No tevis neatvados

Jūlijā naktīs kliedz pūčulēni, bet tad negaidot iekliedzas arī mūžība, ka paņēmusi Knutu paspārnē.

Pa šosejām turpina traukties auto, vējš šūpo koku zarus, saule vēl līgojas vareni, skolēniem brīvlaiks un vasarai mute pilna ar saldo ķiršu sulu. Bet latviešu sirdis pilnas ar Knutu.

Un tā būs vienmēr!

Knuts skan valodās un eiropiešu tautas dziesmās, lirikā un balsīs, dziesmās, smieklos un asarās. Kas ir Knuts? Latviešu valodas arfas smalkākās, dziļākās stīgas, kuras spēj augšāmcelt mirušo balsis, mierināt noskumušos un nobriedināt mūs Vārdam, kas daudz lielāks par mums pašiem un kurā ikviens kādu dienu ieies.

“tavs skats ir nopūta un pierē vakars klājas / un saulē melnas vilistietes cēlums / es viens to sajūtu ka tāds ir bites dzēliens / un klusi atdarītas mūža mājas”

Tu jau gandrīz visu biji sapratis. Līdzīgi kā valodas izteiksmes augstākā forma, poēzija vienmēr pazinusi dzīves piegrieztā laika vadmalu, kad tai pieskārušies orfeji cauri laikiem un gaismām, tumsām, kariem un mieriem, cietumiem un brīvēm, bērniem un mazbērniem, izmisumiem un augstām laimēm.

Tu pazini dzīves īslaicīguma saldmi, jo tava mute pazina mūžības ķiršu un vārdu garšu. Tava lirika – gaistoša lava, ko izmet vulkāna rīkle. Visa pasaule vienā lavas pogā, ko piešuvusi sirdsmīļotā Inta, – tas pa spēkam vien orfejiem un Knutam.

“Nakts dienu pieveikusi. Es raugos / Vienā vienīgā gaišā logā./ Tas nav logs. Mūžs mans uz krūtīm deg / Tevis iešūtā pogā.”

Tu mūs visus esi sevī iepogājis tuvu savai sirdij, Knut. Mēs esam blakus, vienkopus, savā zemē un latviešu mēlē ar tevi.

No Kurmenes puses skan bišu zvani.

Stāvam pie tavas mājas vārtiņiem. Ir kļuvis par vienu staru mazāk un krēslaināk, bet mēs neatvadāmies.

“mēs stāvam vēl pēc vēliem stariem / kā dunošs koks ar diviem zariem”

Valoda dziļa, tā ļauj.