Liberālisma ilgtspējas trūkums

Fragments no Patrika DenÄ«na grāmatas Kāpēc liberālisms cieta neveiksmi, kas gada nogalē iznāks izdevniecÄ«bā KODOKA. Tulkotājs Ēriks Heinsbergs. Telos sarunu par Å”o grāmatu klausÄ«ties: https://telos.lv/kapec-liberalisms-cieta-neveiksmi/

Liberālisma pamatuzdevums ir tā nosaukumā: brÄ«vÄ«ba. Liberālisms ir bijis pievilcÄ«gs un noturÄ«gs, jo tas ir pievērsies dvēselē dziļi iesakņotajām ilgām pēc brÄ«vÄ«bas. Liberālisma vēsturiskais aizsākums un globālais valdzinājums nav nejauÅ”s; tas ir Ä«paÅ”i piesaistÄ«jis varas patvaļai, netaisnÄ«gai nevienlÄ«dzÄ«bai un nabadzÄ«bai pakļautus cilvēkus. Neviens cits politiskās filozofijas virziens nav praktiski pierādÄ«jis spēju tik regulāri un paredzami vairot labklājÄ«bu, nodroÅ”ināt relatÄ«vu politisko stabilitāti un veicināt individuālās brÄ«vÄ«bas. 1989. gadā Frānsisam Fukujamam bija pamats apgalvot, ka ilgais disputs starp režīmu ideoloÄ£ijām ir beidzies un ka liberālisms ir vēstures beigu stāvoklis.

Liberālisms, protams, neatklāja vai neizgudroja ilgas pēc brÄ«vÄ«bas: vārdam libertas ir antÄ«kas saknes, un tās aizstāvÄ«ba un Ä«stenoÅ”ana ir bijis viens no galvenajiem mērÄ·iem, sākot jau no pirmajiem politiskās filozofijas aizmetņiem senajā GrieÄ·ijā un Romā. Rietumu politiskās tradÄ«cijas pamatteksti ir Ä«paÅ”i pievērsuÅ”ies jautājumam, kā savaldÄ«t tirāniskas sliecÄ«bas un tirānijas nostiprināŔanos, un vairākkārt ir nonākuÅ”i pie secinājuma, ka galvenie lÄ«dzekļi pret tirāniskiem kārdinājumiem ir tikumu izkopÅ”ana un valdīŔana pār sevi. GrieÄ·i valdīŔanu pār sevi uzskatÄ«ja par saistoÅ”o elementu starp indivÄ«du un polisu, apzinoties, ka kā viens, tā otrs ir iespējami, ja visā kopienā tiek uzturēti spēkā un vairoti savaldÄ«bas, gudrÄ«bas, mērenÄ«bas un taisnÄ«guma tikumi. PaÅ”pārvalde valstiskajā kopienā bija iespējama tikai tad, ja paÅ”savaldÄ«bas tikums valdÄ«ja pār pilsoņu dvēselēm; un indivÄ«du valdīŔana pār sevi varēja Ä«stenoties tikai valstiskajā kopienā, kura saprata, ka pilsonÄ«ba kā tāda ir nepārtraukta tikumÄ«bas piekopÅ”ana likumos un paražās. GrieÄ·u filozofija lika uzsvaru uz paideia jeb audzināŔanu tikumā kā galveno ceļu tirānijas nepieļauÅ”anā un pilsoņu brÄ«vÄ«bas aizsargāŔanā. Tomēr Ŕādiem secinājumiem lÄ«dzās pastāvēja (pat ja brīžiem saspÄ«lēti) arÄ« nevienlÄ«dzÄ«bas attaisnoÅ”ana ne tikai aicinājumā iecelt viedu valdnieku no valdÄ«tāju Ŕķiras, bet arÄ« verdzÄ«bas vispārējā pieļauÅ”anā.

Romas un viduslaiku kristÄ«gās filozofijas tradÄ«cijas saglabāja grieÄ·u likto uzsvaru uz tikumu kultivēŔanu kā galveno aizsardzÄ«bu pret tirāniju un izveidoja institÅ«tus, kuru mērÄ·is bija atsvērt valdÄ«tāju varu, reizē (dažādā mērā) atverot kanālus neformālai un dažkārt formālai pavalstnieku  viedokļa politiskai pauÅ”anai. Daudzi no pārvaldes institÅ«tiem, kurus mÅ«sdienās saista ar liberālismu, vismaz sākotnēji radās un attÄ«stÄ«jās daudzu gadsimtu gaitā pirms modernās ēras. To starpā bija konstitucionālisms, varas dalīŔana, baznÄ«cas un valsts ietekmes sfēru noŔķirÅ”ana, tiesÄ«bas un aizsardzÄ«ba no varas patvaļas, federālisms, likuma vara un valsts aparāta ierobežoÅ”ana. IndivÄ«du tiesÄ«bu aizsardzÄ«ba un ticÄ«ba neaizskaramai cilvēka cieņai, lai gan tās ne vienmēr tika principiāli atzÄ«tas un praktizētas, bija viduslaiku Eiropas radÄ«ts filozofisks sasniegums pirms modernās ēras. Daži pētnieki liberālismu vienkārÅ”i uzskata par dabisku pārmaiņu rezultātu un gara attÄ«stÄ«bas perioda un protoliberālistiskas domāŔanas kulmināciju, nevis par radikālu atkāpÅ”anos no pirmsmodernitātes laika.

Lai gan Å”is skatÄ«jums, ņemot vērā acÄ«mredzamu vēsturisko nepārtrauktÄ«bu, ir nopietni apsverams, jāņem vērā arÄ« pretēji uzskati, ka modernitātes sākumā notika bÅ«tisks pārrāvums – radās jauna, no pirmsmodernitātes perioda noŔķirta politiskā filozofija. Institucionālās un pat semantiskās saistÄ«bas starp klasisko un kristÄ«go pirmsmodernitātes laiku un modernitāti, kas ierosināja liberālisma raÅ”anos, var bÅ«t mānÄ«gas. Liberālisma galvenais sasniegums nebija tikai pilnÄ«ga agrākā noliegÅ”ana. Daudzos gadÄ«jumos tas sasniedza savu mērÄ·i, pārdefinējot vārdus un konceptus un tādējādi piesÅ«cinot pastāvoÅ”os institÅ«tus ar fundamentāli atŔķirÄ«giem antropoloÄ£iskiem pieņēmumiem.

Lai gan brÄ«vÄ«bas vārdu saglabāja, tās bÅ«tÄ«bu fundamentāli izmainÄ«ja. BrÄ«vÄ«bu ilgstoÅ”i uzskatÄ«ja par tirāniju nepieļaujoÅ”u paÅ”pārvaldes priekÅ”noteikumu valstÄ« un indivÄ«da dvēselē. Tādējādi uzskatÄ«ja, ka brÄ«vÄ«ba ietver disciplÄ«nu un vingrināŔanos vēlmju ierobežoÅ”anā un attiecÄ«gos sociālos un politiskos iedibinājumus, kas centās ieaudzināt attiecÄ«gos tikumus un veicināja paÅ”pārvaldes  mākslu. Klasiskā un kristÄ«gā politiskā doma apzināti bija drÄ«zāk ā€žmākslaā€ nekā ā€žzinātneā€: tā plaÅ”i paļāvās uz laimÄ«gā kārtā parādÄ«juÅ”amies valsts dibinātājiem un valstsvÄ«riem, kuri spēja uzturēt politiskus un sociālus tikumÄ«gumu vairojoÅ”us ciklus un kuri atzina, ka ikviena cilvēku radÄ«ta institÅ«cija neizbēgami var pieredzēt sairÅ”anu vai samaitāŔanos.

BÅ«tiska modernitātes pazÄ«me bija Ŕī ilglaicÄ«gā politikas skatÄ«juma noliegums. Sociālos un politiskos iedibinājumus sāka uzskatÄ«t par neefektÄ«viem un nevēlamiem. Liberālisma saknes slēpās mēģinājumos apgāzt virkni antropoloÄ£isku pieņēmumu un sociālo normu, kas nu tika uzskatÄ«tas par patoloÄ£ijas cēloņiem – konfliktu avotiem un individuālās brÄ«vÄ«bas ŔķērŔļiem. Liberālisma pamatus lika vairāki domātāji, kuru galvenais mērÄ·is bija izjaukt, viņuprāt, iracionālas reliÄ£iskas un sociālas normas, lai sasniegtu pilsonisku mieru, kas savukārt vairotu stabilitāti un labklājÄ«bu, un ar laiku arÄ« individuālo sirdsapziņas un rÄ«cÄ«bas brÄ«vÄ«bu.

Å Ä«s domas un prakses apvērsuma pamatā bija trÄ«s centieni. Pirmkārt, politiku vajagot balstÄ«t nevis tieksmē uz ā€žaugstākoā€, bet spējā paļauties uz ā€žzemākoā€. Klasiskie un kristÄ«gie centieni vairot tikumu tika noliegti kā paternālistiski un neefektÄ«vi – ļaunprātÄ«gi izmantojami un neuzticami. TieÅ”i Makjavelli noŔķīrās no klasiskajiem un kristÄ«gajiem centieniem mazināt tirānijas kārdinājumu ar audzināŔanu tikumā, atzÄ«stot pirms modernā laika pastāvoÅ”o filozofisko tradÄ«ciju par nepārtrauktu nereālistisku un neÄ«stenojamu fantāziju sēriju ar ā€žizdomātām republikām un hercogistēm, kuras nekad praksē nav pastāvējuÅ”as un nevarētu pastāvēt; jo plaisa starp to, kā cilvēki uzvedas un kā tiem vajadzētu uzvesties, ir tik liela, ka ikviens, kurÅ”, tiecoties pēc ideāla, ignorē ikdienas realitāti, drÄ«z vien atklāj, ka viņam ir iemācÄ«ts, kā sevi iznÄ«cināt, nevis saglabāt.ā€ Tā vietā, lai veicinātu nereālistiskus – jo Ä«paÅ”i sevi ierobežojoÅ”us – nesasniedzamus rÄ«cÄ«bas standartus, Makjavelli piedāvāja bÅ«vēt politisko filozofiju uz novērojamas cilvēku uzvedÄ«bas – lepnuma, savtÄ«guma, alkatÄ«bas un godkāres – pamatiem. Turklāt viņŔ mēģināja pamatot, ka brÄ«vÄ«ba un politiskā droŔība ir labāk sasniedzama, sarÄ«dot dažādas Ŕķiras citu pret citu – veicinot citu ieslēgÅ”anu ā€žnežēlÄ«gā konfliktÄā€, lai aizsargātu savas intereses –, nevis cēli apelējot pie ā€žkopÄ«gā labumaā€ un politiskas saskaņas. AtzÄ«stot neiznÄ«dējamo cilvēka savtÄ«gumu un alkas pēc mantiskajiem labumiem, ir iespējams izdomāt veidus, kā no Ŕīm tieksmēm gÅ«t labumu, nevis mēģināt tās mazināt vai ierobežot.

Otrkārt, klasiskais un kristÄ«gais uzsvars uz tikumÄ«bu un sevis ierobežoÅ”anas un paÅ”savaldÄ«bas kultivēŔanu bija atkarÄ«gs no to veicinoŔām normām un sociālām struktÅ«rām politiskajā, sabiedriskajā, reliÄ£iskajā, ekonomiskajā un Ä£imenes dzÄ«vē. Agrāk atzÄ«tos neatņemamos balstus tikuma izkopÅ”anā, kas tādējādi bija nosacÄ«jumi brÄ«vÄ«bai no tirānijas, sāka skatÄ«t kā apspiestÄ«bas, patvaļas un ierobežotÄ«bas avotus. Savukārt Dekarts un Hobss pauda, ka iracionālu paražu un nepārbaudÄ«tu tradÄ«ciju – it seviŔķi reliÄ£isku uzskatu un prakÅ”u – valdīŔana ir varas patvaļas un neproduktÄ«vu savstarpēju konfliktu avots un tādējādi Ŕķērslis stabilai un labklājÄ«gai valsts iekārtai. Viņi piedāvāja atmest paražas un tradÄ«cijas ar ā€ždomu eksperimentiemā€, kas, konceptuāli atņemot cilvēkiem gadÄ«juma rakstura Ä«paŔības, kuras tiem apslēpa viņu Ä«sto dabu, cilvēkus reducēja lÄ«dz to dabiskajai bÅ«tÄ«bai. Viņu mērÄ·is bija filozofiju un politiku novietot uz saprātÄ«ga un refleksijā balstÄ«ta pamata. Abi uzticējās individuālistiskākai racionalitātei, kas, vadot rÄ«cÄ«bu, varētu aizstāt ilgi pastāvoŔās sociālās normas un paražas, un viņi uzskatÄ«ja, ka iespējamu novirzīŔanos no racionalitātes var izlabot ar centralizētas, politiskas valsts juridiskiem aizliegumiem un sankcijām.

TreÅ”kārt, tā kā politiskie pamati un sociālās normas prasÄ«ja lÄ«dzekļus stabilitātes un paredzamÄ«bas nodroÅ”ināŔanai un (ar laiku) individuālo brÄ«vÄ«bu lauka palielināŔanai, bija jāpārvar arÄ« cilvēka pakļautÄ«ba dabas varai un tās nospraustajām robežām. ā€žJaunu politikas zinātniā€ bija jāpavada jaunai dabas zinātnei – zinātnei, kas meklētu praktisku labumu, dodot cilvēkiem izredzes cīņā pret dabu. Hobsa darba devējs Frānsiss Bēkons popularizēja jaunu natÅ«rfilozofijas paveidu, kas palielinātu cilvēka valdīŔanu pār dabu, ā€žatvieglojot cilvēka stāvokliā€, un to plānoja panākt, vairojot zināŔanu lietderÄ«gumu. Modernās zinātnes revolÅ«cija tādējādi pieprasÄ«ja apgāzt tādas filozofiskās tradÄ«cijas kā stoicismu un kristÄ«go uzsvaru uz ā€žpieņemÅ”anuā€ par labu ticÄ«bai pieaugoÅ”ai un potenciāli neierobežotai cilvēka spējai kontrolēt apstākļus un apmierināt savas vēlmes pasaulē.

Lai gan, spriežot pēc Å”o domātāju atturÄ«gās attieksmes pret tautas varu, neviens no viņiem nebija liberālis, viņu revolucionārā politikas, sabiedrÄ«bas, zinātnes un dabas izpratnes pārveidoÅ”ana lika pamatus modernajam liberālismam. Nākamajās desmitgadēs un gadsimtos virkne domātāju papildināja Å”os trÄ«s domāŔanas apvērsumus, pārdefinējot brÄ«vÄ«bu kā cilvēku atbrÄ«voÅ”anu no pastāvoŔās autoritātes, emancipējot no patvaļīgas kultÅ«ras un tradÄ«cijām un izpleÅ”ot cilvēka varu un valdÄ«jumu pār dabu ar zinātniskiem atklājumiem un ekonomisku labklājÄ«bu. Liberālisma augÅ”upeja un triumfs prasÄ«ja neatslābstoÅ”us pÅ«liņus, lai iedragātu klasisko un kristÄ«go brÄ«vÄ«bas izpratni, demontētu vispārējās normas, tradÄ«cijas un prakses un, iespējams, visbÅ«tiskāk – pārdefinētu centralitātes izpratni indivÄ«da primātu un izolētu viņu no dzimÅ”anas apstākļu radÄ«tajām gadÄ«juma rakstura Ä«paŔībām, pasludinot valsti par galveno individuālo tiesÄ«bu un brÄ«vÄ«bu aizstāvi.

Å o domāŔanas un rÄ«cÄ«bas apvērsumu liberālā pieņemÅ”ana radÄ«ja titāniska mēroga derÄ«bas, ka ir iespējama tiekÅ”anās pēc pavisam jaunas brÄ«vÄ«bas izpratnes un ka tā ir sasniedzama, apgāžot agrāko filozofijas tradÄ«ciju un reliÄ£ijas un sociālās normas, kā arÄ« izveidojot jaunas attiecÄ«bas starp cilvēku un dabu. ā€žViguā€[1] burtiskā politiskās vēstures interpretācija ir, ka Ŕīs derÄ«bas ir neapstrÄ«dami uzvarētas. Liberālisma atnākÅ”ana iezÄ«mē neapgaismoto laiku beigas, cilvēces atbrÄ«voÅ”anu no tumsas, apspiestÄ«bas un nepamatotas nevienlÄ«dzÄ«bas pārvarēŔanu, monarhijas un aristokrātijas norietu, labklājÄ«bas un moderno tehnoloÄ£iju uzvaras gājienu un teju nepārtraukta progresa laikmeta iestāŔanos. Liberālismam piedēvē reliÄ£isko karu pārtraukÅ”anu, iecietÄ«bas un vienlÄ«dzÄ«bas laikmeta uzsākÅ”anu, personÄ«go iespēju un sociālās mijiedarbÄ«bas vairoÅ”anu, kas mÅ«sdienās vainagojas globālismā, un vēl aizvien izcÄ«nāmas uzvaras pār seksismu, rasismu, koloniālismu, heteronormativitāti un gÅ«zmu citiem nepieņemamiem aizspriedumiem, kas Ŕķeļ, pazemo un segregē.

Pēc pēdējā ideoloÄ£iskā sāncenÅ”a sabrukuma liberālisma galējo un neapÅ”aubāmo uzvaru 1989. gadā pasludināja Frānsiss Fukujama savā ietekmÄ«gajā rakstā ā€žVēstures beigasā€. Fukujama uzskatÄ«ja, ka liberālisms sevi ir pierādÄ«jis kā vienÄ«go leÄ£itÄ«mo iekārtu, jo tas ir pārspējis visus izaicinātājus un uzveicis visus sāncenÅ”us, jo Ä«paÅ”i tāpēc, ka tas darbojas, jo ir saskaņā ar cilvēka dabu. DerÄ«bu Ä«stenoÅ”anās piecu gadsimtu gaitā (liberālismu pirmoreiz kā politisku eksperimentu mēģināja Ä«stenot dzÄ«vē Amerikas liberālās republikas dibinātāji tieÅ”i divsimt gadus pirms Fukujamas pārdroŔās tēzes), parasti saduļķotajā un sāncensÄ«bas pilnajā politiskās filozofijas un prakses arēnā visiem bija atklājusies ar agrāk nepieredzētu skaidrÄ«bu.

Sekas vispārizplatÄ«tajam uzskatam, ka liberālisma triumfs ir pilnÄ«gs un neapstrÄ«dams (citi skatÄ«jumi vairs nav pat apsvērÅ”anas vērti), ir liberālās kārtÄ«bas ietvaros izdarÄ«ts secinājums, ka kaites, ar kurām sirgst politiskais Ä·ermenis un pilsoniskā, un privātā sfēra, ir vai nu pārpalikumi no nepietiekami realizēta liberālisma vai nejauÅ”as problēmas, kuras atrisināmas ar likumdoÅ”anas vai tehnoloÄ£iskiem lÄ«dzekļiem, nepametot liberālisma apvārsni. Liberālisma panākumi apgrÅ«tina domāŔanu par iespējamÄ«bu, ka Ŕībrīža lielākais liberālisma apdraudējums varētu atrasties tā iekÅ”pusē, nevis ārpusē. Å Ä« apdraudējuma spēks nāk no liberālisma fundamentālās dabas; no tā, ko uzskata tieÅ”i par tā stiprajām pusēm – it seviŔķi no ticÄ«bas liberālisma spējai labot savus trÅ«kumus un liberālisma ticÄ«bas progresam un nebeidzamiem uzlabojumiem. Tas traucē pamanÄ«t tā dziļāko vājÄ«bu un pat paÅ”a radÄ«to norietu. Lai kādas bÅ«tu mÅ«sdienu ligas, nav tādu izaicinājumu, ko nevarētu atrisināt ar vēl pilnÄ«gākiem liberāliem risinājumiem.

Å Ä«s ligas ietver savtÄ«go intereÅ”u korozÄ«vo ietekmi uz sabiedrÄ«bu un pilsonisko kopienu – slimÄ«bu, kuru izraisa zāles, ko lieto, lai izārstētu agrāko paļauÅ”anos uz tikumiem. Å Ä« liga ne tikai aizvien vairāk parādās visā sabiedrÄ«bas mijiedarbÄ«bā un institÅ«cijās – tā iespiežas arÄ« liberālajā politikā. Nomācot jebkādu apelēŔanu pie kopÄ«gā labuma, tā rada nulles summas spēles domāŔanas veidu. Tā visas valsts mērogā polarizē pilsoņus, kuri aizvien vairāk vadās pēc privātiem un lielā mērā materiāliem apsvērumiem. LÄ«dzÄ«gi ā€žzālesā€, ar kurām indivÄ«dus varētu atbrÄ«vot no agrāk nozÄ«mÄ«gajām kultÅ«rām, rada paražu iztrÅ«kumu, kura dēļ ir nepiecieÅ”ami jauni juridiski risinājumi, policijas iejaukÅ”anās un aizvien lielāka iedzÄ«votāju novēroÅ”ana. Piemēram, tā kā sociālās normas un piedienÄ«ba ir vājinājusies un apelēŔanu pie cilvēka rakstura noraida kā paternālistisku un tirānisku, aizvien biežāk ASV skolās ievieto novēroÅ”anas kameras – anonÄ«mu pārraudzÄ«bu, kas ir pamats sodīŔanai post factum. Pielietotais ārstniecÄ«bas lÄ«dzeklis – cilvēka valdīŔana pār dabu – rada sekas, kas liecina, ka Ŕī kundzÄ«ba labākajā gadÄ«jumā ir Ä«slaicÄ«ga un iluzora: fosilā kurināmā izmantoÅ”anas ekoloÄ£iskās izmaksas, neierobežota antibiotiku lietoÅ”ana, politiskā krÄ«ze, kas sekos darbaspēka aizstāŔanai ar tehnoloÄ£ijām, un tamlÄ«dzÄ«gi. Viens no lielākajiem cilvēces nākotnes izaicinājumiem ir spēja pārdzÄ«vot progresu.

Taču, iespējams, visbÅ«tiskāk: liberālisms tērē pirmsliberālā laikmeta mantojumu un resursus, kuri to reiz uzturēja, bet kurus tas nespēj atjaunot. Sociālo saikņu izirÅ”ana gandrÄ«z visās dzÄ«ves jomās – Ä£imenē, kaimiņu attiecÄ«bās, vietējā kopienā, reliÄ£ijā un pat nacionālajā lÄ«menÄ« – uzrāda liberālisma iekŔējās loÄ£ikas progresējoÅ”o vektoru un ir tā dziļākās nestabilitātes avots. Liberālisma novienādojoŔās ievirzes sekas un viena no tā trausluma pazÄ«mēm ir pieaugoÅ”ais uzsvars uz centralizētām nacionālām un pat pārnacionālām valdÄ«bām un aizvien dedzÄ«gāki politiskie cÄ«niņi par tām. Globālais tirgus izstumj ekonomiskās subkultÅ«ras, uzspiežot bezpersonisku darÄ«jumu loÄ£iku, kas rada kapitālisma krÄ«zi un tā gaidāmās sabrukÅ”anas vÄ«ziju. Cīņas par tiesisko regulējumu tādās jomās kā izglÄ«tÄ«ba un veselÄ«bas aprÅ«pe, kurās kā risinājumu piedāvā vai nu valsti, vai brÄ«vo tirgu, atspoguļo to aprÅ«pes formu vājināŔanos, kuras bija atkarÄ«gas no kopÄ«bas saiknēm un gatavÄ«bas aprÅ«pēt tuvākos un kuras nedz valsts, nedz brÄ«vais tirgus nevar cerēt ne vairot, ne aizstāt. Liberālisma uzvaras gājienam ir izdevies izsÅ«kt sociālos un dabas resursus, kurus pats liberālisms nav radÄ«jis un nevar atjaunot. Taču tieÅ”i Å”ie resursi liberālismu uzturēja arÄ« tad, kad tā ekspansija ārdÄ«ja Å”os neapzinātos un neatzÄ«tos pamatus.

Liberālisms ir noslēdzis derÄ«bas, ka tas spēj radÄ«t vairāk ieguvumu nekā zaudējumu, vienlaikus liberalizēto cilvēci padarot nejÅ«tÄ«gu pret faktu, ka pieaugoŔās izmaksas ir piedāvāto ieguvumu rezultāts. Tādējādi vairākums mÅ«sdienās Ŕīs derÄ«bas uzskata par uzvarētām – pretējais vairs netiek apsvērts. Tomēr, ja minētās liecÄ«bas skaidri saskatām nevis kā nejauŔību, bet gan kā parādÄ«bas, kuras tieÅ”i izriet no liberālisma pilnbrieda, tās atklāj, ka parādu piedzinējs jau klauvē pie durvÄ«m. Apjausma, ka uzvarētājs ir spēļu zāles Ä«paÅ”nieks, pie mums atnāca lēni. Liberālisma panākumu izraisÄ«tās negatÄ«vās blaknes liecina, ka tikai vājredzÄ«ga ideoloÄ£ija var apslēpt liberālisma nespēju bÅ«t ilgtspējÄ«gam.

Modernā konstitucionālisma tiesiskais un politiskais ietvars nepieprasa liberālu valsts iekārtu per se. Liberālu iekārtu ir dzemdinājuÅ”i divi pamatpieņēmumi. Liberālismu paÅ”os pamatos veido divi dziļāki antropoloÄ£iski postulāti, kas rada liberālo institÅ«ciju Ä«paÅ”o orientāciju un veidolu: 1) antropoloÄ£iskais individuālisms un voluntāristiska izvēles koncepcija, un 2) cilvēka noŔķirtÄ«ba no dabas un pretiŔķība tai. Abi Å”ie cilvēka iedabas un izpratnes par sabiedrÄ«bu apvērsumi arÄ« veido ā€žliberālismuā€, ievieÅ”ot radikāli jaunu ā€žbrÄ«vÄ«basā€ definÄ«ciju.

Liberālais voluntārisms

Pirmais apvērsums un liberālisma iezÄ«mÄ«gākais aspekts ir politikas balstīŔana voluntārismā – indivÄ«du izvēles neierobežotÄ«bā un autonomijā. Å o argumentu pirmo reizi, protoliberāli aizstāvot monarhiju, formulēja Tomass Hobss. Hobsaprāt, cilvēki dabiski pastāv radikālas neatkarÄ«bas un autonomijas stāvoklÄ«. AtzÄ«stot to apstākļu trauslumu, kuros dzÄ«ve ir ā€žriebÄ«ga, vardarbÄ«ga un Ä«saā€, cilvēki, pamatojoties savās racionālajās un savtÄ«gajās interesēs, upurē lielāko daļu dabisko tiesÄ«bu, lai iegÅ«tu valsts suverēna radÄ«tu aizsardzÄ«bu un droŔību. AttiecÄ«gi, valstiskās iekārtas leÄ£itimitāti nodroÅ”ina piekriÅ”ana.

Valsts Hobsa izpratnē ir radÄ«ta, lai ierobežotu indivÄ«du rÄ«cÄ«bu – tā tiesiski ierobežo radikāli noŔķirto cilvēku potenciāli destruktÄ«vo darbÄ«bu. Likumi ir praktiski ierobežojumi savtÄ«gu intereÅ”u vadÄ«tiem indivÄ«diem. Hobss neņem vērā tādu savu intereÅ”u ierobežoÅ”anu, kuras pamatā ir tuvu cilvēku savstarpējās attiecÄ«bas. Darbā Leviatāns viņŔ raksta, ka likumi ir salÄ«dzināmi ar žogu, kas ā€žceļiniekus nevis aptur, bet notur uz ceļaā€; proti, likumi ierobežo cilvēku dabiskās ā€žimpulsÄ«vu vēlmju, pārsteidzÄ«gas un neapdomÄ«gasā€ rÄ«cÄ«bas tendences, tādējādi kalpojot kā ārējs mÅ«su dabÄ«gās brÄ«vÄ«bas ierobežojums. Savukārt brÄ«vÄ«ba pastāv tur, ā€žkur likums klusÄ“ā€, un tā tiek ierobežota tikai tiktāl, ciktāl to eksplicÄ«ti nosaka valsts ā€žautorizētasā€ normas. Tikai valsts drÄ«kst nospraust robežas mÅ«su dabiskajai brÄ«vÄ«bai: valsts ir vienÄ«gais pozitÄ«vo tiesÄ«bu radÄ«tājs un uzturētājs – valsts pat izŔķir pieļaujamus un nepieļaujamus reliÄ£iskās ticÄ«bas izpausmes veidus. Valstij ir uzticēts uzturēt sociālo stabilitāti un nepieļaut atgrieÅ”anos dabiskajā anarhijā; attiecÄ«gi tā ā€žnodroÅ”inaā€ mÅ«su dabÄ«gās tiesÄ«bas.

Hobsa skatÄ«jumā cilvēki pēc savas iedabas ir bÅ«tnes bez attiecÄ«bām, viņi ir atseviŔķi un autonomi radÄ«jumi. Liberālisms aizsākās kā projekts, kurā visu cilvēcisko attiecÄ«bu – sākot ar valstiskajām saiknēm, bet neaprobežojoties tikai ar tām – leÄ£itimitāte kļuva aizvien atkarÄ«gāka no tā, vai Ŕīs attiecÄ«bas ir izvēlētas, turklāt izvēlētas, vadoties no to kalpoÅ”anas racionālām savtÄ«gām interesēm.

Hobsa filozofiskais pēctecis Džons Loks uzskatÄ«ja, ka voluntāristiskā loÄ£ika galu galā ietekmē visas attiecÄ«bas, arÄ« Ä£imeniskās. Džons Loks – pirmais liberālisma filozofs – Otrajā traktātā par valdÄ«bu gan atzina, ka vecāku pienākums audzināt bērnus un atbilstoÅ”ais bērnu pienākums klausÄ«t vecākus izriet no bauŔļa ā€žtev bÅ«s savu tēvu un māti godātā€, taču tālāk viņŔ rakstÄ«ja, ka katram bērnam galu galā ir paÅ”am jāpiekrÄ«t savam mantojumam. Tādējādi pēc alegorijas ar sabiedrÄ«bas pirmsākumiem katrs cilvēks ā€œaizsākasā€ sava veida dabiskajā stāvoklÄ«, kurā viņŔ rÄ«kojas kā cilvēks ar autonomu izvēli. ā€žIkviens cilvēka bērns, no dabas bÅ«dams tikpat brÄ«vs kā jebkurÅ” viņa priekÅ”tecis vienmēr ir bijis, kamēr vien viņŔ apveltÄ«ts ar Å”o brÄ«vÄ«bu, var izvēlēties, kādai sabiedrÄ«bai pievienoties un kādai valstij pakļauties. Taču, ja viņŔ izvēlēsies baudÄ«t savu priekÅ”teču mantojumu, viņam tas jādara ar tādiem paÅ”iem nosacÄ«jumiem, kādi bija viņa priekÅ”tečiem, un jāpakļaujas visiem Å”im Ä«paÅ”umam lÄ«dzi nākoÅ”ajiem pievienotajiem nosacÄ«jumiem.ā€ Pat tie, kuri visos aspektos pieņem no vecākiem saņemto un mantoto, to dara, tam piekrÄ«tot, pat ja piekriÅ”ana nav izteikta vārdos.

Pat laulÄ«ba, pēc Loka domām, ir jāsaprot kā lÄ«gums ar pagaidu noteikumiem, kas var tikt laboti – it seviŔķi, kad bērnu radīŔanas pienākums ir izpildÄ«ts. Ja Ŕī visaptveroŔā brÄ«vās izvēles loÄ£ika attiecas pat uz paŔām vienkārŔākajām Ä£imeniskajām attiecÄ«bām, tad vēl jo vairāk tā attiecas uz ne tik cieŔām attiecÄ«bām, kas saista cilvēkus ar citām institÅ«cijām un biedroÅ”anās formām; tajās dalÄ«bu nemitÄ«gi novēro un izvērtē pēc tās sniegtā labuma vai apgrÅ«tinājuma cilvēka individuālām tiesÄ«bām.

Tas gan nenozÄ«mē, ka pirmsliberālajā ērā indivÄ«da izvēles brÄ«vÄ«bu noraidÄ«ja. Daudzu citu nozÄ«mÄ«gu iniciatÄ«vu starpā kristietÄ«ba pirmsliberālajā laikmetā veicināja cilvēka izvēles lauka paplaÅ”ināŔanu, pārveidojot laulÄ«bu no tāda institÅ«ta, kura pamatā ir sociāli un Ä«paÅ”uma apsvērumi, uz tādu, kas balstās brÄ«vi lemjoÅ”u indivÄ«du lēmumā savienoties sakramentālas laulÄ«bas saitēm. Jaunievedums institÅ«tu, kopÄ«bu, sociālo saikņu, biedroÅ”anās un pat personÄ«go attiecÄ«bu izvērtējumā bija galvenā un noklusētā uzsvara pārneÅ”ana uz individuālām savtÄ«gām interesēm balstÄ«tos apsvērumos, plaŔāk neapsverot Å”o paÅ”a veikto izvēļu ietekmi uz kopienu, pienākumiem pret radÄ«to kārtÄ«bu un galu galā pret Dievu.

Liberālisms aizsākās ar eksplicÄ«ti formulētu tēzi, ka tas vienÄ«gi skaidro politisko, sociālo un privāto lēmumu pieņemÅ”anu. Tomēr implicÄ«ti tas bija veidots kā priekÅ”rakstoÅ”s projekts: tā piedāvātajam cilvēka brÄ«vās gribas aprakstam patiesÄ«bā bija jāaizstāj cita cilvēka sevis izpratnes un pieredzes forma. Tādējādi liberālā teorija centās mācÄ«t cilvēkus citādi domāt par sevi un savām attiecÄ«bām. Liberālisms nereti pretendē uz neitralitāti jautājumā par liberālajā sabiedrÄ«bā pieņemtajām izvēlēm; tas ir ā€žtiesÄ«buā€, nevis kāda noteikta ā€žlabumaā€ nojēguma aizstāvis.

Un tomēr liberālismā nav neitrālas attieksmes pret tiem pieņēmumiem, uz kuru pamata cilvēki izdara lēmumus. TieÅ”i tāpat kā ekonomikas kursu vadÄ«tāji apgalvo, ka vienÄ«gi apraksta cilvēkus kā derÄ«gumu maksimāli vairojoÅ”us rÄ«cÄ«bas aÄ£entus, taču Ä«stenÄ«bā iespaido studentus rÄ«koties savtÄ«gāk, liberālisms māca saistÄ«bām sagatavot atkāpÅ”anās ceļu un veidot elastÄ«gas savstarpējās attiecÄ«bas un saiknes. Ne tikai politiskās un ekonomiskās, bet visas attiecÄ«bas – ar dzÄ«vesvietu, apkaimi, nāciju, Ä£imeni un reliÄ£iju – tiek skatÄ«tas kā savstarpēji aizstājamas un nemitÄ«gi pārdefinējamas. Liberālisms veicina attiecÄ«bu irdenumu.

KarÅ” pret dabu

Otrais apvērsums un otrais liberālismu veidojoÅ”ais antropoloÄ£iskais pieņēmums nav tik uzskatāmi politisks. Pirmsmodernajā laikmetā politiskā doma – it seviŔķi Aristotela dabaszinātņu izpratnes ietekmētā – skatÄ«ja cilvēku kā daļu no visaptveroÅ”as dabiskās kārtÄ«bas. Cilvēkus uzskatÄ«ja par bÅ«tnēm, kurām ir telos – noteikts dabas dots un nemaināms mērÄ·is. Pastāvēja nepārtrauktÄ«ba starp cilvēka iedabu un dabiskās pasaules kārtÄ«bu, un tādējādi cilvēcei bija jāsaskan ar savu iedabu un – plaŔākā nozÄ«mē – ar dabisko kārtÄ«bu, kuras daļa tā bija. Cilvēki varēja brÄ«vi rÄ«koties pretēji savai iedabai un dabiskajai kārtÄ«bai, tomēr tas viņus deformēja un kaitēja cilvēces labumam un pasaulei. Aristotela NÄ«komaha raksturmācÄ«bā (ētikā?) un AkvÄ«nas Toma TeoloÄ£ijas summā ir lÄ«dzÄ«gi mēģinājumi noteikt dabas – dabisko tiesÄ«bu – cilvēkam uzliktās robežas. Abi filozofi vēlējās izglÄ«tot cilvēkus, kā vislabāk dzÄ«vot Å”o robežu ietvaros, piekopjot tikumus, lai sasniegtu laimi un labklājÄ«bu.

Liberālā filozofija noraidÄ«ja Å”o nepiecieÅ”amÄ«bu sevi ierobežot. Tā visupirms atcēla ideju par dabisko kārtÄ«bu, kurai cilvēks ir pakļauts, un pēc tam – paÅ”u cilvēka iedabas nojēgumu. Liberālisms uzsāka dabaszinātņu un humanitāro zinātņu, kā arÄ« cilvēces un dabiskās pasaules attiecÄ«bu pārveidoÅ”anu. Pirmajā apvērsuma vilnÄ«, kuru aizsāka agrÄ«nie jaunlaiku renesanses domātāji, tika uzsvērts, ka cilvēkam ir jāpielieto dabaszinātnes un transformēta ekonomiskā sistēma, lai censtos valdÄ«t pār dabu. Otrajā vilnÄ«, kuru galvenokārt veidoja dažādas historicisma skolas 19. gadsimtā, noteiktu cilvēka iedabas ideju aizstāja ar ticÄ«bu cilvēka ā€želastÄ«gumamā€ un morālā progresa spējai. Lai gan Ŕīs liberālisma iterācijas – bieži sauktas par ā€žkonservatÄ«voā€ un ā€žprogresÄ«voā€ – paÅ”laik konkurē, ir vērtÄ«gi saprast to dziļās savstarpējās saiknes.

Pirmo liberālisma transformācijas vilni uzjundÄ«ja protoliberālais domātājs Frānsiss Bēkons. Tāpat kā (Bēkona sekretārs) Hobss, Bēkons uzbruka senajai aristoteliskajai un tomistiskajai dabas un dabisko tiesÄ«bu izpratnei un aizstāvēja cilvēka spēju ā€žpārvaldÄ«tā€ vai ā€žkontrolētā€ dabu – pat atceļot ā€œgrēkā kriÅ”anasā€ sekas un pasludinot iespēju uzvarēt cilvēka mirstÄ«gumu.

Liberālisms kļuva cieÅ”i saistÄ«ts ar jauno dabaszinātņu orientāciju. Tas pieņēma un attÄ«stÄ«ja arÄ« jaunu ekonomisko sistēmu – brÄ«vajā tirgÅ« balstÄ«tu uzņēmējdarbÄ«bu –, kas lÄ«dzÄ«gi aÄ£itēja par dabiskās pasaules izmantoÅ”anu, iekaroÅ”anu un pārvaldīŔanu. AgrÄ«nais modernais liberālisms cilvēka iedabu skatÄ«ja kā nemainÄ«gu – cilvēki no dabas ir savtÄ«gu intereÅ”u vadÄ«tas radÄ«bas, kuru zemākos impulsus var ekspluatēt, bet nevar fundamentāli izmainÄ«t. Taču Ŕī savtÄ«gā un kārÄ«gā cilvēka iedabas daļa, lietderÄ«gi izmantota, var veicināt ekonomisko un zinātnisko sistēmu, kas savukārt, pārņemot varu pār dabas fenomeniem, palielinātu cilvēku brÄ«vÄ«bu.

Otrais apvērsuma vilnis aizsākās kā atklāta Ŕī cilvēka iedabas skatÄ«juma kritika. Domātāju paaudzes no Ruso lÄ«dz Marksam, no Milla lÄ«dz DjÅ«ijam un no Ričarda Rortija lÄ«dz mÅ«sdienu ā€žtranshumānistiemā€ noliedza cilvēka iedabas nemainÄ«gumu. Viņi ir vienisprātis ar pirmā viļņa teorētiÄ·iem, ka cilvēki var iekarot dabu, un attiecina to arÄ« uz cilvēka iedabu.

Pirmā viļņa liberāļus mÅ«sdienās pārstāv ā€žkonservatÄ«vieā€, kuri uzsver nepiecieÅ”amÄ«bu zinātniski un ekonomiski pārvaldÄ«t dabu, bet neattiecina Å”o projektu arÄ« uz cilvēka iedabu. Viņi atbalsta teju jebkādu utilitāru pasaules izmantoÅ”anu ekonomiska labuma gūŔanai, bet iebilst pret vairumu biotehnoloÄ£isko ā€žuzlabojumuā€. Otrā viļņa liberāļi aizvien vairāk atzÄ«st gandrÄ«z jebkādus tehniskos lÄ«dzekļus, lai atbrÄ«votu cilvēkus no Ä·ermeņa bioloÄ£iskās dabas. PaÅ”reizējās politiskās diskusijas notiek lielākoties vai gandrÄ«z tikai starp Å”iem diviem liberāļu paveidiem. Neviena puse nepaceļ iztirzāŔanai pirmsliberālās tradÄ«cijas aizstāvēto fundamentāli atŔķirÄ«go izpratni par cilvēka iedabu un cilvēka attiecÄ«bām ar dabu.

Liberālisms tādējādi nav tikai – kā bieži tiek attēlots – Å”auri politisks konstitucionālas pārvaldÄ«bas un juridisku tiesÄ«bu aizstāvÄ«bas projekts. Tas tiecas pārveidot visu cilvēka dzÄ«vi un pasauli. Abi liberālisma apvērsumi – antropoloÄ£iskais individuālisms un voluntāristiskā izvēles koncepcija, kā arÄ« cilvēka atdalÄ«tÄ«bas no dabas un pretiŔķības dabai uzsvērÅ”ana – radÄ«ja jaunu un Ä«patnu izpratni par brÄ«vÄ«bu kā visaptveroŔāko iespējamo cilvēka autonomās darbÄ«bas sfēras izvērsumu.

Liberālisms tādējādi noliedz seno brÄ«vÄ«bas izpratni – brÄ«vÄ«bu kā apgÅ«tu spēju uzvarēt verdzisko sekoÅ”anu zemām un baudkārām dziņām. Å is brÄ«vÄ«bas paveids bija gan valsts, gan dvēseles paÅ”pārvaldes priekÅ”noteikums, kas indivÄ«du veikto tikumu loloÅ”anu un piekopÅ”anu cieÅ”i pietuvināja kopÄ«gajām paÅ”leÄ£islatÄ«vajām darbÄ«bām valstÄ«. Šādu sabiedrÄ«bu galvenās rÅ«pes bija visaptveroÅ”a indivÄ«du un pilsoņu audzināŔana un izglÄ«toÅ”ana paÅ”pārvaldes mākslā un tikumā.

Liberālisms tā vietā brÄ«vÄ«bu saprot kā stāvokli, kurā ir iespējama brÄ«va rÄ«cÄ«ba pozitÄ«vo tiesÄ«bu neierobežotā laukā. Å is nojēgums padara par esoÅ”u to, kas iedomātajā dabiskajā stāvoklÄ« bija tikai teorētisks, tādējādi pārveidojot pasauli, kurā cilvēka individuālisma teorija aizvien vairāk tiek padarÄ«ta par realitāti, kuru tagad uztur spēkā likumu, politikas, ekonomikas un paÅ”as sabiedrÄ«bas bÅ«ve. Liberālismā cilvēki aizvien vairāk dzÄ«vo autonomijas apstākļos, kuros mÅ«su Ŕķietamā dabiskā stāvokļa izraisÄ«tas anarhijas draudi tiek kontrolēti un apspiesti ar tiesÄ«bām un attiecÄ«gu valsts varas palielināŔanu. Kad cilvēce ir atbrÄ«vota no to veidojoÅ”ajām kopienām (atstājot tikai irdenas saiknes) un daba ir pakļauta kontrolei, uzkonstruētā autonomās brÄ«vÄ«bas sfēra Ŕķietami nebeidzami pleÅ”as aizvien lielāka.

Ironiskā kārtā, jo plaŔāka autonomijas sfēra tiek nodroÅ”ināta, jo aptveroŔākai ir jākļūst valstij. Šādi definētu brÄ«vÄ«bu ir nepiecieÅ”ams atbrÄ«vot no visām saistÄ«bu un attiecÄ«bu formām – no Ä£imenes lÄ«dz baznÄ«cai, no skolām lÄ«dz ciemiem un vietējām kopienām –, kas savulaik kontrolēja cilvēku uzvedÄ«bu ar neformālu un paražās balstÄ«tu gaidu un normu palÄ«dzÄ«bu. Å Ä«s kontroles formas pamatā bija balstÄ«tas kultÅ«rā, nevis politikā. Likumu bija mazāk, un tie lielā mērā pastāvēja kā kultÅ«ras normu – neformālās Ä£imenē, baznÄ«cā un lokālajā kopienā iemācÄ«tās piedienÄ«bas – izvērsums. AtbrÄ«vojot indivÄ«dus no Ŕīm saiknēm, palielinājās nepiecieÅ”amÄ«ba regulēt uzvedÄ«bu ar pozitivētiem likumiem. Vienlaikus, sociālo normu autoritātei sairstot, cilvēki tās aizvien vairāk izjÅ«t kā patvaļīgus, apspiedoÅ”us pārpalikumus no senākas kārtÄ«bas, tādējādi aicinot valsti aktÄ«vi tās iznÄ«dēt.

LÄ«dz ar to liberālisms sasniedz savu pilnbriedu divos ontoloÄ£iskos punktos: atbrÄ«votā indivÄ«dā un kontrolējoÅ”ajā valstÄ«. Hobsa Leviatānā Å”is process ir lieliski parādÄ«ts: valsts sastāv tikai no autonomiem indivÄ«diem, un Å”os indivÄ«dus ā€žierobežoā€ valsts. IndivÄ«ds un valsts iezÄ«mē divus ontoloÄ£iskās prioritātes punktus.

Å ajā pasaulē pateicÄ«ba pagātnei un pienākumi pret nākotni ir aizstāti ar teju universālu tiekÅ”anos pēc tÅ«lÄ«tēja apmierinājuma: kultÅ«ra tā vietā, lai nodotu tālāk pagātnes viedumu un pieredzi un tādējādi kultivētu paÅ”savaldÄ«bas un piedienÄ«bas tikumus, kļūst par hedonistiska žvinguļa, primitÄ«va raupjuma un izkliedētÄ«bas sinonÄ«mu. Tā ir orientēta uz patērēŔanas, kārÄ«bu un noŔķirtÄ«bas veicināŔanu. AttiecÄ«gi sabiedrÄ«bā sāk dominēt mākslÄ«gi sevi pavairojoÅ”a sociāli destruktÄ«va uzvedÄ«ba.

Skolās piedienÄ«bas, labas uzvedÄ«bas un akadēmiskā godÄ«guma normas aizstāj vispārēja bezlikumÄ«ba un krāpÅ”anās (lÄ«dz ar aizvien lielāku jaunatnes novēroÅ”anu), kamēr attiecÄ«bu nobrieÅ”anas un aplidoÅ”anas tradÄ«cijas nomaina ā€žvienas nakts sakariā€ un utilitāras seksuālās attiecÄ«bas. Stabilas un uz mūžu noslēgtas laulÄ«bas normu aizstāj dažādi attiecÄ«bu modeļi, kas nodroÅ”ina precētu un neprecētu indivÄ«du autonomiju. Bērnus aizvien biežāk uzskata par individuālo brÄ«vÄ«bu ierobežojumu, kas, par spÄ«ti faktam, ka dzimstÄ«ba visur attÄ«stÄ«tajā pasaulē samazinās, spēlē lomu liberālisma uzstājÄ«bā uz abortu pieejamÄ«bu. Ekonomiskajā sfērā dzīŔanās pēc ātras peļņas – bieži izrietoÅ”a no nemitÄ«gas prasÄ«bas pēc tÅ«lÄ«tēja izdevÄ«guma – aizstāj ieguldīŔanu un rÅ«pÄ«gu pārraudzÄ«bu. Un mÅ«su attiecÄ«bās ar dabu Ä«stermiņa zemes bagātÄ«bu ekspluatācija kļūst par jaunām dabiskajām tiesÄ«bām, pat ja tādēļ mÅ«su bērniem bÅ«s jātiek galā ar tādu resursu kā aramzeme un dzeramais Å«dens trÅ«kumu. Šādas rÄ«cÄ«bas ierobežoÅ”anu saprot (ja vispār) kā jautājumu, kurÅ” jārisina valstij ar pozitivētu likumu palÄ«dzÄ«bu, nevis cilvēka spējai sevi savaldÄ«t, Å”o savaldÄ«bu iegÅ«stot no kultÅ«ras normām.

Balstoties idejā, ka dzÄ«ves pamatdarbÄ«ba ir dzīŔanās pēc tā, ko Hobss sauca par ā€žvaru pēc varas, kas izbeidzas tikai nāvÄ“ā€ – un ko Aleksis de Tokvils vēlāk aprakstÄ«ja kā ā€žnemieruā€ vai ā€žsatraukumuā€ –, nebeidzamajai virzÄ«bai pēc sevis Ä«stenoÅ”anas un lielākas varas apmierināt cilvēciskās kāres ir nepiecieÅ”ama ekonomiska izaugsme aizvien lielākā paātrinājumā un nebeidzama patērēŔana. Liberālā sabiedrÄ«ba tik tikko spēj pārdzÄ«vot Ŕādas attÄ«stÄ«bas palēnināŔanos, un tā sabruktu, ja ekonomiskā izaugsme uz kādu laiku apstātos vai regresētu. VienÄ«gais mērÄ·is un attaisnojums Å”ai vienaldzÄ«bai pret cilvēka mērÄ·i – uzsvara pārvirzīŔanai no ā€œlabÄā€ uz ā€œpareizoā€ – ir liberālā cilvēka kā paÅ”radoÅ”a, ekspresÄ«va indivÄ«da pieņemÅ”ana. Lai to panāktu, ir nepiecieÅ”ams izvairÄ«ties no patiesi grÅ«tām izvēlēm, tās aizvietojot tikai ar dažādu dzÄ«vesveidu paleti.

Liberālisma dibinātājiem sociālo normu pastāvÄ«gums Ŕķita paÅ”saprotams pat tad, kad viņi centās atbrÄ«vot indivÄ«dus no cilvēku audzinoÅ”ajām saistÄ«bām un paÅ”savaldÄ«bas apgūŔanas, kas savulaik Ŕīs normas uzturēja. Sākotnēji pieņēma, ka Ä£imenes, skolas un vietējās kopÄ«bas nezaudēs savu vitalitāti un neizzudÄ«s, pat ja to filozofiskie pamati tiks sagrauti. Taču Å”is grauÅ”anas darbs, liberālismam izplatoties un normu veidojoÅ”o autoritatÄ«vo institÅ«ciju varai mazinoties, noveda pie Å”o vērtÄ«bu un labumu sairÅ”anas. Vēlākā stadijā pasÄ«vā resursu izsmelÅ”ana ir kļuvusi par aktÄ«vu iznÄ«cināŔanu: kopÄ«bas formas, kas vēsturiski nodarbojās ar Å”o normu audzināŔanu un uzturēŔanu spēkā, aizvien biežāk skata kā autonomas brÄ«vÄ«bas ŔķērŔļus, un valsts aparātu pievērÅ” uzdevumam atbrÄ«vot indivÄ«dus no Ŕādām važām.

Liberālisms savos centienos iekarot dabu materiālajā un ekonomiskajā sfērā ir izsmēlis mūžsenus resursu uzkrājumus. Lai kāda nebÅ«tu mÅ«sdienu politiÄ·u programma, tā vienmēr ietvers vairāk. Liberālisms var funkcionēt, tikai nemitÄ«gi palielinot pieejamo un patērējamo materiālo labumu daudzumu un tādējādi nemitÄ«gi vērÅ”ot plaÅ”umā dabas iekaroÅ”anu un pakļauÅ”anu. Neviens nevar nonākt ietekmÄ«gā politiskā amatā, aicinot uz ierobežojumiem un paÅ”savaldÄ«bu.

Liberālisms tādējādi bija titāniska mēroga derÄ«bas, ka senās uzvedÄ«bas normas var atcelt jaunas atbrÄ«voÅ”anas formas vārdā un ka dabas iekaroÅ”ana dos degvielu teju neierobežotu izvēļu iespējoÅ”anai. Å o centienu rezultāti – morālās paÅ”savaldÄ«bas un dabas resursu izsmelÅ”ana – neizbēgami liek jautāt, kas nāks pēc liberālisma.

Ja man ir taisnÄ«ba, ka liberālais projekts ir pretrunÄ«gs un ka tas noved pie to morālo un materiālo uzkrājumu izsmelÅ”anas, uz kuriem tas ir paļāvies, tad mÅ«su priekŔā ir izvēle. Mēs varam izvēlēties tiekties pēc lokālākām paÅ”pārvaldes formām vai pēc noklusējuma ciest no svārstÄ«bām starp aizvien pieaugoÅ”u anarhiju un aizvien izmisuŔākas valsts represÄ«vi uzspiestu kārtÄ«bu. LoÄ£iski secināms, ka liberālisms galu galā ir ilgtnespējÄ«gs visos aspektos: tas nevar mūžīgi uzturēt kārtÄ«bu starp autonomiem indivÄ«diem, kuriem aizvien vairāk trÅ«kst audzinoÅ”u sociālo normu, un ierobežotā pasaulē tas nevar nodroÅ”ināt nebeidzamu materiālo izaugsmi. Mēs varam vai nu izvēlēties sevis ierobežoÅ”anas nākotni, kurā mācāmies no vietējo kopienu paÅ”pārvaldes, vai arÄ« neizbēgami nonākt nākotnē, kurā vienlaikus pastāv gan visatļautÄ«ba, gan galēja apspiestÄ«ba.

Seno tēzi, ka cilvēks ir valsti veidojoÅ”a dzÄ«va bÅ«tne, kuram ar kopienā apgÅ«ta tikuma loloÅ”anu un piekopÅ”anu jāsasniedz lokāla un kopÄ«gota sevis ierobežoÅ”ana un paÅ”pietiekamÄ«ba – stāvoklis, ko pareizi saprot kā brÄ«vÄ«bu, –, nevar mūžīgi noliegt, nerēķinoties ar sekām. PaÅ”laik mēs mēģinām ārstēt neskaitāmos sociālos, ekonomiskos un politiskos liberālisma brÄ«vÄ«bas simptomus, nevis dziļākos Å”o simptomu cēloņus – fundamentālo liberālisma filozofisko pieņēmumu patoloÄ£iju. Kamēr vairums analÄ«tiÄ·u paÅ”reizējās krÄ«zes – morālās vai ekonomiskās – uztver kā tehnisku problēmu, kas jārisina ar labākiem likumiem, paÅ”iem apdomÄ«gākajiem pilsoņiem ir jāapsver, vai Ŕīs krÄ«zes nav gaidāmas sistēmiskas zemestrÄ«ces pirmie grÅ«dieni. AtŔķirÄ«bā no senajiem romieÅ”iem, kuri, ticot savas pilsētas mūžīgumam, nespēja iedomāties stāvokli pēc Romas, barbarisma pieaugums pilsētā liek apsvērt iespēju, vai gadÄ«jumā nepastāv kāds labāks ceļŔ. 



[1] Vigi (Whigs) bija viena no divām galvenajām politiskajām partijām Lielbritānijā no 17. gadsimta beigām lÄ«dz 19. gadsimta vidum. Vēlākās Liberālās partijas priekÅ”tece; atbalstÄ«ja reformas, progresu.

Print Friendly, PDF & Email
close

Vēlos saņemt apkopojumus uz norādīto adresi: