Trīs konvencijas, kas ir galvenie starptautiskie instrumenti cīņā pret narkotisko vielu nelikumīgu apriti un to ļaunprātīgu izmantošanu, nesniedz skaidru formulējumu, vai nepieciešams kriminalizēt narkotiku glabāšanu nelielos apmēros personiskai lietošanai. Pretrunīgās iespējas interpretēt tur rakstīto novedušas pie stāvokļa, ka konvencijas parakstījušajām valstīm var būt diametrāli pretēja narkotiku aprites politika.

Vērsties pret narkotiku lietotājiem būtu radikāla kursa maiņa. Sākotnēji tā visdrīzāk būtu nepopulāra. Gadu desmitiem ir pieliktas reālas pūles, lai noņemtu stigmu no narkotiku lietošanas. Lietotāju likšana cietumā izraisīs NVO, mediju un juristu šķiras sašutumu, kas būs jāpārvar.

Šajā diskusijā saduras divi pretēji skatījumi uz cilvēku, sabiedrību un attiecīgi arī uz valsti un tās mērķiem. Ja šo nostāju pamatā esošos pieņēmumus destilētu un skaidri formulētu, varētu iegūt diezgan precīzu mūsdienu “konservatīvo” un “liberāļu” pasaules uzskata aprakstu.

Tiesnesis, kuram hašiša reibums bija izgājis, nokrita uz ceļiem, lai lūgtu žēlastību par necienīgo izturēšanos, savukārt zvejnieks, kurš hašišu lietoja katru dienu, sultānam par uzjautrinājumu atbildēja: “Kas no tā? Jūs šorīt esat savā pilī, mēs vakar vakarā bijām savā pilī!” Sultānam atbilde iepatikās, un viņš sacīja zvejniekam: “Mēs abi esam šīs pilsētas sultāni.”