Ko nozīmē Baznīcas šķirtība no valsts. 1. daļa

Satversmes 99. pants nosaka, ka baznīca ir šķirta no valsts. [..]
Taču šī neatkarība nenozīmē savstarpēju noslēgšanos – tā nozīmē savstarpēju cieņu.
No Valsts prezidenta Egila Levita 2022. gada 15. augusta runas Aglonā.[1]

Ievada vietā – par Valsts prezidenta runu Romas katoļu konfesijai būtiskos svētkos

Baznīcas šķirtība jeb, Latvijas Republikas Satversmes vārdiem sakot, “atdalītība” no valsts (turpmāk: Šķirtība)[2] ir viens no tiem slidenajiem tematiem, kas liek saausīties neticīgajiem, dara uzmanīgus ticīgos un vieš zināmu mulsumu valsts amatpersonās, jo nevienā normatīvā aktā nevar atrast skaidrojumu, ko šis apgalvojums nozīmē.

Šķirtības kā specifiska jēdziena izcelsme ir meklējama ASV konstitucionālismā. Šīs valsts trešais prezidents Tomass Džefersons kādā savā vēstulē (1802) minēja tēlainu metaforu par sienu, kas atdalot baznīcu un valsti (“wall of separation between the church and state”). Senajā vēstulē minētā līdzība, kas bija adresēta kādai baptistu organizācijai, laika gaitā ir attīstījusies līdz nopietnai doktrīnai, kas skaidro ASV Konstitūcijas pirmo labojumu. Jā, tikai šī visai saistošā lasāmviela nesniedz atbildi, ko tas nozīmē Latvijai.[3] Arī citu valstu pieredze ir kā nu kurai, savukārt Eiropas Cilvēktiesību tiesas prakse pamatā aplūko tikai indivīdu reliģijas brīvības realizēšanas aspektus.

Zīmīgi, bet nekad nav nācies novērot, ka kādam būtu konceptuāli iebildumi pret Šķirtību. Pat garīdznieki, kurus dzīvē nācies satikt gana daudz, visumā piekrīt Šķirtībai par spīti tam, ka šis jēdziens radies sekularizācijas (lat. secularis – pasaulīgs, laicīgs) procesā. Pavisam cits jautājums ir, vai ticīgajiem cilvēkiem ir pieņemams, ka sekularizācijas procesa rezultātā baznīca un kristīgā reliģija tiek aizvien vairāk desakralizētas, profanizētas un marginalizētas. Lai arī Rietumu pasaules pamats ir kristietība, šobrīd notiek krasa attālināšanās no tās pamatiem. Mūsdienu morāle no senāka skaidru dogmu kopuma mūsu acu priekšā pārtop par “izjūtu”, kas izriet no noskaņojuma. Es nepārspīlēju itin nemaz, jo relatīvu sociālu vienošanos kā morāles avotu uzrāda arī mani kolēģi juristi, paziņojot, ka tikumība, lai arī ir “vispārcilvēciska vērtība”, esot visai “mainīgs jēdziens”, kura saturs esot atkarīgs no tā, “kāda uzvedība demokrātiskā tiesiskā valstī konkrētajā laika brīdī ir pieņemama”. Respektīvi, jēdziena saturs nav konstants, bet “atspoguļo sabiedrības priekšstatus” dotajā momentā.[4] Tieši tik vienkārši. Modernā valsts, kura veidojās, solot sargāt individuālās brīvības, ierobežot varas patvaļu un veicināt labklājību, ir izmainījusi pašu nojēgumu par morāles standartiem kā objektīvi pastāvošiem.

Valsts prezidenta Egila Levita runa Aglonas svētkos 15. augustā ir ievērojama ar to, ka tā bija labvēlīga un cieņpilna pret Baznīcu kā tradīciju un morāles normu nesēju. Vissvētākās Jaunavas Marijas Debesīs uzņemšanas svētkos valsts prezidents Aglonā sacīja, ka visai Eiropas kultūrtelpai ir raksturīga kristīgo vērtību klātbūtne un “demokrātiska, laicīga valsts Eiropā balstās uz vērtībām, ko tā pati nespēj radīt un pamatot”. Viņš arī uzsvēra, ka “mūsdienu demokrātiskai valstij ir nevis jāignorē baznīc[a], bet gan jāapietas saudzīgi ar tās gadsimtos uzkrāto mantojumu, ko baznīca šodien, modernajā laikmetā, joprojām uztur un attīsta”.  

Šajā runā manu uzmanību piesaistīja apgalvojums, ka reliģijas brīvība izrietot no Šķirtības. Konkrēti: “Satversmes 99. pants nosaka, ka baznīca ir šķirta no valsts. Šī šķirtība apliecina mūsdienu demokrātiskas valsts laicīgo raksturu. Vienlaikus no šīs šķirtības izriet tajā pašā Satversmes pantā noteiktās cilvēka pamattiesības uz domas, apziņas un reliģiskās pārliecības brīvību.” Apgalvojums, ka no teikuma “Baznīca ir atdalīta no valsts” izrietot reliģijas brīvība, man liekas radikāls un tāds kā priekšvēstnesis pašas Šķirtības jēdziena aizpildīšanai ar citu saturu. Ņemot vērā dažas negatīvas tendences, no kurām spilgtākā, šķiet, ir trimdas ev. luteriskās baznīcas (savulaik LELBĀL, šobrīd LELBP, Latvijas Evaņģēliski Luteriskā Baznīca pasaulē) interešu lobēšana 2018. gadā gan tiesā,[5] gan arī Saeimā, izgāžot LELB speciālā likuma grozījumus (par to otrajā raksta daļā), šāda teorētiska nostāja var pašos pamatos izmainīt baznīcas un valsts attiecības Latvijā. 

Satversmes 99. pants “Ikvienam ir tiesības uz domas, apziņas un reliģiskās pārliecības brīvību. Baznīca ir atdalīta no valsts” sastāv no diviem teikumiem. Pirmais teikums ir virsteikums, bet otrais, kurā noteikta Šķirtība, ir palīgteikums. Reliģijas brīvība (arī apziņas un ticības brīvība), kura nostiprināta pirmajā Satversmes panta teikumā, apzīmē tā dēvēto “pirmās paaudzes” cilvēktiesību, kas garantē ikviena indivīda tiesības praktizēt kultu, pielūgt Dievu saskaņā ar savu sirdsapziņu un darboties, balstoties savā pārliecībā. Reliģijas brīvības ievērošanu nosaka starptautiski līgumi un, pat ja tā nebūtu minēta Satversmē, tā mums, kas esam Eiropas Savienības dalībvalsts, būtu saistoša.[6]

Ar Šķirtību, kas noteikta otrajā teikumā, ir pavisam citādāk. Teikums iezīmē valsts un baznīcas attiecību modeli, turklāt visai kategoriskā formā. Katra valsts būtībā ir unikāla ar savu tiesību sistēmu, laika gaitā izveidotām juridiskām tradīcijām, sociālām paražām un arī konstitūciju, kur noteikti tikai šai valstij raksturīgi algoritmi, nosacījumi un noregulējumi. Eiropas Savienībā, kuras dalībvalstis ir vienīgi demokrātiskas valstis, Šķirtība joprojām ir katras dalībvalsts pārziņā – protams, pie nosacījuma, ka modelis neierobežo reliģijas brīvību.

Eiropā pastāv visai dažādi valsts un baznīcu attiecību modeļi. Piemēram, Apvienotajā karalistē un Grieķijā pieturas pie valsts baznīcas tradīcijas, taču Norvēģijā un Zviedrijā relatīvi nesen no tās ir atteikušies. Francijā kopš Lielās revolūcijas par nacionālās identitātes elementu ir kļuvusi “striktā šķirtība” – laïcité. Vācijā savukārt ir iedzīvojies cits modelis, kura pamatā ir sadarbība, nevis nošķirtība. Spānijā un Itālijā konstitucionālā līmenī ir izrādīta liela pietāte pret Romas katoļu baznīcu. Itālijas galvaspilsētā Romā ar starptautisku tiesību subjekta suverenitāti ir atzīts Vatikāns, kuru pārvalda Romas katoļu baznīcas Svētais Krēsls. Visbeidzot, ja no Šķirtības izrietētu reliģijas brīvība, tad agrāk PSRS, bet šobrīd Kubā, Vjetnamā, Turkmēnijā, Ķīnā, Uzbekistānā vai Ziemeļkorejā, kur baznīca ir atdalīta no valsts, valdītu liela reliģijas brīvība. Taču uzskaitītās valstis nevar lepoties ar reliģijas brīvības nodrošināšanu. Sekularizācija pēc būtības virzās uz nemitīgu svētuma mazināšanu publiskajā jomā, un šis process Rietumu pasaulē aizvien pastiprinās. Domāju, ka tas ir tikai laika jautājums, kad arī britiem, visai iespējams, būs jāatsakās no Anglikāņu baznīcas kā valsts baznīcas un Šķirtība būs liberālās valsts un baznīcas vienošanās par turpmāku sadzīvošanu.[7]

Egila Levita sacītais, ka Satversmes 99. pants neļauj uztvert baznīcu kā jebkuru citu sabiedrisku organizāciju vai biedrību, ir interesants un ievērības cienīgs, jo, pēc maniem novērojumiem, kopējā Eiropas Savienības ievirze attiecībā uz baznīcām ir tieši pretēja. Šķirtības jēdzienu centīšos šķetināt, analizējot Latvijas konstitucionālā likumdevēja nolūku to pieminēt Satversmē. Raksta otrajā daļā mēģināšu paskaidrot, kāds vispārējos vilcienos Latvijā ir reliģisko organizāciju normatīvais regulējums no Šķirtības skatpunkta. Apskatīšu arī Saeimas un tiesu praksi, lai izprastu, vai praktiskajā dzīvē Šķirtības princips vispār darbojas.

Šķirtība kā no pirmskara Latvijas pārmantots tiesību jēdziens

Šogad atzīmējam Satversmes pieņemšanas simtgadi (1922), un pirms pāris gadiem visai plaši atzīmējām savas valsts dibināšanas simtgadi. Skaitlis ir iespaidīgs, tomēr tas ir relatīvs, jo faktiskā valsts pārvaldības un Satversmes piemērošanas pieredze mums ir uz pusi mazāka. Valsti veido ne tikai juridiski dokumenti, bet arī cilvēki. Kā cilvēki mēs lielākoties nācām no padomju pelēcības, līdzi nesdami attiecīgo pieredzi. Latvijas kā valsts pieredze ir fragmentēta divos periodos. Par Saeimas, tiesas un valsts pārvaldes funkcionēšanu mums ir vēsturiskas atmiņas, kuras mūsdienās praktiski izmantot var visai nosacīti. Vienlaikus mēs esam šo to pārņēmuši no pirmskara Latvijas. Daudzos gadījumos – piemēram, Valsts kontroles likuma atjaunošanā – tas nav novedis pie produktīva rezultāta, taču citi mantojumi (Satversme, Saeimas kārtības rullis un Civillikums) ir radījuši visai ciešamu tiesisko bāzi, ko piemērot mūsdienu vajadzībām un tālāk attīstīt. Atjaunojot Civillikumu (1993), visvairāk labojumu piedzīvoja ģimenes tiesību daļa, jo dzimumu līdztiesības izpratne pirmskara Latvijā nebija atbilstoša mūsdienām. Vienlaikus Civillikumā palika pirmskara baznīcām deleģētā laulību reģistrācijas funkcija. 5. Saeimas deputāti uz šādu soli izšķīrās bez nopietnas analīzes un pārdomām. Kad tika nosprausts skaidrs ārpolitisks mērķis iekļauties Eiropas Savienībā, tika izveidota Satversmes tiesa, kurai pirms Eiropas Cilvēktiesību tiesas būtu jāskata pilsoņu sūdzības par pamattiesību pārkāpumiem. Satversmi arī papildināja ar jaunu VIII nodaļu, kurā nostiprināja lielāko daļu Eiropas Cilvēktiesību un pamatbrīvību aizsardzības konvencijas tiesību un brīvību.

Starp pilsoniskām, politiskām un ekonomiskām tiesībām tur ietvēra arī reliģijas brīvību. 6. Saeimas debatēs par minētā Satversmes grozījumu projekta 99. pantā ietverto Šķirtības principu kā arguments izskanēja doma, ka Šķirtība ir bijusi arī 1922. gada Satversmes II daļas projektā un tāpēc tai jābūt Satversmē. Ja tā, tad pareizai izpratnei nepieciešams noskaidrot, ko pirmskara Latvijā domāja ar Šķirtību. Ir jāsaprot sākotnējā juridiskā jēdziena ieviešanas motivācija.

Šķirtības izpratne Satversmes sapulcē un pirmskara Latvijā

Pārskatot pirmos mūsu valsts likumus un arī stenogrammās lasot tautas priekšstāvju debates, varu ar pārliecību apgalvot, ka mūsu “tēvi dibinātāji” nebija reliģiski fanātiķi un nebija pat īpaši reliģiozi. Latviešu pilsonisko partiju pārstāvji bija nosvērti pragmatiķi. Viņi neļāva Satversmē iekļaut Jezuītu ordeņa aizliegumu un 1922. gadā ģeopolitisku apsvērumu dēļ bez īpašas sajūsmas ratificēja konkordātu ar Svēto Krēslu, jo tas bija solīts latgaliešiem (1916).

Debates, kurās Satversmes sapulce sāka locīt Šķirtības jēdzienu, sākās jau pirmajās minūtēs pēc Satversmes projekta I daļas skatīšanas uzsākšanas. Diskusija (1921) bija par to, vai Satversmei vajadzētu sākties ar Dieva pieminēšanu. Satversmes komisijas izstrādātajā projektā, kas tika iesniegts Satversmes sapulces izskatīšanai un galu galā arī apstiprināts, sākums bija šāds: “Latvijas tauta savā brīvi vēlētā Satversmes sapulcē ir nolēmusi sev šādu valsts Satversmi.” Bija iesniegts priekšlikums Satversmes ievadu papildināt, lai tas skanētu šādi: “Pateikdamās Visvarenajam Dievam par iegūto brīvību, Latvijas tauta savā brīvi vēlētā Satversmes sapulcē ir nolēmusi sev šādu valsts Satversmi.” “Pret” bija 68, “atturējās” 47 (tātad arī “pret”, jo saskaņā ar parlamentāro kārtību šīs balsis pieskaita “pret” balsīm), kamēr “par” bija vien 17 deputāti. 18 deputāti vispār nepiedalījās balsojumā.[8] Debatēs izskanēja arī vērtējums, ka Latvijā baznīca ir šķirta no valsts, tādēļ šāds ievads nebūtu piedienīgs laicīgai valstij.  

Gadu vēlāk, kad Satversmes sapulce skatīja Satversmes II daļas projektu, diskusijas par Baznīcas šķirtību no valsts atsākās ar jaunu sparu. Latgales zemnieku partijas frakcija prasīja Šķirtību Satversmē neminēt; Franča Trasuna ieskatā pilnīgi pietiktu ar panta otro teikumu (“valsts baznīca nepastāv”). Vairākums tomēr uzskatīja, ka Satversmē būtu jāietver norāde uz to, ka Latvija ir laicīga valsts. Galu galā Satversmes sapulce atbalstīja veselus trīs pantus, kas šobrīd ir ierakstīti vienā 99. pantā. Satversmes projektā 110. pantā bija rakstīts “Baznīca ir šķirta no valsts. Valsts baznīca nepastāv”, bet 111. pantā, kas to papildina, teikts, ka reliģiskās organizācijas Latvijā ir “autonomas savā uzbūvē un iekšējā dzīvē”.[9]  

Lai arī Satversmes pamattiesību daļa toreiz Satversmē tā arī, kā zināms, neiekļuva, ir vērts citēt debatētāju Andreja Petrēvica un Kārļa Deķēna izteikumus par Šķirtību. A. Petrēvics sacīja: “[B]aznīca kā organizācija ir neatkarīga no valsts un patstāvīga savas iekšējās organizācijas uzdevumos; baznīca nesaņem no valsts nekādus līdzekļus priekš savas uzturēšanas. Tie ir tie divi pamata principi, kas guļ šo vārdu saturā.” K. Deķēns no savas puses teica: “[Baznīcām] nevar būt nekādu īpašu pienākumu valstī. Reliģiska sabiedrība apmierina savu locekļu reliģiskās vajadzības pēc saviem statūtiem. Cik tālu tās rīkojas savu statūtu robežās, tik tālu viņas top no valsts apsargātas, un vairāk nekā. […] Baznīca atsvabināma no visiem īpašiem pienākumiem, kas tai bijuši pret valsti. […]” Visai pragmatisks bija kāda deputāta secinājums, ka “mēs gribam panākt, lai valsts baznīca Latvijā nepastāv un lai ne viena, ne otra no Latvijā pastāvošām reliģijām – ne katoļu, ne pareizticīgo, ne protestantu – nevar baudīt nekādas priekšrocības.”[10] 

Runājot par pirmo neatkarības laiku, jāuzsver, ka valdība un Satversmes sapulce bija spiestas nopietni iedziļināties baznīcu jautājumos. Zeme, ko agrārās reformas ietvaros dalīja jaunsaimniekiem, tika atņemta ne tikai baltvācu muižniekiem, bet arī baznīcām (pamatā luterāņu). Arī parakstītais konkordāts ar Svēto Krēslu (1922) radīja nopietnas galvassāpes valdībai, jo atsevišķus evaņģēliskajiem luterāņiem un pareizticīgajiem piederošus īpašumus nācās nodot Romas katoļiem. Katoļiem tā bija vēsturiskā taisnīguma atjaunošana par reformācijas laikā pieļautajām netaisnībām, bet vācu luterāņu draudzēm tā, protams, bija valdības sankcionēta laupīšana.[11] Par savu juridisko statusu nācās cīnīties arī pareizticīgajiem. Latvijas Pareizticīgās baznīcas arhibīskaps Jānis Pommers pat bija spiests nodoties parlamentārai darbībai, lai apturētu īpašumu atsavināšanu. Pirmie valsts pastāvēšanas gadi šī iemesla dēļ ir pelnījuši apzīmējumu “baznīcu karu periods”.

Vēlāko pirmskara Latvijas valsts un baznīcas attiecību periodu var raksturot ar vārdiem “valsts baznīca nepastāv”. Veselai virknei konfesiju (ev. luterāņu, pareizticīgo, baptistu, metodistu, vecticībnieku un septītās dienas adventistu) darbību noregulēja ar atsevišķiem valdības noteikumiem, kas katrai no minētajām konfesijām bija atšķirīgi.[12] Visām konfesijām un vēl Romas katoļiem un ebrejiem (jūdaistiem) bija tiesības valsts vārdā slēgt laulības. Privileģētākā no visām uzskaitītajām bija Romas katoļu konfesija, kuras darbību regulēja konkordāts ar Svēto Krēslu. Katoļiem bija atzīta kanonisko tiesu darbība. Katoļu baznīcas nekustamie īpašumi netika aplikti ar nodokļiem. Garīdzniekiem bija tiesības pat cietumsodu izciest klosterī.[13] Vai baznīca tolaik bija šķirta no valsts? Domāju, ka 20. gadsimta sākumam atbilstošā veidā – noteikti bija.

Šķirtības konstitucionalizēšana mūsdienu Latvijā

Šķirtība un tās pamatojums ir sekularizācijas procesa produkts. Šis process attīstījās kā Rietumeiropā, tā Padomju Savienības kontrolētajā teritorijā, arī Latvijā. Tāda laicīguma izpratne, kurā reliģijas brīvības jēdzienā ietilpina arī ateismu, ir Rietumu pasaules modernās identitātes iezīme, savukārt Padomju Savienībā tieši ateisms bija pamats Baznīcas nošķiršanai no valsts. LPSR konstitūcijā bija teikts: “Baznīca ir atdalīta no valsts un skola – no baznīcas.[14] Ievērojama daļa Augstākās padomes deputātu un arī pirmo pēckara Saeimu deputātu bija komunistiskās partijas un komjaunatnes aktīvisti, kuriem Šķirtība piederēja pie dabiskās lietu kārtības. Spilgts piemērs ir politiķis Anatolijs Gorbunovs, kurš pildīja Augstākās padomes priekšsēdētāja pienākumus, Latvijas Republikas valsts galvas pienākumus (1990–1993) un bija Saeimas priekšsēdētājs 5. Saeimā. Pirms neatkarības atjaunošanas viņš ilglaicīgi bija Latvijas komunistiskās partijas centrālās komitejas sekretārs ideoloģijas jautājumos un vēlāk arī partijas galvenais sekretārs. Ar minēto vēlos norādīt, ka Šķirtība lielā mērā ir jēdziens, kas paradoksālā kārtā bija tuvs kā agrākajai komunistiskajai iekārtai, tā arī jaunajai politiskajai realitātei – liberālajai demokrātijai, kurā bija nokļuvuši tie paši cilvēki, kuri “cēla komunismu”.

Pirmais tiesību akts, kurā parādās Šķirtība, ir likums “Par reliģiskajām organizācijām” (1991). Ar to pasludināja, ka “valsts institūtiem un iestādēm ir laicīgs raksturs” (2. pants). Šķirtība tika ietverta arī konstitucionālajā likumā “Par Cilvēka un pilsoņa tiesībām un pienākumiem” (1991), kur sacīts “Valsts ir atdalīta no baznīcas” (35. pants). Vēlākajā Reliģisko organizāciju likumā (1995) jēdzienu izvērsa plašāk, nosakot, ka “Latvijas Republikā valsts ir atdalīta no baznīcas. Valsts institūcijām ir laicīgs raksturs, un reliģiskās organizācijas valsts funkcijas veic tikai likumos paredzētajos gadījumos” (5. pants).

Konstitucionālu rangu Šķirtība ieguva 1998. gadā, kad Satversmi papildināja ar VIII nodaļu. Viens no jaunajiem 28 pantiem ietvēra teikumu par Šķirtību. Tas bija 99. pants: “Ikvienam ir tiesības uz domas, apziņas un reliģiskās pārliecības brīvību. Baznīca ir atdalīta no valsts.” Kā zināms, Satversmes grozījumus izstrādāja Juridiskās komisijas darba grupa Ilmāra Bišera vadībā. Pirms grozījumu projekts nonāca Saeimā, to apsprieda 6. Saeimas Juridiskajā komisijā, kur noritēja pirmās debates par Šķirtības redakciju un tās nepieciešamību. Komisijas 1998. gada 12. augusta sēdes protokolā varam lasīt, ka Kārlis Čerāns piedāvā “Baznīca ir atdalīta no valsts” aizstāt ar formulējumu: “Baznīca un valsts atbilstoši to kompetencei ir suverēnas, neatkarīgas un autonomas.” Komisija noraidīja Čerāna priekšlikumu, taču tas bija zīmīgs ar to, ka “baznīcu iekšējā autonomija” ir būtisks Šķirtības elements, kurš bija ierakstīts jau 1922. gada Satversmes projektā.

6. Saeimas sēde, kurā apsprieda Satversmes 99. pantu, bija spraiga. Vairāki deputāti (Jānis Mauliņš, Kārlis Čerāns) noraidīja nepieciešamību Šķirtību ierakstīt Satversmē, uzskatot, ka līdz ar normas pieņemšanu baznīcu veiktā laulību reģistrācija kļūs antikonstitucionāla. Viņu ieskatā izstrādātais formulējums esot mākslīgs, jo tad jau arī augstskolas būtu jānošķir no valsts. Vēl daļa deputātu pauda uzskatu, ka šādai normai ir jābūt, jo tāda vēsturiski bijusi Satversmes sapulcē izstrādātajā Satversmes II nodaļas projektā (Antra Rugāte, Kārlis Leiškalns). Daļa deputātu bija pārliecināti, ka “[Šķirtības] ieraksts Satversmē palīdzēs baznīcai izvairīties no valsts ietekmes” (Kārlis Leiškalns, Aīda Prēdele, Andrejs Panteļējevs, Ilmārs Bišers un Modris Lujāns). Sēdes noslēgumā Satversmes grozījumu projekta referents, Juridiskās komisijas darba grupas vadītājs, profesors Ilmārs Bišers savā runā pauda cerību, ka Šķirtības nostiprināšana Satversmē valstij liegs jaukties baznīcu lietās: “Es uzskatu, ka taisni šī norma [Satversmes 99. panta otrais teikums] ir tā, kas neļaus valstij kaut ko uztiept baznīcai, sākt komandēt baznīcas iekšējo dzīvi. Es nedomāju, ka baznīca centīsies komandēt valsts dzīvi, bet es domāju, ka taisni šī norma aizsargās baznīcu no valsts nelikumīgas iejaukšanās.”[15]

Apkopojot visu sacīto, jāsecina, ka konstitucionālais likumdevējs, kurš Satversmē iekļāva Šķirtību Satversmes 99. panta otrā teikuma veidolā, pats to uztvēra kā “cerības normu”, t. i., juridiski nenoteiktu konstitucionālu jēdzienu, vispārīgu vadlīniju vai metaforu, kas neļaus valstij iejaukties reliģisko organizāciju lietās.

Noslēguma vārdi

Pirms divdesmit gadiem (2002) Latvijas evaņģēliski luteriskās baznīcas arhibīskaps Jānis Vanags uzdeva retorisku jautājumu “[V]ai šobrīd Latvijā kāds var paskaidrot, ko tas [“Baznīca ir atdalīta no valsts”] nozīmē[?][16] Domāju, ka jautājums arī šobrīd ir tikpat aktuāls, ja ne vēl aktuālāks. Valsts prezidenta Egila Levita sacītais Aglonā, ka “Valsts un baznīca ir neatkarīgas viena no otras. Taču šī neatkarība nenozīmē savstarpēju noslēgšanos. Tā nozīmē savstarpēju cieņu” ir labs rosinājums sarunai, bet nekas vairāk. Galu galā cieņa manā izpratnē var būt vai nu respekts starp līdzvērtīgiem partneriem, atzīstot vienam otra autonomiju, vai arī respekts pret vēsturisko pienesumu. Šķirtības skaidrojumam juridiskā griezumā tas neko nedod un neizsaka. Ja runājam par valsts pirmajām personām, tad vislabāk stāvokli raksturo valsts prezidentu attieksme pret garīdznieku iesaisti prezidenta inaugurācijas ceremonijā. Guntis Ulmanis, Vaira Vīķe Freiberga un Valdis Zatlers pēc zvēresta nodošanas labprāt saņēma svētību baznīcā, savukārt Andris Bērziņš, Raimonds Vējonis un Egils Levits no tās kategoriski atteicās.

Manuprāt, jautājumu par Satversmes 99. panta konstitucionālo saturu būtu mazāk, ja tiktu pārņemts 1922. gada Satversmes projektā minētais formulējums, ka Latvijā nepastāv valsts baznīca. Šādi tiktu mīkstināts ļoti strupais 99. panta otrā teikuma formulējums, kas liek domāt par “strikto” Šķirtības modeli.[17] Lai labāk paskaidrotu, ko domāju, kā piemēru varu minēt Ungāriju, kuras konstitūcijas 7. panta pirmajā daļā ir plašs reliģijas brīvības apraksts: “Ikvienam ir tiesības uz domas, apziņas un reliģijas brīvību. Šīs tiesības ietver brīvību izvēlēties vai mainīt savu reliģiju vai citu pārliecību, kā arī ikviena cilvēka brīvību izpaust, atturēties no izpaušanas, praktizēt vai mācīt savu reliģiju vai citu pārliecību ar reliģiskiem aktiem, rituāliem vai citādi, individuāli vai kopīgi ar citiem vai nu publiskajā, vai privātajā dzīvē.” Savukārt minētā panta trešajā daļā ir formulējums, kas ir krietni maigāks par Latvijas Satversmē 99. panta otrajā teikumā noteikto: “Valsts un reliģiskās organizācijas darbojas atsevišķi. Reliģiskajām organizācijām jābūt autonomām.” Visbeidzot, lai būtu pilnīgi skaidrs, ka iepriekšminētais neliedz valstij un baznīcai sadarboties, Ungārijas konstitūcijas 7. panta ceturtā daļā ir ierakstīts: “Valsts un reliģiskās organizācijas var sadarboties, lai sasniegtu kopienas mērķus. Pēc attiecīgās reliģiskās organizācijas pieprasījuma par šādu sadarbību lemj Nacionālā asambleja. […] Valsts nodrošina noteiktas privilēģijas baznīcām attiecībā uz to līdzdalību to uzdevumu izpildē, kas kalpo kopienas mērķu sasniegšanai.” Autonomijas princips, ko neveiksmīgi Satversmes 99. pantā centās iedabūt 6. Saeimas deputāts Kārlis Čerāns, ir lasāms arī Polijas konstitūcijas 25. panta trešajā daļā, proti: “Attiecības starp valsti un reliģiskajām organizācijām balstās uz to autonomijas un savstarpējās neatkarības ievērošanas principu, kā arī uz sadarbības principu indivīda un kopējā labuma labad.” Jāpiebilst, ka Polijas konstitūcijā nekur nav minēts, ka baznīca no valsts būtu atdalīta. Taču mēs savā Satversmē bez nopietniem nodomiem un argumentiem nez kāpēc šādu šķirtību esam ieviesuši…

Kā redzējām, 6. Saeima, kas nostiprināja Šķirtību Satversmes 99. pantā, drīzāk nojauta normas lietderību, nevis konkrēti zināja, ko vēlas. Par Šķirtības izpratni ne toreiz, ne tagad neliecina arī šobrīd pastāvošā atšķirība Satversmes un Reliģisko organizāciju likuma formulējumos. Tur sacīts: “Latvijas Republikā valsts ir atdalīta no baznīcas” (5. pants). Ja mēs nezinām, kas no kā un kāpēc ir atdalīts, tad atrodamies tumšā šķērsielā, kur varam sagaidīt jebko gan no likumdevēja, gan no Satversmes interpretētājas – tiesas. Pavisam nesen šādu tumšās šķērsielas “pārsteigumu” varējām novērot saistībā ar 110. panta interpretāciju: līdz ar Satversmes tiesas 2020. gada 12. novembra spriedumu aizsākās “dubultstandarti” Satversmes teksta lasīšanā. Tiesa tur ielasīja pilnīgi pretējo tam, kas tur rakstīts. Jautājumā ar Satversmes 99. panta otro teikumu stāvoklis ir vēl sliktāks, jo teksta lakonisms var mudināt tiesnešus izlasīt ļoti pretrunīgas lietas. Viss ir atkarīgs no viņu vēlmes un pārliecības.



[1] Valsts prezidenta Egila Levita runa Vissvētākās Jaunavas Marijas Debesīs Uzņemšanas Svētku galvenajā Svētajā misē (15.08.2022.), https://www.president.lv/lv/jaunums/valsts-prezidenta-egila-levita-runa-vissvetakas-jaunavas-marijas-debesis-uznemsanas-svetku-galvenaja-svetaja-mise

[2] Jēdzieni “baznīca” un “atdalītība” vai “šķirtība” var radīt neskaidrības. Sāksim ar pirmo. Līdzīgi kā citās valodās (Church angļu valodā, Kerk nīderlandiešu valodā, Церковь krievu valodā u. c.), arī latviešu valodā ar vārdu “baznīca” apzīmē gan pašu kulta ēku, gan institucionālu ticīgo apvienību. Lai gan jēdziena izcelsme ir kristīga, saziņā par “baznīcu” jau sen sauc arī nekristīgu konfesiju institucionālus veidojumus (reliģiskas organizācijas). Reliģisko organizāciju likums dod iespēju lietot arī alternatīvu un neitrālu vārdu – “savienība”, taču konstitucionālais likumdevējs Satversmes lakonisma dēļ ir izvēlējies jebkādas reliģiskas apvienības saukt par “baznīcām”. Saistībā ar vārdu “atdalīts” vai “šķirts” jāatzīmē, ka 1922. gada Satversmes II daļas projekta 110. panta pirmajā teikumā runāts par “šķirtību” un arī otrā neatkarības laika sākotnējā Satversmes 8. nodaļas projektā bija “Baznīca ir šķirta no valsts”, nevis “Baznīca ir atdalīta no valsts”. Šie jēdzieni ir uztverami kā sinonīmi.

[3] ASV Konstitūcijas pirmais labojums (1791) skan šādi: “Kongress nevar izdot likumus, kas iedibina kādu reliģiju vai aizliedz pieturēšanos pie tās, kas ierobežo vārda brīvību vai preses brīvību, vai cilvēku tiesības mierīgi pulcēties un griezties pie valdības ar petīcijām, lai izbeigtu varas ļaunprātīgu izmantošanu.” ASV Augstākā tiesa ir izveidojusi konkrētu juridisku doktrīnu, kas iespaido arī pārējo pasauli, – lai gan nesakrīt ar daudzu Eiropas valstu vēsturi un praksi. Strikta atdalītība izriet no ASV Konstitūcijas pirmā labojuma – “Valsts Baznīcas iedibināšanas aizlieguma klauzulas” (Establishment Clause). ASV ir atzīta tā saucamā “Lemona pārbaude”(the Lemon test – angļu val.), kas balstās Lemon v. Kurtzman lietas (Lemon v. Kurtzman, 403 U.S. 602 (1971)) atziņās. Pirmkārt, valsts likumiem jābūt sekulāri orientētiem, proti, mērķim ir jābūt laicīgam, nesaistītam ar reliģiju; otrkārt, valsts rīcība (likums, administratīvs lēmums u. tml.) nedrīkst reliģiju nedz ierobežot, nedz atbalstīt; treškārt, valsts nedrīkst nedz sekmēt reliģijas uzplaukumu, nedz to slāpēt. ASV Augstākā tiesa savos lēmumos bieži norāda uz nepieciešamību valdībai ievērot neitralitāti. Valdības rīcība, kas nav “sekulāra”, bieži tiek atzīta par pretrunīgu konstitūcijai. Skat. R. Balodis, “Satversmes 99. panta komentārs”, Latvijas Republikas Satversmes komentāri. VIII nodaļa. Cilvēka pamattiesības. Autoru kolektīvs prof. R. Baloža zinātniskā vadībā. Rīga: Latvijas Vēstnesis, 2011, 340.–341. lpp.

[4] A. Spalle, “Tikumība. Latvijas Republikas Satversmei 100”, Jurista vārds, 2022. gada 15. februāris, Nr. 7 (1221), https://juristavards.lv/doc/280621-tikumiba/

[5] Skat. Satversmes tiesas 2018. gada 26. aprīļa spriedumu lietā Nr. 2017-18-01.

[6] Eiropas Savienības Pamattiesību hartas 10. pants nosaka: “Ikvienam ir tiesības uz domu, apziņas un reliģijas brīvību. Šīs tiesības ietver brīvību mainīt savu reliģiju vai pārliecību un nodoties savai reliģijai vai pārliecībai kā vienatnē, tā arī kopā ar citiem, publiski vai privāti piekopjot kultu, sludinot mācību un izpildot reliģiskas vai rituālas ceremonijas.” Panta otrā daļa nosaka tiesības atteikties dienēt pārliecības dēļ. Identiska satura panti bija paredzēti Eiropas līgumā, kurš netika pieņemts. Tāpat Latvija, kā jebkura cita Eiropas Savienības dalībvalsts, atzīst reliģijas brīvības principus, jo ir pievienojusies Eiropas Cilvēka tiesību un pamatbrīvību aizsardzības konvencijai. Tās 9. pants nosaka: “Ikvienam cilvēkam ir tiesības uz domu, apziņas un reliģijas brīvību; šīs tiesības ietver arī brīvību mainīt savu reliģisko pārliecību vai ticību un nodoties savai reliģijai vai ticībai kā vienatnē, tā kopā ar citiem, publiski vai privāti, piekopjot kultu, izpildot reliģiskas vai rituālas ceremonijas un sludinot mācību. Brīvību nodoties savai reliģijai vai ticībai var ierobežot tikai likumā paredzētajā kārtībā tai apmērā, kas ir nepieciešams demokrātiskā sabiedrībā, lai nodrošinātu sabiedrisko drošību, aizsargātu sabiedrisko kārtību, veselību vai tikumību vai aizsargātu citu cilvēku tiesības un brīvības.” Turklāt Apvienoto Nāciju Organizācijas Starptautiskās Cilvēktiesību deklarācijas, kurai mēs pievienojāmies jau pēc neatkarības pasludināšanas, 18. pantā ir teikts: “Katram cilvēkam ir tiesības uz domu, apziņas un reliģijas brīvību, brīvību pieņemt reliģiju vai pārliecību pēc savas izvēles un brīvību nodoties savai reliģijai un pārliecībai tiklab vienatnē, kā arī kopā ar citiem, publiski vai nošķirti piekopjot kultu, izpildot reliģiskas vai rituālas ceremonijas un sludinot mācību.”

[7] Tā, piemēram, valsts baznīcas modelis Apvienotajā karalistē ir veidojies un darbojies vismaz 500 gadus. Šis modelis pasaulē ir unikāls; tas jau ar savu esību noliedz Šķirtību. Anglikāņu baznīcas virsvadībā atrodas monarhs, lai gan praktiski kā baznīcas vadītājs tas ir visai formāls. Anglijas modelis ir nesaraujami saistīts ar Apvienotās karalistes parlamentārismu, un no tā varētu atteikties tikai ar augšpalātas konstitucionālu reformu, kas būtu visai komplicēti; šāda reforma arī aizskartu britu nacionālo identitāti. Būtu jāreformē augšpalāta, atbrīvojoties ne tikai no mantotajiem lordiem, bet arī no “garīgiem lordiem” – Anglikāņu Baznīcas bīskapiem, taču, ja reformas būtība ir iegūt “normālu” augšpalātu, kurā būtu pārstāvēti reģioni (Ziemeļīrija, Velsa, Skotija un Anglija), lieta ir visai sarežģīta. Jājautā: Cik katram no reģioniem šo senatoru pienāktos? Kāda šai reformai būtu ietekme? Utt. Šīs neskaidrības liek britiem virzīties pa reformu ceļu ļoti lēnām, bet reformas neapšaubāmi notiek, jo no augšpalātas ir “izņemta” tiesu funkcija un Apvienotās karalistes Augstākā tiesa pēc ASV Augstākās tiesas parauga darbojas jau kopš 2009. gada.

[8] No 17 tautas kalpiem, kas balsoja “par” to, lai Satversme sāktos ar vārdiem “Pateikdamās Visvarenajam Dievam par iegūto brīvību”, lielākā daļa bija latgalieši; divi bija garīdznieki, bet viens deputāts bija no apvienoto krievu partijas saraksta. Kreiso spēku pārstāvji debatēs pamatīgi nosodīja reliģijas “bāšanu konstitūcijā”, saucot kolēģus garīdzniekus Kārli Irbi un Franci Trasunu par “liekuļiem”. Kopējais noskaņojums apliecina, ka “pret” balsoja inteliģence, piemēram, Rainis, Aspazija, Kārlis Skalbe un Andrejs Kuršinskis. Daļa deputātu izvēlējās vispār nepiedalīties balsojumā (Jānis Čakste, Zigfrīds Meierovics, Jānis Goldmanis, Staņislavs Kambala u. c.). Ievērojama daļa labējo partiju pārstāvju (piemēram, Kārlis Ulmanis, Ādolfs Klīve, Alberts Kviesis, Juris Pabērzs, Pauls Šīmanis u. c.) balsojumā atturējās.

[9] 109. pants: “Visiem pilsoņiem Latvijā pilna apziņas, ticības un kulta brīvība. Valsts aizsargā kulta izteiksmes brīvību, cik tālu šī izteiksme nerunā pretim pastāvošiem likumiem un noteikumiem par sabiedrības mieru un kārtību.” 110. pants: “Baznīca ir šķirta no valsts. Valsts baznīca nepastāv.” 111. pants: “Visu konfesiju piekritējiem ir tiesība pastāvošo likumu robežās biedroties reliģiskās sadraudzībās. Šīs sadraudzības ir autonomas savā uzbūvē un iekšējā dzīvē. Visas šīs sadraudzības ir publisku tiesību organizācijas un viņām ir juridiskās personas tiesības.”

[10] Satversmes II daļas lasīšana pa pantiem V. sesijas 7. sēde 1922. gada 31. janvārī. Latvijas Satversmes Sapulces stenogrammu izvilkums (1920–1922). Latvijas Republikas Satversmes projekta apspriešana un apstiprināšana. Rīga: Tiesu namu aģentūra, 2006, 640.–643., 645., 649. lpp.

[11] Katoļu ieskatā šos protestus organizēja vācu luterāņu draudze, kurai bija īpašumtiesības uz Sv. Jēkaba baznīcu. Tas esot bijis kā “no visām kancelēm mācītāju pieteikts “krusta karš” pret katoļiem”. 1923. gadā gan tāpat katoļi Sv. Jēkaba baznīcu pārņēma. Īpašumtiesiskās attiecības tika risinātas ar policijas iesaisti un mēģinājumiem organizēt trīs tautas nobalsošanas. Tās gan augsto satversmisko prasību dēļ nebija sekmīgas. Lūk, ko Romas katoļu baznīcas bīskaps Jānis Cakuls rakstīja par pirmās tautas nobalsošanas organizēšanu un ar tiem saistītiem notikumiem: “Visā Eiropā luteriskā prese sacēla lielu troksni un kampaņu pret Latvijas valdību un katoļiem. Rīgā sapulcējās skandināvu vadošie garīdznieki ar Zviedrijas arhibīskapu priekšgalā un svinīgā ceremonijā novietoja Jēkaba baznīcas altārtelpā Gustava Ādolfa gleznu. Tautas referenduma laikā notika plaša aģitācija, un šim nolūkam no Vācijas tika saņemtas lielas naudas summas. Tautas nobalsošanā tikai 1/5 no balsstiesīgajiem iedzīvotājiem izteicās luterāņu priekšlikumam labvēlīgi, neraugoties uz to, ka par šo priekšlikumu balsoja arī visi vācieši, krievi un ebreji.” (J. Cakuls, Latvijas Romas Katoļu Baznīcas Vēstures materiāli. XX gadsimts. Rīga: Rīgas Metropolijas Kūrija, 2001, 91.–92. lpp.)

[12] Skat. “Noteikumi par evaņģēliski luteriskās baznīcas stāvokli”, Likumu un noteikumu krājums, 24.08.1928, Nr. 22. Skat. arī 1934. gada 20. septembra “Likumu par evaņģēliski luterisko baznīcu”, Likumu un noteikumu krājums, 27.10.1934, Nr. 16; 1926. gada 8. oktobra “Noteikumus par pareizticīgās baznīcas stāvokli”, Likumu un noteikumu krājums, 30.10.1926, Nr. 17; “Likumu par vecticībnieku draudzēm”, Likumu un noteikumu krājums, 18.03.1935, Nr. 4; 1923. gada 2. oktobra “Noteikumus par baptistu draudzēm”, Likumu un noteikumu krājums, 15.10.1923, Nr. 20; 1928. gada 30. oktobra “Noteikumus par septītās dienas adventistu draudzēm”, Likumu un noteikumu krājums, 12.11.1928, Nr. 24; 1934. gada 12. janvāra “Noteikumus par Bīskapu – metodistu baznīcu Latvijā”, Likumu un noteikumu krājums, 31.01.1934, Nr. 1.

[13] R. Balodis, Baznīcu tiesības. Rīga: Reliģijas Brīvības Asociācija, 2002, 665.–666. lpp.

[14] LPSR Konstitūcijas 50. panta otrā daļa. Skat. Latvijas Padomju Sociālistiskās Republikas Konstitūcija (Pamatlikums). Pieņemta Latvijas PSR devītā sasaukuma Augstākās Padomes ārkārtējā, astotajā sesijā 1978. gada 18. aprīlī. Rīga: Avots, 1985.

[15] Skat. deputātu debates, izskatot likumprojektu “Grozījumi Latvijas Republikas Satversmē” 2. lasījumā. Latvijas Republikas 6. Saeimas rudens sesijas pirmā sēde 1998. gada 20. aprīlī, stenogramma: https://www.saeima.lv/steno/st_98/st2008.html. Skat. arī debates, izskatot likumprojektu “Grozījumi Latvijas Republikas Satversmē” 3. lasījumā. Latvijas Republikas 6. Saeimas rudens sesijas desmitā sēde 1998. gada 15. oktobrī (14. oktobra sēdes turpinājums), stenogramma: https://www.saeima.lv/steno/st_98/st1510.html

[16] Jānis Vanags, “Ievads”, izd. E. Bergrāvs, Valsts un cilvēks. Pārskats un nākotnes perspektīvas. Rīga: Luterisma mantojuma fonds, 2004, XIII, XVI lpp.

[17] Saistībā ar attieksmi pret reliģiju valstis var klasificēt gan pēc attieksmes pret reliģijas brīvību, gan pēc Šķirtības. Ja vērtē pēc Šķirtības (protams, pieņemot, ka uzlūkojam tikai tās valstis, kur reliģijas brīvība tiek respektēta), tad valstis iedalās “striktās Šķirtības” (piemēram, ASV, Austrālija un Francija) un “mērenās Šķirtības” valstīs (piemēram, skat. Подопригора Р. А., Государство и религиозные организации (административно-правовые вопросы). Алматa: Издательский дом «Аркаим», 2002, c. 104.) atzīts, ka striktās Šķirtības valstis ietver sevī rindu visai kategorisku nosacījumu: (1) valsts nedrīkst iejaukties reliģisko organizāciju iekšējās lietās, pēdējās savukārt nedrīkst iejaukties valsts lietās; (2) reliģiskās organizācijas tiek ieskaitītas privāttiesību sfērā; (3) reliģiskās organizācijas nepilda valsts funkcijas; (4) reliģiskās organizācijas ir nošķirtas no laicīgās (valsts) izglītības, veselības, sociālās aizsardzības u. c.; (5) reliģiskajām organizācijām netiek sniegts finansiāls valsts atbalsts. Savukārt mērenā atdalītība var izpausties ļoti atšķirīgi. Latvijā, piemēram, valsts skolās tiek mācīta ticības mācība un baznīcām ir tiesības slēgt laulību; Vācijā valsts iekasē “baznīcu nodokli” u. tml.

Print Friendly, PDF & Email

Vēlos saņemt apkopojumus uz norādīto adresi: