Fragments no Patrika Denīna grāmatas Kāpēc liberālisms cieta neveiksmi, kas gada nogalē iznāks izdevniecībā KODOKA. Tulkotājs Ēriks Heinsbergs. Telos sarunu par šo grāmatu klausīties: https://telos.lv/kapec-liberalisms-cieta-neveiksmi/
Liberālisma pamatuzdevums ir tā nosaukumā: brīvība. Liberālisms ir bijis pievilcīgs un noturīgs, jo tas ir pievērsies dvēselē dziļi iesakņotajām ilgām pēc brīvības. Liberālisma vēsturiskais aizsākums un globālais valdzinājums nav nejaušs; tas ir īpaši piesaistījis varas patvaļai, netaisnīgai nevienlīdzībai un nabadzībai pakļautus cilvēkus. Neviens cits politiskās filozofijas virziens nav praktiski pierādījis spēju tik regulāri un paredzami vairot labklājību, nodrošināt relatīvu politisko stabilitāti un veicināt individuālās brīvības. 1989. gadā Frānsisam Fukujamam bija pamats apgalvot, ka ilgais disputs starp režīmu ideoloģijām ir beidzies un ka liberālisms ir vēstures beigu stāvoklis.
Liberālisms, protams, neatklāja vai neizgudroja ilgas pēc brīvības: vārdam libertas ir antīkas saknes, un tās aizstāvība un īstenošana ir bijis viens no galvenajiem mērķiem, sākot jau no pirmajiem politiskās filozofijas aizmetņiem senajā Grieķijā un Romā. Rietumu politiskās tradīcijas pamatteksti ir īpaši pievērsušies jautājumam, kā savaldīt tirāniskas sliecības un tirānijas nostiprināšanos, un vairākkārt ir nonākuši pie secinājuma, ka galvenie līdzekļi pret tirāniskiem kārdinājumiem ir tikumu izkopšana un valdīšana pār sevi. Grieķi valdīšanu pār sevi uzskatīja par saistošo elementu starp indivīdu un polisu, apzinoties, ka kā viens, tā otrs ir iespējami, ja visā kopienā tiek uzturēti spēkā un vairoti savaldības, gudrības, mērenības un taisnīguma tikumi. Pašpārvalde valstiskajā kopienā bija iespējama tikai tad, ja pašsavaldības tikums valdīja pār pilsoņu dvēselēm; un indivīdu valdīšana pār sevi varēja īstenoties tikai valstiskajā kopienā, kura saprata, ka pilsonība kā tāda ir nepārtraukta tikumības piekopšana likumos un paražās. Grieķu filozofija lika uzsvaru uz paideia jeb audzināšanu tikumā kā galveno ceļu tirānijas nepieļaušanā un pilsoņu brīvības aizsargāšanā. Tomēr šādiem secinājumiem līdzās pastāvēja (pat ja brīžiem saspīlēti) arī nevienlīdzības attaisnošana ne tikai aicinājumā iecelt viedu valdnieku no valdītāju šķiras, bet arī verdzības vispārējā pieļaušanā.
Romas un viduslaiku kristīgās filozofijas tradīcijas saglabāja grieķu likto uzsvaru uz tikumu kultivēšanu kā galveno aizsardzību pret tirāniju un izveidoja institūtus, kuru mērķis bija atsvērt valdītāju varu, reizē (dažādā mērā) atverot kanālus neformālai un dažkārt formālai pavalstnieku viedokļa politiskai paušanai. Daudzi no pārvaldes institūtiem, kurus mūsdienās saista ar liberālismu, vismaz sākotnēji radās un attīstījās daudzu gadsimtu gaitā pirms modernās ēras. To starpā bija konstitucionālisms, varas dalīšana, baznīcas un valsts ietekmes sfēru nošķiršana, tiesības un aizsardzība no varas patvaļas, federālisms, likuma vara un valsts aparāta ierobežošana. Indivīdu tiesību aizsardzība un ticība neaizskaramai cilvēka cieņai, lai gan tās ne vienmēr tika principiāli atzītas un praktizētas, bija viduslaiku Eiropas radīts filozofisks sasniegums pirms modernās ēras. Daži pētnieki liberālismu vienkārši uzskata par dabisku pārmaiņu rezultātu un gara attīstības perioda un protoliberālistiskas domāšanas kulmināciju, nevis par radikālu atkāpšanos no pirmsmodernitātes laika.
Lai gan šis skatījums, ņemot vērā acīmredzamu vēsturisko nepārtrauktību, ir nopietni apsverams, jāņem vērā arī pretēji uzskati, ka modernitātes sākumā notika būtisks pārrāvums – radās jauna, no pirmsmodernitātes perioda nošķirta politiskā filozofija. Institucionālās un pat semantiskās saistības starp klasisko un kristīgo pirmsmodernitātes laiku un modernitāti, kas ierosināja liberālisma rašanos, var būt mānīgas. Liberālisma galvenais sasniegums nebija tikai pilnīga agrākā noliegšana. Daudzos gadījumos tas sasniedza savu mērķi, pārdefinējot vārdus un konceptus un tādējādi piesūcinot pastāvošos institūtus ar fundamentāli atšķirīgiem antropoloģiskiem pieņēmumiem.
Lai gan brīvības vārdu saglabāja, tās būtību fundamentāli izmainīja. Brīvību ilgstoši uzskatīja par tirāniju nepieļaujošu pašpārvaldes priekšnoteikumu valstī un indivīda dvēselē. Tādējādi uzskatīja, ka brīvība ietver disciplīnu un vingrināšanos vēlmju ierobežošanā un attiecīgos sociālos un politiskos iedibinājumus, kas centās ieaudzināt attiecīgos tikumus un veicināja pašpārvaldes mākslu. Klasiskā un kristīgā politiskā doma apzināti bija drīzāk „māksla” nekā „zinātne”: tā plaši paļāvās uz laimīgā kārtā parādījušamies valsts dibinātājiem un valstsvīriem, kuri spēja uzturēt politiskus un sociālus tikumīgumu vairojošus ciklus un kuri atzina, ka ikviena cilvēku radīta institūcija neizbēgami var pieredzēt sairšanu vai samaitāšanos.
Būtiska modernitātes pazīme bija šī ilglaicīgā politikas skatījuma noliegums. Sociālos un politiskos iedibinājumus sāka uzskatīt par neefektīviem un nevēlamiem. Liberālisma saknes slēpās mēģinājumos apgāzt virkni antropoloģisku pieņēmumu un sociālo normu, kas nu tika uzskatītas par patoloģijas cēloņiem – konfliktu avotiem un individuālās brīvības šķēršļiem. Liberālisma pamatus lika vairāki domātāji, kuru galvenais mērķis bija izjaukt, viņuprāt, iracionālas reliģiskas un sociālas normas, lai sasniegtu pilsonisku mieru, kas savukārt vairotu stabilitāti un labklājību, un ar laiku arī individuālo sirdsapziņas un rīcības brīvību.
Šīs domas un prakses apvērsuma pamatā bija trīs centieni. Pirmkārt, politiku vajagot balstīt nevis tieksmē uz „augstāko”, bet spējā paļauties uz „zemāko”. Klasiskie un kristīgie centieni vairot tikumu tika noliegti kā paternālistiski un neefektīvi – ļaunprātīgi izmantojami un neuzticami. Tieši Makjavelli nošķīrās no klasiskajiem un kristīgajiem centieniem mazināt tirānijas kārdinājumu ar audzināšanu tikumā, atzīstot pirms modernā laika pastāvošo filozofisko tradīciju par nepārtrauktu nereālistisku un neīstenojamu fantāziju sēriju ar „izdomātām republikām un hercogistēm, kuras nekad praksē nav pastāvējušas un nevarētu pastāvēt; jo plaisa starp to, kā cilvēki uzvedas un kā tiem vajadzētu uzvesties, ir tik liela, ka ikviens, kurš, tiecoties pēc ideāla, ignorē ikdienas realitāti, drīz vien atklāj, ka viņam ir iemācīts, kā sevi iznīcināt, nevis saglabāt.” Tā vietā, lai veicinātu nereālistiskus – jo īpaši sevi ierobežojošus – nesasniedzamus rīcības standartus, Makjavelli piedāvāja būvēt politisko filozofiju uz novērojamas cilvēku uzvedības – lepnuma, savtīguma, alkatības un godkāres – pamatiem. Turklāt viņš mēģināja pamatot, ka brīvība un politiskā drošība ir labāk sasniedzama, sarīdot dažādas šķiras citu pret citu – veicinot citu ieslēgšanu „nežēlīgā konfliktā”, lai aizsargātu savas intereses –, nevis cēli apelējot pie „kopīgā labuma” un politiskas saskaņas. Atzīstot neiznīdējamo cilvēka savtīgumu un alkas pēc mantiskajiem labumiem, ir iespējams izdomāt veidus, kā no šīm tieksmēm gūt labumu, nevis mēģināt tās mazināt vai ierobežot.
Otrkārt, klasiskais un kristīgais uzsvars uz tikumību un sevis ierobežošanas un pašsavaldības kultivēšanu bija atkarīgs no to veicinošām normām un sociālām struktūrām politiskajā, sabiedriskajā, reliģiskajā, ekonomiskajā un ģimenes dzīvē. Agrāk atzītos neatņemamos balstus tikuma izkopšanā, kas tādējādi bija nosacījumi brīvībai no tirānijas, sāka skatīt kā apspiestības, patvaļas un ierobežotības avotus. Savukārt Dekarts un Hobss pauda, ka iracionālu paražu un nepārbaudītu tradīciju – it sevišķi reliģisku uzskatu un prakšu – valdīšana ir varas patvaļas un neproduktīvu savstarpēju konfliktu avots un tādējādi šķērslis stabilai un labklājīgai valsts iekārtai. Viņi piedāvāja atmest paražas un tradīcijas ar „domu eksperimentiem”, kas, konceptuāli atņemot cilvēkiem gadījuma rakstura īpašības, kuras tiem apslēpa viņu īsto dabu, cilvēkus reducēja līdz to dabiskajai būtībai. Viņu mērķis bija filozofiju un politiku novietot uz saprātīga un refleksijā balstīta pamata. Abi uzticējās individuālistiskākai racionalitātei, kas, vadot rīcību, varētu aizstāt ilgi pastāvošās sociālās normas un paražas, un viņi uzskatīja, ka iespējamu novirzīšanos no racionalitātes var izlabot ar centralizētas, politiskas valsts juridiskiem aizliegumiem un sankcijām.
Treškārt, tā kā politiskie pamati un sociālās normas prasīja līdzekļus stabilitātes un paredzamības nodrošināšanai un (ar laiku) individuālo brīvību lauka palielināšanai, bija jāpārvar arī cilvēka pakļautība dabas varai un tās nospraustajām robežām. „Jaunu politikas zinātni” bija jāpavada jaunai dabas zinātnei – zinātnei, kas meklētu praktisku labumu, dodot cilvēkiem izredzes cīņā pret dabu. Hobsa darba devējs Frānsiss Bēkons popularizēja jaunu natūrfilozofijas paveidu, kas palielinātu cilvēka valdīšanu pār dabu, „atvieglojot cilvēka stāvokli”, un to plānoja panākt, vairojot zināšanu lietderīgumu. Modernās zinātnes revolūcija tādējādi pieprasīja apgāzt tādas filozofiskās tradīcijas kā stoicismu un kristīgo uzsvaru uz „pieņemšanu” par labu ticībai pieaugošai un potenciāli neierobežotai cilvēka spējai kontrolēt apstākļus un apmierināt savas vēlmes pasaulē.
Lai gan, spriežot pēc šo domātāju atturīgās attieksmes pret tautas varu, neviens no viņiem nebija liberālis, viņu revolucionārā politikas, sabiedrības, zinātnes un dabas izpratnes pārveidošana lika pamatus modernajam liberālismam. Nākamajās desmitgadēs un gadsimtos virkne domātāju papildināja šos trīs domāšanas apvērsumus, pārdefinējot brīvību kā cilvēku atbrīvošanu no pastāvošās autoritātes, emancipējot no patvaļīgas kultūras un tradīcijām un izplešot cilvēka varu un valdījumu pār dabu ar zinātniskiem atklājumiem un ekonomisku labklājību. Liberālisma augšupeja un triumfs prasīja neatslābstošus pūliņus, lai iedragātu klasisko un kristīgo brīvības izpratni, demontētu vispārējās normas, tradīcijas un prakses un, iespējams, visbūtiskāk – pārdefinētu centralitātes izpratni indivīda primātu un izolētu viņu no dzimšanas apstākļu radītajām gadījuma rakstura īpašībām, pasludinot valsti par galveno individuālo tiesību un brīvību aizstāvi.
Šo domāšanas un rīcības apvērsumu liberālā pieņemšana radīja titāniska mēroga derības, ka ir iespējama tiekšanās pēc pavisam jaunas brīvības izpratnes un ka tā ir sasniedzama, apgāžot agrāko filozofijas tradīciju un reliģijas un sociālās normas, kā arī izveidojot jaunas attiecības starp cilvēku un dabu. „Vigu”[1] burtiskā politiskās vēstures interpretācija ir, ka šīs derības ir neapstrīdami uzvarētas. Liberālisma atnākšana iezīmē neapgaismoto laiku beigas, cilvēces atbrīvošanu no tumsas, apspiestības un nepamatotas nevienlīdzības pārvarēšanu, monarhijas un aristokrātijas norietu, labklājības un moderno tehnoloģiju uzvaras gājienu un teju nepārtraukta progresa laikmeta iestāšanos. Liberālismam piedēvē reliģisko karu pārtraukšanu, iecietības un vienlīdzības laikmeta uzsākšanu, personīgo iespēju un sociālās mijiedarbības vairošanu, kas mūsdienās vainagojas globālismā, un vēl aizvien izcīnāmas uzvaras pār seksismu, rasismu, koloniālismu, heteronormativitāti un gūzmu citiem nepieņemamiem aizspriedumiem, kas šķeļ, pazemo un segregē.
Pēc pēdējā ideoloģiskā sāncenša sabrukuma liberālisma galējo un neapšaubāmo uzvaru 1989. gadā pasludināja Frānsiss Fukujama savā ietekmīgajā rakstā „Vēstures beigas”. Fukujama uzskatīja, ka liberālisms sevi ir pierādījis kā vienīgo leģitīmo iekārtu, jo tas ir pārspējis visus izaicinātājus un uzveicis visus sāncenšus, jo īpaši tāpēc, ka tas darbojas, jo ir saskaņā ar cilvēka dabu. Derību īstenošanās piecu gadsimtu gaitā (liberālismu pirmoreiz kā politisku eksperimentu mēģināja īstenot dzīvē Amerikas liberālās republikas dibinātāji tieši divsimt gadus pirms Fukujamas pārdrošās tēzes), parasti saduļķotajā un sāncensības pilnajā politiskās filozofijas un prakses arēnā visiem bija atklājusies ar agrāk nepieredzētu skaidrību.
Sekas vispārizplatītajam uzskatam, ka liberālisma triumfs ir pilnīgs un neapstrīdams (citi skatījumi vairs nav pat apsvēršanas vērti), ir liberālās kārtības ietvaros izdarīts secinājums, ka kaites, ar kurām sirgst politiskais ķermenis un pilsoniskā, un privātā sfēra, ir vai nu pārpalikumi no nepietiekami realizēta liberālisma vai nejaušas problēmas, kuras atrisināmas ar likumdošanas vai tehnoloģiskiem līdzekļiem, nepametot liberālisma apvārsni. Liberālisma panākumi apgrūtina domāšanu par iespējamību, ka šībrīža lielākais liberālisma apdraudējums varētu atrasties tā iekšpusē, nevis ārpusē. Šī apdraudējuma spēks nāk no liberālisma fundamentālās dabas; no tā, ko uzskata tieši par tā stiprajām pusēm – it sevišķi no ticības liberālisma spējai labot savus trūkumus un liberālisma ticības progresam un nebeidzamiem uzlabojumiem. Tas traucē pamanīt tā dziļāko vājību un pat paša radīto norietu. Lai kādas būtu mūsdienu ligas, nav tādu izaicinājumu, ko nevarētu atrisināt ar vēl pilnīgākiem liberāliem risinājumiem.
Šīs ligas ietver savtīgo interešu korozīvo ietekmi uz sabiedrību un pilsonisko kopienu – slimību, kuru izraisa zāles, ko lieto, lai izārstētu agrāko paļaušanos uz tikumiem. Šī liga ne tikai aizvien vairāk parādās visā sabiedrības mijiedarbībā un institūcijās – tā iespiežas arī liberālajā politikā. Nomācot jebkādu apelēšanu pie kopīgā labuma, tā rada nulles summas spēles domāšanas veidu. Tā visas valsts mērogā polarizē pilsoņus, kuri aizvien vairāk vadās pēc privātiem un lielā mērā materiāliem apsvērumiem. Līdzīgi „zāles”, ar kurām indivīdus varētu atbrīvot no agrāk nozīmīgajām kultūrām, rada paražu iztrūkumu, kura dēļ ir nepieciešami jauni juridiski risinājumi, policijas iejaukšanās un aizvien lielāka iedzīvotāju novērošana. Piemēram, tā kā sociālās normas un piedienība ir vājinājusies un apelēšanu pie cilvēka rakstura noraida kā paternālistisku un tirānisku, aizvien biežāk ASV skolās ievieto novērošanas kameras – anonīmu pārraudzību, kas ir pamats sodīšanai post factum. Pielietotais ārstniecības līdzeklis – cilvēka valdīšana pār dabu – rada sekas, kas liecina, ka šī kundzība labākajā gadījumā ir īslaicīga un iluzora: fosilā kurināmā izmantošanas ekoloģiskās izmaksas, neierobežota antibiotiku lietošana, politiskā krīze, kas sekos darbaspēka aizstāšanai ar tehnoloģijām, un tamlīdzīgi. Viens no lielākajiem cilvēces nākotnes izaicinājumiem ir spēja pārdzīvot progresu.
Taču, iespējams, visbūtiskāk: liberālisms tērē pirmsliberālā laikmeta mantojumu un resursus, kuri to reiz uzturēja, bet kurus tas nespēj atjaunot. Sociālo saikņu iziršana gandrīz visās dzīves jomās – ģimenē, kaimiņu attiecībās, vietējā kopienā, reliģijā un pat nacionālajā līmenī – uzrāda liberālisma iekšējās loģikas progresējošo vektoru un ir tā dziļākās nestabilitātes avots. Liberālisma novienādojošās ievirzes sekas un viena no tā trausluma pazīmēm ir pieaugošais uzsvars uz centralizētām nacionālām un pat pārnacionālām valdībām un aizvien dedzīgāki politiskie cīniņi par tām. Globālais tirgus izstumj ekonomiskās subkultūras, uzspiežot bezpersonisku darījumu loģiku, kas rada kapitālisma krīzi un tā gaidāmās sabrukšanas vīziju. Cīņas par tiesisko regulējumu tādās jomās kā izglītība un veselības aprūpe, kurās kā risinājumu piedāvā vai nu valsti, vai brīvo tirgu, atspoguļo to aprūpes formu vājināšanos, kuras bija atkarīgas no kopības saiknēm un gatavības aprūpēt tuvākos un kuras nedz valsts, nedz brīvais tirgus nevar cerēt ne vairot, ne aizstāt. Liberālisma uzvaras gājienam ir izdevies izsūkt sociālos un dabas resursus, kurus pats liberālisms nav radījis un nevar atjaunot. Taču tieši šie resursi liberālismu uzturēja arī tad, kad tā ekspansija ārdīja šos neapzinātos un neatzītos pamatus.
Liberālisms ir noslēdzis derības, ka tas spēj radīt vairāk ieguvumu nekā zaudējumu, vienlaikus liberalizēto cilvēci padarot nejūtīgu pret faktu, ka pieaugošās izmaksas ir piedāvāto ieguvumu rezultāts. Tādējādi vairākums mūsdienās šīs derības uzskata par uzvarētām – pretējais vairs netiek apsvērts. Tomēr, ja minētās liecības skaidri saskatām nevis kā nejaušību, bet gan kā parādības, kuras tieši izriet no liberālisma pilnbrieda, tās atklāj, ka parādu piedzinējs jau klauvē pie durvīm. Apjausma, ka uzvarētājs ir spēļu zāles īpašnieks, pie mums atnāca lēni. Liberālisma panākumu izraisītās negatīvās blaknes liecina, ka tikai vājredzīga ideoloģija var apslēpt liberālisma nespēju būt ilgtspējīgam.
Modernā konstitucionālisma tiesiskais un politiskais ietvars nepieprasa liberālu valsts iekārtu per se. Liberālu iekārtu ir dzemdinājuši divi pamatpieņēmumi. Liberālismu pašos pamatos veido divi dziļāki antropoloģiski postulāti, kas rada liberālo institūciju īpašo orientāciju un veidolu: 1) antropoloģiskais individuālisms un voluntāristiska izvēles koncepcija, un 2) cilvēka nošķirtība no dabas un pretišķība tai. Abi šie cilvēka iedabas un izpratnes par sabiedrību apvērsumi arī veido „liberālismu”, ieviešot radikāli jaunu „brīvības” definīciju.
Liberālais voluntārisms
Pirmais apvērsums un liberālisma iezīmīgākais aspekts ir politikas balstīšana voluntārismā – indivīdu izvēles neierobežotībā un autonomijā. Šo argumentu pirmo reizi, protoliberāli aizstāvot monarhiju, formulēja Tomass Hobss. Hobsaprāt, cilvēki dabiski pastāv radikālas neatkarības un autonomijas stāvoklī. Atzīstot to apstākļu trauslumu, kuros dzīve ir „riebīga, vardarbīga un īsa”, cilvēki, pamatojoties savās racionālajās un savtīgajās interesēs, upurē lielāko daļu dabisko tiesību, lai iegūtu valsts suverēna radītu aizsardzību un drošību. Attiecīgi, valstiskās iekārtas leģitimitāti nodrošina piekrišana.
Valsts Hobsa izpratnē ir radīta, lai ierobežotu indivīdu rīcību – tā tiesiski ierobežo radikāli nošķirto cilvēku potenciāli destruktīvo darbību. Likumi ir praktiski ierobežojumi savtīgu interešu vadītiem indivīdiem. Hobss neņem vērā tādu savu interešu ierobežošanu, kuras pamatā ir tuvu cilvēku savstarpējās attiecības. Darbā Leviatāns viņš raksta, ka likumi ir salīdzināmi ar žogu, kas „ceļiniekus nevis aptur, bet notur uz ceļa”; proti, likumi ierobežo cilvēku dabiskās „impulsīvu vēlmju, pārsteidzīgas un neapdomīgas” rīcības tendences, tādējādi kalpojot kā ārējs mūsu dabīgās brīvības ierobežojums. Savukārt brīvība pastāv tur, „kur likums klusē”, un tā tiek ierobežota tikai tiktāl, ciktāl to eksplicīti nosaka valsts „autorizētas” normas. Tikai valsts drīkst nospraust robežas mūsu dabiskajai brīvībai: valsts ir vienīgais pozitīvo tiesību radītājs un uzturētājs – valsts pat izšķir pieļaujamus un nepieļaujamus reliģiskās ticības izpausmes veidus. Valstij ir uzticēts uzturēt sociālo stabilitāti un nepieļaut atgriešanos dabiskajā anarhijā; attiecīgi tā „nodrošina” mūsu dabīgās tiesības.
Hobsa skatījumā cilvēki pēc savas iedabas ir būtnes bez attiecībām, viņi ir atsevišķi un autonomi radījumi. Liberālisms aizsākās kā projekts, kurā visu cilvēcisko attiecību – sākot ar valstiskajām saiknēm, bet neaprobežojoties tikai ar tām – leģitimitāte kļuva aizvien atkarīgāka no tā, vai šīs attiecības ir izvēlētas, turklāt izvēlētas, vadoties no to kalpošanas racionālām savtīgām interesēm.
Hobsa filozofiskais pēctecis Džons Loks uzskatīja, ka voluntāristiskā loģika galu galā ietekmē visas attiecības, arī ģimeniskās. Džons Loks – pirmais liberālisma filozofs – Otrajā traktātā par valdību gan atzina, ka vecāku pienākums audzināt bērnus un atbilstošais bērnu pienākums klausīt vecākus izriet no baušļa „tev būs savu tēvu un māti godāt”, taču tālāk viņš rakstīja, ka katram bērnam galu galā ir pašam jāpiekrīt savam mantojumam. Tādējādi pēc alegorijas ar sabiedrības pirmsākumiem katrs cilvēks “aizsākas” sava veida dabiskajā stāvoklī, kurā viņš rīkojas kā cilvēks ar autonomu izvēli. „Ikviens cilvēka bērns, no dabas būdams tikpat brīvs kā jebkurš viņa priekštecis vienmēr ir bijis, kamēr vien viņš apveltīts ar šo brīvību, var izvēlēties, kādai sabiedrībai pievienoties un kādai valstij pakļauties. Taču, ja viņš izvēlēsies baudīt savu priekšteču mantojumu, viņam tas jādara ar tādiem pašiem nosacījumiem, kādi bija viņa priekštečiem, un jāpakļaujas visiem šim īpašumam līdzi nākošajiem pievienotajiem nosacījumiem.” Pat tie, kuri visos aspektos pieņem no vecākiem saņemto un mantoto, to dara, tam piekrītot, pat ja piekrišana nav izteikta vārdos.
Pat laulība, pēc Loka domām, ir jāsaprot kā līgums ar pagaidu noteikumiem, kas var tikt laboti – it sevišķi, kad bērnu radīšanas pienākums ir izpildīts. Ja šī visaptverošā brīvās izvēles loģika attiecas pat uz pašām vienkāršākajām ģimeniskajām attiecībām, tad vēl jo vairāk tā attiecas uz ne tik ciešām attiecībām, kas saista cilvēkus ar citām institūcijām un biedrošanās formām; tajās dalību nemitīgi novēro un izvērtē pēc tās sniegtā labuma vai apgrūtinājuma cilvēka individuālām tiesībām.
Tas gan nenozīmē, ka pirmsliberālajā ērā indivīda izvēles brīvību noraidīja. Daudzu citu nozīmīgu iniciatīvu starpā kristietība pirmsliberālajā laikmetā veicināja cilvēka izvēles lauka paplašināšanu, pārveidojot laulību no tāda institūta, kura pamatā ir sociāli un īpašuma apsvērumi, uz tādu, kas balstās brīvi lemjošu indivīdu lēmumā savienoties sakramentālas laulības saitēm. Jaunievedums institūtu, kopību, sociālo saikņu, biedrošanās un pat personīgo attiecību izvērtējumā bija galvenā un noklusētā uzsvara pārnešana uz individuālām savtīgām interesēm balstītos apsvērumos, plašāk neapsverot šo paša veikto izvēļu ietekmi uz kopienu, pienākumiem pret radīto kārtību un galu galā pret Dievu.
Liberālisms aizsākās ar eksplicīti formulētu tēzi, ka tas vienīgi skaidro politisko, sociālo un privāto lēmumu pieņemšanu. Tomēr implicīti tas bija veidots kā priekšrakstošs projekts: tā piedāvātajam cilvēka brīvās gribas aprakstam patiesībā bija jāaizstāj cita cilvēka sevis izpratnes un pieredzes forma. Tādējādi liberālā teorija centās mācīt cilvēkus citādi domāt par sevi un savām attiecībām. Liberālisms nereti pretendē uz neitralitāti jautājumā par liberālajā sabiedrībā pieņemtajām izvēlēm; tas ir „tiesību”, nevis kāda noteikta „labuma” nojēguma aizstāvis.
Un tomēr liberālismā nav neitrālas attieksmes pret tiem pieņēmumiem, uz kuru pamata cilvēki izdara lēmumus. Tieši tāpat kā ekonomikas kursu vadītāji apgalvo, ka vienīgi apraksta cilvēkus kā derīgumu maksimāli vairojošus rīcības aģentus, taču īstenībā iespaido studentus rīkoties savtīgāk, liberālisms māca saistībām sagatavot atkāpšanās ceļu un veidot elastīgas savstarpējās attiecības un saiknes. Ne tikai politiskās un ekonomiskās, bet visas attiecības – ar dzīvesvietu, apkaimi, nāciju, ģimeni un reliģiju – tiek skatītas kā savstarpēji aizstājamas un nemitīgi pārdefinējamas. Liberālisms veicina attiecību irdenumu.
Karš pret dabu
Otrais apvērsums un otrais liberālismu veidojošais antropoloģiskais pieņēmums nav tik uzskatāmi politisks. Pirmsmodernajā laikmetā politiskā doma – it sevišķi Aristotela dabaszinātņu izpratnes ietekmētā – skatīja cilvēku kā daļu no visaptverošas dabiskās kārtības. Cilvēkus uzskatīja par būtnēm, kurām ir telos – noteikts dabas dots un nemaināms mērķis. Pastāvēja nepārtrauktība starp cilvēka iedabu un dabiskās pasaules kārtību, un tādējādi cilvēcei bija jāsaskan ar savu iedabu un – plašākā nozīmē – ar dabisko kārtību, kuras daļa tā bija. Cilvēki varēja brīvi rīkoties pretēji savai iedabai un dabiskajai kārtībai, tomēr tas viņus deformēja un kaitēja cilvēces labumam un pasaulei. Aristotela Nīkomaha raksturmācībā (ētikā?) un Akvīnas Toma Teoloģijas summā ir līdzīgi mēģinājumi noteikt dabas – dabisko tiesību – cilvēkam uzliktās robežas. Abi filozofi vēlējās izglītot cilvēkus, kā vislabāk dzīvot šo robežu ietvaros, piekopjot tikumus, lai sasniegtu laimi un labklājību.
Liberālā filozofija noraidīja šo nepieciešamību sevi ierobežot. Tā visupirms atcēla ideju par dabisko kārtību, kurai cilvēks ir pakļauts, un pēc tam – pašu cilvēka iedabas nojēgumu. Liberālisms uzsāka dabaszinātņu un humanitāro zinātņu, kā arī cilvēces un dabiskās pasaules attiecību pārveidošanu. Pirmajā apvērsuma vilnī, kuru aizsāka agrīnie jaunlaiku renesanses domātāji, tika uzsvērts, ka cilvēkam ir jāpielieto dabaszinātnes un transformēta ekonomiskā sistēma, lai censtos valdīt pār dabu. Otrajā vilnī, kuru galvenokārt veidoja dažādas historicisma skolas 19. gadsimtā, noteiktu cilvēka iedabas ideju aizstāja ar ticību cilvēka „elastīgumam” un morālā progresa spējai. Lai gan šīs liberālisma iterācijas – bieži sauktas par „konservatīvo” un „progresīvo” – pašlaik konkurē, ir vērtīgi saprast to dziļās savstarpējās saiknes.
Pirmo liberālisma transformācijas vilni uzjundīja protoliberālais domātājs Frānsiss Bēkons. Tāpat kā (Bēkona sekretārs) Hobss, Bēkons uzbruka senajai aristoteliskajai un tomistiskajai dabas un dabisko tiesību izpratnei un aizstāvēja cilvēka spēju „pārvaldīt” vai „kontrolēt” dabu – pat atceļot “grēkā krišanas” sekas un pasludinot iespēju uzvarēt cilvēka mirstīgumu.
Liberālisms kļuva cieši saistīts ar jauno dabaszinātņu orientāciju. Tas pieņēma un attīstīja arī jaunu ekonomisko sistēmu – brīvajā tirgū balstītu uzņēmējdarbību –, kas līdzīgi aģitēja par dabiskās pasaules izmantošanu, iekarošanu un pārvaldīšanu. Agrīnais modernais liberālisms cilvēka iedabu skatīja kā nemainīgu – cilvēki no dabas ir savtīgu interešu vadītas radības, kuru zemākos impulsus var ekspluatēt, bet nevar fundamentāli izmainīt. Taču šī savtīgā un kārīgā cilvēka iedabas daļa, lietderīgi izmantota, var veicināt ekonomisko un zinātnisko sistēmu, kas savukārt, pārņemot varu pār dabas fenomeniem, palielinātu cilvēku brīvību.
Otrais apvērsuma vilnis aizsākās kā atklāta šī cilvēka iedabas skatījuma kritika. Domātāju paaudzes no Ruso līdz Marksam, no Milla līdz Djūijam un no Ričarda Rortija līdz mūsdienu „transhumānistiem” noliedza cilvēka iedabas nemainīgumu. Viņi ir vienisprātis ar pirmā viļņa teorētiķiem, ka cilvēki var iekarot dabu, un attiecina to arī uz cilvēka iedabu.
Pirmā viļņa liberāļus mūsdienās pārstāv „konservatīvie”, kuri uzsver nepieciešamību zinātniski un ekonomiski pārvaldīt dabu, bet neattiecina šo projektu arī uz cilvēka iedabu. Viņi atbalsta teju jebkādu utilitāru pasaules izmantošanu ekonomiska labuma gūšanai, bet iebilst pret vairumu biotehnoloģisko „uzlabojumu”. Otrā viļņa liberāļi aizvien vairāk atzīst gandrīz jebkādus tehniskos līdzekļus, lai atbrīvotu cilvēkus no ķermeņa bioloģiskās dabas. Pašreizējās politiskās diskusijas notiek lielākoties vai gandrīz tikai starp šiem diviem liberāļu paveidiem. Neviena puse nepaceļ iztirzāšanai pirmsliberālās tradīcijas aizstāvēto fundamentāli atšķirīgo izpratni par cilvēka iedabu un cilvēka attiecībām ar dabu.
Liberālisms tādējādi nav tikai – kā bieži tiek attēlots – šauri politisks konstitucionālas pārvaldības un juridisku tiesību aizstāvības projekts. Tas tiecas pārveidot visu cilvēka dzīvi un pasauli. Abi liberālisma apvērsumi – antropoloģiskais individuālisms un voluntāristiskā izvēles koncepcija, kā arī cilvēka atdalītības no dabas un pretišķības dabai uzsvēršana – radīja jaunu un īpatnu izpratni par brīvību kā visaptverošāko iespējamo cilvēka autonomās darbības sfēras izvērsumu.
Liberālisms tādējādi noliedz seno brīvības izpratni – brīvību kā apgūtu spēju uzvarēt verdzisko sekošanu zemām un baudkārām dziņām. Šis brīvības paveids bija gan valsts, gan dvēseles pašpārvaldes priekšnoteikums, kas indivīdu veikto tikumu lološanu un piekopšanu cieši pietuvināja kopīgajām pašleģislatīvajām darbībām valstī. Šādu sabiedrību galvenās rūpes bija visaptveroša indivīdu un pilsoņu audzināšana un izglītošana pašpārvaldes mākslā un tikumā.
Liberālisms tā vietā brīvību saprot kā stāvokli, kurā ir iespējama brīva rīcība pozitīvo tiesību neierobežotā laukā. Šis nojēgums padara par esošu to, kas iedomātajā dabiskajā stāvoklī bija tikai teorētisks, tādējādi pārveidojot pasauli, kurā cilvēka individuālisma teorija aizvien vairāk tiek padarīta par realitāti, kuru tagad uztur spēkā likumu, politikas, ekonomikas un pašas sabiedrības būve. Liberālismā cilvēki aizvien vairāk dzīvo autonomijas apstākļos, kuros mūsu šķietamā dabiskā stāvokļa izraisītas anarhijas draudi tiek kontrolēti un apspiesti ar tiesībām un attiecīgu valsts varas palielināšanu. Kad cilvēce ir atbrīvota no to veidojošajām kopienām (atstājot tikai irdenas saiknes) un daba ir pakļauta kontrolei, uzkonstruētā autonomās brīvības sfēra šķietami nebeidzami plešas aizvien lielāka.
Ironiskā kārtā, jo plašāka autonomijas sfēra tiek nodrošināta, jo aptverošākai ir jākļūst valstij. Šādi definētu brīvību ir nepieciešams atbrīvot no visām saistību un attiecību formām – no ģimenes līdz baznīcai, no skolām līdz ciemiem un vietējām kopienām –, kas savulaik kontrolēja cilvēku uzvedību ar neformālu un paražās balstītu gaidu un normu palīdzību. Šīs kontroles formas pamatā bija balstītas kultūrā, nevis politikā. Likumu bija mazāk, un tie lielā mērā pastāvēja kā kultūras normu – neformālās ģimenē, baznīcā un lokālajā kopienā iemācītās piedienības – izvērsums. Atbrīvojot indivīdus no šīm saiknēm, palielinājās nepieciešamība regulēt uzvedību ar pozitivētiem likumiem. Vienlaikus, sociālo normu autoritātei sairstot, cilvēki tās aizvien vairāk izjūt kā patvaļīgus, apspiedošus pārpalikumus no senākas kārtības, tādējādi aicinot valsti aktīvi tās iznīdēt.
Līdz ar to liberālisms sasniedz savu pilnbriedu divos ontoloģiskos punktos: atbrīvotā indivīdā un kontrolējošajā valstī. Hobsa Leviatānā šis process ir lieliski parādīts: valsts sastāv tikai no autonomiem indivīdiem, un šos indivīdus „ierobežo” valsts. Indivīds un valsts iezīmē divus ontoloģiskās prioritātes punktus.
Šajā pasaulē pateicība pagātnei un pienākumi pret nākotni ir aizstāti ar teju universālu tiekšanos pēc tūlītēja apmierinājuma: kultūra tā vietā, lai nodotu tālāk pagātnes viedumu un pieredzi un tādējādi kultivētu pašsavaldības un piedienības tikumus, kļūst par hedonistiska žvinguļa, primitīva raupjuma un izkliedētības sinonīmu. Tā ir orientēta uz patērēšanas, kārību un nošķirtības veicināšanu. Attiecīgi sabiedrībā sāk dominēt mākslīgi sevi pavairojoša sociāli destruktīva uzvedība.
Skolās piedienības, labas uzvedības un akadēmiskā godīguma normas aizstāj vispārēja bezlikumība un krāpšanās (līdz ar aizvien lielāku jaunatnes novērošanu), kamēr attiecību nobriešanas un aplidošanas tradīcijas nomaina „vienas nakts sakari” un utilitāras seksuālās attiecības. Stabilas un uz mūžu noslēgtas laulības normu aizstāj dažādi attiecību modeļi, kas nodrošina precētu un neprecētu indivīdu autonomiju. Bērnus aizvien biežāk uzskata par individuālo brīvību ierobežojumu, kas, par spīti faktam, ka dzimstība visur attīstītajā pasaulē samazinās, spēlē lomu liberālisma uzstājībā uz abortu pieejamību. Ekonomiskajā sfērā dzīšanās pēc ātras peļņas – bieži izrietoša no nemitīgas prasības pēc tūlītēja izdevīguma – aizstāj ieguldīšanu un rūpīgu pārraudzību. Un mūsu attiecībās ar dabu īstermiņa zemes bagātību ekspluatācija kļūst par jaunām dabiskajām tiesībām, pat ja tādēļ mūsu bērniem būs jātiek galā ar tādu resursu kā aramzeme un dzeramais ūdens trūkumu. Šādas rīcības ierobežošanu saprot (ja vispār) kā jautājumu, kurš jārisina valstij ar pozitivētu likumu palīdzību, nevis cilvēka spējai sevi savaldīt, šo savaldību iegūstot no kultūras normām.
Balstoties idejā, ka dzīves pamatdarbība ir dzīšanās pēc tā, ko Hobss sauca par „varu pēc varas, kas izbeidzas tikai nāvē” – un ko Aleksis de Tokvils vēlāk aprakstīja kā „nemieru” vai „satraukumu” –, nebeidzamajai virzībai pēc sevis īstenošanas un lielākas varas apmierināt cilvēciskās kāres ir nepieciešama ekonomiska izaugsme aizvien lielākā paātrinājumā un nebeidzama patērēšana. Liberālā sabiedrība tik tikko spēj pārdzīvot šādas attīstības palēnināšanos, un tā sabruktu, ja ekonomiskā izaugsme uz kādu laiku apstātos vai regresētu. Vienīgais mērķis un attaisnojums šai vienaldzībai pret cilvēka mērķi – uzsvara pārvirzīšanai no “labā” uz “pareizo” – ir liberālā cilvēka kā pašradoša, ekspresīva indivīda pieņemšana. Lai to panāktu, ir nepieciešams izvairīties no patiesi grūtām izvēlēm, tās aizvietojot tikai ar dažādu dzīvesveidu paleti.
Liberālisma dibinātājiem sociālo normu pastāvīgums šķita pašsaprotams pat tad, kad viņi centās atbrīvot indivīdus no cilvēku audzinošajām saistībām un pašsavaldības apgūšanas, kas savulaik šīs normas uzturēja. Sākotnēji pieņēma, ka ģimenes, skolas un vietējās kopības nezaudēs savu vitalitāti un neizzudīs, pat ja to filozofiskie pamati tiks sagrauti. Taču šis graušanas darbs, liberālismam izplatoties un normu veidojošo autoritatīvo institūciju varai mazinoties, noveda pie šo vērtību un labumu sairšanas. Vēlākā stadijā pasīvā resursu izsmelšana ir kļuvusi par aktīvu iznīcināšanu: kopības formas, kas vēsturiski nodarbojās ar šo normu audzināšanu un uzturēšanu spēkā, aizvien biežāk skata kā autonomas brīvības šķēršļus, un valsts aparātu pievērš uzdevumam atbrīvot indivīdus no šādām važām.
Liberālisms savos centienos iekarot dabu materiālajā un ekonomiskajā sfērā ir izsmēlis mūžsenus resursu uzkrājumus. Lai kāda nebūtu mūsdienu politiķu programma, tā vienmēr ietvers vairāk. Liberālisms var funkcionēt, tikai nemitīgi palielinot pieejamo un patērējamo materiālo labumu daudzumu un tādējādi nemitīgi vēršot plašumā dabas iekarošanu un pakļaušanu. Neviens nevar nonākt ietekmīgā politiskā amatā, aicinot uz ierobežojumiem un pašsavaldību.
Liberālisms tādējādi bija titāniska mēroga derības, ka senās uzvedības normas var atcelt jaunas atbrīvošanas formas vārdā un ka dabas iekarošana dos degvielu teju neierobežotu izvēļu iespējošanai. Šo centienu rezultāti – morālās pašsavaldības un dabas resursu izsmelšana – neizbēgami liek jautāt, kas nāks pēc liberālisma.
Ja man ir taisnība, ka liberālais projekts ir pretrunīgs un ka tas noved pie to morālo un materiālo uzkrājumu izsmelšanas, uz kuriem tas ir paļāvies, tad mūsu priekšā ir izvēle. Mēs varam izvēlēties tiekties pēc lokālākām pašpārvaldes formām vai pēc noklusējuma ciest no svārstībām starp aizvien pieaugošu anarhiju un aizvien izmisušākas valsts represīvi uzspiestu kārtību. Loģiski secināms, ka liberālisms galu galā ir ilgtnespējīgs visos aspektos: tas nevar mūžīgi uzturēt kārtību starp autonomiem indivīdiem, kuriem aizvien vairāk trūkst audzinošu sociālo normu, un ierobežotā pasaulē tas nevar nodrošināt nebeidzamu materiālo izaugsmi. Mēs varam vai nu izvēlēties sevis ierobežošanas nākotni, kurā mācāmies no vietējo kopienu pašpārvaldes, vai arī neizbēgami nonākt nākotnē, kurā vienlaikus pastāv gan visatļautība, gan galēja apspiestība.
Seno tēzi, ka cilvēks ir valsti veidojoša dzīva būtne, kuram ar kopienā apgūta tikuma lološanu un piekopšanu jāsasniedz lokāla un kopīgota sevis ierobežošana un pašpietiekamība – stāvoklis, ko pareizi saprot kā brīvību, –, nevar mūžīgi noliegt, nerēķinoties ar sekām. Pašlaik mēs mēģinām ārstēt neskaitāmos sociālos, ekonomiskos un politiskos liberālisma brīvības simptomus, nevis dziļākos šo simptomu cēloņus – fundamentālo liberālisma filozofisko pieņēmumu patoloģiju. Kamēr vairums analītiķu pašreizējās krīzes – morālās vai ekonomiskās – uztver kā tehnisku problēmu, kas jārisina ar labākiem likumiem, pašiem apdomīgākajiem pilsoņiem ir jāapsver, vai šīs krīzes nav gaidāmas sistēmiskas zemestrīces pirmie grūdieni. Atšķirībā no senajiem romiešiem, kuri, ticot savas pilsētas mūžīgumam, nespēja iedomāties stāvokli pēc Romas, barbarisma pieaugums pilsētā liek apsvērt iespēju, vai gadījumā nepastāv kāds labāks ceļš.
[1] Vigi (Whigs) bija viena no divām galvenajām politiskajām partijām Lielbritānijā no 17. gadsimta beigām līdz 19. gadsimta vidum. Vēlākās Liberālās partijas priekštece; atbalstīja reformas, progresu.