Kādēļ mēs upurējam dzīvības kaujas laukā. Vēstule no partizānu nometnes

Tulkotāja piezīmes

Kas ir jau bijis, tas atkal būs, un, kas ir jau noticis, tas atkal notiks, jo nekā jauna nav zem saules” (Salamans Mācītājs, 1:9). Diemžēl cilvēku vairākums no vēstures nemācās un visu laiku izdara vienas un tās pašas kļūdas – arī globālās un reģionālās politikas jomā. Šobrīd, kad netālu no mums plosās karš, būtu vērts palūkoties pagātnē un padomāt: vai daudz kas no pašlaik notiekošā – agresorvalsts retorika, kara propaganda un dezinformācija, izturēšanās pret civiliedzīvotājiem, tēvzemes aizstāvju motivācija un patriotisms – īstenībā neatveido jau kādreiz pagātnē vērotos domu, runas un rīcības paraugus?

Kā vielu pārdomām piedāvāju nelielu izvilkumu no vēstules, kuru angļu-būru kara laikā uzrakstīja būru ģenerālis Jāns Kristiāns Smetss (Jan Christian Smuts, 1870–1950). Angļu-būru karš (precīzāk sakot, “Otrais angļu-būru karš”) norisinājās pašreizējās Dienvidāfrikas Republikas teritorijā no 1899. līdz 1902. gadam starp Britu impēriju un divām neatkarīgām būru republikām – Transvālu un Oranžas Brīvvalsti. To dažreiz sauc par “pirmo modernā tipa karu” vai “Pirmā Pasaules kara priekšvārdu”, jo tajā tika pirmoreiz plaši izmantota 20. gadsimtam raksturīgā karadarbības taktika: izdedzinātās zemes taktika, civiliedzīvotāju ieslodzīšana koncentrācijas nometnēs, partizānu karš.

Angļu būru karš ir iedalāms trijās stadijās. Sākotnējai īslaicīgai būru ofensīvai ar vairākām spīdošām uzvarām (1899. gada oktobris–decembris) sekoja britu ofensīva ar nopietniem, galvenokārt pa jūru piegādātiem britu armijas papildspēkiem (1900. gada janvāris–septembris). 1900. gada martā un jūnijā britu armija ieņēma attiecīgi Oranžas Brīvvalsts galvaspilsētu Blumfonteinu un Transvālas galvaspilsētu Pretoriju. Briti sprieda, ka līdz ar abu galvaspilsētu krišanu karš būs beidzies, taču te sākās angļu-būru kara trešā stadija – partizānu karš. Briti nespēja kontrolēt Dienvidāfrikas milzīgās teritorijas, toties būri tās lieliski pārzināja. Vairāku slavenu ģenerāļu – Luija Botas, Jāna Smetsa, Kristiāna de Veta un Kosa de la Reja – vadībā būru kaujinieki veica pēkšņus uzbrukumus britu spēkiem, nodarot tiem nopietnus zaudējumus. Lai salauztu būru pretošanos, britu karaspēka pavēlnieks lords Kičeners pavēlēja uzsākt izdedzinātās zemes taktiku, nodedzinot būru lauku saimniecības ar visiem sējumiem un mājlopiem, bet sievietes, bērnus, sirmgalvjus un melnādainos fermu strādniekus ieslogot koncentrācijas nometnēs, kurās valdīja necilvēcīgi apstākļi. Bada un slimību dēļ nometnēs nomira gandrīz 28 tūkstoši būru, tostarp gandrīz puse no visiem būru bērniem. Savas tautas labad būru karavadoņi galu galā nolēma padoties. Viņiem bija iespējas karot un pretoties vēl gadiem ilgi, – taču, ja viss turpinātos kā iepriekš, drīz vien iznīktu būru tauta kā tāda, un vairs nebūtu, par ko cīnīties. Ar 1902. gada 31. maijā parakstīto Ferēnigingas miera līgumu (Treaty of Vereeniging) karš tika izbeigts. Abas būru republikas tika iekļautas Britu impērijas sastāvā ar nākotnē nosakāmām pašpārvaldes tiesībām; būriem tika izmaksāta kompensācija tautsaimniecības atjaunošanai u. tml. Pašpārvaldes tiesības tika pilnībā īstenotas 1910. gadā, no četrām Āfrikas dienvidos esošajām provincēm izveidojot Dienvidāfrikas Savienību – britu domīniju ar tādu pašu konstitucionālu statusu, kā Austrālijai, Jaunzēlandei vai Kanādai. Daudz vēlāk tā pārtaps par mums zināmo Dienvidāfrikas Republiku (DĀR).

Kas tad bija feldmaršals Jāns Kristiāns Smetss (latviešu tekstos ir atrodami arī rakstības varianti “Smatss” un “Smutss”)? Pēc skopajiem enciklopēdiju datiem – dienvidāfrikāņu un britu valstvīrs, karavadonis, filozofs, jurists un botāniķis. Bet es viņu drīzāk aprakstītu šādi. Smetss bija viens no tiem retajiem cilvēkiem, kuriem ir piešķirta īpaša dievišķa privilēģija: savu mūžu izdzīvot tik piepildīti un intensīvi, ka lai nu par ko, bet par veltīgi izniekoto laiku viņam Dieva tiesas priekšā noteikti nebija jātaisnojas. Ir izdotas vairākas biezas Smetsa biogrāfijas un daudzas grāmatas par dažādiem viņa darbības aspektiem, taču pat īss viņa dzīves apraksts šai publikācijai būtu par garu. Tādēļ pacentīšos atstāstīt Smetsa dzīvi tik koncentrēti, cik vien iespējams. Dzimis 1870. gadā turīga būru zemnieka jeb fermera ģimenē britu Kāpas kolonijā. Augstskolas students jau sešpadsmit gadu vecumā. Tad – Kembridžas universitātes students un pēc tam advokāts Anglijā. Valsts prokurors Transvālas Republikā. Sākoties angļu-būru karam, Transvālas prezidenta Paula Krīgera padomnieks, pēc tam būru armijas ģenerālis. Partizānu kara laikā kļuva leģendārs ar to, ka, gatavojot pārdrošu diversijas aktu pret vienu no britu garnizoniem, starplaikos mierīgi sēdēja un lasīja Kanta Tīrā prāta kritiku. Pēc Dienvidāfrikas iekļaušanas Britu impērijā – Dienvidāfrikas Savienības valdības loceklis (dažādos ministru amatos). Pirmā Pasaules kara laikā – Lielbritānijas ekspedīcijas korpusa virspavēlnieks Austrumāfrikā, Deivida Lloida-Džordža kabineta loceklis. Viens no britu kara aviācijas kā atsevišķa karaspēka veida dibinātājiem. Viens no Versaļas miera līguma parakstītājiem. Pēc Pirmā Pasaules kara – Dienvidāfrikas Savienības premjerministrs. 1924. gadā, cietis sakāvi vēlēšanās, nodevās filozofijas un botānikas studijām; šajā laikposmā Smetss pabeidza formulēt savu filozofijas sistēmu – holismu, par kuras “tēvu” viņš joprojām tiek atzīts. 1933. gadā atgriezās politikā: sākumā kā Dienvidāfrikas tieslietu ministrs, bet, Otrajam Pasaules karam sākoties, kā ārlietu un aizsardzības ministrs un premjerministrs. Pieteica karu nacistiskajai Vācijai un nodrošināja Dienvidāfrikas Savienības iesaistīšanos karā Sabiedroto pusē. Otrā Pasaules kara laikā – Lielbritānijas bruņoto spēku ģenerālštāba loceklis; saņēma feldmaršala pakāpi. Kopš 1941. gada ar karaļa Georga VI piekrišanu tika nolemts, ka, ja Lielbritānijas premjerministrs Vinstons Čērčils tiks nogalināts vai citādi pēkšņi nespēs pildīt savus pienākumus, viņa vietā par premjerministru uzreiz kļūs Smetss. Pēc kara beigām – viens no aktīvākajiem Apvienoto Nāciju Organizācijas (ANO) izveides dalībniekiem un galvenais ANO Statūtu preambulas autors. 1948. gadā cieta sakāvi vēlēšanās un bija spiests aiziet no politikas. Diemžēl ar Smetsa aiziešanu ir saistīta lielākā kļūda Dienvidāfrikas vēsturē: pie varas nāca Nacionālā Partija ar Daniēlu Fransuā Malānu priekšgalā; tika uzsākta netaisnīgā aparteīda politika, kas noveda valsti daļējā starptautiskā izolācijā un radīja ļoti daudzas līdz šim vēl neatrisinātas problēmas valsts iekšienē.

Vēlos īpaši uzsvērt: Smetss bija vienīgais cilvēks, kurš ir stāvējis klāt gan Pirmā, gan Otrā pasaules kara nobeigumam, un vienīgais cilvēks, kurš ir parakstījis gan Tautu Savienības, gan ANO dibināšanas dokumentus!

Piedāvāju dažus fragmentus no ļoti garās vēstules, kuru toreizējais britu armijas ienaidnieks, trīsdesmit vienu gadu vecais būru ģenerālis Smetss sarakstīja savas partizānu vienības nometnē 1902. gada 4. janvārī – tātad dažus mēnešus pirms angļu-būru kara beigām. Vēstule bija adresēta britu žurnālistam un izdevējam Viljamam Tomasam Stedam (William Thomas Stead, 1849–1912), kurš, pretēji savas valsts oficiālajai politikai, bija nostājies būru pusē. Briti tobrīd jutās noguruši no šā kara un sabiedriskā doma Lielbritānijā arvien vairāk nosliecās par labu tā ātrākai pabeigšanai. Bet pabeigt karu varētu tad, ja būru partizāni noliktu ieročus un padotos. Tos, kuri vēl negribēja padoties (tostarp arī Smetsu) sauca par “Bittereinders”– t. i., tiem, kuri ir gatavi iet līdz “rūgtajam galam” (“die bitter einde” – afrikāneru val., “the bitter end” – angļu val.). Arī pašā Dienvidāfrikā bija būri, kas pret šiem saviem tautiešiem juta dusmas: beidziet taču pretoties, padodieties ienaidniekam, un beidzot būs miers. Kādēļ šie vīri ir joprojām gatavi riskēt ar savām dzīvībām pat šķietami bezcerīgos apstākļos? Kādēļ viņi vispār ir gatavi krist kaujas laukā par savu zemi, tautu un ģimeni? Smetss savā vēstulē to paskaidro – gan savam tiešajam adresātam, gan visiem mums.

Pirms sākat lasīt, īpaši vēlos pievērst Jūsu uzmanību vēstules stilam un valodai. Mūsdienu SMS un WhatsApp laikmetā epistolārā māksla diemžēl ir pilnīgi zudusi, – bet tomēr paturiet prātā, ka šī ir tikai neliela daļa no visas vēstules, un ka pati vēstule ir sarakstīta nevis ērtā kabinetā, bet gan partizānu nometnē – krūmu ielokā, telts priekšā, uz munīcijas kastes sēžot.

Juris Rudevskis

Fragmenti no ģenerāļa Smetsa vēstules

Es vēlos izmantot iespēju no visas sirds pateikties Jums par cēlo un pašaizliedzīgo darbu, kuru jūs darāt savu tautiešu vidū goda un taisnīguma labad. Šā darba dēļ Jūs esat ticis ļauni aprunāts; Jūs ir saukuši par būru piekritēju, par “būru”, par savas tautas ienaidnieku un tās ienaidnieku palīgu. Tā nav Jūsu vaina, ka būri iestājas par brīvību un taisnību, – tikpat skaidri, cik britu tauta tās pašreizējo politiķu vadībā iestājas par despotismu un […] laupīšanu. Jūs atteicāties atmest nacionālā goda un starptautiskā tiesiskuma nostāju tādēļ vien, ka šī nostāja atbilst būru, nevis Jūsu pašu tautas un valdības nostājai šajā konfliktā. Jūs neļāvāt “būru lietas” klātbūtnei ietekmēt Jūsu morālo un politisko spriešanu. Jūs atteicāties aptraipīt Jūsu sirdsapziņu tādēļ vien, ka tieši šobrīd Jūsu valsts valdība ir aizmirsusi, ka arī politikā godīgums ir labākais rīcības veids, un kļūdaini domā, ka Britu impērija ir svarīgāka par Patiesības un Taisnīguma impēriju. Šīs augstsirdīgās pastāvības dēļ visa būru tauta tur Jūs augstā godā un ar pateicīgu interesi noraugās uz Jūsu darbību. Jo arī būri ar savām lūgšanām un pūliņiem ir centušies palikt uzticīgi Patiesībai pasaules vēsturē gandrīz nekad vēl nepieredzētu nelaimju, grūtību un izmisuma apstākļos; arī viņi ir centušies palikt uzticīgi savai pārliecībai un saviem mērķiem. Ar pateicīgu atzinību būri raugās uz Jūsu cēlo darbu, – un ne tikai uz jūsējo, bet arī uz visu pārējo mūsu draugu un līdzjutēju centieniem visā pasaulē. Mūs ļoti mierina un iedrošina tas, ka visā pasaulē dāsnas sirdis pukst kopā ar mūsējām, un tas, ka pat Lielbritānijā mazākums – pie kura pieder daudzi nopelniem bagātie darbinieki politikas, literatūras un zinātnes jomās – atsakās piedalīties šajā klusēšanas sazvērestībā, kas rada lielākas briesmas pašai britu tautai un tās labākajām tradīcijām nekā būriem.

Es vēlētos ar Jūsu starpniecību paust mūsu sirsnīgāko pateicību visiem tiem, kuri – neatkarīgi no tā, vai viņi atbalsta būru lietu vai ne, – ir ziedojuši un joprojām ziedo līdzekļus un pūles mūsu tautas gūstekņiem, sievietēm un bērniem, kuri smok britu cietumos visā pasaulē. Garīgajā pasaules kārtībā pat auksta ūdens krūze ir no svara; kurš gan zina, cik lielā mērā tik dāsnas veltes varēs galu galā izpirkt politiķu kļūdas?

Būru vadoņu grupa Kimberlijas apgabalā. Ģenerālis Kūss Delarejs (1847.-1914.) ir vīrietis ar melno bārdu labajā priekšplānā. Avots: https://commons.wikimedia.org/wiki/File:The_Second_Boer_War,_1899-1902_Q68490.jpg

Nebūtu lieki izdarīt dažas vispārējas piezīmes par pašreizējo stāvokli no būru viedokļa. Tas, ko mēs lasām mūsu rokās nejauši nokļuvušos angļu laikrakstos, balstās uz tik pilnīgu elementārāko faktu nezināšanu, ka būtu vērts godīgi un atklāti izskaidrot pašreizējās situācijas galvenos faktus no būru skatu punkta. Cik daudz maldīgas informācijas, kuru tik cītīgi izplata un pavairo britu prese, pamatojas uz reālu nezināšanu un cik – uz ļaunprātību un citiem aplamiem motīviem, to es neuzņemšos teikt. Kad britu valdības loceklis oficiāli deklarē Kopienu palātā […], ka lauku saimniecību iznīcināšana abās Dienvidāfrikas republikās esot nevis britu armijas kolonnu, bet gan pašu spītīgo būru darbs, lai izdarītu spiedienu uz britiem lojālajiem līdzpilsoņiem; kad Čemberlena kungs[1] oficiāli deklarē Kopienu palātā, ka fermu dedzināšanas politika esot beigusies – tajā brīdī, kad gandrīz visas fermas abās republikās tiek dedzinātas un grautas, pildot lorda Kičenera pavēles; kad sākumā tiek apgalvots, ka būru sieviešu un bērnu masveida sadzīšana ieslodzījuma nometnēs jeb “nāves slazdos” (kas tiek smieklīgi neadekvāti dēvētas par “bēgļu nometnēm”) esot notikusi nevis bruņotu spaidu ceļā, bet gan paši šie cilvēki esot kvēli vēlējušies baudīt britu kara iestāžu humāno un labvēlīgo aizsardzību (lai gan katrs britu virsnieks un kareivis Dienvidāfrikā zināja, ka šie nabaga nekombatanti[2] bija pakļāvuši sevi visnežēlīgākajām ciešanām, lai tikai viņus nenotvertu britu armijas kolonnas); kad vēlāk tiek oficiāli paziņots, ka šo cilvēku sagūstīšana, lai arī bruņotu spaidu ceļā, esot notikusi tādēļ, ka būri esot atteikušies uzturēt savas sievas un bērnus (lai gan būri bija apgādājuši savas ģimenes, piepildot fermas ar pārtiku vai pārtikas iegūšanas līdzekļiem neierobežotam laikam, un tieši šis fakts tika izmantots kā iemesls fermu iznīcināšanai); kad, galu galā, Augstais Komisārs min šo pilnīgi izdomāto nevēlēšanos uzturēt savas ģimenes kā galveno ieganstu, lai konfiscētu kustamo un nekustamo mantu tiem drošsiržiem ar lauvas sirdi, kuri joprojām turpina cīnīties kaujas laukā, – te nu mēs ļoti skaidri dzirdam lorda Milnera minētā “melu karnevāla” atbalsis. Taču šī dezinformācija – bez šaubām, labticīgi – tiek izplatīta britu presē un, savienojumā ar citiem pastāvošajiem pārpratumiem un aizspriedumiem, rada sabiedrības apziņā tādu esošā stāvokļa ainu, kas attiecībā pret patiesību ir kā nakts pret dienu. Un, kad paceļas kāds cēls un drosmīgs gars, lai šajā dezinformācijas biezoknī paustu savu godīgo pārliecību, viņam liek apklust vai ar kliedzieniem apslāpē viņa balsi, sakot, ka viņš mudinot būrus turpināt pretoties! Citiem vārdiem sakot, “nesaki patiesību, lai tā gadījumā neuzvarētu.” Taču magna est veritas, et praevalebit.[3]

Būru nepārtrauktās pretošanās pamatā nav atziņa par viņu nostājas taisnīgumu vai britu valdības un armijas pašnāvnieciskās neizdarības nosodījums no tā vai cita individuāla angļa puses; tā balstās uz citiem motīviem, kā es tūlīt paskaidrošu. Un “kušināšanas” politika tikai paātrinās un palielinās šo vilšanos, kas nāk nepārprotami, bet klusītiņām – šo ilūziju sabrukumu, kas ietekmēs ne tikai Lielbritāniju, bet arī Lielo Britāniju [plašākajā nozīmē], un kas var radīt vistālejošākās sekas pašreizējai Britu impērijai.

[…]

Abu Dienvidāfrikas republiku stāvoklis, godīgi sakot, ir tik apstulbinošs, ka to ir grūti aprakstīt. Pat Vilhelms Iekarotājs[4] nebija radījis tik pilnīgu tuksnesi starp Tainas upi un Hamberas līci vienpadsmitajā gadsimtā, cik lords Kičeners Dienvidāfrikā divdesmitajā gadsimtā. Visas lauku saimniecības un to ēkas abās republikās ir nodedzinātas; visa pārtika vai pārtikas iegūšanas līdzekļi – piemēram, visu veidu zemkopības piederumi – ir bez žēlastības iznīcināti. Tās pilsētas, kuras nav okupējuši briti, ir nodedzinātas, un pat baznīcas nav tikušas pasargātas no šīs svētzādzības. Visi dzīvie dzīvnieki – zirgi, liellopi, aitas, cūkas, mājputni, pat suņi – ir nogalināti, un parasti tas ir noticis pārāk šokējošā veidā, lai to aprakstītu. Ne vienu reizi vien esmu licis savām partizānu vienībām piebeigt nabaga lopiņus, kurus britu zaldāti bija sakropļojuši un atstājuši lēnām nobeigties no bada. […] Esmu redzējis stiprus un drosmīgus vīrus ar asarām acīs, jo šo briesmīgo ciešanu skats bija viņus pilnīgi satriecis.

Sievietes, bērni un vīrieši, kas ir pārāk veci, lai karotu, ir tikuši deportēti uz ieslodzījuma nometnēm, un tur – britu karoga labvēlīgajā pavēnī – mirst daudz lielākos daudzumos, nekā karotāji Dienvidāfrikas kaujas laukos. Man pašam visskumjākā aina šajā karā ir bijušas tās ciešanas, kuras izcieta sievietes un bērni, bēgot no sagūstīšanas britu armijas kolonnu rokās. […] Kopā ar saviem mazajiem bērniem viņas patvērās slēpņos, akačainos purvos un stāvošās, ar niedrēm aizaugušās upēs, lūdzot savus vīrus un draugus turpināt cīņu par brīvību un atstāt viņas Dieva aizsardzībā. Kā savvaļas zvēri, zem Lī-Metforda sistēmas šauteņu un Maksima ložmetēju stobriem viņas tika dzītas ārā un sūtītas uz nometnēm, kur dzīve līdzinājās nāvei. […] Šo iemeslu dēļ drosmīgās būru sievietes ir izturējušas tādas grūtības un pārcietušas tādu trūkumu, par kādu var lasīt tikai stāstos par senajiem kristiešu mocekļiem. […]

[…] Es nejautāju, kādas starptautisko tiesību normas atļauj šādu postīšanu un iznīcību. Es tikai formulēju to kā faktu – faktu, ko esmu redzējis pats savām acīm un kas ir ārpus jebkādām šaubām vai strīdiem: quaeque ipse vidi et quorum pars magna fui.[5] […]

Britu militārās varas iestādes ir piekopušas postīšanas taktiku un izturējušās pret nekombatantiem (sievietēm un bērniem) kā pret karagūstekņiem, – ne jau kaut kādu tīri cilvēcisku apsvērumu dēļ, bet gan tādēļ, ka cerēja tādējādi panākt ātrāku kara pabeigšanu. Viņi gaidīja, ka būri nodrebēs, redzot savas mantas pilnīgu iznīcināšanu un savu sievu un bērnu ciešanas. It īpaši šis pēdējais līdzeklis bija domāts, lai trāpītu būriem visjūtīgākajā vietā. Jo ir labi zināms, ka būri ir ārkārtīgi ģimeniska tauta; vīri un sievas, vecāki un bērni ir ļoti stipri pieķērušies viens otram, un visi kopā ir pieķērušies savai mazajai mājiņai veldā,[6] kuru ir apsvētījuši ilgi pacietīga darba gadi, noturīga mīlestība un cēlas atmiņas par pārvarētiem pārbaudījumiem un briesmām. Taču minētās militārās varas iestādes pieļāva vienu liktenīgu kļūdu savos aprēķinos […]. Šī kļūda bija pieņēmums, ka būri ir gļēva un mazdūšīga tauta […]. Vārgu cilvēku pārbaudījumi salauž; viņa mantas un ģimenes izpostīšanas aina vairākumā gadījumu ir pietiekama, lai pilnīgi satriektu viņa garu. No otras puses, drosmīgu un sīkstu garu ciešanas padara spēcīgāku. Viņš nenoslīkst zem nelaimju un netaisnību svara; ja viņš ir patiesi drosmīgs, tās tikai stiprinās viņu lielākiem pūliņiem, lai stātos pretī ļaunajam liktenim un galu galā izrautu no tā rokām cēlo uzvaras kroni.

No Dienvidāfrikas vēstures angļiem būtu bijis jāzina, ka būri – pat nerunājot par viņu militārajām spējām – ir tauta ar neapvaldāmu garu un nesalaužamu mērķtiecību. Viņi būtu varējuši to zināt – taču izvēlējās to nezināt. Attiecībās ar visām mežonīgajām ciltīm, ar kurām viņi pēdējo paaudžu laikā bija kontaktējušies, pieredze bija viņus iemācījusi: viena liela sakāve, kurai seko galvenā ciemata vai krāla[7] nodedzināšana un lopu aizdzīšana, ir pietiekama, lai otrā puse sašļuktu un pakļautos. Un to pašu viņi bija gaidījuši no nicinātā būra – aizmirstot par būru varonīgo izturību pēdējo divu gadsimtu gaitā. Taču izlaupīšanas taktika un vardarbība pret nekombatantiem nebūt neradīja gaidītās sekas; to sekas bija tieši pretējas. Tās atmodināja būru garu no īslaicīgā sastinguma, kuru viņos bija radījušas lorda Robertsa uzvaras; tās ielēja dzelzi vēl dziļāk viņu dvēselēs; tās pakļāva viņus tām traģiskajām ciešanām, kas vienmēr un visur padziļina, attīra un spēcina varoņa garu; un, galu galā, tās skaidri parādīja šiem dziļi reliģiozajiem cilvēkiem, ka Dievs nevar būt šādas impērijas pusē, kas spēj nodarīt tik nelabojamas pārestības un tik nežēlīgi ievainot guļošu ienaidnieku. Un, pat ja Debesspulku Dievs pagaidām vēl nebija ar viņiem, – tad tomēr Gars, Kurš nenolauzīs ielūzušu niedri un neizdzēsīs kvēlojošu degli,[8] bija ar viņiem kopā, lai spēcinātu un uzturētu. Un tā šī politika, kuras mērķis bija salauzt būru garu un novest karu līdz ātrām beigām, iedvesa jaunu drosmi viņu sirdīs, mudinot viņus uz vēl spītīgāku pretošanos un paverot viņiem jaunas izredzes galu galā uzvarēt.

[…]

Un šie ir vīri, kurus Čemberlena kungs, savā vietā Kopienu palātā stāvēdams, nekautrējas nosaukt par laupītājiem un bandītiem. Šie ir tie vīri, pret kuriem Augstais Komisārs ar bērnišķīgu pārgalvību vicina savu proklamāciju par mūžīgu izsūtījumu un vispārēju mantas konfiskāciju. It kā kalni varētu pašķirties deklamāciju un draudu priekšā! It kā izredzētais lauvassiržu pulks, no kuriem ir atkarīga nācijas cerība un kontinenta nākotne, kuri ir stājušies pretī nāvei, zaudējumiem un sērām visos to veidos un formās, tagad beidzot salūzīs, – jo kāds dusmīgs valsts ministrs Londonā apsaukā viņus dažādos vārdos vai viņa apdullušais vietnieks Pretorijā draud ar jauniem sodiem un ierobežojumiem!

[…]

Cik ilgi šis karš vēl turpināsies?” – šis ir jautājums, kuru uzdod gandrīz ikviens anglis, kad satiek būru. Angļi no visas šīs padarīšanas ir acīmredzami noguruši līdz nāvei. […] Degošā vēlme pēc impērijas slavas un paplašināšanas ir, pēc visa spriežot, jūtami atdzisusi. Katram domājošam britam, – pat visnaidīgākajam pret būriem – sirds dziļumos būtu jājūt, ka šis nožēlojamais pasākums nav atnesis impērijai nekādu slavu […].

Es zinu, cik grūti ir darbīgajam un izglītotajam mūsdienu cilvēkam, kurš ir pieradis domāt par dabas likumiem un visas parādības skaidrot ar fiziskiem vai ekonomiskiem cēloņiem, izprast vai novērtēt ticības milzīgo spēku šīs pasaules lietās; bet, ja viņš šo grūtību nepārvarēs, tad pašreizējais karš visos tā būtiskajos aspektos paliks viņam neatrisināms noslēpums. Īstas ticības sinepju sēkliņa pasaules lietās panāk daudz vairāk nekā varas vai rupja spēka kalni, – un tikai tas, kurš to pilnībā saprot, spēs novērtēt pašreizējās cīņas iekšējo dimensiju.

Būriem kā tautai piemīt ārkārtēja ticība Dievam. Viņu Dievs nav mehāniķis, kurš ir palaidis Visumu kustībā un tagad mierīgi sēž un no ārpuses noraugās uz šo kustību. Viņu Dievs ir tāds kā senebreju Dievs; jeb drīzāk kā senebreju praviešu Dievs – Dievs, Kurš dzīvo, darbojas un no iekšienes dod impulsu pasaules un it sevišķi vēstures kustībām; Kurš no cilvēku kaislībām un centieniem, labiem un ļauniem darbiem veido dievišķo apredzību un kā podnieks uz podnieka ripas sajauc grēku un nelaimi, godpilnos un kaunpilnos darbus Viņa pasaules pārvaldīšanas dievišķajiem nolūkiem. Viņu acīs būru jeb afrikāneru tautas vēsture – no izceļošanas no Eiropas pirms vairākiem gadsimtiem līdz pat šodienai, cauri visām grūtībām, klejojumiem un ciešanām, kas padara to par vienu no romantiskākajām un apburošākajām lappusēm pasaules vēsturē, – nav vienkārši ārējo notikumu pieraksts […], bet gan kustība dvēseles un Dieva iekšējā pasaulē, un šīs kustības iezīmes viņi atrod pilnībā izklāstītas ebreju praviešu rakstos. Praviešu vīzijas viņiem nevis vienkārši attiecas uz Israēlu, bet gan atspoguļo universālās dievišķās pārvaldības darbību visas cilvēces kustībās. Grēka vīzija, pilnīga posta vīzija, gūsta un priecīgās atgriešanās vīzija bija ne tikai Israēlam, bet arī viņiem. Kara gaita, tā negaidītākās grūtības, uzvaru un sakāvju sāpīgā mija, nežēlīgā mantas iznīcināšana un pamestās mājas, bēdu un ciešanu neizkliedētais drūmums – to visu viņu acīs bija jau paredzējuši Jesaja, Jeremija un citi ebreju gaišreģi. Ienaidnieka barbarismu, kas liek aiz kauna nosarkt kristīgās civilizācijas skaistajai sejai, viņi jau bija gaidījuši – jo vai tad Svētajiem Rakstiem nav jātop piepildītiem? Visas šīs lietas, un pat vēl ļaunākas, bija pareģojuši pravieši, un būri ir gatavi ar pacietību un paļāvību nest jūgu, kuru viņiem ir uzlicis ne tik daudz ienaidnieks, cik Dievs. Nekas ienaidnieka rīcībā viņus nepārsteidz. Lordu Kičenera un Milnera necilvēcīgās proklamācijas viņi bija lasījuši un apsvēruši Svētajos Rakstos vēl pirms tās tika pasludinātas Dienvidāfrikā, un pārsteidzošā līdzība starp Bībeles Nebukadnecara un mūsdienu Kičenera rīcību tikai kārtējo reizi apstiprina viņu ticību, ka šie ir Dieva darbi un ka gala iznākumu arī noteiks Viņš.

[…]

Tāda ir viņu ticība Dievam, kas vienlaikus un nepieciešami ir arī ticība viņu pašu dižajam liktenim, – ticība, kurā dievišķais Ideāls saplūst ar tautas praktisko dzīvi un piešķir tai jaunu spēku un cēlāku pašcieņu. Un tādējādi viņu mīlestība pret savu zemi un tautu sakņojas augstākajā mīlestībā pret Dievu, Kurš dod spēku vājajiem un uzvaru taisnajiem; un tādējādi arī viņu praktiskais patriotisms un kaismīgā tieksme pēc brīvības iegūst jaunu, lielāku un plašāku nozīmi. Šādā veidā cilvēks, kurš sāka cīnīties par savu zemi, galu galā cīnās par Dievu, jo ir stingri pārliecināts: ja viņš nodos savu zemi, viņš nodos arī patiesības un taisnīguma lietu. […]

Šādam skatījumam, kas pragmatiskajiem politiķiem šķitīs dīvains un nesaprotams, seko lielākā daļa karalaukā esošo būru; tas izskaidro daudzas lietas, kas citādi uz visiem laikiem paliktu neizskaidrojamas. Apsaukāt viņus par ietiepīgiem grūtgalvjiem vai apmātiem, vai fanātiķiem – tas neko nepaskaidro; ir jāizpēta viņu nacionālās pašapziņas dziļākie līmeņi, lai saprastu viņu vienreizējās neatlaidības īsto cēloni visnecilvēciskāko ciešanu un šķēršļu priekšā. Vienkāršākais skaidrojums ir tāds, ka tieši šīs ciešanas un šķēršļi ir devuši būriem jaunu spēku. Sakāve, zaudējumi un bēdas ir likušas skanēt vēl varenākai mūzikai būra dvēselē. Patriotisms vairs nav vienkārša saikne ar zemi un tautu; tas vienlaikus ir kļuvis par dievišķu saikni.

[…] Būri pašlaik cīnās garā, kas ir līdzīgs agrīno kristiešu mocekļu garam. Viņi klausās ziņojumus par sakāvi un postu, un par viņu sievu un bērnu ciešanām ieslodzījuma nometnēs, ar to mierīgo paļāvību, kas ceļas no pārliecības: tāda ir Dieva griba. […]”


Avots: W. K. Hancock and Jean van der Poel (editors), Selections From the Smuts Papers, Vol. I (June 1886May 1902), Cambridge: Cambridge University Press, 1966, no. 169, pp. 464–479. No angļu valodas tulkojis Juris Rudevskis.


[1] Džozefs Čemberlens (Joseph Chamberlain, 1836–1914) – britu politiķis, koloniju lietu ministrs. Viens no galvenajiem angļu-būru kara realizētājiem no būru puses. Nākamā Lielbritānijas premjerministra Nevila Čemberlena (Neville Chamberlain) tēvs. (Šeit un turpmāk tulkotāja piezīmes.)

[2] Nekombatanti – starptautiskajās tiesībās personas, kas tieši nepiedalās karadarbībā (civiliedzīvotāji, medicīnas personāls, armijas kapelāni, cīnīties nespējīgie karavīri, kā arī neitrālas personas).

[3]Diža ir patiesība, un tā uzvarēs” – latīņu val.

[4] Vilhelms jeb Viljams Iekarotājs (ap 1028–1087) – Normandijas hercogs, kurš 1066. gadā Heistingsas kaujā sakāva pēdējo anglosakšu valdnieku Haroldu Godvinsonu, iekaroja Angliju un pats kļuva par Anglijas karali.

[5]Viss, ko pats esmu redzējis un kas lielā mērā biju es pats” – latīņu val. Citāts no Vergīlija Eneīdas, II grāmata.

[6] Velds (no nīderlandiešu un afrikāneru veld – ‘lauks’) – Dienvidāfrikā izplatīts subtropu ainavas tips; plaši klajumi, kurus galvenokārt klāj sausi krūmāji, skraja savanna vai stepei līdzīga veģetācija.

[7] Krāls (afrikāneru kraal, no portugāļu curral) – Dienvidāfrikas lopkopju tautu apmetnes tips: apļveida nožogota teritorija ar dzīvojamajām ēkām un ar apaļu lopu aploku centrā; vārda šaurākajā nozīmē – tikai šis aploks.

[8] Atsauce uz Jesajas grāmatu: “Ielūzušu niedri Viņš nenolauzīs, un kvēlojošu degli Viņš neizdzēsīs; uzticīgi Viņš darīs zināmu tiesu pēc patiesības” (Jes. 42:3).

Print Friendly, PDF & Email

Vēlos saņemt apkopojumus uz norādīto adresi: