Mani, kristieti, nomināli kristīgu vecāku un ar baznīcu saistītu vecvecāku mantinieku arvien nodarbina jautājums, kad un kā pie maniem senčiem un manā zemē ienāca kristietība. Klišejiskā un masu patēriņam paredzētā vēstures versija, kas daudziem atstājusi traumatisku pieredzi skolā, māca, ka kristietība te ienāca XII un XIII gadsimtu mijā, ka to dēvē dažādi – par Latvijas kristianizāciju, Senlatvijas kolonizāciju un tamlīdzīgi un ka šo procesu noslēdza pirmā valstiskā veidojuma – Livonijas konfederācijas – tapšana. Līdz ar to Livonija ir pašsaprotamākais mūsu zemes Viduslaiku vēstures posma apzīmējums. Vairums par to ir kaut ko dzirdējuši, tomēr tas joprojām ir mītiski miglains un sabiedrībā nepietiekami pazīstams vēstures posms. Livonija iezīmēja konsekventa politiska valstiskuma aizsākumu mūsu zemē un ir būtiska arī daudzu gadsimtu ilgajā tautas izaugsmē.
Tāpēc nevarēja neiepriecināt 26. maijā publicētā Telos saruna par un ap Livoniju.[1] Ar to esam kļuvuši par vienu domapmaiņu (ar turpinājumu!) bagātāki. Šī apraide dāvā iespēju man, Viduslaiku pētniecības amatierim bez eksperta pretenzijām, padomāt plašāk par tematu un tā kontekstu. Mans mērķis ir tiekties uz labāku izpratni par kristietības ienākšanu manā tautā un manā zemē, šķetināt klišejisko “kristīšanas ar uguni un zobenu” ideju vai vismaz spert soli uz priekšu tālākām sarunām.
Vispirms īsi analizēšu nevēsturniekiem pasvešo historiogrāfijas fonu un tad pievērsīšos Senlatvijai un vardarbībai, caur tām nonākot līdz mums – Livonijas mantiniekiem – šodien. Būdams kristietis, noslēgumā piedāvāšu arī pārdomas par Baznīcas pirmajiem soļiem mūsu vēsturē.
Teiksmainais zvērs – historiogrāfija
Skolas zināšanu bagāža vairumam vēsturi liek uztvert vienkārši un vieglās līnijās. Pagātnes izzināšanā būtiski nav tikai orientēties gada skaitļos un uzvārdos, būtiski ir arī neietulkot šodienu pagātnes notikumos; vēl svarīgāk ir saprast, kāpēc vēsturnieki ir uzdevuši tieši tādus jautājumus, uzvedinot uz prognozējamām atbildēm. Citiem vārdiem sakot, pirms pieķerties konkrētajam, piedāvāju nedaudz ieskatīties historiogrāfijas jeb vēstures idejas/domas fonā.
Runājot par mūsu zemes Viduslaiku vēstures pētniecību, vienkāršoti var konstatēt trīs pamata historiogrāfiskos posmus – tā saucamo baltvācu, latviešu tautiski romantisko un marksistisko. Vairums šodien savos spriedumos par Viduslaikiem ir atkarīgi no pēdējiem diviem. Īsi tos ieskicējot, tautiski romantiskā historiogrāfija meklēja latviešu emancipāciju un uzsvēra etniski latvisko (turklāt latvisko XVIII un XIX gadsimtu nacionālisma izpratnē), savukārt marksistiskā meklēja savu vienkāršo formulu: apspiedējs + apspiestais = apspiestā emancipācijas nepieciešamība. Abas viena otru papildināja, jo atrada kopsaucēju attiecībā uz apspiedējiem, kuri ieradās, un apspiestajiem, kuri iepriekš te dzīvoja, veidojot abām ļoti noderīgu stāstījumu par iepriekš te dzīvojošajiem senlatviešiem un iebrucējiem – vāciešiem. Šī vienkāršotā formula ir pamatā mūsu tautiski romantiskā monolīta – Lāčplēša – dažādajiem variantiem: gaišajā un saulainajā Senlatvijā ieradās melnie bruņinieki, kas visus paverdzināja un pārveidoja pēc sava ģīmja un līdzības. Jā, un tad vēl kristietība pa vidu, kas abās historiogrāfijās pēc noklusējuma ieslīdēja melnā bruņinieka ienesto lietu starpā, bez jebkādām puslīdz labu asociāciju iespējām.
Tikai, ja paraugāmies nedaudz konstruktīvi kritiski, situācija nav tik vienkārša. To saku, nevis lai kaut ko dekonstruētu dekonstruēšanas dēļ vai apšaubītu saikni starp mums, latviešiem, šodien un mūsu senčiem toreiz. Tieši pretēji, manuprāt, godīgā jautājumā un uz to sniegtā atbildē mēs vislabāk varam redzēt, ko un kā mēs mantojām, kas ir kļuvis mūsu un kāpēc.
Tā kā cilvēka spējās nekas nerodas no nekā, tad uzreiz atrunāšu, ka manus meklējumus iniciēja Roberta Emīla Feldmaņa grāmata Latvijas baznīcas vēsture,[2] kur viņš, vēl saņēmis savas izglītības pamatus augstākajā tautiskās romantikas attīstības posmā, bija spiests strādāt mūsu tautai un valstij naidīgajā marksistiskās okupācijas laikā, bet par mūsu tautu un valsti domāja un rakstīja kā kristietis, kurš tās mīlēja.
Man tā neliekas sliktākā pārdomu aizsākuma līnija, cenšoties manevrēt starp divām emancipāciju meklējošām historiogrāfijām par un ap mūsu zemes vēsturi, arī Viduslaikiem, un redzēt mūsu tautas ceļu, kas ne vienmēr bija viegls vai vienkāršs, bet izveidoja mūs par tiem, kas mēs esam. Turklāt mūsu tautas gaitā bija elements, kas arvien mums ir vajadzīgs, – kristietība, kas mūs ne tikai ir izveidojusi, bet arī saista ar savu vēsturi, un var saistīt kopējam mērķim arī tagad.
Kas vainas Senlatvijai?
Vienkārši atbildot – dzejiski it kā nekādas, tikai vēsturiski tādas nekad nav bijis.
Tas nenozīmē, ka te nav mituši mūsu senči – protolatviešu un protolīvu ciltis – un mums nebūtu pamats uzskatīt sevi par viņu mantiniekiem. Bet tas nozīmē to, ka neviens no mūsu tik tālajiem senčiem nav nedz pretendējis, nedz arī varējis atsevišķi vai kopā būt asociēts ar Senlatviju. Mūsu senču ciltis mūsu zemē (šo abu salikums caur gadsimtu vētrām un zemestrīcēm nav pašsaprotams, tas ir Dieva brīnums, kas pats par sevi jau ir sarunas temats), veidoja diezgan vāji attīstītu (Telos apraidē kaut īsi, bet ļoti labi izskaidrotu kā mazapdzīvotu) un savstarpēji nesaistītu etnisku lielumu. Turklāt šis kopums pastāvēja nepārtrauktā karā gan savstarpēji, gan ar kaimiņiem. Īsi šo “karu visiem pret visiem” aprakstot, kad pienāca “sirošanas sezona”, tad kādi no mūsējiem kopā ar, piemēram, kādiem no Dienvidigaunijas devās sirojumā uz lietuviešu zemēm, pa ceļam sevi neierobežojot arī ar citām “izpriecām”. Tad atkal lietuvieši āvās atbildes gaitai ar kādiem no mūsējiem, arī pa ceļam nododoties kādām mazām “izpriecām”. Un tā visu laiku pa aplim, cits pret citu ar nepārtrauktu regularitāti un līdzi nākošo postu. Šo faktu konstatējot, mēs šodien varam vien apbrīnot, kā no šāda sākuma esam nonākuši līdz vienai tautai ar kopēju mērķi.
Tātad mūsu zemes tā laika lielākā vājība bija sadrumstalotība, nespēja vienoties un celt savu zemi. Konstatējami ir atsevišķi lokāli un sīki centieni, kā Tālavai vai Jersikai; šķiet, ka arī Kaupo bija sava vīzija. Tomēr ļoti nosacīto, uz karagājieniem panākto savienību, kāda, šķiet, bija zemgaļiem un kuršiem, vēsturiskie fakti neļauj uztvert kā kaut ko stabilu un vērstu uz turpinātību.
Mēs zinām, ka savu dominanci mūsu zemē mēģināja iedibināt gan no Ziemeļiem un Rietumiem nākošie vikingi, gan arī no Austrumiem nākošie dažādie austrumslāvu valstiskie veidojumi. Pēdējie XII gadsimta beigās ievāca meslus pie Daugavas ceļa, bet bez tiešām un dziļām saiknēm. Tomēr dažādo Rietumu zemju interese ilgu laiku bija pārāk neliela, jo galvenokārt fokusējās uz tirdzniecības ceļu (pamatā – Daugavas) izmantošanu, ar ko, šķiet, pietika, lai negribētu pūlēties vairāk, tas ir, iekarot. Tā rezultātā pirms bīskapa Meinarda aizsāktās misijas un tās turpinājuma mūsu senči mita uz gana zema civilizācijas attīstības pakāpiena un, visdrīzāk, nebija pakļauti tieši augstāku kaimiņu civilizāciju nepietiekamas intereses dēļ.
Apgalvojot, ka Senlatvija neeksistēja, ir ļoti svarīgi uzsvērt, ka, piemēram, Indriķa hronikā aprakstītā Rietumu ienākšana mūsu zemē bija ar vismaz divām ļoti nozīmīgākām, šeit vēl nesastopamām parādībām – vēlmi un spēju organizēt mūsu zemi vienā politiskā vienībā kopīgiem mērķiem. Viduslaiku hronikas to nepiemin, bet mūsdienu lasītājam būtu jāpamana, ka līdz ar Rietumu Viduslaiku kultūru iepriekš sadrumstalotajā zemē ienāca politiska apvienošanās vienā veselumā – Livonijā. Tas prasa pārvērtēt tā saucamo mūsu zemes iekarošanu, jo tā ne tikai iekšēji konsolidējās, bet arī pievienojās centrālās un ziemeļu Eiropas kultūrtelpai jeb civilizācijai. Tieši šis aspekts, līdzās mūsu valodai, ir galvenais mūsu senču mantojums, kas latviešus šodien ļauj saukt par tautu. Protams, tas nenotika vienā naktī vai pat paaudzē, bet Livonija daudzu notikumu virknē ir nozīmīgs izejas punkts mūsu stāstā.
Vardarbība un Livonija
Viens no lietvārdiem, ar kuru parasti asociē mūsu zemes kristianizāciju, ir vardarbība. Vardarbību piemin, kad runā par Meinarda ierašanos, par Alberta politiku, utt. Par vardarbību runā arī tad, kad apspriež mūsu senču kristīšanu.
Pirmkārt, par vardarbību var (un varbūt – vajag) runāt, kad apskatām konkrēto laikmetu, jo, pretēji daudzu ieskatiem par lietu kārtību šodien, Viduslaiki bija nesalīdzināmi barbariskāks laiks. Cilvēki nebaudīja to savstarpējās cieņas un neatkarības līmeni, pie kāda mūsdienās esam pieraduši. Lieki teikt, ka mēs diez vai tiecamies pēc šādas lietu kārtības atjaunošanas, bet ir svarīgi neaizmirst šo faktu.
Otrkārt, ir nevēsturiski Viduslaikus vainot par šo krietni barbariskāko būtību. Tādi nu tie laiki bija, un, moralizējot no šodienas pozīcijām, mēs aizmiglojam vērtējumu un neļaujam pamanīt to, kas varbūt ir krietni svarīgāks. Turklāt tāda morāla vērtēšana ir intelektuāli neattaisnojama, jo vērtētājs sevi paaugstina pār vēsturiskajiem apstākļiem, to dalībnieku iekšējo izpratni un laikmeta unikalitāti.
Treškārt, šinī kontekstā man patika Telos diskusijas norādījums uz vēl vienu svarīgu niansi. Tā vien liekas, ka tolaik cirkulējušie apvainojumi vardarbībā dažādu varas pārstāvju starpā varēja būt konkurences cīņas ierocis. Proti, jā, kaut kādā brīdī kāds kaut ko pārkāpa un par to pamatoti runāja, bet varbūt ne tik daudz tāpēc, ka bija šāds fakts, bet gan tāpēc, ka šis fakts bija ļoti parocīgs dažādu legālu un politisku mērķu sasniegšanai. Tā ir arī mūsu laikmetam raksturīga īpašība.
Visbeidzot, sarunā par mūsu zemes kristianizāciju praktiski nekad neparādās atziņa, ka tā saucamie iebrucēji neieveda šeit vardarbību, kas pirms tam nebūtu pastāvējusi. Nedaudz vienkāršojot: ja kāds mēģina apgalvot, ka pirms iebrucējiem te nepastāvēja vardarbība, tad tie ne tikai ir nevēsturiski meli, bet arī uzrāda cilvēka būtības nezināšanu. Kā nedaudz augstāk ieskicēts, būtu pareizāk nevis tikai gānīt ienākušo vardarbību (kas pati par sevi nav ne kristīga, ne šodien par paraugu liekama), bet salīdzināt to ar tālaika lokālajiem apstākļiem.
Un, noslēdzot šo tematu, gribētos citēt rindu no hronikas par krusta kariem: “kur slepkavošana bija tik liela, ka mūsu vīri staigāja asinīs līdz potītēm”. Šādi nereti mūsdienu cilvēks saprot Ziemeļu Krusta karus, proti, mūsu zemes kristianizāciju. Tikai te ir milzīga problēma, jo minētais citāts nav atrodams stāstā par krusta kariem mūsu zemē, bet gan par notikumiem pēc Jeruzalemes iekarošanas 1099. gadā. Atkal jau, ja vēsturiski korekti salīdzina krusta karus mūsu zemē ar citiem līdzīgiem, tad vardarbības līmenis šeit var izrādīties krietni mazāks un, manuprāt, adekvātāks.
Ar to, protams, neattaisnoju vardarbību, bet vēlos atgādināt, ka, pirms klišejiski nosodīt mūsu zemes kristianizāciju ar “uguni un zobenu”, ir nepieciešams godprātīgi uzdot jautājumus par kontekstu – šeit jau pastāvošo vardarbības līmeni, krusta karotāju reālo vardarbību salīdzinājumā ar citviet konstatēto un, kas arī nav mazsvarīgi, vardarbības mazināšanos teritorijā pēc Livonijas nodibināšanas.
Kādas vēstures mācības no Livonijas mums noder šodien?
Esmu gandrīz pilnīgi pārliecināts, ka jautājumi par Livoniju un attieksme pret to nav tēma, kas būtu atstājama vien nodzeltējušiem papīriem; tā vēl aizvien rezonē – reizēm tiešāk, reizēm pastarpinātāk.
Līdz ar Livonijas konfederācijas izveidi mūsu zemes austrumu robeža kļuva par 1054. gadā notikušās kristietības dalīšanās robežlīniju, atstājot mūs centrālās un Ziemeļeiropas tiesību, kultūras un reliģiskajā telpā. Šī robeža pastāvēja līdz pat caru vēlmei rusificēt savu impēriju XIX gadsimta otrajā pusē, taču tas viņiem diez ko labi nevedās. Varbūt vistuvāk šīs unikalitātes zaudēšanai mēs, latvieši, nokļuvām pēdējās okupācijas laikā, kad režīms ne tikai mala visu vēsturisko, dragājot nacionālo ar marksisma veseri, bet arī pastāvīgi uzspieda rusifikāciju.
Mūs ar Livonija saista tieša mantojuma līnija, jo Livonija mūsu senčus – protolatviešus un protolīvus – integrēja Rietumu kristietības civilizācijā. Jā, pie mums tā atnāca caur vācu un daļēji poļu kultūru. Livonija mūs saauda ar mūsu tiešajām saknēm – senajām ciltīm un to valodu, bet arī ar reģionālajām saknēm – mūsu kaimiņiem. Tautiski romantiskajā un marksistiskajā historiogrāfijā šie abi aspekti kaut kā pazūd, tāpēc šīs abas historiogrāfijas kritiski jāizvērtē un pēc vajadzības – jānoraida.
Noslēgumam vairāki apsvērumi par kristīšanu ar uguni un zobenu
Ļoti priecājos, ka Telos 26. maija sarunā vairākkārt izskanēja svarīgas detaļas par Livonijas laika baznīcas lietām. Piemēram, ka zobenbrāļi un Livonijas ordenis nebija tie, kas kristīja, tāpēc viņu vardarbība nav tieši saistāma ar kristīšanu; bija arī citas detaļas. Vēlos vēl pievienot dažus aspektus, kas, manuprāt, krietni maina skatījumu uz kristīšanu.
Vispirms jāapzinās pieejamo avotu nepilnība, tendenciozitāte un tā laika rakstītāju atšķirīgā motivācija, jo vesela rinda mūs šodien interesējošo jautājumu ir grūti izlobāma. Vēl ir virkne svarīgu aspektu, kas kaut kādu iemeslu dēļ nereti apzināti vai neapzināti ir palaisti garām.
Vispirms, par mūsu senču reliģiju, kuras neapšaubāmā pastāvēšana prasa skaidrību, jo tieši tai tad arī vajadzētu pretstatīt kristietības ienākšanu. Te nu lietas ir gaužām vienkāršas – pieejamais protolatviešu vai protolīvu vēsturiskais liecību materiāls nekādu vienotu vai nevienotu mūsu senču reliģisko ainu uzrādīt nespēj. Šo faktu mēdz apiet, patapinot kaut ko no kaimiņtautām (pārsvarā prūšu vai lietuviešu ciltīm) vai atbalstot dievturības tēzi par reliģisko pārnesi cauri kristietības gadsimtiem. Manuprāt, neviena pieeja neiztur kritiku. Patapināšanas vājais punkts ir pati neskaidrība par to, cik “baltu dievības” bija pašiem baltiem, ja mūsu senči dzīvoja līdzās somugru un slāvu etnosiem un ar tiem aktīvi mijiedarbojās. Reliģijas un kultūras pārneses ideju sagrauj mutvārdu kultūras pētījumu secinājumi, ka šāda pārnese ir ārkārtīgi problemātiska pat viena avota (t. i., cilvēka) darbības ietvaros. Turklāt starp laiku, kad pastāvēja mūsu senču reliģija (pirms kristietības) un laiku, kad to izpausmes sāka apzināti meklēt, ir pārāk daudz iespējamo pārrāvumu punktu (daudzi postoši kari, sērgas u. tml.). Rezumējot, par mūsu senču reliģiju, kāda noteikti viņiem bija, var drošticami teikt vien to, ka, reliģijpētnieciski izsakoties, tā bija gaužām necila apmēros un sekotāju daudzumā, kā arī sadrumstalota un dažāda (tās bija “reliģijas”, nevis viena reliģija). Varētu runāt par ciemu mazo dieviņu panteoniem ar iespējamām kopējām iezīmēm un paralēlēm – dabas parādību pielūgšanu (pērkona, upju utt.) un dažādu auglības kultu elementiem, bet nevar runāt par neko nopietnu, spējīgu pretstāvēt kristietības attīstītajam kultam, filozofiskajai dimensijai un materiālajam līmenim (un te pat neminu kristietības galveno trumpi – paradīzi).
Kristietība pirms kristietības. Apgalvojumi, ka mūsu senči esot bijuši pēdējie pagāni Eiropā, ir nepamatoti, jo Eiropas ziemeļos sāmi nebija kristianizēti līdz pat Reformācijai, turklāt pastāv nopietni argumenti par labu kristietības izplatībai mūsu zemē pirms kristianizācijas. Viena daļa liecību ir par kristietības ienākšanas mēģinājumiem Rietumos un Austrumu kristietības ietekmi Tālavas un Jersikas zemēs (jāņem vērā, ka līdz mūsu zemes nostūrim kristianizācijas laikā Lielās Shizmas ietekme īsti vēl nebija nonākusi). Arī arheoloģijas atklājumi liecina par kristīgu simbolu klātbūtni dažādās Latvijas vietās. No vienas puses, kristīgo simbolu klātbūtne ir teju pašsaprotama, jo mēs atradāmies starp kristīgām zemēm. No otras puses, to klātbūtni tautiski romantiskā un marksistiskā historiogrāfija skaidro ar dekoratīvās kultūras (rotāšanās) paradumiem, nevis ar reliģisko piederību. Te redzama historiogrāfijas ietekme, jo minētie pieņēmumi izriet no mūsdienu sekulārisma, taču tolaik pastāvējusī reliģiskā domāšana liek paskatīties plašāk. Ir vieta nopietnām sarunām par kristietību pirms kristietības ienākšanas. Tā, protams, vēl nebija veidota pēc Viduslaiku baznīcas modeļa, bet mūsu zemē jau, jādomā, bija noteikts kristiešu skaits.
Noslēdzot šos punktus, jāatrunā vēl viena nianse. Tā kā nevar būt ne runas par kristietības tūlītēju un vispārēju nostiprināšanos mūsu zemē, nav nekā pārsteidzoša faktā, ka baznīca cauri gadu desmitiem arvien sūdzējās par vietējo baznīcēnu neatbilstību kristīgajiem kritērijiem (reizēm runājot par pagānismu). Arī mūsdienās ikviena, pat vislabākā kristīgā draudze vienmēr atradīs, kur savu kristietību uzlabot, par ko pasūdzēties. Turklāt, kad runa ir par senajiem laikiem, viens no galvenajiem faktoriem bija jau iesākumā pārāk mazais un izkaisītais kristīgo draudžu tīkls, kas kavēja dzīvot kristīgi mācībā un praksē, pat ja vietējie to izvēlējās.
Šeit vēlējos pievienot vairākus vērojumus no Indriķa hronikas sniegtā pirmo divu bīskapu – Meinarda un Bertolda – kalpošanas apraksta, kas, manuprāt, sniedz nedaudz plašākas iespējas saskatīt to daudzslāņainību, kuru tik bieži palaižam garām.
Vispirms, pirmo divu grāmatu notikumi norisinās salīdzinoši nelielā teritorijā ar nosacītu 50 km x 20 km veidotu taisnstūri, kas iekļauj mūsdienu Rīgas un pierīgas Daugavas labā krasta teritorijas. Un ir runa tikai par vienu etnosu – protolīviem, ciemu iedzīvotājiem pie Daugavas un Gaujas ietecēm līcī.
Par atbraucējiem jāpiemin, ka tā laika kuģi spēja pārvadāt salīdzinoši nelielu preču un cilvēku (un zirgu) daudzumu, un ne par kādām armādām vēsturisku liecību nav. Protams, vairumā gadījumu kuģis neatbrauca viens, bet arī piecu vai pat desmit kuģu ierašanās nenozīmē milzīgu armiju un lielu iebraucēju skaitu. Tāpēc ir svarīgi paturēt prātā, ka pretī mazskaitlīgajam vietējo kontingentam nebija skaitliski daudzkārt lielāks atbraukušo spēks. Tātad aprakstītās kaujas vairāk līdzinājās nelielu pulciņu kautiņiem. Protams, iebraucēji bija modernāk bruņoti un ar attīstītāku karamākslu, bet lielāka nozīme bija viņu politiskajam briedumam, spējai vienot izkaisīto vietējo teritoriju un radīt Livoniju.
Ir vērojama interesanta vietējo attieksme pret, mūsdienu valodā izsakoties, tehnoloģiju ieviešanu. Divos gadījumos Ikšķilē un Turaidā vietējie tās absolūti neizprata. Tā, Ikšķilē, pēc ienaidnieka uzbrukuma, Meinards norādīja vietējiem, ka viņiem būtu vajadzīgi nocietinājumi, kam gan līvi piekrita, bet nav minēts, ka viņi piedalītos to celtniecībā ar saviem līdzekļiem vai mācītos to darīt. Protams, pēc darbu pabeigšanas viņi neprasīja uzbūvēto aizvākt prom. Otrā gadījumā Turaidā vietējo attieksmi saasināja cisterciešu mūka Teoderika spēja saglābt ražu, kad vietējiem to liedza laikapstākļi. Labākais, kā viņi uz to vēlējās reaģēt, bija mūku ziedot saviem dieviem. Jāatklāj šīs pārsteidzošās atšķirības noslēpums: cistercieši specializējās lauksaimniecības tehnoloģijās, ar kurām vietējie acīmredzami negrasījās sevi apgrūtināt. Mūka nogalināšanu viņi savā elkdievībā vēlējās leģitimizēt caur zirga soli, kuram vajadzēja izšķirt mūka likteni, ceļot kāju pāri šķēpam. Notikumi attīstījās trillera cienīgā veidā – pirmajā gājienā zirgs pacēla dzīvības kāju, kas vietējos neapmierināja. Un viņu zintnieks apgalvoja, ka zirgu vadot kristiešu Dievs. Zirga mugura tika nomazgāta, bet arī otrreiz zirgs gāja tāpat.
Visbeidzot, nozīmīga ir kāda neliela liecība par notikumiem saistībā ar mūka vēlēšanos izkļūt no ciema, kur viņu pieskatīja. Viņš izlikās, ka dodas pie slimnieka. To viņš darīja, paņemot līdzi nepieciešamos garīgos piederumus, un līvi viņam noticēja. Šī nelielā piebilde netieši, bet skaidri apliecina vismaz trīs svarīgas lietas: līvi atpazina, ka garīdznieks dodas veikt noteiktus ritus, un zināja, kādus rita rīkus garīdzniekam ir jāņem līdzi uz šādu kalpošanu. Līvus arī nepārsteidza, ka ir kristieši (visticamāk, vietējie), pie kuriem garīdznieks var (un viņam vajag) doties. Tātad ar šo nelielo piebildi hronika netieši apliecina kristiešu klātbūtni, kā arī liecina par vispārīgām zināšanām par baznīcas praksi. Tas nav maznozīmīgi, vērtējot kristiešu ienākšanu Līvzemē.
Kopsavilkums
Raksta nosaukumā apzināti nosaucu Livoniju par manu, jo, tieši pateicoties Livonijai, es kā latvietis Latvijā esmu tieši tāds, kāds esmu. Livonija ir manas vēstures sastāvdaļa. Apstāklis, ka pietiekami daudzi to vēl tā neredz, manuprāt, ir turpmākas sarunas iemesls, par kuru esmu pateicīgs Telos.
Šajās pārdomās es iestājos pret divām šobrīd vēl neierobežoti dominējošām mūsu vēstures skatījuma skolām jeb historiogrāfijām, jo, manuprāt, tāds skatījums, kas nav saistīts ar emancipāciju, nemazina Livonijas nozīmi Latvijas un mūsu tautas vēsturē.
Visbeidzot, jā, vēsturiskās liecības parāda mūsu senčus – salīdzinot, piemēram, ar skandināviem, vāciem vai Kijivas Krievzemes nosacītajām sastāvdaļām – kā politiski un kulturāli mazattīstītus laikā pirms oficiālas kristianizācijas. Tomēr ne jau tas, ka viņi tādi bija, mums šobrīd ir iemesls kaunam. Mums ir pamats lepoties ar to, ko viņi sasniedza pēc tam. Atkārtošos, ka bez mūsu zemes kristianizācijas – jā, ne vienmēr mierīgas un maigas, ja vērtējam pēc mūsdienu standartiem, – varbūt nemaz nebūtu mūsu saiknes ar centrālo un Ziemeļeiropu, un mūsu vēsture būtu attīstījusies savādāk, arī mūs darot savādākus. Un varbūt pat mums, ar šodienas acīm skatoties, – nepatīkamākus.
[1] https://telos.lv/saruna-par-livoniju-i/
[2] Roberts Emīls Feldmanis, Latvijas baznīcas vēsture, Rīga: Luterisma mantojuma fonds, 2010, 423 lpp.