“Balto privilēģijas” jēdziena izcelsme un pielietojums. 1. daļa

Raksta otro daļu var izlasīt šeit un trešo šeit.

Arvien biežāk ikdienā nākas saskarties ar savādu parādību sabiedrībā. Visā pasaulē daudzas kultūras norises, simboli un nosaukumi negaidīti tiek atzīti par rasistiskiem un cilvēkus aizvainojošiem. Dažkārt pirmajā brīdī ir grūti šādos pārmetumos saskatīt racionālu jēgu.  

Iespējams, daudziem atmiņā vēl palikusi arī Latvijā diskusijas izraisījusī saldējuma “Pols” reklāma, kuras vizuālajos materiālos bija izmantots uzraksts “Krāsainais starp baltajiem”, tādā veidā reklamējot jaunās saldējuma garšas. Šo reklāmu atsevišķi cilvēki uzskatīja par rasistisku un aicināja boikotēt saldējuma ražotāju. Citi savukārt bija neizpratnē un norādīja, ka drīzāk saskata reklāmā atziņu, ka ir labi būt atšķirīgam vai krāsainam. Savukārt saldējuma ražotājs, reaģējot uz pārpratumiem saistībā ar ziņas nolasāmību, izņēma šo vizuālo materiālu no visiem komunikācijas kampaņas materiāliem.[1]

Vai bija pamatoti uzskatīt, ka reklāmā ir manāmas rasisma iezīmes? Cilvēki, kas reklāmā nesaskatīja rasismu, vadījās pēc viņiem zināmās un, viņuprāt, jēgpilnās rasisma definīcijas: par rasismu tiek dēvēti uzskati, ka vienas ādaskrāsas cilvēki ir labāki par citas ādaskrāsas cilvēkiem un attiecīgi ir pieļaujams pret cilvēkiem izturēties atšķirīgi, vērtējot vienīgi pēc ādaskrāsas. Turpretī reklāmā rasismu saskatījušie cilvēki savu īstenības attēlojumu bija ieguvuši zināšanās par “balto privilēģijas” jēdzienu. “Balto privilēģija”, viņuprāt, ir sabiedrībā pastāvoša “neredzama nenopelnītu aktīvu pakete”, kas netaisnīgi sniedz priekšrocības baltajiem.[2] Tas arī noteica viņu attieksmi pret reklāmas tekstu, radot vēlmi saskatīt tajā daudzus baltos cilvēkus, kuri apspiež vienu tumšas ādas krāsas personu viņu vidū. Lai labāk izprastu “balto privilēģijas” jēdziena ietekmi uz mūsdienu sabiedrību, nepieciešams aplūkot tā rašanās vēsturiskos apstākļus un ideoloģiskos aspektus. 

Rasu segregācijas atcelšana ASV

Pēc ASV pilsoņu kara beigām Demokrātu partijas kontrolēto valdību likumdevēji bijušajās Dienvidu konfederācijas pavalstīs pieņēma rasu segregācijas likumus, lai tādā veidā samazinātu brīvlaisto melno vergu politiskās un ekonomiskās tiesības. Līdzīgi likumi tika pieņemti arī citās ASV pavalstīs. Tomēr lielā daļā bijušo Ziemeļu konfederācijas pavalstu likumdošanā rasu segregācijas likumi nepastāvēja.[3] Rasu segregācija izsauca parādību, ko vēsturnieki nosaukuši par Lielo migrāciju. Laika posmā no 1916. līdz 1970. gadam šī procesa ietvaros notika vairāk nekā 6 miljonu bijušo melno vergu pārvietošanās no ASV dienvidu laukiem uz valsts ziemeļu un rietumu pilsētām. Neapmierināti ar ierobežotajām ekonomiskajām iespējām un skarbajiem segregācijas likumiem, daudzi devās uz pilsētām, kas bija brīvas no segregācijas. Pilsētās Pirmā pasaules kara gados bija liela nepieciešamība pēc jauniem darbiniekiem rūpnīcās.

Līdz 1970. gadam, kad beidzās Lielā migrācija, tās demogrāfiskā ietekme bija nenoliedzama. 1900. gadā deviņi no katriem desmit melnajiem amerikāņiem dzīvoja ASV dienvidos un trīs no četriem dzīvoja lauku saimniecībās. 1970. gadā dienvidos dzīvoja mazāk nekā puse no melnajiem amerikāņiem un tikai 25 procenti dzīvoja reģiona lauku rajonos.[4] Svarīga loma Lielās migrācijas procesa pārtraukšanā bija segregācijas likumu atcelšanai. 1964. gadā tika pieņemts Pilsonisko tiesību akts un 1965. gadā Balsošanas tiesību akts, tā nodrošinot melno amerikāņu diskriminācijas aizliegumu. Par to lielā mērā jāpateicas izcilajam cilvēktiesību aktīvistam, baptistu mācītājam Mārtinam Luteram Kingam junioram. Cīņā pret rasismu viņš izmantoja Mohandasa Gandija izstrādātos nevardarbīgās pretošanās principus, īpaši uzsverot kristīgās mīlestības mācību. Kings centās novērst melnos amerikāņus no vardarbīgu protesta veidu izmatošanas un apgalvoja, ka vardarbīgā revolūcija ir nepraktiska daudzrasu sabiedrības kontekstā. 1967. gadā izdotajā grāmatā Kurp tālāk? Haoss vai kopiena? viņš rakstīja: “Tumsa nespēj padzīt tumsu: to var izdarīt tikai gaisma. Naids nevar izdzīt naidu: to var izdarīt tikai mīlestība. Nevardarbības skaistums slēpjas tajā, ka tā savā veidā un savā laikā cenšas pārtraukt ļaunuma ķēdes reakciju.”[5] Kinga sludināšana kļuva par spēcīgu, uz sabiedriskajām pārmaiņām virzošu spēku.[6] Rasu segregācijas likumu atcelšana bija būtisks ieguldījums demokrātiskas un saliedētas sabiedrības stiprināšanā ASV.

PSRS ietekme rasu problēmu risināšanā

Vienlaikus PSRS, ievērojusi ASV sabiedrībā pastāvošās problēmas, kas saistījās ar rasu segregāciju, centās tās izmantot savā labā. Padomju diplomātijas retorikā un plašsaziņas līdzekļos bieži tika atspoguļota rasu diskriminācija Amerikā. To identificēja un aprakstīja kā kapitālistiskās sistēmas nepilnību. Šo atziņu padomju vara lietoja savas sociāli ekonomiskās iekārtas pārākuma propagandai un uzmanības novēršanai no PSRS pastāvošajām ekonomiskajām un sociālajām nepilnībām. Šīs propagandas ietvaros plašsaziņas līdzekļi centās radīt pārspīlētu priekšstatu, ka ASV pilsoņi vienprātīgi īsteno rasisma politiku un ka vidusmēra amerikānis savu laiku pavada, “linčojot nēģerus”.[7]

Padomju izlūkdienesta mēģinājumi vervēt melnos amerikāņus komunistiskajā partijā un aicinājumi emigrēt uz PSRS bija vērojami jau Lielās depresijas laikā. 1930. gados daudzi melnie emigranti varēja ātri atrast darbu PSRS un asimilēties Padomju Sabiedrībā. Tur viņi saskārās ar mazākām sociālajām barjerām. Viņi iemācījās runāt krieviski un varēja apprecēties ar citas rases pārstāvi. Ādas krāsas dēļ viņi vairs nebija izslēgti no sabiedrības. Kamēr tumšākās Staļina režīma patiesības palika slēptas aiz dzelzs priekškara aizsegiem, Padomju Savienībai veiksmīgi izdevās melnajos amerikāņos uzturēt interesi par marksistisko ideoloģiju. 20. gadsimta vidū marksistu intelektuālās aprindas Ņujorkā īslaicīgi piesaistīja daudzus ievērojamus melno amerikāņu māksliniekus un rakstniekus komunistu grupām. Tomēr patiesībā padomju vara nebija sekmīgs minoritāšu tiesību paraugs. Tā bija bēdīgi slavena ar etnisko minoritāšu grupu iznīcināšanu un deportācijām. Kā “tautas ienaidniekus” represēja miljoniem cilvēku. Padomju Savienībā pastāvēja arī sava verdzības forma Gulaga nometņu veidā.[8]

Pēc Otrā pasaules kara beigām Padomju Savienība turpināja izmantot ASV pastāvošos rasu segregācijas likumus, lai mēģinātu pastiprināt savu ietekmi Āfrikas un Āzijas jaunattīstības valstu vidū. Sākumā PSRS atzinīgi vērtēja Mārtina Lutera Kinga kampaņas pret rasismu, jo uzskatīja, ka tās ir vērstas pret amerikāņu imperiālismu. Tomēr Maskavai par lielu nepatiku Kings vairākkārt saistīja pilsonisko tiesību kustības mērķus ar Amerikas sapņa piepildījumu un “lieliskajiem konstitūcijas un neatkarības deklarācijas vārdiem”. Saprotot, ka neizdosies izmantot Kingu komunisma popularizācijai, 1963. gadā PSRS Valsts drošības komiteja (VDK) uzsāka nomelnošanas kampaņu pret pilsonisko tiesību kustības vadītāju. Šis uzdevums tika dots VDK dezinformācijas nodaļas vadītāja vietniekam Jurijam Modinam. VDK mēģināja kompromitēt Kingu kā melno amerikāņu nodevēju. Āfrikas presē parādījās Modina pasūtītie raksti, kurus pēc tam pārdrukāja amerikāņu laikraksti. Tajos Kingu attēloja kā “tēvoci Tomu”, kurš slepeni saņemot valdības subsīdijas, lai “pieradinātu” pilsonisko tiesību kustību un novērstu tās draudus prezidenta Džonsona administrācijai.[9]

Padomju Savienība lika saviem aģentiem Amerikā radīt sociālos nemierus, graut ticību valdībai un izstrādāt plānus, kā sabotēt mērķus militārajā, enerģētikas un infrastruktūras nozarē. Mērķtiecīgi izplatīja materiālus, kurus piedēvēja balto rasistu organizācijai Kukluksklans, kreisajām melno kaujinieku organizācijām un labējo ebreju organizācijai Ebreju Aizsardzības Līga. Šo propagandas materiālu mērķis bija saasināt pastāvošo saspīlējumu starp šīm grupām un piespiest viņus iesaistīties atklātā vardarbībā vienai pret otru. PSRS cerēja, ka vardarbība varētu izplatīties un beigās pārņemt plašāku sabiedrību. Kampaņa ilga trīs gadu desmitus un beidzās 1971. gadā ar operāciju “Pandora” – plānu bombardēt kādu koledžu Ņujorkā, kurā mācījās daudzi melnie amerikāņi, un teroraktā vainot Ebreju Aizsardzības Līgu. 1992. gadā Vasilijs Mitrohins, bijušais VDK darbinieks, aizbēga no Krievijas uz Angliju. Viņš paņēma sev līdzi milzīgu krājumu slepenu VDK dokumentu, kas sastāvēja no vairāk nekā 25 000 failiem. Tie sniedza daudz informācijas par VDK centieniem izraisīt Amerikā rasu karu. VDK vēlējās, lai melnie kaujinieki kļūtu par dominējošo spēku melno amerikāņu politiskajā diskursā un sociālajās kustībās, un cerēja tos izmantot savā labā.[10]

“Institucionālā rasisma” jēdziena radītājs Stoklijs Kārmaikls

Kā minēts, no padomju perspektīvas Kinga aicinājums uz miermīlīgiem protestiem un nevardarbīgu rīcību bija kavējis agresīvāk noskaņotas pilsonisko tiesību kustības rašanos. Ja kāda cita persona vai grupa pārņemtu kontroli pār kustību, Amerikas ielās varētu sākties pilsoņu karš. Koncentrējoties uz iekšējiem konfliktiem, ASV vismaz uz laiku novērstu savu uzmanību no ārējām interesēm un tā zaudētu savu politisko un stratēģisko ietekmi pasaules mērogā. Pēc VDK pārbēdzēja Mitrohina dokumentos atrodamās informācijas, Stoklijs Kārmaikls (Stokely Carmichael) Maskavas ieskatā bija vēlamais līdera kandidāts. Neskatoties uz viņa sākotnējo sadarbību ar Studentu nevardarbīgo koordinācijas komiteju (SNCC), Kārmaikls savu reputāciju bija izveidojis, popularizējot ar vardarbību saistītu protesta jēdzienu “melnā vara” (black power). Viņš bija atvērtāks vardarbīgas pretestības metodēm nekā Kings un viņa teiktais bieži vien līdzinājās radikālo melno kaujinieku retorikai. Pat ja Kārmaikls neizpildītu ambiciozākās Maskavas cerības un pilsoņu karš tomēr nesāktos, miermīlīgā kristieša Kinga nomaiņa ar Kārmaiklu joprojām sniegtu komunismam plašāku auditoriju melno amerikāņu kopienā un Amerikā kopumā. Kārmaikls un melnādainie kaujinieki visai atklāti simpatizēja komunismam.

Mitrohina dokumenti liecina, ka VDK aģentam Modinam bija uzdots veikt vairāku veidu operatīvās darbības ASV sabiedrības radikalizācijai. Izmantojot VDK rezidences resursus ASV, bija nepieciešams drukāt un izplatīt brošūras un aicinājumus, kas nosodītu prezidenta Džonsona administrācijas īstenotos melno amerikāņu tiesību kustības apspiešanas pasākumus. Izmantojot pieejamos aģentu resursus, vajadzēja piesaistīt vadošos juristu publisku paziņojumu izteikšanai. Bija arī paredzēts izplatīt dezinformāciju, ka ASV valdība izstrādā plānu melno kustības līderu fiziskai likvidēšanai.

Kārmaikls 1967. gadā devās globālā politiskajā tūrē, uzstājoties ar runām Maskavā, Havanā un Hanojā. Runās viņš nosodīja gan rasismu, gan kapitālismu. Šādā veidā viņš centās parādīt padomju bloku kā galveno melno cilvēku aizstāvi pasaulē. Uzrunās viņš norādīja uz gaidāmo rasu karu ASV un pieminēja radikāli kreisās organizācijas “Melnās panteras” apbruņošanu. Uzstājoties Havanā, Kārmaikls paziņoja: “Mēs gatavojam pilsētu partizānu grupas savai aizsardzībai. Tā būs cīņa līdz nāvei.”[11]

Ar savu aktīvo darbību Kārmaikls piesaistīja FIB uzmanību un drīz vien tika atzīts par bīstamu līderi, kurš varētu kļūt par reālu draudu ASV iekšējai drošībai. Tāpēc Kārmaikls 1968. gadā bija spiests pārcelties uz Āfriku, kur turpināja darboties revolucionārā sociālistiskā panafrikānisma labā.[12]

Tieši Stoklijs Kārmaikls ir jēdziena “institucionālais rasisms” radītājs. Pēc ASV rasu segregācijas likumu atcelšanas Padomju Savienība zaudēja iespēju izmantot šo amerikāņu sabiedrības netaisnību savām propagandas vajadzībām un ietekmes palielināšanai. Tas mudināja padomju ārpolitikas veidotājus radīt teoriju, kas pierādītu, ka rasu segregācijas likvidēšana ir tikai simboliska, bet praksē diskriminācija joprojām turpinās. Institucionālo rasismu (sauktu arī par “sistēmisko rasismu”) definēja kā rasisma formu, kas pastāv sociālo un politisko institūciju praksē. Tas cita starpā varot izraisīt diskrimināciju krimināltiesību jomā, nodarbinātībā, mājokļu īrē, veselības aprūpē, politiskajā varā un izglītības iegūšanā. Institucionālā rasisma jēdziens paredzēja, ka par rasisma aktiem nav jāuzskata tikai individuāla diskriminējoša rīcība no atsevišķiem baltajiem cilvēkiem pret atsevišķiem melnajiem cilvēkiem, bet ka rasisms pastāv kā balto kopienas kolektīva darbība pret melno kopienu. Rasisms esot radies sabiedrības institūciju un vērtību vēsturiskajā izcelsmē, kuras tiekot vardarbīgi uzspiestas melnajiem cilvēkiem ar nolūku uzturēt melno kopienu atkarības un apspiešanas stāvoklī. Līdz ar to visu balto kopienu kolektīvi vainoja melno kopienas nabadzībā, beztiesiskumā un fiziskā un emocionālā mocīšanā. Turklāt balto kopiena vai nu izliekoties, ka nezinot par šo situāciju, vai arī nespējot neko jēdzīgu darīt tās uzlabošanai.[13] “Institucionālā rasisma” jēdziens ir cieši saistīts ar vēlāk akadēmiskajā vidē radīto “balto privilēģijas” jēdzienu, jo abus raksturo kopīgas īpašības.[14] Šādā veidā marksisma šķiru cīņas atziņas par kapitālistu un proletariāta pretnostatīšanu tika pārveidotas par rasu cīņas atziņām, pretnostatot dažādas rases. Jaunradītais “institucionālā rasisma” jēdziens bija pretrunā tiesību sistēmai, kas balstīta atziņā, ka par izdarītajiem noziegumiem ir atbildīga konkrēta persona, nevis viņa ģimenes locekļi vai cilvēki, kas ārēji viņam līdzinās.

“Balto privilēģijas” jēdziena rašanās

Pateicoties minētajiem aktīvajiem pasākumiem, komunistu ietekme izplatījās arī ASV akadēmiskajā vidē, izveidojot un attīstot sabiedrību sašķeļošu šķiru, rasu un dzimumu pretnostatīšanas teoriju. Būtisks ieguldījums “balto privilēģijas” jēdziena radīšanā un popularizēšanā bija amerikāņu autoram un vēsturniekam Noelam Ignatjevam (Noel Ignatiev). Viņš vislabāk pazīstams ar savu darbu rases un sabiedrības šķiru jomā. Visai ekscentrisks bija viņa aicinājums atcelt “baltumu”. Ignatjevs bija “Jaunās abolicionistu biedrības” līdzdibinātājs un žurnāla Rases nodevējs (Race Traitor) līdzredaktors. Viņš rakstīja, ka “nodot baltumu ir būt lojālam cilvēcei”. Ar pseidonīmu Noels Ignatins viņš 1958. gada janvārī pievienojās ASV Komunistiskajai partijai, taču augustā no tās izstājās, lai palīdzētu izveidot “Pagaidu organizatorisko komiteju marksistu–ļeņinistu komunistiskās partijas atjaunošanai”.[15] 1970. gadā Ignatjevs kļuva par komunistu grupas “Sodžorneras Trūtsas organizācija” (Sojourner Truth Organization) biedru.[16] 1980. gadu sākumā Ignatjevs veidoja marksistu diskusiju grupas. Pēc maģistra grāda iegūšanas Hārvarda Universitātē viņš strādāja kā pasniedzējs.[17]

Ignatjevs uzskatīja rases atšķirības un pašas rases par sociālu konstrukciju, nevis zinātnisku realitāti.[18] Ignatjeva pētījums par 19. gadsimta īru imigrantiem ASV secināja, ka dominējošie angļu un amerikāņu iedzīvotāji īrus sākotnēji neuzskatīja par baltajiem. Viņš skaidroja, ka tikai īru vardarbība pret brīviem melnajiem un verdzības atbalstīšana esot viņiem ļāvusi kļūt par pilnvērtīgiem baltajiem. Ignatjevs definēja “baltumu” kā piekļuvi “balto privilēģijām”. Pēc Ignatjeva domām, “balto privilēģijas” deva iespēju iegūt labākās dzīvesvietas, skolas un darbavietas. Ignatjeva grāmatu par īru imigrantiem kritizēja par “rases un ekonomiskās situācijas samierināšanu” un to datu ignorēšanu, kas bija pretrunā viņa tēzēm. Būtiskākā pieļautā kļūda bija īru ilglaicīgā kontrakta darba (indentured servitude) pielīdzināšana mūža verdzībai. Turklāt īru pēcnācējiem šāda “verdzība” nedraudēja.[19]

Balstoties pētījumā iegūtajās atziņās, Ignatjevs rakstīja, ka mēģinājumi uzskatīt rasi par bioloģisku realitāti neesot pamatoti. Cilvēki esot dažādu sabiedrības izdomātu rasu kategoriju pārstāvji, jo sabiedrība cilvēkus patvaļīgi iedalot šajās kategorijās.[20] Bioloģiskās rases atzīšanu Ignatjevs uzskatīja par šķērsli darbaļaužu solidaritātei. Lielā ideoloģiskā barjera proletāriešu šķiriskās apziņas, solidaritātes un politiskās rīcības sasniegšanai esot balto šovinisms. Tas kalpojot kā balto praktizētās vispārējās melnādaino apspiešanas ideoloģiskais atbalsts.[21] Ignatjevs uzskatīja, ka kapitālisti esot noslēguši savienību ar baltajiem strādniekiem, lai kopā apspiestu melnos strādniekus. Balto strādnieku stāvokli viņš tēlaini aprakstīja šādi: “Bet viņiem ir vairāk, ko zaudēt, nekā tikai savas ķēdes. Viņiem arī ir “jāzaudē” savas baltās ādas privilēģija – priekšnoteikums, kas viņus šķir no pārējās strādnieku šķiras. Šis priekšnoteikums darbojas kā materiālā bāze darbaļaužu sašķelšanai.” Melnbalto strādnieku vienotību varot panākt tikai tad, ja baltie strādnieki pievienotos melno strādnieku atbalstītājiem cīņā pret kopējo šķiras ienaidnieku. Tas ļautu kopīgi apkarot rasismu un atbalstīt strādnieku atbrīvošanos. Tie baltie strādnieki, kuri nevēloties atteikties no savām “balto privilēģijām”, nevēloties arī sociālismu.[22]

Ignatjeva līdzgaitnieks Teodors Viljams “Teds” Allens (Theodore William “Ted” Allen) bija amerikāņu neatkarīgais zinātnieks, rakstnieks un aktīvists, kurš kopš pagājušā gadsimta sešdesmitajiem gadiem ir pazīstams ar saviem rakstiem par baltās ādas privilēģiju un baltās identitātes izcelsmi. Viņa nozīmīgākais teorētiskais darbs Baltās rases izgudrošana tika publicēts divos sējumos 1997. gadā. Jaunībā Allens kļuva par aktīvistu un organizatoru strādnieku darba kustībā. 17 gadu vecumā viņš pievienojās ASV Komunistiskajai partijai. Pēc tam viņš strādāja dažādās arodbiedrībās. 1940. gadu otrajā pusē Allens pārcēlās uz Ņujorku. Viņš pasniedza ekonomiku Džefersona sociālo zinātņu skolā, kuru 1944. gadā Ņujorkā nodibināja ASV Komunistiskā partija.[23] Allena rakstus publicēja ārpus akadēmiskās preses, un viņa darbs bija ļoti ietekmīgs pilsonisko tiesību kustības laikā, kad mēģināja apgāzt vecās rases, etniskās piederības un kultūras teorijas. Viņš uzskatīja, ka “baltās rases izgudrošana” ir saistīta ar šķiru cīņu un ar buržuāzijas šķiras hegemoniskajiem centieniem saglabāt sociālo kontroli. Allens uzsvēra, ka “baltā rase” nav ģenētiska parādība. Tā esot sociāla konstrukcija, kā arī valdošās buržuāzijas šķiras sociālās kontroles veidojums.[24] Cīņu pret “balto privilēģijām” Allens raksturoja šādi: “Noraidiet privilēģiju, pārkāpjot balto “džentlmeņu vienošanos”. Cik vien iespējams, pie katras iespējas! Kad radikāļi pieņems šādu pieeju balto masu radikalizēšanai, nebūs grūti atrast metodes pielietojumu konkrētām darbības jomām. Ja sākumā rodas šaubas par darāmo, vienkārši izveidojiet privilēģiju sarakstu un sāciet tās pārkāpt.”[25] 

“Balto privilēģijas” jēdziena tālāku attīstību nodrošināja Pegija Makintoša (Peggy McIntosh), kura 1989. gadā publicēja pētījumu Balto privilēģija: neredzamās mugursomas izpakošana. Makintoša savu “baltās privilēģijas” izpratni raksturoja kā nepelnītu priekšrocību, kuras pamatā ir rase. Šīs izpratnes centrā bija ideja, ka apspiešana darbojoties caur dažādām nenopelnītām priekšrocībām, kuras bauda tie, kuri paši necieš no apspiešanas. Tie, viņasprāt, ir visi vīrieši, baltie cilvēki vai heteroseksuāļi. Viņi sabiedrībā iegūstot “privilēģijas”, jo nesaskaroties ar seksismu, rasismu vai homofobiju. Indivīdi neizvēloties, vai viņiem šīs “privilēģijas” ir, – tās automātiski piešķirot piederība kādai no sabiedrības grupām. Šo privilēģiju saņēmējs, iespējams, par tām nemaz nezina. Tāpēc Makintošas teorijā liels uzsvars likts uz privilēģiju izcelšanu gaismā. Cilvēks, kurš to izdarījis, ir “sociāli atmodināts”. Izmantojot šo teorētisko ietvaru, esot iespējams atklāt bezgalīgi daudz pastāvošus apspiešanas modeļus sabiedrībā. Tos varot novērot gan sistēmiski, gan individuāli, tāpat kā visas citas sabiedrībā pastāvošās nenopelnītās privilēģijas – tādas, kas saistītas ar šķiru, reliģiju, etnisko piederību, dzimumu, seksuālo orientāciju, vecumu vai spējām. Makintoša “balto privilēģijas” raksturošanai izmantoja šādu metaforu: “Balto privilēģija ir kā neredzama bezsvara mugursoma, pilna ar nepelnītām vērtībām, uz kurām es varu paļauties katru dienu, bet kuru pastāvēšanu es neievēroju”. Vadoties pēc Teodora Allena ieteikuma izveidot privilēģiju sarakstu, Makintoša uzskaitīja divdesmit sešas savas atklātās ikdienas priekšrocības. Šeit dažas no Makintošas atrastajām nepelnītajām priekšrocībām:

– es varu ieslēgt televizoru vai atvērt avīzes pirmo lapu, kurā plaši pārstāvēti manas rases cilvēki;
– kad man stāsta par mūsu nacionālo mantojumu vai par “civilizāciju”, es esmu pārliecināta, ka to ir izveidojuši manas ādas krāsas cilvēki;
– es varu ieiet mūzikas veikalā un paļauties uz iespēju atrast manas rases mūziku, varu veikalā atrast galvenos pārtikas produktus, kas atbilst manām kultūras tradīcijām, varu atrast frizieri, kurš prot griezt matus atbilstoši manām kultūras tradīcijām;
– es varu izvēlēties medicīnisko pārsēju “miesas” krāsā un tas vairāk vai mazāk atbilst manai ādas krāsai.

Makintoša uzskatīja, ka nav iespējams cīnīties pret rasismu, necīnoties pret “balto privilēģiju”. Tādējādi esot nepieciešams baltos iemācīt atpazīt savas slēptās “balto privilēģijas” īpašos kursos, kuros sevi sistemātiski atmaskotu kā apspiedējus– kā personas ar nepelnītām priekšrocībām, sabojātas kultūras pārstāvjus. Uzskats, ka personas morālā stāja esot atkarīga tikai no morālās gribas, neesot pareizs. Šādi domā, jo baltie esot mācīti savas dzīves principus uzskatīt par morāli neitrāliem un šādā ziņā ideāliem. Lai šo sistēmu izmainītu, nepietiek tikai to noraidīt vai veikt individuālas atteikšanās akcijas no “balto privilēģijas”. Nepieciešams sabiedrībā likvidēt veco, rasistisko sistēmu un izveidot jaunu, pozitīvajā diskriminācijā (affirmative action) balstītu. Baltā persona, kura apzinājusies savas nepelnītās privilēģijas, varēs vieglāk atbalstīt pozitīvās diskriminācijas pasākumus attiecībā pret melnajām personām. Pozitīvās diskriminācijas radītās privilēģijas savukārt nevajagot uzskatīt par sliktām, jo tās neesot nepelnītas privilēģijas.[26] 

Mūsdienās “institucionālā rasisma” un “balto privilēģijas” jēdzieni kalpo par pamatu kritiskās rases teorijas attīstībai. Daudzi pētnieki joprojām uzskata, ka minēto sabiedrisko parādību saistību ar rasismu ir nepieciešams atklāt vēl dziļākā līmenī.[27]



[1] “Krāsainais starp baltajiem” – Food Union atsauc diskusijas raisījušās saldējuma reklāmas. Pieejams: https://www.delfi.lv/aculiecinieks/news/sabiedriba/krasainais-starp-baltajiem-food-union-atsauc-diskusijas-raisijusas-saldejuma-reklamas.d?id=52194171

[2] B. Lowery, “Speaking of Psychology: The Invisibility of White Privilege”. Pieejams: https://www.apa.org/research/action/speaking-of-psychology/white-privilege

[3] “List of Jim Crow Law Examples by State”. Pieejams: https://en.wikipedia.org/wiki/List_of_Jim_Crow_law_examples_by_state

[4] “The Great Migration”. Pieejams: https://www.history.com/topics/black-history/great-migration

[5] M. L. King Jr., Where Do We Go From Here? Chaos or Community?, Boston: Beacon Press, 2010, pp. 62–63.

[6] “Nonviolence”. Pieejams: https://kinginstitute.stanford.edu/encyclopedia/nonviolence

[7] A. Avtorkhanov, The Reign of Stalin, London: Bodley Head, 1953, pp. 193–195.

[8] Z. Job, “The Great African American Escape to Soviet Russia”. Pieejams: https://www.messynessychic.com/2021/02/11/the-great-african-american-escape-to-soviet-russia/

[9] J. Simkin, “The KGB and Martin Luther King”. Pieejams: https://spartacus-educational.com/spartacus-blogURL41.html

[10] D. Cavanaugh, “Russia Tried to Use Martin Luther King, Jr.’s Assassination to Start a Race War”. Pieejams: https://medium.com/war-is-boring/russia-tried-to-use-martin-luther-king-jr-s-assassination-to-start-a-race-war-9eeab04f1b82

[11] D. Cavanaugh, “Russia Tried to Use Martin Luther King, Jr.’s Assassination to Start a Race War”. Pieejams: https://medium.com/war-is-boring/russia-tried-to-use-martin-luther-king-jr-s-assassination-to-start-a-race-war-9eeab04f1b82

[12] R. Warden, “Hoover Rated Carmichael as Black Messiah”, Chicago Daily News, 02, 10, 1978, p. 25. Pieejams: http://jfk.hood.edu/Collection/Weisberg%20Subject%20Index%20Files/F%20Disk/FBI/FBI%20Hampton%20Case%20ONeil%20William%20Jr/Item%2005.pdf

[13] S. Carmichael, E. M. Thelwell, Ready for Revolution The Life and Struggles of Stokely Carmichael (Kwame Ture), New York: Scribner, 2003,  pp. 534–535.

[14] “The Persistence of White Privilege and Institutional Racism in US Policy”. Pieejams: https://www.raceforward.org/sites/default/files/pdf/303pdf.pdf

[15] N. Ignatin, “The POC: A Personal Memoir”. Pieejams: https://www.marxists.org/history/erol/1956-1960/ignatin01.htm

[16] Organizācija nosaukta par godu izbijušai verdzenei, pazīstamai pretverdzības aktīvistei, īstajā vārdā Izabellai Baumfrī (Isabella Baumfree, ap 1797-1883). “Harvard Professor Argues for ‘Abolishing’ White Race”. Pieejams: https://www.washingtontimes.com/news/2002/sep/04/20020904-084657-6385r/

[17] L. Eastman, “‘Abolishing the White Race’ Professor Receives Hate Mail”. Pieejams: http://collegeinsurrection.com/2013/12/abolishing-the-white-race-professor-receives-hate-mail/

[18] A. Smedley, “The History of the Idea of Race and Why It Matters”. Pieejams: https://understandingrace.org/resources/pdf/disease/smedley.pdf

[19] J. Wilson, “‘How the Irish Became White’ is a History Book that Fails the History Test”. Pieejams: https://www.irishcentral.com/opinion/others/how-the-irish-became-white-author

[20] N. Ignatiev, How Irish Became White, New York: Routledge, 1995, p. 1.

[21] Ibid., p. 184.

[22] N. Ignatin, T. Allen, “The White Blindspot”. Pieejams: http://www.sojournertruth.net/whiteblindspot.html

[23] Harry Haywood, A Black Communist in the Freedom Struggle: The Life of Harry Haywood, Minnesota: University of Minnesota Press, p. 21.

[24] T. Allen, “Class Struggle and the Origin of Racial Slavery”. Pieejams: https://www.jeffreybperry.net/attachments/tedallenbkltverticalcopy.pdf

[25] J. Robb, “Class Basis of Privilege Theory”. Pieejams: https://convincingreasons.wordpress.com/2014/01/31/the-class-basis-of-privilege-theory.

[26] P. McIntosh, “White Privilege: Unpacking the Invisible Knapsack”. Pieejams: https://psychology.umbc.edu/files/2016/10/White-Privilege_McIntosh-1989.pdf

[27] P. J. Brainard, “White Lies: A Critical Race Study of Power and Privilege”. Pieejams: https://newprairiepress.org/cgi/viewcontent.cgi?referer=https://www.google.com/&httpsredir=1&article=3756&context=aerc.

Print Friendly, PDF & Email

Vēlos saņemt apkopojumus uz norādīto adresi: