“Mēs cēlāmies, verdzības važas lai rautu,
Par gadsimtu cīņām ik vieta vēl teic.
Vien biedros ar diženās Krievzemes tautu
Mēs kļuvām par spēku, kas pretvaru veic.
Padomju Latvija mūžos lai dzīvo,
Spoža lai Padomju vainagā mirdz!”
Latvijas PSR himna. Friča Rokpeļņa un Jūlija Vanaga vārdi.

Prologs

Pirms dažām dienām savā nodabā klaiņoju pa Lucavsalu un ne par ko īpaši nedomāju. Pēc tam pa mazo tiltiņu šķērsoju šauro atteku un nonācu Kazas sēklī, kas īstenībā nav nekāds sēklis, bet atsevišķa saliņa. Tajā pašā Kazas sēklī, kas – kā tas ir labi redzams Rīgas kartē – no Daugavas augšteces puses kā uzbāzīgs un apnicīgs pielūdzējs spiežas klāt lielajai Lucavsalai. Un te mani no visām pusēm apņēma zaļais un svētīgais mazdārziņu miers. Gāju lēnām, laiku pa laikam ieklausoties vēja šalkoņā koku lapotnēs, tālo suņu rejās un klusinātajā pilsētas dunā, un manas acis mieloja vēlās vasaras ziedu pasteļtoņi. Un tad…

Un tad es pēkšņi ieraudzīju…

Jā, patiešām: te nu tas bija! Vienā no puspamestajiem mazdārziņiem, blakus mucai – vienkāršai, banālai, zilai plastmasas mucai, kādās dārznieki mēdz uzglabāt vircu vai lietus ūdeni. Lūk, krūmos līdz pusei ieaugusī muca, bet pa kreisi, pie pussatrunējuša koka staba pienaglots… roku mazgājamais trauks. “Umivaļņiks”, kā to pie mums mēdza dēvēt. Aplupis, netīrs, bet – tieši tāds pats! Tā pati krāsa, tā pati marka. Pelēks metāla trauks kā spainis ar noapaļotu dibenu, bet apakšā – lāstekveidīga mēlīte. Lai sāktu tecēt ūdens, mēlīte ir katrreiz jāpagrūž augšup, un mazgāšanās laikā tā izdod raksturīgu džinkstoši grabošu skaņu. Skaņu, kas tik bieži modināja mani no saldā bērna miega agros vasaras rītos…

Pie šāda paša trauka, pagalmā izgājis, mēdza mazgāties Pēteronkols.

Un, apziņas saules apspīdēti, no tālajiem atmiņu apcirkņiem sāka nākt laukā cilvēku tēli, par kuriem nu jau veselu ceturtdaļgadsimtu nebiju nedz atcerējies, nedz domājis. Te nu viņi nāk, spožajā gaismā acis miegdami un aizmirstības putekļus no pleciem purinādami, un ar izaicinājuma pilnu smaidu raugās man acīs. Un man gribot negribot viņiem jājautā: ko lai es tagad ar jums daru?

Dzīves saimnieki

Toreiz es vēl biju mazs puika. Mēs ar mammu, tēti un brāli dzīvojām Iļģuciemā – vecā, bet diezgan labā stāvoklī esošā koka mājā. Tajā bija četri dzīvokļi: divi pirmajā stāvā, divi otrajā. Vienā no augšstāva dzīvokļiem dzīvojām mēs, bet tieši zem mums – Pēteronkols ar Austras tanti. Kaimiņi. Formāli un oficiāli sakot, Dzirlanku ģimene: Pēteris Dzirlanks, Austra Dzirlanka. Taču es pazinu viņus abus kopš bērna autiņiem – kopš vispār sāku kaut ko apzināties un kādu pazīt – un man bija tā privilēģija saukt viņus šādā, familiārā veidā. Turklāt tieši “onkols”, nevis “onkulis”. Tā šo vārdu savā sēcoši stieptajā falsetā izrunāja pats Pēteronkols: visi “u” viņam bija kā “o” (kā vārdā “Olga”) un visi “i” kā platais “e”. Mani viņš sauca par “Jorē” – vai par “Jorētē”, kamēr biju maziņš.

Dzirlankiem bija arī dēls un meita, taču viņi bija krietni vecāki par mani un dzīvoja tādā kā paralēlā realitātē: ne es, mazais puišelis, viņiem biju interesants, ne viņi man.

Ak, šie siltie, brīnišķīgie vasaras brīvlaika rīti! Ja laiks bija labs, drīz pēc pulksten septiņiem aiz loga sāka džinkstēt mazgājamā trauka mēlīte – gandrīz kā modinātāja zvans. Mājā bija ievilkts ūdensvads, taču, ja ārā bija daudzmaz silti un nelija lietus, Pēteronkols labprātāk mazgājās un skuvās pagalmā. Dzirlanku individuālā šķūnīša durvju iekšpuse bija iztapsēta ar kaut kādu ūdensnecaurlaidīgu plēvi un tai pa virsu pie nagliņas piekārts “umivaļņiks”. Tur, skaļi sprauslādams un galvu kratīdams, Pēteronkols arī veica savu rīta tualeti.

Miegs acumirklī pārgāja, kā ar roku aizslaucīts. Man bija tāds ieradums: es pielēcu no gultas, ātri apģērbos un, vēl brokastis nepaēdis, kā bulta iztraucos pa dzīvokļa durvīm pustumšajā kāpņu telpā. Šeit stāvēja veci divriteņi un citas drazas, un oda pēc vecām tapetēm un koka puves, un pelējuma, un notekūdeņiem. Čīkstošos pakāpienus rībinādams, es noskrēju lejā – mūsu mājai bija divas ieejas, viena ielas un viena iekšpagalma pusē – un pēc pāris sekundēm jau biju ārā, spirdzinošajā rīta svaigumā. Tā man bija tāda kā rīta rosme. Saules pielietajā un vecu liepu un kastaņu ieskautajā pagalmā šurpu turpu kustējās Pēteronkola raženais stāvs. Bikšu lences nolaistas, masīvais rumpis iestīvēts novalkātā apakškreklā, rokā bārdas nazis, uz mūžīgi sārtajiem vaigiem baltu ziepju putu paliekas, uz jau iesirmajiem matiem saulē spīguļo ūdens pilieni, kā rīta rasa…

– No ko, Jo-rē-tē, to šodien veso dieno ar veļļoko brao-kā-sē? – sēcošais falsets smaidoši ķiķināja. Pēteronkols, kā vienmēr, posās uz darbu.

Viņš strādāja par sagādnieku netālu no Spilves lidostas esošā ražotnē (kurā tieši, tas nav svarīgi; tie, kuri zina, to atpazīs). Taču kādēļ tikai “strādāja”? Man ir izveidojies stabils priekšstats, ka “padomju sagādnieks” bija ne tikai amats un ne tikai profesija, bet īpašs, visaptverošs personības tips. Un kādēļ “bija”? Nebūsim tādi naivi optimisti, kāds biju es deviņdesmitajos gados! Šis tipāžs joprojām ir plaši sastopams mums visapkārt, tostarp ministriju kabinetos un Saeimas solos… Bet piedodiet: pacentīšos nenovirzīties no tēmas.

Pēteronkols tātad bija sagādnieks, – turklāt ļoti labs, jo prata veiksmīgi sagādāt nepieciešamo gan rūpnīcai, gan pašam sev. Un it sevišķi jau pašam sev! Kooperatīvo dzīvokli viņš izgādāja māsai, bet pats labprāt palika dzīvot mūsu mājā – tur, kur bija dzīvojis jau kopš bērnības. Bet arī mūsu koka namā Pēteronkola dzīvoklis bija iekārtots tam laikam pat ļoti šiki. Sienas bija aplīmētas ar somu tapetēm; viesistabu rotāja Dienvidslāvijā ražotais mīksto mēbeļu komplekts “Sabīne” ar smalku matiņu segumu, kurā pēc katra stiprāka pieskāriena palika plaukstas nospiedums. Astoņdesmito gadu beigās uz sienas, virs dīvāna, taktiski ērtā vietā, parādījās tepat VEF ražotais telefons “Lana” – tīrais nieks, taču manās acīs tā toreiz bija gandrīz nesasniedzama tehnoloģijas virsotne. Iedomājieties tikai: individuālais tālruņa aparāts, kuru var piekārt pie sienas! (“Tā taču mēs drīz sāksim kolonizēt Marsu!”, es klusībā spriedu). Un Pēteronkols bija šā žilbinošā tehnikas brīnuma īpašnieks! Pie pretējās sienas atradās sekcija “Agnese”, kuras plauktos Austras tante bija salikusi gan kristāla vāzes, gan dažādus nieciņus – suvenīriņus; tos Pēteronkols bija atvedis no biežajiem braucieniem pa plašo Padomju Savienību. Lai iegūtu šādas “Sabīnes” un “Agneses”, vienkāršie cilvēki gaidīja gadiem ilgi un veselām naktīm dežurēja pie mēbeļu veikala durvīm, – lai tikai kāroto komplektu nepārtvertu kāds cits. Bet Pēteronkols visus savus dārgumus bija dabūjis viegli un bez šādiem “varoņdarbiem”. Nevajadzēja nekur stāvēt un salt visu nakti: pietika vienkārši piezvanīt, kam vajag…

Visas Pēteronkola toreizējās dzīves atslēgvārds bija “blats”. Ak, mīļie Instagrama un Tiktoka paaudzes jaunieši! Cik laimīgi jūs esat, ka šis no lūpām elastīgi atlecošais padomju vārdiņš jums nav zināms, – un, ja ir zināms no vecāku vai vecvecāku nostāstiem, tad tikpat aizvēsturiski miglaini un nereāli, cik, piemēram, “dzimtbūšana” vai “feodālisms”! Gan likteņa labvēlības dēļ, gan personīgu pūliņu rezultātā Pēteronkolam bija liels pazīšanās tīkls – gan vietējie kompartijas bonzas, gan svarīgi padomju tirdzniecības tīkla “dūži”. Pats viņš bija PSKP biedrs un ļoti lepojās ar to, ka pastarpināti (caur kādu no radiem) bija pazīstams ar pašu vietējā Olimpa Zevu –  Latvijas kompartijas centrālkomitejas pirmo sekretāru Augustu Vosu.

Turklāt arī personīgā rakstura ziņā Pēteronkolam piemita brīnumaina apsviedība. Pietiks, ja teikšu, ka viņa spēkos bija palīdzēt rezervēt galdiņu ne tikai slavenajā restorānā “Sēnīte” pie Pleskavas šosejas, bet pat leģendārajā “Jūras pērlē”! (Vēlreiz vēršos pie jauniešiem: piedodiet, ka jums tas galīgi nav saprotams, bet manas paaudzes cilvēki uzreiz apjēgs, ko īsti tas nozīmēja!) Ārpus rindas izgādāt paziņam deficītu mēbeļu komplektu, ceļazīmi uz Krimu vai Sočiem, delikateses dēla vai meitas kāzu galdam, ārstēšanos pie pazīstama medicīnas profesora, – to visu Pēteronkols principā varēja. Protams, ne vienmēr un ne neierobežoti, bet parasti varēja. Protams, visi augstsirdīgie pakalpojumi tika rūpīgi iegrāmatoti atmiņā, un agri vai vēlu Pēteronkols prasīja kaut ko pretī. Jo, kā zināms, roka roku mazgā…

Teikšu īsi un kodolīgi: Pēteronkols mācēja dzīvot, turklāt ērti un ar patiku. Kā viņš pats, apmierināti smiedamies, mēdza teikt, viņam bija “vsjo shvačeno, za vsjo zaplačeno” (“viss sagrābts, par visu samaksāts”). Tas nu bija mazliet pārspīlēti teikts, taču tuvu tam bija gan. Triumfējošā solī Pēteronkols gāja pa saulaino dzīves taku, un priekšā viņu un Austras tanti gaidīja tas, ko varēja sagaidīt: ilgi un laimīgi pensijas gadi. Ne par ko nebija īpaši jāraizējas; viss jau bija stingri izplānots…

Tātad Dzirlanku ģimene piederēja pie zināma augšslāņa – tā paša, kur bija lielo veikalu direktori, tirgus paviljonu pārziņi, gaļas izcirtēji, valūtas bāru bārmeņi un citi turīgi un vareni ļaudis. Mēs ar viņiem nekādi nevarējām sacensties. Mani vecāki bija parasti “intelbeņki”: tēvs – inženieris, māte – vācu valodas skolotāja. Mums bija padomju inženiera un skolotājas līmenim atbilstošie labumi – bet nekas vairāk. Pēteronkolam piederēja ķiršu krāsas Žigulis; mēs par personisko automašīnu pat sapņot nevarējām. Pēteronkols ne tikai bija atpūties Krimas un Soču sanatorijās, bet reiz pat aizceļoja uz Bulgāriju, uz Zelta Smilšu kūrortu. Mūsu ģimenes izpratnē tas bija kaut kas līdzīgs lidojumam uz Mēnesi. Mēs varējām atļauties tikai braucienu pie vecāsmātes uz Pampāļiem (Saldus rajonā), bet mūsu zelta smiltis bija tepat – Jūrmalā vai Vecāķos.

Radi un draugi

Vai mēs jutām skaudību pret Dzirlanku pāri? Par vecākiem un brāli nezinu, bet pats par sevi teikšu godīgi un vaļsirdīgi: jā, pusaudža gados mazliet apskaudu gan. Un sirdī pukojos uz vecākiem par viņu “neapsviedību” un blata trūkumu… Arī – ne pārāk stipri, mazliet – bet tomēr pukojos. Tā nu tas bija.

Neraugoties uz šo materiālā stāvokļa atšķirību, Pēteronkols un Austras tante pret mums vienmēr izturējās labi – lai gan ar nelielu aizbildniecisku pieskaņu. Manu vecāku izglītība un inteliģence viņus kaut kādā mērā pievilka. Mēs vienmēr tikām aicināti uz Dzirlanku dzimšanas dienu svinībām (un tādēļ gribot negribot arī mums viņi bija jāaicina pie sevis), un arī Jauno gadu gandrīz vienmēr sagaidījām kopā…

Starp Dzirlanku viesiem neiztrūkstoši bija divi: Pēteronkola attāls radinieks Aleksandrs Pabalis un kolēģis no rūpnīcas plānošanas nodaļas, Anatolijs Ivanovičs Tomiļins jeb vienkārši Toļiks. Pabalis bija ķirurģijas nodaļas vadītājs kādā no Rīgas slimnīcām, mēdza operēt svarīgus cilvēkus un arī lepojās ar dažnedažādiem noderīgiem sakariem. Viņš tik bieži un ar tik lielu baudu stāstīja par savu vasarnīcu Pabažos, ka man manā bērna prātā likās: starp uzvārdu “Paba-lis” un vietvārdu “Paba-ži” ir kaut kāds sakars. Vai nu vieta nosaukta Pabalim par godu, vai otrādi. Toļikam savukārt ļoti patika “iemest”. Labi, būsim godīgi: kurš tad fiziski vesels un veiksmīgs cilvēks toreiz nedzēra? Dzēra gandrīz visi, bet Toļiks, pat alkoholiķis nebūdams, dzēra mazliet vairāk par citiem. Viņš bija kaislīgs sēņotājs; šo iemaņu Toļiks bija apguvis dzimtajā Ļeņingradas apgabalā, no kura pēc augstskolas beigšanas bija atkomandēts uz Latviju.

Viesībās Pabalis ar sievu vienmēr ieradās pirmie – pirms pārējiem viesiem. Ceremoniālā sasveicināšanās arī katrreiz bija vienāda.

– Nu, sveiks, Jurjevič! – Pēteronkols skaļi iesaucās, kad dzīvokļa durvis tik tikko bija sākušas vērties vaļā.

– Nu, sveiks, Karlovič! Fizkuļt-privet! – Pabalis jau no kāpņu telpas atbildēja. Kādēļ viņi sauca viens otru krieviskotos tēvavārdos un kādēļ Pabalis vienmēr pielika klāt to dīvaino “fizkuļt-privet”, to es patiešām nevarēšu paskaidrot; tā tas viņiem bija pieņemts.

Pamazām pulcējās ciemiņi. Sarunas ritēja latviski, taču, kad ieradās Toļiks, visi acumirklī pārgāja uz krievu valodu. Neviens par to pat īpaši neiedomājās; tas notika pilnīgi automātiski un instinktīvi. Toļiks, protams, latviski neprata nemaz, – bet, pat ja prastu, visi laikam darītu tāpat. Kā jau teicu, tas nenotika apzināti. Toreiz tas bija kaut kas līdzīgs bioloģiskam refleksam; tikai vēlāk, atpakaļ pagātnē raugoties, es sāku apšaubīt šādas uzvedības pareizību. Dažreiz Toļiks izgāja – uz “ķemertiņu” vai pagalmā uzpīpēt – un tad viņa prombūtnes laikā istabā palikušie atkal sāka sarunāties latviski. Vispār jau tas bija dabiski, jo visi klātesošie, izņemot Toļiku, bija latvieši. Toļiks mēdza teikt, ka krievu valodas skanējums ar latviešu akcentu viņam ārkārtīgi patīkot, bet, ja ar šādu akcentu krieviski runājot jauna un pievilcīga latviešu sieviete, tad tas esot pat erotiski uzbudinoši.

Viesības ritēja uz priekšu kā vienmēr: jautri, skaļi, mazliet haotiski. Oda pēc konjaka un rasola salātiem, bet pie galda dominēja saimnieka seja un saimnieka balss. Vispār, paraugoties uz Pēteronkolu un paklausoties viņā, nezinātājs varētu padomāt, ka viņš ir smagi slims. Kā jau teicu, viņš runāja lēnām, spalgā un vienlaikus sēcošā falsetā, turklāt laiku pa laikam rīstīdamies un ar tādu kā aizdusu, kas šķietami liecināja par kādu nopietnu plaušu kaiti. Seja izskatījās apoplektiska – pastāvīgi sasarkusi un piepampusi, ar mūžīgi puspiemiegtām sivēna ačelēm virs treknajiem vaigiem. Taču īstenībā Pēteronkols bija vesels kā rutks; viņam vienkārši no dabas bija tāda komplekcija. Kad Pēteronkols runāja (varētu teikt arī “blēja”), man šķita, ka viņa sarkanā seja paliek vēl lielāka un galu galā piepilda visu istabu, kā milzīgs hēlija balons. Pēteronkols smējās, ķiķināja, stāstīja krievu anekdotes (un ne vienmēr tās pieklājīgākās). Galds bija bagātīgi klāts, ar dažādiem deficīta našķiem un dzērieniem. Šeit bija grūti dabūjamais armēņu konjaks un somu dzērveņu liķieris “Polar” – īpatnējas formas pudelēs, ar zeltainas krāsas etiķeti un diviem ar milnām bruņotiem mežoņiem uz tās. Toreiz vēl biju par mazu, lai to dzertu, – un man neviens to arī nepiedāvāja – taču es baudīju to citādi: galvu piešķiebis, ilgi noraudzījos lustras kristāla piekariņu atspulgos rubīnsarkanajā šķidrumā. Tas bija tik valdzinoši un fascinējoši…

Pēteronkola pedagoģija

Lai nu kādi būtu Pēteronkola trūkumi un vājības (kuram tad tādu nav?), ģimeniskuma izjūta viņam bija ļoti spēcīga. “Par saviem bērniem pasķ porvu!” – tā viņš dažreiz skaļi paziņoja pēc otrās vai trešās glāzītes, dūri pret galdu triekdams. (“Pasķ porvu” – “muti saplēsīšu” – ir izplatīts padomju laika draudu izteiciens, kas bija kļuvis īpaši populārs kādas padomju kinokomēdijas iespaidā.) Austras tante man reiz pastāstīja, ka sākumā viņi ar vīru esot gribējuši atdot abus bērnus krievu skolā – un nevis jebkādā krievu skolā, bet vienā konkrētā, kurā tolaik mācījās Latvijas kompartijas otrā sekretāra Belugina dēls. Aprēķins te bija gaužām vienkāršs. Pirmkārt, otrais sekretārs savu atvasi nezin kur nesūtīs – tātad kvalitātes zīme! Otrkārt – un tas bija svarīgākais – Belugina dēliņam taču sliktas atzīmes neviens neuzdrošināsies likt, vai ne? Un tātad arī pārējo skolēnu atzīmes gribot negribot vilks uz augšu! Bet ar labākām atzīmēm diplomā var vieglāk tikt augstskolā, un dēla gadījumā tas nozīmētu arī kaut ko vēl svarīgāku: iespēju vēlāk “otkosiķ” – tas ir, izvairīties no obligātā aktīvā karadienesta padomju armijā. Nezinu, kādēļ, bet šādai skolas izvēlei Pēteronkola blats izrādījās nepietiekams, un nācās vien sūtīt bērnus parastā latviešu skolā tepat Iļģuciemā…

Jebkurā gadījumā, Pēteronkols ieguldīja daudz laika savu bērnu – it īpaši dēla, Jančuka – morālajā audzināšanā. Es toreiz vēl biju mazs puika, bet Jančuks jau gāja vidusskolā, – taču mūsu kaimiņš savas notācijas lasīja savā spalgajā balsī un bieži vien pagalmā vai pie atvērta loga, un man viss bija lieliski dzirdams. Īsi rezumējot, Pēteronkola ētiskais kodekss izskatījās apmēram šādi.

Pirmais likums: nesaudzē laiku un spēkus, lai iepazītos un sadraudzētos ar vajadzīgajiem cilvēkiem.

Otrais likums: “ņe podmažeš – ņe pojeģeš” (“neieeļļosi – nebrauksi”, tas ir, netiksi uz priekšu). Un, protams, “roka roku mazgā”.

Trešais likums: zagt nedrīkst, jo var pieķert un sodīt. Tomēr “jo” šajā teikumā var droši aizvietot ar “ja”.

Ceturtais likums: turi mēli aiz zobiem, uzmanīgi klausies, ko citi runā, un, galvenais, nesprēgā. Esi viltīgāks par citiem.

Piektais likums: sīkstu un spēcīgu ozolu vētra salauž, bet lokana niedre izdzīvo.

Un tā tālāk, tādā pašā manierē.

Reiz, neraugoties uz visām tēva pamācībām, Jančuks iekūlās pamatīgās nepatikšanās. Bija noticis, kā teica skolas direktore, “starpnacionāls kautiņš” ar netālu esošās krievu skolas zēniem. Kā jau bija paredzams, rezultāts bija neizšķirts, ar dažiem zilumiem, dažām skrambām un dažiem asiņojošiem deguniem abās pusēs. Bet kautiņš bija starpnacionāls, un kāds “musinātājs” no latviešu puses bija skaļi kliedzis kaut ko par “smirdīgajiem sieriem”, “krievu okupantiem”, “utainajiem”… un, kas bija visšausmīgākais, par buržuāziskajiem fašistiem Kārli Ulmani un ģenerāli Balodi, kuri – iedomājieties tikai! – “lai dzīvo”. Labi, tie bija tikai pusaudži, – bet lietā galu galā iesaistījās milicijas nepilngadīgo lietu nodaļa; RONO (tautas izglītības rajona nodaļa) spļāva zilas liesmas, un lieta aizgāja līdz pat raikomam un gorkomam (attiecīgi –kompartijas rajona un pilsētas komitejai). Pēteronkolam, kā partijniekam, šāds skandāls patiešām nebija vajadzīgs. Nezinu, ar ko viss beidzās un vai kādam no zēniem un viņa vecākiem nācās reāli ciest, taču Jančuks – noteikti ne bez tēva palīdzības – izspruka sveikā. Bet joprojām labi atceros, kā Pēteronkols toreiz viņu “audzināja”.

Es tobrīd savā nodabā spēlējos aiz šķūnīšiem. Pēteronkols izveda dēlu pagalmā, apsēdināja viņu uz soliņa un pats apsēdās blakus – dažu metru attālumā no manis, taču manu klātbūtni aiz šķūnīša stūra neviens nepamanīja. Dīvainā kārtā Pēteronkols nekliedza un nelamājās; gluži otrādi – viņš draudzīgi aplika Jančukam roku ap pleciem un visu sava pedagoģiskā monologa laiku tā arī sēdēja. Skaļi griezīgā balss bija kaut kur pazudusi, un viņš tagad runāja pusčukstus, kā taisnodamies, pat ar tādu kā bailīgu vainas sajūtu:

– Nu liec taču tu tos krievus mierā. Vai tad patiešām nevar draudzīgā saticībā dzīvot; obligāti jākaujas? Kurš tevi samācīja ar viņiem kasīties, Matisons? Tas aunapiere? Nu, tad lai Matisons arī to putru izstrebj uz pilnu spoli. Tu tak zini, ka viņam vecaistēvs fašistu leģionā karoja un radi Amerikā. Apšaubāma ģimenīte! Cik reizes mēs ar māti esam tev teikuši: tā draudzība ar viņu tevi ne pie kā laba nenovedīs! A tu miesīgos vecākus neklausi un tik un tā ar viņu kā šeročka ar mašeročku staigā… Liels puisis, skolu drīz pabeigsi, bet uzvedies kā sīkais, kā bērnudārznieks. Kauns… Nē, Janč, tu paklausies. Krievi nav nekādi sliktie. Vai tad tas pats mūsu Toļiks ir slikts? Jā, starp viņiem ir papilnam plenču un neliešu – bet kurā tautā tādu nav? Latviešiem tādu nav? Nē, klausies: krievi ir diža, liela tauta. Visādi tur Lomonosovi, Dostojevski, Tolstojevski un kas tik vēl ne. Gagarins pirmais kosmosā aizlidoja… Un fričus – fašistus – taču arī viņi sasita un mūs atbrīvoja; tas tak ir fakts. Tas, ko tur tev ome samuldēja par tiem “Latvijas laikiem” – tās ir muļķības, vecas vecenes vervelēšana. Tas viss kaut kad ir bijis un izbijis – “bilo pri care Gorohe”, kā krievi saka. Omei drīz uz mūžamāju jāpošas, a tev šeit viss mūžs vēl būs jānodzīvo. Un krievi te ir uz palikšanu, vai tu to gribi vai ne. Uz mūžīgiem laikiem, Janč! Mēs, latvieši, esam maza, sīka, vārga tautiņa, un mums ir jāmāk izdzīvot un iekārtoties. Tu uz mani paskaties, uz mammu – ko esam sasnieguši, cik labi dzīvojam. Vai mēs to sasniegtu, ja visu laiku spridžītu un pozā stātos? Es gribu, lai jums ar māsu būtu vēl labāk, lai jūs vēl tālāk… Tu klausies, ko es saku? Ek, dēls, dēls…

Es vēl daudz ko varētu pastāstīt par Pēteronkolu, bet tad būtu jāsaraksta vesela grāmata. Kopumā raugoties, mana bērnība Iļģuciemā bija laimīga. Kad gribēju palikt viens – vai ziemā, vai vasarā – kāpu netālu esošā Dzegužkalna virsotnē un ilgi nekustīgi stāvēju, gandrīz vai mistiskā sajūsmā noraugoties koku ierāmētajā Rīgas centra panorāmā. Baznīcu smailes, fabriku dūmeņi, Zinātņu Akadēmijas milzenis… bet tepat zem kājām, kalna pakājē, divstāvu koka māja – ļoti līdzīga mūsējai –, kurā dzīvoja mans klasesbiedrs un labākais draugs Norča. Vasarā Pēteronkols ar Austras tanti mēdza braukt uz Vecāķiem – ne ar elektrovilcienu, ar savu personisko Žiguli! – un bieži vien paķēra mūs ar brāli sev līdzi. Vecāķos mani interesēja ne tik daudz jūra (patiešām, kas tur tik sevišķs – jūra kā jūra), cik gāzētā ūdens automāts Vecāķu universālveikala priekšā. Tas gan bija īsts brīnums! Jūs taču atceraties tās lielās pelēkās dzelzs kastes ar uzrakstu “Gazirovannaja voda”, ar kopīgām stikla glāzēm – “graņonkām” –, kuras katram bija pirms lietošanas speciālā ietaisē jānoskalo? Mūsu apkaimē šo automātu piedāvājums toreiz bija vienāds: gāzētais ūdens bez sīrupa – viena kapeika, ar citronu vai apelsīnu sīrupu – trīs kapeikas. Bet Vecāķu automāts par trim kapeikām tirgoja “gazirovku” ar bumbieru sīrupu! Bumbieru, saprotat? Tik gardu, ka tā garša un aromāts vēl vairākus mēnešus turpināja kairināt iztēli. Reiz vēlā rudenī pierunāju Norču un mēs abi, kā divi muļķi, pēc skolas iekāpām vilcienā un aizbraucām līdz Vecāķiem (protams, vecākiem neko neteicām). Bet – ak, vai! Gāzētā ūdens automāts vairs nedarbojās, un tā fasādi līdz nākamajai vasarai sargāja virsū uzskrūvēta metāla plāksne.

Atmodas brāzmas un sadursmes

Dzīve ritēja uz priekšu, un astoņdesmitie gadi strauji tuvojās beigām. Es pabeidzu vidusskolu un sāku gan studēt, gan strādāt: iestājos Rīgas Politehniskā institūta vakara nodaļā un iekārtojos darbā tajā pašā ražotnē, kur strādāja Pēteronkols. Labi, teikšu godīgi: viņš ar savu blatu palīdzēja man tur iekārtoties; par to viņam mūžīgs paldies. Starp citu, tādējādi arī Toļiks kļuva par manu darba kolēģi. Manam lēmumam apvienot darbu ar studijām bija vairāki cēloņi: pirmkārt, lielāka neatkarība; otrkārt, lielāka pieredze; treškārt, iespēja kaut nedaudz finansiāli palīdzēt vecākiem. Turklāt darbavieta atradās netālu no mājām. Uz institūtu gan diemžēl nācās braukt ar diviem transportlīdzekļiem un pēc tam atpakaļ.

Kādu vakaru, pēc darba uz lekcijām steidzoties, trolejbusa pieturā netālu no institūta gandrīz uzskrēju virsū Pēteronkolam. Nezinu, ko viņš tobrīd tur darīja un kurp devās. Mani ieraudzījis, viņš sāka priecīgi ķiķināt un vairākkārt spēcīgi uzsita man pa plecu.

– Nu ko, Jurīt, bez otriva ot proizvodstva (“neatraujoties no ražošanas”)? He-he! – Ziemas salā un laternu gaismā sārtā seja izskatījās pelēki violeta. – Malacis, malacis, vajag mācīties!

Bija iestājušies citi, jauni laiki. Latvijai tagad šalca pāri Atmodas vēja brāzmas, un es ar prieku ļāvu tām nest sevi uz priekšu. Es biju tipisks tālaika latviešu jauneklis. Es sāku nēsāt adītu cepurīti – “cirvīti” – ar auseklīšiem, jumjiem un Laimas krustiem. Pie žaketes atloka spraudu nozīmīti sarkanbaltsarkanā karoga krāsās. Aizgūtnēm lasīju gan laikrakstu Atmoda, gan žurnālu Avots un brīnījos par žurnālistu drosmi, atklāti runājot par dažādiem problēmjautājumiem. No bēniņiem tika noceltas pirmskara Atpūtu ķīpas, putekļi no tām rūpīgi notrausti, un tagad es katru vakaru pirms iemigšanas gremdējos pirmsokupācijas brīvvalsts – “mierlaiku” jeb “Ulmaņlaiku” – noskaņās. Es kāri klausījos Čikāgas piecīšu un Ilmāra Dzeņa dziesmas, kuras biju pārrakstījis sev no kursabiedru iedotām magnetofona spolēm un kasetēm. Es sāku ar tādu kā saldkaislu ziņkārību interesēties par latviešu trimdas dzīvi. Man šķita, ka “īstā” Latvija līdz ar latviešu trimdiniekiem ir pārceļojusi turp – uz pasakainajiem Rietumiem. Daudzus gadus vēlāk izlasīju krievu rakstnieka disidenta Sergeja Dovlatova romānu Zona. Viens no tā varoņiem, padomju karadienestā iesauktais igaunis Gustavs Pahapils, mēdza alkohola reibumā teikt: “Īstam igaunim ir jādzīvo Kanādā!” Nu, lūk, man toreiz arī šķita, ka īstam latvietim ir jādzīvo Amerikā vai Austrālijā, vai Anglijā, vai vismaz Rietumvācijā – jo tur ir vislabāk saglabājusies “īstā” latvietība. Man bija līdz asarām žēl, ka man nav neviena radinieka Rietumos, ar kuru varētu vismaz sarakstīties, ja ne aizbraukt ciemos…

Protams, ka es biju kļuvis sabiedriski aktīvs, ļoti aktīvs. Es piedalījos dažādās demonstrācijās, manifestācijās, piemiņas brīžos kapos ar svecītēm. Es organizēju neformālas diskusijas ar līdzīgi domājošiem kursabiedriem. Es iestājos Latvijas Tautas frontē. Man rūpēja viss: gan Molotova-Ribentropa pakta atmaskošana, gan ekoloģiskā situācija Ventspilī un Slokā, gan plānotā Rīgas metro celtniecība ar tūkstošiem padomju migrantu, kas atbrauktu pie mums šo metro būvēt un pēc tam paliktu šeit uz dzīvi…

Un kā uz visiem šiem procesiem reaģēja mūsu varoņi? Par Pabali nezinu, bet skaidri zinu, ka Toļiks bija latviešu Atmodai klaji naidīgs. Nezinu, vai viņš bija formāli iestājies Interfrontē, bet atbalstu tai viņš pauda diezgan atklāti. Par viņa “elkiem” kļuva Interfrontes vadoņi Lopatins un Aļeksejevs, kuru runas Toļiks uzcītīgi klausījās radio Sodružestvo programmās. Tas bieži vien notika darba kabinetā un darba laikā. Kārtējā interfrontieša runai skanot, Toļiks uzmanības sasprindzinājumā aizmiedza acis un ik pa brīdim enerģiski pamāja ar galvu, skaļi čukstot:

– Eto praviļno! Da, eto praviļno! (“Tas ir pareizi! Jā, tas ir pareizi!”).

Man, protams, tas bija nepatīkami, – it sevišķi tādēļ, ka vairāki citi man pazīstami krievi latviešu tautas brīvības centienus atbalstīja. Reiz pusdienu pārtraukumā es un vēl viens kolēģis – latvietis – mēģinājām izaicināt Toļiku uz atklātu politisku sarunu. Toļiks bija neierasti agresīvs.

– Gadi, svoloči! (“Draņķi, nelieši!”) – viņš brēca. – Ko viņiem vajag? Ko viņi dumpojas? Šeit trīssimt gadus bija Krievija – un būs vēl trīssimt gadus! Krievi šurp kultūru atnesa, pilsētas uzcēla, latviešiem rakstību deva! Nekā šeit pirms tam nebija – pilnīga mežonība! Un mēs četrdesmit ceturtajā, četrdesmit piektajā gadā jūs no vācu fašistiem atbrīvojām – aizmirsāt to? Cik daudz latviešu karoja kopā ar fričiem?! Un tagad tie fašistu ņedobitki (“līdz galam nenosistie”) atkal galvu ceļ augšā! Bet mēs, padomju ļaudis, taču visu Latviju gandrīz no nulles uzcēlām! Latviešu kultūru attīstījām! Ekonomiku! Ražošanu! Rūpnīcas uzcēlām, skolas, universitātes! Bet jūs tagad mūs gribat… ko? Ko gribat ar mums izdarīt? No Padomju Savienības izstāties? Muļķi, idioti! Jūs taču divas dienas neizturēsiet, badā nomirsiet! Paši lūgsiet jūs pieņemt atpakaļ, pintiķi tādi! Nu, nekas… Pamuļķosities mazliet ar tiem sarkanbaltsarkanajiem karogiem, ar tām himnām – un tad gan jau jūs Maskava ar stingru roku noliks vietā! Pieminiet manus vārdus…

Tik histēriskas reakcijas priekšā nospriedām, ka turpināt sarunu nav vērts, un aizgājām projām. Pēc pāris nedēļām Toļiks un Pabalis kaut kādā sakarā atnāca mājās pie Pēteronkola – tās nebija svinības, tādēļ mēs tur nebijām ielūgti –, un, spriežot pēc skaņām, saimnieks uzreiz lika galdā kaut ko grādīgu. Es sēdēju pie atvērta loga, gatavojos eksāmenam un, kā parasti, ļoti labi dzirdēju, kas notiek apakšstāvā. Pēc dažām glāzītēm Toļiks ar jau jūtami nedrošu mēli sāka stāstīt rupju krievu anekdoti par padomju virsnieku, kurš ir atbraucis dienēt Latvijā un kuram latvieši saka, ka, Latvijā dzīvojot, būtu jāiemācās latviešu valoda. Virsnieks jautā, kā latviski ir “tanks”, “automāts”, “bataljons” u. tml. – un viņam atbild, ka tāpat kā krieviski, bet ar galotni “s” (“avtomat” – “automāts”, “tank” – “tanks”, utt.) Tad virsnieks jautā, kā latviski ir… (šeit nāk rupjš krievu lamuvārds, kas nozīmē prostitūtu vai seksuāli izlaidīgu sievieti). Viņam pasaka šā vārda latvisko ekvivalentu, kas, kā zināms, sākas ar burtu “m”. Virsnieks izbrīnīts jautā: “Ko, vai tad viena vārda dēļ ir valoda jāmācās?”

Sekundi valdīja klusums, un tad māju satricināja trīskāršu smieklu šalts. Baurodams rēca un sēca Pēteronkols (es tobrīd neredzēju, bet iedomājos viņa sarkano, uzburbušo seju ar plaši atplesto muti un smieklu asaru urdziņām pār abiem vaigiem), sīkā papagaiļa staccato čivināja Pabalis, ļauni ņirdza pats Toļiks. Labi, nieks ar Toļiku – padomju migrants paliek padomju migrants. Bet par ko smējās divi pārējie – latvieši? Tā kā, manuprāt, joks bija latviešiem aizskarošs, tad paši par sevi arī smējās… Tobrīd tikai neizpratnē nogrozīju galvu un paraustīju plecus.

Praktiskais skeptiķis

Es jau sen zināju, ka Atmodas sakarā Pēteronkols nebūt nav vienisprātis ar mani un ar latviešu tautas vairākumu. Interfronti viņš neatbalstīja, bet arī Tautas fronti ne. Viss notiekošais likās viņam aizdomīgs, kaitīgs, bet galvenais – viņa paša personīgo dzīves komfortu apdraudošs. Pēteronkols bija pārāk stipri iedzīvojies un ieaudzis pastāvošajā kārtībā, pārāk pieradis gūt no tās dažādus labumus, – un viss, kas varēja to satricināt, bija slikts. Šis pēdējais apstāklis, bez šaubām, bija noteicošais, taču Pēteronkols centās savu attieksmi kaut kā racionalizēt.

– Tici man, Juri, – viņš rēca un sēca, kārtējo konjaka glāzīti tukšodams. – Nekas labs no tā nesanāks. Negrib cilvēki normāli strādāt, atpūsties, bērnus audzināt – un muļķojas. “Durju majutsa”, kā krievi saka. Amerikāņi ar savu naudu te visādus pamuļķus un neliešus sakūdījuši, un šie tagad te ūdeni duļķo. Mūžīgi jau tas tā nebūs. Tas tak apdraud valsts drošību, komunistisko iekārtu! Reiz padomju varai – (viņš izrunāja kā “padomu”) – tas apniks, un ko tad? Nāks šurpu ar dzelzs dūri kārtību ievest! – Te Pēteronkols stipri uzsita ar dūri pa galda virsmu. – Varbūt asinis līs! Domā, nelīs? Bet es saku, ka līs! Un kurš tad būs vainīgs? Tie mēsli, tie nemiera cēlāji. Uz viņu, uz viņu sirdsapziņas… Tu atceries uz visiem laikiem: mēs bez krieviem tomēr nevaram. Tie divdesmit gadi, tie Ulmaņlaiki tā saucamie – tās ir blēņas, pārpratums! Tāds tas mūsu liktenis – būt kopā ar Krieviju, ar Padomju Savienību…

Es sāku sašutumā iebilst, atgādināju par Latvijas prettiesisko okupāciju un aneksiju pēc Molotova-Ribentropa pakta, par Staļina represijām, par to, kā latvieši kādreiz ir dzīvojuši savā neatkarīgā valstī…

– Jūs taču pats esat dzimis tajos jūsu nīstajos Latvijas laikos, – es iesaucos. – Jūs patiešām neko no tiem laikiem neatceraties?

Pēteronkols sašķieba muti ironiskā smīnā un atmeta ar roku.

– Da tu beidz, – viņš nosēcās. – Tas, ko tagad avīzēs un pa teļļuku klārē par tiem laikiem, tas ir štrunts un pupu mizas. Mēslos un nabadzībā dzīvojām. Jā, bija buržuji un budži, viņi dzīvoja labi. Bet kā dzīvoja? Uz pārējo rēķina dzīvoja. Nabadzīga, nožēlojama valstiņa bijām…

Es vēl lielākā sašutumā piedāvāju atnest no sava dzīvokļa tikko izdoto un tikko nopirkto grāmatu pelēkos vākos, – par Latvijas brīvvalsts ekonomiku līdz 1940. gadam un tās statistiskajiem rādītājiem – un kopīgi to pašķirstīt. Pēteronkols atkal savilka seju izsmejošā grimasē un atkal atmeta ar roku.  

– Da kādas tur grāmatas, – viņš ņirdza. – Vot, Austras vecāki laukos dzīvoja; pēdējie nabagi bija! Tēvs par kapeikām piestrādāja pie budža Grabovska! Pie petrolejas lampiņām dirnēja! Elektrības nebija, telefona nebija, nekā nebija; ceļi visapkārt vienos dubļos! Pat Rīgā joprojām – cok, cok! – ar ormaņiem braukāja. Bet Maskavā tobrīd jau metro cēla, milzīgus namus!… Padomju laikā pa īstam sākām dzīvot! Krievi skolas sacēla, bibliotēkas, slimnīcas, stadionus! Un ražošana? Tu paskaties, kādas rūpnīcas, kādas fabrikas, – vai tad pie buržujiem kaut kas tāds bija? Un dzīvojamās mājas ar visām ērtībām? Es pats, – te Pēteronkols kā liels pērtiķis iezvēla sev ar abām dūrēm pa krūtīm, – visu esmu dabūjis no padomju varas! Bezmaksas izglītību, labu darbu! Kooperatīvo dzīvokli māsai sagādāju! Paskaties, cik labi mēs visi tagad dzīvojam…

Es atkal ieminējos par Staļina lēģeriem, par izsūtītajiem, par latviešu trimdinieku sāpju ceļu… Un jau trešo reizi Pēteronkols ņirdzīgi nosēcās un atmeta ar roku.

– Nevienu tāpat vien neizsūtīja, nerepresēja. Katram bija kaut kāda vaina! Izsūtīja budžus, kas zemniekus bija nostrādinājuši, pēdējo asins pilīti sūkuši laukā! Tas pats budzis Grabovskis: Austras papam santīmus maksāja, ar kaut kādu pļuru normālas zupas vietā baroja! Ko, tagad raudāt par to, ka viņu aizsūtīja pie baltajiem lāčiem? Pareizi vien, ka aizsūtīja! Un pēc kara arī šāva tos, kas ar fašistiem bija sadarbojušies. A ko tu domā – kura tad vara citādi darītu? Friči, amerikāņi? Tāpat pie sienas pieliktu… Trimdas letiņi, tu saki? A ko trimdas letiņi? Ja nekādu grēciņu aiz ādas nebūtu, tad nebūtu laidušies pakaļ fašistiem! Normāliem latviešiem nebija, ko baidīties… Zini, man uz tiem emigrantiem – tfu! “Pļunuķ i rasķereķ!” (“nospļauties un izsmērēt!”). Ja viņi tur tajos savos Rietumos ir iedzīvojušies, tad lai tur arī dzīvo, bet šurpu lai nebāžas; mums bez viņiem te ir labi!

Ja godīgi, tad tobrīd man ļoti gribējās iegāzt Pēteronkolam pa trekno mūli, taču atturēja audzināšana un kaut kādas iekšējās morālās bremzes: vecāku cilvēku fiziski iespaidot nedrīkst, turklāt jau kopš bērnības biju uztvēris mūsu kaimiņu gandrīz kā ģimenes locekli, tādu kā tēvoci vai tamlīdzīgi. Dusmas valdīdams, teicu, ka, ja nebūtu bijis padomju okupācijas, tad mēs Latvijā tagad visdrīzāk dzīvotu tādā pašā līmenī, kā mūsu latviešu trimdinieki Eiropā vai Amerikā…

Un šajā brīdī ar Pēteronkolu notika zīmīga pārvērtība. Parasti viņš runāja savā sēcoši blējošajā balsī, ik pa brīdim ieķiķinādamies un savas sivēna ačeles mirkšķinādams, – tā, ka nevarēja saprast, vai viņš mēdās un āzē sarunu biedru, vai runā nopietni. Bet tagad balss tembrs pēkšņi kļuva lēzenāks, no acīm it kā nokrita kaut kāds plīvurs, un viņš raudzījās manī ar skaidru, tiešu un, bez šaubām, nopietnu skatienu. Varbūt pie vainas bija konjaks? Es patiešām nezinu…

– Varbūt tev ir taisnība, Juri, – Pēteronkols sacīja. – Varbūt. Laikam jau tur, Rietumos, tas dzīves līmenis ir augstāks nekā pie mums. Personīgās mājas, mašīnas, labas šmotkas (“drēbes, lupatas”)… Jančuks man te nesen vienu ne ta dāņu, ne ta holandiešu katalogu atnesa; es paskatījos: glauni, nav ko teikt. Bet zini ko? Tu esi kādreiz domājis, par kādu cenu tas viss ir? Ka tev visu laiku ir jāgriežas kā vāverei ritenī un jāsitas kā putnam būrī, lai sapelnītu naudu un lai šitādu te līmeni uzturētu? Konkurence, reklāma… Tā ir loterija! Haizivis! Tu zini, kāds tajās “kapvalstīs” ir bezdarba līmenis? Cik tur klaidoņu un ubagu zem tiltiem dzīvo? Nu, vot. A pie mums viss ir skaidrs un stabils. Man nekad nebūs villa ar baseinu un Mersedess. Es nekad nelidošu uz visādām tur tropu salām zem palmām vārtīties. Bet es droši zinu, ka jumts virs galvas, darbs, pensija un maizes kumoss man šeit būs. Un es negribu to zaudēt. Vot, tā! Punkts un āmen!

Pēteronkols brīdi paklusēja, skaļi nopūtās un tikpat nopietni turpināja:

– Tu vēl esi jauns un dulls, Juri. Tu nesaproti: ja Padomju Savienība tagad pēkšņi – nedod Dievs! – pazudīs, tad mums visiem būs pilnīgs vāks. Ja visas robežas būs vaļā, mēs nevarēsim viņiem stāties pretī. Viņiem tur tik nauda, nauda, peļņa, peļņa – bet mēs tā nemākam. Viņi mūs visus ar visām panckām nopirks un tālāk pārdos. Nu labi, man tad ko, es jau vecs vecis, bet tu uz sevi paskaties. Tu vēl esi jauns, bet vienalga – padomju skolās skolojies. Tu nemācēsi. Tu viņiem vergosi vai zem tilta gulēsi; tici man, piemini manus vārdus. Ek, Jurīt, Jurīt… Nav jau te ko priecāties, ko skraidīt… Es neesmu tavs tēvs, bet es tavu vecāku vietā būtu teicis: tu labāk mācies, studē, ar meitenēm uz dančiem staigā, – bet no tā visa zaņķa turies tālāk. Klausies, ko vecāks cilvēks tev saka… 

Tā paiet pasaules godība

Kopš tā laika pagāja kādi septiņi gadi. Pieauguša cilvēka uztverē tas nemaz nav tik daudz, taču šajā laikposmā bija notikušas milzīgas pārmaiņas. Latvija bija reāli atguvusi neatkarību; jau divreiz bija notikušas atjaunotās Saeimas vēlēšanas; padomju plānveida ekonomikas vietā bija nācis brīvais tirgus. Rīga pamazām, palēnām sāka izskatīties pēc normālas Rietumu pilsētas, bet Latvija – pēc latviešu nacionālas valsts. Mēs ar brāli beidzot bijām pametuši vecāku “ligzdu”; mums abiem jau bija savas ģimenes, un uz veco Iļģuciemu braucām tikai laiku pa laikam – apciemot “seniorus”. Kaut kā sagadījās, ka Dzirlankus kādus trīs gadus nebiju apraudzījis…

Un tad reiz – labi atceros, ka tas bija 1996. gada septembris – pēc ilga pārtraukuma atkal sēdēju pie lielā galda Dzirlanku viesistabā. Man blakus sēdēja tie paši, vecie – Pēteronkols, Pabalis un Toļiks, bet Austras tante rosījās virtuvē. Novecojuši, krietni nosirmojuši – bet tie paši. Pēteronkols tikko bija aizgājis pensijā, Pabalis vēl operēja, bet Toļiks strādāja kaut kur par naktssargu vai dežurantu.

Es ar ziņkārību aplūkoju viesistabas iekārtu. Viss bija tāds pats, kā manas bērnības laikos, taču teju vai katru priekšmetu rotāja sabrukuma un pamestības zīmogs. Tās pašas somu tapetes – bet saulē izbalojušas un šur tur ar pelējuma traipiem. Tas pats mīksto mēbeļu komplekts “Sabīne” – bet jau stipri izsēdēts, apbružāts un ar dažviet norautām podziņām. Tā pati sekcija “Agnese” – bet jau ar krietni sašvīkātu virsmu. Tie paši nieciņi – figūriņas, vimpelīši – bet pagalam noputējuši un novārtā pamesti. “Sic transit gloria mundi” (“tā paiet pasaules godība”), es nodomāju. Pēteronkola blats vairs nevienam nebija vajadzīgs, un viņa vecais Žigulis pat uz lietoto Fordu un BMW fona izskatījās nožēlojami…

Tāpat kā vecajos labajos laikos, klātesošie dzēra to pašu armēņu konjaku; tagad tas vairs nebija nekāds deficīts, bet bija pavisam brīvi nopērkams veikalos. Televizors – vecais padomju “Rubīns” – bija ieslēgts pusbalsī, un diktore kaut ko stāstīja par latviešu čekistu Alfonu Noviku, kurš pirms dažiem mēnešiem astoņdesmit astoņu gadu vecumā bija nomiris Rīgas centrālcietumā. Noviks bija parakstījis pavēles par Latvijas iedzīvotāju deportācijām un pēc Latvijas neatkarības atjaunošanas tika notiesāts ar mūža ieslodzījumu par genocīdu un noziegumiem pret cilvēci.

– Cūcība! – Pēteronkols blēja tajā pašā falsetā kā iepriekš, un viņa apoplektiski uzburbusī seja sārtoja tieši tāpat kā manas bērnības gados. – Neļauj cilvēkam mierīgi nomirt; obligāti cietumā jābāž! Noviks, ne Noviks – viņš strādāja pēc sirdsapziņas, pildīja pavēles, lai celtu šeit padomju varu! – (viņš atkal izrunāja kā “padomu”).

Pēkšņi atskārtu, ka saziņas prakse Dzirlanku mājās bija mazliet mainījusies uz labo pusi: pat Toļika klātbūtnē Pēteronkols, Austras tante un Pabalis tagad runāja arī latviski. Protams, būtu naivi domāt, ka Toļiks starplaikā bija apguvis valsts valodu; protams, ka ne! Konkrēti pie viņa visi joprojām vērsās krieviski, taču, runājot ar mani vai ar visiem klātesošajiem kopā, tika lietota latviešu valoda. Varbūt tādēļ, ka es vairs nebiju ne mazs puika, ne zaļš “gurķis” un ar mani bija jārēķinās; turklāt visi nojauta, ka esmu latviski nacionāli noskaņots? Lai nu kā, bet tas bija progress.

– Labi, nu bija tās izsūtīšanas! Tad lai tās nosoda, bet tos vecos cilvēciņus lai liek mierā! – pa puspavērtajām virtuves durvīm sauca Austras tante.

– Kādus vēl “cilvēciņus”? – es iebildu. – Ja viņi ir izdarījuši noziegumus pret cilvēci, viņi ir jāsauc pie atbildības un jāsoda.

– Toreiz bija tādi laiki! – raudulīgā balsī iesaucās Pabalis. – Kā viņi, nabagi, varēja zināt, ka padomju vara sabruks un ka atjaunos iepriekšējo režīmu? Viņi ir upuri, nevis noziedznieki! Apstākļu upuri!

Idiotiskais “toreiz bija tādi laiki” arguments vienmēr bija kritis man uz nerviem, bet šoreiz es savaldījos un neko neteicu. Pagaidām.

Nezinu, cik daudz no mūsu vārdu apmaiņas bija sapratis Toļiks, bet šajā mirklī viņš atsāka savu sūdzību monologu, kas acīmredzot bija sācies jau pirms manas atnākšanas. Salīdzinot ar Atmodas laikiem, Toļiks bija pārslēdzies no mažora toņa uz minoru: tagad viņš vairs nedraudēja un nebļaustījās par brašajiem “kārtības ieviesējiem” no Maskavas, bet gaudās un sūkstījās par sliktajiem, nepateicīgajiem un neizdarīgajiem latviešiem. Toļiku varēja saprast, jo praktiski visas viņa Atmodas laiku bailes un bažas bija piepildījušās. Spējā vēja brāzma bija uznākusi un aizpūtusi projām visus viņa ierastos dzīves orientierus: visu to, pie kā viņš Latvijā bija pieradis un ko bija gadu gaitā sev uzcēlis. Turklāt Toļika stāvoklis bija vēl neapskaužamāks par Pēteronkola un Pabaļa stāvokli. Viņi bija latvieši un, ja viņiem pašiem bija grūti “pārkvalificēties” un atrast savu vietu jaunajā kārtībā, tad viņu bērni un mazbērni to spēja. Tā tomēr bija viņu zeme. Bet Toļiks bija padomju migrants no Ļeningradas apgabala – bez valodas un bez saknēm Latvijā, un viņa dēls bija tāds pats. Šeit piedzimis, bet kulturāli un mentāli svešs.

– Padomju laikos mēs visi dzīvojām draudzīgi, – Toļiks traģiskā balsī vilka. – Latvietis, krievs, gruzīns, ebrejs… Bet tad atnāca latvieši un visus sanaidoja…

Šis Toļika izteiciens mani īpaši uzjautrināja. “Prišļi latiši” (“atnāca latvieši”) – ar šo vārdkopu Toļiks apzīmēja Latvijas neatkarības atjaunošanas procesu. Izklausījās tā, it kā latvieši būtu pēkšņi no kaut kurienes izniruši – kā kaut kāda klejotāju orda no tālām un nezināmām Āzijas stepēm –, nelietīgi sagrābuši Latvijā varu un izmainījuši dzīvi līdz nepazīšanai. Konjaka glāzītes iespaidā jutos možs un enerģijas pilns, un nolēmu šoreiz pastrīdēties pretī.

– Nu, tad laikam visa tā izslavētā padomju “tautu draudzība” bija tīrās blēņas, – es krieviski teicu. – Kā tad tā pēkšņi kaut kur pazuda pēc padomju varas sabrukuma, ko? Draudzību, tāpat kā mīlestību, cilvēki veido paši, bez valstu iejaukšanās. Ja sabiedrībā patiešām valdītu īsta draudzība, tad nekādas politiskā režīma maiņas to nevarētu ietekmēt. Ja cilvēki pēkšņi, kā jūs pats sakāt, masveidā sanīdās, tad jau laikam nekādas reālas draudzības nemaz nebija. Vai ne tā?

Tas, ko tikko pateicu, man pašam šķita elementāra un pašsaprotama patiesība; to varēja apjēgt pat bērns. Tomēr manus sarunu biedrus tā izsita no sliedēm. Tā tas nereti gadās: cilvēks tik bieži atkārto pēdējo muļķību, ka pats tai svēti notic; kad viņam ar ļoti vienkāršiem argumentiem pierāda, ka tā ir muļķība, viņš vairs nezina, ko atbildēt. Tā tas bija arī šoreiz: visi uz brīdi apklusa, bet Pēteronkols ar Toļiku sastinga un neizpratnē atplēta mutes – gandrīz kā slavenajā Gogoļa Revidenta nobeiguma ainā.

Zaudētā paradīze

Pēc dažām sekundēm Toļiks atjēdzās un metās pretuzbrukumā. Viņš mēģināja pierādīt savas nostājas patiesumu ar atsauci uz personīgo stāstu. Toļiks, tāpat kā daudzi citi, bija kļuvis par denacionalizācijas procesa upuri. Viņš dzīvoja daudzdzīvokļu namā Pulkveža Brieža (bijušajā Sverdlova) ielā – pretī Latvenergo un tieši kaimiņos tai padomjlaiku pankūku ēstuvei ar apaļo lodziņu (gan jau vecie rīdzinieki atcerēsies). Pirms kara šis nams piederēja uzņēmējam Sietiņsonam, kurš pats ar ģimeni dzīvoja skaistā četristabu dzīvoklī otrajā stāvā. Padomju okupācijas sākumā pašu Sietiņsonu nepaspēja represēt, jo viņu ķēra sirdstrieka. Māja tika nacionalizēta, un pēc kara beigām tur tika iemitināti dažādi īrnieki. Pret Sietiņsona atraitni padomju vara izturējās ļoti augstsirdīgi: viņai ar mazgadīgo dēlēnu tika atstāta viena no četrām istabām tajā pašā dzīvoklī – tā vismazākā. Vēlāk, dzīvokļu apmaiņas rezultātā, vienā no šā dzīvokļa istabām “iemainījās” uz Latviju nesen atbraukusī Tomiļinu ģimene: jaunais Toļiks, sieva, sievasmāte un dēls – brēcošs zīdainis. Un kopš tā laika tur arī dzīvoja, līdz kamēr “atnāca latvieši” un atnesa šausmīgo denacionalizācijas biedu.

Vecā Sietiņsones kundze jau bija paguvusi aiziet viņsaulē, un viņas dēls Valdis pēkšņi kļuva par visas daudzdzīvokļu mājas īpašnieku. Īrniekus likums neļāva tik vienkārši izlikt, taču īres maksu viņi turpmāk maksāja Valdim. Trijām ģimenēm, kas bija iemitinātas vecajā Sietiņsonu dzīvoklī, paveicās mazāk: Valdis paziņoja, ka dzīvoklis esot vajadzīgs viņam pašam un viņa piederīgajiem un ka īrniekiem tas pēc iespējas ātrāk esot jāatbrīvo. Saskaņā ar likumu, pašvaldībai bija jāierāda viņiem cita dzīvojamā platība. Nebūdams jurists, nemācēšu pateikt, kas tur bija sagājis greizi un kādas problēmas bija atgadījušās, bet Toļiks – tobrīd jau atraitnis – galu galā bija spiests pārvākties pie dēla Pļavniekos. Toļika dēls strādāja kādā no puskriminālajiem Rīgas naktsklubiem par “gorillu” (apsargu) un “višibalu” (ārā sviedēju).

– Padomju laikā visi bijām kā draugi, kā brāļi, – Toļiks sūkstījās. – Vai tad mēs tam Valdim visu šo laiku kaut vienu sliktu vārdu pateicām? Nē! Visi viens otru cienījām, nekāvāmies, neskandalējāmies. Nekādu nacionālo nesaskaņu pat ne uz mirkli nebija. Es Valda mātei, Irmai Teodorovnai, pats savām rokām radiatoru salaboju. Manu Serjožku Valdis maziņu uz rokām nēsāja; tas viņu par “ģaģu Valdisu” (“tēvoci Valdi”) sauca. Kopīgi iedzērām, dambreti spēlējām, vasarā kopīgi “Ļigo-Ļigo” svinējām… Tad atnāca latvieši –  un Valdis uzreiz palika kā svešs, kā ienaidnieks. “Vācieties prom no manas mājas” – saka, un acis zvēro kā vilkam. Pēc visiem šiem gadiem, saprotat? Mantinieks sasodītais… Kā suņus grasījās izsviest uz ielas… Lūk, tādi jūsu latvieši!

Pēteronkols ar Pabali ar skumju sejas izteiksmi piekrītoši māja ar galvām, it kā atvainodamies: jā, tādi nu mēs, latvieši, esam.

– Nu, pirmkārt, – es mierīgā, bet ironiskā balsī iebildu, – nacionālo jautājumu jūs šeit veltīgi pinat klāt. Latvijas pilsoņi netiek šķiroti pēc etniskās piederības; ļoti daudzi Latvijas krievi ir dabūjuši atpakaļ savus īpašumus tāpat kā latvieši. Vai tad jūs to nezinājāt? Otrkārt, kad padomju okupanti likumīgos īpašniekus meta ārā, tas bija normāli? Vai par šo īpašnieku jūtām kāds parūpējās?

Visi trīs atkal izvalbīja acis – tāpat kā pirmīt. Ar šķelmīgu un izaicinošu smaidu vērsos pie Pabaļa:

– Pabaļa kungs, jūs taču pats kaut kādu namīpašumu atguvāt. Kādam no tā tāpat nācās ciest, vai ne? Kā tad jums nav neērti jūsu drauga priekšā?

– Tas ir kaut kas cits! – draugu aizstāvēdams, iebaurojās Pēteronkols.

– Jā, es… dabūju… – Pabalis kaunīgi nomurmināja un nolaida acis. – Bet es jau… ārā nevienu neliku…

– Tu, zin’, jau galīgi esi kļuvis par pēdējo nacionālistu! – Pēteronkols nosodošā tonī vērsās pie manis. – Padomju laikā uzaugi un tikai sliktu par tiem laikiem runā. Agrāk tāds nebiji.

– Jā, – es labprāt piekritu. – Cilvēki mainās, paliek vecāki, nobriest. Jā, esmu latviešu nacionālists un ar to lepojos. Vai esmu mainījies? Nezinu, bet padomists un komunists patiešām nekad neesmu bijis. Par padomju laikiem? Ko tad labu par tiem var pateikt?

– Kā tas ir – “ko”? – Pēteronkols izvalbīja acis. – Tu ko – joko? Vai tad tu nezini? Kādas varenas rūpnīcas un fabrikas te cēla! VEF, RAF, REZ, Popovene, Straume, Rīgas Vagonka… Ko tik te neražoja! Visu Savienību apgādāja! Taškentā ar “rafikiem” braukāja! Soču pludmalē “spīdolas” klausījās! Bet tagad?

– Latvija gremela na vesj Sojuz! (“Latvija dārdēja pa visu Savienību!”) – Toļiks iesaucās (acīmredzot mūsu sarunas tematu viņš kaut aptuveni bija sapratis). Atkal šis idiotiskais padomju nostalģiķu trops: “gremela”. Knapi novaldīju smieklus.

– Protams, ka “gremela”, – es atbildēju. – Tikai padomju un “socbloka” valstu plānveida ekonomikas robežās. Uz brīvās pasaules fona gandrīz viss saražotais bija nekonkurētspējīgas, tehnoloģiski novecojušas drazas, kas nevienam Rietumos nebija vajadzīgas. Esat dzirdējuši tādu reklāmu: “Mūsu padomju mikroshēmas ir lielākās mikroshēmas pasaulē”? – Šeit vairs nespēju savaldīties un sāku smieties.

– Nū-ū-ū, tā tak nevar teikt, – Pabalis apvainotā balsī novilka. – Paskatieties, kāda padomju laikā ir kļuvusi Rīga; kādus dzīvojamos namus te sacēla! Piedāvājat to visu tagad jaukt nost?

– Tieši tā, – es ar entuziasmu piekritu. – Laika gaitā, ilgtermiņā, visi šie sociālistiskās arhitektūras mēsli būs jānovāc un jāaizvieto ar kaut ko civilizētai valstij piedienīgu. Riebjas skatīties uz tām “hruščovkām”, uz tām kroplajām dzelzsbetona kārbām… Padomju okupanti mūsu Latvijas seju ir nenormāli izķēzījuši, un paies ilgi gadi, pirms mēs pilnībā savedīsim to kārtībā. Bet neuztraucieties, savedīsim. Kā tad citādi?

Un atkal visi klusējot izvalbīja acis. Pabalis noņurdēja kaut ko nesaprotamu, uzmeta man nelabu skatienu un pagriezās pret televizora ekrānu. Pēteronkols skaļi nosēcās, uzsvempās kājās un nedrošā solī piestreipuļoja pie sekcijas.

– Tu, Jurīt, laikam domā, ka esi pats gudrākais? – viņš teica, atvēra sekcijas skapīša durtiņas un kaut ko paņēma no tā dzīlēm. – Tu esi jauns, esi baigi nacionāls – labi! Tagad ir pienācis jūsu laiks. Dzīvojiet, stūrējiet, komandējiet! Bet mēs, vecie sakārņi, arī neesam ar lūkiem šūti, he-he. Re! – Viņš ar šķelmīgu smaidu parādīja man mazu sarkanu grāmatiņu. – Mana partbiļete. Joprojām glabāju! Toreiz, kad visi kā dulli skrēja stāties ārā no partijas un mest biļetes uz galda, es nekur neaizgāju un savējo noglabāju. Jo – kas zina? Viss var noderēt. Viss vēl var mainīties par simt astoņdesmit grādiem. A es tad viņiem: hopā! – redz, manējā ir pie manis. Paliku, tā sakot, uzticīgs. – Pēteronkols, kā parasti, piemiedza acis un ieķiķinājās. – Tad, ja kas, nāc pie manis, Jurīt. Pa vecai draudzībai protekciju tev nodrošināšu, he-he.

Kukuržņi

Tās pašas dienas vakarā mēs ar Norču (to pašu, ar kuru bērnībā bijām paslepus braukuši uz Vecāķiem) sēdējām Dzegužkalna virsotnē un sarunājamies par šo un to. Bija apburošs agra rudens vakara mijkrēslis, mūsu sejas glāstīja liegs vējiņš, bet kalna pakājē spīdēja spoži apgaismotie Norčas mājas logi. Viņš joprojām tur dzīvoja, un, lai tiktu mājās, viņam bija vienkārši dažās sekundēs jānoskrien lejup pa zālaino nogāzi. Mans skolas laiku draugs – Normunds vai pat Normunda kungs, jauns cienījams jurists, bet mūsu starpā joprojām Norča – centās veidot mūsu sarunu sokratiskā dialoga formā. Norča bija patiešām nelabojams: vēl skolā viņš bija kā apmāts ar antīko pasauli, viņa galva bija pastāvīgi aizņemta ar visādiem grieķiem un romiešiem, un arī pēc skolas pabeigšanas šī aizraušanās nekur nebija pazudusi. Brīnījos, kādēļ viņš galu galā bija aizgājis studēt uz “juristiem”, nevis uz “filozofiem”. Lai nu kā, bet tovakar Norča bija nolēmis sekot Sokrata pēdās un bez žēlastības pakļaut mani majeutikas un elenktiskās metodes spēkam.

Dialoga temats nebija no vieglajiem: kā lai adekvāti nosauc un definē to latvieša tipu, pie kura piederēja Pēteronkols ar Pabali? Bijām aktīvi norunājuši jau kādu stundu, un es jau jutos mazliet noguris.

– Tātad, – Norča turpināja mani tincināt, – par “pārkrievotiem latviešiem” viņus nevar nosaukt?

– Nē, – es pārliecināti atbildēju. – Noteikti nevar. Es taču tev jau teicu: runa nav par kultūras vai valodas kodu. “Pārkrievots” nozīmētu – tāds, kurš ir vismaz lielā mērā pārgājis uz krievu valodu, paražām. Bet tā nav. Latvietis var būt objektīvi pārkrievots un vienlaikus būt īsts, krietns Latvijas patriots. Tādu varbūt ir maz, bet tādi noteikti ir. Piemēram, latvietis ir dzimis izsūtījumā Sibīrijā, agri nonācis bērnu namā, tur dzirdējis tikai krievu valodu, bet latviešu valodu gandrīz aizmirsis. Taču sirdī kopš agrās bērnības neapdzisdama degusi apziņas liesmiņa: esmu latvietis. Vai šāds latvietis ir pārkrievots? Jā, bet ne savas vainas dēļ. Vai viņš ir tāds, kā Pēteronkols? Noteikti ne.

– Labi, ko tad tu piedāvā? – mans draugs jautāja. – Krieviskuma komponentei šajā terminā un definīcijā noteikti jābūt.

– Tad jāsaka “iekrievots”, – es piedāvāju. – Šo terminu, šķiet, ir lietojis Uldis Ģērmanis. Priedēkļa izvēle šeit ir perfekta. Nevis “pār-”, kas nozīmētu visaptverošu pārņemšanu, bet “ie-” – tātad “ie-darbība” notiek it kā no sāniem, no malas, bet ne pilnīgi pārņemot un pārveidojot. Kā, piemēram, “ie-eļļot ratus”, “ādas ie-degums”, “ie-šļircināt zāles”. Atšķirībā no pārkrievota latvieša, iekrievots latvietis varbūt pat ļoti slikti runā krieviski. Tas pats Pēteronkols krievu valodā visu laiku pieļauj rupjas kļūdas, bet neiekrievots latvietis var krieviski runāt kā Puškins vai Dostojevskis. Runa ir tikai par domāšanas veidu un par vērtību sistēmu. Visi šie “ņe podmažeš – ņe pojeģeš” un tamlīdzīgi. Nu, un, protams, kultūras simpātiju vektors. Iekrievots latvietis, piemēram, drīzāk patērēs moderno krievu sēnalu pseidokultūru, nevis skatīsies uz Rietumiem…

– Labi, – Norča piekrita. – Bet paliek vēl viens jautājums. Vai ar šādu terminu mēs netaisnīgi neaizskaram tos krievus, kuriem šāda mentalitāte ir sveša? Es pazīstu dažus etniskos krievus, kuru domāšana ir praktiski tāda pati kā mums un kuri uz tava Pēteronkola iekšējo pasauli skatītos ar riebumu. Kā lai ietver šo krieviskuma ideju, nelietojot sakni no vārda “krievs”?

– Zini ko, Norča, – es beidzot zaudēju pacietību. – Ir jau vēls, un man gribas atpūsties un iedzert kādu tēju vai kafiju. Beidzam šo sokratisko vingrinājumu. Ja gribi galīgu atbildi no manas puses, tad metīsim Sokratu pie malas un ņemsim talkā dzeju – tātad poētiku un sinestētiskās asociācijas. Sauksim viņus vienkārši par “kukuržņiem”. Es pats viņus tā iekšēji saucu kopš jaunekļa gadiem.

– “Kukuržņi”? – Norča izbrīnīts atkārtoja. – Kādēļ tieši šāds vārds?

– Ļoti vienkārši, – es paskaidroju. – Pirmkārt, semantiskais jeb jēgas aspekts: kukurznis ir neliela sacietējusi zemes pika. Un arī latviešu – “kukuržņu” apziņa ir šaura, aprobežota, cietpaurīga. Lauku arot, kukuržņi bremzē arkla lemesi – un tāpat arī šie “kukuržņi” bremzē Latvijas sabiedrības attīstību un civilizācijas procesu. Otrkārt, fonētiski psiholoģiskais aspekts. Divreiz atkārtots nebalsīgais eksplozīvais slēdzenis “k” rada spļāviena vai simboliskas pļaukas iespaidu; tātad būt “kukurznim” ir kaut kas slikts un nosodāms. Treškārt, asociatīvais aspekts: divas pirmās zilbes vārdā “kukurznis” atgādina vārdu “kokošņiks”. Kas ir “kokošņiks”? Tradicionāla, folkloriska krievu sieviešu galvassega, kas ir viens no tādiem… nu, gandrīz karikatūriskiem krieviskuma simboliem, tāpat kā balalaika. Tātad mēs iekļaujam mājienu uz krievisko, tieši to nenosaucot. Saproti?

– Hmmm… jā… – Norča domīgi novilka. – “Kukuržņi”, “kukuržņi”… Jā, tev ir taisnība: manī šis vārds rosina tās pašas asociācijas. Tikai zini… no otras puses, ja tā padomā, pārāk nicināt šos cilvēciņus arī nevajadzētu – it īpaši vecos. Viņi jau ir tik stipri ieauguši tajā visā, ka diez vai spēs mainīties…

– Piekrītu, – es pamāju ar galvu. – Tas būtībā ir laika un paaudžu jautājums. Tie “kukuržņi” jau mūžīgi nedzīvos. Ja ilgāku laiku būsim brīva, latviska un demokrātiska sabiedrība, jaunajās paaudzēs šādu “kukuržņu” vairs nebūs, – jo no kurienes viņi radīsies? Piemēram, tas pats Pēteronkols: savus bērnus viņš ir paguvis apstrādāt savā manierē, bet mazbērni ir uzauguši jau brīvajā Latvijā. Varu saderēt, ka viņa mazbērnu paaudzē kukurznības vairs nebūs, jo šī parādība būs pilnīgi atmirusi!

– Jā, – Norča pašūpoja galvu un uz brīdi apklusa. – Tas būtībā ir laika un paaudžu jautājums. Bet vai tu pašlaik neesi pārāk optimistisks?… Nu, labi! Vai zini ko? Ejam tagad pie manis, padzersim tēju. Un ierausim arī kaut ko stiprāku: par to, lai vēl mūsu dzīves laikā latviešu domāšana tiktu pilnībā atkukuržņota!

Epilogs

Šodien ir šodiena – tātad tagadne. Pēteronkols ar Austras tanti jau dažus gadus kā atdusas Lāčupes kapos. Toļiks vēl esot dzīvs, tikai ļoti vecs; daudz slimojot un esot palicis gandrīz akls. Kā iet Pabalim un vai viņš vēl ir šajā saulē, to es nezinu. Norča dzīvo Londonā, strādā lielā firmā par juristu. Pēteronkola mazdēls – meitas dēls – balotējas Saeimas vēlēšanās. Viņš kandidē kādas prokremliskas sīkpartijas sarakstā, kas uzdodas par “kristīgi konservatīvo vērtību” aizstāvi un prasmīgi izmanto esošās valdības pieļautās kļūdas un neizdarību, lai pievilinātu daudzus naivus un padumjus latviešus. Šorīt palasīju viņa sociālo tīklu ierakstus: viņš bez apstājas sten un gaudo par Pārdaugavas okupekļa nojaukšanu, lamā “nesaprātīgos latviešus”, kurus tikai viņa partija varot izglābt, aicina “nekaitināt lielo krievu lāci”, bet NATO bloka karavīrus dēvē par “okupantiem”.