1946. gadā britu rakstnieks Džordžs Orvels publicēja eseju “Politika un angļu valoda”.^[1] Tā ir par saistību starp publisko runu un valodas degradāciju. Esejas publicēšanas laiks ir zīmīgs, jo laiku pēc Otrā pasaules kara beigām Rietumos sauc par brīvās pasaules atjaunošanas laiku – brīdi, kad lietas atkal var saukt īstajos vārdos un par tām atklāti runāt. Bet, pēc Orvela domām, angļu valoda piedzīvo strauju lejupslīdi. Presē publicētajos tekstos izteiksmes veids kļūst aizvien izplūdušāks, it kā nolūks būtu nevis atklāt patiesību, bet gan to slēpt. Neskaidras, aptuvenas, neko neizsakošas prozas stils ir kā vīruss, kas pamazām inficē visus. Tukšās muldēšanas maniere pielīp pat tiem runātājiem vai rakstītajiem, kuru nolūks nav izvairīties paust nostāju. Tas vienkārši kļūst par “tādu stilu” – veidu, kā ir pieklājīgi un pareizi publiski runāt. Nevis skaidri un tieši (vai paklusēt) – bet muldēt un gvelzt.

Eifēmismi, sapiņķerētas, palīgteikumiem un īpašības vārdiem pārblīvētas frāzes, pretencioza izteiksme, bezjēdzīgu vārdu dekorācijas. Tīša vienkāršas domas izteikšana formā, kas ir gandrīz neuztverama. Publiska runāšana un rakstīšana kā pilnīgi autonoma darbības joma – nesaistīta ar domāšanu. Lasītāja piekrišanas vai iemigšanas panākšana ar butaforisku izteiksmi, sarežģītiem vārdiem un grūti uztveramu sintaksi – nevis tēzēm un argumentiem. Publiskā valoda tādējādi aizvien vairāk atraujas no tās valodas, kādā garīgi veseli cilvēki sazinās savā starpā.

Orvels savā esejā analizē virkni smieklīgu piemēru (arī no “Komunisma manifesta”), bet spilgtākais ir viņa “modernizētais” kāda slavena Vecās Derības panta pārlikums. Latviešu tulkojumā ķēniņam Zālamanam ir piedēvēti šādi vārdi:

“Redzi, ko vēl es ieraudzīju zem saules: nedz žiglākie uzvar skrējienā, nedz spēcīgākie kaujā, nedz gudrākajiem maize, nedz saprātīgākajiem bagātība, nedz zinīgākajiem vēlība – laiks un gadījums valda pār visiem.” (Mācītājs, 9:11).

Angļu tulkojums ir skaistāks un izteiksmīgāks: “I returned and saw under the sun, that the race is not to the swift, nor the battle to the strong, neither yet bread to the wise, nor yet riches to men of understanding, nor yet favour to men of skill; but time and chance happeneth to them all.”

Šo gabalu bieži citē saīsināti: “the race is not to the swift, nor the battle to the strong, but time and chance happeneth to them all”. Kinomāni atcerēsies, ka Spīlberga filmā Minhene šos vārdus izraēļu atriebes specoperācijas vadītājam saka viņa franču koordinators, no kura viņš pērk informāciju par nogalināmajiem palestīniešiem, – un palestīnieši no tā paša koordinatora pērk informāciju par viņu.

Orvels Zālamanu laikmetīgā valodā pārtulko šādi:

“Objektīva mūsdienu parādību analīze liek secināt, ka panākumiem vai neveiksmēm konkurences darbībās nav tendences būt samērojamām ar iedzimtajām spējām, bet vienmēr ir jāņem vērā ievērojams neparedzamības elements.” 

Zālamana teksts ir precīzs, spilgts, min virkni uzskatāmu piemēru un uzsver morālo vēstījumu, gandrīz brīdinājuma formā. Tā ir pamācība, nevis apraksts, formulēta tā, lai lasītājs tekstu spētu atcerēties un vārdi iegultos viņam prātā. Laikmetīgais pārlikums iedarbojas nogarlaikojoši ne tikai nevajadzīgi abstraktās valodas dēļ, kas nepārliecinoši atdarina “profesionālus” secinājumus, bet arī tāpēc, ka starp rakstītāju un vēstījumu ir vairāki slāņi – neitralitāte, distance, vienaldzība.    

Orvela eseja rāda vēl citu problēmu, kas ir dziļāka par muldēšanas stilu. Ja stils apslēpj paša rakstītāja domas gan no citiem, gan sevis paša, varbūt ka domu viņam vispār nav vai tās nav sasniegušas vārdos izteikšanas gatavību. Muldēšana tikām kļūst tik automātiska, ka pilnīgi mierīgi publiski var teikt runu, kurā sasveicināšanās ievadvārdi līgani saplūst ar noslēguma laba vēlējumiem, tā ka izklāsta daļas nemaz nav. Un neviens to arī nepamana.

Valodai degradējoties, raksta Orvels, domāt “muļķīgas” domas kļūst aizvien vieglāk: “Vīrs var sākt dzert, jo jūtas kā neveiksminieks, un tad kļūt par vēl lielāku neveiksminieku tāpēc, ka dzer. Līdzīgs process notiek ar angļu valodu. Tā kļūst neglīta un neprecīza, jo mūsu domas ir muļķīgas, savukārt mūsu valodas paviršība veicina muļķīgu domu rašanos.”

Šodien, pēc gandrīz 80 gadiem kopš Orvela esejas, valodas stāvoklis ir vēl sliktāks. Protams, ne tikai angļu. Tolaik tekstus tomēr rediģēja, koriģēja, gatavoja iespiešanai un iespieda – pat ja paredzamais lasītāju skaits bija neliels. Tie bija daudzu cilvēku pūliņi, un kāds par tiem maksāja, tātad droši vien vismaz nedaudz padomāja, cik jēdzīgs ir teksts. Pastāvēja vismaz kaut kāds filtrs un siets.

Vispasaules tīmekļa laikmetā tekstu apjoms, to radīšanas un izplatīšanas vieglums ir daudzkārt palielinājies. Teksti pilda citu funkciju. Tā kā visi zina, ka tie gandrīz tūlīt pēc uzrakstīšanas nonāks vēstures mēslainē, tiks izdzēsti no faila, iekritīs mēstulēs vai vienkārši netiks izlasīti, tiem nemaz nav jātiecas uz saturīgumu un labu stilu. Kvalitāte, novatorisms vai citas īpašības, ar kurām senāk centās nodrošināt, lai arī nākotnes paaudzēm atziņas būtu vērtīgas, gluži likumsakarīgi izzūd. Programmas “Word” dokumenti un teksti tīmekļa vietnēs ir kā mūsdienu palimpsesti – veco tekstu nokasa (nodzēš) un brīvajā vietā uzraksta jaunu, kuru pēc tam atkal var nodzēst. Arhivēt to nav jēgas – jo tas nav vērtīgs. Šo parādību spoguļo “mākslīgā intelekta” jeb ChatGPT ģenerētā vervelēšana. Nav pat vairs jācenšas pašam kaut ko sacerēt – vajadzīgās frāzes rada mašīna.

Paredzu, ka tekstu analīze, kas savulaik bija patstāvīgs filozofijas un literatūrkritikas žanrs, kā arī obligāta daļa no mācību programmas, saruks līdz dažu savādnieku vaļas laika nodarbei. Paredzu, ka šobrīd vēl manāmais sašutums par to, ko kāda publiska persona ir pateikusi un kādus neglītus vārdus lietojusi, stipri vājināsies – jo, ja reiz runāšana (vervelēšana) ir autonoma, no domāšanas neatkarīga darbība, tad kāda nozīme izvēlētajiem vārdiem? Nozarēs, kurās spēja izlasīt un saprast tekstus ir vitāli svarīga – kā, piemēram, tieslietās –, ar iekļaujošās “interpretatīvās pieejas” un “pieaugošā konsensa” palīdzību panāks, ka vārdi nozīmēs pretējo tam, ko tie nozīmē. Lai mazinātu diskomfortu, bedri pielies ar juridiskā žargona plūdiem.   

Lūk, turpinot Orvela garā, daži piemēri no šodienas Latvijas. Teiksim, fragments no Evikas Siliņas kundzes vadītās valdības deklarācijas (vispārīgi ņemot, valstiski nozīmīga teksta):

“Līdzsvarotas sociālās, vides un ekonomikas politikas dimensijas ir pamats Latvijas ilgtspējīgai attīstībai. Latvijas resursi ir ierobežoti, tāpēc katram ieguldījumam jābūt atbildīgam un izsvērtam, finansējot inovācijās orientētus publiskos pakalpojumus, lai nākamās paaudzes dzīvotu laikmetīgā, labklājīgā un kvalitatīvā dzīves vidē.”^[2]

No šiem teikumiem nav saprotams, kādus darbus valdība darīs. Nav arī plānots tādus nosaukt. Teksts zināmai sabiedrības daļai izklausās “pareizi” vai “normāli” tikai tāpēc, ka tajā savirknēti atslēgvārdi no vēlīnā liberālisma “labo vārdu” glosārija – “ilgtspējīgs”, “atbildīgs”, “izsvērts”, “inovācijas”, “laikmetīgs”, “labklājīgs”, “kvalitatīvs” (no kavas nejauši ir izkritis dūzis “cieņpilns”). Neviens no šiem vārdiem neapzīmē neko taustāmu, izmērāmu, konstatējamu. Ikviens no tiem ir viegli ievietojams faktiski jebkādā kontekstā un tekstā. Ar tiem “uzprišina” miglas pūšanu, kuru Orvels salīdzināja ar sēpijas izšļākto tinti, – nobaidi sēpiju, un viņa izšļāks.  

Cits piemērs no Sabiedrības Integrācijas Fonda īstenotās “Dažādības vadības” programmas:

“Efektīvas dažādības vadības īstenošanā organizācijai ir būtiski apzināt savu darbinieku dažādību pēc vecuma, dzimuma, etniskās piederības un citiem aspektiem, piemēram, lai saprastu, vai organizācijā pastāv dzimumu līdzsvars, vai arī lai pārliecinātos, ka darbinieku atlases posmā netiek sistemātiski izslēgta kāda sabiedrības grupa, kuras prasmes un iemaņas var būt noderīgas, piemēram, jaunieši vai pirmspensijas vecuma cilvēki.”^[3]

Šīs rindas un viss dokuments ir ievērojams ar to, ka muldēšana netrenētam lasītājam vai uzņēmējam apslēpj patiesi revolucionāro, graujošo pavērsienu – par nodokļu maksātāju naudu notiek frontāls uzbrukums meritokrātijas principam, uz kura, gadsimtiem ilgi pūloties, tika uzbūvēta Rietumu pārticība. Pamanījāt? Tur ir teikts, ka jāievieš minoritāšu kvotas. Vai nobalsojāt par to? Devāt šādu mandātu? Nē. No jums vispār nesagaida, ka jūs saprotat, par ko ir runa. Vietne dazadiba.lv nav paredzēta lasīšanai un saprašanai. Tā ir sēpijas tinte – un īpaši indīga.  

Visbeidzot teksts, ar kuru šī eseja tika pieteikta “Saliedētspējas” projektam, administratīvā standartā pārformulējot manu pieteikumu par tekstiem un datu nesējiem viduslaikos un šodien (drīz pie tiem nonākšu). Manuprāt, vismaz 50% no sabiedrības nicinājuma pret visādiem valsts pasūtītiem sociālajiem un humanitāriem projektiem ir nevis par to, kas tiek pētīts, bet par birokrātisko žargonu, kādā tas pasniegts. Tā kā zemāk esošo tekstu neizlasīs neviens (neticu, ka tas interesēs Valsts Kontroli), iekopēšu šeit, lai paliek “mūžībai”:

“Sabiedrības komunikācijas tekstā, ņemot vērā saliedētības problēmu, aprakstīt problēmas, kas saistītas ar mūsdienu digitālajiem datu nesējiem; esejistiskā tekstā pētīt informācijas vides, plašsaziņas līdzekļu un digitālo pakalpojumu ietekmi uz sabiedrības sadarbību, savstarpējo uzticēšanos, uzticēšanos valsts un pašvaldību institūcijām un sabiedrību kopumā. Sabiedrības komunikācijas un informēšanas tekstā jāizvērš tēma par digitalizācijas kā saziņas formas problēmām, īpašu uzmanību pievēršot komunikācijas paviršībai un vārdisko formulējumu nepabeigtībai. Tekstā jāreflektē par komunikācijas kvalitāti digitālā laikmetā.”

Jokus metot pie malas, mēs varam sasniegt tādu rasas punktu, kurā pat tas nelielais humanitāro pētnieku skaits, kas ir spējīgi kaut ko jēdzīgu izdarīt, intelektuāli degradēsies, jau tikai saskaroties ar ideoloģisko “pareizo” domu un izteiksmes sistēmu. Cūkaudzētāji vai mežsaimnieki var pārdzīvot kādu papīru aizpildīšanas seansu par cieņpilnu ilgtspēju, jo viņi pēc tam atgriežas pie cūkām vai mežos. Bet intelektuālām jomām, kurās cilvēki strādā tieši ar prātu un vārdu, tas var būt nāvējoši. Paredzamais iznākums savukārt var būt tāds, ka veselas zinātņu nozares kādā dienā kāds likvidēs ar motorzāģi – un ne Orvela esejas apcerīgajā formā – un ne bez pamata.

Pret sašķeltību palīdz godprātība, nemelošana, neblefošana un apelēšana pie cilvēku saprāta, jo tieši tas definē cilvēkus kā īpaša veida dzīvas būtnes. Neuzticēšanos institūcijām un nicinājumu pret tām izraisa minētās pieejas trūkums. Digitālais formāts paātrina saziņu, milzīgos apjomos pieaudzē tekstu apjomu un pasliktina to, padarot viendienīgu. Daudzrunāšana un daudzrakstīšana neveicina domāšanu, kur nu vēl “kritisko”, un attiecīgi precīzu izteiksmi. Tāda ir iegūstama tikai darbā ar augstvērtīgiem tekstiem, no kuriem lielākā daļa sarakstīti antīkajos laikos un viduslaikos. Kāpēc tas tā ir, nav grūti noģiest: senatnē papirusa rullis vai grāmata bija kaut kas īpašs, dārgs, grūti radāms un iemantojams. Pierakstīja un līdz grāmatai noveda tikai to, kas tiešām likās svarīgi. Kaut ko izdzēst un pārrakstīt vai “uzprišināt” bija tehniski grūti.           

Domas ilustrācijai no britu vēstures esmu izvēlējusies trīs pieturas punktus – Džordžu Orvelu, par kuru jau runāju, agrīnos viduslaikus un kādu mazzināmu, bet milzīgu projektu 1986. gadā. Orvels tātad atrodas pa vidu – bet kalpo kā grozīgs vējrādis.   

Visi britu bērni zina gadaskaitli 1066. Šajā gadā pēc Normandijas hercoga Viljama uzvaras kaujā pret anglosakšu ķēniņu Haroldu Anglijā sākās normandiešu dinastijas valdīšanas laiks.

Jaunais ķēniņš, saukts par Viljamu Iekarotāju, divdesmit gadus pēc kāpšanas tronī lika veikt visas Anglijas, tās iedzīvotāju un īpašumu apsekošanu un uzmērīšanu. Apsekošanu sāka un pabeidza rekordīsā laikā – 9 mēnešos. Šī pasākuma mērķis bija noskaidrot, cik daudz zemes pieder kronim, cik bīskapiem un abatijām, cik dažādiem lordiem, cik šī zeme ir vērta un cik lieli ir no tās ieņemamie nodokļi. Noskaidroja, kā sokas ar saimniecisko darbību un fiksēja rūpalu vērtību 1066. gadā un 1086., lai redzētu dinamiku. Pierakstīja, kādu kārtu cilvēki uz zemēm dzīvo un kas to kopj.^[4]

“Anglosakšu hronika”, kuras viens rullis sarakstīts ap šo laiku, atzīmē, ka šai apsekošanai nepaslīdēja garām “neviens vērsis, neviena govs un neviena cūka”. Tas ir pārspīlēts, bet tikai nedaudz. Lūk, ieraksts par kādu sīku miestu Anglijas dienvidaustrumos – Vīzliju (manā ļoti aptuvenā tulkojumā):

“Vīzlija pieder Osvaldam pašam. Viņš to saņēma no grāfa Harolda. Tad tajā skaitījās 3 saimniecības, tagad 1. Zeme 2 arkliem. Kungam 1. 4 lielzemnieki un 4 sīkzemnieki ar diviem arkliem. Baznīca. 2 vergi. Dzirnavas 10 šiliņu vērtībā. Pļava 6 akri. Zivjaudzētava 5 denāriji. Mežs 6 cūkām. Vērtība pirms 1066. gada – 40 šiliņi; tagad 60 šiliņi.”

Uzskaitē iegūtos datus – apjomīgākos pirmsindustriālās Eiropas vēsturē, īstenus “lielos datus” – viduslaiku latīņu valodā ar daudziem saīsinājumiem apkopoja milzīgā sējumā. Tur minēti 2172 zemes īpašnieki un 15 000 apdzīvotu vietu. Ap 2 miljoni vārdu ar melnu un sarkanu tinti uzrakstīti uz gandrīz 900 pergamenta lapām – no aitādas, izmantojot simtiem lopiņu.

Tautā šo sējumu dažas desmitgades vēlāk sāka dēvēt par “Pastardienas grāmatu”. Viduslaiku cilvēku dotā iesauka bija asprātīgs un nedaudz ķecerīgs joks. Tajā ir mājiens gan uz milzīgo detalizāciju, pierakstīšanu un fiksēšanu, gan pieraksta nozīmīgumu – cik nu katram bija nomērīts, tik arī bija, un, kā bija pierakstīts, tā arī palika. Gluži kā Pastardienā. Vēl 900 gadus pēc apsekojuma laicīgās tiesas prāvās mēdz atsaukties uz “Pastardienas grāmatu” saistībā ar dzimtu uzvārdiem, īpašumiem un to mantiniekiem. Pēdējā reize, kad Lielbritānijā “Pastardienas grāmatas” ierakstu pieņēma kā liecību tiesā, bija 1960. gads.

Sadalīta vairākos sējumos, grāmata glabājas britu Nacionālajā Arhīvā. Pēc 1600. gada sējumus turēja lielā, ar dzelzi apkaltā kastē, kurai bija trīs dažādas atslēgas. 1666. gadā to sekmīgi izglāba no Londonas ugunsgrēka. 1819. gadā ar cūkādu pārvilktos ozolkoka vākus nomainīja, jo koka paneļus bija sākuši grauzt ķirmji. Otrā pasaules karā laikā grāmatu veiksmīgi paslēpa no bumbošanas. Šodien to principā, izejot nelielu apmācību un apsardzes pavadībā, var palasīt jebkurš. Un, ievērojiet, viss teksts ir “par lietu” un par faktiem – nav neviena lieka vārda. 

Stipri tuvāk mūsdienām, 1984. gadā, savukārt notika tā. Tuvojās leģendārās “Pastardienas grāmatas” 900 gadu jubileja! Izteica ideju šo notikumu atzīmēt ar jaunu tautas un īpašumu skaitīšanu, kas vismaz nedaudz līdzinātos 11. gadsimta veikumam, taču šādam projektam nebija valdības atbalsta un budžeta. Tad raidorganizācija BBC uzņēmās iniciatīvu radīt kaut ko visaptverošu un paliekošu – bet ne grāmatu.

Daļa lasītāju droši vien vēl atceras vai var iztēloties, cik satricinoši 1984. gadā varēja skanēt vārdu salikums “multimediāls projekts”. Arī vārds “medijs” tolaik bija novatorisks. Otrs tikpat satriecošs un no kājām gāzošs vārds bija “digitāls” un “digitalizācija”. Ja kaut kas tiek “digitalizēts”, tolaik un nereti vēl tagad uzskatīja, ka tas faktiski kļūst mūžīgs – tas it kā pāriet augstākā esamības līmenī. BBC, darbam izlietojot tālaika skaitļos milzīgu summu – 2.5 miljonus britu mārciņu, apņēmās izgatavot “tautas datubāzi” – multimediālo “BBC Pastardienas projektu”.     

Projekta izstrādē piedalījās vairāk nekā miljons cilvēku – galvenokārt bērni no gandrīz 10 000 skolām. Skolēni realizēja “praktiskos darbus”, kurus šodienas skolās sauc par “projektiem”. Viņi rakstīja par vietējo ģeogrāfiju, vēsturi, sociālajiem jautājumiem vai vienkārši savu ikdienas dzīvi. Savāktais materiāls sastāvēja no zīmētām kartēm, fotogrāfijām, aptauju datiem, aprakstiem, videofilmiņām un “virtuālajām pastaigām”. Visa valsts tika sadalīta blokos, kas bija 4 km plati un 3 km gari. Katram blokam veltītajā informācijas nesējā varēja ievietot līdz 3 fotogrāfijām un nelielu tekstu “par dzīvi attiecīgajā teritorijā”. Papildus pievietoja detalizētākas pilsētu kartes un reģionu ainavas, kuras varēja pietuvināt un attālināt ar vēl vienu tolaik revolucionāru funkciju – “tālummaiņu” jeb zūmu.

Šī interaktīvā digitālā datubāze tika ierakstīta vairākos lāzerdiskos. Varbūt kāds vairs neatceras: lāzerdiski ir līdzīgi kompaktdiskiem, bet lielāki, gandrīz vinila plates izmērā. Skolēni tolaik cits citam droši vien stāstīja, ka viņu projekts “tiks ierakstīts lāzerī”. Lai šos lāzerdiskus nolasītu, bija nepieciešams īpašs aparāts – īpašs dators, Acorn BBC Master computer, tautā saukts par “Pastardienas mašīnu”. Smago un sarežģīto uzparikti tad attiecīgi varēja novietot publiskai piekļuvei bibliotēkās un skolās, kur tad arī jaunā “Pastardienas grāmata” visiem gribētājiem būs pieejama. Jāpiebilst gan, ka dators un lāzerdiski BBC Pastardienas interaktīvā projekta lietošanai bija dārgi – visa aparatūra maksāja aptuveni 6 mēnešu vidējo algu. Reti kura skola varēja atļauties to nopirkt un uzstādīt.

Kā jau droši vien nojaušams, jaunais gadu tūkstotis atnesa bažas par lāzerdisku formāta nolasīšanu. Atbilstošie datori kļuva reti sastopami. Salūšanas gadījumos tiem vairs nebija tehniskā atbalsta. Pašam projektam savukārt vairs nebija vadības un atbildīgo. BBC departaments, kas to savulaik bija radījis, sen bija likvidēts. Bija sācies nākamais – interneta – laikmets. Kāds entuziasts ar lielām grūtībām radīja diska versiju, kuru varēja atvērt Windows datorā. 2004. gadā programmētājs Adrians Pīrss pēc savas iniciatīvas un 16 mēnešus ilga darba pārmigrēja “Pastardienu” uz modernāku datu nesēju un publicēja to tīmeklī ar adresi domesday1986.com. Taču 2008. gadā viņš pēkšņi nomira, un lapa kļuva nepieejama. Ir bijuši vēl vairāki heroiski mēģinājumi saglabāt BBC “Pastardienu”. Visi šie centieni ir trausli, atkarīgi no entuziasma, dārgi un ļauj kaut ko droši noglabāt tikai uz nedaudziem gadiem.

Bet varbūt ir tā, ka neapzinātā vai pusapzinātā veidā šāds liktenis otrajai britu “Pastardienai” arī bija paredzēts? Projekta mērķis drīzāk bija demonstrēt Lielbritānijas tehnisko varēšanu. Ja tas būtu citādi, diez vai kā satura veidotāji būtu izvēlēti bērni. Projektam bija tipiskās infantilitātes laikmeta pazīmes – jūsma par tehnikām, jo īpaši spīdīgiem diskiem, savienojumā ar virspusīgu saturu, kas nav nekas vairāk par kultūrvēsturisku nospiedumu, līdzīgu grīļīgu pēdu rakstam jūras smiltīs. Radītais nebija īpaši nozīmīgs, tāpēc to nebija īpaši svarīgi saglabāt.

Vecais jautājums: “Ko mēs atstāsim nākamajām paaudzēm?” tolaik izklausījās vēl mietpilsoniskāk nekā šodien. Tomēr nespējai domāt tālāk par pāris gadu nogriezni ir savas sekas. Piemēram, no bezjēdzības sajūtas var uznākt eksistenciāla depresija. Mēs neradām neko paliekošu. Un aiz mums nekas nepaliks.  

Pievērsiet uzmanību arī administratīvās mazspējas problēmai. 1086. gadā angļi spēja 9 mēnešos nokartēt zemi ar visām cūkām un drīz pēc tam iekasēt 98% no kronim pienākošā nodokļa (šis augstais cipars vieš apbrīnu vēsturniekos). 2025. gadā ir grūtības pat uzticamā formātā saglabāt britu skolnieku praktisko darbu, kurš izmaksājis miljonus.     

Dzejniece Agnese Krivade pirms kādiem piecpadsmit gadiem tīmekļa blogā, sen jau izzudušā, rakstīja: “Dievs nav radījis internetu, lai tas pastāvētu mūžīgi.” Viņai taisnība.

Dievam patīk grāmatas.

Pētnieciskais raksts izstrādāts ar VPP projekta “Sabiedrības saliedētības vektori” (VPP-KM-SPASA-2023/1-0002) atbalstu.

[1] George Orwell, “Politics and the English Language”: https://www.orwellfoundation.com/the-orwell-foundation/orwell/essays-and-other-works/politics-and-the-english-language/

[2] https://www.mk.gov.lv/lv/media/16704/download

[3] https://www.dazadiba.lv/dazadibas-vadiba-un-ieviesana/celvedis/

[4] Kā divus nesenus vispārīgus ievadus “Pastardienas grāmatā” var ieteikt: David Roffe, Decoding Domesday. Woodbridge, Suffolk: Boydell Press, 2007; Sally Harvey, Domesday: Book of Judgement. Oxford: Oxford University Press, 2014. Labas tīmekļa vietnes ar skaidrojumiem ir: www.domesdaybook.net un www.opendomesday.org  
Viss teksts angļu tulkojumā no viduslaiku latīņu valodas ir izdots: Domesday Book. A Complete Translation. London: Alecto Historical Editions, 1992 (1460 lappuses).