Ar Luterisma mantojuma fonda atļauju pārpublicējam otro fragmentu no Džona Klainiga grāmatas Brīnumaini radīts. Cilvēka ķermenis, ko 2022. gadā Agņa Zariņa tulkojumā izdeva fonds (http://www.lmf.lv/brinumaini-radits-dzons-klainigs). Dr. Džons V. Klainigs ir Austrālijas Luterāņu koledžas (Adelaide) kapelas dekāns un biblisko studiju vadītājs, pasniedzējs, autors un lektors jautājumos, kas saistīti ar dievkalpošanu, Bībeles studijām un kristīgo garīgumu. Viņš ir arī Austrālijas Luterāņu baznīcas Dievkalpošanas komisijas loceklis. Grāmatas Brīnumaini radīts oriģinālā angļu valodas izdevuma apakšvirsraksts vēsta, ka grāmata ir apcerējums par “protestantu ķermeņa teoloģiju”. Tātad grāmata dažādos veidos apskata tīri biblisko mācību par cilvēka kā iemiesotas dvēseles dzīvi, stāvokli un ar to saistītajiem ētiskajiem jautājumiem. Klainigs kristīgo mācību par cilvēku jeb kristīgo antropoloģiju skata kā veselumu, kurā tas, kāds cilvēks ir pēc būtības un savas iedabas, nosaka to, kā cilvēkam pienākas rīkoties. Piemēram, ja cilvēks ir iemiesota dvēsele, tad katrs mēģinājums cilvēku savstarpējās attiecības un pašizpratni padarīt tīri dvēselisku (mūsdienās teiktu “mentālu”) vai tīri miesisku ir uzskatāms par novirzi no cilvēka radītās dabas, kā arī par pārkāpumu pret cilvēka Radītāju – to Likumdevēju, kurš katrai būtnei ir nolicis tās pastāvēšanas likumu. Piekāpjoties kaut nelieliem meliem par cilvēku savstarpējo attiecību dabu, var iekustināt grūti pārredzamu ķēdes reakciju, kas ilgākā laika sprīdī aizvedīs pie fundamentāliem cilvēka ķermeņa izpratnes sagrozījumiem un sekojošu sabiedrības morālo normu un pat pamatkategoriju sajukumu. Tādējādi bibliskās antropoloģijas vienkāršība un skaidrība mūsdienās var šķist gan pārsteidzoša, gan patīkami atsvaidzinoša. Pirmajā pārpublicētajā fragmentā Klainigs seksuālās attiecības ar sava dzimuma personu skatīja tikai kā vienu no dažādiem netiklības paveidiem, kā arī aicināja atteikties no tādiem jēdzieniem kā homoseksualitāte un heteroseksualitāte. Lasītājs varēja pamatoti secināt, ka 19. gs. nogales vaļības “heteroseksuālajā” morālē un aplams vārdu lietojums noveda pie viendzimuma laulību legalizācijas modernajos Rietumos. Tā arī, izlasot šo fragmentu, varam secināt, ka laulības saišu pakāpeniska vājināšanās 20. gs. pirmajā pusē (atceramies, ka starpkaru Rīgu mēdza saukt par “šķiršanās Meku[1]”) ir cieši saistīta ar to pašu vieglprātību, ar kādu jauni ļaudis mūsdienās izdomā mainīt savu dzimumu, lai tas atbilstu “dzimtei”, tā neatgriezeniski sakropļodami savu vienīgo, neatkārtojamo, skaisto jauna vīrieša vai sievietes ķermeni. Abos gadījumos cilvēks patvaļīgi – pārkāpjot savas iedabas likumu – nošķir un sadala to, ko pats Likumdevējs ir savienojis un dāvājis cilvēkiem.
Pirmo fragmentu var lasīt šeit: https://telos.lv/savienojot-ko-dievs-noskiris/
Mateja 19:4-5 un Marka 10:6-8 evaņģēlijā Jēzus atsaucas uz 1. Mozus 1:27 un 2:24 grāmatu, lai pamācītu farizejus par šķiršanos. Uzsverot, ka cilvēki nedrīkst izšķirt tos, ko Dievs savienojis laulībā, Viņš arī māca par diviem citiem laulības aspektiem – tās izcelsmi Dieva īstenotajā radīšanā un tās būtību kā savienību vienā miesā.
Laulība nav cilvēku izdomājums. Tās institūts nav pakāpeniski izveidojies un attīstījies cilvēces vēstures gaitā, lai aizstāvētu mātes un audzinātu bērnus. Laulība neizcēlās zemkopju sabiedrībās kā cilvēcisks iestādījums, kas būtu likumiski un reliģiski pilnvarots aizsargāt cilvēku īpašumu un to nodot tālāk pēcnācējiem mantošanas ceļā. Nebūt ne tā – Dievs Tas Kungs, debesu un zemes Radītājs, to radīja. Vēl vairāk, Dievs neieviesa laulību pēc pirmo cilvēku grēkākrišanas, lai samazinātu grēkošanas sekas. Viņš to radīja jau no iesākuma, cilvēci radot. Vīra un sievas laulības savienība ir pasaules radīšanas pamatā tikpat lielā mērā, kā arī dienas un nakts radīšana. Laulība ir daļa no Dieva gādības, lai nodrošinātu cilvēku izdzīvošanu, bērnu attīstību un cilvēces izaugsmi. Viņš arī nosaka, kas ir laulība un kādiem mērķiem tā kalpo. Lai kā cilvēku valdības un organizācijas ar savu likumdošanu, ideoloģiju vai iebiedēšanu censtos sagraut Dieva iedibināto kārtību, cilvēki nav spējīgi pārmainīt laulības dabu un sagraut tās mērķi. Laulība vienkārši ir kaut kas tāds, kas ir cilvēkiem iedots no augšienes. Tāpēc laulība pastāvēs tik ilgi, kamēr vien cilvēki dzīvos uz zemes.
Uzsākot cilvēku dzīvi uz zemes, Dievs radīja cilvēci seksuāli polarizētu. Viņš radīja cilvēciskās būtnes kā vīriešus un sievietes, lai cilvēki varētu veidot savstarpējās attiecības. Abi dzimumi ir līdzvērtīgi un pilnībā cilvēciski. Cilvēki ir radīti Dieva līdzībā kā vīrieši un sievietes, bet diemžēl abi dzimumi ir vienlīdz lielā mērā grēka samaitāti. Abiem dzimumiem ir tas pats aicinājums – gan laulībā esošajiem, gan arī neprecētajiem. Kopā ar citiem vīriešiem un sievietēm viņiem ir pilnvarojums un uzdevums valdīt pār zivīm, putniem un dzīvniekiem un rūpēties par mūsu planētu ar tās veģetāciju kā galveno pārtikas avotu pašiem un visai faunai. Tomēr abiem dzimumiem ir arī atšķirīgas lomas kā fiziskiem partneriem savu pēcnācēju radīšanā un uzaudzināšanā. Pat tad, ja cilvēki nav precējušies, viņiem kā vīriešiem vai sievietēm citu cilvēku labā ir jāsniedz katram dzimumam specifiskais ieguldījums. Viņi ir aicināti strādāt kopā ar citām sievietēm un vīriešiem, uzņemoties rūpes par bērniem, cilvēkiem ap sevi un apkārtesošo dabu.
Kaut gan Dievs ir radījis katru cilvēcisku būtni vai nu kā vīrieti, vai arī kā sievieti cilvēces augļošanās un vairošanās nolūkā, tomēr bērnu radīšana neizsmeļ Dieva mērķi cilvēku seksualitātē. Pirmās Mozus grāmatas otrā nodaļa papildina cilvēku seksualitāti ar vēl vienu dimensiju. Cilvēki tika radīti arī seksuālai vienotībai un kopībai laulībā. Tā viņiem bija kā papildus pievienotā Dieva svētība. Dievs izlēma, ka, tāpat kā Viņš pats nedzīvo vientulībā, tad arī cilvēkam nav labi būt vienam. Tāpēc Viņš radīja Ievu no Ādama, lai tā varētu būt Ādamam draudzene (l. Moz. 2:18, 20). Viņu abu draudzība no sadraudzības ar citiem cilvēkiem vai mijiedarbības ar dzīvniekiem atšķīrās divējādi – viņi tika radīti kā līdzstrādnieki kopējā uzdevumā un kā viens otram atbilstoši partneri.
No vienas puses, Ieva bija Ādama palīgs. Lietojot šo terminu, Dievs apzīmēja Ievu kā aktīvu partneri, palīgu, līdzstrādnieku kopīgajā ģimenes pasākumā. Vienkāršākajā līmenī viņiem abiem vajadzēja mijiedarboties vienam ar otru seksuālajā aktā un bērnu radīšanā. Tomēr savstarpējā palīdzība pārsniedza šo līmeni un ietvēra visu to, ko viņi kopā darīja kā pāris. Abi bija radīti, lai darbotos kā savstarpēji atkarīgi partneri viens otra un savu bērnu labā, ja tādi viņiem dzimtu, kā arī lai pakļautu zemi un to labi apsaimniekotu, palielinot augsnes auglību. Cilvēku seksuālās atšķirības darīja tos spējīgus kopīgam uzdevumam un labumam laulībā katram atšķirīgā veidā.
No otras puses, Dievs radīja Ievu arī kā Ādama pretējo pusi, kā viņam atbilstošo dzīvesbiedri. Ievai bija jābūt Ādamam atbilstošai kā viņa pretstatam, seksuāli no viņa atšķirīgai būtnei – un vienlaikus arī līdzīgai viņam kā personai. Tā, it kā viņi abi būtu kā viena apļa divas pretējās puses. Abi bija spējīgi uz to, kas otrai pusei pietrūka gan bērnu radīšanā, gan arī sirsnīgā kopdzīves vienotībā. Cilvēki tika radīti tieši tādi, lai varētu ar savām dzimumu atšķirībām viens otru iedvesmot un savstarpēji bagātināt. Abi dzimumi bija iecerēti, lai papildinātu viens otru kā seksuālie partneri un kā kopīga uzdevuma veicēji savā laulībā. Visnozīmīgākais šeit ir tas, ka pirmo cilvēku savstarpēji papildinošā vīrieša un sievietes seksualitāte paredzēja tiem iespēju kļūt par vienu miesu – vienu fizisku savienību, vienlaikus nepārtraucot būt atšķirīgām personām. Patiesa vienotība patiesā atšķirībā! Laulības kopdzīves vienotībā Ādams un Ieva negaidīti iepazina sevi kā unikālas personas ar katram piemītošu vienreizējo identitāti un raksturu. Tādējādi viņu abu seksuālā partnerība veicināja attīstību viņos abos kā personībās, kura katra savā īpašajā veidā atspoguļoja daļu no Dieva tēla gan abpusēji viens otram, gan arī viņu sociālajam kontekstam.
Dieva mērķis, radot Ādamu kā vīrieti ar vīrišķīgu ķermeni un Ievu kā sievieti ar sievišķīgu ķermeni, nav cilvēku seksuālā savienība vien. Tas ietver arī tādas Ievas radīšanu, kam ir gan fiziskā, gan arī personības spēja kļūt par māti, kura ar Dieva palīdzību rada bērnus (l. Moz 4:1). Vēl pirms Ieva dzemdēja savu pirmo bērnu, Ādams saprot, ka viņa ir radīta, lai būtu par visu dzīvo māti (1. Moz 3:20). Tāpēc Ādams dod viņai vārdu Ieva, kas ebreju valodā nozīmē dzīvības devēju vai dzīvības turpinātāju. Līdz ar to viņš atklāj savu kā potenciālā tēva būtību. Līdzīgi kā Ievas sievišķība ietver mātes būtību, tāpat Ādama vīrišķība ietver tēva būtību. Caur viņa kā tēva vīrišķību un viņas kā mātes sievišķību abi turpmāk atspoguļo sevī gan Dievu kā Tēvu, gan arī Viņa iemiesoto Dēlu, kuram miesa ir Baznīca – māte visiem kristiešiem (Gal. 4:26).
Izšķirot to, ko Dievs savienojis
Kad farizeji vaicā Jēzum, vai ir likumīgi šķirties no savas sievas jebkura iemesla dēļ, tad Jēzus atsaucas uz sākotnējo cilvēka kā vīrieša un sievietes radīšanu un uz abu dzimumu vienotību vienā miesā. No tā Kristus secina: “Tad nu tie nav vairs divi, bet viena miesa. Tāpēc, ko Dievs savienojis, to cilvēks lai nešķir” (Mk. 10:9).
Ir divi veidi, kā cilvēki cenšas izšķirt to, ko Dievs savienojis, – viens sens, bet otrs moderns. Senais mēģinājums ir caur šķiršanos, bet modernais ir sociālās dzimtes nošķiršana no cilvēku seksuālā dzimuma.
Dievs savieno pārī vienu ar otru miesīgi laulībā. Viņš to dara katrā laulībā – neatkarīgi no tā, kādā veidā laulība stājas spēkā. Tā kā vīrieti un sievieti savieno Dievs, tad Jēzus pavēl, ka nevienam nav viņi jāizšķir, izņemot Dievu pašu. Radīšanas dievišķo darbību izmainīt vai anulēt var tikai pats dievišķais Radītājs. Tas nozīmē, ka no Dieva skatpunkta viņi joprojām ir fiziski kopā kā viena miesa – arī tad, ja viņi atsakās atzīt šo faktu un vairs nedzīvo kopā kā vīrs un sieva.
Bibliskā mācība par šķiršanos ir ļoti vienkārši saprotama katram kristietim – pat tad, ja tā ir vienkārši īstenojama tikai retos gadījumos un šo mācību ievērot bieži ir sāpīgi. Jēzus nepārprotami apliecina, ka Mozus likumā Dievs ir atļāvis šķiršanos Israēla bērniem, jo viņu sirdis ir cietas pret Dievu un citam pret citu (5. Moz. 24:1; Mk. 10:4-5; salīdz. Mt. 5:31). Tomēr tas tā nav bijis Dieva sākotnējā iecerē par laulību pirms Ādama un Ievas atkrišanas no Dieva. Tāpat tā nav arī Dieva griba attiecībā uz Viņa Jaunās Derības svēto tautu. Dievs grib, lai katrs kristiešu laulātais pāris paliek kopā tik ilgi, kamēr vien abi ir dzīvi. Vēl vairāk – Viņš pārveido laulāto cietās un aizvainojumu pilnās sirdis, sniedzot atraisīšanu no grēkiem un piešķirot Svētā Gara spēku palikt savstarpēji uzticamiem.
Savā mācībā par šķiršanos Jēzus nerunā kā morālā likuma devējs, kā jauns Mozus. Tā vietā Viņš runā ar Saviem mācekļiem kā viņu dvēseļu gans, kas izskaidro viņiem 6. bausli un tā praktisko lietojumu (Mt. 5:27-32). Kristus skaidri pasaka, ka Dievs neatbalsta ne šķiršanos, ne arī jaunu laulību pēc šķiršanās. Tā kā no Dieva redzespunkta cilvēku sākotnējā laulība joprojām ir spēkā, tad šāda rīcība ir laulības pārkāpšana. Tas ir arī bibliskas mācības par šķiršanos centrālais punkts. Tādējādi ikkatrs vīrs, kas šķiras no savas sievas, piespiež viņu pārkāpt laulību – izņemot gadījumu, ja viņa jau līdz tam ir kļuvusi savam vīram seksuāli neuzticīga (Mt. 5:32a). Vīrs, kas šķiras no savas sievas un stājas laulībā ar citu sievu, pārkāpj joprojām spēkā esošo laulību (Mt. 19:9; Mk. 10:11; Lk. 16:18a). Katrs vīrs, kas apprec šķirteni sievu, pārkāpj viņas laulību ar viņas iepriekšējo vīru (Mk 10:12). Kas ir visvairāk pārsteidzoši – Jēzus nerunā par abām pusēm šķiršanās kontekstā atsevišķi, bet vienmēr kopā par vienu un par otru. Viņš uzskata, ka abi joprojām ir laulībā – pat tad, ja tie ir izšķīrušies. Tādējādi, runājot par šķirtu pāri, Kristus koncentrē uzmanību uz postījumiem, kas tiek nodarīti viņu kopīgajai laulībai un otrai laulātajai pusei.
Savā mācībā Jēzus nerunā kā kristīgās ētikas skolotājs, kas norūpējies par laulības pienākumu neizpildi, ne arī kā laulību konsultants, kas rūpējas par izjukušu laulību saglabāšanu, bet gan kā dvēseļu gans Savu mācekļu sirdsapziņai. Viņš skaidro 6. bausli, lai vestu tos pie atgriešanās no grēkiem un pamācītu, kāda rīcība ir Dievam tīkama. Kristus galvenais apsvērums ir dziedināt mācekļu grēka ievainojumus, ar 6. baušļa lietojumu diagnosticējot grēku un dāvājot viņiem labu sirdsapziņu caur Evaņģēlija mācību. Tas varēja būt augstākajā mērā nepieciešami Kristus mācekļu garīgajai labklājībai. Manuprāt, maz ir tādu grēku, ko sātans izmanto tikpat iedarbīgi, lai uzkrautu nastu sirdsapziņai un sagrautu ticību savas dvēseles atpestīšanai, kā tieši seksuālā neuzticība, kas rezultējas laulības izjukšanā. Cilvēkus, kas ir laulības šķiršanas ievainoti un garīgi aizlauzti, ir ieteicams saprātīgi un iejūtīgi vest pie atgriešanās no grēka un nožēlas par to, kas ir viņu pašu atbildība notikušajā, kā arī pie ticības Jēzus asinīm, kas nomazgā no viņiem grēkus pret iepriekšējo laulāto dzīvesbiedru, kā arī iepriekšējā laulātā grēkus no viņiem.
Jēzus šeit nerunā par to, ka šķiršanās notiek un notiks arī nākotnē starp Viņa mācekļiem. Tā vietā Viņš liek mums vilties, atsacīdamies sniegt skaidras morālas un praktiskas vadlīnijas izirušas laulības problēmu atrisināšanai – tieši tāpat kā Viņš lika vilties farizejiem, atsacīdamies skaidrot viņiem, pie kādiem apstākļiem ir likumīgi vīram šķirties no sievas. Tuvākais atbildei uz šo jautājumu ir Kristus vārdi Mateja evaņģēlijā 19:9. Šeit Viņš māca, ka vīrs, kas šķīries no iepriekšējās sievas tāpēc, ka tai bijušas seksuālas attiecības ar citu vīrieti, un pēc tam apprecējis citu neprecētu sievieti, nepārkāpj savu laulību ar iepriekšējo sievu. Tomēr pat šajā gadījumā Kristus ar to nesniedz atļauju šķirties, bet gan tikai saka, ka viņš var apņemt citu sievu ar tīru sirdsapziņu. Tādēļ šis pastorālais izņēmums neatceļ Dieva noteikto, ka nevienam nav atļauts šķirt to, ko Dievs savienojis laulībā.[2]
Dzimte
Otrs veids, kā izšķirt to, ko Dievs savienojis, ir pašreizējais Rietumu pasaules projekts, kas mēģina atdalīt cilvēka sociālo dzimumu no cilvēka bioloģiskās seksualitātes. Dzimte (gender) ir gramatisks termins, ko izmanto valodniecībā, lai klasificētu lietvārdus, vietniekvārdus un īpašības vārdus kā vīriešu, sieviešu vai neitrālajai dzimtei piederošus. Piemēram, angļu valodā kaut kas no tā ir saglabājies personas vietniekvārdos “viņš”, “viņa”, “tas” un tiem atbilstošajos īpašības vārdos. Tomēr mūsdienās termins “dzimte” visai ātri kļuva par izplatītu sarunvalodas terminu, kas apzīmēja personas dzimumu un tās atbilstošās īpašības un sociālās lomas, kas tiek asociētas ar tipiski vīrišķīgām vai tipiski sievišķīgām katrā konkrētajā sabiedrībā.
Bet tagad mums ir jāsastopas jau ar nākamo termina “dzimte” lietojumu, kas pilnībā noliedz tā saistību ar cilvēka bioloģisko dzimumu un atmet dabisko Dieva doto vīrieša un sievietes seksuālo polaritāti. Aizvien vairāk termins “dzimte” tiek lietots, lai aprakstītu mentālu jeb prātā veidotu seksuālo identitāti, kuru cilvēki brīvi izvēlas sev paši – neatkarīgi no sava ķermeņa bioloģiskās seksualitātes. Saskaņā ar šo jauno domāšanas veidu cilvēka dzimumu turpmāk būs jānosaka tam, kā cilvēks pats jūtas un attiecas pret sevi kā seksuālu būtni un ķermeni. Vai arī tam, kā cilvēks pats vēlas, lai citi apkārtējie viņu identificē seksuālā nozīmē.
Šī jaunā dzimtes izpratne ir zibenīgi kļuvusi par pamatdogmu mūsu sabiedrībā dominējošajai filozofijai par cilvēku seksualitāti. Šāds domāšanas veids nozīmē to, ka “es” it kā vairs neesot saistīts ar to dzimumu, ko man ģenētiski piešķir manas hromosomas un ko, man piedzimstot, acīmredzami atklāj mani dzimumorgāni. Nošķiroties no sava bioloģiskā dzimuma, es tagad varot izvēlēties identificēt sevi ar pretējo dzimumu vai ar abiem dzimumiem vienlaikus – dažādā mērā un atšķirīgos veidos atšķirīgās situācijās – vai arī neidentificēt sevi ne ar vienu dzimumu. Lai šo jucekli palielinātu vēl vairāk, daudzi teorētiķi tagad strīdas par to, ka cilvēka dzimte esot mainīgi plūstoša cauri ļoti plašajam seksuālo izvēļu spektram, kurā nebūt neeksistē strikta sociālo dzimumu klasifikācija. Līdz ar šo plūstošo definīciju dzimte jeb sociālais dzimums kļūst par ļoti nekonkrētu terminu bez praktiska zinātniska lietojuma, kuram nav arī skaidri definētas nozīmes un precīza apraksta. Vissliktākais šajā situācijā ir tas, ka identificēšana pēc personas dzimuma vairs nenodrošina drošu pamatu personas atpazīstamībai. Rezultāts ir vispārēja nekonkrētība un sajukums.
Daudzi no tiem, kas pieder mūsu sabiedrības kultūras elitei, tagad pilnībā nošķir cilvēka sociālo dzimti no cilvēka bioloģiskā dzimuma. No viņu skatpunkta dzimte ir kļuvusi par sociālu un mentālu veidojumu, kas ir neierobežoti pakļaujams cilvēku manipulācijām un pārveidojumiem. Dzimte tagad nozīmē to, kādā veidā persona subjektīvi izjūt pati sevi un savu ķermeni. Proti, ja izjūtu savu ķermeni kā defektīvu un uzskatu sevi par pretējā dzimuma pārstāvi, tātad es ciešu no dzimuma disforijas jeb dzimumidentitātes traucējumiem. Labākais risinājums šādam stāvoklim esot pārveidot manu ķermeni hormonāli un ķirurģiski, lai tas varētu atbilst manai sociālajai dzimtei. Tomēr arī pēc seksuālās piederības ķirurģiskas nomaiņas cilvēka ķermenis netiek reāli izmainīts ne ģenētiski, ne arī bioloģiski. Tas joprojām paliek iepriekšējais vīrieša vai sievietes ķermenis, par spīti kosmētiskām seksuālo orgānu izmaiņām un nepārtrauktai hormonālajai terapijai, kas vajadzīga, lai uzturētu kārotās sociālās dzimtes sekundārās seksuālās izpausmes.
Dzimtes nošķiršana no cilvēka bioloģiskā dzimuma pārkāpj Dieva kārtību, saskaņā ar kuru cilvēcē pastāv vīriešu un sieviešu polaritāte. Gan cilvēku radīšanas apraksts 1. Mozus grāmatā 1:27, gan tā apstiprinājums Jēzus vārdos Mateja 19:4 un Marka 10:6 evaņģēlijā māca par to, ka Dievs radīja cilvēci pēc Sava tēla kā vīriešus un sievietes. Ebreju valodā termini “vīrietis” un “sieviete” apraksta gan viņu bioloģisko seksualitāti (3. Moz. 12:2, 5, 7; 15:33), kāda tā ir arī dzīvniekiem (l. Moz. 6:19; 7:3, 9,16), gan tai atbilstošo dzimti vai dzimuma identitāti (3. Moz. 27:3, 4, 5, 7; 4. Moz. 5:3). Līdzīgā veidā ar šo terminu ekvivalenti grieķu valodā aptver gan fizisko dzimumu, gan arī personas dzimti. Abus šos jēdzienus Dievs cilvēku radīšanas laikā ir piesaistījis viņu ķermenim. Tādējādi gan cilvēku seksuālais statuss, gan arī viņu dzimums jeb dzimte pieder pie cilvēku radīšanas Dieva līdzībā. Cilvēku kā vīriešu un sieviešu radīšana nav otršķirīga jeb sekundāra attiecībā pret viņu cilvēcību – tā ir būtiska viņu dabai un Dieva aicinājumam kā cilvēcīgām būtnēm. Viņi ir radīti kā vīrieši un sievietes ar vīrišķīgiem un sievišķīgiem ķermeņiem, lai reprezentētu jeb pārstāvētu caur sevi Dievu (katrs dzimums savā īpašajā veidā) un atspoguļotu Dieva raksturu (katrs dzimums saskaņā ar savām unikālajām īpašībām).
Tagad mūsu bērniem un mazbērniem ir uzkrauta dzimumu sajukuma un dzimtu pārkonstruēšanas nasta. Pašlaik vairāk nekā jebkad mums jaunie cilvēki ir jāaizsargā un jāpalīdz viņiem, lai nākamās paaudzes smagi nesakropļotu tas, ar ko viņiem jāsastopas savās izglītības iestādēs un visā populārajā kultūrā. Mums vajag paust viņiem atzinību par viņu kā zēnu vai meiteņu izskatu, iemācīt priecāties par savu ķermeni. Vissvarīgāk tas ir pusaudžu vecumā, kad jaunieši bieži ir nemierā ar savu plaukstošo seksualitāti un apjukuši sabiedrības pretrunīgo prasību dēļ, kā arī neapmierināti ar savu ārieni. Jauniešiem vajag pievilcīgus, atbalstošus vīriešu un sieviešu lomu modeļus, ar ko identificēties, lai varētu sekmīgi pretoties populārās kultūras pretrunīgajiem seksuālajiem piedāvājumiem. Tādā veidā jaunieši spēs integrēt savu vīrieša vai sievietes identitāti ar savu ģenētisko seksuālo dzimumu.
Par spīti tam, kas notiek pasaulē ap mums, mēs kā kristieši nevaram nošķirt savu seksuālo domāšanu no mūsu seksuālā ķermeņa. Tāpat mēs arī nevaram atdalīt savu dzimumidentitāti no faktiskā mūsu ķermeņa seksuālā aprīkojuma. Dievs cilvēka dzimumu ir savienojis ar cilvēka seksuālajām pazīmēm – tie pieder viens otram. Ja mēs tos mēģinātu nošķirt, tad sakropļotu savu cilvēcību un seksuāli sabojātu savu miesu, kā arī aptumšotu savu Dieva līdzībā radīto vīrieša vai sievietes identitāti. Gadījumā, ja mēs ar sevi tā izrīkosimies, tad no Dieva redzespunkta tomēr joprojām paliksim tie paši, par ko Viņš mūs ir radījis. Tāpat kā Dievs uzlūko šķirtu personu kā joprojām laulībā esošu ar iepriekšējo dzīvesbiedru, tāpat Viņš uzlūko arī tā sauktās transpersonas atbilstoši to sākotnējam seksuālajam dzimumam un atbilstoši pret tām arī attiecas.
[1] https://www.la.lv/ka-pirms-simts-gadiem-precejas-latviesi-ieskats-intimaja-vesture
[2] Tālākai diskusijai Kristus mācībā par šķiršanos sk. arī J. A. Gibbs, Matthew 11:2-20:34. Concordia Commentary. Saint Louis: Concordia, 2010, pp. 942–962.
Sagatavoja Krišjānis Lācis.
