīvotājiem) un Peniķis (pārsvarā ķoniņciemiešiem). Laika gaitā gan atrodami arī Tontegodes, kas ieprecējušies Ķoniņciemā, un Peniķi Pliķos vai citā no ķoniņu ciemiem. Lai gadsimtos izdzīvotu un pilnvērtīgas dzimtas turpinātos, saglabājot lēņu līgumu privilēģijas (neiziet ārpus ķoniņu apvidiem!), viena ķoniņu ciema puišiem bija jāprec cita ķoniņu ciema meitas.

Tontegode. Uzvārds ir saliktenis, kur pirmā daļa sakrīt ar igauņu (arī somu) divdabīga mājas vai meža gara nosaukumu (ig. ‘tont’; somu ‘tontti’). Kāpēc cienījamas ķoniņu dzimtas pārstāvjiem par dzimtas vārdu būtu bijis jāpieņem būtībā ļaunus garus jeb spokus apzīmējošs nosaukums? Gan igauņi, gan somi šo vārdu nedaudz pārveidotā veidā pārņēmuši no zviedriem – ‘tomte’ ir mājas, meža vai purva gars. Skandināvu folklorā šo pagānisko garu lielākās aktivitātes laiks bijis ziemas un vasaras saulgriežos. Tomtes domājās esam līdzīgus nelieliem rūķīšiem. Tomtes bija daļa no skandināvu piekoptā senču dvēseļu godināšanas kulta. Kristietībā ar laiku šie pagāniskie mājas gari tika pielīdzināti dēmoniskiem vai pat velnišķiem radījumiem. Zviedrijas Birgita jeb Brigita (1303–1373), kas vēlāk tika kanonizēta par svēto, Atklāsmju sestajā grāmatā (78) vēršas pret ‘tompta gudhi’ (mājas garu jeb mājas dievu) pielūgsmi, ko piekopj zemnieki. Visticamāk, ka kuršu Tontegode ir fonētiski pārveidots zviedru ‘tompta gudhi’ variants. Tontegode varētu būt bijis ķoniņu priesteris, kura pienākumos ietilpa mājas garu (‘tompta gudhi’) godāšana: “Skandināvijā par ‘godi’ sauca (..) privāta dievnama īpašnieku un pagāniskā dievkalpojuma vadītāju (..). Gode vadīja savas draudzes sapulces un tiesas sēdes, gādāja par mieru un kārtību, pārraudzīja tirdzniecību utt.” (Švābe, 1962, 128). Garu godāšanas rituāli, iespējams, tika veikti ķoniņu svētbirzī priestera jeb tontegodes vadībā. Vai Tontegode, līdzīgi kā tas bija Zviedrijā, rūpējās arī par ciema laicīgajām lietām, nav zināms.

Peniķis. Liekas, ka arī šī uzvārda cilme meklējama dzimtas senču īpašajos pienākumos. Johana Rennera (~1525–1583) sarakstītajā Livonijas vēsturē atzīmēts, ka pulka priekšgalā iet ķoniņu karodznieks (Renner, 1876, 15). Vēsturnieka Arveda Švābes skatījumā šī uzvārda saknes meklējamas lejasvācu vārdā ‘veneken’ (mūsd. vācu ‘fahn’) – karogs. Šis vārds, tāpat kā latviešu ‘karogs’, sākotnēji apzīmēja tiklab karapulka identitātes zīmi, kā pašu karapulku. 15.–16. gs. par fennikiem dēvēja 100 līdz 500 vīru kājnieku vienību. “Kuršu ķoniņš (t. i., Peniķis) bij kuršu novadnieku pulka komandieris.” (Švābe, 1962, 177) Viens no Peniķiem, vārdā Andrejs, ir bijis Ordeņa mestra Pletenberga armijas sastāvā Livonijas karā pret krieviem, izceļoties Smolinas kaujā Pleskavas apgabalā (Dunsdorfs, 1956, 77–78). Mazāk ticams, bet savulaik izteikts pieņēmums, ka šim uzvārdam var būt arī baltiska cilme, par ko liecinot prūšu personvārds Pennike, kas rakstos fiksēts jau 15. gadsimtā (Trautmann, 1925, 75–76). Panīka prūšiem bija uguns gars, kuru pielūdza (‘swenta Panīka’) īpašos rituālos. Nevar izslēgt, ka starp Peniķu priekštečiem bija uguns kulta priesteri. Tomēr šim pieņēmumam nav nekādu dokumentāru apstiprinājumu. (..)

Īpatnējs un grūti skaidrojams ir ķoniņu uzvārds Surkants jeb Sirkants: “Jāievēro lēņa grāmatās sastopamā nenoteiktība uzvārdu rakstībā un to lasībā, kāpēc ļoti ticams, ka 1310. gadā minētais Surkants bij vēlākos avotos apliecinātais Sirkants.” (Švābe, 1962, 130–131) Atsaucoties uz Endzelīnu, Švābe min, ka lietuviešiem bijuši personvārdi Sukantas un Surkantas, kā arī vēsturiskos avotos sastopams prūšu personvārds Surkant (Švābe, 1962, 130). Tāds patiešām ir fiksēts Austrumprūsijā, bijušajā Insterburgas (tagad Čerņakovska) apkaimē.[1]

Tontegodes un Peniķa – iespējams, arī pārējo ķoniņciemu – iedzīvotāju uzvārdi būs radušies krietni pirms 17. gadsimta, kad viņu senčiem vācu ordeņa mestri piešķīra rakstiski nostiprinātas privilēģijas, t. i., 14.–15. gadsimtos. Uzvārdu nelatviskā izcelsme (atskaitot Kalējus), iespējams, liecina, ka tos piešķīra ordeņa pārstāvji, ņemot par pamatu galvenos ķoniņiem uzliktos pienākumus (karognesējs – Peniķis, kalējs – Šmits/Šmēdiņš) vai citas raksturības (pagānisko ritu veicējs Tontegode). (..)

Ķoniņu apdzīvoto vietu nosaukumi

Saglabājušās ziņas par septiņiem ķoniņu apdzīvotiem ciemiem Ķoniņciemu, Kalējciemu, Pliķu ciemu, Ziemeļciemu (visi tagadējā Turlavas pagastā), Dragūnciemu (Rumbas pagasts), Viesalgciemu (Snēpeles pagasts) un Sausgaļciemu jeb Sausgāļciemu (Padures pagasts). Nozīmīgākais no visiem tiem ir bijis Ķoniņciems. Kaut arī brīvciemi dzīvoja un darbojās katrs par sevi, vismaz reizi gadā visu brīvciemu vecākie jeb burmeistari esot pulcējušies Ķoniņciemā, lai savstarpēji apspriestos par padarīto un turpmāk darāmo:

Kopējā brīvciemu pārvaldē vadošo lomu saglabāja Ķoniņciems un tā burmeistari. Ķoniņciemā vienu vai divas reizes gadā uz apspriedi sabraukuši citu brīvciemu vecākie.” (Dzenis, 2014, 191)

Jau pats Ķoniņciema nosaukums norāda uz to, ka te bijis ķoniņu centrs un, iespējams, viņu apmetnes sākumvieta. Savukārt Pliķi ir sens baltiskas cilmes vietas nosaukums, kuram līdzīgi atrodami arī bijušajā Austrumprūsijā: Plixlawken; Plica Bartha (Gerullis, 1922, 124–125). Vieta ar nosaukumu Pliki ir arī kādreizējā prūšu un kuršu apdzīvotajā Grodņas apgabalā Baltkrievijā un Klaipēdas apkaimē Lietuvā. Vārdam ‘pliks’ attiecībā uz zemi varēja būt vairākas nozīmes: 1) tukša vieta; 2) neauglīga, kaila pļava; 3) no kokiem nolīsta vieta mežā. (Nevskaja, 1977, 69) Taču ir arī cita versija par nosaukuma izcelsmi. Zīmīgi, ka ķoniņu Pliķu ģerbonī, pēc nostāstiem, esot bijis attēlots pliks jātnieks zirgā. Lipaiķu baznīcas mācītājs J. K. Heinsiuss 18. gadsimta vidū raksta, ka ordeņa mestra Pletenberga karapulkā starp citiem karotājiem cīnījušies arī Tontegodes: “Šajā karā arī Tontegodes caur kādu notikumu ir mainījuši savu vārdu un pēc tam saukušies Pliķi jeb Kailie, jo daži no viņiem toreiz kaili pārpeldējuši pār Daugavu un pārvilkuši savā pusē ienaidnieku plostus un laivas.“ (cit. pēc: Dzenis, 2001, 49)

Sadzīviskāka ir versija par to, ka ciema sievām paticis dzīrēs uzliet alu uz galda un pliķēt ar rokām: “Pliķos brauca ciemos saimniece pie saimnieces. Protams, ka alu veda līdzi, un priekšā jau arī bija. Un tad dzīrēs uzlēja to alu uz galda un cirta ar roku pa virsu, tā bija tāda paraša. Citi stāsta, ka tā radies tas Pliķu ciema nosaukums.” (Salmgrieze, 2004, 6)

Par Sausgaļu jeb Sausgāļu ciemu ir līdzīgs nostāsts, bet jau no Kurzemes hercogistes laikiem:
Leišu karā bijuse aplenkta Kuldīga un Kuldīgas pils, un Kuldīgas hercogs ticis ievainots, bet pa apakšzemes eju, kura nākuse no pils uz Ventu, aizbēdzis līdz upei, bet, iznākot no alas, saļimis no nespēka. Tur gadījies viens kareivis no Sausgāļiem, laikam kāds no Bertolca dēliem. Tas ņēmis hercogu uz muguras un peldējis pāri Ventai, lai paslēptu hercogu mežā. Bertolcs pārpeldējis ar savu nastu ar sausu galvu, un tāpēc viņus nosaukuši par sausgāļniekiem.” (Anna Peniķis Ķoniņciema Jaunkaiļos, Anna Blūma Raņķu pag. Pierakstīja V. Zorts)

Līdzīgi romantizētā garā šo teiku, piepulcējot Sausgāļiem arī Ziemeļu un Viesalgu ciemu, pārstāsta Jura Jaņa Vidiņa dēls Aleksandrs Vidiņš (1900–1947) rakstā par Livonijas brīvzemniekiem: “Sausgalnieki ar sausām galvām pārpeldējuši Ventu, ziemeļnieki kā ziemeļu vējš, bet viesaldznieki kā vējš brāzušies uz ienaidniekiem.” (Vidiņš, 1931, 7) (..)

Par dažiem no mājvārdiem ir savi stāsti. Tā par Ķoniņciema Ķīkāļiem ir nostāsts, ka “ķoniņieku dzimtstēvs esot bijis kāds iedzimto karavadonis Gigals vai Kikals, kas viens no pirmajiem pieņēmis kristīgo ticību, turpmāk saucies par Andreju.” (Vidiņš, 1931, 7) Savukārt Kaiļu nosaukumam, iespējams, ir tā pati nozīme kas vietvārdam Pliķi – burtiski, nolīsta, attīrīta, kaila vieta. Ķoniņciemā agrāk bijušas četras mājas, kuru vārda pamatā ‘kupša/ kupsis’: Jura Kupšas, Abučkupšas, Jaunkupši un Veckupši. Liekas, ka nosaukums radies no vārda ‘kupsa, kupsis’ – neliela koku grupa, birztala. Ķoniņciemā saglabājušās Atālmauļas – vienas no agrāk četrām Mauļu mājām (vēl bija Vidusmauļas, Jēpmauļi, Burmeistarmauļi). Iespējams, ka nosaukums radies no vārda ‘maules’, kas nozīmēja ceļā izbrauktas dziļas grambas. Par grambainu, izbrauktu, staignu ceļu agrāk teica – maulains ceļš. Laikam uz staignu augsni norāda arī nosaukums Mauļpurvs (Raņķos), arī māju nosaukumi citviet Kurzemē. (Endzelīns, 1961, 385)

Svētku, godu un citas ķoniņu tradīcijas

Ķoniņiem iecienīts kopā pulcēšanās veids bijušas dzīres. Tās vairākkārt minētas dažādu laiku avotos. Dzīres, kā šķiet, palīdzēja noņemt sakrājušos spriedzi starp kaimiņiem vai pat ciemiem: “Vēl nesen atpakaļ bija augstā cieņā lieliskas dzīres, kuras vilkās veselām nedēļām: dzēra visi, saimnieki, gājēji, radi un draugi, gani un nabagi (..) Senāk uz kāzām, kristībām, bērēm saaicināja visus septiņus ciemus un tuvākos pārnovadniekus, bet tagad par tādām ķēnišķīgām godībām jau sen vairs nekas nav dzirdēts. Kabata neatļauj.” (Kolonists, 1908, 108)

Ķoniņu senās tradīcijas un paradumus vairākkārt savās ceļojumu piezīmēs aprakstījuši cittautieši. Kēnigsburgā dzimušais vācu farmaceits un ceļotājs Reinholds Lubenavs (1556–1631) savā dienasgrāmatā atstājis vērtīgas liecības par 16. gs. Eiropas tautu paražām, dziedniecību, botāniku, kulināriju u. c. Dienasgrāmata publicēta divos sējumos Kēnigsbergā 20. gadsimtā. Nav sīkāk zināms, kāda bija Lubenava izglītība, bet savā dienasgrāmatā viņš brīvi citē grieķu, romiešu un bizantiešu autorus. Jau 17 gadu vecumā viņš devās ceļojumā uz Poliju, vēlāk apceļoja tagadējās Vācijas un Turcijas, Grieķijas, Itālijas zemi u. c. (Paton, 1951, 46) 1586. gadā Reinholds Lubenavs ar pavadoņiem pa ceļam no Kēnigsbergas uz Rīgu bija apmeties Ķoniņciema tuvumā un tādējādi novērojis ķoniņu dzīres Ziemassvētku laikā: “Ziemassvētkos [ķoniņi] devās medīt savā svētā mežā, kur visu gadu nemedī, ne arī ko cērt. Samedītās stirnas, briežus un zaķus viņi nodīrāja, izcepa, salika uz gara galda un apsprauda ar vaska svecēm, lai mielotu savu vecāku, vecvecāku, bērnu un radinieku dvēseles, pēc tam arī paši ēzdami, dzerdami un mūs aicinādami piedalīties. Vēlāk atnesa tukšu alus mucu, uz kuras sita ar divām nūjām. Vīri, sievas un bērni dejoja visu nakti ap galdu.” (Lubenau, 1912, 51–52)

Gandrīz gadsimtu pirms Lubenava kuršu zeme bija pa ceļam no Prūsijas uz Krievzemi vēl vienam ceļotājam – bruņiniekam Žilbēram de Lannuā (Gilbert de Lannoy, 1386–1462), kas Livonijas ordeņa sastāvā vēlējās karot pret krieviem. Kurzemē viņa apmešanās punkti bija ordeņa pilis Liepājā, Grobiņā, Kuldīgā, Kandavā (Lannua, 1850, 25). Lannuā apraksta novēroto mirušo sadedzināšanu sārtā. Viņa ceļojumu aprakstā nav konkretizēts, vai runa ir par ķoniņiem vai citiem kuršiem. Šajā gadījumā galvenais ir tas, ka 15. gadsimta sākumā mirušo kremēšana kuršiem vēl bijusi spēkā: “Kurši, lai arī piegriezti kristīgai ticībai ar varu, pēc nāves sadedzina mirušos, apģērbtus labākajās drānās un rotās. Sadedzināšana notiek tuvākajā mežā, tīras ozolmalkas sārtos. Viņi tic, ka, ja dūmi ies taisni debesīs, tad dvēsele izglābsies, bet, ja pa malām, tad dvēsele ies bojā.” (Lannua, 1850, 25–26)

Paiet gandrīz divsimt gadu pēc Lubenava, kad Vormsātes muižā Kurzemē dzimušais baltvācu dzejnieks Ulrihs fon Šlipenbahs (1774–1826), stāstot par ķoniņu tradīcijām, raksta: “Varētu domāt, ka pie kuršu ķoniņu brīvzemniekiem, kuri savā tautā vismazāk par visiem citiem tikuši ierobežoti un kuri ir senu dižciltīgo pēcteči, senās tautas ieražas vislabāk būtu saglabājušas. Bet pēc viņu mācītāju novērojumiem viņi savās paražās un ieražās maz atšķiras no pārējiem latviešiem, tikai, ka viņi šķiet esam mazliet māņticīgāki par citiem, un ir augstās domās par buršanu. Pirms apmēram 60 gadiem viņi Jāņu naktī savos mežos svinējuši sava veida bakhanālijas, esot – kā stāsta – pilnīgi kaili skraidījuši apkārt un veikuši cermonijas, kurām sakars ar viņu seno elkdievību. Bet reiz viņu toreizējais mācītājs Heinsiuss, kurš agrāk esot bijis prūšu huzārs, viņus pārsteidzis šādos kuršu ķoniņu svētkos un kailos prinčus apģērbis ar smagiem pātagas sitieniem.” (Schlippenbach, 1809, 309–310) Jāpiezīmē, ka Ulrihs fon Šlipenbahs bija absolvējis Kēnigsbergas Universitāti, studiju laikā apmeklējis Imanuela Kanta lekcijas filozofijā. U. fon Šlipenbahs darbojās dažādos atbildīgos amatos Kurzemes guberņā. Izdomu vai brīvu fantāziju ķoniņu lietā, kaut arī dzejniekam, viņam nenāktos piedēvēt.

Lannuā, Lubenava, Šlipenbaha aprakstos minētajām elka birzīm jeb svētmežiem bija svarīga loma kuršu reliģiskajos priekšstatos. Elka birzīs notika gan mirušo apbedīšanas rituāli, gan arī saulgriežu laika medības ar tām sekojošām dzīrēm, senču pieminēšanu Ziemassvētkos un auglības rituāliem Jāņos (sīkāk: Šturms, 1948; Dunsdorfs, 1971; Laime, 2009).

2006. un 2007. gada vasarā kopā ar Latvijas Universitātes studentiem bijām folkloras ekspedīcijā pie ķoniņiem. Joprojām dzirdējām daudz stāstu par Ķoniņciema Elku birzi, vairākas reizes tur pabijām arī paši, tiesa, neko neaizskarot. Jau pēc ekspedīcijām atbraucu uz turieni ar interesentiem. Pēkšņi viens saka: “Jūtat, kā te smaržo papeles?” Kad pateica, apstājāmies un patiešām sajutām īpatnēju smaržu. Vēl šis cilvēks teica, ka tādām papelēm patīkot augt senu kapu vietās. Ekspedīciju laikā savācām daudz stāstu par to, kas notiek (runa ir par mūsdienām, ne teiksmainiem laikiem), kad bez īpašas vajadzības iet Ķoņinciema Elkbirzī un uzsāk kādas darbības. Šos tabu zināja gan gados veci, gan pavisam jauni (skolēni), gan iedzimtie ķoniņnieki, gan neseni ienācēji. Kad kāds Elku birzī nolauzis kokam zaru vai izdomājis nozāģēt kādu koku, allaž sekojusi kāda nelaime. – “Ja cirta Elkās, tad dega mājas.” (Dzidra Tontegode, dz. 1936; Turlavas pagasts, 2006). Kāds 35 gadīgs vīrs, neko ļaunu nedomājot, gribējis sakopt Elku birzi. Drīz ne no šā, ne no tā ņēmis un nomiris. Citam, kas arī gribējis sakopt birzi, aizdegusies māja. Ja tomēr birzī ir jāieiet, tad kaut kas jāatstāj ziedam, kaut vai papīra gabaliņš. Šādu stāstu bez gala. Ķoniņciemā apkārtnes iedzīvotāji savus laukus agrāk saukuši par elku laukiem. Kad pagājušā gadsimta 60. gados pāri gājusi meliorācija, vietējie nav ļāvuši Elku birzi izcirst, kaut arī jau Ulmaņa laikos vairs neticēja senču dieviem. (Juris Bukholcs, dz. 1932; Ķoniņciems, 2006)

Ar dažādu tabu ievērošanu senāk bija saistītas arī ķoniņu bedības. Vācbaltu vēsturnieks un etnogrāfs Kārlis Rusvurms (1812–1883) 1864. gadā publicēja plašu apcerējumu par Ķoniņciema Andreja Tontegodes (citos avotos – Andreja Peniķa) bērēm, skatot tās plašāk – kuršu ķoniņu tradīciju kontekstā. Šajā aprakstā attēlota gan tuvinieku gatavošanās bedībām, gan arī sīka to norise (Rusvurm, 1864, 40–55). Andreja vecākais dēls ir tas, kurš aizspiež mirušajam acis un saka lūgšanu, piesaucot Zemes māti, Vēja māti un Saules meitas: “Ej gulēt, Vēja māte, nedrebini apšu lapas! Netraucē mūsu tēva miegu! Saules meitas, apraudiet mūsu mīļo un slēpiet viņu kapā! Saņem viņu mierā, Zemes māte!” (Rusvurm, 1864, 48)

Saules meitu piesaukšana veļu valsts sakarā atspoguļo senus reliģiskus priekšstatus. Arī tautasdziesmās Saules meitas minētas starp tām dievībām, kas nomirušo sagaida viņā saulē:
(..) Tur palika jājējiņis,
Kur aseņu upe tek,
Kur aseņu upe tek,
Kur gul vīri kā ozoli,
Kur gul vīri kā ozoli,
Kauliem tilti darināti.
Saules meita tur pārgāja,
Kā ieviņa ziedādama,
Kā ieviņa ziedādama,
Kā lapiņa drebēdama.
LD 31933, 6

Apglabājot ķoniņu vīru, tiek veikta virkne maģisku aizsardzības pasākumu: pirtī, kur gulējis nelaiķis, tiek iedzīta nagla (Rusvurm, 1864, 50), kā arī “pēc veca paraduma dēls uzlika mirušajam Andrejam zaļu velēnu ar pakavu uz krūtīm, lai sargātu to no ļauniem gariem.” (turpat, 52) Vecākā dēla sieva uzliek mirušajam roku uz sejas, lūkodama, vai tā nav silta un mīksta, kas būtu zīme, ka dzimtā kāds drīz mirs; viņa ir tā, kas pārklāj nelaiķim palagu, uzmanīdama, “lai kāds stūris netiktu tam mutē, kas būtu lielas nelaimes zīme” (turpat, 50). Kad zārks tika iznests no mājas, saimniece māju aizsargāšanai steigšus noslaucīja ceļu un izlēja aiz bēriniekiem spaini ūdens, “lai aizgājējs vairs nenāktu atpakaļ” (turpat, 53). Gan turpceļā uz kapiem, gan atpakaļceļā bērinieki ir apstājušies pie t. s. krusta koka, kas bijis osis. Turpejot kokā “tika iegriezts krusts un apsieta sarkana un dzeltena dzija” (turpat, 53). Pie koka rituālā veidā tika sadedzinātas cisas, uz kurām vecais Andrejs bija miris, un atsevišķi aizgājēja drēbju gabali. Bērinieki tika pacienāti ar ēdieniem un medalu, pirmo kausu nolejot par ziedojumu gariem. Atpakaļ no kapiem braucot, bērinieki apstājās pie tā paša koka, nobaudīja to pašu medalu, atliekas uzlejot uz koka saknēm. – “Turpat mazam bērziņam tika nolauzta galotne. Ja tas bērzs pēc tam auga un zaļoja, tas nozīmēja, ka aizgājējam viņā saulē labi klājas.” (turpat, 55)

Stingri reglamentēta bijusi arī bērinieku darbība pie aizgājēja kapa. Kapā, pirms tas nav aizrakts, tikusi iesviesta skalu sauja viņa ceļa gaismai, uz zārka nolikts trauks ar alu un ēdiens:

Mirušā Andreja kaimiņš iemeta divus kukuļus kapā, nolika kannu alus uz zārka un iesvieda vēl kapā sauju skalu, sacīdams: “Dzīvo vesels, labais draugs! Es tev pasniedzu ceļam ēdienu un dzērienu, un skalus, ko ceļu apgaismot!”” (Turpat, 54) Te jāpiezīmē, ka pāra skaitlis latviešiem ne tikai senāk, bet arī mūsdienās saistīts ar pabeigtību, tāpēc mirušajiem liek pāra skaitļa ziedus uz kapa. Konkrētajā gadījumā mirušā Andreja kaimiņš iemet kapā divus maizes klaipus.

Pēc tēva nāves viņa dēli nodod zvērestu, ka turēs svētu tēva novēlējumu. Zīmīgi, ka zvērests tiek teikts pie akmens, klātņemot lazdas nūju un zaļu velēnu: “Abi Andreja dēli nometās pie kāda akmeņa zemē, uzlika zaļu velēnu sev uz galvas un turēja rokās baltu nomizotu lazdas nūju. Divus labās rokas pirkstus uz augšu pacēluši, viņi solījās izpildīt tēva vēlējumu, noslēgumā sakot: “Ja mēs šo solījumu neizpildītu, tad lai kļūstam tik cieti kā šis akmens, tik stīvi kā šī nūja; bet, ja mēs solījumu turam, tad lai dievs liek mums zaļot kā šai velēnai!”” (Turpat, 44)

Te redzams, ka vēl 19. gadsimtā ķoniņi ir pieturējušies pie senām tradīcijām, kurām ar kristīgajiem priekšstatiem ir visai attāls sakars. Tajā pašā laikā viņi bija luterāņi, gāja Lipaiķu baznīcā lūgties. Tomēr tā bija un palika tautas kristietība, kurā tika ietverti gan sensenās ticības, gan kristīgās baznīcas elementi.

Liels notikums ķoniņiem senāk bija kāzas. Vācu jurista Johana Branda (1647–1691) Kurzemes 1676. gada ceļojuma piezīmēs atrodam kurzemnieku kāzu paražu aprakstu. Nav gan norādīts, tieši kurā Kurzemes vietā viņš šo paražu ir novērojis. Autors piemin, ka ceļojuma laikā ir uzturējies Rucavā, Bārtā, Tadaiķos, Piltenē, Vindavā (Ventspilī), Frauenburgā (Saldū) u. c. Brands savā aprakstā sīkāk raksturo arī kuršu ķoniņus un viņu īpašo statusu. Tā vai citādi, bet stāsts ir par kurzemnieku kāzu paražu: “Pēc precībām līgavu aizved uz līgavaiņa māju, nesdami pa priekšu kārti, kurai piesieta sarkana un zila drēbe. Tur viņus ieslēdz klētī. Pēc divām stundām nāk radinieki ar nūjām rokā, un nu līgavainim ir ar veiklu lecienu jāizmūk, jo citādi viņš dabū pērienu. Nu tiek līgava izprašņāta, vai viņa ir ar savu līgavaini mierā. Ja viņa nav mierā, tad līgavainis tiek apliets ar patekām un aizdzīts projām (..) Ja viss ir bijis labi, tad uz mājas jumta uzliek zaļu kociņu, pēc kam sāk ēst un dzert. Pēc ēšanas sievas un meitas, sasēdušas uz gara sola, daždažādi kustās un grozās, ko sauc par deju, lai gan neviena neizkustās no savas vietas. Tāpat arī vīrieši dzied un lēkā, palikdami tomēr katrs savā vietā.” (Brand, 1702, 69) Kārts, tāpat kā zaļais kociņš (iespējams, eglīte), kā arī uz gara sola sasēdušo sievu gorīšanās un grozīšanās acīmredzot simbolizēja auglību, kas bija kāzu tradīciju pamatideja.

Īpatnēja, bet, kā šķiet, samērā plaši piekopta ķoniņiem bija t. s. mitu precību tradīcija. Lai tā varētu sekmēties, katrā ģimenē bija jābūt krietnam bērnu skaitam, kas, izauguši un precību gados, tad arī varēja piedalīties mitos: “Agrāk bija ļoti iecienīti tā sauktie miti, t. i., 2 brāļi no vienām mājām apprecēja 2 māsas no otrām mājām, vai atkal brālis un māsa no vienām mājām iztaisīja mitu ar brāli un māsu no otrām mājām, tā ka ikvienam pārim iznāca pa mājām.” (Kolonists, 1908, 109)

Dažādos avotos atrodam ziņas ne tikai par ķoniņu svinībām, bet arī par tradicionālām nodarbēm, starp kurām svarīga ir bijusi medīšana un zvejošana. Ķoniņiem viņu lēņu grāmatās bija ierakstītas gan medību, gan zvejas tiesības. Aleksandrs Vidiņš ar pseidonīmu K. W. 1893. gadā apraksta vēžu zvejošanas paradumus: “Vēžus ķer ar ķeselēm – stīpā ievilktu tīkla gabalu, kurai pāri laipiņa; uz pēdējās uzsien ēdu. Ķeseles ir ieduramas – ar kātu – un gremdējamas – kurām stīpa mēdz būt no dzelzs. Ēdai mēdz ņemt naģes (vardes), kuras, vēžot vai ķeselēt ejot, drīkst saukt tikai par jumpravām vai lecīšiem, jo citādi vēži nekāpjot. Naģi dīrājot, ādu tai vajaga pārvilkt pār acīm, jo, tās redzēdams, vēzis baidoties. Pa pērkona laiku vēzis nekāpj, jo tad tas šķērēs satverot kādu salmu vai zariņu un, nostājies drošā vietā, nogaidot, kamēr negaiss pāriet. Vēži sākot kāpt ap zirņu ziedēšanas laiku.” (K. W., 1893, 95–96)

Vidiņš iepazīstina arī ar paradumu tiesībām, pie reizes raksturodams lauku saimniecībās veicamos darbus, kā siena, rudzu pļaušanu, labības tīrīšanu. Vīriešiem piekritīgie darbi bija siena pļaušana, kāpostu šķērēšana, “mēslu līdzināšana, pinekļu vīšana (..), striķu “sišana” un dažādu saimniecības rīku izlabošana un pagatavošana (..) Gar visiem darbiem uz lauka, pie kuriem jālieto zāģis, cirvis, lāpsta, izkapts, dakša, arkls, ecēšas, rati un ragus, sievietēm nav nekāda daļa.” (K. W., 1893a, 103–104) Sievietēm bija jāplūc lini, jāpalīdz labības tīrīšanā, nopļauto rudzu saņemšanā kūlīšos, kā arī visos saimniecības kopšanas darbos. Lielākie darbi tika veikti talkās: “Mīstīšanu un kulstīšanu izdara talkās, agrāk pa nakti, tagad pa dienu, tā ka nakts atliek dzeršanai.” (K. W., 1893a, 104) Par talkām kā nepieciešamību vēl 20. gadsimta sākumā rakstīja Janis Juris Vidiņš, sīkāk raksturojot katru no tām: “Atlikušas vēl talkas: kuļamās vai linu, kuras vēl tura par nepieciešamām un par neiespējamām bez alus (..) Ķoniņciemā tādas talkas sanāk skaitā 12, un, uz katru 2 dienas rēķinot, tas iztaisa 24 dienas; 12 talkas jāsarīko arī labības kulšanai, un, tā kā tur ikreiz paiet vismaz 3 dienas, kopā 36 dienas, tad ķoniņi pa talkām vien nodzīvo savas 60 dienas.” (Kolonists, 1908, 108)

Atsaucoties uz J. K. Heinsiusu, Vidiņš apraksta ķoniņu izskatu un viņu ietērpu, kāds tas bijis 18. gadsimtā un vēl pēc tam. Ķoniņu vīri bijuši prāva auguma, platiem pleciem un gaišiem matiem. Viņu izejamais apģērbs bijis zilas krāsas mētelis no pašaustas vadmalas, aizdarāms ar misiņa pogām, un sniedzies līdz pat ikriem. Vecāki vīri nēsājuši pelēkas vadmalas mēteli, “kuru apjož ar platu, dzeltenu siksnu ar lielu misiņa sprādzi. Šī josta izšķir viņus no citiem zemniekiem. Galvā – platmales bez uzliektām malām.” (Kolonists, 1908, 109)

Kā redzams, ķoniņi atšķīrās no pārējiem zemniekiem ne tikai ar brīvības pakāpi, bet arī ar ārējām zīmēm, tostarp ar apģērbu. Kā liecina etnogrāfa Jāņa Krēsliņa (1865–?) fotogrāfijas un zīmējumi (Latviešu etnogrāfiskā izstāde, 1896, 240; Krēsliņš, 2015, 151–173; 239), 19. gadsimta beigās ķoniņu vīriešu tautas apģērbā dominēja gari, balti svārki: “Svārku aizdare ar metāla āķīšiem, aizmugure bagātīgi krokota (..) Visas svārku vīles virspusē apšuva ar zaļu aukliņu, kas savīta no vilnas dzijas. Vēl pirms 1860. gada mēteli apjoza ar misiņa jostu. Tas bija dižais apģērbs.” (Stinkule, 2015, 25–26)

Redzams, ka 19. gadsimta nogalē ķoniņu tautastērps ir kļuvis vienkāršāks: netiek vairs lietota atšķirības zīme – dzeltena josta ar misiņa sprādzi, bet mēteļa zilo krāsu aizstājusi balta krāsa. J. Krēsliņa 1895. gadā uzņemtajos Ķoniņu, Pliķu, Kalēju, Dragūnu, Viesalgu ciemu ķoniņu fotoportretos vīriešiem pārsvarā vairs nav tautastērps, gan tumšas krāsas uzvalks, tradicionālās platmales vietā – naģene.

Krēsliņa fotogrāfijās redzam ķoņinietes košos tautastērpos ar villainēm un bez villainēm. Villaines, kā var spriest no fotoattēliem un zīmējumiem, ir baltas, ar tumškrāsas apaudu gar malām. Sieviešu krekliem ir augstas un stāvas apkakles, “kas izrakstītas vai nu ar tumši ziliem dzīparu rakstiem, vai arī ar krāsainiem stikla salmiņiem. Tādā pašā veidā, tikai ar dzīpariem vien, izrakstīja aproces.” (Karnups, 1937, 129) Obligāts tautastērpa piederums, kā redzams fotogrāfijās, ir viena lielizmēra vai vairākas atšķirīga lieluma saktas. Sieviešu galvas sedz lakati. Jaunietes un meitenes visbiežāk ir ar neapsegtu galvu. Dažkārt virs brunčiem uzsiets krāšņs priekšauts. Pliķu ciema sievai, ko 1895. gadā zīmējis Krēsliņš, pie goda apģērba klātesoši ir balti pirkstaiņi ar krāšņi izrakstītiem galiem (Krēsliņš, 2015, 239). Tomēr vairumā no Krēsliņa sieviešu fotoportretiem redzams, ka 19. gadsimta beigās arī ķoniņietes bieži tērpušās vairs ne tautastērpos, bet pašaustās vai pirktās tumšas krāsas kleitās, kostīmos un baltās blūzēs.

Lipaiķu mācītāja Heinsiusa un baltvācu vēsturnieka un ārsta Oto Hūna (1764–1832) pieminētā kuršu ķoniņu un ķoniņiešu 18. gadsimtā tik iecienītā zilā apģērba krāsa 19. gadsimta beigās laikam vairs nav bijusi iecienīta. Protams, no melnbaltām fotogrāfijām, kas izdarītas 19./20. gadsimtu mijā, ir grūti ko droši secināt. Tomēr – balts paliek balts, arī fotogrāfijās. Tiesa, var gadīties, ka zilajai sagšai virsū tika klāta baltā, kas fotogrāfijās – dabiski – nevar būt saskatāma. Zilā krāsa apģērbam senāk iegūta no mēlenes augiem: “Tā, piemēram, O. Hūna manuskriptu sējumos atrodams apraksts, kur lasāms, ka ķoniņietes pa laikam nēsājot tumši zilas drēbes sagšas ar apakšā piekārtu ļoti lielu zvaniņu skaitu. Mēlenes savu nosaukumu dabūjušas no mēļās, t. i., tumši zilās krāsas, kuru savukārt ieguva no dārzos rūpīgi audzināmajām mēlēm.” (Karnups, 1937, 128) 20. gadsimta sākumā, kā izsecināms no Jēkaba Bīnes zīmējumiem, ķoniņiešu tautastērps iegūst spilgtākas krāsas (sarkanīga, rūsgani brūna ar melnas un zaļas krāsas ornamentāliem izšuvumiem). Kopumā 19./20. gadsimtu mijā pie ķoniņiem redzama tā pati tendence, kas citur Kurzemē: vīrieši jau pielāgojušies pilsētas modes prasībām, sievietes vēl saglabājušas tradicionālo tautastērpu. Taču sava laika pilsētas mode arī viņām nav pagājusi garām.

Ķoniņu īpašās lietas un sakrālās zīmes

Lietām ir sava praktiskā nozīme. Tomēr tām var piemist arī simboliskā nozīme: “Lietu pasaule pieslēdzas garīgajai un cilvēciskajai sfērai kā īpaša valoda un simbolārijs. Lieta iegūst spēju runāt ne tikai par sevi, bet arī par to, kas augstāks par to un kas saistīts vairāk ar cilvēku, ne lietu pasauli.” (Toporov, 1995, 29) Arī ķoniņiem laika gaitā atsevišķas lietas un priekšmeti ir ieguvuši simbolisku svaru. Starp tiem izceļas t. s. Peniķu kauss no Ķoniņciema Veckruķiņu mājām. Lielapjoma (diametrā – 39 cm, dziļumā – 21 cm, garumā – 62 cm), darināts no gobas koka, skaisti ornamentēts: “Otēts no ārpuses tumšsarkanbrūnā krāsā ar zeltotiem un melniem ornamentiem – zvaigznītēm. Roktura sāni ornamentēti ar iegrieztu, no sīkiem trīsstūriem sastādītu līniju ornamentiem. Šim kausam esot liela vēsturiska nozīme visā Ķoniņciemā, jo tas pastāvot tikpat ilgi kā pats Ķoniņu ciems un no tā dzēruši brīvie, priviliģētie ļaudis. Kauss ticis lietots tikai sevišķi svinīgos gadījumos.” (Jaunzems, 1937, 116)

Šo īpašo ķoniņu kausu pieminējis jau Johans Brants savās 1676. gada ceļojuma piezīmēs (Brand, 1702, 83), kā arī Ulrihs Šlipenbahs. Pēdējais raksta, ka no šī kausa ķoniņi cienājot augstus viesus. Uz kausa esot redzams gada skaitlis 1297 (Schlippenbach, 1809, 308). Jāpiezīmē, ka pašlaik šo relikvāro ķoniņu kausu var aplūkot Kuldīgas novada muzejā.

Ķoniņciema Atālmauļu klēts paksī vēl nesen bija skatāms iecirstais slīpais krusts, ko uzskatīja par spēcīgu aizsargzīmi. Ķoniņu klētīs, līdzīgi kā citur Kurzemē, izmantots arī saulītes raksts. Bagātīgi izrakstītas ķoniņiem agrāk bijušas klētsdurvis. Bijusī Dižgaiļu klēts Turlavā, virs kuras durvīm gadaskaitlis 1788, saglabājusi kādreizējo krāšņo durvju ornamentējumu. Ornamenta zīmes parasti kalpoja gan aizsargam, gan skaistumam. Klēts agrāk tika celta tiešā dzīvojamās mājas tuvumā. Tā tika izmantota labības, drānu, dažādu vērtīgu mantu glabāšanai, vasarās gulēšanai, īpašos gadījumos arī citiem nolūkiem: “Labības klētī bez labības glabā miltus, putraimus, sieru, maizi, žāvētu gaļu u. c. produktus. Drēbju klētī noliek dažādas pūra tvertnes – lādes, tīnes, skapjus, kā arī vaļējas drēbes, dzijas, audeklus un citus priekšmetus, kam sakars ar audumiem vai audumu pagatavošanu. Drēbju klētī vasarā guļ, kādam nolūkam pārnes no istabas kādu gultu un krēslu. Arī kāzu gadījumos drēbju klētij kā pūra glabātājai liela loma; še sagatavo kāzu veltes – “šuj pūru”, un nereti šepat klētī klāta jaunlaulāto kāzu gulta. Klētī uz laiku mēdz novietot arī mirušos, pie kam dažkārt tos turpat iezārko un izvada.” (Ārends, 1937, 103–104)

Vecās fotogrāfijās redzams t. s. Peniķa stabs, kas vēl 20. gadsimta sākumā atradās Ķoniņciemā pie Kalna Ķīkāļu mājām. Tas bija 2 līdz 3 metrus augsts, virsējā daļā ar Ķoniņciema ģerboni. 2018. gadā Peniķa stabs tika pilnībā atjaunots. Peniķa jeb ķoniņu stabs tipoloģiski pielīdzināms indiāņu totēmiskajiem stabiem. Uz tiem indiāņi parasti attēloja dzīvnieku, putnu vai augu, ko uzlūkoja par dzimtas pirmsenci jeb totēmu. Ticēja, ka totēmdzīvnieks vai putns darbojas kā dzimtas pasargs. Totēmstabi kalpoja par dzimtas ģerboņiem, norādīja uz piederību tam vai citam klanam, arī uz to īpašnieku sociālo statusu. Arī ķoniņu stabs, līdzīgi kā tas indiāņiem, bija viena no viņu identitātes un vienlaikus varas, bet, iespējams, arī no aizsargājošām zīmēm.

Ķoniņi ir lolojuši ne ne tikai atsevišķas lietas, bet rūpējušies arī par savā īpašumā esošajiem laukiem, arī par puķēm pie mājām. Kuršu ķoniņu Pliķu ciema bijušajās mājvietās, kā 2006. un 2007. gada ekspedīcijās pārliecinājāmies, vēl krāšņi ziedēja – vairs neviena nekoptas – kādas dzeltenas puķes un zilās kurpītes. Pliķu ciemā agrāk pie mājām esot audzēti ķeizarkroņi, peonijas, īrisi, flokši, sniegpulkstenītes (Otīlija Salmgrieze, 2006). Ķoniņciemā Atālmauļu mājas galā visu vasaru zied krāšņas dālijas, dārzā kaut kad iesējušās sniegpulkstenītes, kas priecē skatu agros pavasaros. Mājas saimniecei Initai Peniķei viņas vīramāte stāstījusi, ka agrāk ap māju stādītas puķes, kas bijušas līdzīgas īrisiem (Inita Peniķe, 2019). Initas Peniķes sapnis ir atrast, savākt senās puķu sēklas, iesēt, izaudzēt, lai priecājas savējo un ciemiņu acis.

15.–19. gadsimta rakstu avotos par kuršu ķoniņiem atrodam pieminētus viņu ģerboņus un zīmīgas lietas, pieminēta ķoniņu drosme, paražas u. c. Kāda bija ķoniņu māju ārpuse, par to ne vārda. Tas iepriekšējos gadsimtos nelikās uzmanības vērts ne pašu, ne svešzemju rakstītājiem. Dīvainā kārtā liela daļa no šķietami nezūdošās materiālās pasaules liecību tomēr ir zudušas, saglabājot vien atmiņas. Bet puķes kā ziedējušas, tā zied. Senāk ticēja, ka cilvēka dvēsele var iemiesoties puķē. Iespējams, ka ķoniņu dvēsele, bet varbūt gars ir patvēries kādā no viņu ziediem.


Citētā literatūra

Ārends, 1937 – Ārends P., “Kuršu sēta”, Senatne un Māksla, 1937, nr. 2, 79.–107. lpp.
Blese, 1929 – Blese E., Latviešu personu vārdu un uzvārdu studijas. Vecākie personu vārdi un uzvārdi (13.–16. gs.). R., A. Gulbja apgāds, 1929
Brand, 1702 – Brand J. A., Reysen durch die Marck Brandenburg, Preussen, Churland, Liefland, Plescovien, Gross Naugardien, Tweerien und Moscovien. Wesel, 1702
Dariusa, 2015 – Dariusa S., “Kuršu ķoniņi – Peniķu dzimta”, Latvietis, 2015. 3. 11, nr. 385
Dunsdorfs, 1971 – Dunsdorfs E., “Ķoniņu svētie meži”, Archīvs. Raksti par latviskām problēmām. Melburna, Latviešu apvienības Austrālijā zinātnes nozare, piedaloties Kārļa Zariņa fondam, 1971, 2. sēj., 43.–47. lpp.
Dunsdorfs, 1956 – Dunsdorfs E., Deviņvīru spēks. Stockholm: Daugava, 1956
Dzenis, 2014 – Dzenis A., Kuršu ķoniņi un citi lēņavīri Rietumlatvijā. Septiņsimt gadu ilga brīvības saglabāšanas pieredze. R., Domas spēks, 2014
Dzenis, 2001 – Dzenis A., “Divi dokumenti par Kurzemes brīvajiem latviešu zemturiem 18. gs. otrajā pusē”, Latvijas arhīvi, 2001, nr. 1, 42.–60. lpp.
Endzelīns, 1961 – Endzelīns J., Latvijas PSR vietvārdi. R., LPSR Zinātņu akadēmijas izdevniecība, 1961
Gerullis, 1922 – Gerullis G., Die altpreußischen Ortsnamen. Berlin und Leipzig, W. de Gruyter, 1922
Jaunzems, 1937 – Jaunzems J., “Kuršu koka trauki”, Senatne un Māksla, 1937, nr. 2, 110.–124. lpp.
Karnups, 1937 – Karnups A., “Kurzemes tautas tērpi”, Senatne un Māksla, 1937, nr. 2, 125.–149. lpp.
Klekere, 2019 – Klekere I., “Vidzemes un Kurzemes latviešu uzvārdi”, Latvijas Luterānis, 2019, 26.01: http://www.latvijasluteranis.lv/2013/12/15/vidzemes-un-kurzemes-latviesu-uzvardi/
Kolonists, 1908 – Vidiņš J., “Ķoniņi”, Mēnešraksts, Liepāja, 1908., nr. 1, 37.–51.; nr. 2, 107.–111.; nr. 3, 182.–186.; nr. 4, 240.–244. lpp.
Krēsliņš, 2015 – Jānis Krēsliņš – latviešu tradicionālo kultūras vērtību izzinātājs. R., Neputns, 2015
Kristāmi vārdi Turlavā, 1891 – “Kristāmi vārdi Turlavā”, Etnogrāfiskas ziņas par latviešiem. “Dienas Lapas” pielikums. R., P. Bisnieka drukātava, 1891, 1. sēj., 122.–124. lpp.
Küttner, 1791 – Küttner K. A., Kuronia. Dichtungen und Gemälde. Mitau, J. F. Steffenhagen, bd.1, 1791
K. W., 1893 – Zveja K. W., “Etnogrāfiskas ziņas par latviešiem”, Dienas Lapas pielikums. R., P. Bisnieka drukātava, 1893, 3. sēj., 95.–96. lpp.
K. W., 1893a – Zveja K. W., “Piezīmes par paradumiem un paradumu tiesībām saimnieku satiksmē. Etnogrāfiskas ziņas par latviešiem”, Dienas Lapas pielikums. R., P. Bisnieka drukātava, 1893, 3. sēj., 103.–104. lpp.
Laime, 2009 Laime S., “The Sacred Groves of the Curonian ķoniņi: Past and Present”, Folklore. Electronic Journal of Folklore, 2009, vol. 42, p. 67–81
Lancmanis, 2007 – Lancmanis I., Heraldika. R., Neputns, 2007
Lannua, 1850 – “Ocherk puteshestvija v pribaltijskije strany, Velikij Novgorod i Pskov, sovershonnogo rycarem Gilbertom de Lannoa v 1414–1414gg.”, Geograficheskije izvestija, vydavajemyje ot Imperatorskogo Russkogo geograficheskogo obshchestva. Sankt-Peterburg, 1850, s. 17–35
Latviešu etnogrāfiskā izstāde 1896 – Latviešu etnogrāfiskā izstāde 1896. R., Neputns, 2016
Latvijas armijas augstākie virsnieki, 1998 – Latvijas armijas augstākie virsnieki. 1918–1940. Sast. Ē. Jēkabsons, V. Ščerbinskis. R., Latvijas Valsts vēstures arhīvs, Nordik, 1998
LD – Latvju dainas. Krišjāņa Barona un H. Visendorfa sakārtojumā. Pēterburga, 1910, 4. sēj.
Lubenau 1912–1930 – Lubenau R., Beschreibung der Reisen des Reinhold Lubenau. Hrsg. von W. Sahm. Königsberg, Beyers Buchhandlung, 1912–1930 (Mitteilungen aus der Stadtbibliothek zu Königsberg Pr. Bd. IV, 1912; bd. VI, 1915; bd. VIII, 1930)
Mežs, 2017 – Mežs I., Latviešu uzvārdi arhīvu materiālos. Latgale. R., Latviešu valodas aģentūra, 2017
Neiburgs, 2004 – Neiburgs U., “Hado Lapsas lieta”, Mājas Viesis, 2004.10.09.
Nevskaja, 1977 – Nevskaja L., Baltijskaja geograficheskaja terminologija. Moskva, 1977
Par brīvajiem novadniekiem – kuršu ķoniņiem, 1999 – Par brīvajiem novadniekiem – kuršu ķoniņiem, Latvijas Vēstnesis, 1999.14.10., nr. 337/340
Paton, 1951 – Paton J. M., Medieval and Renaissance Visitors to Greek Lands. Princeton, New Jersey, 1951
Renner, 1876 – Johann Renner’s Livländische Historien. Hrsg. von R. Hausmann und K. Höhlbaum. Göttingen, Vandenhoeck & Ruprecht’s Verlag, 1876
Rusvurm, 1864 – Rusvurm K., “Das alten Andreas Tod”, Rigascher Almanach für 1864, s. 40–55
Salmgrieze, 2004 – “Pliķu Otīle no Tontegodēm”, Kurzemnieks, 2004.3.07., 6. lpp.
Stinkule, 2015 – Stinkule S., “Jāņa Krēsliņa zīmējumi – avots latviešu tradicionālās kultūras izpētē”, Jānis Krēsliņš latviešu tradicionālo kultūras vērtību izzinātājs. R., Neputns, 2015, 11.–31. lpp.
Schlippenbach, 1809 Schlippenbach U. von., Malerische Wanderungen durch Kurland. Riga & Leipzig, J. G. Hartmann, 1809
Šturms, 1948 – Šturms Ed., “Baltu tautu svētmeži”, Sauksme, 1948, nr. 1/2, 17.–21. lpp.
Švābe, 1962 – Švābe A., Straumes un avoti. /Lincoln/, Pilskalns, 1962, 1. sēj.
Toporov, 1995 – Toporov V., Mif. Ritual. Simvol. Obraz. Issledovanija v oblasti mifopoeticheskogo. Moskva, Progress, 1995
Trautmann, 1925 – R. Trautmann, Die altpreußischen Personennamen. Göttingen, 1925
Upelnieks, 1938 – Upelnieks K., Uzvārdu došana Vidzemes un Kurzemes zemniekiem. R., Valters un Rapa, 1938
Vidiņš, 1931 – Vidiņš A., “Livonijas brīvzemnieki”, Izglītības Ministrijas Mēnešraksts, 1931, Nr. 7/8, 1.–24. lpp.
Wischmann, 1697 – Wischmann J., Der Unteutsche Opitz. Riga, Georg Matthias Nöller, 1697
Teicēji: Juris Bukholcs Ķoniņciemā, 2006; Inita Peniķe, Ķoniņciems, 2019; Anna Peniķis Ķoniņciema Jaunkaiļos, Anna Blūma Raņķu pag. Pierakstīja V. Zorts; Otīlija Salmgrieze, Kuldīga, 2006; Dzidra Tontegode, Turlavas pagasts, 2006; Mārtiņš Tontegode, Rīga, 2019; Juris Galerijs Vidiņš, Rēzekne, 2019; Homo Lapsas vēstule Vito Lapsam, Rīga, 1984; Vito Lapsas vēstule Janīnai Kursītei, 2006; Jāņa Peniķa vēstule Janīnai Kursītei, 2007; Guntas Lejniece vēstule Janīnai Kursītei, 2010.
http://www.umilta.net/birgitta.html
https://www.kino-teatr.ru/kino/acter/w/ros/4342/bio/
https://ru-kino.livejournal.com/4573425.html
http://studija.lv/?parent=1617
http://glierinstitute.org/ukr/study-materials/3/nestiev-prokofiev.pdf
http://elibrary.lt/resursai/Uzsienio%20leidiniai/ioffe/ztf/1999/11/ztf_t69v11_21.pdf
https://journals.ioffe.ru/articles/viewPDF/43825
https://utro.ru/articles/2005/07/21/460372.shtml
http://pruskihoryzont.blogspot.com/2015/04/pruskie-imionaold-prussian_63.html


[1] http://pruskihoryzont.blogspot.com/2015/04/pruskie-imionaold-prussian_63.html

Print Friendly, PDF & Email
close

Vēlos saņemt apkopojumus uz norādīto adresi: