Poļu aristokrāts Deziderijs Hlapovskis (1788–1879) Napoleona Bonaparta militārās ekspansijas augstākajā punktā pievienojās franču armijai. Viņš cerēja, ka franči palīdzēs atjaunot Polijas ziemeļu un rietumu daļu neatkarību, kas pēc teritorijas pārdalīšanas 1793. gadā bija nonākušas Prūsijas valdījumā. Hlapovskis arī piedalījās Napoleona karagājienā pret Krieviju un citās kaujās un pameta franču armiju tikai 1813. gadā, kad gandrīz nejauši uzzināja, ka franči plāno atdot tobrīd neatkarīgo Varšavas hercogisti cariskajai Krievijai apmaiņā pret miera līgumu; tā arī notika 1815. gadā Vīnes kongresa lēmuma rezultātā. Dzīves nogalē Hlapovskis atgriezās Polijā. Hlapovsku dzimtas baroka stilā celtā pils ar parku joprojām aplūkojama viņa dzimtajā Turevā, Koščanas apriņķī, Lielpolijas vojevodistē.
Šajā fragmentā aprakstītie notikumi risinās 1806. gadā Poznaņā, Polijā, īsi pirms un īsi pēc Tilzītes miera līguma (25. jūnijā) starp Krieviju un Prūsiju no vienas puses un Franciju no otras. Šis miera līgums, ja tā var teikt, franču iebrukumu Krievijā “atlika” līdz 1812. gadam. Pievērsiet uzmanību poļu leitnanta rakstītajam par franču kājnieku apaviem un salīdzinoši silto ziemu. Sešus gadus vēlāk daudz bargāka ziema un nepietiekami siltais apģērbs spēlēja būtisku lomu franču karaspēka zaudējumos un paātrināja Napoleona impērijas krišanu.  

Pirmā franču kājnieku divīzija, kas piederēja pie maršala Davū korpusa, arī ieradās pati pirmā un atstāja uz mani lielu iespaidu. Mēs vesels bariņš izgājām tai pretī. Aptuveni stundas attālumā no pilsētas mēs ieraudzījām, ka visi lauki ir noklāti ar kareivjiem daudzkrāsainos svārkos. Savas šautenes viņi nesa ar laidēm gaisā un meklēja pašas sausākās vietas, lai šķērsotu lauku, jo uz ceļiem dubļi bija līdz pat ceļiem. Pilsētas priekšā, netālu no vējdzirnavām, kur sita bungas, karavīri sanāca kopā no visām pusēm un sakārtojās ierindā. Viņi zibenīgi nogludināja savus svārkus, sakārtoja cepures (tolaik visi kājnieki vēl nēsāja trijstūru cepures) un – lūk! – tas bija pats lieliskākais karavīru pulks, kas, mūzikai skanot, raitā solī iesoļoja pilsētā.

Viņi apstājās tirgus laukumā, sastutēja šautenes vertikāli kopā, izņēma no savām somām birstes un notrina dubļus no apaviem, visu laiku dzīvi sarunādamies un uzjautrinādamies savā starpā, it kā viņi būtu nogājuši tikai vienu ljē, nevis simt piecdesmit.

Es ar izbrīnu vēroju šo kājnieku pulku. Tas sastāvēja no dzīvīgiem un jautriem puišiem – turklāt tādiem, kas tad vēl ne reizi nebija zaudējuši kaujā. Viņi visi izskatījās tik svaigi, it kā gatavotos uz deju. Turpretī Prūsijas kājnieki, kas tikko bija pametuši Poznaņu, bija pavisam citādi: vīri bija vismaz galvastiesu garāki par frančiem un izskatījās daudz spēcīgāki, taču bija kokaini, smagi un, kad pēc viena ljē gājuma viņu kolona apstājās, bija noguruši.       

No kara vēstures esmu mācījies, ka tie ir kājnieki, kas uzvar kaujas. Lai gan dažkārt arī kavalērijai ir izšķiroša nozīme, tā gandrīz vienmēr ierodas tad, kad uzvara jau ir panākta un tikai plūc tās augļus. Tuvāk iepazīstoties ar šo drosmīgo un izveicīgo franču kājnieku korpusu un to apbrīnojot, labi izpratu šī cīņas rīka nozīmīgumu un pats pieņēmu lēmumu uzsākt karadienestu tieši kājniekos.

Beidzot mēs saņēmām ziņu, ka Imperators ir ceļā un drīz ieradīsies Poznaņā.

Mūsu godasardze pameta Poznaņu ar nolūku apstāties Mjendzižecā, lai sagaidītu Imperatoru pie Polijas robežas. Taču, krēslā nonākot Bitiņā, mēs tur jau atradām viņa karieti un to pavadījām, soļojot tās priekšā un aizmugurē. Imperiālās sardzes izlūki, tas ir, 25 vīru liels pulks virsnieka vadībā, kurš līdz tam to bija pavadījis, nogāja mums priekšā, lai parādītu, ka mums uzticas. Nakts bija tumša, un melnumā varēja redzēt vienīgi mameluka Rustana, kurš sēdēja uz imperiālās karietes kučiera sēdekļa, balto turbānu. Visa brauciena laikā un arī atelpas brīžos Imperators sarunājās ar ģenerāli Dombrovski, kurš uz zirga turējās karietes durvju tuvumā. Dubļi bija tik biezi, ka kariete varēja pārvietoties tikai soļu ātrumā.

Kad bijām nonākuši Poznaņā, Imperators iekārtojās bijušajā jezuītu klosterī; divdesmit pieciem no mūsu sardzes pavēlēja apmesties tajā pašā ēkā, lai viņam kalpotu, un mums par mitekli ierādīja labu istabu pirmajā stāvā.

Nākamajā rītā, ap pulksten desmitiem, Imperators sēdās zirgā. Mūsu goda sardze pilnā sastāvā bija sapulcējusies pagalmā. Četriem no mums pavēlēja turēties Imperatora priekšā, pārējiem – sekot viņa svītai no muguras.    

Imperators uzsāka ceļu raitā riksī, šķērsoja tiltu un devās pa Varšavas ceļu, kuru klāja šaušalīgi dubļi; nonācis mazajā Svažendzas ciematā, viņš nogriezās pa labi uz laukiem, meklējot tur pašus augstākos pakalnus un to virsotnēs apstājoties, lai izpētītu zemi – tā, it kā viņam priekšā būtu ienaidnieka armija. Tā kā es lielākoties biju viens no četriem goda sardzes kareivjiem, kas gāja pa priekšu, ikreiz, kad Imperators apstājās, es varēju viņu redzēt un apskatīt pēc sirds patikas. Man likās, ka es viņu jau sen pazīstu, jo biju redzējis viņa portretus, kas bija pārsteidzoši līdzīgi – it sevišķi tie, kuros viņš attēlots zirgā. Taču bija gandrīz neiespējami izšķirt viņa acu krāsu, jo acis nepārtraukti kustējās; tobrīd tās man likās tumšas – iespējams, viņa skatiena dziļuma dēļ. Bet vēlāk, kad nonācu Imperatora tuvumā un varēju ar viņu parunāties, labi redzēju, ka viņa acis bija ļoti gaišas. Kad Napoleons kādu uzrunāja, viņš tam skatījās nevis sejā, bet gan uz parketu vai sāņus; tikai ļoti reti viņš tieši ielūkojās sarunu biedra acīs.

Mēs atgriezāmies Poznaņā ap pieciem vakarā.

Nākamajā dienā Imperators sēdās zirgā ap pusdienlaiku un lika parādīt kādu poļu pili. Izjājis cauri pilsētai, viņš rikšiem devās Stenševas virzienā un apstājās tikai Konaževā.

Trešajā dienā, 13. decembrī, viņš mums deva pavēli doties uz otru pilsētas pusi, vispirms uz Viņariem, kur viņš apstājās un pētīja zemi, tad cauri dubļainajiem laukiem, kur viņš iestiga gandrīz līdz kāpšļiem. Pavadoņi nespēja sekot, jo mūsu zirgi, paša Imperatora un daži viņa ģenerāļu zirgi tika uz priekšu tikai ar lielām grūtībām un atstāja zemi pēc sevis tādā stāvoklī, ka sekotājiem nebija iespējams tikt uz priekšu. (Šeit atstāstīsim kādu incidentu, kuram autora karjerā bija zināma nozīme. Brīdī, kad franču virsnieki nespēja tikt pāri dubļainai slīkšņai kādā pļavā, autors devās uz priekšu, sacīdams: “Polis tiek cauri visam!”, un Imperators šķērsoja dubļaino grāvi pēc viņa. Pēc Tilzītes miera līguma Napoleons lika, lai pie viņa atsūta šo jauno poli, kas “tiek cauri visam” un viņu iecēla par savu apakšvirsnieku.)[1]     

Tad Imperators, kuru pavadījām tikai mēs un daži izlūki, nonāca Radojevā, kur viņš ar plostu pārcēlās otrā Vartas pusē. Viņš devās līdz pat Oviņskai, kur apmeklēja kādu pamestu klosteri. Viņš man jautāja, kā tas nākas, ka šis īpašums pieder Treskoviem. Es varēju apmierināt viņa ziņkārību, jo es nejaušā kārtā pazinu šo ģimeni. Mana tante, Engestremas kundze, dzimusi Hlapovska, dzīvoja Berlīne kādā namā, kas piederēja Treskoviem. Kad uzturējos šajā pilsētā, es pie viņas ik svētdienu ēdu vakariņas. Mana tante bija laipni uzņēmusi maršalu Diroku, kad viņš 1804. gadā ieradās Berlīnē īpašā vizītē, lai paziņoju par Imperatora kronēšanu. Maršalu visur uzņēma diezgan vēsi, izņemot pie manas tantes. Tolaik frančus Berlīnē nemīlēja, bet no viņiem vēl nebaidījās. Maršals Diroks atcerējās manu tanti un viņas viesmīlību; varbūt viņš par to Imperatoram bija bildis kādu vārdu, un tieši šī iemesla dēļ, atgriežoties Poznaņā, Imperators lika mani pasaukt un ierādīja man vietu pie sava vakariņu galda.

Pie galda bija tikai trīs cilvēki: Imperators, princis Bertjē, kurš apsēdās man pretī, un es. Galds bija tik maziņš, ka tikai ar lielām grūtībām pie tā varētu apsēdināt vēl vienu personu man pretī. Viens vienīgs kalpotājs atnesa un servēja ēdienu un visu nepieciešamo. Vakariņas, ja pareizi spēju novērtēt, nebija garākas par pusstundu; šajā īsajā laikā Imperators man tomēr uzdeva virkni jautājumu. Viņš tos uzdeva ļoti ātri, it kā tā būtu nopratināšana. Viņš zināja, ka es iepriekš biju kalpojis prūšu armijā: viņš mani iztaujāja par manām studijām, par artilērijas pasniedzējiem, par skolām un par prūšu armiju vispārīgi. Viņš man jautāja, cik varētu būt poļu ģenerāļa Lestoka korpusā, kas atradās otrā Vislas pusē. Es nevarēju atbildēt uz šo jautājumu, bet piezīmēju, ka tur noteikti ir daudz lietuviešu, jo šis korpuss rekrutēja prūšus Lietuvā, tas ir, Augustovas apkaimē, kas tika iedalīta Prūsijai pēc pēdējās Polijas sadalīšanas. Vienlaikus atļāvos arī piemetināt, ka Lietuvā vienīgi zemes īpašnieki bija poļi, savukārt zemnieki bija lietuvieši.

Napoleons neko nezināja par Lietuvu, un viņam nebija ne mazākā priekšstata, kā šī province tika pievienota Polijai; es biju spiests viņam to paskaidrot. Visā visumā viņš gandrīz neko nezināja par mūsu vēsturi, un no Prūsijas vēstures zināja vienīgi Frīdriha Lielā laiku. Tāpēc viņš bija pārsteigts, kad es viņam pastāstīju, ka Lestoka korpuss sastāvēja vienīgi no lietuviešiem un žemaišiem, nevis no poļiem; es piemetināju, ka, lai gan šīs divas tautas slikti zina poļu valodu, abas dedzīgi atbalsta Poliju un ka tādas pašas simpātijas vērojamas arī tajās lietuviešu provincēs, kas pieder krievu valdībai.

Imperators mani iztaujāja arī par zemnieku stāvokli. Zināju no sava tēva, ka Polijas ķēniņistes laikā pret zemniekiem izturējās mazāk bargi nekā zem prūšu jūga. Laukkopība senāk bija vienkāršāka un prasīja mazāk darba – izņemot ražas laiku. Taču, kad prūšu valdība ieguva savā īpašumā teritorijas, kas tai pienācās Polijā, visi baznīcas, kroņa un stārastu īpašumi tika sadalīti vāciešiem. Savukārt vācieši, būdami strādīgi un praktiski, padziļināja kalpību, lika vairāk strādāt un uzlika lielākas klaušas. Poļu zemes īpašnieki, kuri kopš pēdējiem kariem burtiski slīka parādos, ņēma piemēru no jaunpienācējiem un darīja tāpat kā viņi.

Imperators manī uzmanīgi klausījās, bet tad pēkšņi uzdeva jautājumu par žīdiem. Viņš domāja, ka žīdi Polijā bija ienākuši no Āzijas. Es viņam paskaidroju, ka, tieši pretēji, viņi bija ienākuši no Rietumiem – laikā, kad viņus dzina ārā no gandrīz visas Eiropas; jāpiezīmē, ka mūsu senči vienmēr bijuši ievērojami ar savu pārmērīgo iecietību pret visiem reliģiskiem kultiem.   

Napoleons lika man arī pastāstīt, kāpēc Karalauču province ir jāatdod Brandenburgas kūrfirstiem. Tolaik es vēl nepazinu Franciju, tāpēc nezināju, cik maz frančiem rūp tas, kas notiek ārpusē. Viņi zina visas Francijas galma anekdotes, bet gandrīz neko nezina no citu tautu vēstures.

Imperators mani iztaujāja arī par manu ģimeni un, kad es viņam pastāstīju, ka mana māte cēlusies no Krakovas apriņķa, viņš mani uzdeva dažādus jautājumus par šo zemi un Krakovas universitāti. Es nevarēju viņam ziņot par šīs universitātes pašreizējo stāvokli, jo nezināju, kā tā organizēta, taču pastāstīju par tās izcelsmi un ietekmi, kā arī naidīgumu pret jezuītiem.

Padzēris kafiju, Napoleons piecēlās; viņš man izteica komplimentu par to, ka nebiju dzēris vīnu, un man parādīja pudeli, sakot, ka nekad nedzerot vairāk par puspudeli šambertēna, bet ka tas esot slikts ieradums.

Tad, staigādams pa istabu, viņš vēlreiz atgriezās pie prūšu armijas organizācijas. Viņš to labi pārzināja, taču vēlreiz pacēla jautājumu par militārajām skolām, jautājot, cik padziļināti tur pasniedz matemātiku. Viņš bija izbrīnīts, kad es viņam teicu, ka šajās skolās apstājas pie konusa šķēlumiem. Viņš man jautāja, vai tur mācot arī aprakstošo ģeometriju. Taču es pats neko nezināju par šo zinātni un to apguvu tikai vēlāk Parīzē.

Tajā pašā vakarā vairākas apkaimes poļu dāmas bija sapulcējušās salonā blakus ēdamzālei, lai viņas stādītu priekšā Imperatoram. Viņš tām nereti uzdeva pašus dīvainākos jautājumus skopos vārdos, un bija labi redzams, ka viņa domas kavējas kur citur. Viņš piegāja pie vīriešiem, kas bija ģērbušies frakās, zeķēs un kurpēs, lai viņiem pateiktu, ka vajadzēja uzvilkt zābakus un uzlikt piešus.

Poznaņa sarīkoja lielu balli teātrī. Zāle bija tik pilna, ka dejotājiem tik tikko pietika vietas. Imperators pastaigājās un pļāpāja ar poļiem. Es pats biju biežāk uz ielas nekā zālē, jo man bija jāpieskata, lai goda sargi nenāktu iekšā visi reizē, atstājot zirgus staļļa puišiem, bet gan būtu vienmēr gatavi pavadīt Imperatoru, kad viņš atstās balli.

Dažas dienas vēlāk prinča Murā palīgs atnesa ziņu, ka franči ieņēmuši Varšavu.

Nākamajā dienā Imperators pameta Poznaņu, liekot goda sardzei sekot trīs stundas. Tad viņš to atlaida un pavēlēja ģenerālim Dombrovskim sardzei piešķirt apakšleitnantu pakāpi. Uminski iecēla par pulkvežleitnantu; Suhoževski  – par majoru; Gožaņski (bijušo prūšu smagās kavalērijas leitnantu) un mani iecēla par leitnantiem. Tikmēr ģenerālis Dombrovskis sāka organizēt četrus ierindas kājnieku un divus kavalērijas pulkus un vēl bez šiem regulārajiem spēkiem formēt arī neregulāros. Imperators iecēla par pulkvedi princi Sulkovski; virsnieks ar tādu pašu vārdu bija bijis viņa personīgais palīgs Ēģiptē un bija kritis Piramīdu kaujā. (..)

Ģenerālis Dombrovskis mums atsūtīja reglamentu, kas no franču valodas bija iztulkots poliski.

Tā kā es jau zināju prūšu reglamentu, jauno es apguvu ātri: tas bija vienkāršāks, un kustības tajā bija daudz vieglāk saprotamas un apgūstamas. Šautenes nebija ilgi jāgaida – tās mēs saņēmām gandrīz visas pilnīgi jaunas no Berlīnes arsenāla, jo prūšiem nebija pieticis laika tās savākt pirms franču ienākšanas pilsētā. Taču durkļi bija pārāk gari; tās drīz vien aizstāja ar franču durkļiem. Jaunkareivji uzsāka apmācību bez ieročiem; taču, līdzko šautenes bija piegādātas, jauniesauktie daudz labāk spēja apgūt soļošanu un turēšanos ierindā. Manuprāt, ir bezjēdzīgi ilgi mocīt jauniesauktos ar mācībām bez ieročiem – ar tā saukto kareivja skolu, jo, līdzko viņiem rokās ir ierocis, viņu stāja un gaita uzlabojas un ierinda veidojas pati no sevis.

Mūsu dzīve Gņezno bija patīkama – ar mācībām no rīta un pēcpusdienā. Pēc vakara jundas pulkvežleitnants Majačevskis mācīja taktiku virsniekiem, savukārt majors Rogaliņskis – apakšvirsniekiem.

Gandrīz katru dienu kāds franču vads izgāja cauri pilsētai. Princis Sulkovskis vienmēr ļoti laipni uzņēma pulkvežus. Mums bieži bija balles gan kazino, gan arī pie pulkvežleitnanta, kuram bija jauna meita. Bieži mums bija arī vakariņas un pasēdēšana pie garīdzniekiem.

Beidzot pienāca pavēle doties uz priekšu. Ziema bija silta, bet slapja. Mēs bijām saņēmuši franču armijas apavus. Zābaku vietā mums iedeva kurpes ar cieši pieguļošām getrām, lai neļautu asinīm satecēt pēdās un kājām piepampt. Ir tiesa, ka, ejot pa sniegu vai dubļiem, kurpes ļoti ātri paliek slapjas, taču vakarā – nometnē vai teltī – tās arī daudz ātrāk izžūst nekā zābaki, kuri turklāt paliek slapji tieši tāpat kā kurpes. Kamēr žāvē kurpes, getras un zeķes, uzvelk iepriekšējā dienā izžāvētās, jo ir vieglāk nest līdzi divus pārus zeķu nekā divus pārus zābaku. Mēdz sacīt, ka biezos dubļos kurpes ir vieglāk pazaudēt nekā zābakus, taču tas notiek tikai tad, ja getras ir slikti uzšūtas; savukārt, ja getras labi pieguļ, kurpes turas kājās labāk par zābakiem.

Kājniekiem pats svarīgākais ir kājas labā stāvoklī. Lai tā būtu, ir labi tās vakaros, mainot zeķes, ierīvēt ar spirtu. Ierīvēšana neļauj kājai piepampt un vienlaikus pasargā ādu no noberzumiem. Mūsu kareivjiem labprātāk tīk ierīvēt kājas un pēdas ar taukiem un tad tās ietīt autos, nevis vilkt zeķes. Šo paņēmienu karavīriem vajadzētu aizliegt, jo, ja šie auti cieši nepieguļ kājai, tie viegli rada ievainojumus. Katram vīram vajadzētu būt trīs pāriem zeķu, kuras regulāri jāmazgā. Šeit minu visas šīs detaļas par kājnieku kājām, jo tieši no tām ir atkarīgs kampaņas ātrums.

Avots: Hlapovska dēlu izdoto memuāru tulkojums franciski: Desiré Chlapowski, Mémoires sur les guerres de Napoléon, 1806–1813. 3ème édition, Paris: Librairie Plon, 1908. Sagatavoja un tulkoja Agnese Irbe. Paldies Jurim Rudevskim, kurš salīdzināja ar poļu oriģinālu.

[1] Piezīme poļu izdevumā.