Marihuānas lietošanas vēsture un legalizācijas problēmas. 1. daļa

Latvijā arvien aktuālāka kļūst diskusija par medicīnisko un rekreatīvo kaņepju psihoaktīvo preparātu legalizāciju. Tā kā par šo preparātu īpašībām un izmantošanu pasaulē ir pieejama pretrunīga informācija, sniegšu nelielu ieskatu lietošanas un legalizācijas vēsturiskajos, medicīniskajos un ideoloģiskajos aspektos.

Kas ir kaņepes un kādas ir to īpašības? Kaņepes ir ziedošu augu grupa, kuras dzimtene ir Centrālā un Dienvidāzija. Pēc bioloģiskās klasifikācijas ir trīs galvenās sugas – sējas kaņepes (Cannabis sativa), Indijas kaņepes (Cannabis indica) un savvaļas kaņepes (Cannabis ruderalis). Augus iespējams savā starpā krustot un selekcijas ceļā iegūt jaunas šķirnes. Cannabis sativa ir visizplatītākā, un to visbiežāk izmanto psihoaktīva preparāta – marihuānas, hašiša jeb kanabisa izgatavošanai. Latviešu sarunvalodā to sauc arī par “zālīti”. Galvenā kaņepju darbīgā apreibinošā viela ir THC (tetrahidrokanabinols). Parasti kaņepes satur 4–20% THC, taču īpaši selekcionētās kaņepju šķirnēs THC saturs var sasniegt pat 30% no sausnes.

Enteogēnā kaņepju lietošana

Kaņepju psihoaktīvo preparātu lietošanas vēsture ir gara un sarežģīta. Dažādos laikmetos un zemēs attieksme pret tiem ir bijusi gan pozitīva, gan arī negatīva. Pašos senākajos laikos kaņepe ir kalpojusi kā enteogēns – psihoaktīva viela, ko izmanto reliģiskiem un garīguma mērķiem. Kaņepju lietošanas radīto halucinogēno pieredzi pagānu šamaniskās kultūras pielietoja reliģiskos un dziednieciskos rituālos. Šādus rituālus atbalstīja attiecīgā kultūra. Taču senās tautas pietiekami labi zināja, ka pārmērīga kaņepju lietošana noved pie cilvēka intoksikācijas un šī prakse var būt bīstama fiziskajai un garīgajai veselībai. Senākā zināmā norāde uz kaņepju psihoaktīvajām īpašībām ir atrodama ķīniešu grāmatā par augu izcelsmes zālēm Pen-ts’ao Ching, kas sarakstīta mūsu ēras pirmajā gadsimtā. Tradicionāli grāmatu uzskata par senāku un piedēvē leģendārajam imperatoram Šenam Nongam (Shen Nong), kurš dzīvojis ap 2700. gadu p.m.ē. Grāmatā secināts: “Ja kaņepju augļus lieto pārmērīgi, lietotājs sāk redzēt velnus. Taču mērenai lietošanai ilgākā laikā ir priekšrocības. Ja augļus mēreni lieto ilgtermiņā, tas dod iespēju sazināties ar gariem un atvieglo cilvēka ķermeni.”[1]

Indijā senākā rakstiskā atsauce uz psihoaktivo kaņepju vielu lietošanu atrodama Atharvavēdā, kas sarakstīta apmēram 2000.–1400. gadā p.m.ē. Indijas tradīcijās no kaņepju pastas, kuru sauca par vidžeju (Vijaya), gatavoja iecienītāko dievības Indras dzērienu. Šo dzērienu deva cilvēkiem, lai izmainītu viņu apziņas stāvokli un lai viņi iegūtu brīvību no bailēm. Hinduistiem arī mūsdienās ir ierasts kolektīvi dzert psihoaktīvo kaņepju dzērienu bengu (Bhang) reliģisko svētku Durga Pudža (Durga Puja) pēdējā dienā.[2]

Eiropas avotos pirmā zināmā norāde uz kaņepju psihoaktīvajām īpašībām nāk no seno grieķu vēsturnieka Hērodota, kurš rakstīja 440. gados p.m.ē. Viņš aprakstīja Ponta stepēs dzīvojošās skitu tautas praktizēto attīrīšanas rituālu pēc bērēm: “Uz trīs nūjām, kas augšpusē savienotas, viņi izstiepj vilnas auduma gabalus, rūpējoties, lai to savienojumi būtu pēc iespējas nevainojami. Šīs mazās telts iekšpusē viņi noliek trauku ar sarkani nokaitētiem karstiem akmeņiem. Tad viņi ņem dažas kaņepju sēklas, ielien teltī un met sēklas uz karstajiem akmeņiem. Tās uzreiz sāk kūpēt, izdalot biezus dūmus. Skitiem tas tik ļoti patīk, ka viņi sāk gaudot no prieka.”[3]

Seno laiku enteogēnā apreibinošo kaņepju lietošana atšķiras no mūsdienu rekreatīvās kaņepju lietošanas ar to, ka to neveica regulāri un ikdienā, bet vienīgi īpašu reliģisku vai dziedniecisku rituālu laikā. Var pieļaut, ka tas būtiski ierobežoja atkarības veidošanos. Lietot šīs psihoaktīvās vielas ikdienā senajām tautām nozīmētu profanāciju – necienīgu izturēšanos pret nozīmīgiem rituāliem. Eiropā kaņepju psihoaktīvās vielas senatnē nebija plaši izplatītas, tāpēc arī neizveidojās to lietošanas tradīcija. Iespējams, tieši tāpēc nav saglabājušies apraksti par izteiktu seno tautu nonākšanu atkarībā no kaņepju narkotiskajām īpašībām.

Islāms un hašiša rekreatīvā lietošana

No Indijas un Irānas kaņepju lietošanu apreibinošos nolūkos ap 800. gadu pārņēma Tuvie Austrumi. Tas notika divsimt gadus pēc islāma pravieša Muhameda nāves. Ar to mēdz skaidrot faktu, ka Korānā nav īpaša aizlieguma attiecībā uz Tuvajos Austrumos gatavotās kaņepju psihoaktīvās vielas – hašiša lietošanu. Korāns aizliedza tikai alkohola lietošanu. Tādējādi hašišu sāka lietot kā alternatīvu alkoholam rekreatīvos nolūkos – izklaides vai atpūtas vajadzībām, nevis reliģisku rituālu vai medicīnisku apsvērumu dēļ. Musulmaņu pasaule bija pirmā lielā civilizācija cilvēces vēsturē, kura saskārās ar regulāru, masveidīgu kaņepju psihoaktīvo preparātu rekreatīvu lietošanu un lietošanas sekām. Ar laiku tika secināts, ka regulārai hašiša lietošanai neizbēgami ir savas ēnas puses. 10. gadsimta ārsts Ibn Vašijahs (Ibn Wahshiyah) brīdināja par veselības problēmām, kuras var izraisīt hašišs. Tomēr musulmaņu sabiedrībā nebija kulturālas pretestības hašiša lietošanai, jo Korāns to neaizliedza. Nostāja bija neitrāla, dažkārt pat pozitīva.[4]

Musulmaņu tā laika attieksme pret hašišu ir atspoguļota pazīstamajā arābu pasaku krājumā Tūkstoš un viena nakts. Pasakā “Par diviem hašiša ēdājiem” stāstīts, kā par tirgotāju pārģērbies sultāns pilsētā saticis divus hašiša apreibinātus kailus vīriešus, kuri dejojuši un nepieklājīgi uzvedušies. Viens no tiem bija tiesnesis, bet otrs – zvejnieks. Viņi sultānu nepazina, turklāt zvejnieks uzskatīja, ka viņš pats ir sultāns, jo bija lietojis tik daudz hašiša, ka “ar ko pietiktu, lai nogalinātu simtgadīgu ziloni”. Pēc negadījuma tiesnesi un zvejnieku nākamajā dienā izsauca uz pili, kur sultāns viņiem atklājās kā “paziņa” no iepriekšējā vakara. Tiesnesis, kuram hašiša reibums bija izgājis, nokrita uz ceļiem, lai lūgtu žēlastību par necienīgo izturēšanos, savukārt zvejnieks, kurš hašišu lietoja katru dienu, sultānam par uzjautrinājumu atbildēja: “Kas no tā? Jūs šorīt esat savā pilī, mēs vakar vakarā bijām savā pilī!” Sultānam atbilde iepatikās, un viņš sacīja zvejniekam: “Mēs abi esam šīs pilsētas sultāni.” Šāda iecietība nozīmē, ka hašiša lietošanu kulturāli pieņēma un reizēm pat atbalstīja. Attieksmi pastiprina arī apstāklis, ka pasakas sākumā Šeherezāde norāda: “Allahs ir vēlējies, lai tiesnesis būtu atkarīgs no hašiša lietošanas.”[5] Viņas teiktajā ir netieša pozitīva atsauce uz Korānu, kas hašiša lietošanu neaizliedz.

Islāma mistiķu kustība sufiji praktizēja askēzi. Viņi par augstāko dzīves mērķi uzskatīja ekstātisku saplūšanu ar Dievu un izmantoja hašišu kontemplācijas rituālos. Viņuprāt, intoksikācija nāk par labu individuālai apgaismībai un personas pašpilnveidei. Sufiju kustība sekmēja hašiša pakāpenisku izplatīšanos musulmaņu sabiedrībā. Taču musulmaņu ārsts Ibn Baitars (Ibn Baitar) 13. gadsimtā aprakstīja hašiša lietošanas negatīvās sekas. Viņš bija pirmais ārsts, kurš atklāja, ka kaņepju psihoaktīvā viela var būt cēlonis demencei. Par sufijiem Ibn Baitars izteicās, ka tie esot “paši nejaukākie cilvēki”. No 13. gadsimta aizsākās musulmaņu civilizācijas sociālais, ekonomiskais un kulturālais pagrimums, kurš turpinājās līdz pat Osmaņu impērijas sabrukumam. Līdztekus palielinājās arī hašiša lietošana visos iedzīvotāju slāņos. To lietoja gan valdnieki baudas gūšanai, gan arī vienkāršie cilvēki, lai aizmirsos no ikdienas rūpēm. Osmaņu impērijas pastāvēšanas beigu posmā nelabvēlīgās sociālās sekas, kuras izraisīja masveidīga hašiša lietošana, pievērsa arvien lielāku uzmanību. Par to liecina atsevišķu sultānu reformētāju centieni samazināt narkotiku izplatību sabiedrībā. Valdnieku satraukums īpaši pieauga pēc tam, kad hašiša lietošana izplatījās dažāda veida profesionālu amatnieku un tirgotāju vidū. Viņu periodiskos mēģinājumus apturēt hašiša izplatību motivēja nevis morāle vai reliģija, bet gan pragmatiski racionāli centieni glābt valsti no sabrukuma. Neskatoties uz valdnieku absolūto varu, viņiem izdevās gūt vien īslaicīgus panākumus.[6] 

Eiropiešu iepazīšanās ar hašišu

1798. gada jūnijā Napoleons ieradās Ēģiptē. Tās iekarošana bija paredzēta, lai sagatavotu ceļu uzbrukumam britu Indijai. Viņa 36 000 karavīru lielā Austrumu armija (Armée d’Orient) saskārās ar izaicinājumu pielāgoties ne tikai vietējam klimatam, bet arī Ēģiptes tradīcijām, kultūrai un dzīvesveidam, arī dzerot stipru kafiju un smēķējot ūdens pīpes. Alkohola lietošanas aizliegums un nepieejamība tirgū izrādījās viena no pamanāmākajām islāma iezīmēm. Drīz vien tā kļuva par akūtu problēmu, jo 18. gadsimta armijas bija ārkārtīgi atkarīgas no alkoholisko dzērienu ikdienas devas. Parasti franču karavīriem izsniedza līdz 0,7 litriem vīna dienā. Vīna trūkuma apstākļos Francijas karaspēks ātri iepazina vietējo alkohola ekvivalentu – hašišu un apguva ēģiptiešu ieradumu lietot kaņepju sēklu psihoaktīvos produktus. Hašišs karavīriem kļuva par ikdienas lietošanai izvēlēto apreibinošo vielu.

Komandieri drīz vien novēroja, ka hašiša izmantošana grauj karavīru kaujas spējas un apdraud karaspēka morāli. Kāds laikabiedrs raksta: “Hašišs pārvērš lauvu vabolē, lepnu cilvēku padara pazemīgu un veselu cilvēku – slimu. Hašiša lietotājs viegli nododas pārmērībām.” Lai novērstu armijas demoralizāciju un nepakļaušanos komandām, Napoleons 1890. gadā bija spiests izdot pavēli, kas stingri aizliedza lietot apziņas stāvokli izmainošo apreibinošo vielu, kā arī aizliedza to audzēt un izgatavot.[7] 

1801. gadā Francijas armija pameta Ēģipti, bet līdzi uz dzimteni paņēma hašiša lietošanas ieradumu, kā arī sēklu krājumus tā uzturēšanai. Šādi ieradums lietot apreibinošos kaņepju produktus nonāca Eiropā. Pakāpeniski eksotiskā paraža izplatījās inteliģences aprindās, un 19. gadsimta vidū rakstnieku un mākslinieku grupa Parīzē nodibināja “Hašiša lietotāju klubu” (Le club des Haschischins). Šī elitārā grupa regulāri tikās elegantajā un greznajā Pinodonas (Pinodan) viesnīcā, kas, viņuprāt, sniedza īpašu atmosfēru halucinogēnajai pieredzei. Par pasākuma iniciatoru uzskata ārstu Žaku Žozefu Moro (Jacques-Joseph Moreau), kurš 1841. gadā bija sācis garīgi slimo ārstēšanas eksperimentus ar hašišu. Eksperimentu gaitā arī pats Moro sāka regulāri lietot. Kluba pasākumu laikā viņš no kristāla vāzes katram pasākuma dalībniekam izsniedza karoti zaļās hašiša pastas. To darot, Moro sacīja: “Tas tiks atskaitīts no jūsu daļas paradīzē.” Hašiša radītajam reibumam bija daudz savādu izpausmju.[8] Viens no kluba dalībniekiem, rakstnieks Šarls Bodlērs Poēmā par hašišu aprakstīja savu intoksikācijas pieredzi: “[H]ašišs, kā visi vientuļie prieki, padara cilvēku nederīgu citiem un sabiedrību – indivīdam lieku, virzot viņu nemitīgi sevi apbrīnot un ik dienas jo vairāk stumjot viņu pretī bezdibeņa spozmei, kurā viņš kā Narciss var apbrīnot pats savu seju.”[9] 

19. gadsimta otrajā pusē kaņepju lietošana apreibinošiem mērķiem Eiropā bija maz izplatīta un guva panākumus samērā lēni. Izplatīšanos ierobežotā personu lokā veicināja galvenokārt inteliģence. To ietekmēja laikabiedru literatūras un mākslas darbi, kas slavināja hašiša lietošanu. Tomēr, tā kā lietošana nebija masveidīga, šajā laikā netika izdoti īpaši likumi kaņepju lietošanas regulācijai.[10] 

Pirmie starptautiskie ierobežojumi kaņepju produktu izgatavošanai un lietošanai tika pieņemti Ženēvā 1925. gada 19. februārī. Šajā datumā tika parakstīta Starptautiskā konvencija par bīstamām narkotikām, kas stājās spēkā 1938. gada 25. septembrī un tajā pašā dienā tika reģistrēta Nāciju Līgas līgumu sērijā. Ēģipte ar Ķīnas un Amerikas Savienoto Valstu atbalstu ieteica konvencijai pievienot hašiša aizliegumu.[11]

Zīmīgi, ka par hašiša aizliegumu konvencijā nav jāpateicas Eiropas valstīm, jo tajās hašiša lietošana nebija izplatīta. Aizliegums izrietēja no tā laika Eiropas sabiedrībā valdošā uzskata, ka apreibinošo kaņepju produktu lietošana ir viens no musulmaņu valstu sabiedrības degradācijas cēloņiem. Līdz ar to noraidoša attieksme pret šādu apreibināšanās veidu nodrošināja Eiropas valstīm zināmu imunitāti pret aizraušanos ar kaņepju intoksikāciju. Piemēram, Viktorijas laikmeta morāle pielīdzināja hašiša lietošanu un ar to saistīto uzvedību cilvēka cieņas zaimošanai.

Kopš kristietības izplatīšanās Eiropā psihoaktīvu vielu lietošana netika uzskatīta par ceļu pie apgaismības un augstākas patiesības izpratnes, bet gan par ceļu uz apsēstību, kuru ejot, cilvēks pazaudē pats sevi. Tāpēc visas darbības, kas saistītas ar narkotiku lietošanu, kristietība pilnībā noraidīja. Kristietībā, lai sazinātos ar Dievu, bija nepieciešams tikai tīrs, neaptumšots prāts. Eiropieši kritizēja arī sufiju praktizēto hašiša lietošanu, uzskatot to nevis par reliģisku “apgaismību”, bet gan par “dīkdieņa labprātīgu degradāciju”. Eiropiešu uzskatam pievienojās arī 19. un 20. gadsimta musulmaņu reformētāji, kuri bija satraukti par musulmaņu civilizācijas lejupslīdi. Viņi pieņēma eiropiešu kritiku un centās pārveidot islāmu tā, lai tas būtu harmonijā ar laikmetīgām saprāta un likuma vērtībām. Musulmaņu reformētāji marginalizēja tos reliģiozitātes un dievbijības veidus, kas bija pretrunā šādam pasaules uzskatam.[12] Raksturīgi, ka hašiša aizliegšanā noteicošā bija pašu musulmaņu attieksme, jo britu diplomāti sākotnēji pat iebilda pret kaņepju psihoaktīvo vielu starptautisko kontroli, jo to pārdošana sniedza ieņēmumus Lielbritānijas impērijai.[13]

Pakāpeniski kaņepju apreibināšanās tradīcija izplatījās arī Amerikas kontinentā, un bija laiks, kad tur kaņepju sveķus un tinktūras varēja viegli iegūt jebkurā aptiekā. Vēl 1930. gadā ASV bija likumīgi izmantot kaņepes un to izstrādājumus daudzās vietās; aizliegumi pastāvēja tikai sešpadsmit pavalstīs. Kaņepju un citu narkotiku lietošana pakāpeniski tika ierobežota pēc tam, kad 1930. gadā izveidoja Federālo Narkotiku biroju (FBN), kuru vadīja Harijs Dž. Anslingers. Sākās plašāki valdības centieni aizliegt visas izklaides narkotikas.[14] Tika pievērsta uzmanība arī marihuānai, jo tās lietošanas apjoms bija būtiski pieaudzis. Viens no iemesliem bija meksikāņu viesstrādnieku pieplūdums ASV rietumu un dienvidrietumu pavalstīs pēc 1910. gada Meksikas revolūcijas. Daudzi meksikāņi smēķēja marihuānu, lai atpūstos pēc darba, un tas veicināja marihuānas audzēšanu un tirdzniecību ASV teritorijā.[15] Otrais iemesls bija sausā likuma iedarbība kopš 1920. gada. Tās dēļ palielinājās pieprasījums pēc alternatīviem apreibināšanās līdzekļiem. Piemēram, 1930. gadu vidū Ņujorkā jau pastāvēja 500 hašiša un marihuānas klubi. Pieauga apreibinošās vielas lietošana arī jauniešu vidū. 1926. gadā Ņūorleānas reportieri aprakstīja marihuānas smēķēšanu: “Drošticami tika noskaidrots, ka 44 skolu skolēni smēķēja marihuānu. Liecības par to ienāca no daudziem vecākiem, skolotājiem, apkārtnes mācītājiem, priesteriem, klubu darbiniecēm un labklājības darbiniekiem, kuri bija cietuši no narkotisko vielu ietekmē esošiem jauniešiem.”[16] Šajā ziņā notikumiem ASV sausā likuma darbības periodā ir zināma līdzība ar vēsturiskajām musulmaņu sabiedrības attīstības īpatnībām. Alkohola aizliegšanas sekas bija masveidīgs hašiša lietošanas pieaugums. Ar 1937. gada “Marihuānas nodokļu likumu” apreibinošās vielas audzēšana un izgatavošana ASV tika aizliegta federālā līmenī, piemērojot ārkārtīgi augstu akcīzes nodokli visai kaņepju tirdzniecībai.[17] 

Jauno kreiso kustība un marihuānas ideoloģizācija

Kad izveidojās starptautiskā likumdošana, kas paredzēja kaņepju psihotropo produktu audzēšanas, izgatavošanas un tirgošanas aizliegumus, pasaules lielvarām sākotnēji pret to nebija būtisku iebildumu. Pēc Otrā pasaules kara radās divi naidīgi bloki – kapitālistiskais Rietumu bloks un sociālistiskais Austrumu bloks. Ne viens, ne otrs neatbalstīja psihoaktīvo kaņepju preparātu lietošanu. Tomēr, reaģējot uz PSRS ārpolitiku un boļševisma (t.i., marksisma ļeņiniskās interpretācijas) pretrunām, Rietumos izveidojās jauns marksisma paveids, kurš psihoaktīvajām vielām atvēlēja zināmu lomu pasaules revolūcijas īstenošanā. Gan pirms, gan it īpaši pēc Otrā pasaules kara šie “Jaunie kreisie” (reizēm saukti par neomarksistiem, Rietumu marksistiem, citkārt arī par kultūrmarksistiem) centās izstrādāt tādu sabiedrības teoriju, kuras pamatā joprojām bija hēgelisks marksisms, tomēr talkā tika ņemtas arī psihoanalīzes, socioloģijas un eksistenciālisma atziņas, kuras paredzēja atkāpes no ļeņinismam raksturīgā dialektiskā materiālisma. Saskaroties ar boļševisma brutalitāti un strādniecības nosacīto vienaldzību pret marksistu intelektuāļu solījumiem, Jaunie kreisie pievērsās to sabiedrības varas struktūru analīzei un kritikai, kas apspiestos ļaudis bija savaņģojušas “viltus apziņas” stāvoklī, neļaujot saskatīt viņu patiesās intereses. Kā galvenais ideoloģijas starpnieks un nesējs nu tika uzlūkota nevis vienkārši politekonomiskā iekārta, bet gan kultūra kopumā.[18]

Jauno kreiso attieksmi pret psihoaktīvajām vielām lieliski raksturo Frīdriha Nīčes tēze: “Ja cilvēks vēlas atbrīvoties no nepanesamas apspiešanas sajūtas, viņš var lietot hašišu.”[19] Šādā skatījumā psihoaktīvo vielu lietošana tiek pielīdzināta brīvībai jeb emancipācijai. Pirmo ieguldījumu psihotropo vielu ideoloģizācijā deva Franfurtes skolas – ietekmīgas Rietumu marksisma institucionālās bāzes – agrīnais pārstāvis Valters Benjamins. Viņa eklektiskā revolucionārā mācība ienesa marksismā svaigas vēsmas, meklējot veidus, kā likt sociālās dzīves “kolektīvajām tehnoloģijām” darboties saskaņā ar jaunu asociatīvo kompleksu. Benjamins pats lietoja hašišu un uzskatīja, ka šāda veida halucinogēnā pieredze veicina jaunas īstenības radīšanu. Savukārt radikālas izmaiņas cilvēka apziņā ir revolūcijas priekšnosacījums.[20] Tā kā ebreju misticisma iespaidā Benjamins mēdza Mesijas pēkšņo ienākšanu pasaulē saistīt ar pasaules atpestīšanu no netaisnības, apspiestības un varmācības, t.i., kapitālisma, viņš izteica domu, ka šo savienošanos ar cilvēka dziļākajā būtībā apslēpto “Mesijas dzirksti” varētu sekmēt revolucionārs delīrijs. Revolūcija kā noslēpumains notikums atklātos tikai hašiša radītās halucinācijās.[21]

Benjamins izšķīra divus intoksikācijas veidus. Viens no tiem bija kolektīvā apreibināšanās, ko izraisa kapitālisma industrializētā realitāte, bet otrs – personīga intoksikācija kā pretinde vai “pretfantoms” kolektīvajam reibumam.[22] Benjamins kapitālismu uzskatīja par mītisku, aizšifrētu pasaku realitāti. Hašišs viņam darbojās kā atslēga, lai atklātu kapitālisma noslēpumus un tā radītās kolektīvās intoksikācijas spējas. Šādā veidā toksīns kalpotu cilvēka kritiskā prāta radikalizācijai.[23] Benjamina pasaules izmainīšanas teorijā redzama saistība ar sufiju praktizēto ekstātisko stāvokli hašiša kontemplācijas rituālos. Rituāls darbojas kā Mesijas dzirksts atmodināšanas stimulators pēkšņas revolucionāras atklāsmes gūšanai. Lai gan uz klasiskā marksisma fona Benjamina atziņas bija ļoti ekscentriskas, atsevišķi to elementi ietekmēja tālāko Jauno kreiso kultūrkritiku.

Viens no ievērojamākajiem Rietumu marksisma pārstāvjiem bija Herberts Markūze. Viņaprāt, cilvēka racionalitāte apspiež viņa vēlmes un baudas. Cilvēki, pēc viņa domām, nevar izbaudīt brīvību, jo tiem ir jāuzvedas saskaņā ar “protestantisko darba ētiku”. Markūze redzēja konservatīvo un tradicionālo dzīves veidu kā libidinālās, erotiskās enerģijas nomācējus. Cilvēkus priecējošās baudas ir aizstājis atsvešināts darbs – ražošana tehnoloģiskās racionalitātes vārdā. Bauda (Erots) savukārt cilvēku atbrīvo, atceļ atsvešinātību un atkal apvieno ar patieso “Es” – cilvēka vēlmēm, priekiem un spēju “spēlēties”. Ar spēlēšanos viņš domāja spēju iesaistīties neteleoloģiskā, uz sasniegumu vai mērķi neorientētā darbībā. Atraisot Erota spēkus, cilvēki, viņaprāt, varēs izveidot sabiedrību, kurā “vēlmes un vajadzības var apmierināt bez atsvešināta darba”. Markūze uzskatīja, ka psihodēliska pieredze var palīdzēt atbrīvoties no mērķtiecīgas ražošanas uzspiestās binaritātes – dalījuma subjektā un objektā, prātā un instinktos, kungos un kalpos. Psihoaktīvo vielu lietošanu nosaucot par “ceļojumu”, Markūze rakstīja: “[S]abiedrība visu tās locekļu uztverei uzspiež vienādu informācijas nesēju. Mūsdienu dumpinieki saista atbrīvošanos ar parastās, sakārtotās uztveres izšķīdināšanu. “Ceļojums” ietver sabiedrības izveidotā Ego iznīcināšanu. (..) Revolūcijai jābūt vienlaikus uztveres revolūcijai, kurai sekos sabiedrības materiālā un intelektuālā pārbūve, veidojot jauno estētisko vidi. Apziņa par šādas uztveres revolūcijas nepieciešamību jauna jūtīguma gūšanai, iespējams, ir patiesības kodols psihodēliskajos meklējumos.” Markūze gan piebilda, ka šāda psihodēliska uztveres atjaunošana sevi neattaisno, ja tās izsauktā “mākslīgā paradīze” apslāpē kapitālisma sagrāvei vajadzīgo revolucionāro enerģiju.[24]

Lai izprastu apreibinošo vielu revolucionāro lomu Jauno kreiso spriedumos, jāpievērš uzmanība ievērojamā Rietumu marksisma teorētiķa Antonio Gramši ieviestajam “kultūras hegemonijas” nojēgumam. Viņaprāt, valdošā sabiedrības šķira – buržuāzija – varu nostiprina ar kultūras institūciju palīdzību, savas kultūras un morāles normas un ekonomisko ieinteresētību apveltot ar dabiskuma, universalitātes  un neizbēgamības oreolu. Marksistu kritikai ir jāatmasko šīs slēptās, netiešās varas tehnoloģijas kā mākslīgi sociālie konstrukti. Kultūra ir tikai vēl viena – toties prominenta – kundzības forma.[25] Kultūrkritiķa revolucionārā prakse paredz šo slēpto šķiriskās varas spēļu atmaskošanu un alternatīvas kultūras konstruēšanu, kas vairotu apspiestās grupas šķirisko apziņu. Šādu intelektuāļu cīņu pret “buržuju hegemoniju” Gramši nosauc par “pasīvo revolūciju” jeb “revolūciju bez revolūcijas”. Veiksmīga pasīvā revolūcija notiek gadījumos, kad valdošā sabiedrības šķira absorbē pakļauto šķiru prasības un uzskatus pakāpenisku institucionālo reformu ceļā, radikālismu “normalizējot”. Šeit kapitāla pārvirzēm atvēlēta mazāka loma. Lielāka uzmanība pievērsta pilsoniskās sabiedrības pārbūvei ar izglītības un atslēgas institūciju palīdzību.[26] Vēlāk Gramši sekotāji “kultūras hegemonijas” ietvaros skatīja ne tikai šķiras, bet arī rases un dažādu minoritāšu jautājumus.[27]

Balstoties šajās idejās, “kultūras hegemonijas” ideja šodien tiek izmantota arī cīņās par marihuānas legalizāciju. Piemēram, tiek apgalvots, ka marihuānas aizliegšana nav balstījusies tās kaitīgumā. To, tieši pretēji, esot izsaukusi rasistiska nepatika un ksenofobiski aizspriedumi pret meksikāņu migrantiem. Ar zinātniskiem pētījumiem šādu teoriju, protams, nav iespējams pamatot.[28] Marihuānu pasniedz kā holistiskas augu izcelsmes zāles un atpūtas līdzekli. Vadoties pēc šīs teorijas, mūsdienu kreisie uzskata, ka tieši minoritāšu stigmatizācijai esot bijusi liela loma kaņepju legalizācijas centienu aizkavēšanā ASV.[29]

Kaņepju “atbrīvojošās” psihoaktīvās īpašības joprojām ieņem būtisku vietu mūsdienu kreiso ideoloģijā. Par to liecina pētījumi par psihoaktīvo kaņepju pielietojumu cīņā pret valdošajām represīvajām dzimumu normām. Piemēram, 2019. gadā veikts pētījums ar nosaukumu “Dzimuma normas, lomas un attiecības kanabisa lietošanas modeļos: darbības jomas pārskats”. Pētījuma ievadā norādīts, ka “Dzimumu binaritāte, kas ir tradicionāli izveidojusies dzimumu hierarhija, mūsdienās ir kļuvusi daudzdimensionāla un sarežģītāka un dzimuma normas ir kļuvušas dinamiskas, iekļautas sociālo grupu sociālajā, kultūras un politiskajā kontekstā”. Marihuānas lietošana raksturota kā “dzimuma normu pārskatīšanas vai graušanas paveids”.

Pētījumā, kurš veikts ar Kanādas pusaudžiem, zēni izteicās, ka kaņepju lietošana varētu būt saistīta ar androgīnām vērtībām. Salīdzinot ar citu vielu lietošanu, tā var būt alternatīvs un maigāks veids, kā “parādīt vīrišķību”. Piemēram, daži zēni apgalvoja, ka viņi dod priekšroku kaņepju lietošanai, nevis alkoholam, jo tā esot “laimīga narkotika”, kas ļaujot viņiem runāt godīgi un būt atvērtiem savām emocijām. Turpretī par alkohola lietošanu zēni paskaidroja, ka tas sekmējot skarbākas vīrišķības izpausmes. Līdzīgi pētījumā secināts, ka “kanabisa lietošanu ietverošā vīrišķība” apvieno divas ideoloģijas. Viena no tām esot tradicionālās vīrišķības forma, kurai ir tendence veicināt apreibinošu vielu izmantošanu, vardarbību un seksismu, bet otra ir vīrišķības forma, kas apvieno dzimtes (angļu val. gender) vienlīdzības ideoloģiju ar atslābināšanos, rotaļām, jautrību un dzīves neuztveršanu pārāk nopietni. Pētījums par alkohola un kaņepju lietošanu meiteņu vidū Apvienotajā Karalistē un ASV secināja, ka tas ir veids, kā aktīvi “veikt dzimuma lomu kontroli”, ar to pretojoties “hegemoniskām normām”. Šādā veidā būtu iespējams mainīt uzskatu, ka alkohola vai narkotiku lietošana ir sievietēm neraksturīgs uzvedības modelis. Pētījuma autori uzsver meiteņu aktīvo lomu lēmumu pieņemšanā par alkohola un kaņepju lietošanu. Šāda aktīvā loma novēršot nepareizas asociācijas ar apreibinošo vielu lietošanu, piemēram, to uztverot kā novirzi, “nesievišķīgu uzvedību” vai psiholoģisku traumu izraisītu rīcību.[30]

2020. gada pētījumā “Kvalitatīvs pārskats par kanabisa stigmām aizlieguma mijkrēslī” minēts, ka strukturālās stigmas sabiedrībā varot būt arī ideoloģiskas. Tas vērojams gadījumos, kad sabiedrības kultūras vērtības darbojas, lai apspiestu “nonkonformistus”. Tam piemērs esot tāda kultūras norma kā heteroseksisms, saskaņā ar kuru sabiedrībā visiem jābūt heteroseksuāliem, bet seksuālo minoritāšu izpausmes esot nenormālas un zemāk vērtējamas. Strukturālo stigmu izveidē tiek vainots ASV kapitālisms, kuru esot izraisījusi protestantiskā darba ētika. Sabiedrības vairākumā valdot pārliecība, ka apmierinājums ir jāsasniedz tikai ar smagu darbu, un tiekot atbalstīts uzskats, ka intoksikācija kavē produktivitāti. Šāda attieksme nepamatoti stigmatizējot kanabisa lietošanu.[31]

Kā redzams, mūsdienu ideoloģiskās nostādnes visai precīzi atbilst Jauno kreiso formulētajai teorijai un mērķiem. Turklāt marihuānas lietošanu šajā kontekstā lielākoties aplūko ideoloģizētā veidā, ignorējot reālus sabiedrības veselības apdraudējumus. Tas vedina domāt, ka patiesībā mūsdienu kreiso partiju politiķi marihuānas legalizāciju zināmā mērā uzskata par sociālās inženierijas metodi savu mērķu sasniegšanai.


[1] Hui-Lin Li, “An Arch & Hist Account of Cannabis in China”, Economic Botany, 28, 4, 1974,  pp. 437–448.

[2] P. T. Furst, Flesh Of the Gods, Illinois: Waveland Press Inc, 1990, p. 225.

[3] M. D. Merlin, “Archaeological Evidence for the Tradition of Psychoactive Plant Use in the Old World”, Economic Botany, 57, 3, 2003, p. 313.

[4] G. G. Nahas, “Hashish in Islam. 9th to 18th Century”, Bull. N.Y. Acad. Med., 58, 9, 1982, pp. 814–815.

[5] P. T. Furst, Flesh Of the Gods, Illinois: Waveland Press Inc, 1990, p. 222.

[6] G. G. Nahas, “Hashish in Islam. 9th to 18th Century”, Bull. N.Y. Acad. Med., 58, 9, 1982, pp. 816–819.

[7] L. Kamienski, Shooting Up A Short History of Drugs and War, New York: Oxford University Press, 2016, pp. 51–53.

[8] P. T. Furst, Flesh Of the Gods, Illinois: Waveland Press Inc, 1990, p. 228.

[9] L. Kamienski, Shooting Up A Short History of Drugs and War, New York: Oxford University Press, 2016, p. 53.

[10] T. Mckenna, Food of the Gods, New Yourk: Bantam, 1993, p. 84.

[11] W. W. Willoughby, “Opium As International Problem”. Pieejams: https://www.druglibrary.org/schaffer/history/e1920/willoughby.htm.

[12] H. Khan, “Hashish, Sufism and Modernity”. Pieejams: https://www.dawn.com/news/1414141.

[13] “Cannabis: How British Laws Around the Drug Have Evolved”. Pieejams: https://theconversation.com/cannabis-how-british-laws-around-the-drug-have-evolved-98579.

[14] W. Emboden, Narcotic Plants, New York: MacMillan Publishing Co. Inc, 1979, p. 56.

[15] S. Maisto, M. Galizio, G. Connors, Drug Use and Abuse (4th ed.). Belmont, California: Wadsworth Publishing, 2003, pp. 426–428.

[16] E. M. Brecher E. M. “Marijuana and Alcohol Prohibition”. Pieejams: https://www.druglibrary.org/schaffer/library/studies/cu/cu55.html.

[17] “Marihuana Tax Act as Passed of 1937”. Pieejams: https://www.druglibrary.org/schaffer/hemp/taxact/mjtaxact.htm.

[18] Pieejams: https://www.britannica.com/topic/Frankfurt-School

[19] D. Pendell, Plant Vowers, Poisons and Herb Craft, San Francisco: Mercury House, 1995, p. 194.

[20] D. I. Bjelič, Intoxication, Modernity, and Colonialism, Portland: Palgrave MacMillan, 2016, p. 7.

[21] Y. Ginzburg, “The Messianic Spark in the Jewish Soul”. Pieejams: https://blogs.timesofisrael.com/the-messianic-spark-in-the-jewish-soul/

[22] D. I. Bjelič, Intoxication, Modernity, and Colonialism, Portland: Palgrave MacMillan, 2016, p. 26.

[23] Ibid., p. 76.

[24] H.  Marcuse, An Essay on Liberation, Boston: Beacon Press, 2000, pp. 36–37.

[25] J. James, “The Pleasure Principle Meets the Performance Principle: Gary Numan, Marcuse, and Neoliberalism”. Pieejams: https://www.its-her-factory.com/2012/08/the-pleasure-principle-meets-the-performance-principle-gary-numan-marcuse-and-neoliberalism.

[26] A. Petridis, “Youth Subcultures: What are They Now?”. Pieejams: https://www.theguardian.com/culture/2014/mar/20/youth-subcultures-where-have-they-gone

[27] L. Artz, “Cultural Hegemony and Racism”. Pieejams: https://www.researchgate.net/publication/281937286_Cultural_Hegemony_and_Racism

[28] I. Campos, “Mexicans and the Origins of Marijuana Prohibition in the United States”. Pieejams: https://www.journals.uchicago.edu/doi/pdfplus/10.1086/SHAD3201006

[29] A. Halperin, “Marijuana: Is It Time to Stop Using a Word With Racist Roots?” Pieejams: https://www.theguardian.com/society/2018/jan/29/marijuana-name-cannabis-racism

[30] N. Hemsing, L. Greaves, “Gender Norms, Roles and Relations and Cannabis-Use Patterns: A Scoping Review”. Pieejams: https://www.ncbi.nlm.nih.gov/pmc/articles/PMC7037619.

[31] M. Reid, “A Qualitative Review of Cannabis Stigmas at the Twilight of Prohibition”. Pieejams: https://jcannabisresearch.biomedcentral.com/articles/10.1186/s42238-020-00056-8

Vēlos saņemt apkopojumus uz norādīto adresi: