Kā uzvarēt kultūrkarus?

Izmisīgie valstu centieni dažādiem galējiem līdzekļiem apkarot lipīgu vīrusu, kā arī neilgi pirms pandēmijas lielu slavu iemantojušais HBO seriāls “Černobiļa” ļauj īpaši saasinātā pakāpē saprast, ko nozīmē vest cīņu pret vai izjust eksistenciālu apdraudējumu no neredzama, visaptveroša ienaidnieka. Neredzams ienaidnieks prasa ārkārtēju modrību un ārkārtējus līdzekļus. Apdraudējumu var neredzēt, bet vismaz pazīt. Piemēram, kristieši ļoti labi zina, ko nozīmē vest garīgu karu ar garīgiem līdzekļiem pret neredzamu ienaidnieku, “jo ne pret miesu un asinīm mums jācīnās, bet pret valdībām un varām, šīs tumsības pasaules valdniekiem un pret ļaunajiem gariem pasaules telpā” (Ef. 6:10-20). Tā sauktie “kultūras kari”, kuri no ASV kā modernās Rietumu pasaules metropolītiskā centra ir pārsviedušies uz “koloniālajām” perifērijām, ir līdzīgs “neredzamās cīņas” paveids. Gluži kā radiācijas, vīrusa un ļauno garu gadījumā, kultūras kari notiek mijkrēšļa zonā – nav skaidras vienprātības, vai pretinieks īsti pastāv, par vai pret ko tiek karots un vai konfliktsituācija vispār pastāv. Klasiķa vārdiem runājot, “jūs varat neinteresēties par karu, taču karš ir ieinteresēts jūsos”, tāpēc daudz kur Rietumos kultūras karus ap neredzamām, bet sabiedrībai izšķiroši svarīgām lietām jau atzīst par neapejamu faktu, ar ko jārēķinās, veidojot politiku. Divas nesenas epizodes ASV kultūrkaru debatē māca, kā ne tikai domāt par kultūras kariem, kā tos ne tikai karot, bet pats galvenais – kā tos uzvarēt, lai no neredzamības uzvaras augļus pārceltu taustāmā realitātē. Šīs mācības varētu kopsavilkt šādi: 1) atrisini galveno problēmu savējo nometnē un neatskatīdamies dodies tālāk, lai risinātu jau specializētas un pakārtotas problēmas, izvēršot taktisko karadarbību dažādos līmeņos un sīkākos kaujas laukos; 2) saskatīto problēmu skaidri uzrādi spējīgiem reālpolitiskajiem darboņiem, atrodi īsto apraksta valodu, to novadi sašutušu pilsoņu masās, un piedāvā pozitīvu, bet vienlaikus arī praktiski īstenojamu alternatīvu.

Kultūrkari Latvijā?

Taču, pirms pievēršamies ASV, nepieciešamas pāris piezīmes par kultūrkaru debates stāvokli Latvijā, jo ilgu laiku raisījušies jautājumi, vai lielās ASV un citu pārtikušo Rietumvalstu cīņas ap laulības jēdziena pārdefinēšanu, abortiem vai eitanāziju, dažādu minoritāšu tiesībām, migrāciju, identitāti, vēstures izpratni ir tik viegli pārnesamas uz Latviju, kur degošākas problēmas, kā ierasts, ir vairāk ekonomiska rakstura (OIK, nodokļi, atalgojums) vai saistītas ar valsts pārvaldes disfunkcionalitāti (korupcija, nepotisms). Jaunie kreisie (Latvijas gadījumā “Progresīvo” partijas pārstāvji un atbalstītāji) “kultūras karu” retoriku reizēm inkriminē “labējiem” vai “konservatīvajiem”, apgalvojot, ka raksturīgās tēmas par dažādu minoritāšu tiesībām, valodas, etniskās identitātes un morāles jautājumiem ir tikai piesegs, lai izvairītos no “īstajiem” politiskās cīņas jautājumiem, kuri drīzāk skarot politekonomiku, nodokļus, nevienlīdzību un labumu pārdali. Protams, konservatīvajiem atbilde nav tālu jāmeklē, jo minētajos jautājumos gadsimtiem ilgu status quo visbiežāk izaicina tieši jaunie kreisie, līdz ar to pierādījumu nasta par “kara” uzsākšanu vairāk gulstas uz šo apšaubītāju pleciem.

Pirms neilga laika, apskatot gan Latvijas, gan starptautisko, gan vēsturisko kontekstu, izteicos par labu kultūrkaru jēdziena attiecināšanai uz Latviju.[1] Filozofs Igors Gubenko precīzi kopsavelk manu nostādni par jēdziena lietderību: “kultūrkarš notiek uz visaugstākajām likmēm, proti, tajā tiek izšķirts, kam būs teikšana jeb autoritāte identitātes jautājumos. Citiem vārdiem, no kara iznākuma ir atkarīga atbilde uz nācijai fundamentālo jautājumu: “Kas mēs esam?””[2] Turklāt kara metafora neļauj būt slinkiem vai mēreniem jautājumos, kuri skar valsts un tautas esamības pašus pamatus – karam raksturīgā konfrontācijas pakāpe paredz, ka nevar būt divi pretēji vienlaicīgi pareizie viedokļi vai kādas “vidusceļa”, “kompromisa” samiernieciskās pozīcijas. Savā rakstā Gubenko iespējamos kultūrkarus tiecas interpretēt kā īpaši saasinātu dažādu sociopolitisko viedokļu “diskusijas” paveidu, uzsverot, ka “sadzīvošana un pat solidarizēšanās mūsu kopienai būtiskos jautājumos ir iespējama, neņemot vērā domstarpības”. Kultūrkari kā kārtējais diskusijas vai “viedokļu apmaiņas” paveids liberālā plurālisma ietvaros “padara sabiedrību stiprāku un palīdz tai attīstīties”, turklāt kultūrkariem raksturīgās domstarpības “liecina arī par brīvības klātbūtni – jo brīvā rīcība vienmēr paredz alternatīvu iespēju rīkoties citādi un tiktāl ietver domstarpību iespēju”. Tomēr Gubenko vienlaikus bažījas par konservatīvo “militāro retoriku” un jautā, “vai šī kara pušu miermīlīga sadzīvošana maz ir iespējama?” Lielākā neskaidrība ir par to, “kādas izredzes sagaida zaudētājus gadījumā, ja kultūrkaru vinnē konservatīvie”.

Šie Gubenko novērojumi par kultūrkariem kā vēl vienu liberālismam raksturīgās “bezgalīgās sarunas” paveidu un uzdotie jautājumi par kara iespējamo iznākumu ļauj novilkt vērtīgu šķēlumu starp kultūrkarotājiem vienas puses ietvaros, kas ir svarīgs turpmākajam izklāstam. Raugoties uz konservatīvo vai labējo pusi, šis šķēlums ir velkams starp liberāļu un “postliberāļu” spārniem – pirmie tiešām pašreizējās politiskās cīņas ap dzimšu skaitu, bioloģiskā dzimuma noliegšanu un jebkādu robežu irdināšanu uzskata vienkārši par “diskusiju” vai “sarunu” liberālisma kā jēdzīgākās politiskās un ideoloģiskās sistēmas ietvaros ar cerību beidzot “pārliecināt” otru pusi mainīt savu viedokli, kamēr otrie pašu šo iekārtu un ideoloģiju uzrāda kā problēmu un galveno “neredzamo” vaininieku, un meklē veidus, kā liberālismu pārvarēt un kultūrkaru uzvarēt[3]. Ielaišanās sarunā un aicinājums uz “dialogu” tikpat labi varētu būt otras puses mēģinājums pievilt, lai aizsargātu savas nostiprinātās pozīcijas un taktiskās priekšrocības. Kamēr dzimtkungs ar dzimtzemnieku vēlētos “diskutēt” par klaušu atvieglošanu, dzimtzemnieks vēlētos gāzt pašu dzimtbūšanas iedibinājumu. Liberālie kultūrkarotāji pieņem spēles noteikumus un saka, ka otra puse ir “nepietiekami liberāli”, kamēr postliberāļi saka, ka jau paši spēles noteikumi, proti, liberālisms ir problēma. Liberāļi kultūrkarus pārformulēs tikai par diskusiju vai nekad nenoslēdzamu dialogu, kamēr postliberāļi meklēs veidus, kā šim karam pielikt punktu.

Lapas pāršķiršana un stratēģiskā specializācija

ASV kultūrkaru “debatē” konservatīvo nometnē šo šķēlumu 2019. gadā visskaidrāk pieteica persiešu izcelsmes amerikāņu publicists Sorabs Amāri slavenā, kaismīgas diskusiju vētras izsaukušā rakstā, uz kuru viņu pamudināja Facebook reklāma par dragkvīnu lasīšanas stundu bērniem Sakramento publiskajā bibliotēkā.[4] Rakstā viņš vēršas pret labējiem liberāļiem un centristiem, kuru atbilde uz kreisi liberālo kultūrkarotāju pārmērībām ir “būt jaukiem”, samiernieciskiem un aicināt uz lielāku liberālismu un “atgriešanos pie mūsu ASV konstitucionālajām normām”, proti, atgriešanos pie sarunas, dialoga un plurālistiskas diskusijas formāta. Amāri “konservatīvajiem liberāļiem” pārmet piekāpšanos liberāļu uzstādījumam, ka morāles vērtības ir jātur ārpus publiskās telpas, tādējādi konservatīvismu padarot tikai par stratēģiju, kā lēnāk zaudēt. Tā vietā konservatīvajiem būtu jātiecas sakaut ienaidnieku un baudīt uzvaras augļus – publisko laukumu, kas pakārtots atbilstoši kopīgajam labumam un galu galā visaugstākajam labumam. Amāri ar saviem rakstu noslēdzošajiem vārdiem ASV kultūrkaru debati pacēla jaunā kvalitātē: “Taču konservatīvie kristieši nevar atļauties šādu greznību. Progresīvie saprot, ka kultūras karš paredz diskreditēt savus oponentus un vājināt vai iznīcināt viņu institūcijas. Konservatīvajiem vajadzētu kultūras karam pieiet ar līdzīgu reālismu. Pieklājība un laipnība ir otršķirīgas vērtības. Tās regulē atbilstību iedibinātajai kārtībai un ortodoksijai. Mums jācenšas izmantot šīs vērtības, lai ieviestu mūsu kārtību un ortodoksiju, nevis jāizliekas, ka tās kādreiz varētu būt neitrālas [izcēlums mans: K. L.]. Atzīt, ka naidīgums ir reāls, ir sava veida morāls pienākums.”

Jaunākajā kultūrkaru teorētiskajā pavērsienā cits slavens ASV kristīgi konservatīvais kultūrkritiķis Rods Drēers[5], kaut arī daudzos jautājumos Amāri domubiedrs, tomēr izsaka šaubas par izteikti katolisko postliberāļu nodomu tīrību un reālistiskumu, nosacīti atkrītot atpakaļ pie procedurāla liberālisma kā neapejama ASV politiskās kārtības izejas punkta.[6] Tas deva Amāri iespēju skaidrot savas nostādnes[7], pārmest Drēeram svārstīgumu un nekonsekvenci, un sniegt, manuprāt, pirmo nozīmīgo mācību kultūrkaru uzvarēšanā, ko pieteicu ievadā: saprast problēmu, skaidri identificēt ienaidnieku, pāršķirt lappusi un doties tālāk, pievēršoties jau sīkāk specializētiem kaujas laukiem, kas ļauj domubiedriem sadalīt uzmanību un darbu noteiktās sfērās.

Rakstā Amāri atzīst, ka viņš ar saviem domubiedriem pēc liberālisma kā problēmas uzrādīšanas jau ir “devies tālāk” un neredz vajadzību atgriezties pie Drēera uzstādītajiem jautājumiem, kuri lielā mērā tika atrisināti jau 2018.–2019. gadā. Par būtisku robežšķirtni uzskatāma arī Patrika Denīna Kāpēc liberālisms cieta neveiksmi? (Why Liberalism Failed?) iznākšana 2018. gadā.[8] Savā 2020. gada grāmatā Nepārrautais pavediens (The Unbroken Thread) Amāri atsaucas uz pasaules dižākajām tradīcijām – ne tikai Romas katoļu, bet arī anglikāņu, jūdu, konfūciešu, stoiķu un pat feminisma tradīcijām –, lai uzsvērtu, ka individuālās autonomijas elkdievīga stādīšana augstākā cilvēka dzīves labuma vietā jeb, īsi sakot, liberālisms kā politiskā ideoloģija ir nabadzīgs un pašiznīcinošs piedāvājums kopienu dzīves organizēšanai. Katrā no grāmatas nodaļām Amāri izceļ vienu un to pašu paradoksu: kā liberālā modernitāte solīja atbrīvot vīriešus un sievietes no dažādām tradicionālām autoritātēm un ierobežojumiem, bet galu galā tikai ieviesa lielāku nebrīvību. Piemēram, modernitātes uzskats par no metafizikas atsvabinātu saprātu nespēj izskaidrot galējos cēloņus un tāpēc ir padarījis pasauli mazāk, nevis vairāk saprotamu gan filozofiem, gan parastiem cilvēkiem. Tradicionālo saimnieciskās darbības ierobežojumu atcelšana, piemēram, atsakoties no sabata likumiem, atbrīvoja lielos darba devējus, bet ne strādniekus vai ģimenes. Sapnis par dabas un ķermeņa iekarošanu noveda pie tā, ka mūsu prātus iekaroja tādi absurdi kā dzimtes ideoloģija un vīrieši, kuri piedalās sieviešu sporta sacensībās.

Pēc diagnozes uzstādīšanas liberālismam Amāri ir pievērsies konkrētākiem projektiem, piemēram, arvien vairāk pētot Amerikas pašmāju pretošanās tradīcijas pārmērīgai korporāciju jeb lielkapitāla varai, ko viņš uzskata par liberālās dezintegrācijas materiālo dzinējspēku.[9] Tas pats attiecas arī uz citiem ievērojamiem politiskā katolicisma teorētiķiem: Adrians Vermjūls nodarbojas ar klasiskās un kristīgās juridiskās tradīcijas atgūšanu[10], Gladens Papins pievērsies politiskās ekonomijas un ģimenes politikas cīņas laukam[11], Patriks Denīns un Čads Peknolds pēta jaunu, pretliberālu veidojumu iespējas politiskajā teorijā un politiskajā teoloģijā.[12]

Amāri atzīst, ka postliberālie katoļi šodienas lielajā kultūrkarā atrodas vienā reliģiski ekumēniskā frontes līnijā, kas apvieno plašu rakstnieku, domātāju un aktīvu politiķu loku, kuri dažādā mērā piekrīt Amāri kritikai. Vienā ierakumu pusē atrodas tīri populisti, nacionālisti un nacionālkonservatīvie, pretliberālas feministes, pat vecās skolas ekonomiski kreisie, kuru atziņas par kultūras un ekonomikas mijiedarbību būtu muļķīgi ignorēt. Amāri dod priekšroku “lielās telts pieejai”, kura pieļauj viedokļu atšķirības par to, kam būtu jāseko tālāk, taču kuru vieno skaidra apziņa par liberālisma spēles noteikumu noraidīšanu. Tāpēc Amāri zaudē pacietību brīdī, kad Drēers no vienas puses atbalsta Viktora Orbāna stila politiku pret LGBT ideoloģiju skolās, bet no otras puses apgalvo, ka skolu bibliotēkās būtu jāaizliedz lasīt tikai “pornogrāfiskas” grāmatas (kaut gan dzimtes ideoloģiju var popularizēt arī ar “nepornogrāfisku” grāmatu palīdzību). Amāri Drēeram kā svārstīgam kristiešu konservatīvajam jautā, vai postliberāļiem no sirds jātiecas veidot patiesībā balstītas institūcijas, vai arī tikai jānostiprina liberālās “tiesības nepiekrist” (piemēram, runas brīvību kā augstāko labumu)? Vai Labais, Drēeraprāt, tiešām ir “postliberālās politiskās kārtības pamats” vai arī Labais ir tik nenoteikts, ka jebkurš autoritatīvs apgalvojums par to būtu briesmīgi spaidi? Amāri secina, ka Drēera svārstīguma cēlonis ir nevēlēšanās atteikties no fundamentāliem liberālisma pieņēmumiem (jeb “pašapmāniem”), ka sabiedrību ir iespējams vadīt bez morālas piespiešanas (lai kāda būtu morāle), vai arī, ka liberāļi tikai pirms dažiem gadsimtiem izgudroja procesuālās normas un tiesiskumu un tāpēc iedomāties pasauli bez liberālisma noteikti nozīmē iedomāties beztiesisku barbarismu. Vai arī, ka, pastāvot dažādiem viedokļiem par Labo, autoritatīvi vadīt sabiedrību būtu smags noziegums. Vai arī, visbeidzot, ka pats “liberālisms” ir tik nenoteikts jēdziens, ka par to nevar izdarīt konkrētus secinājumus. No šī Amāri un Drēera dialoga šodienas konservatīvie kultūrkarotāji var mācīties senās maksimas “lai jūsu jā ir jā un nē ir nē” un “neviens, kas savu roku liek pie arkla un skatās atpakaļ, neder Dieva valstībai” kā vienus no galvenajiem principiem uzvaras kaldināšanā.

Kā uzvarēt vienu kauju un zibenskarš

Svaigu enerģiju angliski domājošo kultūrkarotāju pasaulē ienesa republikāņa Glena Jaunkina negaidītā uzvara pār demokrātu Teriju Makaulifu Virdžīnijas pavalsts gubernatora amata vēlēšanās 2. novembrī, pavalstī, kas vēl nesen ASV prezidenta vēlēšanās nobalsoja par demokrātu prezidenta kandidātu Džo Baidenu. Jaunkins ir pirmais republikānis, kas Virdžīnijas pavalsts vēlēšanās uzvarējis kopš 2009. gada, un tikai ceturtais, kas 40 gadu laikā uzvarējis gubernatora vēlēšanās. Jaunkins savā vēlēšanu kampaņā par galveno tēmu izvirzīja cīņu pret “kritisko rases teoriju”[13] (Critical Race Theory) pavalsts skolu sistēmā – tipisku kultūrkaru tematu – un jau savā uzvaras runā solīja ķerties klāt skolu satura reformai uzreiz pēc stāšanās amatā. Par šīs uzvaras galveno idejisko arhitektu uzskata konservatīvo aktīvistu Kriso Rufo, kurš kritiskās rases teorijas atmaskošanu un izskaušanu no amerikāņu izglītības sistēmas ir padarījis par personīgo krusta karu.[14] Rufo lielā mērā 2020. gadā ietekmēja Donalda Trampa administrācijas rīkojumu, kas aizliedza federālajām aģentūrām organizēt “dažādības” apmācības, kurās aplūko tādas tēmas kā sistēmisko rasismu, balto privilēģiju un kritisko rasu teoriju. Trampa administrācija to raksturoja kā “šķeļošu, antiamerikānisku propagandu.”[15] Šo aizliegumu savā pirmajā darba dienā atcēla jaunais prezidents Džo Baidens. Attiecīgi, Rufo šobrīd konservatīvo publicistikā ir kļuvis par iedvesmas avotu, no kura mācīties, kā konservatīvajiem ne tikai izvilkt kultūrkaru aizstāvoties, bet arī pāriet pretuzbrukumā un uzvarēt vismaz vienā kaujā.

Publiciste Mērija Heringtone izceļ Rufo pieeju kā atbildi augstāk aprakstītajai stratēģisko risinājumu dilemmai, kas parādās diskusijās starp konservatīvajiem liberāļiem un postliberāļiem.[16] Līdzīgi Amāri, viņa arī norāda uz daudzu nacionālkonservatīvo vēlmi neizskatīties kā “nikniem autoritāristiem”. Tomēr, viņasprāt, pandēmija konservatīvo liberāļu bažīgos jautājumus par valsts varas un indivīda attiecību salāgotību lielā mērā ir atrisinājusi. Ja vēl 2019. gadā daudzi sapņoja par Rietumu valstu varas pakārtošanu saturīgākai, cilvēciskāka mēroga morālo robežu programmai, nevis tukšai individuālai brīvībai un patērētājsabiedrības vajadzībām, tad pandēmijas iespaidā visā attīstītajā pasaulē liberālo individuālās brīvības kundzību ir nomainījusi de facto piekrišana tam, ka valsts varai absolūti jābūt vērstai uz kopīgo labumu, nepieciešamības gadījumā – ar piespiedu līdzekļiem. Heringtone secina, ka “visa politika tagad ir postliberāla”. Tikai “kopīgais labums” šobrīd nesniedzas tālāk par “sabiedrības veselību”, kas tiek saprasta kā fiziskās dzīvības saglabāšana ar masku, distancēšanās, ārkārtas stāvokļu un mājsēžu palīdzību. Piepeši daudzi morālas robežas un valsts spaidu varu pieprasoši nacionālkonservatīvie atrodas pakļautībā tādam postliberālam, bet tehnokrātiskam režīmam, kas viņiem noteikti neiet pie sirds. Taču šajā stāstā svarīgākā ir atziņa, ka postliberālisms jau ir status quo – jautājums, ko ar to iesākt un kādus tehniskus paņēmienus izmantot, lai lielo valsts mašinēriju ar laiku ievirzītu morāli pieņemamākās sliedēs.  

Rakstot par Rufo, Heringtone izmanto apzīmējumu “labējais ļeņinisms” vai “labējais trockisms”.[17] Abi lielinieku revolucionāri tiek piesaukti kā metaforas skaidrākai Rufo piedāvātajai izpratnei par to, kā šodien darbojas politiskā vara un kā to izmantot, lai sasniegtu postliberālus mērķus. Ja ierindas konservatīvie liberāļi bezspēcīgi šūpos galvas par “kultūrmarksismu”, tad Rufo savā darbībā koncentrējas uz samērīgu, efektīvu stratēģiju, kā kultūrmarksismu apkarot un ko likt tā vietā. Rufo kādā uzrunā paziņo, ka “kultūras revolūcijas apstākļi mums ir jāuzskata par pamatu, par pašreizējo realitāti un mūsu reakcija ir jāformulē kā kontrrevolūcija, kas pirmām kārtām notiek nevis uz ekonomikas, bet gan uz kultūras ass”. Rufo kā mērķi definē vajadzību aizsargāt Amerikas tautu pret “naidīgo, nihilistisko eliti, kas cenšas uzspiest savas vērtības strādnieku šķirai un vidusslānim”. Pretošanās paredz mobilizēt “populistisko vairākumu sacelties pret eliti”. Heringtone norāda, ka Rufo no Ļeņina (bet tikpat labi no Antonio Gramši vai Osvalda Špenglera) aizgūst domu par “avangarda partiju” kā eliti, kuras apziņa ir sasniegusi lielākus revolucionāros augstumus un kurai būtu jāvada un jāmobilizē masas, lai pārveidotu pasauli uz labo pusi. Sevis kā jaunās konservatīvās elites pārstāvja lomu Rufo saskata spējā “sagādāt intelektuālas norādes, jaunu pretestības leksiku un vēstījumu, kas var virzīt sabiedrības emocijas un enerģiju pretī īstajiem mērķiem”.

Savā darbībā, kas atstāja iespaidu arī uz Jaunkina gubernatora kampaņu, Rufo vispirms ar pētījumu palīdzību atmasko kritisko rases teoriju, piedāvā jaunu valodu, ar ko atspoguļot parādības, kas cilvēkiem nepatīk, bet ko viņi nespēj nosaukt vārdos, un pēc tam, pateicoties tautas sašutuma vilnim, nonāk līdz tiesību aktiem stāvokļa mainīšanai. Savā mājaslapā Rufo piedāvā dažādus resursus, kā identificēt kritiskās rases teorijas klātbūtni skolās un kā pret to cīnīties.[18] Tā, piemēram, gan vecāki, gan topošie vai esošie politiķi var iepazīties ar kompaktu definīciju: “Kritiskā rasu teorija ir akadēmiska disciplīna, kas uzskata, ka ASV ir valsts, kuras pamatā ir baltās rases pārākums un apspiešana, un ka šie spēki joprojām ir mūsu sabiedrības pamatā. Kritiskās rasu teorijas piekritēji uzskata, ka Amerikas institūcijas, piemēram, konstitūcija un tiesību sistēma, sludina brīvību un vienlīdzību, taču tās ir tikai “aizsegi” klajai rasu dominancei. [..] [K]ritiskā rasu teorija pārformulē veco marksistisko dihotomiju starp apspiedēju un apspiesto, buržuāzijas un proletariāta šķiru kategorijas aizstājot ar baltā un melnā identitātes kategorijām. Taču pamatievirze ir tā pati: lai atbrīvotu cilvēku, sabiedrība ir pašos pamatos jāpārveido, veicot morālu, ekonomisku un politisku revolūciju.”

Analizējot politiskās un ideoloģiskās varas faktiskās izpausmes un cēloņus, Rufo kreiso īstenoto “kultūras revolūciju” primāri redz kā “valsts radījumu, ko pilnībā subsidē sabiedrība”; šī kultūras revolūcija “inkubējas” universitātēs, skolās un valsts iestādēs. Viņaprāt, “kontrrevolūcija” paredz vēršanos pie politiķiem, pieprasot “atteikt finansējumu kreisajiem”, lai apturētu gan kritiskās rasu teorijas, gan dažādu “dzimtes studiju” izplatību iestādēs, kurās tiek veidoti jaunatnes un nākotnes elites prāti. Rufo uzskata, ka ar ievēlēto politiķu nomaiņu vien nepietiek, viņš aicina aktīvistus ar izpildvaras rīkojumu palīdzību kropļot kritiskās teorijas pārstāvniecību federālajās aģentūrās, ar birokrātiskiem papīru un iesniegumu kalniem bloķēt jaunu “sociāli konstruētu” identitāšu programmu darbību un pārtraukt to finansēšanu. Rufo politisko lēmumu pieņēmējiem iesaka radīt tādus apstākļus, kuros universitātēm būtu jāizjūt “netiešs finansiāls spiediens“, tostarp viņš aicina “paātrināt studentu aizdevumu Ponci shēmu“[19] un “padarīt universitātes daļēji atbildīgas par saistību neizpildi“. Grieķu izcelsmes angļu “postliberālo” publicistu Arisu Rusinosu Rufo darbības veiksmīgais piemērs iedvesmo rakstīt par “kultūras zibenskaru”[20], uzsverot ātru, pārliecinošu vairāku pakāpju un dažāda veida spēku koncentrāciju, kam apsteidzošā ātrumā ir jāizlaužas cauri pretinieka aizsardzības līnijām, vairojot apjukumu, izjaucot līdzsvaru, apgrūtinot spēju reaģēt uz pastāvīgi mainīgo fronti un novedot līdz izšķirošajai kaujai. Jaunkina un republikāņu stratēģiju Rusinoss raksturo kā cīņas mākslas veidu, kas izmanto pretinieka institucionālo spēku pret viņu pašu. Ienaidnieks, kas bija jāuzvar, bija ne tikai demokrātu kandidāts, bet visa “menedžeriskā liberālisma virsbūve: ikviens ierēdnis administrators, pašapmierināts žurnālists vai nevaldāms sociālo mediju liberālis, kas apvienojās vienā amorfā masā, lai palīdzētu republikāņu kandidātam aizstāvēt sevi. Ienaidnieks bija ne tik daudz politiķis vai pat ne ideoloģija, cik vesela sociālā šķira”.

Tomēr Rusinoss brīdina konservatīvos no iekrišanas slazdā. Vislielākais risks ir tas, ka, līdzīgi kā abortu vai ieroču kontroles gadījumā Amerikas politiskā spektra pretējās pusēs, politiskās partijas kultūras karus var uztvert kā noderīgu līdzekli balsu vākšanai, uzkurinot savu vēlētājus un iekrītot kārdinājumā kultūrkarus bezgalīgi pagarināt. Taču politiskā konflikta mērķis nedrīkst būt iesaiste nebeidzamā karā – kā Afganistānā –, bet gan izcīnīt ātru un izšķirošu uzvaru. Pastāv risks, ka slikti plānots kultūras karš par vienu jautājumu noved konservatīvos strupceļā, radot īslaicīgas uzvaras, bet sagatavojot nākotnes sakāves. Rusinoss uzsver, ka kultūras kariem jābūt tikai vienreizējai kampaņai, aicinot konservatīvos noskaņoties uz kultūras zibenskaru, kas pasauli pārveidotu pēc postliberāļu tēla un līdzības. Kā lielāko jebkuras konservatīvas kontrrevolūcijas strukturālo trūkumu Rusinoss uzrāda konservatīvajiem raksturīgo vēlmi iedzīvoties slinkā komforta zonā – opozīcijā kreiso liberāļu pārmērībām bez pozitīva redzējuma par to, kam vajadzētu nākt vietā, bez intelektuālas un institucionālas ekosistēmas, kas ļautu konservatīvo redzējumu iedzīvināt valsts pamatos.

Rufo cīņas gadījumā pozitīvais piedāvājums tālu nav jāmeklē – arvien lielāks skaits disidentiski noskaņotu konservatīvo cilvēku piedāvā izglītības organizēšanu pēc klasiskās izglītības parauga.[21] Savukārt Amāri un viņa postliberālo domubiedru gadījumā ir visnotaļ liela skaidrība par to, kā uzvarētu kultūrkaru izskaņā laicīgo kopīgo labumu pakārtot visaugstākajam pārlaicīgajam labumam, saskaņā ar kuru mūsu laicīgie kultūras kari ir tikai neskaidrs atspulgs tai Pāvila aprakstītajai garīgajai cīņai ar “tumsības pasaules valdniekiem un ļaunajiem gariem pasaules telpā”.

Noslēgumā jāatgriežas pie Igora Gubenko bažām par “konservatīvo militāro retoriku” un “miermīlīgas sadzīvošanas iespējām”. Kristīgiem kultūrkarotājiem atbilde vienmēr ir bijusi augustīniska: “mīli grēcinieku, bet nīsti grēku”. Starp patiesību un meliem, taisnību un netaisnību, tikumu un netikumu nav nekādu miermīlīgas sadzīvošanas iespēju. Pēc kara nāk miers. Taisnīgs aizsardzības karš tiek karots tikai ar nolūku atvairīt ienaidnieku, lai atjaunotu mieru. Augustīns visu lietu mieru raksturo kā tranquillitas ordinis jeb “kārtības saskaņu“[22]. Mierā visām lietām Visumā ir sava vieta, ko noteicis Dievs, to Radītājs. Tādējādi miers ir stāvoklis, ko cilvēks vai lieta sasniedz, kad tā ir saskaņā ar lielāko radīto kārtību. Kultūrkaru gadījumā šāds miers ir iespējams, tikai atzīstot mieru, kas ir “augstāks nekā visa saprašana”. Ja kāds jautā, “kādas izredzes sagaida zaudētājus gadījumā, ja kultūrkaru uzvar konservatīvie?” – atbilde skan: “Miers un dzīve patiesībā, kas pakārtota patiesam kopīgajam labumam un dzīves augstākajam mērķim.” Konservatīvo uzvara kultūrkarā otrai pusei būtu nevis zaudējums, bet gan ieguvums. Kā saka gudrais Cicerons: “Inter pacem et bellum nihil medium.”[23] Pāri laikiem skan vārdi: “Svētīgi miera nesēji, jo tie tiks saukti par Dieva bērniem.”



[1] https://kursslatvija.wordpress.com/2020/05/05/vai-kulturkari-latvija-jedziena-nelietderiba-uz-neitralitates-neiespejamibas-fona/

[2] https://satori.lv/article/starp-mums-draugiem-runajot

[3] Nesenā “Pārbaudes laika” raidierakstā ar Raivi Zeltītu apspriežam dažādus iespējamos veidus, kā kultūrkarus uzvarēt Latvijas situācijā: https://open.spotify.com/episode/6eRqG6eUUBzA8W6iux3uKt

[4] https://www.firstthings.com/web-exclusives/2019/05/against-david-french-ism

[5] Sīkāk par Roda Drēera piedāvāto risinājumu kultūrkaru izcīnīšanā, ko viņš saprot kā kristiešu “stratēģisku atkāpšanos“ no ASV pamatkultūras, var klausīties te: https://telos.lv/benedikta-izvele/

[6] https://www.theamericanconservative.com/dreher/what-do-integralists-want-reactionary-catholicism/

[7] https://www.theamericanconservative.com/articles/after-the-liberalism-debates/

[8] Denīna darba fragments publicēts šeit: https://telos.lv/liberalisma-ilgtspeja/, bet saruna par grāmatu klausāma šeit: https://telos.lv/kapec-liberalisms-cieta-neveiksmi/

[9] https://www.theamericanconservative.com/articles/republicans-should-support-the-amazon-labor-union-effort/; https://www.theamericanconservative.com/articles/the-political-economy-of-dystopia/ ; https://www.theamericanconservative.com/articles/take-off-time-for-solidarity/

[10] https://iusetiustitium.com/author/adrian-vermeule/

[11] https://www.thepublicdiscourse.com/2021/04/75329/

[12] Minētie autori apvienojušies kolektīvā blogā, kas tā arī nosaukts: “Postliberālā kārtība”: https://postliberalorder.substack.com/ Pierakstoties blogam, jūs sveic ar vārdiem: “Laipni lūgti postliberālajā kārtībā!”

[13] Par tēmu plašāk var lasīt šajā rakstu sērijā: https://telos.lv/balto-privilegija-1/

[14] https://christopherrufo.com/about/

[15] https://www.npr.org/2020/09/05/910053496/trump-tells-agencies-to-end-trainings-on-white-privilege-and-critical-race-theor?t=1636941379904

[16] https://unherd.com/2021/11/the-american-rights-civil-war/

[17] https://unherd.com/thepost/is-christopher-rufo-a-right-wing-leninist/

[18] https://christopherrufo.com/resources-for-fighting-crt/

[19] Ponci shēma ir krāpnieciska kapitālieguldījumu shēma, kur tās operators izmaksā peļņu vecākiem investoriem no jaunāku investoru iemaksātiem līdzekļiem, nevis peļņu nesošas uzņēmējdarbības vai darbībām finanšu tirgos. Ponci shēmu operatori var būt gan uzņēmumi, gan privātpersonas un jaunu investoru uzmanība parasti tiek piesaistīta, piesolot lielu peļņu īsā laika periodā. Ponci shēmas ir balstītas uz pastāvīgu jaunu investoru piesaisti. Tiklīdz jauni investori shēmā līdzekļus vairs neiegulda, tā drīz vien sabrūk.

[20] https://unherd.com/thepost/conservatives-need-a-culture-war-blitzkreig/

[21] https://telos.lv/kas-ir-klasiska-izglitiba/

[22] “Miers starp cilvēku un Dievu ir labi sakārtota ticības paklausība mūžīgajam likumam. Miers starp cilvēku un cilvēku ir sakārtota saskaņa. Pilsoniskais miers ir līdzīga saskaņa starp pilsoņiem. Debesu pilsētas miers ir pilnīgi sakārtota un harmoniska Dieva un citam cita baudīšana Dievā. Visu lietu miers ir kārtības miers. Kārtība ir sadalījums, kas vienlīdzīgām un nevienlīdzīgām lietām piešķir katrai savu vietu.” De Civ. Dei XIX, 13.

[23] No latīņu valodas: “Starp karu un mieru nav vidusceļa.”

Print Friendly, PDF & Email

Vēlos saņemt apkopojumus uz norādīto adresi: