Fragments no Patrika DenÄ«na grÄmatas KÄpÄc liberÄlisms cieta neveiksmi, kas gada nogalÄ iznÄks izdevniecÄ«bÄ KODOKA. TulkotÄjs Äriks Heinsbergs. Telos sarunu par Å”o grÄmatu klausÄ«ties: https://telos.lv/kapec-liberalisms-cieta-neveiksmi/
LiberÄlisma pamatuzdevums ir tÄ nosaukumÄ: brÄ«vÄ«ba. LiberÄlisms ir bijis pievilcÄ«gs un noturÄ«gs, jo tas ir pievÄrsies dvÄselÄ dziļi iesakÅotajÄm ilgÄm pÄc brÄ«vÄ«bas. LiberÄlisma vÄsturiskais aizsÄkums un globÄlais valdzinÄjums nav nejauÅ”s; tas ir Ä«paÅ”i piesaistÄ«jis varas patvaļai, netaisnÄ«gai nevienlÄ«dzÄ«bai un nabadzÄ«bai pakļautus cilvÄkus. Neviens cits politiskÄs filozofijas virziens nav praktiski pierÄdÄ«jis spÄju tik regulÄri un paredzami vairot labklÄjÄ«bu, nodroÅ”inÄt relatÄ«vu politisko stabilitÄti un veicinÄt individuÄlÄs brÄ«vÄ«bas. 1989. gadÄ FrÄnsisam Fukujamam bija pamats apgalvot, ka ilgais disputs starp režīmu ideoloÄ£ijÄm ir beidzies un ka liberÄlisms ir vÄstures beigu stÄvoklis.
LiberÄlisms, protams, neatklÄja vai neizgudroja ilgas pÄc brÄ«vÄ«bas: vÄrdam libertas ir antÄ«kas saknes, un tÄs aizstÄvÄ«ba un Ä«stenoÅ”ana ir bijis viens no galvenajiem mÄrÄ·iem, sÄkot jau no pirmajiem politiskÄs filozofijas aizmetÅiem senajÄ GrieÄ·ijÄ un RomÄ. Rietumu politiskÄs tradÄ«cijas pamatteksti ir Ä«paÅ”i pievÄrsuÅ”ies jautÄjumam, kÄ savaldÄ«t tirÄniskas sliecÄ«bas un tirÄnijas nostiprinÄÅ”anos, un vairÄkkÄrt ir nonÄkuÅ”i pie secinÄjuma, ka galvenie lÄ«dzekļi pret tirÄniskiem kÄrdinÄjumiem ir tikumu izkopÅ”ana un valdīŔana pÄr sevi. GrieÄ·i valdīŔanu pÄr sevi uzskatÄ«ja par saistoÅ”o elementu starp indivÄ«du un polisu, apzinoties, ka kÄ viens, tÄ otrs ir iespÄjami, ja visÄ kopienÄ tiek uzturÄti spÄkÄ un vairoti savaldÄ«bas, gudrÄ«bas, mÄrenÄ«bas un taisnÄ«guma tikumi. PaÅ”pÄrvalde valstiskajÄ kopienÄ bija iespÄjama tikai tad, ja paÅ”savaldÄ«bas tikums valdÄ«ja pÄr pilsoÅu dvÄselÄm; un indivÄ«du valdīŔana pÄr sevi varÄja Ä«stenoties tikai valstiskajÄ kopienÄ, kura saprata, ka pilsonÄ«ba kÄ tÄda ir nepÄrtraukta tikumÄ«bas piekopÅ”ana likumos un paražÄs. GrieÄ·u filozofija lika uzsvaru uz paideia jeb audzinÄÅ”anu tikumÄ kÄ galveno ceļu tirÄnijas nepieļauÅ”anÄ un pilsoÅu brÄ«vÄ«bas aizsargÄÅ”anÄ. TomÄr Å”Ädiem secinÄjumiem lÄ«dzÄs pastÄvÄja (pat ja brīžiem saspÄ«lÄti) arÄ« nevienlÄ«dzÄ«bas attaisnoÅ”ana ne tikai aicinÄjumÄ iecelt viedu valdnieku no valdÄ«tÄju Ŕķiras, bet arÄ« verdzÄ«bas vispÄrÄjÄ pieļauÅ”anÄ.
Romas un viduslaiku kristÄ«gÄs filozofijas tradÄ«cijas saglabÄja grieÄ·u likto uzsvaru uz tikumu kultivÄÅ”anu kÄ galveno aizsardzÄ«bu pret tirÄniju un izveidoja institÅ«tus, kuru mÄrÄ·is bija atsvÄrt valdÄ«tÄju varu, reizÄ (dažÄdÄ mÄrÄ) atverot kanÄlus neformÄlai un dažkÄrt formÄlai pavalstnieku viedokļa politiskai pauÅ”anai. Daudzi no pÄrvaldes institÅ«tiem, kurus mÅ«sdienÄs saista ar liberÄlismu, vismaz sÄkotnÄji radÄs un attÄ«stÄ«jÄs daudzu gadsimtu gaitÄ pirms modernÄs Äras. To starpÄ bija konstitucionÄlisms, varas dalīŔana, baznÄ«cas un valsts ietekmes sfÄru noŔķirÅ”ana, tiesÄ«bas un aizsardzÄ«ba no varas patvaļas, federÄlisms, likuma vara un valsts aparÄta ierobežoÅ”ana. IndivÄ«du tiesÄ«bu aizsardzÄ«ba un ticÄ«ba neaizskaramai cilvÄka cieÅai, lai gan tÄs ne vienmÄr tika principiÄli atzÄ«tas un praktizÄtas, bija viduslaiku Eiropas radÄ«ts filozofisks sasniegums pirms modernÄs Äras. Daži pÄtnieki liberÄlismu vienkÄrÅ”i uzskata par dabisku pÄrmaiÅu rezultÄtu un gara attÄ«stÄ«bas perioda un protoliberÄlistiskas domÄÅ”anas kulminÄciju, nevis par radikÄlu atkÄpÅ”anos no pirmsmodernitÄtes laika.
Lai gan Å”is skatÄ«jums, Åemot vÄrÄ acÄ«mredzamu vÄsturisko nepÄrtrauktÄ«bu, ir nopietni apsverams, jÄÅem vÄrÄ arÄ« pretÄji uzskati, ka modernitÄtes sÄkumÄ notika bÅ«tisks pÄrrÄvums ā radÄs jauna, no pirmsmodernitÄtes perioda noŔķirta politiskÄ filozofija. InstitucionÄlÄs un pat semantiskÄs saistÄ«bas starp klasisko un kristÄ«go pirmsmodernitÄtes laiku un modernitÄti, kas ierosinÄja liberÄlisma raÅ”anos, var bÅ«t mÄnÄ«gas. LiberÄlisma galvenais sasniegums nebija tikai pilnÄ«ga agrÄkÄ noliegÅ”ana. Daudzos gadÄ«jumos tas sasniedza savu mÄrÄ·i, pÄrdefinÄjot vÄrdus un konceptus un tÄdÄjÄdi piesÅ«cinot pastÄvoÅ”os institÅ«tus ar fundamentÄli atŔķirÄ«giem antropoloÄ£iskiem pieÅÄmumiem.
Lai gan brÄ«vÄ«bas vÄrdu saglabÄja, tÄs bÅ«tÄ«bu fundamentÄli izmainÄ«ja. BrÄ«vÄ«bu ilgstoÅ”i uzskatÄ«ja par tirÄniju nepieļaujoÅ”u paÅ”pÄrvaldes priekÅ”noteikumu valstÄ« un indivÄ«da dvÄselÄ. TÄdÄjÄdi uzskatÄ«ja, ka brÄ«vÄ«ba ietver disciplÄ«nu un vingrinÄÅ”anos vÄlmju ierobežoÅ”anÄ un attiecÄ«gos sociÄlos un politiskos iedibinÄjumus, kas centÄs ieaudzinÄt attiecÄ«gos tikumus un veicinÄja paÅ”pÄrvaldes mÄkslu. KlasiskÄ un kristÄ«gÄ politiskÄ doma apzinÄti bija drÄ«zÄk āmÄkslaā nekÄ āzinÄtneā: tÄ plaÅ”i paļÄvÄs uz laimÄ«gÄ kÄrtÄ parÄdÄ«juÅ”amies valsts dibinÄtÄjiem un valstsvÄ«riem, kuri spÄja uzturÄt politiskus un sociÄlus tikumÄ«gumu vairojoÅ”us ciklus un kuri atzina, ka ikviena cilvÄku radÄ«ta institÅ«cija neizbÄgami var pieredzÄt sairÅ”anu vai samaitÄÅ”anos.
BÅ«tiska modernitÄtes pazÄ«me bija Ŕī ilglaicÄ«gÄ politikas skatÄ«juma noliegums. SociÄlos un politiskos iedibinÄjumus sÄka uzskatÄ«t par neefektÄ«viem un nevÄlamiem. LiberÄlisma saknes slÄpÄs mÄÄ£inÄjumos apgÄzt virkni antropoloÄ£isku pieÅÄmumu un sociÄlo normu, kas nu tika uzskatÄ«tas par patoloÄ£ijas cÄloÅiem ā konfliktu avotiem un individuÄlÄs brÄ«vÄ«bas ŔķÄrŔļiem. LiberÄlisma pamatus lika vairÄki domÄtÄji, kuru galvenais mÄrÄ·is bija izjaukt, viÅuprÄt, iracionÄlas reliÄ£iskas un sociÄlas normas, lai sasniegtu pilsonisku mieru, kas savukÄrt vairotu stabilitÄti un labklÄjÄ«bu, un ar laiku arÄ« individuÄlo sirdsapziÅas un rÄ«cÄ«bas brÄ«vÄ«bu.
Å Ä«s domas un prakses apvÄrsuma pamatÄ bija trÄ«s centieni. PirmkÄrt, politiku vajagot balstÄ«t nevis tieksmÄ uz āaugstÄkoā, bet spÄjÄ paļauties uz āzemÄkoā. Klasiskie un kristÄ«gie centieni vairot tikumu tika noliegti kÄ paternÄlistiski un neefektÄ«vi ā ļaunprÄtÄ«gi izmantojami un neuzticami. TieÅ”i Makjavelli noŔķīrÄs no klasiskajiem un kristÄ«gajiem centieniem mazinÄt tirÄnijas kÄrdinÄjumu ar audzinÄÅ”anu tikumÄ, atzÄ«stot pirms modernÄ laika pastÄvoÅ”o filozofisko tradÄ«ciju par nepÄrtrauktu nereÄlistisku un neÄ«stenojamu fantÄziju sÄriju ar āizdomÄtÄm republikÄm un hercogistÄm, kuras nekad praksÄ nav pastÄvÄjuÅ”as un nevarÄtu pastÄvÄt; jo plaisa starp to, kÄ cilvÄki uzvedas un kÄ tiem vajadzÄtu uzvesties, ir tik liela, ka ikviens, kurÅ”, tiecoties pÄc ideÄla, ignorÄ ikdienas realitÄti, drÄ«z vien atklÄj, ka viÅam ir iemÄcÄ«ts, kÄ sevi iznÄ«cinÄt, nevis saglabÄt.ā TÄ vietÄ, lai veicinÄtu nereÄlistiskus ā jo Ä«paÅ”i sevi ierobežojoÅ”us ā nesasniedzamus rÄ«cÄ«bas standartus, Makjavelli piedÄvÄja bÅ«vÄt politisko filozofiju uz novÄrojamas cilvÄku uzvedÄ«bas ā lepnuma, savtÄ«guma, alkatÄ«bas un godkÄres ā pamatiem. TurklÄt viÅÅ” mÄÄ£inÄja pamatot, ka brÄ«vÄ«ba un politiskÄ droŔība ir labÄk sasniedzama, sarÄ«dot dažÄdas Ŕķiras citu pret citu ā veicinot citu ieslÄgÅ”anu ānežÄlÄ«gÄ konfliktÄā, lai aizsargÄtu savas intereses ā, nevis cÄli apelÄjot pie ākopÄ«gÄ labumaā un politiskas saskaÅas. AtzÄ«stot neiznÄ«dÄjamo cilvÄka savtÄ«gumu un alkas pÄc mantiskajiem labumiem, ir iespÄjams izdomÄt veidus, kÄ no Ŕīm tieksmÄm gÅ«t labumu, nevis mÄÄ£inÄt tÄs mazinÄt vai ierobežot.
OtrkÄrt, klasiskais un kristÄ«gais uzsvars uz tikumÄ«bu un sevis ierobežoÅ”anas un paÅ”savaldÄ«bas kultivÄÅ”anu bija atkarÄ«gs no to veicinoÅ”Äm normÄm un sociÄlÄm struktÅ«rÄm politiskajÄ, sabiedriskajÄ, reliÄ£iskajÄ, ekonomiskajÄ un Ä£imenes dzÄ«vÄ. AgrÄk atzÄ«tos neatÅemamos balstus tikuma izkopÅ”anÄ, kas tÄdÄjÄdi bija nosacÄ«jumi brÄ«vÄ«bai no tirÄnijas, sÄka skatÄ«t kÄ apspiestÄ«bas, patvaļas un ierobežotÄ«bas avotus. SavukÄrt Dekarts un Hobss pauda, ka iracionÄlu paražu un nepÄrbaudÄ«tu tradÄ«ciju ā it seviŔķi reliÄ£isku uzskatu un prakÅ”u ā valdīŔana ir varas patvaļas un neproduktÄ«vu savstarpÄju konfliktu avots un tÄdÄjÄdi ŔķÄrslis stabilai un labklÄjÄ«gai valsts iekÄrtai. ViÅi piedÄvÄja atmest paražas un tradÄ«cijas ar ādomu eksperimentiemā, kas, konceptuÄli atÅemot cilvÄkiem gadÄ«juma rakstura Ä«paŔības, kuras tiem apslÄpa viÅu Ä«sto dabu, cilvÄkus reducÄja lÄ«dz to dabiskajai bÅ«tÄ«bai. ViÅu mÄrÄ·is bija filozofiju un politiku novietot uz saprÄtÄ«ga un refleksijÄ balstÄ«ta pamata. Abi uzticÄjÄs individuÄlistiskÄkai racionalitÄtei, kas, vadot rÄ«cÄ«bu, varÄtu aizstÄt ilgi pastÄvoÅ”Äs sociÄlÄs normas un paražas, un viÅi uzskatÄ«ja, ka iespÄjamu novirzīŔanos no racionalitÄtes var izlabot ar centralizÄtas, politiskas valsts juridiskiem aizliegumiem un sankcijÄm.
TreÅ”kÄrt, tÄ kÄ politiskie pamati un sociÄlÄs normas prasÄ«ja lÄ«dzekļus stabilitÄtes un paredzamÄ«bas nodroÅ”inÄÅ”anai un (ar laiku) individuÄlo brÄ«vÄ«bu lauka palielinÄÅ”anai, bija jÄpÄrvar arÄ« cilvÄka pakļautÄ«ba dabas varai un tÄs nospraustajÄm robežÄm. āJaunu politikas zinÄtniā bija jÄpavada jaunai dabas zinÄtnei ā zinÄtnei, kas meklÄtu praktisku labumu, dodot cilvÄkiem izredzes cÄ«ÅÄ pret dabu. Hobsa darba devÄjs FrÄnsiss BÄkons popularizÄja jaunu natÅ«rfilozofijas paveidu, kas palielinÄtu cilvÄka valdīŔanu pÄr dabu, āatvieglojot cilvÄka stÄvokliā, un to plÄnoja panÄkt, vairojot zinÄÅ”anu lietderÄ«gumu. ModernÄs zinÄtnes revolÅ«cija tÄdÄjÄdi pieprasÄ«ja apgÄzt tÄdas filozofiskÄs tradÄ«cijas kÄ stoicismu un kristÄ«go uzsvaru uz āpieÅemÅ”anuā par labu ticÄ«bai pieaugoÅ”ai un potenciÄli neierobežotai cilvÄka spÄjai kontrolÄt apstÄkļus un apmierinÄt savas vÄlmes pasaulÄ.
Lai gan, spriežot pÄc Å”o domÄtÄju atturÄ«gÄs attieksmes pret tautas varu, neviens no viÅiem nebija liberÄlis, viÅu revolucionÄrÄ politikas, sabiedrÄ«bas, zinÄtnes un dabas izpratnes pÄrveidoÅ”ana lika pamatus modernajam liberÄlismam. NÄkamajÄs desmitgadÄs un gadsimtos virkne domÄtÄju papildinÄja Å”os trÄ«s domÄÅ”anas apvÄrsumus, pÄrdefinÄjot brÄ«vÄ«bu kÄ cilvÄku atbrÄ«voÅ”anu no pastÄvoÅ”Äs autoritÄtes, emancipÄjot no patvaļīgas kultÅ«ras un tradÄ«cijÄm un izpleÅ”ot cilvÄka varu un valdÄ«jumu pÄr dabu ar zinÄtniskiem atklÄjumiem un ekonomisku labklÄjÄ«bu. LiberÄlisma augÅ”upeja un triumfs prasÄ«ja neatslÄbstoÅ”us pÅ«liÅus, lai iedragÄtu klasisko un kristÄ«go brÄ«vÄ«bas izpratni, demontÄtu vispÄrÄjÄs normas, tradÄ«cijas un prakses un, iespÄjams, visbÅ«tiskÄk ā pÄrdefinÄtu centralitÄtes izpratni indivÄ«da primÄtu un izolÄtu viÅu no dzimÅ”anas apstÄkļu radÄ«tajÄm gadÄ«juma rakstura Ä«paŔībÄm, pasludinot valsti par galveno individuÄlo tiesÄ«bu un brÄ«vÄ«bu aizstÄvi.
Å o domÄÅ”anas un rÄ«cÄ«bas apvÄrsumu liberÄlÄ pieÅemÅ”ana radÄ«ja titÄniska mÄroga derÄ«bas, ka ir iespÄjama tiekÅ”anÄs pÄc pavisam jaunas brÄ«vÄ«bas izpratnes un ka tÄ ir sasniedzama, apgÄžot agrÄko filozofijas tradÄ«ciju un reliÄ£ijas un sociÄlÄs normas, kÄ arÄ« izveidojot jaunas attiecÄ«bas starp cilvÄku un dabu. āViguā[1] burtiskÄ politiskÄs vÄstures interpretÄcija ir, ka Ŕīs derÄ«bas ir neapstrÄ«dami uzvarÄtas. LiberÄlisma atnÄkÅ”ana iezÄ«mÄ neapgaismoto laiku beigas, cilvÄces atbrÄ«voÅ”anu no tumsas, apspiestÄ«bas un nepamatotas nevienlÄ«dzÄ«bas pÄrvarÄÅ”anu, monarhijas un aristokrÄtijas norietu, labklÄjÄ«bas un moderno tehnoloÄ£iju uzvaras gÄjienu un teju nepÄrtraukta progresa laikmeta iestÄÅ”anos. LiberÄlismam piedÄvÄ reliÄ£isko karu pÄrtraukÅ”anu, iecietÄ«bas un vienlÄ«dzÄ«bas laikmeta uzsÄkÅ”anu, personÄ«go iespÄju un sociÄlÄs mijiedarbÄ«bas vairoÅ”anu, kas mÅ«sdienÄs vainagojas globÄlismÄ, un vÄl aizvien izcÄ«nÄmas uzvaras pÄr seksismu, rasismu, koloniÄlismu, heteronormativitÄti un gÅ«zmu citiem nepieÅemamiem aizspriedumiem, kas Ŕķeļ, pazemo un segregÄ.
PÄc pÄdÄjÄ ideoloÄ£iskÄ sÄncenÅ”a sabrukuma liberÄlisma galÄjo un neapÅ”aubÄmo uzvaru 1989. gadÄ pasludinÄja FrÄnsiss Fukujama savÄ ietekmÄ«gajÄ rakstÄ āVÄstures beigasā. Fukujama uzskatÄ«ja, ka liberÄlisms sevi ir pierÄdÄ«jis kÄ vienÄ«go leÄ£itÄ«mo iekÄrtu, jo tas ir pÄrspÄjis visus izaicinÄtÄjus un uzveicis visus sÄncenÅ”us, jo Ä«paÅ”i tÄpÄc, ka tas darbojas, jo ir saskaÅÄ ar cilvÄka dabu. DerÄ«bu Ä«stenoÅ”anÄs piecu gadsimtu gaitÄ (liberÄlismu pirmoreiz kÄ politisku eksperimentu mÄÄ£inÄja Ä«stenot dzÄ«vÄ Amerikas liberÄlÄs republikas dibinÄtÄji tieÅ”i divsimt gadus pirms Fukujamas pÄrdroÅ”Äs tÄzes), parasti saduļķotajÄ un sÄncensÄ«bas pilnajÄ politiskÄs filozofijas un prakses arÄnÄ visiem bija atklÄjusies ar agrÄk nepieredzÄtu skaidrÄ«bu.
Sekas vispÄrizplatÄ«tajam uzskatam, ka liberÄlisma triumfs ir pilnÄ«gs un neapstrÄ«dams (citi skatÄ«jumi vairs nav pat apsvÄrÅ”anas vÄrti), ir liberÄlÄs kÄrtÄ«bas ietvaros izdarÄ«ts secinÄjums, ka kaites, ar kurÄm sirgst politiskais Ä·ermenis un pilsoniskÄ, un privÄtÄ sfÄra, ir vai nu pÄrpalikumi no nepietiekami realizÄta liberÄlisma vai nejauÅ”as problÄmas, kuras atrisinÄmas ar likumdoÅ”anas vai tehnoloÄ£iskiem lÄ«dzekļiem, nepametot liberÄlisma apvÄrsni. LiberÄlisma panÄkumi apgrÅ«tina domÄÅ”anu par iespÄjamÄ«bu, ka Ŕībrīža lielÄkais liberÄlisma apdraudÄjums varÄtu atrasties tÄ iekÅ”pusÄ, nevis ÄrpusÄ. Å Ä« apdraudÄjuma spÄks nÄk no liberÄlisma fundamentÄlÄs dabas; no tÄ, ko uzskata tieÅ”i par tÄ stiprajÄm pusÄm ā it seviŔķi no ticÄ«bas liberÄlisma spÄjai labot savus trÅ«kumus un liberÄlisma ticÄ«bas progresam un nebeidzamiem uzlabojumiem. Tas traucÄ pamanÄ«t tÄ dziļÄko vÄjÄ«bu un pat paÅ”a radÄ«to norietu. Lai kÄdas bÅ«tu mÅ«sdienu ligas, nav tÄdu izaicinÄjumu, ko nevarÄtu atrisinÄt ar vÄl pilnÄ«gÄkiem liberÄliem risinÄjumiem.
Å Ä«s ligas ietver savtÄ«go intereÅ”u korozÄ«vo ietekmi uz sabiedrÄ«bu un pilsonisko kopienu ā slimÄ«bu, kuru izraisa zÄles, ko lieto, lai izÄrstÄtu agrÄko paļauÅ”anos uz tikumiem. Å Ä« liga ne tikai aizvien vairÄk parÄdÄs visÄ sabiedrÄ«bas mijiedarbÄ«bÄ un institÅ«cijÄs ā tÄ iespiežas arÄ« liberÄlajÄ politikÄ. NomÄcot jebkÄdu apelÄÅ”anu pie kopÄ«gÄ labuma, tÄ rada nulles summas spÄles domÄÅ”anas veidu. TÄ visas valsts mÄrogÄ polarizÄ pilsoÅus, kuri aizvien vairÄk vadÄs pÄc privÄtiem un lielÄ mÄrÄ materiÄliem apsvÄrumiem. LÄ«dzÄ«gi āzÄlesā, ar kurÄm indivÄ«dus varÄtu atbrÄ«vot no agrÄk nozÄ«mÄ«gajÄm kultÅ«rÄm, rada paražu iztrÅ«kumu, kura dÄļ ir nepiecieÅ”ami jauni juridiski risinÄjumi, policijas iejaukÅ”anÄs un aizvien lielÄka iedzÄ«votÄju novÄroÅ”ana. PiemÄram, tÄ kÄ sociÄlÄs normas un piedienÄ«ba ir vÄjinÄjusies un apelÄÅ”anu pie cilvÄka rakstura noraida kÄ paternÄlistisku un tirÄnisku, aizvien biežÄk ASV skolÄs ievieto novÄroÅ”anas kameras ā anonÄ«mu pÄrraudzÄ«bu, kas ir pamats sodīŔanai post factum. Pielietotais ÄrstniecÄ«bas lÄ«dzeklis ā cilvÄka valdīŔana pÄr dabu ā rada sekas, kas liecina, ka Ŕī kundzÄ«ba labÄkajÄ gadÄ«jumÄ ir Ä«slaicÄ«ga un iluzora: fosilÄ kurinÄmÄ izmantoÅ”anas ekoloÄ£iskÄs izmaksas, neierobežota antibiotiku lietoÅ”ana, politiskÄ krÄ«ze, kas sekos darbaspÄka aizstÄÅ”anai ar tehnoloÄ£ijÄm, un tamlÄ«dzÄ«gi. Viens no lielÄkajiem cilvÄces nÄkotnes izaicinÄjumiem ir spÄja pÄrdzÄ«vot progresu.
TaÄu, iespÄjams, visbÅ«tiskÄk: liberÄlisms tÄrÄ pirmsliberÄlÄ laikmeta mantojumu un resursus, kuri to reiz uzturÄja, bet kurus tas nespÄj atjaunot. SociÄlo saikÅu izirÅ”ana gandrÄ«z visÄs dzÄ«ves jomÄs ā Ä£imenÄ, kaimiÅu attiecÄ«bÄs, vietÄjÄ kopienÄ, reliÄ£ijÄ un pat nacionÄlajÄ lÄ«menÄ« ā uzrÄda liberÄlisma iekÅ”ÄjÄs loÄ£ikas progresÄjoÅ”o vektoru un ir tÄ dziļÄkÄs nestabilitÄtes avots. LiberÄlisma novienÄdojoÅ”Äs ievirzes sekas un viena no tÄ trausluma pazÄ«mÄm ir pieaugoÅ”ais uzsvars uz centralizÄtÄm nacionÄlÄm un pat pÄrnacionÄlÄm valdÄ«bÄm un aizvien dedzÄ«gÄki politiskie cÄ«niÅi par tÄm. GlobÄlais tirgus izstumj ekonomiskÄs subkultÅ«ras, uzspiežot bezpersonisku darÄ«jumu loÄ£iku, kas rada kapitÄlisma krÄ«zi un tÄ gaidÄmÄs sabrukÅ”anas vÄ«ziju. CÄ«Åas par tiesisko regulÄjumu tÄdÄs jomÄs kÄ izglÄ«tÄ«ba un veselÄ«bas aprÅ«pe, kurÄs kÄ risinÄjumu piedÄvÄ vai nu valsti, vai brÄ«vo tirgu, atspoguļo to aprÅ«pes formu vÄjinÄÅ”anos, kuras bija atkarÄ«gas no kopÄ«bas saiknÄm un gatavÄ«bas aprÅ«pÄt tuvÄkos un kuras nedz valsts, nedz brÄ«vais tirgus nevar cerÄt ne vairot, ne aizstÄt. LiberÄlisma uzvaras gÄjienam ir izdevies izsÅ«kt sociÄlos un dabas resursus, kurus pats liberÄlisms nav radÄ«jis un nevar atjaunot. TaÄu tieÅ”i Å”ie resursi liberÄlismu uzturÄja arÄ« tad, kad tÄ ekspansija ÄrdÄ«ja Å”os neapzinÄtos un neatzÄ«tos pamatus.
LiberÄlisms ir noslÄdzis derÄ«bas, ka tas spÄj radÄ«t vairÄk ieguvumu nekÄ zaudÄjumu, vienlaikus liberalizÄto cilvÄci padarot nejÅ«tÄ«gu pret faktu, ka pieaugoÅ”Äs izmaksas ir piedÄvÄto ieguvumu rezultÄts. TÄdÄjÄdi vairÄkums mÅ«sdienÄs Ŕīs derÄ«bas uzskata par uzvarÄtÄm ā pretÄjais vairs netiek apsvÄrts. TomÄr, ja minÄtÄs liecÄ«bas skaidri saskatÄm nevis kÄ nejauŔību, bet gan kÄ parÄdÄ«bas, kuras tieÅ”i izriet no liberÄlisma pilnbrieda, tÄs atklÄj, ka parÄdu piedzinÄjs jau klauvÄ pie durvÄ«m. Apjausma, ka uzvarÄtÄjs ir spÄļu zÄles Ä«paÅ”nieks, pie mums atnÄca lÄni. LiberÄlisma panÄkumu izraisÄ«tÄs negatÄ«vÄs blaknes liecina, ka tikai vÄjredzÄ«ga ideoloÄ£ija var apslÄpt liberÄlisma nespÄju bÅ«t ilgtspÄjÄ«gam.
ModernÄ konstitucionÄlisma tiesiskais un politiskais ietvars nepieprasa liberÄlu valsts iekÄrtu per se. LiberÄlu iekÄrtu ir dzemdinÄjuÅ”i divi pamatpieÅÄmumi. LiberÄlismu paÅ”os pamatos veido divi dziļÄki antropoloÄ£iski postulÄti, kas rada liberÄlo institÅ«ciju Ä«paÅ”o orientÄciju un veidolu: 1) antropoloÄ£iskais individuÄlisms un voluntÄristiska izvÄles koncepcija, un 2) cilvÄka noŔķirtÄ«ba no dabas un pretiŔķība tai. Abi Å”ie cilvÄka iedabas un izpratnes par sabiedrÄ«bu apvÄrsumi arÄ« veido āliberÄlismuā, ievieÅ”ot radikÄli jaunu ābrÄ«vÄ«basā definÄ«ciju.
LiberÄlais voluntÄrisms
Pirmais apvÄrsums un liberÄlisma iezÄ«mÄ«gÄkais aspekts ir politikas balstīŔana voluntÄrismÄ ā indivÄ«du izvÄles neierobežotÄ«bÄ un autonomijÄ. Å o argumentu pirmo reizi, protoliberÄli aizstÄvot monarhiju, formulÄja Tomass Hobss. HobsaprÄt, cilvÄki dabiski pastÄv radikÄlas neatkarÄ«bas un autonomijas stÄvoklÄ«. AtzÄ«stot to apstÄkļu trauslumu, kuros dzÄ«ve ir āriebÄ«ga, vardarbÄ«ga un Ä«saā, cilvÄki, pamatojoties savÄs racionÄlajÄs un savtÄ«gajÄs interesÄs, upurÄ lielÄko daļu dabisko tiesÄ«bu, lai iegÅ«tu valsts suverÄna radÄ«tu aizsardzÄ«bu un droŔību. AttiecÄ«gi, valstiskÄs iekÄrtas leÄ£itimitÄti nodroÅ”ina piekriÅ”ana.
Valsts Hobsa izpratnÄ ir radÄ«ta, lai ierobežotu indivÄ«du rÄ«cÄ«bu ā tÄ tiesiski ierobežo radikÄli noŔķirto cilvÄku potenciÄli destruktÄ«vo darbÄ«bu. Likumi ir praktiski ierobežojumi savtÄ«gu intereÅ”u vadÄ«tiem indivÄ«diem. Hobss neÅem vÄrÄ tÄdu savu intereÅ”u ierobežoÅ”anu, kuras pamatÄ ir tuvu cilvÄku savstarpÄjÄs attiecÄ«bas. DarbÄ LeviatÄns viÅÅ” raksta, ka likumi ir salÄ«dzinÄmi ar žogu, kas āceļiniekus nevis aptur, bet notur uz ceļaā; proti, likumi ierobežo cilvÄku dabiskÄs āimpulsÄ«vu vÄlmju, pÄrsteidzÄ«gas un neapdomÄ«gasā rÄ«cÄ«bas tendences, tÄdÄjÄdi kalpojot kÄ ÄrÄjs mÅ«su dabÄ«gÄs brÄ«vÄ«bas ierobežojums. SavukÄrt brÄ«vÄ«ba pastÄv tur, ākur likums klusÄā, un tÄ tiek ierobežota tikai tiktÄl, ciktÄl to eksplicÄ«ti nosaka valsts āautorizÄtasā normas. Tikai valsts drÄ«kst nospraust robežas mÅ«su dabiskajai brÄ«vÄ«bai: valsts ir vienÄ«gais pozitÄ«vo tiesÄ«bu radÄ«tÄjs un uzturÄtÄjs ā valsts pat izŔķir pieļaujamus un nepieļaujamus reliÄ£iskÄs ticÄ«bas izpausmes veidus. Valstij ir uzticÄts uzturÄt sociÄlo stabilitÄti un nepieļaut atgrieÅ”anos dabiskajÄ anarhijÄ; attiecÄ«gi tÄ ānodroÅ”inaā mÅ«su dabÄ«gÄs tiesÄ«bas.

Hobsa skatÄ«jumÄ cilvÄki pÄc savas iedabas ir bÅ«tnes bez attiecÄ«bÄm, viÅi ir atseviŔķi un autonomi radÄ«jumi. LiberÄlisms aizsÄkÄs kÄ projekts, kurÄ visu cilvÄcisko attiecÄ«bu ā sÄkot ar valstiskajÄm saiknÄm, bet neaprobežojoties tikai ar tÄm ā leÄ£itimitÄte kļuva aizvien atkarÄ«gÄka no tÄ, vai Ŕīs attiecÄ«bas ir izvÄlÄtas, turklÄt izvÄlÄtas, vadoties no to kalpoÅ”anas racionÄlÄm savtÄ«gÄm interesÄm.
Hobsa filozofiskais pÄctecis Džons Loks uzskatÄ«ja, ka voluntÄristiskÄ loÄ£ika galu galÄ ietekmÄ visas attiecÄ«bas, arÄ« Ä£imeniskÄs. Džons Loks ā pirmais liberÄlisma filozofs ā OtrajÄ traktÄtÄ par valdÄ«bu gan atzina, ka vecÄku pienÄkums audzinÄt bÄrnus un atbilstoÅ”ais bÄrnu pienÄkums klausÄ«t vecÄkus izriet no bauŔļa ātev bÅ«s savu tÄvu un mÄti godÄtā, taÄu tÄlÄk viÅÅ” rakstÄ«ja, ka katram bÄrnam galu galÄ ir paÅ”am jÄpiekrÄ«t savam mantojumam. TÄdÄjÄdi pÄc alegorijas ar sabiedrÄ«bas pirmsÄkumiem katrs cilvÄks āaizsÄkasā sava veida dabiskajÄ stÄvoklÄ«, kurÄ viÅÅ” rÄ«kojas kÄ cilvÄks ar autonomu izvÄli. āIkviens cilvÄka bÄrns, no dabas bÅ«dams tikpat brÄ«vs kÄ jebkurÅ” viÅa priekÅ”tecis vienmÄr ir bijis, kamÄr vien viÅÅ” apveltÄ«ts ar Å”o brÄ«vÄ«bu, var izvÄlÄties, kÄdai sabiedrÄ«bai pievienoties un kÄdai valstij pakļauties. TaÄu, ja viÅÅ” izvÄlÄsies baudÄ«t savu priekÅ”teÄu mantojumu, viÅam tas jÄdara ar tÄdiem paÅ”iem nosacÄ«jumiem, kÄdi bija viÅa priekÅ”teÄiem, un jÄpakļaujas visiem Å”im Ä«paÅ”umam lÄ«dzi nÄkoÅ”ajiem pievienotajiem nosacÄ«jumiem.ā Pat tie, kuri visos aspektos pieÅem no vecÄkiem saÅemto un mantoto, to dara, tam piekrÄ«tot, pat ja piekriÅ”ana nav izteikta vÄrdos.
Pat laulÄ«ba, pÄc Loka domÄm, ir jÄsaprot kÄ lÄ«gums ar pagaidu noteikumiem, kas var tikt laboti ā it seviŔķi, kad bÄrnu radīŔanas pienÄkums ir izpildÄ«ts. Ja Ŕī visaptveroÅ”Ä brÄ«vÄs izvÄles loÄ£ika attiecas pat uz paÅ”Äm vienkÄrÅ”ÄkajÄm Ä£imeniskajÄm attiecÄ«bÄm, tad vÄl jo vairÄk tÄ attiecas uz ne tik cieÅ”Äm attiecÄ«bÄm, kas saista cilvÄkus ar citÄm institÅ«cijÄm un biedroÅ”anÄs formÄm; tajÄs dalÄ«bu nemitÄ«gi novÄro un izvÄrtÄ pÄc tÄs sniegtÄ labuma vai apgrÅ«tinÄjuma cilvÄka individuÄlÄm tiesÄ«bÄm.
Tas gan nenozÄ«mÄ, ka pirmsliberÄlajÄ ÄrÄ indivÄ«da izvÄles brÄ«vÄ«bu noraidÄ«ja. Daudzu citu nozÄ«mÄ«gu iniciatÄ«vu starpÄ kristietÄ«ba pirmsliberÄlajÄ laikmetÄ veicinÄja cilvÄka izvÄles lauka paplaÅ”inÄÅ”anu, pÄrveidojot laulÄ«bu no tÄda institÅ«ta, kura pamatÄ ir sociÄli un Ä«paÅ”uma apsvÄrumi, uz tÄdu, kas balstÄs brÄ«vi lemjoÅ”u indivÄ«du lÄmumÄ savienoties sakramentÄlas laulÄ«bas saitÄm. Jaunievedums institÅ«tu, kopÄ«bu, sociÄlo saikÅu, biedroÅ”anÄs un pat personÄ«go attiecÄ«bu izvÄrtÄjumÄ bija galvenÄ un noklusÄtÄ uzsvara pÄrneÅ”ana uz individuÄlÄm savtÄ«gÄm interesÄm balstÄ«tos apsvÄrumos, plaÅ”Äk neapsverot Å”o paÅ”a veikto izvÄļu ietekmi uz kopienu, pienÄkumiem pret radÄ«to kÄrtÄ«bu un galu galÄ pret Dievu.
LiberÄlisms aizsÄkÄs ar eksplicÄ«ti formulÄtu tÄzi, ka tas vienÄ«gi skaidro politisko, sociÄlo un privÄto lÄmumu pieÅemÅ”anu. TomÄr implicÄ«ti tas bija veidots kÄ priekÅ”rakstoÅ”s projekts: tÄ piedÄvÄtajam cilvÄka brÄ«vÄs gribas aprakstam patiesÄ«bÄ bija jÄaizstÄj cita cilvÄka sevis izpratnes un pieredzes forma. TÄdÄjÄdi liberÄlÄ teorija centÄs mÄcÄ«t cilvÄkus citÄdi domÄt par sevi un savÄm attiecÄ«bÄm. LiberÄlisms nereti pretendÄ uz neitralitÄti jautÄjumÄ par liberÄlajÄ sabiedrÄ«bÄ pieÅemtajÄm izvÄlÄm; tas ir ātiesÄ«buā, nevis kÄda noteikta ālabumaā nojÄguma aizstÄvis.
Un tomÄr liberÄlismÄ nav neitrÄlas attieksmes pret tiem pieÅÄmumiem, uz kuru pamata cilvÄki izdara lÄmumus. TieÅ”i tÄpat kÄ ekonomikas kursu vadÄ«tÄji apgalvo, ka vienÄ«gi apraksta cilvÄkus kÄ derÄ«gumu maksimÄli vairojoÅ”us rÄ«cÄ«bas aÄ£entus, taÄu Ä«stenÄ«bÄ iespaido studentus rÄ«koties savtÄ«gÄk, liberÄlisms mÄca saistÄ«bÄm sagatavot atkÄpÅ”anÄs ceļu un veidot elastÄ«gas savstarpÄjÄs attiecÄ«bas un saiknes. Ne tikai politiskÄs un ekonomiskÄs, bet visas attiecÄ«bas ā ar dzÄ«vesvietu, apkaimi, nÄciju, Ä£imeni un reliÄ£iju ā tiek skatÄ«tas kÄ savstarpÄji aizstÄjamas un nemitÄ«gi pÄrdefinÄjamas. LiberÄlisms veicina attiecÄ«bu irdenumu.
KarÅ” pret dabu
Otrais apvÄrsums un otrais liberÄlismu veidojoÅ”ais antropoloÄ£iskais pieÅÄmums nav tik uzskatÄmi politisks. PirmsmodernajÄ laikmetÄ politiskÄ doma ā it seviŔķi Aristotela dabaszinÄtÅu izpratnes ietekmÄtÄ ā skatÄ«ja cilvÄku kÄ daļu no visaptveroÅ”as dabiskÄs kÄrtÄ«bas. CilvÄkus uzskatÄ«ja par bÅ«tnÄm, kurÄm ir telos ā noteikts dabas dots un nemainÄms mÄrÄ·is. PastÄvÄja nepÄrtrauktÄ«ba starp cilvÄka iedabu un dabiskÄs pasaules kÄrtÄ«bu, un tÄdÄjÄdi cilvÄcei bija jÄsaskan ar savu iedabu un ā plaÅ”ÄkÄ nozÄ«mÄ ā ar dabisko kÄrtÄ«bu, kuras daļa tÄ bija. CilvÄki varÄja brÄ«vi rÄ«koties pretÄji savai iedabai un dabiskajai kÄrtÄ«bai, tomÄr tas viÅus deformÄja un kaitÄja cilvÄces labumam un pasaulei. Aristotela NÄ«komaha raksturmÄcÄ«bÄ (ÄtikÄ?) un AkvÄ«nas Toma TeoloÄ£ijas summÄ ir lÄ«dzÄ«gi mÄÄ£inÄjumi noteikt dabas ā dabisko tiesÄ«bu ā cilvÄkam uzliktÄs robežas. Abi filozofi vÄlÄjÄs izglÄ«tot cilvÄkus, kÄ vislabÄk dzÄ«vot Å”o robežu ietvaros, piekopjot tikumus, lai sasniegtu laimi un labklÄjÄ«bu.
LiberÄlÄ filozofija noraidÄ«ja Å”o nepiecieÅ”amÄ«bu sevi ierobežot. TÄ visupirms atcÄla ideju par dabisko kÄrtÄ«bu, kurai cilvÄks ir pakļauts, un pÄc tam ā paÅ”u cilvÄka iedabas nojÄgumu. LiberÄlisms uzsÄka dabaszinÄtÅu un humanitÄro zinÄtÅu, kÄ arÄ« cilvÄces un dabiskÄs pasaules attiecÄ«bu pÄrveidoÅ”anu. PirmajÄ apvÄrsuma vilnÄ«, kuru aizsÄka agrÄ«nie jaunlaiku renesanses domÄtÄji, tika uzsvÄrts, ka cilvÄkam ir jÄpielieto dabaszinÄtnes un transformÄta ekonomiskÄ sistÄma, lai censtos valdÄ«t pÄr dabu. OtrajÄ vilnÄ«, kuru galvenokÄrt veidoja dažÄdas historicisma skolas 19. gadsimtÄ, noteiktu cilvÄka iedabas ideju aizstÄja ar ticÄ«bu cilvÄka āelastÄ«gumamā un morÄlÄ progresa spÄjai. Lai gan Ŕīs liberÄlisma iterÄcijas ā bieži sauktas par ākonservatÄ«voā un āprogresÄ«voā ā paÅ”laik konkurÄ, ir vÄrtÄ«gi saprast to dziļÄs savstarpÄjÄs saiknes.
Pirmo liberÄlisma transformÄcijas vilni uzjundÄ«ja protoliberÄlais domÄtÄjs FrÄnsiss BÄkons. TÄpat kÄ (BÄkona sekretÄrs) Hobss, BÄkons uzbruka senajai aristoteliskajai un tomistiskajai dabas un dabisko tiesÄ«bu izpratnei un aizstÄvÄja cilvÄka spÄju āpÄrvaldÄ«tā vai ākontrolÄtā dabu ā pat atceļot āgrÄkÄ kriÅ”anasā sekas un pasludinot iespÄju uzvarÄt cilvÄka mirstÄ«gumu.
LiberÄlisms kļuva cieÅ”i saistÄ«ts ar jauno dabaszinÄtÅu orientÄciju. Tas pieÅÄma un attÄ«stÄ«ja arÄ« jaunu ekonomisko sistÄmu ā brÄ«vajÄ tirgÅ« balstÄ«tu uzÅÄmÄjdarbÄ«bu ā, kas lÄ«dzÄ«gi aÄ£itÄja par dabiskÄs pasaules izmantoÅ”anu, iekaroÅ”anu un pÄrvaldīŔanu. AgrÄ«nais modernais liberÄlisms cilvÄka iedabu skatÄ«ja kÄ nemainÄ«gu ā cilvÄki no dabas ir savtÄ«gu intereÅ”u vadÄ«tas radÄ«bas, kuru zemÄkos impulsus var ekspluatÄt, bet nevar fundamentÄli izmainÄ«t. TaÄu Ŕī savtÄ«gÄ un kÄrÄ«gÄ cilvÄka iedabas daļa, lietderÄ«gi izmantota, var veicinÄt ekonomisko un zinÄtnisko sistÄmu, kas savukÄrt, pÄrÅemot varu pÄr dabas fenomeniem, palielinÄtu cilvÄku brÄ«vÄ«bu.
Otrais apvÄrsuma vilnis aizsÄkÄs kÄ atklÄta Ŕī cilvÄka iedabas skatÄ«juma kritika. DomÄtÄju paaudzes no Ruso lÄ«dz Marksam, no Milla lÄ«dz DjÅ«ijam un no RiÄarda Rortija lÄ«dz mÅ«sdienu ātranshumÄnistiemā noliedza cilvÄka iedabas nemainÄ«gumu. ViÅi ir vienisprÄtis ar pirmÄ viļÅa teorÄtiÄ·iem, ka cilvÄki var iekarot dabu, un attiecina to arÄ« uz cilvÄka iedabu.
PirmÄ viļÅa liberÄļus mÅ«sdienÄs pÄrstÄv ākonservatÄ«vieā, kuri uzsver nepiecieÅ”amÄ«bu zinÄtniski un ekonomiski pÄrvaldÄ«t dabu, bet neattiecina Å”o projektu arÄ« uz cilvÄka iedabu. ViÅi atbalsta teju jebkÄdu utilitÄru pasaules izmantoÅ”anu ekonomiska labuma gūŔanai, bet iebilst pret vairumu biotehnoloÄ£isko āuzlabojumuā. OtrÄ viļÅa liberÄļi aizvien vairÄk atzÄ«st gandrÄ«z jebkÄdus tehniskos lÄ«dzekļus, lai atbrÄ«votu cilvÄkus no Ä·ermeÅa bioloÄ£iskÄs dabas. PaÅ”reizÄjÄs politiskÄs diskusijas notiek lielÄkoties vai gandrÄ«z tikai starp Å”iem diviem liberÄļu paveidiem. Neviena puse nepaceļ iztirzÄÅ”anai pirmsliberÄlÄs tradÄ«cijas aizstÄvÄto fundamentÄli atŔķirÄ«go izpratni par cilvÄka iedabu un cilvÄka attiecÄ«bÄm ar dabu.
LiberÄlisms tÄdÄjÄdi nav tikai ā kÄ bieži tiek attÄlots ā Å”auri politisks konstitucionÄlas pÄrvaldÄ«bas un juridisku tiesÄ«bu aizstÄvÄ«bas projekts. Tas tiecas pÄrveidot visu cilvÄka dzÄ«vi un pasauli. Abi liberÄlisma apvÄrsumi ā antropoloÄ£iskais individuÄlisms un voluntÄristiskÄ izvÄles koncepcija, kÄ arÄ« cilvÄka atdalÄ«tÄ«bas no dabas un pretiŔķības dabai uzsvÄrÅ”ana ā radÄ«ja jaunu un Ä«patnu izpratni par brÄ«vÄ«bu kÄ visaptveroÅ”Äko iespÄjamo cilvÄka autonomÄs darbÄ«bas sfÄras izvÄrsumu.
LiberÄlisms tÄdÄjÄdi noliedz seno brÄ«vÄ«bas izpratni ā brÄ«vÄ«bu kÄ apgÅ«tu spÄju uzvarÄt verdzisko sekoÅ”anu zemÄm un baudkÄrÄm dziÅÄm. Å is brÄ«vÄ«bas paveids bija gan valsts, gan dvÄseles paÅ”pÄrvaldes priekÅ”noteikums, kas indivÄ«du veikto tikumu loloÅ”anu un piekopÅ”anu cieÅ”i pietuvinÄja kopÄ«gajÄm paÅ”leÄ£islatÄ«vajÄm darbÄ«bÄm valstÄ«. Å Ädu sabiedrÄ«bu galvenÄs rÅ«pes bija visaptveroÅ”a indivÄ«du un pilsoÅu audzinÄÅ”ana un izglÄ«toÅ”ana paÅ”pÄrvaldes mÄkslÄ un tikumÄ.
LiberÄlisms tÄ vietÄ brÄ«vÄ«bu saprot kÄ stÄvokli, kurÄ ir iespÄjama brÄ«va rÄ«cÄ«ba pozitÄ«vo tiesÄ«bu neierobežotÄ laukÄ. Å is nojÄgums padara par esoÅ”u to, kas iedomÄtajÄ dabiskajÄ stÄvoklÄ« bija tikai teorÄtisks, tÄdÄjÄdi pÄrveidojot pasauli, kurÄ cilvÄka individuÄlisma teorija aizvien vairÄk tiek padarÄ«ta par realitÄti, kuru tagad uztur spÄkÄ likumu, politikas, ekonomikas un paÅ”as sabiedrÄ«bas bÅ«ve. LiberÄlismÄ cilvÄki aizvien vairÄk dzÄ«vo autonomijas apstÄkļos, kuros mÅ«su ŔķietamÄ dabiskÄ stÄvokļa izraisÄ«tas anarhijas draudi tiek kontrolÄti un apspiesti ar tiesÄ«bÄm un attiecÄ«gu valsts varas palielinÄÅ”anu. Kad cilvÄce ir atbrÄ«vota no to veidojoÅ”ajÄm kopienÄm (atstÄjot tikai irdenas saiknes) un daba ir pakļauta kontrolei, uzkonstruÄtÄ autonomÄs brÄ«vÄ«bas sfÄra Ŕķietami nebeidzami pleÅ”as aizvien lielÄka.
IroniskÄ kÄrtÄ, jo plaÅ”Äka autonomijas sfÄra tiek nodroÅ”inÄta, jo aptveroÅ”Äkai ir jÄkļūst valstij. Å Ädi definÄtu brÄ«vÄ«bu ir nepiecieÅ”ams atbrÄ«vot no visÄm saistÄ«bu un attiecÄ«bu formÄm ā no Ä£imenes lÄ«dz baznÄ«cai, no skolÄm lÄ«dz ciemiem un vietÄjÄm kopienÄm ā, kas savulaik kontrolÄja cilvÄku uzvedÄ«bu ar neformÄlu un paražÄs balstÄ«tu gaidu un normu palÄ«dzÄ«bu. Å Ä«s kontroles formas pamatÄ bija balstÄ«tas kultÅ«rÄ, nevis politikÄ. Likumu bija mazÄk, un tie lielÄ mÄrÄ pastÄvÄja kÄ kultÅ«ras normu ā neformÄlÄs Ä£imenÄ, baznÄ«cÄ un lokÄlajÄ kopienÄ iemÄcÄ«tÄs piedienÄ«bas ā izvÄrsums. AtbrÄ«vojot indivÄ«dus no Ŕīm saiknÄm, palielinÄjÄs nepiecieÅ”amÄ«ba regulÄt uzvedÄ«bu ar pozitivÄtiem likumiem. Vienlaikus, sociÄlo normu autoritÄtei sairstot, cilvÄki tÄs aizvien vairÄk izjÅ«t kÄ patvaļīgus, apspiedoÅ”us pÄrpalikumus no senÄkas kÄrtÄ«bas, tÄdÄjÄdi aicinot valsti aktÄ«vi tÄs iznÄ«dÄt.
LÄ«dz ar to liberÄlisms sasniedz savu pilnbriedu divos ontoloÄ£iskos punktos: atbrÄ«votÄ indivÄ«dÄ un kontrolÄjoÅ”ajÄ valstÄ«. Hobsa LeviatÄnÄ Å”is process ir lieliski parÄdÄ«ts: valsts sastÄv tikai no autonomiem indivÄ«diem, un Å”os indivÄ«dus āierobežoā valsts. IndivÄ«ds un valsts iezÄ«mÄ divus ontoloÄ£iskÄs prioritÄtes punktus.
Å ajÄ pasaulÄ pateicÄ«ba pagÄtnei un pienÄkumi pret nÄkotni ir aizstÄti ar teju universÄlu tiekÅ”anos pÄc tÅ«lÄ«tÄja apmierinÄjuma: kultÅ«ra tÄ vietÄ, lai nodotu tÄlÄk pagÄtnes viedumu un pieredzi un tÄdÄjÄdi kultivÄtu paÅ”savaldÄ«bas un piedienÄ«bas tikumus, kļūst par hedonistiska žvinguļa, primitÄ«va raupjuma un izkliedÄtÄ«bas sinonÄ«mu. TÄ ir orientÄta uz patÄrÄÅ”anas, kÄrÄ«bu un noŔķirtÄ«bas veicinÄÅ”anu. AttiecÄ«gi sabiedrÄ«bÄ sÄk dominÄt mÄkslÄ«gi sevi pavairojoÅ”a sociÄli destruktÄ«va uzvedÄ«ba.
SkolÄs piedienÄ«bas, labas uzvedÄ«bas un akadÄmiskÄ godÄ«guma normas aizstÄj vispÄrÄja bezlikumÄ«ba un krÄpÅ”anÄs (lÄ«dz ar aizvien lielÄku jaunatnes novÄroÅ”anu), kamÄr attiecÄ«bu nobrieÅ”anas un aplidoÅ”anas tradÄ«cijas nomaina āvienas nakts sakariā un utilitÄras seksuÄlÄs attiecÄ«bas. Stabilas un uz mūžu noslÄgtas laulÄ«bas normu aizstÄj dažÄdi attiecÄ«bu modeļi, kas nodroÅ”ina precÄtu un neprecÄtu indivÄ«du autonomiju. BÄrnus aizvien biežÄk uzskata par individuÄlo brÄ«vÄ«bu ierobežojumu, kas, par spÄ«ti faktam, ka dzimstÄ«ba visur attÄ«stÄ«tajÄ pasaulÄ samazinÄs, spÄlÄ lomu liberÄlisma uzstÄjÄ«bÄ uz abortu pieejamÄ«bu. EkonomiskajÄ sfÄrÄ dzīŔanÄs pÄc Ätras peļÅas ā bieži izrietoÅ”a no nemitÄ«gas prasÄ«bas pÄc tÅ«lÄ«tÄja izdevÄ«guma ā aizstÄj ieguldīŔanu un rÅ«pÄ«gu pÄrraudzÄ«bu. Un mÅ«su attiecÄ«bÄs ar dabu Ä«stermiÅa zemes bagÄtÄ«bu ekspluatÄcija kļūst par jaunÄm dabiskajÄm tiesÄ«bÄm, pat ja tÄdÄļ mÅ«su bÄrniem bÅ«s jÄtiek galÄ ar tÄdu resursu kÄ aramzeme un dzeramais Å«dens trÅ«kumu. Å Ädas rÄ«cÄ«bas ierobežoÅ”anu saprot (ja vispÄr) kÄ jautÄjumu, kurÅ” jÄrisina valstij ar pozitivÄtu likumu palÄ«dzÄ«bu, nevis cilvÄka spÄjai sevi savaldÄ«t, Å”o savaldÄ«bu iegÅ«stot no kultÅ«ras normÄm.
Balstoties idejÄ, ka dzÄ«ves pamatdarbÄ«ba ir dzīŔanÄs pÄc tÄ, ko Hobss sauca par āvaru pÄc varas, kas izbeidzas tikai nÄvÄā ā un ko Aleksis de Tokvils vÄlÄk aprakstÄ«ja kÄ ānemieruā vai āsatraukumuā ā, nebeidzamajai virzÄ«bai pÄc sevis Ä«stenoÅ”anas un lielÄkas varas apmierinÄt cilvÄciskÄs kÄres ir nepiecieÅ”ama ekonomiska izaugsme aizvien lielÄkÄ paÄtrinÄjumÄ un nebeidzama patÄrÄÅ”ana. LiberÄlÄ sabiedrÄ«ba tik tikko spÄj pÄrdzÄ«vot Å”Ädas attÄ«stÄ«bas palÄninÄÅ”anos, un tÄ sabruktu, ja ekonomiskÄ izaugsme uz kÄdu laiku apstÄtos vai regresÄtu. VienÄ«gais mÄrÄ·is un attaisnojums Å”ai vienaldzÄ«bai pret cilvÄka mÄrÄ·i ā uzsvara pÄrvirzīŔanai no ālabÄā uz āpareizoā ā ir liberÄlÄ cilvÄka kÄ paÅ”radoÅ”a, ekspresÄ«va indivÄ«da pieÅemÅ”ana. Lai to panÄktu, ir nepiecieÅ”ams izvairÄ«ties no patiesi grÅ«tÄm izvÄlÄm, tÄs aizvietojot tikai ar dažÄdu dzÄ«vesveidu paleti.
LiberÄlisma dibinÄtÄjiem sociÄlo normu pastÄvÄ«gums Ŕķita paÅ”saprotams pat tad, kad viÅi centÄs atbrÄ«vot indivÄ«dus no cilvÄku audzinoÅ”ajÄm saistÄ«bÄm un paÅ”savaldÄ«bas apgūŔanas, kas savulaik Ŕīs normas uzturÄja. SÄkotnÄji pieÅÄma, ka Ä£imenes, skolas un vietÄjÄs kopÄ«bas nezaudÄs savu vitalitÄti un neizzudÄ«s, pat ja to filozofiskie pamati tiks sagrauti. TaÄu Å”is grauÅ”anas darbs, liberÄlismam izplatoties un normu veidojoÅ”o autoritatÄ«vo institÅ«ciju varai mazinoties, noveda pie Å”o vÄrtÄ«bu un labumu sairÅ”anas. VÄlÄkÄ stadijÄ pasÄ«vÄ resursu izsmelÅ”ana ir kļuvusi par aktÄ«vu iznÄ«cinÄÅ”anu: kopÄ«bas formas, kas vÄsturiski nodarbojÄs ar Å”o normu audzinÄÅ”anu un uzturÄÅ”anu spÄkÄ, aizvien biežÄk skata kÄ autonomas brÄ«vÄ«bas ŔķÄrŔļus, un valsts aparÄtu pievÄrÅ” uzdevumam atbrÄ«vot indivÄ«dus no Å”ÄdÄm važÄm.
LiberÄlisms savos centienos iekarot dabu materiÄlajÄ un ekonomiskajÄ sfÄrÄ ir izsmÄlis mūžsenus resursu uzkrÄjumus. Lai kÄda nebÅ«tu mÅ«sdienu politiÄ·u programma, tÄ vienmÄr ietvers vairÄk. LiberÄlisms var funkcionÄt, tikai nemitÄ«gi palielinot pieejamo un patÄrÄjamo materiÄlo labumu daudzumu un tÄdÄjÄdi nemitÄ«gi vÄrÅ”ot plaÅ”umÄ dabas iekaroÅ”anu un pakļauÅ”anu. Neviens nevar nonÄkt ietekmÄ«gÄ politiskÄ amatÄ, aicinot uz ierobežojumiem un paÅ”savaldÄ«bu.
LiberÄlisms tÄdÄjÄdi bija titÄniska mÄroga derÄ«bas, ka senÄs uzvedÄ«bas normas var atcelt jaunas atbrÄ«voÅ”anas formas vÄrdÄ un ka dabas iekaroÅ”ana dos degvielu teju neierobežotu izvÄļu iespÄjoÅ”anai. Å o centienu rezultÄti ā morÄlÄs paÅ”savaldÄ«bas un dabas resursu izsmelÅ”ana ā neizbÄgami liek jautÄt, kas nÄks pÄc liberÄlisma.
Ja man ir taisnÄ«ba, ka liberÄlais projekts ir pretrunÄ«gs un ka tas noved pie to morÄlo un materiÄlo uzkrÄjumu izsmelÅ”anas, uz kuriem tas ir paļÄvies, tad mÅ«su priekÅ”Ä ir izvÄle. MÄs varam izvÄlÄties tiekties pÄc lokÄlÄkÄm paÅ”pÄrvaldes formÄm vai pÄc noklusÄjuma ciest no svÄrstÄ«bÄm starp aizvien pieaugoÅ”u anarhiju un aizvien izmisuÅ”Äkas valsts represÄ«vi uzspiestu kÄrtÄ«bu. LoÄ£iski secinÄms, ka liberÄlisms galu galÄ ir ilgtnespÄjÄ«gs visos aspektos: tas nevar mūžīgi uzturÄt kÄrtÄ«bu starp autonomiem indivÄ«diem, kuriem aizvien vairÄk trÅ«kst audzinoÅ”u sociÄlo normu, un ierobežotÄ pasaulÄ tas nevar nodroÅ”inÄt nebeidzamu materiÄlo izaugsmi. MÄs varam vai nu izvÄlÄties sevis ierobežoÅ”anas nÄkotni, kurÄ mÄcÄmies no vietÄjo kopienu paÅ”pÄrvaldes, vai arÄ« neizbÄgami nonÄkt nÄkotnÄ, kurÄ vienlaikus pastÄv gan visatļautÄ«ba, gan galÄja apspiestÄ«ba.
Seno tÄzi, ka cilvÄks ir valsti veidojoÅ”a dzÄ«va bÅ«tne, kuram ar kopienÄ apgÅ«ta tikuma loloÅ”anu un piekopÅ”anu jÄsasniedz lokÄla un kopÄ«gota sevis ierobežoÅ”ana un paÅ”pietiekamÄ«ba ā stÄvoklis, ko pareizi saprot kÄ brÄ«vÄ«bu, ā, nevar mūžīgi noliegt, nerÄÄ·inoties ar sekÄm. PaÅ”laik mÄs mÄÄ£inÄm ÄrstÄt neskaitÄmos sociÄlos, ekonomiskos un politiskos liberÄlisma brÄ«vÄ«bas simptomus, nevis dziļÄkos Å”o simptomu cÄloÅus ā fundamentÄlo liberÄlisma filozofisko pieÅÄmumu patoloÄ£iju. KamÄr vairums analÄ«tiÄ·u paÅ”reizÄjÄs krÄ«zes ā morÄlÄs vai ekonomiskÄs ā uztver kÄ tehnisku problÄmu, kas jÄrisina ar labÄkiem likumiem, paÅ”iem apdomÄ«gÄkajiem pilsoÅiem ir jÄapsver, vai Ŕīs krÄ«zes nav gaidÄmas sistÄmiskas zemestrÄ«ces pirmie grÅ«dieni. AtŔķirÄ«bÄ no senajiem romieÅ”iem, kuri, ticot savas pilsÄtas mūžīgumam, nespÄja iedomÄties stÄvokli pÄc Romas, barbarisma pieaugums pilsÄtÄ liek apsvÄrt iespÄju, vai gadÄ«jumÄ nepastÄv kÄds labÄks ceļŔ.
[1] Vigi (Whigs) bija viena no divÄm galvenajÄm politiskajÄm partijÄm LielbritÄnijÄ no 17. gadsimta beigÄm lÄ«dz 19. gadsimta vidum. VÄlÄkÄs LiberÄlÄs partijas priekÅ”tece; atbalstÄ«ja reformas, progresu.