Laulāti vecāki – vislabākais ģimenes modelis bērnam

Pēdējo piecdesmit gadu laikā Rietumu sabiedrībā pieaug eksperimentēšana ar ģimenes modeļiem. Vecāku savstarpējo attiecību pārmodelēšanas sekas izjūt bērni: bērniem māte aizliedz jautāt un runāt par tēvu, viņu iepazīt un satikt, bērnus no vienām attiecībām izgriež un ielīmē citās, varbūt pat vairākas reizes; bērni vienlaicīgi dzīvo divās paralēlās ģimenēs… Situācijas ir ļoti dažādas, bet to kopsaucējs ir šāds: tikai retos gadījumos lēmumu pieņemšanā par pamatu tiek ņemtas bērna labākās intereses. Ir satraucoši vērot šo tendenci, taču vēl vairāk satrauc šādu problēmsituāciju normalizēšana un attaisnošana. Aizvien skaļākas Latvijas publiskajā telpā kļūst balsis, kas pilnā nopietnībā un ar pārliecību apgalvo, ka bērnam ir pilnīgi vienalga, kādā ģimenes sastāvā augt – galvenais, lai primārie aprūpētāji ir cieņpilnās attiecībās un rūpējas par bērnu, neatkarīgi no šo aprūpētāju dzimuma, skaita un radnieciskās saiknes ar bērnu.

Problēma nav atspēkot šos apgalvojumus. Problēma drīzāk ir – kā 140 zīmēs vai nelielā rakstā rezumēt tos daudzskaitlīgos zinātniskos pētījumus, kas vienbalsīgi secina: vislabāk bērnam ir augt ar abiem bioloģiskajiem vecākiem, kas ir arī laulāti.

Šī gada 10. oktobra LTV raidījumā “Būris” [1] jurists Lauris Liepa sacīja, ka viņš nav redzējis pētījumus, kas pierādītu, ka bērniem tieši laulātu vecāku ģimenēs klājas vislabāk. Jurista apgalvojums deva vajadzīgo impulsu, lai tomēr uzrakstītu šādu pētījumu apkopojumu. Tāpat viņa uzdotais jautājums: “Vai bērns atšķir, ka vecāki ir laulībā vai vienkārši kā partneri dzīvo kopā?” iedrošināja pievērsties arī šim aspektam. Šajā rakstā apskatīšu ģimenes modeļu atšķirīgo ietekmi uz bērnu atkarībā no tā, vai bērns aug ar vienu vai abiem bioloģiskajiem vecākiem un vai vecāki dzīvo laulībā vai arī nereģistrētā kopdzīvē.

Bērni no nešķirtām / šķirtām ģimenēm   

Ja kādu ģimenes modeli saucam par vislabāko, tad šis apzīmējums sevī ietver salīdzinājumu ar alternatīvām. Šajā gadījumā izplatītākā alternatīva dzīvošanai kopā ar abiem bioloģiskajiem vecākiem ir dzīvot šķirti no viena vai otra vecāka. Tiem, kas, atverot zinātnisku pētījumu, uzreiz grib izlasīt secinājumu sadaļu, rezumēšu pētījumu secinājumus, kas apliecina, ka nešķirtās ģimenēs augušiem bērniem salīdzinājumā ar šķirto ģimeņu bērniem ir labāks sniegums šādās jomās:

  • Izglītības sasniegumi: labāka lasītprasme un lielāka iespējamība pabeigt vidusskolu.[2]
  • Emocionālā veselība: retāka trauksme un depresija,[3] nomāktība,[4] apreibinošo vielu lietošana,[3] mazāka pašnāvības iespējamība.[4]
  • Sociālā un seksuālā attīstība: spēcīga savas identitātes izjūta,[2] meitenēm vēlāks pubertātes iestāšanās laiks,[5] vēlāka dzimumdzīves uzsākšana [4][5][6] un mazāka iespējamība ieņemt bērnu pusaudžu gados,[5][6] kā arī mazāka iespējamība piedzīvot seksuālu vardarbību.[2]
  • Bērna uzvedība: mazāka iespējamība agresīvi izpausties,[7][10] ciest no uzmanības deficīta, pārkāpt likumu.[7]
  • Pieaugušā vecumā: labāks sociālekonomiskais stāvoklis,[8] sievietei mazāks risks, ka viņai piedzims bērns ārpus laulības, stiprāka saikne ar vecākiem, labāks psiholoģiskais stāvoklis, labākas attiecības ar savu laulāto, mazāks risks pieredzēt savas laulības šķiršanu,[7][8] mazāks risks nonākt cietumā,[9] mazāka iespējamība veikt pašnāvību.[8]

Atbildes uz tūlītējām iebildēm

Pirmais pretarguments šiem secinājumiem no lasītāju auditorijas droši vien būtu šāds: cēlonis šīm sekām varbūt ir šķirto vecāku rakstura iezīmes, nevis pats šķiršanās fakts. Piemēram, varbūt nevis šķiršanās izraisa augstākminētās negatīvās sekas bērnam, bet gan tas, ka cilvēki ar zemāku emocionālās un vispārējās inteliģences līmeni vai sliktāku mentālās veselības stāvokli ar lielāku iespējamību šķiras?

Pētījumos, kas veikti pēdējās divās desmitgadēs, zinātnieki centās statistiskajos modeļos iekļaut arī indivīdus raksturojošas pazīmes, lai izšķirtu to ietekmi uz bērna attīstību. Piemēram, kādā pētījumā sekoja līdzi identiskiem un neidentiskiem pieaugušiem dvīņiem, kuri apprecējās un kuriem bija bērni. Pēc kāda laika daži no šiem dvīņiem izšķīrās. Salīdzinot bērnus no šķirtām ģimenēm ar bērniem no nešķirtām ģimenēm, pētnieki varēja novērtēt, cik lielā mērā pati šķiršanās un cik – vecāku rakstura iezīmes vēlāk izraisīja problēmas bērniem no šķirtajām ģimenēm. Pētījuma rezultāti apstiprināja cēloņsakarību starp vecāku šķiršanos un bērna agrāku dzimumdzīves uzsākšanu, lielākām emocionālajām grūtībām, lielāku iespējamību piedzīvot grūtības mācībās, nomāktu garastāvokli un pašnāvnieciskām tieksmēm.[4]

Cits, arī bieži dzirdēts pretarguments ir šāds: vai šīs negatīvās šķiršanās sekas nav tādēļ, ka trūcīgāki cilvēki ar lielāku iespējamību šķiras? Varbūt tieši nabadzība un krasais ģimenes ienākumu samazinājums, kas raksturīgs laika posmam pēc šķiršanās, negatīvi ietekmē bērna labklājību un samazina iespējas, piemēram, iegūt labu izglītību un labi apmaksātu darbu? Nav šaubu, ka ģimenes ienākumu līmenis ietekmē bērna dzīves kvalitāti. Turīgāki vecāki var atļauties algot auklītes, privātskolotājas, dzīvot drošākā un bērniem piemērotākā dzīvesvietā un tamlīdzīgi. Tieši tādēļ pētījumu statistiskajos modeļos tiek ņemti vērā dažādi sociālekonomiskie un vides apstākļi, kas paši par sevi ietekmē bērnu attīstību, lai, cik vien iespējams, izšķirtu tieši šķiršanās ietekmi uz bērnu. Piemēram, pētījumā par pusaudžiem, kas uzauga mājās bez tēva, analizēja, cik lielā mērā viņu iespējamību nonākt cietumā ietekmēja ģimenes apstākļi, tādi kā ģimenes nabadzīgums, un cik – pats tēva trūkums. Tajā secināja: lai gan liela daļa riska nonākt cietumā ir tiešām attiecināma uz citiem faktoriem, piemēram, bērns piedzima mātei pusaudžu vecumā, vecākiem bija zems izglītības un ienākumu līmenis u. tml., tomēr pārējā nozīmīga riska daļa bija attiecināma tieši uz tēva trūkumu.[9]

Zinātniskās literatūras apskatos var lasīt iebildes arī par citiem bērna attīstību ietekmējošiem faktoriem, kuru negatīvo efektu piedēvē šķiršanās faktam. Piemēram, vecāku bieža un asa konfliktēšana gan ar lielu varbūtību noved pie šķiršanās, gan pati par sevi traumē bērna psihi. Tāpat var lasīt iebildes, ka ne visos pētījumos ir ņemta vērā dažādo audzināšanas pieeju ietekme uz bērna tālāko attīstību. Lai pasargātu lasītājus no apjukuma, sastopoties ar tik plašu zinātnisko diskusiju par tēmu, rezumēšu to divās atziņās. Pirmkārt, ģimenes modeļu pētnieki vēl joprojām pārbauda un mēra dažādu faktoru ietekmi uz bērnu labklājību, taču strīds ir par to, cik liela ir šķiršanās ietekme, nevis par to, vai vispār šķiršanās ietekmē bērna labklājību. Pēdējos trīsdesmit gados zinātnieki ir vienisprāts, ka šķiršanās faktam pašam par sevi ir nozīmīga negatīva ietekme uz bērnu attīstību. Otrkārt, pētījumi savā starpā atšķiras ar datu un metodoloģijas kvalitāti un tātad secinājumu uzticamību. Šajā rakstā minētie pētījumi balstās uz lielām, nacionāli reprezentatīvām datu kopām, kuras satur daudz bērna un viņa vecāku, kā arī vidi raksturojošus lielumus, piemēram, vecāku izglītības un ienākumu līmeni, kuri paši par sevi ietekmē bērnu attīstību. Tāpat daudzos, bet ne visos šeit minētajos pētījumos zinātnieki izmantoja garengriezuma datus, ilgākā laika periodā sekojot indivīdu dzīves gaitai – kā viņi apprecas, šķiras, paliek šķirteņos vai veido jaunas attiecības, apprecas otrreiz. Garengriezuma dati ļauj precīzāk noteikt, piemēram, vai ir atšķirība, kurā bērnības posmā notika vecāku šķiršanās un kā bērnu ietekmēja šķirtā vecāka jauno partneru maiņu kopskaits un biežums.

Šķiršanās ietekmes izskaidrojums

Lai varētu labāk palīdzēt (topošajām) ģimenēm un bērniem, nepieciešams saprast laulības un šķiršanās ietekmes mehānismu. Proti, saprast, vai šķiršanās negatīvais efekts ir tādēļ, ka: a) bērns zaudēja saskarsmi ar vienu no saviem bioloģiskajiem vecākiem; b) patēvs vai pamāte nav bioloģiskajam vecākam līdzvērtīgs vecāks, t. i., neiegulda laiku un līdzekļus bērnā līdzvērtīgā apjomā un kvalitātē kā šķirtais bioloģiskais vecāks; c) pēc šķiršanās bērns kopumā saņēma mazāku vecāku ieguldījumu; d) ģimenes iekšējā nestabilitāte ar vecāka jauno partneru ienākšanu un aiziešanu no ģimenes traumēja bērnu. Šajā rakstā nepretendēju dod zinātniski precīzas atbildes uz visiem šiem jautājumiem, bet gan ievadīt pētnieciskajā domā par šo tēmu, ilustrējot to ar atsevišķiem pētījumiem.

Bērni no pilnām / nepilnām ģimenēm

Bioloģisko vecāku šķiršanās nenoliedzami ir bērnu traumējošs notikums. Tam visbiežāk seko dzīves posms, kurā bērns vismaz dažus gadus dzīvo ar vienu vecāku, parasti māti. Pētījumu, kas salīdzina pilnas un nepilnas ģimenes ietekmi uz bērniem, secinājumi lielā mērā sakrīt ar iepriekš uzskaitītajām šķiršanās sekām,[3][7] tāpēc atkārtoti šos negatīvos faktorus neuzskaitīšu. To vietā vēlos izvērstāk apskatīt, cik atšķirīgi šis otra bioloģiskā vecāka – statistiski biežāk tēva – trūkums ietekmē zēnus un meitenes.

Zēni bez tēva

Pētījumā, kurā veica 67 citu pētījumu metaanalīzi, atklāja statistiski nozīmīgu atšķirību starp zēniem un meitenēm no šķirtām ģimenēm. Šķiršanās daudz sliktāk iespaido zēnu nekā meiteņu uzvedību. Šīs uzvedības problēmas izpaužas kā biežas dusmas un nesavaldība, strīdi ar pieaugušajiem vai atteikšanās ievērot noteikumus, bieža apvainošanās un spītēšanās, apzināta citu kaitināšana vai paša aizkaitināšanās un citu vainošana savās kļūdās.[7] Šos secinājumus apstiprināja un padziļināja 2011. gadā veikts pētījums,[10] kurā secināja, ka zēniem, 5. klases skolēniem no nepilnām ģimenēm, bija divreiz lielāka varbūtība neadekvāti un agresīvi uzvesties (strīdēties, kauties, rīkoties impulsīvi, traucēt nodarbības) un līdz 8. klasei tikt izslēgtiem no skolas nekā zēniem no pilnām ģimenēm. Citiem vārdiem sakot, šī atšķirība meiteņu un zēnu uzvedībā un robežu pārkāpšanā kļūst divreiz lielāka un izteiktāka, kad salīdzinām bērnus no pilnām un nepilnām ģimenēm.

Meitenes bez tēva

Pusaudžu resursu centra vadītājs Nils Sakss Konstantinovs kādā rakstā par problēmpusaudžiem[11] apraksta gadījumu ar meiteni, kas savu dziļo aizvainojumu uz māti, “kuras rakstura stingrību un ciešo morālo pārliecību viņa vainoja tēva aiziešanā no ģimenes”, izpauda pāragri uzsāktā un aktīvā dzimumdzīvē. Raksta autors atzīst, ka šis gadījums nav tikai spilgts izņēmums psihologa praksē: “Starp jauniešiem ar uzvedības traucējumiem meitenēm būs raksturīgas dažāda veida riskantas seksualitātes izpausmes, piemēram, prostitūcija, pusaudžu grūtniecība vai daudzi gadījuma rakstura partneri agrīnā vecumā.” Taču psihologs savā rakstā neuzsver, ka šo uzvedības problēmu pamata cēlonis ir bioloģiskā tēva trūkums ģimenē. Šo manis pieteikto cēloņsakarību 2003. gadā pierādīja zinātnieku grupa no ASV un Jaunzēlandes.[6] Zinātnieki sekoja līdzi 772 meiteņu attīstībai no viņu dzīves piektā gada līdz pilngadībai. Lai arī uzvedības problēmas pirmajos dzīves gados un nelabvēlīgie dzīves apstākļi korelēja gan ar laiku, kad saikne ar tēvu pārtrūka (agrā bērnībā), gan ar pusaudžu grūtniecību, šie abi mainīgie nekādā mērā neizskaidroja (ASV datu kopā) vai tikai daļēji izskaidroja (Jaunzēlandes datu kopā) sakarību starp tēva trūkumu un agrīnu seksuālo aktivitāti un pusaudžu grūtniecību. Saistība starp tēva trūkumu un pusaudžu grūtniecību bija īpaši noturīga un neatkarīga no citiem apstākļiem. Piemēram, pat ņemot vērā visus neattiecināmos mainīgos, meitenēm no ASV datu kopas, kuras jau agrā bērnībā piedzīvoja tēva trūkumu, bija piecreiz lielāka varbūtība palikt stāvoklī pusaudžu gados, bet meitenēm no Jaunzēlandes – trīs reizes lielāka, salīdzinot ar meitenēm, kuru bērnībā tēvs bija ģimenē klātesošs visu laiku.

Turklāt tēva iesaistes faktors ir pierādījies ne tikai kā viens no ietekmējošajiem faktoriem. Tas ir virzītājfaktors, jo iedarbojas gan caur tēva–meitas, gan caur tēva–mātes attiecībām, gan arī izslēdz patēva vai bērnam neradnieciska vīrieša ienākšanu ģimenē. Tēva klātbūtne ģimenē ir galvenais aizsardzības faktors pret pusaudžu grūtniecību, pat ja ģimenes situāciju spēcīgi ietekmē arī citi riska faktori. Šo tēva “aizsargājošo funkciju” apliecina arī fakts, ka meitenēm no šķirtām, nepilnām ģimenēm ir ievērojami lielāks risks piedzīvot seksuālu vardarbību. Tā tas galvenokārt ir tādēļ, ka šīm meitenēm, kuru mātes dzīvo vienas vai jauktā ģimenē ar patēvu, ir biežāka saskarsme ar svešiem vīriešiem.[5] Balstoties šajos pētījumos par nepilnām ģimenēm, vajadzētu atbalstīt tādu sociālo politiku, kas mudinātu tēvus palikt ģimenēs ar bērniem (ja vien laulība nav ļoti konfliktējoša vai vardarbīga) vai vismaz iesaistīties bērnu dzīvēs vienlīdzīgā proporcijā ar bērnu māti. Lai arī rakstā šis ģimenes modelis – šķirta laulība, bet vienlīdzīgi dalīta saskarsme bērnam ar tēvu – nav apskatīts, tas pavisam noteikti ir atbalstāms un veicināms šķiršanās gadījumos. Praktiski gan tas ir grūti izdarāms: šķirtajiem vecākiem ir jāpārkārto visa sadzīve un darba dzīve, lai realizētu šo gan kvantitatīvā, gan kvalitatīvā ziņā vienlīdzīgo saskarsmi ar bērnu, bet tas noteikti ir tā vērts un atbalstāms, jo tas mazinātu vecāka trūkuma negatīvo ietekmi uz bērnu.

Šie pētījumu rezultāti par viena vecāka trūkumu ir tikpat labi attiecināmi arī uz gadījumiem, kad vientuļa sieviete vai atraitne, vēlēdamās apmierināt savu vēlmi pēc bērna, ar reproduktīvo tehnoloģiju un donora palīdzību ieņem un dzemdē bērnu. Šajos gadījumos (piemēram, [12]) bērnam apzināti no dzimšanas tiek liegta iespēja augt ar bioloģisko tēvu, tādējādi viņu jau no pirmajām dzīves dienām nolemjot augstāk aprakstītajiem riskiem. Kādēļ mēs kā sabiedrība nesērojam par šī mākslīgi ieņemtā bērna likteni tādā pašā mērā, kā mēs to darām, piemēram, attiecībā uz bērnu, kura deviņpadsmitgadīgā māte grūtniecības pēdējā trimestrī nomira no saslimšanas ar Covid-19 smagā formā un kurš piedzima ar ķeizargriezienu? Abos gadījumos bērns no savas dzīves pirmās dienas ir palicis bez viena bioloģiskā vecāka. Taču gadījumā, kad vientuļā sieviete sevi mākslīgi apaugļo ar “Tinder” līdzīgā lietotnē izvēlēta vīrieša sēklu, bioloģiskā tēva izslēgšana no bērna dzīves tiek darīta pilnā mērā apzināti un mērķtiecīgi. Vienā gadījumā plašsaziņas līdzekļi to sauc par sāpīgu, pat traģisku, vecāka zaudējumu, bet otrā – par reproduktīvo tehnoloģiju progresu.          

Ar patēvu vai pamāti

Pētījumi atklāj, ka patēvi un pamātes nekompensē bioloģiskā vecāka trūkumu, t. i., nemazina iepriekšminētos riskus. Redzams, ka bērniem, kas aug divu vecāku ģimenēs (bioloģiskais vecāks un patēvs vai pamāte), attīstības rezultāti līdzinās bērniem, kuri aug tikai ar vienu vecāku.[3][6][10] Daļēji šo parādību izskaidro tas, ka bioloģiskās mātes iegulda vairāk laika, rūpes un naudas savā bērnā nekā pamātes.[13][14][15] Tāpat arī kopdzīves savienībās, kurās dzīvo bērni un radnieciski nesaistīts vīrietis, piemēram, mammas draugs vai patēvs, bērniem ir lielāka iespējamība piedzīvot nolaidību un fizisku vardarbību.[16][17][18] 

Vienlaikus nestabilitāte, kas pavada atkāpes no “tradicionālā” ģimenes modeļa, piemēram, šķiršanos, atkārtotu laulību vai kopdzīvi ar jaunu partneri, ietekmē bērna emocionālo un psihisko stāvokli, kā arī viņa saikni ar vecākiem un ģimeni kopumā. Šīs saiknes ciešums tālāk atkal ietekmē pusaudža emocionālo veselību un sociālās izvēles, piemēram, apreibinošo vielu lietošanu.

Starp ģimenes modeļiem, kuros bioloģiskie vecāki ir šķīrušies, pastāv gradācija to negatīvajā ietekmē uz bērnu. Teksasas Universitātes pētniece Kavana katram no izplatītākajiem ģimenes modeļiem izskaitļoja tā relatīvo ietekmi uz pusaudža emocionālo stāvokli un varbūtību pusaudžu vecumā ciest no depresijas un smēķēt marihuānu.[3] Viņas pētījumā bērni, kas piedzima jauktā ģimenē ar patēvu, pusaudžu vecumā emocionālo grūtību un marihuānas lietošanas paraduma ziņā neatšķirās no abu bioloģisko vecāku vai divu adoptētāju ģimeņu bērniem. Šādu bērnu skaitā ir ļoti maz – 1 procents no pētījuma datu kopas un pats efekts nav statistiski būtisks, tāpēc stingrākai pārliecībai vajadzētu šo secinājumu salīdzināt ar citiem pētījumiem. Taču intuitīvi to varētu saprast – vīrietis, kuram romantisko attiecību laikā ar grūtnieci piedzimst ne viņa bērns, izjutīs ciešāku saikni ar bērnu un drīzāk pieņems viņu kā savējo, nekā tad, ja šis vīrietis ienāktu ģimenē, kurā partneres bērns jau ir paaudzies. 

Bērni, kas piedzima vientuļā vecāka ģimenē, pusaudžu gados bija depresīvāki nekā pusaudži, kas piedzima divu bioloģisko vecāku ģimenēs. Turklāt šo nozīmīgi negatīvo ietekmi nemainīja vēlākās pārmaiņas ģimenē – ne patēva ienākšana ģimenē, ne mātes otrās laulības ar patēvu. Tāpat bērniem, kas piedzima vientuļo vecāku ģimenēs, bija par 48 procentiem lielāka iespējamība, ka viņi pusaudžu gados smēķēs marihuānu.

Pētījumā ņēma vērā arī kopējo bērnībā pieredzēto ģimenes nestabilitāti, t. i., vecāka jauno partneru maiņas biežumu un kopskaitu un ģimenes struktūru, kurā pusaudzis tobrīd dzīvoja. Pusaudži no vientuļo tēvu un jauktajām mājsaimniecībām nereģistrētā kopdzīvē biežāk cieta no depresijas un ar lielāku iespējamību lietoja marihuānu nekā pusaudži no ģimenēm, kurās vientuļie vecāki neveidoja jaunas attiecības, un jauktajām ģimenēm, kur partneri bija laulāti. Tomēr pieredzētā ģimenes nestabilitāte tikai nelielā mērā izskaidroja ģimenes modeļu atšķirīgo ietekmi uz pusaudžu emocionālo stāvokli; daudz lielāka un negatīvāka ietekme bija pašam faktam, ka bērns dzīvo ar vientuļo tēvu vai nereģistrētas kopdzīves mājsaimniecībā ar patēvu vai pamāti.

Pētījuma tālākajā analīzē izrādījās, ka palielināto depresijas risku tieši vientuļo tēvu ģimeņu pusaudžiem izskaidro ģimenes savstarpējo attiecību kvalitāte un vecāka kontrole. Proti, vientuļo tēvu ģimenēs bija vājākas attiecības starp tēvu un pusaudzi, tēvs mazāk kontrolēja pusaudža gaitas un pusaudzis juta vājāku piesaisti ģimenei; šīs atsvešinātās attiecības izskaidroja, kāpēc pusaudzim bija lielāka iespējamība ciest no depresijas. Savukārt jauktajās ģimenēs ar nereģistrētu kopdzīvi šo paaugstināto depresijas risku noteica sliktākas kvalitātes attiecības starp patēvu vai pamāti un pusaudzi, kā arī vājāka saikne ar ģimeni kopumā. Tātad pusaudžiem nelabvēlīgāku ģimenes modeļu pamatā varētu būt sliktāka vecāku un bērnu attiecību kvalitāte. 

Bērni viendzimuma pāru attiecībās

Kad sociālo zinātņu pētnieki salīdzina dažādus ģimenes modeļus, izņemot viendzimuma pāru savienības, viņi ir vienisprātis trijos jautājumos:

  • Bioloģiskā vecāka zaudējums ir bērnu traumējošs. Bērni cieš un pieredz negatīvu ietekmi uz savu attīstību, kad zaudē vienu vai abus bioloģiskos vecākus šķiršanās, pamešanas (pat ja bērnu vēlāk adoptē) un vecāku nāves gadījumos.
  • Radniecības saitei ir nozīme. Vairāku gadu desmitu ilgi pētījumi par bērniem, kas dzīvo kopā ar sava vecāka jauno partneri vai patēvu/pamāti, apstiprina, ka bioloģiskie vecāki ir statistiski drošākie, iesaistītākie un pastāvīgākie cilvēki bērna dzīvē. Turpretim aprūpētāji, kas nav asinsradinieki, mēdz būt bīstamāki un nestabilāki, kā arī iegulda mazāk laika un resursu bērnos.
  • Dzimumam ir nozīme. Vīrieši un sievietes sniedz atšķirīgu un neaizvietojamu devumu bērnu audzināšanā. Ja vecāku starpā iztrūkst viena dzimuma, piemēram, vīrieša, tad meitenēm šajās ģimenēs biežāk raksturīga agrīna dzimumdzīve un zēniem – neadekvāti agresīva un pat krimināla uzvedība.[19]

Pētījumi izgaismo vairākus veidus, kā bērni cieš no vecāku šķiršanās un atkārtotu laulību sekām, arī ja jaunais laulātais ir pretējā dzimuma pārstāvis. Bērni, kuri palikuši bāreņos vai kurus pameta un pēc tam adoptēja pretēju dzimumu pāris, tāpat mēdz ciest no vecāku zaudējuma sekām. Bērni, kuri dzimuši ar spermas un/vai olšūnu donora palīdzību un kurus audzinājuši pretēju dzimumu vecāki, saskaras ar ģenealoģisku apjukumu. Statistiski visi bērni no iepriekš minētajām demogrāfiskajām grupām uzrāda sliktākus attīstības rādītājus, pat neskatoties uz to, ka viņus audzināja divi pretēju dzimumu vecāki.

Bērniem, kurus uzaudzinājuši viendzimuma partneri, ir tādi paši izcelsmes stāsti kā iepriekš minētajiem: viņi vai nu ir pieredzējuši bioloģisko vecāku šķiršanos, vai ir adoptēti, vai arī radīti ar donoru palīdzību. Ņemot vērā visus šos pētījumus, kāpēc mums būtu jānotic apgalvojumiem, ka vecāka zaudējuma sekas un pamestības sajūta, kā arī identitātes krīze iepriekšminētajos gadījumos pēkšņi izzūd, kad bērnus audzina viendzimuma pāris? Turklāt šie bērni viendzimuma savienībās piedzīvo vēl papildus zaudējumu – viena vai otra dzimuma vecāka trūkumu. Piemēram, ikdienā dzīvojot ar māti un mātes partneri, zēns nesaņem tieši vīrietim raksturīgā bērnu audzināšanas veida priekšrocības. Rezumējot sacīto, problēma ar viendzimuma pāru mājsaimniecībām nav tieši “vecāki geji” vai “vecāki lezbietes”, bet gan pēc definīcijas trūkstošais otrs bioloģiskais vecāks.[19]

Līdz šim pētījumi par bērniem viendzimuma pāru savienībās nav sasnieguši tādu metodoloģijas un datu atlases kvalitātes latiņu, ko paredz zinātnisks pētījums. 2005. gadā Amerikas Psiholoģijas Asociācija (APA) izplatīja oficiālu ziņojumu par viendzimumu pāriem ar bērniem, kurā apgalvoja: “Neviens pētījums nav atklājis, ka bērniem, kuri aug ar “vecākiem lezbietēm” vai “vecākiem gejiem”, klātos būtiski sliktāk nekā bērniem abu dzimumu vecāku ģimenēs.”[20] Marks Lorens no Luiziānas Universitātes pārbaudīja visus 59 APA citētos pētījumus, pie katra secinot būtiskas metodoloģijas vai datu atlases kļūdas.[21] Lorens secināja, ka neviens no šiem 59 pētījumiem, uz kuriem atsaucās APA, neizmantoja skaitā lielu, pēc nejaušības principa atlasītu, reprezentatīvu datu kopu ar “vecākiem gejiem” vai “vecākiem lezbietēm” un viņu bērniem un nesalīdzināja to ar skaitā lielu, pēc nejaušības principa atlasītu, reprezentatīvu datu kopu ar laulātiem abu dzimumu vecākiem ar bērniem. Lasot Marka Lorena pētījumu apskatu, lasītājs ar kaut nelielu izpratni par pētniecības metodēm var pat zaudēt uzticību mūsdienu zinātnei kā tādai, jo ir skumji vērot, cik viegli viena zinātnieku grupa ir nodevusi pētniecības kvalitātes standartus, acīmredzami pārejot no patiesu kopsakarību meklējumiem uz pētniecības pakārtošanu sev vēlamiem vai populāriem rezultātiem. 

Bērni ar vecākiem laulībā / nereģistrētas kopdzīves attiecībās

Tagad pievērsīsimies jautājumam, ko LTV raidījumā “Būris” retoriski uzdeva jurists Lauris Liepa: “Vai bērns atšķir, ka vecāki ir laulībā vai vienkārši kā partneri dzīvo kopā?” Šo jautājumu sadalīšu trijos: vai laulības fakts ko maina (a) laulātajiem; (b) viņu attiecībās; (b) bērnu attīstībā?

Ieguvumi laulātajiem

Lai gan vissvarīgākie laulības ieguvumi attiecas uz bērniem, laulība sniedz būtisku labumu pieaugušiem vīriešiem un sievietēm, kas laulību noslēdz. Gan precējušies vīrieši, gan sievietes no laulības gūst emocionālu, fizisku, sociālu un finansiālu labumu. Laulātajiem visi šie rādītāji ir labāki. Tomēr jāņem vērā, ka ar laulību saistītās priekšrocības sievietēm ir tiešā veidā atkarīgas no laulības kvalitātes.[2]

Laulības finansiālās priekšrocības ir samērā skaidras. Precētiem vīriešiem un sievietēm ir lielāka iespēja, piemēram, iekrāt naudu un iegādāties mājokli nekā vientuļajiem pieaugušajiem vai cilvēkiem nestabilās attiecībās. Precēti vīrieši nopelna no 10 līdz 40 procentiem vairāk naudas nekā vientuļie vīrieši ar līdzīgu profesionālo un izglītības līmeni. Taču precētas sievietes nepelna vairāk nekā neprecētās, jo lielākā daļa precēto sieviešu apvieno laulību ar rūpēm par bērniem, kas attiecīgi samazina precēto sieviešu iespēju strādāt pilnu slodzi. Laulības solījuma saistības dāvā pārim nākotnes perspektīvu ilgtermiņam, iedrošinot kopīgi ieguldīt mājoklī un citos ilgtermiņa aktīvos. Ar laulībām saistītais briedums veicina vēlmi vairāk krāt un atbildīgāk tērēt.[22]

Laulība arī uzlabo vīriešu un sieviešu fizisko un emocionālo veselību. Precēti pieaugušie dzīvo ilgāk, slimo mazāk, ir laimīgāki, retāk cieš no depresijas, biežāk ievēro mērenību apreibinošu vielu lietošanā nekā pieaugušie nereģistrētās attiecībās vai vientuļie pieaugušie. Laulātie biežāk mudina savus partnerus sekot līdzi savai veselībai un meklēt medicīnisko palīdzību, ja tāda ir nepieciešama. Pieaugušo brieduma un uzticības normas, kas saistītas ar laulībām, liek izvairīties no neveselīgas vai riskantas uzvedības – no izlaidīgas dzimumdzīves, pārmērīgas alkohola lietošanas, apreibinošo vielu lietošanas un tamlīdzīgi. Emocionālais atbalsts, ko saņem vairums laulāto, pieaugušajiem samazina stresu – biežu veselības pasliktināšanās un garīgo slimību veicinātāju. Šajā ziņā tieši vīrieši gūst ievērojamu labumu no laulības – gan dzīves ilguma, gan vispārējā veselības stāvokļa ziņā. Sievietes arī gūst labumu no laulības, bet šie ieguvumi veselībai ir tiešā veidā atkarīgi no laulības kvalitātes. Sievietes, kuru laulības kvalitāte ir zema, biežāk piedzīvo veselības problēmas un psiholoģiskas ciešanas nekā vientuļās sievietes, savukārt labas kvalitātes laulība būtiski uzlabo sieviešu psihisko un fizisko stāvokli.[22]

Laulība palīdz samazināt vīriešu dabisko agresiju, precīzāk, testosterona līmeni līdz veselīgai mērenībai. Pētījumi liecina, ka precētiem vīriešiem, īpaši precētiem vīriešiem ar bērniem, testosterona līmenis ir zemāks nekā vientuļajiem vīriešiem; tas nozīmē vājāku noslieci uz agresīvu, izlaidīgu, noziedzīgu un citādi riskantu uzvedību.[2][22] Piemēram, kāds pētījums atklāja, ka pēdējā gada laikā tikai 4 procenti precētu vīriešu bija sievām neuzticīgi, salīdzinot ar 16 procentiem nereģistrētā kopdzīvē dzīvojošu vīriešu un 37 procentiem vīriešu, kuri bija seksuālās attiecībās ar kādu sievieti bez saistībām.[2] Pēc laulībām vīriešu uzvedība mainās – viņi strādā vairāk, mazāk apmeklē bārus, biežāk iet uz baznīcu (ja ir ticīgi) un pavada vairāk laika ar ģimenes locekļiem (un mazāk laika ar draugiem).[2] Virdžīnijas Universitātes sociologs Stīvens Noks garengriezuma pētījumā pierādīja, ka augstāk aprakstītais laulības pozitīvais efekts uz vīriešiem ir daļēji izskaidrojams ar pašatlases efektu (vīrieši, kas izvēlas laulāties, ir ar labākiem izglītības, ienākumu, sociālā kapitāla u. c. rādītājiem, kas paši par sevi (bez laulības) pozitīvi ietekmē rezultātu), bet daļēji – tas ir tiešs laulības ietekmes rezultāts.[23]

Pāra attiecības laulībā / kopdzīvē

Nereģistrētas kopdzīves straujš pieaugums ne tikai Rietumu zemēs, bet arī Latvijā ir satraucoša parādība tieši tai raksturīgās nestabilitātes un nedrošības dēļ. Pieaugušie nereģistrētas kopdzīves attiecībās biežāk piedzīvo sadzīves vardarbību, seksuālu neuzticību un attiecību nestabilitāti salīdzinājumā ar laulātiem pāriem.[5] Pāriem, kas kādu laiku dzīvo nereģistrētā kopdzīvē un vēlāk salaulājas, ir par 40 procentiem lielāks šķiršanās risks nekā pāriem, kuri salaulājas bez iepriekšējas kopdzīves. Jāpiebilst, ka šķiršanās risks pāriem, kuri sāk dzīvot kopā pēc saderināšanās, nav augstāks nekā pāriem, kuri salaulājas bez iepriekšējas kopdzīves.[19] Pat bērnu bioloģiskajiem vecākiem, kuri nelaulāti dzīvo kopā, ir sliktākas kvalitātes attiecības un lielāka iespēja šķirties nekā bērnu vecākiem, kuri ir laulāti.[5] Tikai viens no trim bērniem, kas dzimuši vecākiem nereģistrētā kopdzīvē, dzīvos stabilā ģimenē, sasniedzot 12 gadu vecumu. Salīdzinājumam – gandrīz trīs no četriem bērniem, kas dzimuši laulātiem vecākiem, pusaudžu gados vēl arvien dzīvos kopā ar abiem vecākiem.[26]

Kopdzīve sevī neietver tāda paša līmeņa morālās saistības kā laulība. Pāri arī savā starpā nav vienisprātis par viņu attiecību statusu: daži partneri to uztver kā prelūdiju laulībai, citi kā alternatīvu laulībai, citi kā iespēju pārbaudīt iespējamo laulību, bet vēl citi – kā ērtas iepazīšanās attiecības.[5] Iespējams, tieši attiecību statusa nenoteiktības dēļ pāri kopdzīves attiecībās nesaņem tik lielu atbalstu šīm attiecībām no draugiem un ģimenes, kādu saņem laulātie.[5]

Bērni nereģistrētas kopdzīves attiecībās

Bērniem ar kopdzīvē dzīvojošiem vecākiem attīstības rezultāti ir līdzīgāki bērniem, kuri dzīvo ar vientuļo (vai atkārtoti precēto) vecāku, nekā bērniem ar bioloģiskajiem vecākiem laulības savienībā. Citiem vārdiem sakot, bērniem ar vecākiem nereģistrētās kopdzīves attiecībās attīstības rādītāji ne tuvu nav tik labi kā bērniem “tradicionālajās” ģimenēs. Pētījumi apliecina, ka, visiem citiem faktoriem paliekot vienādiem, pusaudži, kuri dzīvo ar vecākiem nereģistrētās attiecībās, ar daudz lielāku iespējamību piedzīvos uzvedības un emocionālās grūtības nekā vienaudži no laulātu vecāku ģimenēm.[3][5]

Atšķirība bērnu attīstības rādītājos starp bērniem no precētu un neprecētu abu bioloģisko vecāku ģimenēm ir saistīta ar vecāku apņemšanās stingrību. Precētie vecāki publiski sola uzticību palikt kopā – kā vēsta sens zvērests, bagātībā vai nabadzībā, slimībā vai veselībā, līdz nāve viņus šķirs. Šāda publiska apņemšanās pastiprina pienākumu apziņu un liek laulātajiem būt atbildīgiem attiecībās, lai kas arī notiktu. Dažas laulības neizdosies, taču laulība joprojām ir labākā pastāvības un stabilitātes formula, ko cilvēki līdz šim izmēģinājuši. Turpretī vāja savstarpēja apņemšanās ietekmē arī veidu, kā (un vai) bērni šajās pieaugušo savienībās rodas.

Precētiem pāriem ir raksturīgi apzināti plānot ģimenes pieaugumu, savukārt pāri, kas nereģistrēti dzīvo kopā, drīzāk izvēlas dzīvot bez bērniem, līdz tie nejauši “piesakās” paši. To apliecina statistika: vairāk nekā 43 procenti sieviešu, kas dzīvoja nereģistrētā kopdzīvē, raksturoja savu grūtniecību kā neplānotu, savukārt precētām sievietēm šis skaitlis bija aptuveni 24 procenti.[26]

Apņemšanās trūkums un tendence slīdēt pa straumi, nevis pieņemt lēmumus, padara nereģistrētu kopdzīvi par nestabilāku attiecību formu. Kopā dzīvojošo cilvēku savienības ilgst vidēji astoņpadsmit mēnešus.[26] Aptuveni 50 procenti kopdzīvē dzīvojošo vecāku vēlāk apprecas.[19] Diemžēl, kā jau rakstījām, kopdzīve pirms laulībām krasi palielina šķiršanās risku. Pat tad, ja bērns ir piedzimis abu bioloģisko vecāku nereģistrētas kopdzīves attiecībās, viņam ir trīs reizes lielāka varbūtība pieredzēt vecāku attiecību iziršanu.[26] Viens pētījums atklāja, ka 50 procenti bērnu, kas dzimuši vecākiem nereģistrētās attiecībās, savu pirmo piecu gadu laikā pieredzēs vecāku attiecību izjukšanu; laulāto savienībā dzimušiem bērniem šis skaitlis ir tikai 15 procenti.[25]

Laulība nav tikai kopīgi parakstīts dokuments. Vecāku laulātība ir pats svarīgākais faktors, kas iezīmē robežšķirtni starp bērniem, kuriem rokās ir iedotas “stipras” kārtis ar lielu laimīgas un piepildītas dzīves potenciālu, un bērniem, kuri uzsāk dzīvi ar “vājām” kārtīm.

Svarīga ir ne tikai laulība kā ģimenes stāvoklis, bet arī pati laulības izpratne – tās ideāls. Precētiem cilvēkiem, kuriem laulība kā tāda ir svarīga, proti, kuri neatbalsta nereģistrētu kopdzīvi, uzskata laulību par solījumu uz mūžu, un uzskata, ka vislabāk bērnus audzināt tēvam un mātei kā vīram un sievai, ir ievērojami lielāka iespēja piedzīvot augstas kvalitātes laulību nekā precētiem cilvēkiem, kuriem laulības solījums nav tik nozīmīgs.[2]

Laulības kvalitāte ģimenēs, protams, ir atšķirīga. Lai gan laulība ir sociāls labums un labums visai sabiedrībai, ne tikai atsevišķiem cilvēkiem, ne visas laulības ir vienlīdz labas. Nelaimīgām laulībām nav tik liela pienesuma iesaistītajiem kā vidusmēra laulībai. Laulības šķiršana vai vecāku pašķiršanās sniedz nozīmīgu aizbēgšanas iespēju bērniem un pieaugušajiem, kuri ir konfliktējošās vai vardarbīgās attiecībās.[5] Ja ir jāizvēlas starp asi konfliktējošu laulību, kurā bērni pieredz sadzīves vardarbību vai pastāvīgu kliegšanu, un šķiršanos, tad bērniem šādas laulības šķiršana ir mazākais ļaunums.[19]

No otras puses, lai gan populārā kultūra šķiršanos pasniedz kā bēgšanu no varmākas, statistika liecina, ka tikai vienā trešdaļā šķiršanās gadījumu tās iemesls ir asi konfliktējošas attiecības laulāto starpā. Citiem vārdiem sakot, vairumā šķiršanās gadījumu iemesli ir citi, jo laulāto konfliktēšanas līmenis zems. Turklāt bērni pārdzīvo daudz lielāku stresu tieši tad, kad laulība tiek šķirta starp vecākiem attiecībās bez īpašiem konfliktiem.[19]  

Šajā pētījumu apskatā mēģināju parādīt, ka valstij un sabiedrībai ir labi pamatoti, pētījumos balstīti iemesli aizstāvēt laulību un bērnu radīšanu un audzināšanu laulības savienībā. Visiem citiem ģimenes modeļiem ir būtiski trūkumi, kas atstāj tiešu un izmērāmi negatīvu ietekmi uz bērnu labklājību gan īstermiņā (viņu bērnībā), gan ilgtermiņā. Ceru, ka ar šo rakstu esmu palīdzējusi Laurim Liepam un citiem juristiem noorientēties sociālo zinātņu atzinumos par laulības un abu bioloģisko vecāku izšķirīgo nozīmi bērnu attīstībā. Jo īpaši šobrīd, kad šie jautājumi ir Latvijas dienaskārtībā.


Atsauces

[1] Ieraksta video 17. minūte: https://www.lsm.lv/raksts/zinas/latvija/video-buris-vai-dzivesbiedru-likums-sagrautu-laulibas-institutu-latvija.a424570/

[2] The Witherspoon Institute (2006). Marriage and the Public Good: Ten Principles. Princeton, New Jersey: The Witherspoon Institute. Pieejams: http://www.laikos.org/PublicGood.pdf

[3] Cavanagh, S. E. (2008). Family Structure History and Adolescent Adjustment. Journal of Family Issues, 29(7), 944–980. Pieejams: https://www.researchgate.net/publication/249708228_Family_Structure_History_and_Adolescent_Adjustment

[4] D’Onofrio, B. M., Turkheimer, E., Emery, R. E., Slutske, W. S., Heath, A. C., Madden, P. A., & Martin, N. G. (2006). A genetically informed study of the processes underlying the association between parental marital instability and offspring adjustment. Developmental Psychology, 42(3), 486–499. Pieejams: https://www.researchgate.net/publication/7027484_A_Genetically_Informed_Study_of_the_Processes_Underlying_the_Association_Between_Parental_Marital_Instability_and_Offspring_Adjustment

[5] Wilcox, W. B., & Institute for American Values. (2005). Why marriage matters: Twenty-six conclusions from the social sciences : a report from family scholars. New York: Institute for American Values. Pieejams: http://www.healthymarriageinfo.org/wp-content/uploads/1259.pdf

[6] Ellis, B. J., Bates, J. E., Dodge, K. A., Fergusson, D. M., Horwood, L. J., Pettit, G. S., & Woodward, L. (2003). Does father absence place daughters at special risk for early sexual activity and teenage pregnancy? Child development, 74(3), 801–821. https://doi.org/10.1111/1467-8624.00569 Pieejams: https://www.ncbi.nlm.nih.gov/pmc/articles/PMC2764264/

[7] Amato P. R. (2005). The impact of family formation change on the cognitive, social, and emotional well-being of the next generation. The Future of children,15(2), 75–96. Pieejams: https://files.eric.ed.gov/fulltext/EJ795852.pdf

[8] Gruber, J. (2004). Is Making Divorce Easier Bad for Children? The Long‐Run Implications of Unilateral Divorce. Journal of Labor Economics, 22(4), 799–833. Pieejams: https://www.jstor.org/stable/10.1086/423155

[9] Harper, Cynthia & Mclanahan, Sara. (2004). Father Absence and Youth Incarceration. Journal of Research on Adolescence. 14. 369 – 397. Pieejams: http://citeseerx.ist.psu.edu/viewdoc/download?doi=10.1.1.519.2721&rep=rep1&type=pdf

[10] Bertrand, M., & Pan, J. (2013). The Trouble with Boys: Social Influences and the Gender Gap in Disruptive Behavior. American Economic Journal: Applied Economics, 5(1), 32–64.
Pieejams: https://www.nber.org/system/files/working_papers/w17541/w17541.pdf

[11] Konstantinovs, N.S. 22.09.2020. Ne starp savējiem: skolēns un dzimums. Satori. Iegūts no: https://satori.lv/article/ne-starp-savejiem-skolens-un-dzimums [sk. 24.10.2021.]

[12] Mammamuntetiem.lv 13.10.2021 Piedzimis on–line bēbis: sieviete kļūst grūta, nopērkot internetā apaugļošanās komplektu. Mammamuntetiem.lv Iegūts no: https://www.mammamuntetiem.lv/grutnieciba/mazula-planosana/53562/piedzimis-on-line-bebis-sieviete-klust-gruta-noperkot-interneta-apauglosanas-komplektu [sk. 30.10.2021]

[13] Anne Case, I‐Fen Lin, Sara McLanahan, How Hungry is the Selfish Gene?, The Economic Journal, Volume 110, Issue 466, October 2000, 781–804 Pieejams: http://www.princeton.edu/~accase/downloads/How_Hungry_Is_the_Selfish_Gene.pdf

[14] Case, A., & Paxson, C. (2001) Mothers and others: who invests in children’s health?, Journal of Health Economics, 20, 301–328. Pieejams: https://www.princeton.edu/~accase/downloads/Mothers_and_Others.pdf 

[15] Van Houdt, K., & Kalmijn, M., & Ivanova, K. Stepparental Support to Adult Children: The Diverging Roles of Stepmothers and Stepfathers. Journal of Marriage and Family, 82(2), 639-656.   Pieejams: https://onlinelibrary.wiley.com/doi/epdf/10.1111/jomf.12599

[16] Daly, M., & Wilson, M. (2005). The ‘Cinderella effect’ is no fairy tale. TRENDS in Cognitive Sciences, 9, 11. Pieejams: https://www.martindaly.ca/uploads/2/3/7/0/23707972/d_w_2005_trends_in_cog_sci.pdf 

[17] Patricia G. Schnitzer and Bernard G. Ewigman, “Child Deaths Resulting From Inflicted Injuries: Household Risk Factors and Perpetrator Characteristics,” Pediatrics, November 2005. Pieejams: https://doi.org/10.1542/peds.2005-0296

[18] Stiffman, Michael & Schnitzer, Patricia & Adam, Patricia & Kruse, Robin & Ewigman, Bernard. (2002). Household Composition and Risk of Fatal Child Maltreatment. Pediatrics. 109. 615-21. Pieejams: https://www.researchgate.net/publication/11437165_Household_Composition_and_Risk_of_Fatal_Child_Maltreatment

[19] Katy Faust and Stacy Manning, Them Before Us, New York: Post Hill Press, 2021, 119.

[20] Patterson, C.J., 2005. Lesbian and gay parents and their children: summary of research findings. Lesbian and Gay Parenting: American Psychological Association, pp. 5–22. Pieejams: https://www.apa.org/pi/lgbt/resources/parenting-full.pdf

[21] Marks L. (2012). Same-sex parenting and children’s outcomes: A closer examination of the American psychological association’s brief on lesbian and gay parenting. Social Science Research, 41(4), 735–751. https://doi.org/10.1016/j.ssresearch.2012.03.006

[22] Waite, Linda & Gallagher, Maggie. (2000). The Case for Marriage. Contemporary Sociology. Pieejams: https://www.researchgate.net/publication/40369330_The_Case_for_Marriage

[23] Nock, S. L. (1998). The Consequences of Premarital Fatherhood. American Sociological Review, 63(2), 250–263. Pieejams: https://doi.org/10.2307/2657326  

[24] David Popenoe and Barbara Dafoe Whitehead. 2002. Should We Live Together? What Young Adults Need to Know About Cohabitation Before Marriage: A Comprehensive Review of Recent Research. New Brunswick, NJ: National Marriage Project. Pieejams: http://nationalmarriageproject.org/wp-content/uploads/2013/01/ShouldWeLiveTogether.pdf

[25] Majumdar, Debarun & Manning, Wendy & Smock, Pamela. (2004). The relative stability of cohabiting and marital unions for children. Population Research and Policy Review, 23(2), 135-159. Pieejams: https://www.researchgate.net/publication/30844292_The_relative_stability_of_cohabiting_and_marital_unions_for_children_Population_Research_and_Policy_Review_232_135-159

[26] Manning, W. D. (2015). Cohabitation and Child Wellbeing. The Future of Children, 25(2), 51–66. Pieejams: http://www.jstor.org/stable/43581972

Print Friendly, PDF & Email

Vēlos saņemt apkopojumus uz norādīto adresi: