Protams, ka mīlestība ir konservatīva. “Sabiedrība patiešām ir līgums. (..) Tā ir partnerība ne tikai starp tiem, kas ir dzīvi, bet arī starp tiem, kas ir dzīvi, tiem, kas ir miruši, un tiem, kuri vēl tikai dzims,” rakstīja Edmunds Bērks. “Būt konservatīvam nozīmē dot priekšroku pazīstamajam, nevis nezināmajam, pārbaudītajam, nevis neizmēģinātajam, faktiem, nevis mistērijai, esošajam, nevis iespējamajam,” teica Maikls Oukšots. “Liktenis ir gribējis, lai mēs būtu latvieši, un pat ja mēs gribētu, mēs nevarētu kļūt citi. Mums ir tikai izvēle – vai nu būt latviešiem, vai vispār zaudēt sevi,” rakstīja Pauls Jurevičs. Un T. S. Eliots: “Tradīciju nevar mantot, un, ja gribat, lai jums tāda būtu, tas ir panākams tikai ar nopietnu darbu.” Aristotela phronēsis jeb apdomības koncepts atspoguļo pašu konservatīvisma dvēseli – konservatīvisms ir pieeja un attieksme, kas sargā un saudzē to, ko ir vērts sargāt un saudzēt. Tātad arī mīlestību, kuru esam mantojuši un kuru gribam nodot tālāk. Tā ir latviešu mīlestība uz latviešiem, izkopta un sirdī izlolota.
Ar šo domugraudu kopumu pietiks, lai secinātu, ka mīlestība mīt konservatīvā pasaulē, vienalga kādu mīlestības definīciju mēs pieņemtu. Bet, kā lasītājs droši vien nojauš, šis domraksts būs manas pārdomas par Riga Pride 2026, par to, kāpēc pasākuma dalībnieki apgalvo, ka nes mīlestības karogu, par to, kā mums būt apzināti konservatīviem, savukārt attiecībā uz tiem, kuriem praids vienkārši raisa nepatiku, – kā viņiem par praidu domāt un to pārdzīvot.
Konservatīvisms ir pieeja un attieksme, kas sargā un saudzē to, ko ir vērts sargāt un saudzēt, jeb attīstība, kas balstās tajā, kas sevi jau ir pierādījis kā labs, izprotot un cienot priekšteču sasniegto. Ja tas ir tā, tad, manuprāt, pašu sargāšanu precīzi apraksta Anda Kudora “trolejbusa problēma”.[1] Ja kāds jums trolejbusā uzkāpj uz kājas un pēc lūguma nokāpt no kājas vēlamā rīcība neseko, tad jūsu pienākums ir aizstāvēt savu kāju ar visiem pieejamajiem līdzekļiem un samērīgu spēku, pašam atbrīvojot kāju no “robežpārkāpēja”.
Vērojot diskusiju par praidu, tā atspoguļojumu ziņu portālos un reakcijas internetā, atklājas gandrīz matemātiska šķelšanās divās vienlīdz lielās grupās. Tiesa, jāņem vērā arī vēlēšanu tuvošanās un apstāklis, ka praida pasākums pēc būtības ir politisks, – tā karogu nes divas partijas. Apskatīsim šo pasākumu caur trim prizmām: (1) kā notikušais attiecas uz sabiedrības līgumu starp dzīvajiem un mirušajiem, un tiem, kam vēl jādzimst; (2) kā darbojas Kudora princips – kurš kuram stāv uz kājas, kurš izmanto spēku un kāda būtu samērīga rīcība savas pašcieņas aizstāvēšanai; (3) vai šeit ir saskatāmi kādi pavedieni uz mīlestību, lai konservatīvais cilvēks neaizķertos aiz neauglīgiem konfliktiem un spētu realizēt cilvēka uzdevumu mīlēt.
Partija “Progresīvie” un praids, varētu teikt, pēc būtības ir viena un tā pati parādība. Praida gājiens Rīgā vienlaicīgi ir šīs partijas reklāmas un antireklāmas kampaņa. “Progresīvo” viedokļi un pamatojumi viņu aktivitātēm visiem, kas par to kaut mazliet interesējas, ir labi zināmi. Iesaistīties diskusijā ar “progresīvo domu” nav iespējams. Viņu atbilde vienmēr ir viena un tā pati: mēs gribam, lai visi ir draugi, tikai pēc mūsu vaiga un līdzības. Šī diskusija nekādā mērā nav spējusi vairot mīlestību starp progresīvajiem un konservatīvajiem.
Īpašs skats šī gada praidā bija Rīgas mēra Viestura Kleinberga uznāciens. Ņemot vērā politisko piederību, tajā nav nekā pārsteidzoša, tomēr žesta būtība un forma ir dažu rindu vērta. Mūsdienu politiskajā klimatā ir neiedomājami, ka praids varētu vienot rīdziniekus. Apgalvojums, ka praids ir spēcīgs politiskās šķelšanas instruments – tās pašas šķelšanas, par kuru ļoti satraucas liberālie politisko procesu komentētāji, – nav bez pamata. Bet Rīgas mērs devās gājienā. Attēlos presē un sociālajos tīklos V. Kleinberga kungs man radīja iespaidu, ka ir nedaudz apjucis un vienlaikus pārņemts – pūļa stihijas varā. Vai apjukums, kas varētu arī būt apspiesta kauna pazīme, radās no tā, ka līgums ar iepriekšējo paaudžu rīdziniekiem netika cienīts? Vai mūsu senči, arī paša Rīgas mēra priekšteči, šādu žestu redzētu kā labu? Vai to mantojumu, kuru nodot tālāk un sargāt, viņi savai pilsētai un pilsētniekiem bija iedomājušies šādā formā?
Ja pielaikojam Viesturam Kleinbergam Anda Kudora principu, tad “Progresīvie”, jauno ideju ieviesēji, neapšaubāmi ir tie, kuri ir gatavi kāpt citiem uz kājas. Diemžēl jau minētā politiskā klimata dēļ grūstīšanās trolejbusā notiek, gribam mēs to vai nē. Ja “Progresīvie” mēģina visu latviešu galvaspilsētu pielāgot saviem politiskajiem saukļiem, tad samērīgs spēks ir nostumt viņu kāju no savējās ar visa veida politisko līdzdalību. Taču, iespējams, vēl svarīgāk ir bez kautrēšanās un skaļi noraidīt “Progresīvo” centienus mīlestību, brīvību, bērnus un Māti Latviju iekļaut savā tēlā. Cieņa un izpratne par šiem un citiem jēdzieniem progresīvajā interpretācijā šķiet gandrīz vai mērķtiecīgi apgriezta kājām gaisā. Ko Viesturs Kleinbergs mums māca par mīlestību? Mēra maniere, grimase un stāja gājienā man atgādināja kāda karnevāla vai saturnāliju atbrīvoto gaisotni – tā ir atbrīvošanos no savas sabiedriskās lomas un pienākumiem un krišana baudās, ļaujoties aizliegtajam. Un, tik tiešām, tvaiks cilvēkam dažkārt ir jānolaiž, ir jānobīstas no tā, kas mīt karnevāla tumšākajos nostūros, ir jāpietuvojas robežām, lai tad kopā ar Čestertonu padomātu par to, kāpēc robežas kāds vispār ir novilcis.[2] Tomēr pēc karnevāla ir jāspēj arī atgriezties – bet kur atgriežas Rīgas mērs? No malas skatoties, šķiet, ka no karnevāla viņš atgriežas karnevālā.
Palestīnas karogs ir kļuvis par progresīvās kustības trešo vai ceturto karogu visā pasaulē. Palestīnas un Izraēlas konflikta vēsture, Izraēlas militārā darbība, iespējamie pārkāpumi un kara noziegumi neiekļaujas šī raksta ietvarā. Bet karogs pats par sevi ir spēcīgs simbols. Tas vēsta: mēs apzināti un mērķtiecīgi iekļausim savā “mīlestība ir mīlestība”, “ceļš uz brīvību”, “Mātei Latvijai visi bērni ir mīļi” lozungus kopā ar Palestīnu.
Cilvēktiesības ir viens no progresīvo kaujas saukļiem. Bet, iespējams, pat svarīgāka par to ir nostājas paušana. Kāpēc tieši LGBT un viņu draugi izjūt nerimstošu vēlmi iestāties par un pret? Vai tas ir tāpēc, ka LGBT un viņu draugi zina, kā ir būt palestīnietim? Vai tāpēc, ka šoreiz ebrejiem ir vara un spēks, bet LGBT un viņu draugi jūt līdzi palestīniešu bezspēcībai? Vai varbūt vienkāršāk – Izraēla ir sliktie, bet mēs esam par labajiem? Mēs esam par dabu, par sievietēm, par brīvību, par mīlestību un par Palestīnu – mēs esam par labo un tādēļ labie.
Grūti nepamanīt šīs partijas un kustības vēlmi būt “labajiem”. Bet kam viņi grib to pierādīt, kā priekšā viņiem jābūt tik labiņiem? Ja aplūkojam vēlmi būt labam starppaaudžu līgumā, tad mūsu senči diez vai vēlētos, ka kāds cits karogs bez Latvijas karoga būtu politiskās partijas rokās. Anda Kudora princips šajā sakarā nozīmētu jautāt, kurā brīdī Rīgas ebreju kopienas jūtas un uzskati būtu jāizvērtē, jautājot, ko šis karogs nozīmē viņiem. Un, protams, Eiropas islamizācijas riski kāpj uz kājas visiem, kas uzņemas kaut jel kādu atbildību par līgumu ar saviem senčiem un pēctečiem.
Jaunās Vienotības delegācija, iespējams, bija pats uzjautrinošākais praida gājiena notikums. Draudzība ar partiju “Progresīvie” Vienotībai ir “uz pauzes”, bet viņi zina, ka elektorāts abām partijām ir viens; tāpēc viņi ir ieradušies. Viņi atnāca uz “Progresīvo” karnevālu, lai atgādinātu, ka arī par viņiem var droši balsot. Tā kā Jaunā Vienotība ilgi sevi pozicionējusi kā “pieaugušo cilvēku” partiju, profesionāļus un “saprāta balsi”, tad viņus nav grūti kritizēt – sākot no “politiskās nācijas” ieviešanas līdz “Progresīvo” ievilkšanai laulībā, atvainojos, valdībā, un beidzot ar dramatisko valdības šķiršanu, lai, iespējams, oktobrī viņus neuzskatītu par vienīgajiem vaininiekiem.
Apskatīšu tikai vienu idejisko tēmu. Partijas nosaukumā ir vārds “vienotība”. Nacionālās apvienības izstumšana no koalīcijas, lai ievilktu “Progresīvos”, kas, runājot Latvijas politiskajā žargonā, pēc tam tāpat tika “uzmesti”, nešķiet īpaši vienojoši, bet praids vieno tikai “Progresīvos” ar viņiem pašiem. Ko gan Vienotība un viņu praida vēstnieki cenšas te savienot? Politika, politiķu daba un ieskats Latvijas vēsturē vedina domāt, ka mūsu senči diez vai būtu pārsteigti par Vienotības politiskajām mahinācijām, bet vai mantojums, kuru Jaunā Vienotība atstāj latviešiem, nav ļoti trūcīgs? Vērtēt, vai kāds būtu varējis vadīt valsti sliktāk vai labāk par Jauno Vienotību, ir retoriski tukšs jautājums, bet, piemērojot Kudora principu, šķiet, Vienotība pati sev kāpj uz kājas. Latvijai noderētu stabila centriska partija, ja vien tās kreisā kāja nebūtu nospiedusi labo.
Kā pēdējo Riga Pride 2026 vērojumu piedāvāšu gājiena kopbildi. Tā ir kā dažādas Viestura Kleinberga priekšnesuma variācijas. Tiešs un detalizēts apraksts te nebūtu vēlams, lai gan gājiena dalībnieki, šķiet, tieši šādu vērtējumu par sevi pieprasa. Kā jau rakstīju savā “Vēstulē liberālajiem tautiešiem”,[3] konservatīvi būtu neļauties sociālo tīklu uzvedinājumiem un priekšrakstītajām uzvedības normām. Pielāgojot mūsu trīs mērauklas, grūti iedomāties, ka gājiena dalībnieku vecmāmiņām vispār būtu saprotams, ar ko mazbērni nodarbojas, un ka viņas spētu saskatīt kādu saikni ar mantojumu, kuru būtu gribējušas nodot tālāk. Iespējams, ka paaudžu mantojuma trūkums ir visas šīs kustības dzinulis. Tas, ko praidā gājēji gribētu atstāt saviem bērniem un mazbērniem, šķiet acīmredzams, un šajā portālā jau ir krustu šķērsu aprakstīts. Tomēr gribas piedāvāt vecmodīgu domu, ka iemācīties uzaust pašai savu tautas tērpu, lai tas nonāktu meitas mantojumā un goda vietā, būtu mūsu tautas simbola cienīšana – atšķirībā no provokatīva noformējuma politiskam karnevālam. Kad tīša provokācija izraisa reakciju, žēloties par to nenākas.
Samērīgs pretspēks jau darbojas, un progresīvais vilnis Rietumos noplok. Tas gan nenozīmē, ka tuvojas konservatīvā ēra ar līdzvērtīgu politisko programmu un spēku, kāds bija mūsdienu liberālismam. Drīzāk tas nozīmē, ka sākam izbaudīt mūsdienu liberālisma sekas. Gājiena kopbilde mīlestības ziņā ir viennozīmīga – mīlestības trūkst. Sejās, stājā un noskaņā – mīlestības trūkst. Mīlestības trūkums ir līdzīgs Jaunās Vienotības patmīlībai – mīlestībai, kas vērsta neauglīgā virzienā. Konservatīvie domugraudi ievadā ir labāka gultne mīlestībai.
Esmu jau iepriekš rakstījis par šo paradoksu – kā tas nākas, ka cilvēki, kas tik ļoti pievērsušies savas identitātes izkopšanai un tās performēšanai un apgalvo, ka viņu vērtība ir empātija, dedzīgi izmanto simbolus un tēmas, kurām ir vislielākais provokācijas potenciāls? Pat visrupjāko un dusmīgāko praida pretinieku gadījumā ir saprotams, kāda provokācija viņus tiešām ir aizskārusi un kāpēc. Izraēlas un Palestīnas vēsture arī ir stāsts par bezkompromisa pieķeršanos identitātei un to, kas notiek, kad provokācijas un konflikts kļūst par šīs identitātes daļu un ikdienu.
Tāpēc es aicinu mūs, konservatīvos, neļaut sev kāpt uz kājas, bet arī neļauties provokācijām – abas kļūdas ir pretrunā pašcieņas saglabāšanai. Es arī aicinu nemēģināt kļūt par “labajiem” un “labiņajiem”, bet vienkārši sekot labajam – tam, ko esam saņēmuši mantojumā un vēlamies nodot tālāk. Ja mēs sargāsim robežas, kuras ir definējuši konservatīvie domātāji, kā arī mūsu tautas un Rietumu kultūras mantojumu, pat ja paši neesam to saņēmuši mantojumā no savas dzimtas, ir pamats cerēt, ka mīlestība mūsu dzīvēs plauks.
Šīs pēdējās rindas rakstot, atminējos neatkārtojamās latviešu rokgrupas “Pērkons” dziesmu. Tā skan man galvā un atgādina, ka vīlēt nagus nepareizajā brīdī var būt briesmīga kļūda. Es gribētu, lai mani mazbērni šo kļūdu nepieļauj un reizi pa reizei uzliek “Pērkona” plati.
“Kamēr es tevi mīlēju, tu brauci uz Jūrmalu
Kamēr es tevi mīlēju, tu pie spoguļa skaitīji savus vasaras raibumus
Kamēr es tevi mīlēju, tu nagus vīlēji
Kamēr es tevi mīlēju, tu nākotni zīlēji…
Kamēr es mīlēju tevi, tu, tu mīlēji sevi
Kamēr es mīlēju tevi, tu, tu mīlēji sevi
Un tā mēs šķīrāmies, neiepazinušies…”
[1] Asociācija Ģimene, Pastāvēt. Ģimenes dienas diskusija 2026, 55. minūte: https://www.youtube.com/watch?v=7es9XojZvnI&t=3332s