Atvadoties no 2021. gada novembra

Viens manas melanholijas apraksts varētu būt šāds:

Tumši, savilguši lietus mākoņi, šķiet, duras smagnējo egļu un reto, vēja atkailināto ceļmalas bērzu galotnēs; brāzmu trenkts ledusauksts smidzeklis kā no kapa izlīdis mironis nopaijā vaigu, aizmiglo briļļu stiklus, piesūcina drēbes; jau tā dubļainās un pret mitrumu bezspēcīgās kurpes slīd zemesceļa mālainajā emulsijā, kājai taustoties pēc kaut cik cietāka atspēriena punkta; tuvējā eglē naktsguļu kārtojot, iečerkstas mijkrēslī jau gandrīz nesaskatāma žagata; viņpusē, tur, kur aiz krūmāja pret debesīm mazu gaismiņu bezcerīgi met pārmijnieka būdas vienīgais lodziņš, žēli iegaudojas suns; it kā tam atbildot, spalgi nosvilpjas un novakara sabiezējumā aizrijas garāmskrejošs vilciens, aizraujot, garajā vagonu vēderā sastūķētus, kaut kādus uz kaut kurieni.

Novembris.

Es varētu sakrāt daudzu novembru druskas un driskas. Un jūs arī varētu. Es varētu savērt uz atmiņu, sajūtu, nopūtu, neizraudātu asaru iesma visas tās trūdošās lapas, pilošās pazares, saltos drebuļus, rugaiņu skumību, zirgskābeņu un zeltslotu nomelnējušos kaulus. Un tad, pavērsis bālo seju pret smago debesu bezcerīgo milzīgumu, es sauktu čērkstošā balsī, it kā uzrunājot miljardus citplanētiešu: – Ko jūs tur izliekaties par neesošiem savās galaktikās, kad man, te Zemeslodes ziemeļu puslodes mērenajā joslā, astronomiskajam rudenim ejot uz beigām, veļi un skumjas dej visapkārt, apzīmogojot dvēseli ar tumsības zieģeļiem, tuvā sasaluma zieģeļiem, bezcerības un melanholijas zieģeļiem. Jā, es tā varētu, un jūs tā varētu. Bet parasti mēs tā nedarām. Tā vietā mēs savā brīvdabas muzeja sētā nemākulīgi braši piesitam kāju skaidienā un dziedam: ”… liku bēdu zem akmeņa, pāri gāju dziedādam’ – ram tai ram tai radi ridi rīdi… ”.

Novembra bēda, siltā istabā sēžot, sevi žēlojot, akmens vietā izvēlas grāmatu, kurā kāda cita dziedātais ievākots. Amerikāņu dzejnieks Roberts Frosts (1874–1963) par novembri dzejojis vismaz divreiz. Dižais, nevairīšos šī vārda, amerikāņu literatūrkritiķis Harolds Blūms, kurš “klusējošajam vairākumam” piepulcējās 2019. gadā, Frostu līdz ar Volesu Stīvensu, T. S. Eliotu un Hartu Kreinu minējis kā pašus galvenos Amerikas Savienoto Valstu 20. gadsimta dzejniekus. Blūms raksta tā: “Kā lauku bodītes filozofs (cracker-barrel) Roberts Frosts, šis mūsu baltais tētiņš, bija tāds nabaga mammīšu Emersons. Var teikt, ka viņš bija pietiekami noderīga publiska persona, taču šai personai pašai par sevi nebija nedz estētiskas, nedz intelektuālas vērtības. Kā dzejnieks Frosts bija pavisam citādāks: drīzāk negants nekā vieds, (..) ļoti grūts, sarežģīts mākslinieks, kurš ar saviem spēcīgākajiem dzejoļiem var bezgalīgi pārsteigt.”[1]

Par amerikāņu transcendentālisma tēvu Ralfu Voldo Emersonu šoreiz ne. Bet Roberta Frosta dzejolis no viņa pirmā dzeju krājuma manā lasījumā un, cerams, ne pārāk melīgā “parindenī” sauksies “Mana novembra viešņa”. Tas noteikti nav no pašiem spēcīgākajiem  viņa darbiem, tas nav arī ļoti grūts un sarežģīts, bet pārsteidzošs gan. Tātad:

Robert Frost

My November Guest[2] [Mana novembra viešņa]

My Sorrow, when she’s here with me,
   Thinks these dark days of autumn rain
Are beautiful as days can be;
She loves the bare, the withered tree;
   She walks the sodden pasture lane.

[Kad mana Bēda ir te pie manis, / viņa teic, ka šīs tumši lietainās rudens dienas / ir tik skaistas, cik vien dienas spēj būt; / viņai ļoti patīk kailie, pamirušie koki; / viņa[s kājas priecīgi] min pielijušo ganuceļu.]

Her pleasure will not let me stay.
   She talks and I am fain to list:
She’s glad the birds are gone away,
She’s glad her simple worsted grey
   Is silver now with clinging mist.

[Viņas tīksme neļaus man palikt pie ierastā. / Viņa runā, un es esmu gatavs ieklausīties: / viņai ir prieks [par to], ka putni ir devušies projām, / viņai ir prieks [par to], ka viņas vienkāršais pelēkās vilnas [tērps], / pieķeroties miglai, nu ir sudrabots.]

The desolate, deserted trees,
   The faded earth, the heavy sky,
The beauties she so truly sees,
She thinks I have no eye for these,
   And vexes me for reason why.

[Šie vientulīgie, [bez lapotnes] palikušie koki, / šī noplukusī zeme, šī smagā debess, / šie skaistumi, ko viņa tik izjusti saprot, – / viņai šķiet, ka es nemāku to visu saskatīt, / un viņa tirda mani par iemesliem, kāpēc tā.]

Not yesterday I learned to know
   The love of bare November days
Before the coming of the snow,
But it were vain to tell her so,
   And they are better for her praise.

[Taču ne jau vakardien es sapratu, kā tas ir, – / mīlēt kailās novembra dienas / pirms sniega atnākšanas, / bet būtu veltīgi mēģināt to viņai iestāstīt, / turklāt no viņas mutes tas izklausās labāk.]

Ko te lasām? Dzejnieks vai tā sauktais liriskais “es” ir sagaidījis senu un acīmredzot mīļu viešņu – Bēdu (Sorrow). Par mīļumu un draudzību liecina oriģināla jambisko vārsmu dzidrais melodiskums, bet noteikti arī skaistais vērojums par sudraboto miglu uz Bēdas pelēkā tērpa (nu gluži kā tāda latviešu teiku māmuliņa!). Pāris pastaigājas pa stāstītāja lauku dzīvesvietas apkaimi (pa ganuceļu), vēro, pārrunā un pārdomā vēlā rudens diktētās pārmaiņas dabā. Un izceļas tāds kā divu mīlētāju šķietamas nesaprašanās karuselītis. Bēda netieši pārmet draugam, ka tas nenovērtē novembra promslīdošo, procesuālo skaistumu, liriskais “es” ļauj viešņai izlikties, ka viņai pieder “pēdējais vārds”, lai gan abi lieliski zina, ka izjūtas abiem ir vienādas un savstarpēji papildinošas, jo ne velti Bēda te ciemojas tieši šajās dienās.

Roberta Frosta dzejolis ir viena no daudzajām literatūrā rodamajām, bet arī ikviena no mums pieredzē glabātajām liecībām, ka Bēdas likšana zem akmens būtu nepareiza un nevēlama rīcība, to varētu pat uzskatīt par draudzības piesmiešanu. Ne velti Bēda kā novembra melanholijas pamatu pamats savulaik izpelnījās angļu vēlās renesanses literāta Roberta Bērtona (1577–1640) uzmanību. “Oksfordietis” Bērtons savā apbrīnojamajā mūža darbā Melanholijas anatomija, kas pirmiespiedumu piedzīvoja 1621. gadā, paslēpies aiz segvārda Dēmokrits Juniors, radīja tādu kā enciklopēdiju vai katalogu par itin visiem melanholijas cēloņiem, kādi vien varēja ienākt viņa sistemātiskajā un, protams, melanholiskajā prātā. Tā nu lasām: “Bēda. Insanus dolor. Cilvēka dvēseli tik ļoti nomokošo kaislību katalogā, kas visas ir par cēloni ļaunajai slimībai, pirmā vieta taisnīgi ierādāma bēdai, melanholijas nešķiramajai pavadonei, tās mātei un meitai, tās iemiesojumam, simptomam un galvenajai izraisītājai, kā norādījis jau Hipokrats.”[3]

Ar savu melanholiju mums jāizlīgst, kā nu katrs protam, lai kādus izlīguma vārdus atrodam. Jo ir pilnīgi skaidrs, ka nākamruden tās vēstnese Bēda līdz ar pēdējām vēja trenktajām, jau trūdēt sākušajām lapām būs atkal klāt. Starp citu, tieši šī cikliskā atkalsatikšanās ir patiesa konservatīva vērtība, varbūt vispatiesākā: “… konservatīvās politikas sakne ir izlīgums kā galvenais cilvēka motīvs, kas saista viņu ar savu dzīvesvietu, paražām, vēsturi un citiem cilvēkiem.”[4]



[1] Harold Bloom, Genius. A Mosaic of One Hundred Exemplary Creative Minds. New York: Warner Books, 2002, p. 358.

[2] Robert Frost, Collected Poems, Prose & Plays. New York: The Library of America, 1995, p. 16.

[3] Citēts pēc: The Anatomy of Melancholy, what it is, with all the Kinds, Causes, Symptoms, Prognostics, and several Cures of it. In Three Partitions. With their several Sections, Members, and Subsections, Philosophically, Medically, Historically Opened and Cut up. By Democritus Junior. SECT II. MEMB. III. SUBSECT. IV.—Sorrow a Cause of Melancholy. Teksts tīmeklī: https://www.gutenberg.org/files/10800/10800-h/10800-h.htm

[4] Egons Rusanovs, Signe Skutele, Konservatīvisms Rodžera Skrūtona izpratnē. Rīga. Rusanovs & Partneri, 2021, 45. lpp.

Print Friendly, PDF & Email

Vēlos saņemt apkopojumus uz norādīto adresi: