Stāsts par notikumiem īsi pēc Pirmā pasaules kara beigām no austriešu rakstnieka Stefana Cveiga pēdējās grāmatas, autobiogrāfiskā darba Vakardienas pasaule (Die Welt von Gestern, 1942). Citu fragmentu – par gadiem īsi pirms kara tajā pašā zemē – lasiet šeit: https://telos.lv/pedejie-gadi-pirms-kara
No loģikas viedokļa raugoties, pats neprātīgākais, ko es varēju darīt pēc Vācijas un Austrijas militārā sabrukuma, bija atgriezties Austrijā – tajā Austrijā, kas Eiropas kartē vairs tikai blāvi vīdēja kā neskaidra, pelēka un nedzīva bijušās imperiālās monarhijas ēna. Čehi, poļi, itāļi un slovēņi no tās bija atplēsuši savas valstis. Pāri bija palicis tikai sakropļots rumpis, kas asiņoja no visām vēnām. No sešiem vai septiņiem miljoniem cilvēku, kas bija spiesti sevi saukt par “vācaustriešiem”, tikai galvaspilsētā vien bija saspiedušies divi nosaluši un izsalkuši miljoni. Rūpnīcas, kas kādreiz valsti padarīja bagātu, atradās svešā teritorijā. Dzelzceļi bija kļuvuši par nožēlojamu celmu rindām. Nacionālā banka bija pazaudējusi savu zeltu un tā vietā saņēmusi milzīgu kara parādu nastu. Robežas vēl nebija nospraustas, jo miera kongress tik tikko bija sācies. Reparāciju apjoms vēl nebija noteikts. Nebija ne miltu, ne maizes, ne ogļu, ne degvielas. Revolūcija vai kāds cits katastrofāls iznākums šķita neizbēgams.
Ikviens saprātīgs cilvēks būtu sacījis, ka šī valsts, kuru mākslīgi bija radījuši kara uzvarētāji, nevar patstāvīgi eksistēt. Turklāt – kā vienā balsī sauca visas partijas: sociālistu, mācītāju un nacionālā – tā nemaz negribēja patstāvīgi eksistēt. Cik man zināms, pirmo reizi vēsturē notika paradoksāls gadījums, kad kādu valsti piespieda kļūt neatkarīgai, lai gan tā pretojās visiem spēkiem. Austrija vēlējās atkal apvienoties vai nu ar vecajām kaimiņvalstīm, vai arī ar vēsturiski radniecīgo Vāciju. Bet nekādā gadījumā tā negribēja vest pazemota diedelnieka eksistenci šādā sakropļotā formā. Savukārt kaimiņvalstis vairs nevēlējās būt ekonomiskā savienībā ar šādu Austriju – daļēji tāpēc, ka uzskatīja to par pārāk nabadzīgu, daļēji no bailēm, ka var atgriezties Hābsburgi. Vienlaikus sabiedrotie aizliedza savienību ar Vāciju, lai sakautā Vācija nekļūtu spēcīgāka. Tādējādi tika nolemts: Vācaustrijas Republikai jāpastāv. Valstij, kura negribēja būt – unikāls gadījums vēsturē! –, tika pavēlēts: “Tev jābūt!”
Vēl šodien es diez vai varu izskaidrot, kas mani pamudināja brīvprātīgi tur atgriezties pašos sliktākajos laikos, kādi jebkad piemeklējuši kādu zemi. Taču mēs, pirmskara laika cilvēki, par spīti visam un visiem, bijām uzauguši ar spēcīgāku pienākuma apziņu. Tolaik cilvēks ticēja, ka viņš pieder savai dzimtenei, savai ģimenei, jo īpaši šādā smagā un liktenīgā stundā. Man šķita kaut kā gļēvi izvairīties no traģēdijas, kas tur brieda, un es jutu zināmu atbildību – sevišķi kā lugas “Jeremija” autors – palīdzēt ar savu vārdu spēku pārvarēt sakāvi. Tā kā kara laikā es biju bijis nelietderīgs, tagad, pēc zaudējuma, šķita, ka esmu īstajā vietā. It sevišķi tāpēc, ka ar savu pretošanos kara turpināšanai biju iemantojis zināmu morālu autoritāti, galvenokārt jauniešu vidū. Un, pat ja no tā nekas neizdotos, bija vismaz apmierinājums par dalīšanos paredzamajās kopīgajās bēdās.
Braucienam uz Austriju tolaik bija jāgatavojas līdzīgi kā ekspedīcijai uz Arktiku. Vajadzēja nodrošināties ar siltām drēbēm un vilnas apakšveļu, jo bija zināms, ka otrpus robežai nav ogļu un ziema ir tepat aiz stūra. Kurpēm vajadzēja piesist zoles, jo Austrijā tādu nebija, bija tikai no koka. Vajadzēja paņemt tik daudz pārtikas un šokolādes, cik Šveice ļāva, lai nenomirtu badā, līdz tiks izsniegtas pirmās maizes un taukvielu kartītes. Savu bagāžu varēja apdrošināt, cik vien dārgi gribēja, tik un tā lielākā daļa bagāžas vagonu tika izlaupīti, un katra kurpe, katrs apģērba gabals bija neaizstājami. Līdzīgus sagatavošanās darbus es veicu tikai desmit gadus vēlāk, braucot uz Krieviju. Kādu mirkli biju šaubīgs, kad stāvēja Buksas robežstacijā, kurā tik priecīgs pirms vairāk nekā gada biju iebraucis, un domāju, vai tomēr nevajadzētu pēdējā brīdī griezties atpakaļ. Es jutu, ka šis ir pagrieziena punkts manā dzīvē. Taču galu galā es izšķīros par grūtāko un sarežģītāko ceļu un atkal iekāpu vilcienā.
***
Pirms gada ierodoties Šveices robežstacijā Buksā, tur biju piedzīvojis aizgrābjošu mirkli. Tagad atgriežoties mani gaidīja tikpat neaizmirstamas minūtes Austrijas robežstacijā Feldkirhē. Jau izkāpjot, robežsargu un policistu starpā es biju ievērojis savādu nemieru. Viņi mums pievērsa maz uzmanības un pavirši veica pārbaudes. Acīmredzami viņi gaidīja kaut ko svarīgāku. Beidzot atskanēja zvans, kas brīdināja, ka no Austrijas puses tuvojas vilciens. Policisti izkārtojās rindā, visi ierēdņi izsteidzās no saviem birojiem un viņu sievas, kas acīmredzot bija informētas, sapulcējās uz perona. Starp sagaidītājiem es īpaši ievēroju kādu vecu dāmu melnā tērpā ar divām meitām – pēc stājas un apģērba, domājams, aristokrāti. Viņa bija manāmi satraukusies un ar kabatlakatiņu bieži susināja acis.
Lēnām, un gandrīz varētu teikt, majestātiski, stacijā ieslīdēja vilciens. Tas bija īpašs vilciens, kas nelīdzinājās nolietotajiem, lietusgāžu izmērcētajiem, parastajiem pasažieru vilcieniem, bet bija pirmās klases, ar melniem, plašiem vagoniem. Lokomotīve apstājās. Gaidītāju rindas jūtami saviļņojās, bet es joprojām nezināju iemeslu. Tad caur vagona spoguļstikla logu es ieraudzīju stāvam ķeizaru Kārli, pēdējo Austrijas imperatoru, un viņa sievu, ķeizarieni Zitu, tērpušos melnās drēbēs. Es sarāvos. Pēdējais Austrijas ķeizars, caur kuru Hābsburgu dinastija bija valdījusi pār šo zemi septiņus simtus gadu, pameta savu valstību! Viņš bija atteicies oficiāli atkāpties, taču Republika viņam bija ļāvusi aizceļot ar godu – vai, pareizāk, piespiedusi to darīt. Tagad garais, nopietnais vīrs stāvēja pie loga un pēdējo reizi skatīja savas zemes kalnus, namus un ļaudis.
Tas bija vēsturisks brīdis, kuru es piedzīvoju – un īpaši satriecošs cilvēkam, kurš bija uzaudzinats ķeizaristes tradīcijās. Skolā kā savu pirmo dziesmu es biju dziedājis “Ķeizardziesmu” un vēlāk, dienot militārajā dienestā, zvērējis šim nopietnajam un domīgajam vīram civilajā apģērbā “paklausību uz sauszemes, jūrā un gaisā”. Es biju neskaitāmas reizes redzējis veco imperatoru nu jau par leģendu kļuvušo lielo svinību krāšņumā, es biju redzējis, kā viņš, savas ģimenes un mirdzošās uniformās tērptu ģenerāļu ieskauts, uz Šēnbrunnas pils lielajām kāpnēm pieņem sveicienu no astoņdesmit tūkstošiem Vīnes skolēnu, kuri, izkārtojušies plašajā zaļajā zālienā, savām vārgajām balstiņām saplūstot aizgrābjošā daudzbalsu korī, dziedāja Haidna “Dievs, sargi ķeizaru Franci!”. Es viņu biju redzējis galma ballē, tad spīdīgā uniformā Théâtre Paré izrādē, tad atkal Išlā zaļā tiroliešu cepurē, braucot uz medībām. Es viņu biju redzējis ar dievbijīgi noliektu galvu soļojam Euharistijas procesijā uz Svētā Stefana baznīcu. Un tad es viņu biju redzējis tajā miglainajā, slapjajā ziemas dienā katafalkā, kas sirmo vīru kara vidū veda guldīt Vīnes kapucīnu baznīcas kapenēs. “Ķeizars!” Jau kopš bērnības mēs bijām iemācījušies ar cieņu izrunāt šīs divas zilbes, jo tās iemiesoja visu varu un visu bagātību, un bija Austrijas mūžīguma simbols.
Un tagad es redzēju, kā viņa mantinieks, pēdējais Austrijas ķeizars, pameta valsti kā trimdinieks. Šajā mirklī pārtrūka Hābsburgu slavenā līnija, kas gadsimtu pēc gadsimta no rokas rokā bija nodevusi ķeizara kroni un valstsābolu. Visi mums apkārt šajā traģiskajā skatā saredzēja vēsturi – pasaules vēsturi. Žandarmi, policisti un karavīri šķita apmulsuši un skatījās sāņus, it kā nokaunējušies, jo nezināja, vai viņiem vēl aizvien ir atļauts pēc vecā parauga izrādīt godu. Sievietes neuzdrošinājās pacelt acis. Neviens nerunāja, un tāpēc pēkšņi bija labi dzirdams, kā šņukstēja vecā sieviete sēru drānās, kas droši vien bija braukusi milzu gabalu, lai vēlreiz redzētu “savu” ķeizaru.
Beidzot vilciena pavadonis deva signālu. Visi neviļus sarāvās. Bija pienācis neatgriezeniskais lūzuma brīdis. Lokomotīve sakustējās ar spēcīgu rāvienu, it kā arī tai būtu sevi jāpārvar, un vilciens lēnām attālinājās. Ierēdņi ar cieņu noraudzījās tam pakaļ. Tad ar zināmu mulsumu, kāds vērojams bērēs, viņi atgriezās savās darba vietās. Šajā brīdī beidza pastāvēt gandrīz tūkstoš gadu ilgā monarhija. Es zināju, ka tā ir cita Austrija un cita pasaule, kurā atgriežos.
***
Tiklīdz vilciens bija pazudis tālumā, no tīrajiem un gaišajiem šveiciešu vagoniem mums lika pārsēsties austriešu vagonos. Un pilnīgi pietika tikai iekāpt austriešu vagonos, lai jau būtu skaidrs, kas ar šo zemi ir noticis. Konduktori, kas mūs pavadīja līdz mūsu sēdvietām, izkāmējuši, izsalkuši un noskranduši tik tikko vilkās uz priekšu. Viņu formas tērpi, saplēsti un noplukuši, karājās no viņu nolīkušajiem pleciem.
Ādas siksniņas, kas bija paredzētas logu atvēršanai un aizvēršanai, bija nogrieztas, jo katrs ādas gabaliņš bija liels dārgums. Laupītāji ar nažiem un bajonetēm bija pamatīgi papostījuši sēdekļus; veselus polsterējuma gabalus bija barbariski izgriezis kāds bezgodis, kurš vēlējās salāpīt savus apavus un ņēma ādu, kur vien varēja atrast. Arī pelnutrauki bija nozagti, lai iegūtu mazumiņu niķeļa un vara. Pa izsistajiem logiem no ārpuses kopā ar vēlu rudens vēju ieplūda sodrēji un pelni no lētajām brūnoglēm, kuras tagad izmantoja lokomotīvju kurināšanai. Grīdu un sienas tās nokrāsoja melnas, bet to smaka vismaz mazināja aso jodoforma dvaku, kas mums atgādināja, cik daudz slimu un ievainotu cilvēku kara laikā tika pārvadāti šajos skeletveida vagonos.
Fakts, ka vilciens vispār kustējās, bija brīnums, kaut arī nogurdinošs. Katru reizi, kad neieeļļotie riteņi iekaucās nedaudz klusāk, mēs baidījāmies, ka tik nolietotā mašīna neizlaiž garu. Attālumam, ko senāk varēja pievārēt vienā stundā, tagad bija nepieciešamas četras vai piecas stundas, un, pienākot vakaram, vilciens iegrima pilnīgā tumsā. Elektriskās spuldzes bija sadauzītas vai nozagtas, un katrs, kuram kaut ko vajadzēja atrast, taustījās uz priekšu ar sērkociņiem. Pasažieri nenosala tikai tāpēc, ka jau no paša sākuma kupejās bija sēdējuši, pa seši vai astoņi cieši saspiedušies kopā. Taču jau pirmajā pieturā tur iekšā spiedās jauni cilvēki, aizvien vairāk un vairāk, pārguruši no stundām ilgās gaidīšanas. Gaiteņi bija pārpildīti, un daži cilvēki pat pavadīja vēlā rudens nakti, sēžot uz pakāpieniem. Turklāt visi baiļpilni spieda sev klāt savu bagāžu un pārtikas pakas; neviens tumsā neuzdrošinājās pat uz mirkli tās izlaist no rokām. No miera laiku zemes es braucu atpakaļ kara šausmās, lai gan domāju, ka tās ir beigušās.
Pirms Insbrukas lokomotīve pēkšņi sāka izlaist pirmsnāves gārdzienus un, neskatoties uz visu pūšanu un svilpšanu, vairs nespēja pārvarēt nelielu slīpumu. Pavadoņi ar dūmojošām laternām tumsā satraukti skraidīja šurpu turpu. Pagāja stunda, līdz elsdama ieradās palīglokomotīve, un mums atkal vajadzēja septiņpadsmit stundas, nevis septiņas, lai tiktu līdz Zalcburgai.
Stacijā nekur nebija redzams neviens nesējs. Beidzot pāris noskrandušu kareivju izpalīdzīgi piedāvāja aiznest bagāžu līdz ratiem. Taču iejūgtais zirgs bija tik vecs un slikti barots, ka ilksis likās to drīzāk noturam stāvus, nekā nodrošinām ratu vilkšanu. Man pietrūka drosmes uzkraut šim rēgveidīgajam lopiņam vēl vienu nastu, ieliekot ratos koferus. Tāpēc, lai gan raizējos, ka nekad tos vairs neredzēšu, atstāju koferus stacijas mantu glabātuvē.
Kara laikā es biju nopircis māju Zalcburgā. Atsvešināšanās no kādreizējiem draugiem mūsu pretējās attieksmes pret karu dēļ bija iesvēlusi manī vēlmi vairs nedzīvot lielās pilsētās daudzu cilvēku vidū; un vēlāk arī manam darbam nāca par labu šis savrupais dzīvesveids. No visām Austrijas mazpilsētām Zalcburga man šķita piemērotākā ne tikai tās ainaviskuma, bet arī ģeogrāfiskā novietojuma dēļ. Tā atradās Austrijas malā, divarpus stundu brauciena attālumā ar vilcienu no Minhenes, piecu stundu no Vīnes, desmit stundu no Cīrihes vai Venēcijas un divdesmit stundu no Parīzes. Zalcburga bija labs atspēriena punkts ceļam pa Eiropu. Protams, tolaik tā vēl nebija “prominentu personu” satikšanās pilsēta, kas slavena ar saviem festivāliem (un vasarās uzvedas snobiski) – citādi es to nebūtu izvēlējies par savu darba vietu. Tā bija senatnīga, miegaina, romantiska pilsētiņa uz pēdējās Alpu nogāzes, kur kalni un nogāzes maigi saplūst ar Vācijas līdzenumiem.
Nelielais mežainais pakalniņš, uz kura es dzīvoju, bija gluži kā pēdējais šīs varenās kalnu grēdas izsīkstošais vilnis. Tas bija automašīnām nepieejams un sasniedzams tikai pa trīs gadsimtus senu Golgātas taku ar vairāk nekā simts pakāpieniem. Atlīdzinot par šīm grūtībām, vieta no terases piedāvāja burvīgu skatu uz smailēm bagātās pilsētas jumtiem un frontoniem. Tālāk aiz pilsētas panorāma aptvēra majestātisko Alpu kalnu grēdu (un, jāatzīst, arī Zalcbergu pie Berhtesgādenas, kur pavisam drīz man iepretim apmetās dzīvot tolaik nevienam nezināms cilvēks, vārdā Ādolfs Hitlers).
Pati māja izrādījās tikpat romantiska, cik nepraktiska. Septiņpadsmitajā gadsimtā tā bija bijusi arhibīskapa medību namiņš un atbalstījās pret vareno cietokšņa mūri. Astoņpadsmitā gadsimta beigās tā bija paplašināta ar divām istabām – pa labi un pa kreisi. Greznas vecas tapetes un apgleznota boulinga bumba, kuru 1807. gadā, viesojoties Zalcburgā, pats ķeizars Francis šī nama garajā gaitenī bija metis pa ķegļiem, līdz ar dažiem veciem pergamentiem, kas apstiprināja šīs mājas īpašumtiesības, bija daži taustāmi nama diezgan iespaidīgās pagātnes liecinieki. Šī nelielā pils ar savu pompozo garo fasādi (tajā gan nebija vairāk par deviņām istabām, jo ēka nebija dziļa) bija antīks kuriozs, kas vēlākos laikos ļoti iepriecināja mūsu viesus. Taču šobrīd tās vēsturiskā izcelsme izrādījās īpaši postoša.
Savu namu mēs atradām gandrīz neapdzīvojamā stāvoklī. Istabās līksmi pakšķēja lietus pilieni, un pēc katras snigšanas gaiteņi pludoja. Kārtīgs jumta remonts nebija iespējams, jo jumiķiem trūka kokmateriāla spārēm un santehniķiem – svina notekcaurulēm. Ar lieliem pūliņiem lielākos caurumus noklāja ar jumta papi, bet, kad atkal uzsniga, nepalīdzēja nekas cits, kā vien pašiem kāpt uz jumta, lai to laicīgi nošķūrētu. Tālrunis nestrādāja, jo kabelī vara vietā bija izmantota dzelzs. Katrs sīkums bija jānes kalnā pašiem, jo nebija iespējama nekāda piegāde.
Taču pats ļaunākais bija aukstums. Ogļu nebija daudzu kilometru apkārtnē, un malka no dārza bija pārāk zaļa. Tā nevis sildīja, bet šņāca kā čūska, un nevis dega, bet plīsa ar krakšķi. Trūkuma mākti, mēs dedzināšanai izmantojām kūdru, kas vismaz radīja šķietamu siltumu. Tomēr trīs mēnešus es savus tekstus rakstīju gandrīz tikai gultā ar ziliem nosalušiem pirkstiem, pēc katras pabeigtas lappuses tos atkal pavelkot zem segas, lai sasildītos.
Taču pat šo nemīlīgo mitekli mums nācās aizstāvēt, jo līdztekus vispārējam pārtikas un kurināmā materiāla trūkumam šajā katastrofas gadā trūka arī mājokļu. Četrus gadus Austrijā nekas nebija būvēts. Daudzas mājas bija sagruvušas, un tagad pēkšņi milzīgi pūļi atvaļinātu karavīru un karagūstekņu ieplūda atpakaļ valstī, kurā trūka pajumtes. Tāpēc katrā brīvajā istabā bija jāizmitina vesela ģimene. Komisāri nāca četras reizes, bet mēs jau sen bijām labprātīgi atteikušies no divām istabām, un mūsu mājas nedraudzīgums un aukstums, kas sākumā mums bija bijis tik naidīgs, tagad sevi parādīja no labās puses. Neviens negribēja uzkāpt simts pakāpienu, lai šeit saltu.
Katrs gājiens uz pilsētu tolaik bija satricinoša pieredze. Pirmo reizi es skatījos bada dzeltenajās un draudīgajās acīs. Melnā maize sadrupa starp pirkstiem un garšoja pēc darvas un līmes. Kafija bija grauzdētu miežu novārījums, alus – dzeltenīgs ūdens, šokolāde – iekrāsotas smiltis un kartupeļi bija sasaluši. Ļaužu vairākums, lai pavisam neaizmirstu gaļas garšu, audzēja trušus. Kāds jauns puisis mūsu dārzā savām svētdienas vakariņām šāva vāveres, un labi baroti suņi vai kaķi tikai retumis atgriezās no gariem klejojumiem.
Tas, ko tolaik pārdeva kā audumu, patiesībā bija īpaši apstrādāts papīrs, erzacs no erzaca. Vīrieši slāja apkārt gandrīz tikai vecās karavīru uniformās – pat krievu –, kuras bija dabūjuši no kādas noliktavas vai slimnīcas un kurās jau bija nomiruši vairāki cilvēki. Nebija retums bikses, kas šūtas no veciem maisiem. Sirdi nospieda katrs solis pilsētas ielās. Vitrīnas izskatījās kā izlaupītas, apmetums kā ādas zvīņas drupa no pussabrukušajām mājām, un cilvēki, manāmi nobadināti, ar grūtībām vilkās uz darbu.
Labāks stāvoklis ar pārtiku bija auglīgos laukos. Līdz ar vispārējo morāles normu pagrimumu neviens zemnieks pat nedomāja savu sviestu, olas un pienu pārdot par likumā noteiktajām “maksimālajām cenām”. Ko vien varēja, viņš paslēpa savos kambaros un gaidīja, kad ieradīsies pircēji ar izdevīgākiem piedāvājumiem. Drīz vien parādījās jauna profesija – tā sauktais “kāmis”. Bezdarbnieki paņēma vienu vai divas mugursomas un staigāja no zemnieka pie zemnieka, pat brauca ar vilcienu uz īpaši bagātām vietām, lai nelegāli atrastu pārtiku, ko pēc tam pilsētā tirgoja par četras un piecas reizes augstāku cenu. Sākumā zemnieki, pārdodot olas un sviestu, apmierinājās ar papīra naudu, kas nolija pār viņu namiem un ko viņi “iekāmoja”. Bet, tiklīdz viņi ieradās pilsētā ar pilniem makiem, lai iegādātos preces, viņi sarūgtināti atklāja, ka, lai gan par pārtiku bija prasījuši tikai piecas reizes vairāk, izkapts, āmurs vai katls, ko viņi gribēja nopirkt, pa to laiku bija sadārdzinājušies divdesmit vai pat piecdesmit reizes.
No tā brīža viņi centās iemainīt pārtiku tikai pret sadzīves priekšmetiem un prasīja par vērtīgu lietu citu vērtīgu lietu. Cilvēce, kas līdz ar dzīvi tranšejās bija apmierinājusies ar regresēšanu līdz alu cilvēku laikmetam, tagad atteicās arī no tūkstoš gadus senās naudas konvencijas un atgriezās pie vienkārša bartera. Visā valstī sākās groteska tirgošanās. Pilsētnieki vilka pie zemniekiem to, bez kā viņi varēja iztikt, – ķīniešu porcelāna vāzes un paklājus, zobenus un šautenes, fotoaparātus un grāmatas, lampas un rotaslietas. Ieejot kādā Zalcburgas lauku mājā, varēja pabrīnīties, ieraugot, ka jūs cieši vēro indiešu Buda, vai atrodot rokoko stila grāmatu plauktu ar franču ādas sējumiem, ar kuriem jaunie saimnieki ļoti lepojās. “Īsta āda! Francija!” viņi lielījās ar smaidu no vienas auss līdz otrai.
“Reāla manta, jebkas, kas nav nauda” kļuva par jauno saukli. Dažiem nācās novilkt no pirksta laulības gredzenu vai no biksēm izvilkt ādas jostu, lai tikai nenomirtu badā. Galu galā varas iestādes iejaucās, lai apturētu šo melno tirgu, no kura praksē guva labumu tikai turīgie. No apgabala uz apgabalu tika izveidoti veseli kordoni, lai “kāmjiem” konfiscētās preces, kuras veda ar velosipēdiem un vilcieniem, nogādātu pašvaldību pārtikas punktos. “Kāmji” uz to reaģēja, organizējot nakts pārvadājumus pēc mežonīgo Rietumu parauga vai uzpērkot uzraugus, kuriem pašiem mājās bija izsalkuši bērni. Dažkārt notika īstas kaujas ar revolveriem un nažiem. Ar tiem šie puiši pēc četru gadu prakses frontē prata apieties tikpat labi, cik viņi prata bēgot paslēpties uz lauka.
Ar katru nedēļu haoss pieauga un iedzīvotāji kļuva aizvien histēriskāki, jo naudas vērtības krišanās kļuva aizvien jūtamāka. Kaimiņvalstis bija aizstājušas vecās Austroungārijas naudaszīmes ar savām. Galveno vecās “kronas” garantēšanas nastu tās vairāk vai mazāk bija uzkrāvušas sīkajai Austrijai. Pirmā iedzīvotāju neuzticības pazīme bija cietās naudas izzušana, jo vara vai niķeļa gabals, pretstatā apdrukātam papīram, bija “reāla manta”. Lai gan valsts darbināja banknošu spiestuvi uz pilnu jaudu, lai pēc Mefistofeļa padoma radītu pēc iespējas vairāk šādas mākslīgas naudas, tā vairs nespēja panākt inflāciju. Tāpēc katra pilsēta, katra pilsētele un galu galā katrs ciems sāka drukāt savu “ārkārtas stāvokļa naudu”, kuru blakus ciemā atkal noraidīja un vēlāk, apzinoties tās bezvērtību, lielākoties vienkārši izmeta. Ekonomists, kurš spētu spilgti aprakstīt visus šos posmus, vispirms inflāciju Austrijā un tad Vācijā, spriedzes ziņā, manuprāt, viegli pārspētu jebkuru romānu. Haoss pieņēma arvien fantastiskākas formas.
Drīz neviens vairs nezināja, cik kas maksā. Cenas lēkāja patvaļīgi. Sērkociņu kastīte vienā veikalā, kas laikus bija pacēlis cenu, maksāja divdesmit reizes dārgāk nekā citā, kur godīgs vīrs bez viltus pārdeva savas preces par vakardienas cenu. Atlīdzinot par godīgumu, viņa veikals stundas laikā tika iztukšots, jo cits citam nodeva ziņu. Visi skrēja un pirka, kas vien bija nopērkams, neatkarīgi no tā, vai viņiem tas bija vajadzīgs vai ne. Pat zelta zivtiņa vai vecs teleskops bija “reāla manta”, un visi vēlējās mantu, nevis papīru.
Pati groteskākākā disproporcija izveidojās īres maksu jomā, kur valdība aizliedza jebkādu īres paaugstināšanu, aizsargājot īrniekus (kas veidoja plašu tautas masu), bet kaitējot mājokļu īpašniekiem. Drīz vien vidēja izmēra dzīvoklis Austrijā uz veselu gadu īrniekam izmaksāja mazāk nekā vienas pusdienas. Faktiski visa Austrija piecus vai pat desmit gadus (jo arī vēlāk īres līgumu laušana bija aizliegta) dzīvoja vairāk vai mazāk par velti.
Šāda vispārēja sajukuma stāvoklī situācija no nedēļas uz nedēļu kļuva arvien perversāka un amorālāka. Tie, kas bija krājuši četrdesmit gadus un turklāt patriotiski ieguldījuši naudu kara obligācijās, kļuva par ubagiem. Tiem, kam bija parādi, no tiem atbrīvojās. Tie, kas godprātīgi ievēroja pārtikas sadales sistēmu, cieta badu. Tikai tie, kas to nekaunīgi pārkāpa, pieēda līdz sātam. Tie, kas mācēja kukuļot, guva panākumus. Tie, kas spekulēja, guva peļņu. Tie, kas pārdeva pēc iepirkuma cenas, tika apkrāpti. Tie, kas rūpīgi rēķināja līdzi, tika piemānīti. Šajā naudas kušanas un iztvaikošanas procesā nebija ne mērauklas, ne vērtības. Nebija neviena tikuma, tikai viens: būt izveicīgam, manīgam, neapdomīgam un uzlēkt auļojoša zirga mugurā, pirms tas tevi samin.
Turklāt, kamēr Austrijas iedzīvotāji vērtību lejupslīdes spirālē bija zaudējuši jebkādus atskaites punktus, daži ārzemnieki apķērās, ka mūsu duļķainajos ūdeņos labi ķeras zivis. Vienīgais, kam valstī bija stabila vērtība inflācijas laikā (kas ilga trīs gadus un turpinājās arvien straujāk), bija ārzemju nauda. Visi vēlējās Šveices frankus vai Amerikas dolārus, jo Austrijas kronas kusa rokās kā galerts. Ārzemnieku maitas putni lielā skaitā izmantoja šo konjunktūru, lai pieēstos no vēl drebošā Austrijas kronas līķa.
Austrija tika “atklāta” un piedzīvoja baismīgu “tūrisma sezonu”. Visas Vīnes viesnīcas bija pārpildītas ar šiem plēsoņām. Viņi izpirka visu, sākot ar zobu birstēm un beidzot ar lauku īpašumiem. Viņi iztīrīja privātpersonu kolekcijas un antikvariātus, pirms īpašnieki savā trūkumā vispār apjauta, cik daudz viņiem ir atņemts un nolaupīts. Sīkākie viesmīļi no Šveices un mašīnrakstītājas no Holandes dzīvoja Ringštrāses viesnīcās. Lai cik neticami tas neizklausītos, es kā liecinieks varu apstiprināt, ka slavenā luksusa viesnīca “Hotel de l’Europe” Zalcburgā ilgu laiku bija pilnībā izīrēta angļu bezdarbniekiem, kuri, pateicoties dāsnajiem angļu bezdarbnieku pabalstiem, šeit varēja dzīvot lētāk nekā graustos savā dzimtenē.
Viss, kas nebija piesiets vai pienaglots, pazuda. Ziņas par to, cik lēti var dzīvot un iepirkties Austrijā, pamazām izplatījās arvien tālāk un tālāk. Ieradās jauni alkatīgi viesi no Zviedrijas, no Francijas. Vīnes vecpilsētā biežāk bija dzirdamas itāļu, franču, turku un rumāņu valodas, nekā vācu. Pat Vācija, kur inflācija sākumā pieauga daudz lēnāk – tiesa, lai vēlāk apsteigtu mūsējo miljonkārtīgi –, izmantoja savu marku pret kūstošo kronu.
Zalcburga kā pierobežas pilsēta man sniedza labāko iespēju vērot šos ikdienas sirojumus. Simtiem un tūkstošiem bavāriešu ieradās no kaimiņu ciemiem un pilsētām un ieplūda mazajā pilsētiņā. Viņi šeit šuva uzvalkus, remontēja automašīnas, apmeklēja aptiekas un ārstus. Lieli Minhenes uzņēmumi no Austrijas sūtīja vēstules un telegrammas uz ārzemēm, lai gūtu labumu no pasta izmaksu starpības. Beigu beigās pēc Vācijas valdības ierosinājuma tika izveidota robežkontrole, lai nepieļautu, ka visas patēriņa preces tiek pirktas lētākajā Zalcburgā, nevis veikalos mājās, kur viena marka galu galā maksāja septiņdesmit Austrijas kronu. Visas no Austrijas ievestās preces enerģiski konfiscēja muitas punktos.
Taču palika pāri viena “reāla manta”, ko nevarēja konfiscēt. Tas bija alus vēderā. Un bavārieši alus dzērāji katru dienu aprēķināja, vai kronas devalvācijas rezultātā viņi Zalcburgā varēs izdzert piecus, sešus vai desmit litrus alus par to pašu cenu, kas mājās bija jāmaksā par vienu litru. Nav iespējams iztēloties spēcīgāku pievilinātāju, tāpēc no kaimiņu Freilasingas un Reihenhāles viņi brauca pūļu pūļiem ar visām sievām un bērniem, lai dzertu tik daudz, cik vien kuņģis spēja uzņemt. Katru vakaru stacija pārvērtās par īstāko elli, pilnu ar pārdzērušamies, kliedzošiem, atraugājošamies un spļaujošiem ļaužu bariem. Dažus, kas bija pārvērtējuši savas spējas, uz ratiņiem, kurus parasti izmantoja koferu pārvadāšanai, nācās aizvest līdz vagoniem. Tad vilciens, pilns bakhanāliskas aurošanas un dziedāšanas, atgriezās savā zemē.
Protams, dzīvespriecīgie bavārieši nenojauta, ka viņus gaida briesmīga atriebība. Kad krona nostabilizējās un marka sāka kristies astronomiskos apmēros, austrieši no tās pašas stacijas brauca lēti piedzerties uz Vāciju. Tā pati izrāde sākās vēlreiz, tikai pretējā virzienā. Šis alus karš laikā starp abām inflācijām ir vienas no manām dīvainākajām atmiņām, jo tās, iespējams, visspilgtāk un ķēmīgi mazā mērogā ilustrē visu to gadu neprāta raksturu.
No vācu val. tulkoja A. Irbe.
