Atmiņas par Norfolkas ciematu

Rakstītas 2021. gada pavasarī.

Anglijas austrumos uz kalna, ko daļēji ieskauj jauneklīgas upes posms, atrodas zemes pleķītis. Ja jūs tur pavadītu kādus desmit gadus, arī uz jums tas droši vien atstātu iespaidu. Ne ar salkanu panorāmu, kas mēģina iepatikties svešiniekam, bet gan ar tādas vietas pašpārliecinātību, kuras ielejas, vecie aizsarggrāvji, dīķi, kanāli un koplietošanas zemes akri ir piesātināti ar nozīmi, kas pastāv pilnīgi neatkarīgi no jūsu izpratnes.

Mēs, angļi, kā jūs zināt, lietu nosaukumus parasti nešķirojam vīriešu vai sieviešu dzimtēs. Turklāt, kā man reiz teica kāds angļu valodas profesors, piedēvēt lietām cilvēciskas īpašības ir “nožēlojama kļūda” (pathetic fallacy). Es tolaik par to neveikli pajokoju, izmantojot kādu vārdu spēli, jo es esmu idiots un šajā faktā arī balstījās mūsu attiecības. Tomēr es nekad neesmu spējis domāt par šo pasaules daļu citādāk kā par sievieti. Vai kā par jebko citu, kas nav sieviete, – kā par universāliju. Kā par kādu arhetipu, kas mani uzlūkotu ar taisnu muguru un stingru skatienu un pieprasītu labu uzvedību. Tagad “viņa”, protams, ir daļa no manas pagātnes. Es esmu viens no tiem vīriešiem, kuri, izmantojot līdzību ar upi, ir jau sasnieguši duļķainās gultnes gadus. Savukārt “viņa” ir 300 mēness fāžu tālā pagātnē, 1 500 kilometru attālumā un atrauta no manis ar nežēlīga politiski tehnoloģiska diktāta dūri.

Un tomēr “viņa” bieži parādās manos sapņos. Esmu drošs, ka arī jūs pazīstat šo parādību – brīdi, kas sapnī pēkšņi esat atmests pagātnē, izgrūsts no laika un ģeogrāfijas. Man šī sapņa vieta ir starp lauku celiņiem, kurus apjož dzīvžogi, un laukiem vasaras ražas laikā. Tā nu tas ir. Sapnis vienmēr nāk kā atalgojums par nobraukšanu no kādas bezdvēselīgas šosejas, kas pēc romiešu paražas dodas taisnā līnijā, mērķtiecīgi vedot ceļotājus pretī nospraustajam liktenim.

Šobrīd es par “viņu” domāju, jo, kavējot laiku degvielas uzpildes stacijas priekšpagalmā, turu rokās izsvērtāku un pamatotāku mēģinājumu atcerēties šo vietu, nekā pats jebkad spētu uzrakstīt. Savā pēdējā ceļojumā uz Angliju kādā kartona kastē atradu aptuveni 100 lappušu biezu pašizdotu grāmatu ar nosaukumu “Atmiņas par Norfolkas ciematu”. Teksta autors Alfrēds Absolons bija dziļi ielaidis saknes šajā vietā, tāpēc arī viņš zina vairāk nekā es.

Alfrēds piedzima 1893. gadā Kolkērkas (anglosakšu valodā – Kolas baznīcas) ciematā, kas atrodas jau minētā kalna virsotnē Anglijas austrumos. Zēna un pusaudža gados viņš apstrādāja zemi un laikā starp 1967. un 1972. gadu nolēma atstāt rakstisku liecību par savu dzīvi un Kolkērkā pieredzēto. Tā viņš darīja, lai viņa bērni un mazbērni zinātu par dzīvi uz laukiem, kuru viņš bija dzīvojis un kura, viņaprāt, bija beigusi pastāvēt laikā pēc Otrā pasaules kara. 

Šādas rakstiskas atmiņas par dzīvi ciematā nebūtu bijušas tik nepieciešamas gadsimtos līdz Pirmajam pasaules karam. Piemēram, sarunas par 50 gadus seniem notikumiem ciema kurpnieka un “pikantā sociālista” Billija Danna nelielajā namiņā skanēja tā, it kā šie notikumi būtu atgadījušies vakar. Alfrēda skatījumā lauku dzīves ritējums laika plūdumam nepievērš vērību. Kāds večuks, vārdā Vecezers (Old Lake), kura dzimšanas gads droši vien sanāktu 18. gadsimta vidū, viņam pastāstīja, kā cilvēki socializējušies viņa jaunībā. Vakaros viņi pulcējušies cits cita mājās, kur vienīgā gaisma nākusi no kamīna. Ja zēni netrokšņotu, viņi dzirdētu, kā viņu vectēvi stāsta stāstus, kurus savukārt stāstījuši viņu vectēvi. Tādējādi notikumi, kas atgadījušies gadsimtiem senā pagātnē, tik dzīvi iespiedušies Vecezera atmiņā, ka viņš par tiem stāstīja tā, it kā pats tos būtu piedzīvojis.

Arī laukkopības tradīcijas lielā mērā palika nemainīgas – kā cits citam līdzīgi trepju spraišļi lejup neatraidītā pagātnē. Alfrēds, tāpat kā pārējie vietējie zemnieki, uzstutēja smalki izpušķotas lelles uz salmiem apjumtā nama kores. Šī paraža, pēc Alfrēda domām, bija saglabājusies vēl no pagānu laikiem, kad “mūsu pagānu senči droši vien cēla lauku sētas dievekļa tēlu, lai aizbaidītu ļaunos garus. Vēlāk šo darbu paveica svētie, kas galu galā ir tas pats.”

Alfrēda memuāros jūtams maigs skepticisms pret baznīcu, jo īpaši katoļu baznīcu (laikā pirms reformācijas lauki “čumēja un mudžēja no priesteriem”). Tomēr tas nav mūsdienu racionālā ateista skepticisms. Jo, lai gan Alfrēds nepārprotami bija praktisks cilvēks un viņa stāstījums par lauksaimnieka dzīvi var kalpot par pamatīgu rokasgrāmatu ikvienam, kurš ir pietiekami drosmīgs vai izmisis, lai apsvērtu atgriešanos pie zemes, pat ātra acu uzmešana nodaļu virsrakstiem atklāj izpratni par pārdabiskā manifestāciju īstenumu.

Starp izklāstiem par cūkām, zirgiem, miežiem un labības kulšanu ir lappuses, kas veltītas tikšanās reizēm ar baltajām un melnajām raganām, spokiem un okulto. Alfrēda brālis, dzimis “noteiktā stundā”,[1] tāpat kā daudzi citi ciemata iedzīvotāji, piedzīvoja paranormālas parādības. Šķiet, ka to uzskatīja par ikdienišķu lietu (tolaik nebija interneta ar transhumānistu lapām, kuras šīs parādības reducē līdz nebūtībai). Piemēram, kādu viņa tantes draudzeni bieži apciemoja spokains melns suns, kuram viņa vienkārši nepievērsa uzmanību un devās savās gaitās. Skaidrs, ka pārdabiskajiem gariem Norfolkas lauku klusumā un tumsā bija daudz vietas, kur elpot.

Tomēr ne visi gari bija labvēlīgi. Nodaļa “Vieta, kuru neviens nepiemin” apraksta šausmas, kuras izsauca kāds sens grāvis, kurš plūda pa aizvēsturisku taku, apjožot pilnīgi gludas velēnas lauku. Šis zemes gabals bija tā pārbiedējis zēnus, kas to bija uzgājuši, ka viņi nekad vairs tur nespēra kāju. Dažus gadus pēc tam, kad Alfrēds un viņa draugi bija uzdūrušies šai vietai, pazuda kāds pensionēts karavīrs, vecpuisis Teds Laterlijs. Daži jaunieši zināja, kur viņu meklēt. Viņi devās uz to pašu grāvi, jūdzēm tālu no ciemata, un atrada viņu noslīkušu melna ūdens peļķē. Iespējams, ka tas bija aizsarggrāvis, kas savulaik piederēja pie muižas, kuras īpašnieks 12. gadsimtā bija viens no Norvičas bīskapa privātā karaspēka bruņiniekiem. To, ka vieta bija ļauna, saprata visi.

Lauku ainavā bija redzamas pārmaiņu un kataklizmu pēdas. Pļavas, kas “klātas ar uzkalniem un grēdām”, vēsta par dzīvesvietām, kuras paņēmusi Melnā nāve (ja es rakstītu kādam citam, politiski “patīkamākam” portālam, pieņemu, ka tas mani pavedinātu te iepīt kādu bezkaunīgu saikni ar mūsdienām). Tomēr Alfrēda dzīves lielākā kataklizma Anglijas ainavā neko neizkropļoja. Stāsts par kriketa spēli pirms mehanizētā masveida slaktiņa šķiet gandrīz tikpat savāds un neiespējami romantisks kā stāstījums par Tolkīna hobitiem Šīrā. “Pēc spēles mēs devāmies uz krogu pļavas malā, kur vīri dzēra alu, bet es – limonādi. Tad sākās dziedāšana. Vīrs pēc vīra cēlās un dziedāja skumjas dziesmas par mīlestību un nāvi, un kaujā kritušo slavu – šķita, ka tēma nekad nemainās. Tie bija tie paši vīri, kas neilgi pēc tam devās karā, un es ar viņiem. Norfolkas pulku tas skāra smagi, un tikai daži no viņiem atgriezās.”

Alfrēds izdzīvoja, taču viņa memuāros nav ne vārda par kara laikā piedzīvoto. Viņš turpināja saimniekot šajā apgabalā, līdz dzīves straume viņu aiznesa uz citu Anglijas daļu. Viņš atgriezās ciematā tikai pēc Otrā pasaules kara, lai uzmeklētu senos draugus. Viens no tiem, kurus viņš gribēja satikt, bija kalējs Frenks Raits. Frenks bija amata meistars, un “redzēt viņu rūdām tērauda gabalu bija tīrs prieks”. Viņš ar lielu izdomu gatavoja instrumentus un darbarīkus pēc Alfrēda vienkāršām skicēm.

Tomēr tā bija traģiska tikšanās. “Kalve bija klusa un auksta… un tajā bija vecs, salīcis vīrs, kurš bezcerīgi stāvēja pie savulaik labā kārtībā uzturētās urbjmašīnas, kas tagad bija sarūsējusi un pamesta. Lai neizplūstu asarās, man vajadzēja ātri tikt no šīs vietas prom.” Frenka arods bija iznīcināts, “lai radītu spožo un trauslo jauno pasauli”. Tas ciemats, kuru viņš bija pazinis, viņa acīs nebija pārdzīvojis otro karu. Tas bija kļuvis par guļamrajonu pilsētas strādniekiem un “pazaudējis savas vīrišķās asinis un dvēseli”.

Alfrēds nomira 1980. gadā. Tieši tajā gadā uz šo pašu ciematu pārcēlās mūsu ģimene. Mani vecāki bija pārņēmuši ciema kroga vadību. Tas bija tas pats krogs, kurā alu dzēra vīri, kas dziedāja garās, skumjās dziesmas par mīlestību un slavu. Lai gan Alfrēds to būtu uzskatījis par kādreizējās vietas sprāgoni, man jāsaka, ka desmitgadīgam bērnam no Eseksas novada tā bija pietiekami maģiska un eksotiska vieta. Pirmkārt, apkārt bija daudz “veco zēnu”. Tie bija veči, kuru dialektu bija gandrīz neiespējami saprast. Viņi mēdza apstādināt mūs, svešzemnieku dēlus, uz celiņiem un sacīt kaut ko, ko mēs uztvērām kā jautājumu, un tad uz mūsu kaunpilno apjukumu reaģēt ar lēni stiepjošos smīnu, beigās vienmēr uzsaucot: “Turpin’ kult, ‘miņ!” (“Dew yew keep a troshin’ bor!”).[2]

Kad mans Norfolkas akcents kļuva izteiktāks – mammai un tētim par nepatiku –, kļuva plašākas arī manas zināšanas par šo reģionu. Redziet, mēs bijām brīvi mācīties. Mēs – es, mans brālis un vietējie bērni – visu dienu vienkārši klīdām pa apkārtni: braucām ar riteņiem, makšķerējām karjeros, dīķos vai jaunajā upē, spēlējām futbolu, niekojāmies vai, vēlākos gados, kautrīgi lencām meitenes. 

Vasaras darbs pusaudža gados tikai padziļināja manu mīlestību uz šo vietu. Viens no maniem darbiem bija apkaimes apbraukāšana, ņemot no lauksaimniekiem graudu paraugus. Mazās saimniecības bija vislabākās: tur vienmēr varēja dabūt krūzi tējas un papļāpāšanu ar “vecajiem puišiem”, kuri izjautrinājās, smejoties paši par sevi. Tie bija tādi smiekli – piedodiet par iztēles lidojumu –, kurus varēja dzirdēt gudzinām lejup pa laika trepju spraišļiem. Tiem bija gan ritms, gan vietējie gramatikas likumi (“He do do that dut he?”), ko radījusi tauta, kas nav izkustējusies no sava zemes gabala kā kuģis bezvēja laikā. Izteikums “tajā dienas laikā”, piemēram, dažkārt tika lietots par laiku pirms vairākām dekādēm. Šo “veco zēnu”, tādu kā Sids un Zibens, vairs – “šajā dienas laikā” – nav starp dzīvajiem. Zibens, piemēram, bija traktora šoferis, kurš bija mazliet lēnīgs un vienmēr pārliecinājās, vai kroga slēgšanas brīdī nerodas problēmas, un ar mierīgu smaidu stāvēja durvīs, plaši atvērtās tumšajai naktij, – kā tāds labvēlīgs ārā metējs.

Krogs, virs kura mēs dzīvojām, bija pēdējā vieta, kuru apmeklēju, kad pēdējo reizi biju Anglijā. Gāju turp ar vecāko meitu un kādu senu bērnības draugu. Tas bija ziemas vakars. Staigājot pa ciemata ieliņām, mēs tumsā (tur joprojām nav ielu apgaismojuma) rādījām manai meitai vietas, kuru notikumi bija iezīmējuši mūsu jaunību.

“Paskaties”, es viņai teicu, norādīdams uz neskaidru šķūņa apveida tumsas pleķi tā sauktajā Kempinga zemē pie baznīcas kapsētas, “tur es kautiņā tiku pie rētas.” Starp citu, no Alfrēda uzzināju, ka “kempings” nenozīmē telšu celšanu, bet gan senu, primitīvu hokeja spēli, ko savā starpā spēlēja kaimiņu ciemi. Senajā angļu valodā “camp” ir ‘cīņa’. Šajā konkrētajā spēlē nebija nekādu noteikumu – tikai nūjas un ripa, un attiecīgi sadragātas galvas un locekļi. Ļaušu kādam ar mūsdienīgu izglītību noraidīt manu dīvaino iedomu, ka vardarbība, ko šis zemes pleķītis gadu gaitā bija sevī uzsūcis, kaut kā veicināja mūsu jaunības iniciācijas rituālu asās izpausmes.

Mēs izmetām loku pa ciematu, nonācām pie kroga, kur mana ģimene dzīvoja vairāk nekā 20 gadus, un pārkāpām sabiedriskā iestādījuma slieksni.

Tagad zinu, ka vienmēr atcerēšos šo vakaru. Ne tāpēc, ka, virspusēji raugoties, par to varētu daudz laba pastāstīt. Teiksim, tur bija puisis, ar kuru es biju kāvies un kurš bija visu uzmanības centrā. Viņš ļoti priecājās mūs redzēt un drīz vien ataicināja citus vecos bērnības draugus mums pievienoties. Atceros gandrīz visas sarunas, vīru stājas un viedokļus (tā tas vienkārši bija). Visi cits citu pazina, un visi bija brīvi ar savu Norfolkas akcenta gudrību iesaistīties sarunā. Un, protams, atceros kluso latvisko sajūsmu savas meitas sejā, kad kāds vietējais jauneklis ieradās ar beigtiem fazāniem saimnieka katlam. Bet nē, tie nebija īstie iemesli, kāpēc šis vakars tik dziļi iegūlies manā apziņā. Drīzāk tāpēc, ka, šķiet, es jau toreiz kaut kā zināju, ka tā būs pēdējā reize, kad tur sēdēšu.

Tas bija pēdējais mēnesis Gadā pirms Kovida – kas pati par sevi bija kataklizma sava notrulinošā padomju stila dēļ. Šis krogs un arī baznīca slēdza savas durvis neilgi pēc mūsu apmeklējuma, un pieņemu, ka kādreizējie īpašnieki ir pārvākušies vai bankrotējuši. Varbūt drīz to atkal atvērs, un tie ciema iedzīvotāji, kuri ir vakcinējušies, iegūs piekļuvi telpām ar nožēlojamu viedtālruņa švīkšķi. Iespējams, ka viņiem tuvākajā laikā ar šīm ierīcēm arī būs jāmaksā. Mans sencis glabāja naudu koka kasē, kas izraisīja aizvien pieaugošu Iekšzemes ieņēmumu dienesta neapmierinātību. Tie laiki jau sen ir beigušies. Paplašinoties kontroles tīklojumam, vakcinācijas statusa ieraksti tagad pievienosies finanšu darījumu ierakstiem, lai plūstu pa digitālo kanālu, kas no tukša gaisa uzbūris un izsludinājis dzelžainu bezseguma naudas parādsaistību un jaunu injekciju likumu, kura izpildi pieprasa mūsu tehnokrātiskie materiālās pasaules saimnieki.

Interesanti, kā uz to būtu reaģējis Alfrēds? Pēdējās lauku ļaužu vīrišķības paliekas ir noslīcinātas piekasīgajā digitālajā režģī, kas nepieņem nekādu apelēšanu pie cilvēka dabas. Saskarsmi, kas reiz balstījās dzīvās sarunās un tautas atmiņā, nodotā no paaudzes paaudzē, nomainīja drukātais vārds un formālāka gramatika, ko savukārt tagad pārņēmuši pašlepno sociālo mediju ierakstu blējieni. Kopība un pulcēšanās pie kamīna uguns fiziskā siltuma tagad ir pieejama tikai tiem, kuriem ir atjaunināts vakcinācijas statuss.

Viss, kas atlicis, ir ciemata ielu tumsa, svēta kā miegs.

Jautāju sev, kā es pats reaģēšu. Kā jau minēju, šīs piezīmes es rakstīju piecdesmit gadu vecumā pagānu auglības dievietes (tā bija degvielas uzpildes stacija “Astarte”) priekšpagalmā, vērodams, kā, saulei rietot, sāk atspīdēt ATTA vakcinācijas centra sarkanais korpuss. Jautāju sev, vai man vajadzētu pakļauties spiedienam, lai, iegūstot caurlaidi, atvieglotu ceļu atpakaļ uz manu jaunības gadu vietu – uz pagātni.

Zinot, ka to nedarīšu, secinu, ka šis ciemats un tā paražas – visi smiekli, brīvība un iegūtās mācības – vēl tālāk atkāpsies atmiņās, cik nu spēšu tās saglabāt. “Viņas” grāvji un kanāli, pakalni un upes, lauku celiņi un ražas laika smaržas būs vairs tikai – un tomēr joprojām – manu sapņu ģeogrāfija.

Turpin’ kult, ‘miņ!



[1] Angliski “chime hours”, burtiski ‘zvanu stundas’. “Zvanu stundas” bija vecās klosteru nakts lūgšanu stundas, kuras dažās baznīcās atzīmēja pat pēc reformācijas. Somersetā un Austrumanglijā uzskatīja, ka šajā laikā dzimušie redzot garus un citas dīvainas parādības, kā arī dažkārt esot apveltīti ar īpašām spējām. Tulk. piez.

[2] Keep threshing, neighbor!

Print Friendly, PDF & Email
close

Vēlos saņemt apkopojumus uz norādīto adresi: