2023. gadā aizritēja liela latviešu drauga un dvēseļu gana Georga Manceļa 430 gadu jubileja.[1] Mancelis bija literāts, pedagogs, valodnieks, teologs, mācītājs, pirmās latviešu vārdnīcas Lettus (1638) autors, pirmais, kurš vārda “nevāci” vietā lietoja vārdu “latvieši”, un pirmais latviešu oriģinālprozas autors. Mancelis dzimis 1593. gadā Mežmuižas (šodien Augstkalnes) draudzes novada mācītāja Kaspara Manceļa ģimenē Kurzemes un Zemgales hercogistē (viņš visu mūžu lietoja pievārdu Semgallus – “zemgalis”). Mācījās Jelgavas latīņu skolā, vēlāk Rīgas Doma skolā. 1611.–1615. gadā Mancelis studēja teoloģiju Frankfurtes pie Oderas, Štetīnas un Rostokas Universitātēs. Pēc atgriešanās dzimtenē bija luterāņu mācītājs Valles draudzē un Sēlpils draudzē. 1625. gadā Mancelis devās uz Zviedru Vidzemi un kļuva par Tērbatas Sv. Johana baznīcas vācu draudzes virsmācītāju, prāvestu, virskonsistorijas piesēdētāju un pilsētas skolu uzraugu. 1632. gadā Manceli iecēla par jaundibinātās Gustava akadēmijas (vēlākās Tērbatas Universitātes) teoloģijas profesoru, 1636. gadā par akadēmijas rektoru. 1638. gadā pēc Kurzemes hercoga Frīdriha aicinājuma Mancelis atgriezās Kurzemes un Zemgales hercogistē, kļūdams par galma mācītāju Jelgavā. Miris Jelgavā 1654. gada 27. martā.
Mancelis pamatoti uzskatāms par vienu no spilgtākajiem luteriskās ortodoksijas pārstāvjiem sava laika Baltijā, spējot savā darbībā apvienot gan neoaristotelisku metodoloģiju, gan akadēmisko teoloģiju, gan darbošanos politiskās varas gaiteņos, kā arī patiesu vēlmi kalpot Kurzemes iedzimtajiem zemniekiem – latviešiem. Manceļa milzīgais devums latviešu valodniecībā izrietēja no vēlmes pēc iespējas skaidrākā un saprotamākā valodā aiznest labo vēsti par grēku piedošanu un augšāmcelšanos no mirušajiem tiem latviešu zemniekiem, kuri bieži vien par svētdienas norisēm mēdza izteikties: “Dievs vien zina, ko tas vācu kaķis tur no kanceles murrā!” Mūža pēdējās desmitgades Mancelis pavadīja, izstrādājot “ilgi kāroto latviešu postilu”, 1180 lappušu garu tekstu, kas saturēja latviski lasāmus un runājamus sprediķus visām svētdienām un svētku dienām Baznīcas gada garumā. Postilas pārsvarā bija domātas citiem mācītājiem kā palīglīdzeklis savu sprediķu veidošanā vai, bieži vien, slinkuma vai latviešu valodas neprasmes gadījumos, kā glābšanas riņķis – teksts, ko vienkārši nolasīt priekšā, paļaujoties uz to, ka Dieva Vārds neatgriezīsies tukšā un pildīs savu nolikto uzdevumu. Latviešu postila gan tika nodrukāta tikai īsi pēc Manceļa nāves 1654. gadā, taču grāmatā lasāmie sprediķi tādā vai citādā veidolā droši vien jau bija izskanējuši no Manceļa kanceles viņa dzīves laikā.
Piedāvājam otro Ziemassvētku sprediķi no Postilas 1654. gada izdevuma,[2] pēc iespējas saglabājot oriģinālo izteiksmes veidu un tikai dažviet sapratnes labad pielabojot valodu un gramatiku. Jāņem vērā, ka Ernsts Gliks savu pilno Bībeles tulkojumu izdeva tikai 40 gadus pēc Postilas, protams, balstoties arī paša Manceļa (un Kristofa Fīrekera) veikumā. Varam iedomāties sniegainu 1654. gada otro Ziemassvētku rītu Jelgavas Sv. Annas baznīcā, pilsētas un apkaimes latviešu draudzē, kurā kāds jauns mācītājs, Svētā Gara piepildīts un satraucies, pirmo reizi mēģināja sprediķot ar šiem Postilas vārdiem – iespējams, beidzot kādu latvieti pārliecinot Baznīcā dzirdēto vēsti par Bētlemes silītē gulošo pasaules glābēju pastāstīt tālāk kādam mājās palikušam saimes lopu vai uguns pieskatītājam.
To svēto evanģēliju, kā tie gani uz tā svētā enģeļa vārdu uz Bētlemi gājuši un to bērniņu Jēzu atraduši ir, apraksta tas evanģēlists Lūka savā grāmatā otrā vietā, un skan tie vārdi jūsu valodā tā:
“Un, kad tie enģeļi no tiem ganiem uz Debesi brauca, sacīja tie gani savā starpā: “laidiet mums noiet uz Bētlemi un redzēt, kas tur ir noticis, kā mums Tas Kungs ziņu ir devis!” Un tie nāca piepeši un atrada abus, Mariju un Jāzepu un to Bērnu silītē guļot. Bet, kad tie to bij redzējuši, izpaudēja tie to Vārdu, kas tiem par to Bērnu bij sacīts. Un visi, kas to dzirdēja, izsabrīnējās par to valodu, ko tie gani tiem bij sacījuši. Bet Marija paturēja visus šos vārdus un apdomāja tos savā sirdī. Un tie gani atgriezušies slavēja un teica Dievu par visu, ko bij dzirdējuši un redzējuši, kā tiem stāstīts bij.” [Lk. 2:15-20]
Vakar esam mēs dzirdējuši, kā tas žēlīgs Dievs caur savu svētu enģeli ir licis pasludināt, ka viņa Dēls ir Cilvēka Dēls īstenā laikā no Marijas tās Jumpravas piedzimis un visiem cilvēkiem, lieliem un maziem, jauniem un veciem, bagātiem un nabagiem, zemiem un augstiem par Pestītāju sūtīts un iešķiņkots ir. Un, ka tie gani uz Bētlemes lauku ganīdami varētu jo drīzāk, jo labāk šo lielu Dieva dāvanu atrast, tad deva tas enģels tiem vienu zīmi, sacīdams: “Jūs atradīsiet to Bērnu Bētlemes stallī, autiņos sietu un silē gulošu.” Šās priecīgas vēstes tie gani dzirdējuši, nevar turēties viens otru uzrunāt un pakūdināt, sacīdami savā starpā: “Laidiet mums noiet uz Bētlemi un redzēt, kas tur ir noticis, kā mums Tas Kungs ziņu ir devis!” Atstādami savus lopus uz lauku, lielā steigšanā steigdamies visi noiet uz Bētlemi un atrod visas lietas tā, kā Dievs caur savu enģeli tiem ganiem licis sacīt. Par tādu Dieva žēlastību un par visu, ko tie dzirdējuši un redzējuši bij, tie arīdzan Dievam pateicās un izpaudīja to Vārdu un teica to lietu ikkatram.
Nu esiet jūs, mani draugi, vakar arīdzan dzirdējuši, ka arī [irr] mums šī vēste atnesta un arī [irr] mums šis Bērns par labu piedzimis. Tādēļ laidiet mums arīdzan kājup celties un ar šiem ganiem To Kungu Jēzu meklēt tik ilgi, kamēr mēs to atrodam. To māca mums nu šis svēts priekšālasīts evanģēlijs, kas mums stāsta: Kā tie gani no lauku uz Bētlemi gājuši to bērniņu Jēzu atraduši un citiem ļaudīm tās lietas arīdzan teikuši ir.
Tas žēlīgs Dievs, dod mums savu svētu Garu šo mācību pareizi dzirdēt un vērā ņemt un tos vārdus kā Marija paturēt un mūsu sirdī labi apdomāt! Amen.
Kad tie enģeļi uz Debesi brauca, sacīja tie gani savā starpā: laidiet mums noiet uz Bētlemi un redzēt, kas tur ir noticis, kā mums Tas Kungs ziņu ir devis, stāsta tas evanģēlists. Mīļie draugi, nekaunējieties no šiem ganiem mācīties, kā jums šinīs svētkos un allaž būs turēties. Aizto jebše mēs visi tādi gani neesam kā šie bijuši, tad tomēr mēs ikkatris savā vietā gani esam. Baznīcas kungs sargā savus klausītājus kā kāds gans savas avis gana. Tie kungi uzlūko savus ļaudis. Tēvs, māte, saimnieks, saimniecene savus bērnus un saimi. Ikkatris cilvēks ir gans – ja tev neir vairāk jāsargā, tad tev tomēr tava viena vienīga dvēselīte kā kāds jēriņš jāapdomā un jākopj ir. Tāpēc laidiet mums arīdzan tā darīt, kā šie gani un to bērniņu Jēzu Kristu, mūsu Pestītāju no sirds priecīgi meklēt.
Šie gani viens otru uzrunā un pakūdina, sacīdami: “Eima nu!” Kur? Krogā plītēt? “Eima nu!” Maukot jeb maukas, ar godu sakot, meklēt? “Eima nu!” Klimpēt? “Eima nu!” Šim, tam dārzu, klēti, bites, stalli apzagt? Zirgu, vērsi, aunu pazagt? Jeb citas blēņas darīt? Nē, nē, tā nesaka šie gani. Aizto tie zina un ir mācījušies, ko tas svēts ķēniņš Dāvids saka: “Labi tam, kas nestaigā bezdievīgo runās, nei sper uz to ceļu to grēcinieku, nei sēž, kur tie mēdītāji sēž, bet kam Dieva Tā Kunga bauslis, Dieva Vārds patīk, tam ir labi pie miesas un dvēseles.” [Ps. 1:1-2] Tādēļ viens otru uzrunā pie Dieva bijāšanas un kā godīgi cilvēki grib tie to darīt, ko Dievs tiem pavēlējis un [kā] Viņam patīk. Turieties, mīļie draugi, pie godīgiem un Dievabijātājiem cilvēkiem un klausait, ko tie jums māca, tad būs jums labi un patiksiet Dievam. “Aizto pie tiem labiem esi tu labs un pie tiem šķīstiem esi tu šķīsts” [Ps. 18:26], saka atkal tas ķēniņš Dāvids.
Kad viens uz otru saka: “Nāciet, eima mēs uz Tā Kunga kalnu Dieva namā, kā Viņš mums māca savus soļus un mēs staigājam uz Viņa ceļu” [Jes. 2:3] – tāda pakūdināšana daudz maksā, drīz dodas citi pakaļ, kas līdzi iet Dieva namā Jēzu Kristu iekšan to Dieva Vārdu meklēt. Kad tie vecāki savus bērnus, saimnieki savu saimi, kaimiņš kaimiņu, pušelnieks pušelnieku uzrunā un saka: “Eima, mēs, Baznīcā, eima, mēs, pie Dieva galda”, tad tie visi vienā kopā sapulcēsies Dievam kalpot, Kristu atzīs, Viņa Vārdu mācīsies un svēti taps.
Dodieties pie Tā Kunga Jēzus, jūs, kam draudziņš neir un [kas] bērnu dēļ žēlojas. Šis Jēzuliņš ir tāds Kungs, kas visas lietas var dot, bez Viņa došanas nevarēs neviens ko jemties. Šis Kungs deva tam Tobijam godīgu sievu [Tob. 7] un Annai, Elkana sievai, jaunu dēlu [1. Sam.1], un tam nabagam kalpam deva Viņš lielu mantu [1. Moz. 25:11].
Dažs savā sirdī kremt lielās bēdās un saka ar to ķēniņu Dāvidu: “Mana dvēsele negribās likties iepriecināties.” [Ps. 77:3] Nāc, šurp, o, tu noskumis cilvēks, nāc, šurp, Dieva namā, teitan tu atradīsi to, kas pats saka: “Es esmu jūsu iepriecinātājs.” [Jes. 51:12]
Kad tu nopūzdamies saki: “Iepriecini mūs, Dievs, mūsu Pestītājs, iepriecini mani ar tavu palīdzēšanu” [Ps. 86:4], tad atbilda šis Kungs no Bētlemes un saka: “Es gribu jūs iepriecināt kā kāda māte savus bērnus iepriecina” [Jes. 66:13]. “Aizto, ka mums tās Kristus ciešanas daudz ir, tā kļūstam mēs bagātīgi arīdzan iepriecināti caur Kristu, saka tas apustulis Pāvils.” [2. Kor. 1:5]
Jūs, grēcinieki, kam tā sirds no grēkiem grūta ir, nāciet šurp pie šo bērniņu: šeitan atradīsiet jūs, ka ir Tas Kungs jūsu Taisnība. [Jer. 23:6] “Viņš tiešām no nekādiem grēkiem zin, bet Dievs ir to mūsu dēļ par grēku darījis, ka mēs iekšan Viņu taptu tā taisnība”, kā tas apustuls atkal runā. [2. Kor. 5:20-21]
Nāciet ar mani pie Jēzuliņa, mūsu mīļā Pestītāja, visi cilvēku bērni! Aizto šis Bērns ir par Pestītāju visiem ļaudīm piedzimis. Viņš ir devies pats visiem par atpestīšanu. [1. Tim. 2:6] Viņš ir tā salīdzināšana par visas pasaules grēkiem. [1. Jņ. 2:2] Nevienam, kas iekšan to tic, būs pazust tam kļūt, bet to mūžīgu dzīvošanu dabūt, pie Dieva būs tam nākt. [Jņ. 3:16] Labi nu tam, kas ar mani tagad un allaž pie Jēzus Kristus nāk, tas taps iepriecināts; bet kas to smādē, un Viņa žēlastību nemeklē, tas ir pazudis mūžam.
Šie gani, ko tie gribēdami darīt, to tie drīz nekavēdami dara. Tie nāca piepeši, saka tas evanģēlists. Dažs šinīs laikos dažu labu lietu domā savā prātā: “To gribu es Dieva godā dot, tad gribu es pie Dieva galda iet, to gribu es diedelniekiem izdalīt.” Bet prātā kas ir, mūžam rokā nekļūst, nei Baznīca, nei ubags ko labu no tevis redz. Tādi ļaudis ir, “kā kāda niedra, kas šurp un turp no vēju šaudīta top” [Mt. 11:7], “tādu ļaužu mutē nenieka tiešam ir, ar savām mēlēm viļ tie” [Ps. 5:10], kā tas ķēniņš Dāvids par tiem runā. Ko tu nu, mans draugs, labu darīt prātā ņemies, to dari tūdaļ nekavēdamies, vienā stundā dažādas domas tev iekritīsies, kad aizmirsīsi to, ko tu gribēji pirmāk labi un Dievam par godu darīt. Tādēļ, ka nu šie gani steigdamies Jēzu meklēja, tā dari tu arīdzan steigdamies labi, kā pieder. Bet, kas labu darīt taupa, kamēr tas nevesels top, tas mūžam ar labu prātu labu nedarīs.
Šie gani ir teicami, ka tie vairāk dzenās uz To Kungu Jēzu, ka tie to redzētu, ne kā uz saviem lopiem. Uz vienu brīdi tie savus lopus laukā atstāja, pavēlē tos Dievam, lai viņš tos sargā – šiem sirds nesas uz to pasaules Pestītāju. Daudzi bagāti ļaudis to nedara – jo vairāk dažam pie rokas, jo mazāk viņš pēc To Kungu Jēzu un viņa Vārdu bēdā. Šis saka: “Es esmu tīrumu pircis un man jāiet to apraudzīt.” Otris saka: “Es esmu piecjūgu vēršus pircis, man jāiet tāgadiņ tos apraudzīt.” [Lk. 14:18-20] Trešs saka: “Man sētā darbu gana, neir man patapas Baznīcā iet.” Tie ir kā kāds gailis, kas vairāk cienī mieža graudu, nekā lielu zelta gabalu.
Jūs, o, kristīti Dieva bērni, turieties tādu sirdi, kāda tam ķēniņam Dāvidam bij, un sakait ar to: “No sirds dibena es Tevi mīļo, Kungs” [Ps.18:2], un, “kad Tu man esi, tad nebēdāju es pēc debess un zemes.” [Ps. 73:25] Ja tā dzīvība augstāka ir, nekā tā nāve, debess augstāka nekā zeme, dvēsele bagātāka nekā miesa, kāpēc tad mēs vairāk dzenamies uz to, kas mazāks ir?
Tad eita nu, mīļie draugi, ar šiem ganiem stallī, aplūkojiet ar jūsu ticības acēm To Kungu Kristu Jēzu pareizi. Viņš gulēja Bētlemē stallī, silē, aizto Viņam nebij rūmes mājvietā! O, kāda liela nabadzība! O, kāda liela zemošanās! Mums, saku es, mums par labu ir Jēzus Kristus tik zems, tik nabags tapis. Mums bij mūsu grēku dēļ gulēt, ne stallī, ne koka, ne akmeņa silē, bet elles vidū, elles dūksnī, kas deg mūžīgi ar sērām [Atkl. 19:20], kur tie bezdievīgi guļ kā avis [Ps. 49:15], un tā mūžīgā nāve kremt tos, tie dūmi no viņu mokām ceļas mūžu mūžam, un tiem neir miers, neir dienas, ne naktes. [Atkl. 14:11] Vai tā nav grūta, cieta guļa? Bet dodies ar mieru, un nebīsties: uzlūko, tu, to sili stallī iekšan Bētlemes, teitan redzi tu tavu Kungu un Pestītāju, un par tādu grūtu elles gultu ir viņš mīkstu krāšņu gultu Debesīs uztaisījis, Viņš ir tev nopelnījis vienu namu, ne ar rokām taisītu, bet kas mūžīgi ir Debesīs, to namu tā Debesu Tēva, kur daudz dzīvošanas ir [2. Kor. 5:1], teitan būs mums priecāties ar lielu sirds prieku.
Ja spiež tevi arīdzan tava cieta nelaime, dodies ar mieru, uz tavu cietu nelaimi nāks tā spoža saule tavas pestīšanas. Tavs Kungs Jēzus cietā silē gulēja, tev būs arīdzan Viņa ģīmei līdzenam tapt, kas to brīdi cietā silē gulēja, tas nu mūžam sēž pie Dieva labās rokas ar visu godu iekšan Tēva valstības – pēc tavas nelaimes nāks mūžīgs un pārlieku liels gods [2. Kor. 4:17]. Aizto tas ir tiešām tiesa, ja mēs līdz ar Kristu ciešām, tad mēs arīdzan līdzi valdīsim, saka tas apustuls Pāvils [2. Tim. 2:11-12].
Gribās tava sirds doties uz lepnības – uzlūko to Bērniņu Jēzu. Tas ir Dieva Dēls, tavs Pestītājs un tomēr Viņš tik ļoti zemojies, ka viņš kā diedelnieka bērns skrandās liekas tīstīties un ne šūplī, bet silē licies. Tāpēc kaunējies, o, cilvēks, tu esi zeme un pelni un gribi lepnis būt,
Tas Kungs un Radītājs visu lietu,
Tas ir tapis tik zemīgs,
ka tas te guļ savītušā sienā,
no kā lops un ēzels ēd.[3]
Steidzieties, mani draugi, ar šiem ganiem, un aplūkojiet šo Bērniņu arīdzan, jūsu sirds silītē jūs atradīsiet tīru žēlastību, mīlestību un prieku. Šie gani gulda ar ticību To Kungu Jēzu savā sirdī, ar to tie visā nelaimē, visās bēdās, iepriecinājās. Labi tev, o, cilvēk, ja tu arīdzan to dari! Gribi, tu, zināt, kāpēc Jēzus Kristus negribējis šūpli? Tāpēc, ka viņš tavu sirdi sev par šūpuli grib, saka tie veci mācītāji. Tad lūdz no sirds dibena, sacīdams:
“Ak, mans visumīļais Jēzuliņš,
dari tev šķīstu, mīļu gultiņu,
padusēties manas sirds maciņā,
ka es mūžam Tevis neaizmirstu.”
Šķīstī tavu sirdi, atstādams no grēkiem, ietin to ticībā, ēdini to ar Dieva bijāšanu, dzirdini to ar žēlastību, ko tev tavam tuvākam parādīt būs, uzsargi tam ar cerību, kop to ar paciešanu, skūpsti to ar sirds mīlestību, runā labprāt ar to, viņu pielūgdams, apguldi to ar priecīgu Dieva dziesmu. Darīsi tu to, tad šis Jēzuliņš, tavs Pestītājs, labprāt tavā sirdī paliks, un būs tev žēlīgs. Ar savām actiņām Viņš tevi mīlīgs uzlūkos, ka tev nevajaga tavos grēkos izsamist, nedz tavā nelaimē pārlieku bēdāties. “Aizto Tā Kunga acis lūkojas uz tiem, kas To bīstas, uz Viņa žēlastību cerē, ka tas Viņu dvēseli atpestī no nāves, un baro tos dārga laikā”, saka ķēniņš Dāvids [Ps. 33:18-19]. Un Dievs pats tavs Kungs runā it mīlīgi caur to pravieti Jesaju: “Es uzlūkoju to nabagu, un kam salauzīta sirds ir, un kas bīstas par manu Vārdu.” [Jes. 66:2] Ar skaņām ausīm dzird Tas Kungs Jēzus tavu lūgšanu, tik drīz, kad tu iesacīsies: “Ak, Kungs, neapslēp Tavu vaigu priekš mani bēdās būdamu” [Ps. 102:3], tad viņš jau atbild: “Tas notiks, pirms tie sauks, gribu es atbildēt, un kad tie vēl runā, gribu es dzirdēt” [Jes. 65:24]. Viņa jaukā mutīte runā vārdus tās dzīvības [Jņ. 6:68], un, ko Viņš sola, to dod un dara Viņš [Ps. 33:9]. Viņam ir žēlīga sirds, aizto tā Viņš pats saka: “Mana sirds laužās, ka man būs par tevi apžēloties” [Jer. 31:20]. Šis Jēzuliņš, izstiepdams savas rokas, svētī mūs pie miesas un dvēseles. Viņš svētī lielus un mazus, un visus, kas To bīstas [Ps. 115:13]. Tā ar šām rokām apkampj Viņš mūs, glābj un sargā Viņš mūs, sacīdams: “Nebīsties, Es esmu ar tevi! Es uzturu tevi caur to labu roku manas taisnības.” [Jes. 41:10] Ar savām kājām stāv un paliek Viņš pie mums, kad ikkatris no mums atkāpjas. [Ps. 91:15] Tā skan Viņa Vārds: “Es esmu pie tevis bēdās, kad tu caur ūdeni ej, gribu es pie tevis būt” [Jes. 43:2]. “Kur divi jeb trīs sagājuši ir Manā Vārdā, te esmu Es vidū starp tiem” [Mt. 18:20]. “Es esmu pie jums ikdienas līdz pasaules galam” [Mt. 28:20].
To dzirdēdams no Dieva Vārda, nebij tad tev, o, cilvēka bērns, ar pilliem soļiem steigties pie Tā Kunga Jēzus iet, to Viņa Vārdā un pie Dieva galda redzēt, ka tu varētu viņa žēlastību un to mūžīgo dzīvošanu dabūt?
Šie gani noteic citiem ļaudīm, ko tie dzirdējuši un redzējuši ir no Kunga Jēzus. Tie izpauda to Vārdu, kas tiem no tā Bērna bij sacīts, stāsta šeitan tas evanģēlists. Visi vienā reizē nevar Baznīcā iet, vienam mājā jāpaliek, kas uguni un lopus pielūko. Tāpēc būs tam, kas Baznīcā bijis, to Dieva Vārdu, ko tas dzirdējis, otram arīdzan sacīt, kā šie gani darījuši.
Jūs, vecāki, izpaudiet Dieva Vārdu jūsu bērniem un jūsu saimei, ka tie arīdzan zina, par ko tiem būs Jēzu Kristu turēt. Viņš pilskungs, no kā jūs rudenī dzirdat, izpauda to Jēzus Vārdu visiem saviem ļaudīm namā. [Jņ. 4:53] To pavēl Dievs pats, sacīdams: “Šos vārdus būs tev sirdī ņemties un taviem bērniem pareizi mācīt, un no tiem runāt, tavā namā sēdēdams jeb uz ceļu iedams, kad tu apgulies jeb celies.” [5. Moz. 6:6-7]
“Ja”, saka dažs, “es nevaru visus vārdus paturēt, ko Baznīcas kungs saka, nav man tāda galva?” Klausi, mans draugs, arī tu vari, blēņas dzirdējis, paturēt? Dziesmu, vienreiz ganos jeb krogā dziedātu, to tu vari paturēt, cik ilgi tu dzīvo. Un tu, vecais, blēņas dzirdējis, tu vari paturēt – kāpēc tad tu nevari to labumu, to krāšņu Dieva Vārdu paturēt? Kā tas nākas? Klausies, es tev sacīšu. Tādēļ tas nākas, kad Tu Dieva namā nāc, tad Tev citur prāts nesās. Citam šurp un turp acis skraida, skatīdamies uz otru, kas tam labi vai nelabi klājas. Cits, Baznīcā nācis, pošas ar jauniem svārkiem, zābakiem, blāveriem, sagšām, un tā projām. Cits, kad uz Dieva Vārdu būs klausīties, tērzē ar otru no citām lietām. Cits, kaktā aptupies snauž, un guļ krākdams. Cits domā, cik viņš todien grib apdzert, un kā viņš, zirgu izmīdams, otru pievilt grib. Saki, nu, man, tu, kā var tas cilvēks ar tādu sirdi Baznīcā būdams, Dieva Vārdu paturēt? Tāpēc dodies, Baznīcā nākdams, tikai uz Dieva Vārdu, tad Dievs arīdzan tev ar savu Svētu Garu klāt stāvēs un palīdzēs, ka tu varēsi dažu labu mācību paturēt un vērā ņemt.
Šie gani slavēja un teica Dievu par visu, ko tie bij dzirdējuši un redzējuši. Mēs itin to dzirdam no mūsu Pestītāja Jēzus Kristus, ko tie gani dzirdējuši, tādēļ būs ir mums Dievam pateikt par to žēlastību, ka Viņš mums savu Dēlu devis, un ar to visas Debesu dāvanās iešķiņkojis ir. Ak, mīļi draugi, pateiciet Dievam, ka Viņš jums Savu svētu Vārdu liek pasludināt, caur to zināt jūs, kas Dievs ir, kāds prāts Viņam uz Jums ir, ko Jums Dievam pa prātam darīt būs.
Kad tu būtu ļoti izsalcis, un cits tev maizes riecienu devis, nebūtu tu viņam pateicies? Daudz, daudz vairāk Tas žēlīgs Dievs tev ir labu darījis, dodams Savu Vārdu – tas tev māca pareizi ticēt, godīgi dzīvot, un svētīgi mirt. Nebij tev tad par to lietu Dievam pateikt? Tad uzmodini nu tavu sirdi, rokas paceldams saki:
“Slava un gods ir Dievam augstumā, kas mums iešķiņko savu vienīgu Dēlu, par to priecājas visa kristītā draudze un pateic Viņam mūžīgi! Amen, amen, amen!”
[1] Par oktobrī notikušo jubilejas pasākumu sīkāk skatīt šeit: https://www.aprinkis.lv/index.php/kultura/46291-georgam-mancelim-430
[2] https://senie.korpuss.lv/source.jsp?codificator=Manc1654_LP1
[3] Mancelis mēģina tulkot rindas no Mārtiņa Lutera 1534. gadā sacerētās dziesmas “Vom Himmel hoch, da komm ich her”. Skat. https://www.youtube.com/watch?v=QjAuBTLdqPg
Sagatavoja K. Lācis.
