Makārija pamudinājums (klausies arī Audiorakstos)

Sv. Makārijs Lielais, Garīgas sarunas, Jūrmala: Latvijas Kristīgā akadēmija, 2015, 268 lpp.

Jo lielākas pilsētas, jo biezāka kņada, pūš mašīnu taures, pret debesīm slejas bezpersoniskas stikla, tērauda un betona ēkas. Ir, kam patīk, bet daudzi no tā visa šausmās bēg uz civilizācijas neskartiem laukiem. Angļu valodā šo kustību sauc par downshifting; tas ir pretstats lielpilsētas rat race, “žurku skrējienam” – nervu pārslodzei, troksnim, attiecību paviršībai, formālai atsaucībai utt. Socioloģijā daunšiftingu raksturo kā atteikšanos no statusa sniegtajām priekšrocībām, ienākumiem un publicitātes jebkādā formā, īsi sakot, tā ir atgriešanās pie “vienkāršas” dzīves.

Kristietībā daunšiftings pastāv kopš brīža, kad Jēzus pameta savas bērnības pilsētu Nācareti un devās tuksnesī. Tādu mēs viņu pazīstam – Cilvēka Dēlu, kuram “nav, kur galvu nolikt”, jo “Mana Valstība nav no šīs pasaules”. Kristīgajā tradīcijā aiziešana no pasaules ir saistīta ar veselīgu dzīvi Kristū. Tas ir nepieciešamais laiks ar Dievu, lai tiktu skaidrībā par savu aicinājumu. Raksti taču saka: “Un pēc zemestrīces bija uguns. Bet Tas Kungs nebija ugunī. Bet pēc uguns – lēna balss.” (1.Ķēn. 19:12). Baznīcas vēsturē vajadzība ieklausīties Dieva lēnajā balsī pamodās 3.–4. gadsimtā Ēģiptē, kad uz tuksnešiem aizgāja simtiem patiesības meklētāju. Tā sākās klosteru attīstība. Pārsteidzoši, ka pie tuksnešu vientuļniekiem pēc padoma devās arī augstmaņi, bagātnieki un pat Bizantijas imperatori.

Īsi par tuksneša askētiem

Ēģiptes, Palestīnas, Sīrijas svelmainajos bezūdens tuksnešos viņi apmetās grūti pieejamās alās, kalnu šķirbās vai vienkārši kāda nokaltuša koka drebelīgajā ēnā zem klajas debess un paļāvās uz Dieva žēlastību, jo cita nekā taču tur nebija. Viņiem uzglūnēja tuksnešu laupītāji, čūskas un mežonīgi zvēri. Daudzi aizgāja bojā, citi neizturēja un atgriezās atpakaļ pilsētā. Vai tas bija reliģiska fanātisma apsēsto neprāts? Nē. Paradoksālā kārtā šiem neprātīgajiem bija savi mācekļi, kas kaut ko bija dzirdējuši par tuksneša tēvu neparasto gudrību, un tie viņus vilināja kā magnēts. Visu savu mantu atdevuši nabagiem (kuri droši vien viņus izsmēja), viņi devās meklēt šos neprātīgos un, kļuvuši par mācekļiem, uzklausīja viņu pamācības, atstāstīja tās citiem un pierakstīja brīnumainos dzīvesstāstus. Tā līdz mūsu dienām ir saglabājusies visai bagāta tā saukto tuksneša tēvu un arī māšu garīgās literatūras bibliotēka, no kuras kristīgā Baznīca joprojām smeļ arvien jaunu “dzīvības ūdeni” un, kā raksta sv. Makārijs Lielais, tiem, kas no šī ūdens dzēruši, slāpst vēl vairāk.

Nav jāiedomājas, ka tuksneša tēvi bija nesabiedriski cilvēku nīdēji. “Apzinīgi novēršas no šīs pasaules lietām vai nu nākamās Valstības vārdā, vai arī savu daudzo grēku dēļ, vai arī mīlestībā uz Dievu. Bez šiem mērķiem pasaules noliegšanai nebūtu jēgas,” 7. gadsimtā rakstīja sv. Jānis Pakāpnieks, askētisko atziņu grāmatas Pakāpieni uz debesīm autors. Lai šos mērķus sasniegtu, vajadzēja klusumu un vientulību. Taču tuksnesī viņus negaidīja ērtības – visai drīz viņi atklāja, ka vienatne ar sevi ir pats grūtākais pārbaudījums cilvēkam, kurš grib tikt vaļā no saviem dēmoniem. Izrādījās, ka galva ir pilna ar pilsētas dzīves citātiem, svešām domām, ar paviršām attiecībām, ar pozēšanu un godkāri, ar skaudību un netiklību… Tas viss pirmajā brīdī sauca atpakaļ. Aiziešana bija liela uzdrošināšanās izcīnīt grūto cīņu ar vecās dzīves citātiem, lai dvēseli iztukšotu un tajā varētu iemājot Dieva Gara svētība. Gluži kā jaunā dzīvoklī: “Kad nešķīstais gars no cilvēka ir izgājis, tas pārstaigā izkaltušas vietas, meklē dusu un to neatrod. Tad tas saka: es atgriezīšos savā namā, no kurienes es izgāju. Un, kad viņš nāk, tad viņš to atrod tukšu, izmēztu un uzpostu. Tad tas noiet un ņem līdzi septiņus citus garus, kas ļaunāki par viņu, un viņi ieiet tur un dzīvo; un pēc tam ar tādu cilvēku top sliktāk, nekā papriekšu bija. Tāpat arī notiks šai ļaunajai ciltij.” (Mt. 12:43-45.) Citādi nevar, jo kā gan uzzināt, kas ir Dievs, ja ne pārrakstot visu dzīvi?

Par pirmajām tuksneša kopienām ziņas ir skopas, taču no sv. Makārija biogrāfijas ir zināms, ka arī viņš bija māceklis kādam vecākam svētajam, no kura mācījies un tikai pēc vairākiem gadiem ieguvis savas neparastās dāvanas – gaišredzību un izpratni jautājumos par cilvēka un Dieva attiecībām. Makārija slava bijusi tik liela, ka pie viņa nākuši cilvēki no tālām vietām. Lai saglabātu savu “pirmo mīlestību” uz Dievu neaptraipītu, Makārijs izraka dziļu tuneli cauri kalnam, kura nogāzē bija patvēries. Redzēdams tālumā ciemiņus, viņš tajā patvērās un “nebija mājās”. Tas, protams, ir stāsts par vientuļnieku, tāpēc, ja vēlaties vairāk uzzināt par agrīnajām tuksneša kopienām (klosteriem), jāpārceļas uz vēlāku laiku. Lai gan par pirmās kopienu regulas sastādītāju uzskata Pahomiju Lielo (292–348), tās īsto nozīmi kristīgo tikumu veidošanā vispilnīgāk aprakstījis sv. Jānis Pakāpnieks savā klasiskajā apcerējumā Pakāpieni uz debesīm. Vientuļnieku jeb eremītu atziņas veidojušās citādi, nekā askētu kopienās, kur uzsvars likts uz to pazemības mācību, kas veidojas ticības brāļu sabiedrībā. Tā bija visai skarba skola.

Kristietība 4. gadsimtā, kad dzīvoja Makārijs, vēl bija jauna. Tuksneša askētu radikālismu veicināja arī tas, ka pēc Konstantīna Lielā t.s. Milānas edikta (313) notika tas neizbēgamais, ko varēja sagaidīt – baznīcas pieskrēja pilnas ar vakardienas vajātājiem, bet augstajos amatos sasēdās vakardienas zaimotāji. Šis “galma apvērsums” ir paradoksāls, un nebūs pārspīlēts, ja teiksim – tieši tuksnešu askēti paglāba kristietību no saplūšanas ar pasauli.

Makārija Garīgo sarunu tēmas

Namturība

Padalīšos ar dažu Sarunu tēmu lasījumu. Makārija Sarunas ir veltītas vienai galvenajai tēmai – t. s. namturībai (oikonomia), ar kuru saistītas vairākas citas. Krievu patrologs Vladimirs Loskis raksta, ka “namturība” ir teoloģijas monētas otrā puse, proti, tā, kas aplūko cilvēka ceļu pie Dieva. Makārija Sarunas vajadzētu izlasīt ikvienam, kuru kaitina vienkāršotā, tāpēc populārā pieeja “nodot dzīvi Jēzum”. Lai gan “teoloģiskā” puse – Kristus nāve pie Krusta – ir pestīšanas objektīvais nosacījums, ar to ceļš nebeidzas. Namturība ir līkumots ceļš, bet ne jau Dieva dēļ. Līdzināšanās Kristum Viņa pazemībā un augšāmcelšanās godībā nav, “kā daži apgalvo, noģērbties un apģērbties” (15:39). Cilvēka garīgā izaugsme nozīmē tuvošanos Debesu noslēpumiem, tāpēc šajā ceļā “pilnīgs kļūst tikai tas, kas ir uzvarējis daudzkārtīgus pārbaudījumus un izbēdzis no daudziem kārdinājumiem” (15:40). Tas nav taisnvirziena ceļš, bet apvērsums, “karš pašam pret sevi”, un tas nenotiek uzreiz. Garīgā dzīvē vienādot ieiešanu Debesu valstībā ar kristību ir naivi, jo tam nepieciešama epiklēze (savādi, bet tradicionālajā dievkalpojumā maizes un vīna konsekrācija – epiklēze – nesaistās ar teozi, jo konsekrāciju uztver “tikai” kā mistisku Kristus svētnoslēpumu). Cilvēks ir kritušā stāvoklī, tāpēc saskaņā ar brīvās gribas neatceļamību cilvēks var izdarīt nepareizu izvēli līdz pat savas dzīves pēdējai minūtei. Tāpēc cilvēks gan var kļūt “pilnīgāks”, bet absolūtās pilnības stāvokli viņš var arī nesasniegt. “Dažam var būt veseli trīs garīgie locekļi, bet ar to vien cilvēks nav pilnīgs,” Makārijs saka (15:7). “Ir daudz garīgo pakāpienu un mēru, tāpēc ļaunums tiek šķīstīts un iznīdēts pa daļām” (15:7). Gara uguns nolaišanās nav pēkšņas pārvēršanās notikums, jo “daudz vajag strādāt un pūlēties, lai saprastu, kam likt pamatu, iekams sirdī nolaidīsies uguns un sāks dedzināt ērkšķus, un tad varēs piedzīvot svētību” (15:51).

Iedomas un kaislības

Pilsētā cilvēku apciemo visdažādākās iedomas, īsi domu impulsi, kas nāk no dažādiem avotiem jeb kārdinājumiem – un cilvēku burzmas. Dažādo iespaidu un sadzīves jūklī cilvēks tos nepamana. Vai arī neuzskata par kaitīgiem. Tuksnesī nonākot, izrādās, ka šie iespaidi nogulsnējas apziņā un to iespaidā cilvēks sāk domāt citātos un klišejās, virspusējās frāzēs. Tuksnesī atklājas, cik ļoti cilvēka iekšējā pasaule ir piesārņota. Padošanās iedomām un to attīstīšana rada ieradumu, ko askēti sauc par kaislībām un ko mēs šodien mēdzam saukt par atkarībām vai noturīgiem ieradumiem. Sv. Jānis Pakāpnieks aprakstīja kaislību hierarhiju, pievēršot uzmanību katras daudzveidīgajai, viltīgajai dabai: lepnība, mantkārība, netiklība, baudkāre un saldkaisle, ēdelība, naidošanās, rupjība, ļaunatminība… Kā redzams, šis saraksts ir plašāks par Vecās Derības baušļiem, kur minētas tikai dažas no tām. Pirmais šādu sarakstu sastādīja sv. Evagrijs no Ponta 4. gadsimtā, bet arī viņš to pa daļai aizguva no senajiem grieķiem. Citiem vārdiem sakot, tuksneša askēti uzsāka karu pret visu šo tumsu, kuru par naidīgu cilvēka prāta skaidrībai bija atzinuši gudrākie prāti jau pašos senākajos laikos. Askēti bija pārliecināti, ka Kristus pie Krusta ir izpircis visus cilvēces grēkus, tā ir objektīvā garantija, ka šo cīņu patiešām ir iespējams uzvarēt. Tas, kas tagad jādara cilvēkam, ir bezgalīga pazemība, gavēnis, lūgšana, grēksūdze un, jā, labie darbi – viesmīlība, palīdzēšana nabagiem u. c.

Kenozes noslēpums

Kristīgās ticības mērķis ir t. s. teoze jeb dievišķošanās, Dievlīdzības pilnība. Tā ir iespējama, jo Kristus pie Krusta ir Dievcilvēka pilnīgais upuris par cilvēces grēkiem. Taču šai t. s. vietnieciskajai nāvei nebūtu nozīmes un tā paliktu Dieva traģēdija, ja cilvēks ar Viņu šajā nāvē nevarētu savienoties. Tā ir ticības spēja, un nāvei seko Augšāmcelšanās: “Mēs līdz ar Viņu kristībā esam aprakti nāvē, lai, tāpat kā Kristus, Sava Tēva godības spēkā uzcelts no mirušiem, arī mēs dzīvotu atjaunotā dzīvē,” raksta apustulis Pāvils (Rom. 6:4, 8). Tā ir “garīgās Debesu uguns aizdedzināšana”, raksta Makārijs 9. sarunā.

Makārijs “savienošanos ar Kristu” nostāda kristīgās askēzes centrā. Teoloģijas valodā to sauc par kenozi. Vispirms tā ir Dieva Kristus kenoze (jeb “iztukšošanās”) labprātīgajā pazemībā līdz krusta nāvei. Savukārt no cilvēka šī Dieva kenoze prasa paļaušanos uz Kristus cilvēcisko un dievišķo dabu. Kristus kenoze ir tikpat paradoksāla kā visa pestīšana. Tā nav saprotama ar “šīs zemes prātu”, bet tikai ar “satriektu dvēseli” (12:4). “Satriekta sirds” vai dvēsele ir vēl viens askētikas atslēgas vārds. Sirds satriektība ir tikusi psiholoģizēta, taču, lai izprastu Makāriju, ir jāpalūkojas atpakaļ uz šī jēdziena bibliskajām saknēm. Vecajā Derībā ar šādu nozīmi tiek lietots jēdziens “atgriezties [pie Tā Kunga]”, “mainīt virzienu”. Piemēram, Jer. 4:1: “Ja tu taisies atgriezties, Israēl, tad atgriezies pie Manis. Ja tu aizvāksi nejēdzīgos elkus projām no Manām acīm, tad tu nekļūsi atstāta!”. “Pievēršanās kaut kam”, pagriešanās ar seju uzreiz prasa arī kaut kam pagriezt muguru. Šāda “satriektība” atklājas grēksūdzē, kas cilvēku nostāda konfliktā ne vien ar pasauli, bet arī ar sevi pašu, t. i., ar savām kaislībām.

Mūsdienu cilvēks var jautāt tāpat, kā daudzi jautāja toreiz: “Vai kenoze attiecas arī uz cilvēku? Ja Dievs sevi iztukšoja – vai tas nozīmē, ka arī no cilvēka tiek prasīta pilnīga atteikšanās no sava ego? Būt Kristū gan ir cildens aicinājums, jo tas sola kļūt par jaunu radījumu, bet, šo ceļu ejot, sevi līdz galam noliedzot – vai gals tam ir redzams?” Sv. Makārijs par to rakstīja izvērsti: esi gatavs tam, ka tev jābūt ienaidniekam… pašam sev, vecajam sev. Kenoze ir izaicinājums bezdibeņa malā, un cilvēku tas paralizē kā bailes no augstuma: mesties lejā no kraujas?… Jāpiekrīt, ka šajā bezdibeņa malā ir kaut kas biedējošs: “Klusumā Dievs runā.” Lūk, kāds izklausās šis klusums: tā ir šķietama pretruna – jo tuvāk tu esi, jo tālāk sevi apzinies. Tāpēc Makārijs piekodina pilnīgi aizliegt sevi un it visā dot vietu Kristum. Tas, kas kļūst cienīgs saņemt “labo Gara mēru”, lai kļūtu “par ko lielāku, nekā pats ir”, “uzvar dvēseli un dusmojas uz sevi un savām iegribām” (15:33). Tā iznāk, ka Ādamā tajā brīdī, kad viņš pārkāpa bausli Ēdenes dārzā, “blakus vienai dvēselei apgūlās it kā otra dvēsele” (15:33). “Baudkārā dvēsele piedauzās” (15:48) – tāpēc Makārijs citē Evaņģēliju: “Tas Kungs saka: katrs, kas neaizliedz sevi un neienīst savu paša dvēseli, nevar būt Mans māceklis (Lk. 14:26) un, kas savu dzīvību tur mīļu, tam tā zūd (Jņ. 12:25). Kārošana “piedzīvot noslēpumaino un neizsakāmo savienošanos ar Viņu Gara svētnīcā” noved pie sevis noliegšanas. Un kā gan citādi – ja vēlies būt pats, tu nevari palikt pats. Šī tēma tiek ievadīta dažādi – gan kā “sevis aizliegšana”, gan kā paradokss – “jo bagātāka dvēsele kļūst garīgi, jo nabadzīgāka tā sev šķiet” utt., galu galā “tava kapa bedre ir tava sirds” (11:11). Un, ja tā, tad atsacīšanās no pasaulīgās mantas ir nepieciešama, lai iesācējam nogrieztu visus ceļus atpakaļ: “Pat ja tu gribētu mesties ielejā pie zemes, tas tev vairs nebūs iespējams… Gribi vai negribi, tu būsi spiests ar prātu pievērsties Debesīm, kur esi visu savācis un noglabājis dārgumu krātuvē, jo, kur ir tava manta, tur ir tava sirds.” (11:7-8)

Pašsaglabāšanās instinktu zinātniskā valodā sauc par batofobiju – bailes no dzelmes, no dziļiem ūdeņiem, vai akrofobiju – bailes no augstuma un aizas zem kājām. Tādas bailes cilvēks piedzīvo, kad jūtas apdraudēts, jo ierunājas visspēcīgais pašsaglabāšanās instinkts. Viņš stāv, zem kājām atplešas bezdibenīga dzelme, un te viņam liek mesties lejā, jo no šīs bezdibenīgās dzīles viņu uzrunā Dieva balss. Bezdibenis zem kājām nes nāvi, bet arī iziešanu Citā Dzīvē līdz ar Kristu.

Tāda ir Austrumu askētikas mistika: Patiess Cilvēks Kristus ir arī Patiess Dievs, tā ir labā ziņa. Cilvēks zaudē sevi, bet iegūst Augšāmcelšanos līdz ar Kristu. Augšāmcelšanā viņš vairs nav viens, bet ar Kristu. Tā cilvēks iegūst par sava izolētā es augstāku – Dievišķu – jēgu, jo viņš iekļaujas metanaratīvā un atgūst savu vērtību jaunā, pārradītā veidā. Kā teicis sv. Lionas Irenejs 2. gadsimtā: “Dievs kļuva cilvēks, lai cilvēks kļūtu dievs.” Veco cilvēcisko vērtību gaismā jauno uzsvaru izlikšana izskatās paradoksāla. Esi gatavs, ka līdzšinējās primārās vērtības izskatīsies kā sekundāras, un otrādi – tas, kas tikai neskaidri vīdēja perifērijā, iegūs leģitīmo pirmo vietu.

Rakstu lasīšana

Uz to bija vērsta askētikas autoru Bībeles ekseģēze (svētās vēstures notikumu skaidrojums). Rakstu lasīšana un mācīšanās no galvas askētu kopienās bija ikdiena. Taču Rakstus var lasīt un zināt no galvas un tomēr nesaprast. Tāpēc bija svarīgi paskaidrot, ka tajos aprakstīto notikumu virkne nav vis bezgalīga notikumu gūzma līdz Jēzum Kristum, bet gan likumsakarīga un mērķtiecīga. Teoloģijā to sauc par vēstures kristoloģisko lasījumu. Tagadnes notikumi norāda uz dziļākas garīgās jēgas atklāšanos Dievcilvēkā Jēzū Kristū pravietiski, tātad nākotnē, un uz slēptās nozīmes atklāšanos līdz ar Dieva Iemiesošanos, Krusta nāvi un Augšāmcelšanos. Šodien tā ir kristīgās dogmatikas ābece, bet laikā, kad dzīvoja sv. Makārijs Lielais, šie jautājumi vēl nebūt nebija ortodoksāli. Jēgu ieguva ne tikai vēsture, bet arī kristieša personīgā garīgā dzīve. Arī šis paradokss ir viena no Makārija caurviju tēmām, tā plaši sazarojas visās Sarunās. Tāpēc Sarunās ir daudz precīzu “psiholoģisku” vērojumu, kas mūsdienu lasītāju var ieinteresēt. Sarunas ir lasāmas kā garīgās vadības skola. “Makārija pasaules apceres centrā ir Dievišķās namturības noslēpums cilvēkā – kas, protams, nav izdibināms bez triadoloģijas un kristoloģijas, tas ir organiski saistīts ar soterioloģiju un antropoloģiju,” raksta pazīstamais krievu patrologs Aleksejs Sidorovs. Sarunu secība, lai gan nav tik skaidri definēta kā sv. Jānim Pakāpniekam, tomēr seko ļoti dziļi izprastai garīgā ceļa līkloču loģikai. Mūsdienu lasītājam teksta uztvere var sagādāt grūtības, bet lai tas nebiedē, jo šis pavediens ir smalks; ne velti sv. Makāriju Lielo mēdz saukt arī par “pirmo kristīgo psihologu”.

Sarunu tapšana un stils

Sirdsskaidrā Makārija Lielā (300–391) Garīgajām sarunām ir unikāls liktenis. Sarunu pierakstīšanas vēsture daudz ko liecina par Tradīcijas veidošanos Baznīcā. Forma, kādā Sarunas nonākušas līdz mūsu dienām, ir noslīpēta vairāku gadsimtu gaitā, tātad teksts veidojies ap svētā izteikumu kodolu. Laika gaitā šis kodols kā magnēts ir pievilcis citus fragmentus, tā pirmteksts ir apaudzis ar askētikas kolektīvo pieredzi, līdz sanācis visai apjomīgs krājums ar nosaukumu Garīgās sarunas (pētnieciskajā literatūrā to dažkārt mēdz saukt par “Pseido Makāriju”). Šādos Tradīcijas tekstos individuālā autorība nav būtiska, daudz svarīgāka ir iekšējās identitātes saglabāšanās, uzticība sākotnēji dotajam. Nozīmīgākās tuksneša askētikas tēmas vēlāk attīstītas un paplašinātas dažādu autoru sacerējumos gan Austrumu, gan Rietumu kristietības literatūrā, uzliekot dažādus uzsvarus. Līdz ar to Makārija Sarunas iekļaujas ne vien tuksneša tēvu šaurajā tematikā, bet plašāk visā kristīgās askētikas literatūras kopumā. Tāpēc nav brīnums, ka jautājumu par garīgā skolotāja nepieciešamību Makārijs aizstumj dibenplānā, tam pieskaroies tikai garāmejot ar piebildi, ka augstāka par skolotāju ir Svētā Gara vadība, jo cilvēks taču var kļūdīties (20. saruna). Gara vadība un uzticēšanās Tradīcijai sv. Makārija Lielā mantojuma apguvē satuvinās.

Noslēgumā daži vārdi par Sarunu stilu. Tās sadalītas 50 nodaļās, un katrai dots nosaukums. Sarunas lielākoties ir monologa formā, dažos gadījumos iesprausti jautājumi, uz kuriem Makārijs atbild. Kompozicionāli viss cikls sadalīts divās daļās un vidējā – 25. saruna – izsaka autora konceptuālo pozīciju. Pirmā krājuma puse gaužas par formālu pieeju askētikai (acīmredzot, arī tuksnesī saskrējušie bija dažādi ļaudis, tāpēc nebija lieki neofītiem atgādināt, ka aiziešana no pasaules vien Debesu Valstībai neko nedod), bet otrā stāsta par Svētā Gara uguni, kas vienīgā spēj sadedzināt liekulību. Abas puses ir ļoti ekspresīvas, tajās nav sīkumainu pārspriedumu un tā ir metaforām bagāta poēzija.

Lai gan katrai Sarunai dots virsraksts, tas ne vienmēr atbilst saturam. Lasītājam jārēķinās, ka ikviena Saruna jāsadala vairākos tematiskos fragmentos, bet to saistība ne vienmēr ir uztverama tūlīt, pirmajā reizē. Atsevišķos fragmentus nepieciešams saistīt ar saturiski līdzīgiem fragmentiem citās sarunās. Kā jau dzīvā sarunā mēdz būt, tēmas atkārtojas, brīvi pāriet viena otrā, apaug ar jaunām nozīmēm, pievelk citas tēmas, tad sazarojas un atkal satiekas jau citā izskatā un citā kontekstā. Tāpēc Makārija Lielā Sarunas nav teoloģisks vai pastorāls traktāts mūsdienām pierastā formā. Izteiksme brīžam ir robusta, strupa, citreiz poētiska – un tad jau liekas, ka paveidiens rokā, bet tad tas atkal pazūd, iejūk starp citiem, lai parādītos pavisam citā vietā. Sarunu teksts atgādina austrumu melodiju – bezgalīgu improvizāciju, kurai gan ir sākotnēji iedota harmonija, bet tā nav aprakstāma, kā Rietumos, lakoniskos rifos un ritmiskās struktūrās. Kā čūska, kas virzās uz priekšu, locīdamās un vīdamās, ikviena saruna varētu risināties bezgalīgi.


Print Friendly, PDF & Email
close

Vēlos saņemt apkopojumus uz norādīto adresi: